Līksmais trakums, melnais trakums

Ar Igoru es iepazinos 2004. vai 2005. gadā Pēterburgas klubā Platforma – droši vien galvenajā tālaika pilsētas klubā. Igors bija atbraucis ar savu grupu Крузенштерн и пароход, kura spēlēja ko līdzīgu smagam alternatīvam klezmeram, kāds ļoti piestāvētu Ņujorkas leiblam Tzadik (misters Zorns, protams, darīja muļķīgi, atteikdamies tajā ierakstīt Kruzenštern mūziku). Sajūsmā biju es un visa zāle. Taisnības labad jāpiebilst, ka pēc ceturtdaļgadsimta es aizgāju no Kruzenštern koncerta iecienītajā Telavivas klubiņā Levontin 7, jo neizturēju to graujošo skaņas spiedienu, ko radīja grupas jaunais, maksimāli smagais skanējums; šo bēgšanas gadījumu nožēloju vēl šodien.

Tad mēs uz laiku pašķīrāmies – precīzāk, es pašķīros, daudz bija darāmā. Bet Igors turpināja strādāt un sāka, piemēram, ierakstīties kopā ar grupas АукцЫон līderiĻoņu Fjodorovu. Sākumā tas bija “projekts”, bet tad kļuva par pilnvērtīgu un pilntiesīgu duetu, un albumi, kurus Ļoņa rakstīja ar Igoru, iemantoja vēl lielāku muzikālu nepiekāpību, lai gan arī pirms tam nevarēja teikt, ka viņa mūzika būtu no vienkāršajām.

Igors, man šķiet, savā daiļradē apvieno, no vienas puses, dadaisma idejas, gudru pankroku un muzikālu, ja tā var teikt, anarhismu, bet, no otras puses, viņa darbos ir jūtama jaunās akadēmiskās mūzikas ietekme (šai jomā viņš ir liels adepts un speciālists) un visam pāri – smaga, piesātināta skaņa. Tas ir stingri strukturēts haoss, kurā izcilais metodiķis Igors jūtas kā zivs ūdenī. Īsāk sakot, jebkurai improvizācijai jābūt labi temperētai.

Bet tagad iztēlojieties grupu RATM, Swans vai Sepultura kaverversijas rotaļu instrumentu izpildījumā ar fantastisku, eņģeļu balsīm līdzīgu vokālu. Iztēlojāties? Tas ir Igor Krutogolov’s Toy Orchestra, apburošs kolektīvs, kura koncertus es cenšos nelaist garām jau vairākus gadus. Tas ir īsts pankroks, pilnīga brīvība un laime (šādos, lūk, vienkāršos vārdos es cenšos raksturot sajūtas, kas pārņem viņu koncertos, bet vārdi nedodas rokā).

Igors ir mega talants, kolosāls mūziķis un tikpat kolosāls cilvēks. Man gan ir aizdomas, ka cilvēciskās īpašības nav tēma, ko apspriest īsā intervijas priekšvārdā. Vienkārši ņemiet vērā.

Jevgeņijs Kogans

Rīgas Laiks: Vai zināt, ko es vakar darīju? Pēc jūsu ieteikuma klausījos angļu grupu Cardiacs.

Igors Krutogolovs: Prieks dzirdēt.

RL: Nu, tas ir vāks, es jums teikšu.

Krutogolovs: (Smejas.) Kā tad, kā tad. Bet daudzi, kuriem es šo grupu ierādu, pat nevis nesaprot… viņi nepieslēdzas.

RL: Vai jums tā neatgādina kaut ko no agrīnās Ļeņingrad?

Krutogolovs: Nē, nē, nē. Tas ir pavisam kas cits. Šī ir visīstākā angļu mūzika. Es teiktu, tas ir tāds laimīgs trakums. Nav jau daudz mūziķu un vispār mākslinieku, dzejnieku pasaulē, no kuriem šis trakums nāktu. Tas pats Hļebņikovs. Tas taču ir tīrs trakums. Man tas ir kā ar bērniem. Vienalga, kas dienā būtu noticis, kad ierodos dārziņā pēc jaunākā dēla, es priecājos. Pilnīgi neizskaidrojama sajūta. Tas pats notiek ar Cardiacs. Vienalga, kāds man ir garastāvoklis. Eju pa pilsētu, ieslēdzu austiņās un saprotu, ka ceļos gaisā. Un mani ļoti apbēdina, ka šī grupa nav pietiekami novērtēta. Tims Smits ir nepietiekami novērtēts komponists, pilnīgi ģeniāls. 1996. gadā bija jābūt viņu koncertam. Viņi uzstājās vienreiz gadā, februārī.

RL: Kāpēc?

Krutogolovs: Nezinu. Viņiem tā gribējās. Viņi uzstājās reizi gadā, februārī, tikai Anglijā, viņš nekur uz ārzemēm negribēja braukt, lai gan viņu aicināja visvisādi mūziķi. Viņu mīlēja, cienīja. Nu lūk, tātad viņiem bija jābūt koncertam, un man bija jālido uz Londonu. Bet viņam bija insulta lēkme, un viss. Viņš pārvērtās dārzenī, kļuva par cilvēku ratiņkrēslā. Un pirms diviem gadiem nomira.

RL: Grupa neturpina spēlēt?

Krutogolovs: Nē, bez viņa nevar. Viņš bija kā visa koka sakne. Sakni nocirta, un koks vienkārši nokalta.

RL: Sakiet, lūdzu… Tas varbūt nemaz neattiecas uz Cardiacs, un tomēr… Vai var runāt par kaut ko tādu kā panku… nu, ne pasaules uzskatu, bet pasaules izpratni? Vai kaut kas tāds eksistē?

Krutogolovs: Man liekas, pankus īstenībā vajag dalīt divās kategorijās.

RL: Vai jūs pats kādreiz esat bijis?

Krutogolovs: Panks? Kaut kādā ziņā varbūt, nezinu. Man vienkārši patika pankroks, bet tā uzreiz būt pankam… nē. Tādēļ, ka… ja tagad būtu… Saprotiet, visīstākās angļu pankgrupas ir, piemēram, Conflict. Galīgi ne Sex Pistols. Pankroks taču radās kā protests. Sākumā pankgrupas vispār nemācēja spēlēt, mūzika viņus vispār neinteresēja. Tas bija protests. Viņi ņēma rokās instrumentus tādēļ, ka ar instrumentiem varēja sludināt skaļāk. Bet kādā brīdī pankroks pārvērtās par mūzikas stilu. Un tad var teikt, ka šie mūziķi bija panki mūzikas ziņā, bet ideoloģiski – galīgi ne. Saprotat? Tā nav ideoloģija. Bet pats par sevi pankroks, tāpat kā hiphops, kā reps, sākotnēji ir protesta mūzika. Vispār visi šie žanru nosaukumi eksistē tikai tādēļ, lai būtu vieglāk saprast, par ko mēs runājam. Varu pateikt, ka ir, tāda grupa, un man būs jums vienkāršāk paskaidrot, ja pateikšu, ka viņi spēlē pankroku. Man īstenībā smiekli nāk, kad tādas grupas kā, piemēram, Green Day sauc par pankroku. Ar pankroku tam nav nekāda sakara.

RL: Tad varbūt nemanāmi pāriesim pie jums. Jūs taču arī esat radījis kaut ko tādu, kas sākumā bija klezmera grupa. Taču ļoti dīvaina. Un tieši dīvainumam jūsu acīs ir liela nozīme. Es pat domāju – ne tādā ziņā, lai apzināti atšķirtos no citiem, bet tādēļ, lai radītu kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kā nav bijis attiecībā pret visu pārējo. Vārds “klezmers” jau arī ir kļuvis par tādu kā cepuri, ar kuru var nosegt ļoti daudz. Kad domā par ebrejiem… kāda viņiem ir mūzika? Nu, klezmers, visi dejo. Un sestdien ortodoksālie ebreji…

Krutogolovs: Ar klezmeru tam, protams, nav nekāda sakara, tas ir tika leibls. Nenoliegšu, 90. gadu sākumā man ļoti mīļš bija Džons Zorns. Viņš ir amerikāņu komponists, ebrejs. Viņš izveidoja savu ierakstu firmu, kuru nosauca par Tzadik. Un viņam šajā Cadikā līdztekus visam pārējam bija virziens, ko varētu saukt par jauno ebreju mūziku.

RL: Viņš ir no Ņujorkas?

Krutogolovs: No Ņujorkas, viņš ir tik downtown, cik vien var būt. Piedzimis ortodoksālā ģimenē, viņam bija ļoti sarežģīta bērnība. Ar vecākiem viņš galīgi nesapratās. Un viņš ir radījis kaut ko pilnīgi ģeniālu, jo pēc tādu komponistu kā Džons Keidžs nāves, šķiet, ko vispār mūsdienu klasiskajā mūzikā vēl var radīt? Džonam Zornam izdevās. 70. gados viņš izveidoja projektu Naked City. Varētu teikt, ka Cardiacs ir laimīgs trakums, bet Džons Zorns laikam ir tāds Ņujorkas trakums. Astoņdesmito, deviņdesmito Ņujorka ir pilnīgs trakums. Nu, pamēģiniet iztēloties 40. gadu Disneja multenes, bet sajauktas kopā ar metālu, pankroku, klasisko mūziku un tā joprojām. Tas patiešām ir trakums; ļoti interesanti.

RL: Tas man atgādina Sergeju Kurjohinu.

Krutogolovs: Nē taču, Kurjohins atgādina viņu! (Smejas.) Tā kā viņi dzīvoja vienā laikā, viņi bija viena kopuma daļas. Ir pat tāds stāsts… Nezinu, taisnība vai ne, bet Kurjohinam esot bijis kopā ar Džonu Zornu Ņujorkā jāieraksta albums. Viņš esot atlidojis uz Ņujorku, ieradies studijā, ieraudzījis flīģeli melnā krāsā un pateicis, ka melnu flīģeli nespēlēs. Viņam vajadzīgs balts. Pagriezies un aizgājis. Vārdu sakot, nesanāca. Taču Zorns, manuprāt, nokļūs Ginesa rekordu grāmatā, jo nav pasaulē otra komponista, kurš būtu ierakstīts tik daudzos diskos. Viņš katru gadu laiž klajā piecus, sešus, citreiz arī desmit – ģeniāls biznesmenis. Interesants komponists, kurš, manuprāt, sa-
vu talantu padirsis. Acīmredzot ir tā: vai nu tu taisi mūziku, vai biznesu. Vienā brīdī tas vairs neiet kopā. Viņš ir radījis ļoti interesantu sistēmu: viņš raksta nelielus skaņdarbus un tos izsūta ģeniāliem mūziķiem – un tie uztaisa aranžējumus un tad spēlē it kā viņa mūziku. Izveidojis tādu Džona Zorna mūzikas izgatavošanas rūpnīcu.

RL: Un kur tad viņš to talantu padirsa?

Krutogolovs: Tajā pašā brīdī, kad pievērsās šim biznesam. Taču pēc 2000. gada Ņujorkas mūzikas ainai lielā mērā bija Zorna zīmogs. Viņš patiešām bija tāds astoņkājis, kas atritina taustekļus. Ļoti daudziem viņš ļoti patika. Arī es ļoti aizrāvos ar viņa mūziku. Tā īstenībā arī radās tas klezmers. Taču pēc 2010. gada viņš pārstāja būt interesants, jo ieciklējās, viņš vienkārši sasala kā mamuts savos sniegos. Man vispār šķiet, ka visbriesmīgākās lietas notiek, kad cilvēki sasalst savā pasaules izpratnē. Tas pats tagad ir ar to drausmīgo karu. Kad cilvēks sasalst savā izpratnē un ir pārliecināts, ka tas, ko viņš dara, ir vislabākais un pareizākais, tajā brīdī sākas kaut kāds lūzums.

RL: Tas ir interesanti. Kādā ziņā cilvēks var sasalt saistībā ar karu?

Krutogolovs: Es teiktu, ka attīstības ziņā. Jo pasaule taču mainās. Un, kad cilvēks sasalst savā pasaulē un nelaiž iekšā to mainīgo lietu dinamiku… Nu, it kā vienkārši paziņotu: mēs gadu tūkstošiem tā esam dzīvojuši un tā arī dzīvosim, jo mūsu vectēvi tā dzīvoja un mūsu tēvi tā dzīvoja, arī mēs tā dzīvosim.

RL: Bet angļi īstenībā…

Krutogolovs: Bet angļi, atvainojiet, laiž sevī iekšā jaunu pasauli.

RL: Un turpina dzīvot ar diviem krāniem, viens karstajam ūdenim…

Krutogolovs: Tas – lūdzu. Tas jau ir cits jautājums, tas ir ētikas jautājums. Tur var runāt – patīk, nepatīk. Bet, ja tu nelaid sev klāt pasaulē notiekošā attīstību… Man liekas, tas nav…

RL: Bet varbūt karš arī ir attīstība? Tādā ziņā, ka šī ir pilnīgi jauna situācija. Tā izvirza jaunus uzdevumus, veido citu izpratni – kad tu pēkšņi saproti, ka viss ir daudz trauslāk, nekā līdz šim licies. Sakiet, lūdzu, vai jūs kaut kurp virza kara klātbūtne?

Krutogolovs: Es jums pateikšu, ka pēc 24. februāra ļoti daudz ir mainījies manā personiskajā dzīvē, tādēļ ka es nobijos.

RL: No kā nobijāties?

Krutogolovs: Nevaru pateikt, no kā. Ne konkrēti no kaut kā, ne konkrēti no kara, jo mēs šeit dzīvojam… vispār arī situācijā, kad tāda…

RL: Jā.

Krutogolovs: Es nobijos no tā, ka… Nezinu, kāpēc es toreiz skatījos to Putina runu, nesaprotu, kādēļ es to izdarīju. Bet tā man tik ļoti derdzās un nobiedēja! Ne tādēļ, ka tas bija Putins, ne tādēļ, ka… Es ieraudzīju kaut kādu pilnīgi melna trakuma apvalku. Tieši tā trakuma, kas sastindzis ledājos un tagad nāk virsū ar saviem taustekļiem. Es pēkšņi to ieraudzīju un sajutu. “Spējat iztēloties, līdz kam viņi ir aizdomājušies? Vai jums patīk, ka ir vecāks numur viens, vecāks numur divi?” Paklau, kretīn, kas tev par daļu, kas kuram ir vecāks? Un kādēļ tev būtu jālemj, kas kuram ir vecāks? Tas ir trakums, vājprāts. Saprotat? Kad cilvēki sēž un dzird tikai šo, neko citu nedzird un neredz. Viņi patiešām to uztver kā skaidru patiesību: “Jā, vecāks numur divi, tas tak ir šausmīgi, oi, cik būs slikti, viņi grib mūs padarīt tādus pašus…” Tak neviens jums neko negrib nodarīt, liecieties mierā. Krievija nu ir pēdējais, par ko visa pasaule domā. Un tas mani patiešām nobiedēja. Pēkšņi sapratu, ka cilvēki patiešām tic tam, ko viņš saka.

RL: Vai jūs uzstātos Krievijā pēc kara?

Krutogolovs: Nē. Es nevaru pēc kara uzstāties Krievijā. Vienkārši nespēšu pēc tam ar to dzīvot. Es saprotu, ka tur ir cilvēki, kas grib koncertus. Es saprotu, ka viņi grib mūs paklausīties, bet tam tagad nav nekādas nozīmes.

RL: Pirms mēs sākām runāt par Putinu, vārds “trakums” izklausījās tā līksmi. Bet te ir kaut kas absolūti melns…

Krutogolovs: Melns trakums, jā.

RL: Labāk pāriesim pie jūsu trakuma ar klezmeru.

Krutogolovs: Jā, jā, jā. Ņujorkas trakums. Es biju ļoti aizrāvies ar to, ko dara Zorns ar savu ierakstu kompāniju. Un, protams, neslēpšu, ka Kruzenštern principā radās no tā. Zorns bija radījis jaunas ebreju mūzikas virzienu, un pasaule par to patiesi ieinteresējās. Atceraties, bija Balkānu mūzikas bums, tāds nopietns – gadus piecus sešus? Nu lūk, un tādās progresīvās džeza aprindās ebreju mūzikas virziens – tas ir tieši Zorns.

RL: Starp citu, kādēļ tāds nosaukums? Kādā ziņā tā ir jaunā ebreju mūzika? Tādā, ka to izdomājuši jauni ebreji? Vai tomēr tā ir tradicionāla, bet…

Krutogolovs: (Smejas.) Tas jāpajautā Zornam. Es arī nezinu, kādā ziņā jauna. Visdrīzāk tādā, ka to izdomājuši ebreji, kuri dzīvo mūsu laikos. Droši vien tā. Jo tajā apvienots – pēdiņās – klezmers ar absolūti avangardisku rokmūzikas, klasiskās mūzikas un klezmera pamatu. Klasiskais klezmers ir kaut kas pilnīgi cits.

RL: Ko uzskata par klasisko klezmeru?

Krutogolovs: Manuprāt, klasiskais klezmers vispār ar grūtībām nonācis līdz mūsdienām. Klasiskais klezmers ir cilvēki, kas staigāja pa ielām un spēlēja vijoli. Klasiskais klezmers ir nelielas grupas, kas miestos spēlēja kāzās, bērēs utt. Ar ebreju mūziku kā tādu, ar ebreju mūzikas saknēm tas nav saistīts. Taču, ja palūkojamies uz visu to no otras puses, ir daudz klasiskās jaunās klezmera mūzikas projektu; to spēlē konservatorijās – ar klarneti, ar vijolnieku… Visi to uztver kā ebreju mūziku.

RL: Man vispār ir tāda sajūta, ka Izraēla vēl joprojām ļoti pašapliecinās nacionālā ziņā. Tādēļ, kad mūzikai piekabina nacionālo, to var saprast divējādi. Vai nu to patiešām spēlē tai vidē, kurā tā ir radusies, vai arī nacionālo piederību tai vienkārši grib piekarināt. Teiksim, ir ebreju mūzika Izraēlā, un ir Ņujorkā dzīvojošo ebreju mūzika. Bet vai tad pati par sevi tā ir nacionāla?

Krutogolovs: Pati par sevi? Nē, nē. Manuprāt, mūzikai saimnieks radās brīdī, kad radās nošu raksts. Būtībā, kad radās komponists, kurš var uzrakstīt un pateikt: tas ir mans. Tajā brīdī jēdzienam “mans” var piekarināt visu, kas ienāk prātā. Un tad rodas “mans” – ebreju mūzika. Un tā sāk iegūt dažādas formas, krāsu izjūtas… Jo mums taču galvā ir milzīgi daudz paternu, kas ir kā zvaniņi. Mēs dzirdam klarneti, un mums uzreiz atskan zvaniņš, ka tas ir saistīts ar ebreju mūziku. Ir ļoti vienkārši sasaistīt: šī te ir ebreju mūzika, šī – japāņu utt. Taču būtībā mūzika ir brīva no visa, no jebkā.

RL: Taču nav brīva no šiem te…

Krutogolovs: No paterniem. Protams. Tā nav brīva no cilvēka. Cilvēks ir mūzikas saimnieks, viņš ir to piejaucējis un saka: šis ir mans, šis ir mans, un šis ir mans. Šis būs šādā krāsā, tas būs tādā krāsā.

RL: Ir tāds komponists Aleksandrs Manockovs. Viņš dzimis Ukrainā, dzīvo, liekas, Tbilisi. Un viņš, piemēram, ir uzrakstījis vairākus skaņdarbus, kas atgādina somu, zviedru vai norvēģu mūziku. Un, kad tur to atskaņoja, cilvēki teica: kur jūs to ņēmāt? Tā taču ir mūsu mūzika! Bet viņš pats bija uzrakstījis. Proti, to var izdarīt. Es nekādā gadījumā negribu noniecināt etniskās mūzikas vērtību. Tas ir pat interesanti, jo stilizācija var būt slikta, bet var būt arī laba, kad mēs spējam rekonstruēt vai pat kopēt kaut ko, kas jau ir. Tas ir jautri. Vai jūs, radīdami klezmeru, kopējāt? Vai tomēr radījāt jaunu ebreju mūziku?

Krutogolovs: Tā bija tāda parodija, teiksim tā. Viss, kas grupā Kruzenštern saistījās ar ebrejiskumu, bija parodija.

RL: Tādēļ jūs sākāt spēlēt rotaļu instrumentus?

Krutogolovs: Nē, nē, nē. Rotaļlietu projekts ir kas cits. Kruzenštern ir klarnete, bass un bungas. Toy Orchestra radās pēc tam.

RL: Es pajautāju tādēļ, ka jūs sākāt runāt par parodiju. Nopietna mūzika taču arī var būt parodijas objekts.

Krutogolovs: Protams. Taču sākumā, kad radās Kruzenštern, es neko tādu nemeklēju. Man negribējās radīt parodiju. Taču ir ļoti grūti atāķēties no pašas instrumenta krāsas – kad tas spēlē, ko tas spēlē un kā spēlē.

RL: Bet jūs to gribējāt?

Krutogolovs: Nē. Saprotiet, sākumā es pat nedomāju par atraisīšanos. Tas bija tā: mums ir klarnete. Klarnete kaut kā spēlē. Un ir mana mīla uz Džonu Zornu. Un man gribas pamēģināt izdarīt kaut ko tādu, kas skanēs citādi.

RL: Salīdzinājumā ar ko?

Krutogolovs: Ar to, ko dara šajā tradicionālajā mūzikā. Tajā brīdī es par ebrejiskumu daudz nedomāju.

RL: Bet, kad jūs teicāt, ka tā esot parodija par visu ebrejisko…

Krutogolovs: Tieši klarnete. Tādēļ ka, no vienas puses, Kruzenštern klarnete spēlē tādas trakas, klasiskas ebreju melodijas, bet uz to fona ir bass un bungas, kas spēlē kaut kādu trakumu. Tā ir tā parodija. Taču par ebrejiskumu es pilnīgi noteikti daudz nedomāju. Man vienkārši bija vēlēšanās tuvoties Džona Zorna Ņujorkas trakumam. Nu, saprotams, es viņam sūtīju tos ierakstus…

RL: Un viņš klausījās?

Krutogolovs: Grūti pateikt…

RL: Viņš neatbildēja?

Krutogolovs: Nē, viņš vienmēr atbild. Džons Zorns ir vienīgais man pazīstamais cilvēks, kurš atbild vienmēr. Taču viņam ir standartatbildes, tādas drusku amerikāniskas: “O, tas ir baigi forši, jums tur ir zelta materiāls, taču es diemžēl nevarēšu to laist klajā, tādēļ ka…” – un tā joprojām. Taču vienā brīdī es sapratu, ka tas vispār nav par to. Mani tas neinteresē, tam nav nekādas nozīmes. Iznāks tas disks, neiznāks… Es sapratu, ka tam tērēju tik daudz laika un enerģijas! Un es vienkārši beidzu ar to ņemties un sāku nodarboties ar mūziku. Tas iznāca dabiski, jo viss, kas saistās ar lielo mūzikas ierakstu kompāniju un mūzikas industrijas laikiem, ir miris. Internets to visu nogriezis nost. Tagad, kad tev ir internets, tu vari darīt visu, ko gribi: vari publicēt savas dziesmas, vari izveidot pats savu ierakstu kompāniju, pats izdot diskus. Bet es atceros, ka tajos laikos, kad mēs spēlējām, man ļoti gribējās būt daļai no tā burziņa.

RL: Vai var teikt, ka jūsu mūzika bija dīvaina ne tikai saistībā ar pirmpamatu, bet arī saistībā ar to muzikālo vidi, kas šeit pastāv?

Krutogolovs: Nu, es nezinu, kāda vide šeit pastāvēja. Tā nav lielīšanās. Kad mēs sākām spēlēt Izraēlā, te nebija praktiski nekā. Un tas ir slikti. Varbūt, ja šeit būtu pastāvējusi kaut kāda vide, mēs būtu varējuši kooperēties un no tā kaut kas būtu izaudzis. Taču, tā kā šeit nekā nebija un mēs nevienu nepazinām, mēs bijām vienīgie, kuri mazlietiņ uzdīga un tāpat arī nomira.

RL: Bet Kruzenštern joprojām pastāv.

Krutogolovs: Jā, bet pastāv jau kā… Pirmkārt, Kruzenštern šobrīd skan pilnīgi citādi. Tā ir pavisam cita grupa. Mēs reizi gadā, reizi divos gados sanākam kopā, lai ierakstītu albumu, un viss.

RL: Kā grupā Kruzenštern iesaistījās Ļoņa Fjodorovs?

Krutogolovs: Mums ir kopīgs draugs Viktors Levins. Viņš īstenībā arī bija viens no pirmajiem cilvēkiem, ar ko es šeit iepazinos. Viņš pēc tam izveidoja ierakstu kompāniju Auris Media, kurā iznāca pirmie Kruzenštern albumi. Viņš viens no pirmajiem sāka vest šurp mūziķus. Veda šurp АукцЫон. Viņš tad arī ierosināja Ļoņam pamēģināt kaut ko uztaisīt kopā ar mani. Un mēs sākām mēģināt. Pirmais bija albums “Быть везде”, es to neuzskatu par ļoti izdevušos. Tas bija izmēģinājums, teiksim tā. Viss, kas iznāca pēc tam, krasi atšķiras. Bet pēc tam mēs kaut kā atvienojāmies. Es turpināju strādāt ar Ļoņu, un grupa aizgāja otrajā plānā. Un radās Fjodorov i Kruzenštern.

RL: Man jūsu basģitāra un Fjodorova balss šķiet ļoti savāds komplekts. Tomēr viena otru tās kaut kā nepārtrauc. Kā jūs vispār nonācāt pie domas, ka tam jābūt komplektā? Turklāt jūs sakāt, ka jums ir sarežģītas attiecības ar tekstu.

Krutogolovs: Jā, noteikti.

RL: Turpretī Ļoņam teksti ir pat pārāk sarežģīti, lai tos uzreiz varētu saklausīt. Tos it kā vajag zināt iepriekš.

Krutogolovs: Nu, pirmo albumu var nolikt malā. Ar otro, “Взрыв цветов”, bija ļoti interesanti. Viktoram Levinam bija jābūt dzimšanas dienai, un Ļoņa tieši bija Izraēlā un teica: “Paklau, pamēģināsim nospēlēt viņam koncertu! Uzrakstīsim kaut kādas jaunas dziesmas!” Es saku: “Labs ir, pamēģināsim.” Es aizgāju pie viņa, un viņš atvēra to tekstu, “Взрыв цветов”. Tā albumā ir visjaudīgākā pēdējā tēma. Es saku: re, man ir viens tāds basa rifs. Sāku spēlēt, un viņš uzreiz sāka dziedāt tam rifam pa virsu. Apbrīnojami – albumu mēs sacerējām dienas, divu laikā. Tas bija vienkārši acumirklī. Pēc tam bija jābūt koncertam. Mēs koncertā to visu ierakstījām. Ļoņa atgriezās Maskavā. Es viņam zvanu, saku: “Paklausāmies, kas tur sanācis!” Viņš atbild: “Ai, galīgs sūds, ko tur klausīties, sviests.” Nu, ja sviests, tad sviests. Paiet nedēļa, paiet vēl viena. Es saku: “Paklau, nu, atsūti man!” Viņš saka: “Tak liecies mierā.” Paiet vēl kāds laiks. Nu jau viņš man zvana: “Paklau, es atvēru, samiksēju. Man liekas, forši sanācis.” Es noklausījos un sapratu, ka tiešām ir sanācis, kā jūs teicāt – nav skaidrs, kā to vispār var salikt kopā, bet kaut kā ir salicies bez mūsu palīdzības. Tas tiešām bija vistrakākais koncerts: bija ideja atvest radiouztvērēju, kas koncerta laikā randomā spēlētu kaut kādas melodijas. Un pēkšņi, sākdams šo albumu klausīties, saprotu, ka ļoti daudzas kompozīcijas, kuras tajā brīdī skanēja pa radio, ir sagājušas kopā ar to, ko spēlējām mēs. Apbrīnojami, sanācis tāds monolīts. Bet mēs tā dēļ neko pārdabisku nedarījām. Vienkārši atnācām, pieslēdzām instrumentus un sākām spēlēt.

RL: Hm, tas rosina domāt. Jūdaisma tradīcija ir orientēta uz Toras komentēšanu un rituāla veikšanu, un šis rituāls iekļaujas noteiktā skaitā likumu. Kristīgajā tradīcijā ir pilnīgi cita situācija: tur visa pamatā ir paļaušanās uz ticību. Spriežot pēc jūsu novērojuma, ka jūs neko īpaši nedarījāt, viss sanāca it kā pats no sevis, iznāk, ka paļāvībai uz to, kas notiek pats no sevis, mūzikā var būt ļoti būtiska loma. Var jau droši vien spēlēt arī tādu ļoti kanonisku mūziku, kas vienmēr būs kaut kā cita variācija, kā komentārs par pamatmotīviem. Vai iespējams rakstīt tādu mūziku kā jūsējo, ja nav paļaušanās uz Dievu?

Krutogolovs: Manuprāt, mūziku var rakstīt, vispār ne uz ko nepaļaujoties. Mūzika taču principā atšķiras no visa. Tā ir jebkurā gadījumā, vai mēs to gribam vai ne, tā pastāv. Un to, starp citu, daudzkārt pierādījis Džons Keidžs. Tā vienkārši ir pati par sevi.

RL: Pati par sevi – kā kas?

Krutogolovs: Kā viss tas, ko mēs redzam, saprotat?

RL: Nu pagaidiet, te ir pretruna. Ja tā ir kā viss, ko mēs redzam, tad tas jau vairs nav atšķirīgi no visa. To, ko mēs redzam, var uztvert kā to, kas pastāv bez mūsu palīdzības.

Krutogolovs: Pats par sevi saprotams, nekas nepastāv bez kāda palīdzības. Tā ir tāda savstarpēja saistība, tāda ķēdīte: kaut kas pastāv uz kaut kā rēķina… Es runāju par ko citu. Ir ļoti grūti rakstīt mūziku, ja neproti atslēgt smadzenes, personīgi man. Ļoņam, man liekas, sanāk labāk. Vajag atslēgt to aparātu, kurš noteiktos brīžos sāk tev izsniegt kaut kādus gatavus gājienus: “Tev jāizdara tā, tev jāizdara šitā.” Kad atslēdzas smadzenes, laikam pieslēdzas kāda cita sajūta. Tādēļ, kad paliekam bez viena, parādās cits. Neapgalvošu, ka tas ir kaut kas dievišķs. Nav ne jausmas.

RL: Tad rodas jautājums. Es, piemēram, zinu, ka iedzēris neko nevaru uzrakstīt…

Krutogolovs: Jā, es arī nevaru.

RL: Lai arī smadzenes, varētu padomāt, ir atslēgtas.

Krutogolovs: Jā, bet redziet, te ir interesanta lieta: atslēgt vajag tikai daļu smadzeņu. Kaut kāda smadzeņu daļa tomēr palīdz kustināt rokas, paņemt pildspalvu un saprast, ka kaut kas jāuzraksta. Tīri tehniski momenti.

RL: Bet jūs, kaut arī neesat mācījies, tomēr esat profesionāls basģitārists…

Krutogolovs: Nu, nezinu, cik esmu profesionāls. Visdrīzāk profesionāls savā šaurajā izpratnē.

RL: Bet ģitāra, stīgas un jūsu pirksti kaut kādā ziņā ir orgāns, kas rada mūziku.

Krutogolovs: Nu jā.

RL: Ziniet, man Telaviva mazliet atgādina Tbilisi. Tbilisi arī izceļas ar tādu bezrūpīgu skaļumu. Cilvēki nemitīgi skrien pāri ielai, skūteri dragā, visur ir šausmīgi netīrs. Taču Tbilisi es varu mierīgi iet pa ielu, domāt un to visu nepamanīt, bet te es šajā haosā apjūku, tas ir kaut kāds kustību un vibrācijas karnevāls. Vai jūs cenšaties radīt īpašus apstākļus, lai no tā atslēgtos? Vai pastāv saikne starp Telavivu un jūsu mūziku?

Krutogolovs: Protams, protams. Taču, lai cik ļoti man gribētos no kaut kā – no tās pašas pilsētas, kurā es dzīvoju, – atslēgties, tas, man liekas, nav iespējams. Mēs vienmēr esam daļa no tā, kur mēs… Un, protams, esmu piesūcies ar šo pilsētu. Es te dzīvoju daudzus gadus un saprotu, ka Telaviva arī ir daļa no tā, ko es radu. Ziniet, pēdējā laikā man tiešām negribas neko darīt īpaši. Un tas mani pašu priecē.

RL: Proti, jūs varat atļauties darīt tikai to, ko gribat?

Krutogolovs: Tā laikam ir laime. Tā kā neesmu superveiksmīgs, slavens mūziķis, varu visu ko. (Smejas.) Un tā ir tāda brīvība. Nevienam no manis nekas nepienākas. Daudziem mūziķiem ir problēmas ar to, ka… Pieņemsim, viņi nevar atļauties uztaisīt akustisku albumu un uzreiz pēc tam kaut kādu traku noise albumu. Viņus vienkārši vairs neies klausīties. Lai ko arī kurš stāstītu, ka “mēs varam atļauties, mums vienalga…”. Nu, laikam ir vienalga, jā. Bet, ja tu no tā pārtiec, tad ne katrs to var atļauties. Es sagadīšanās pēc to varu darīt; tāpat kā agrāk mani klausīties nāca divi cilvēki, tā arī tagad nāk divi. (Smejas.) Nu, bet, protams, Telaviva ir daļa no manis. Vai jūs zināt, ka iznākusi filma par Valentinu Silvestrovu… Jūs zināt tādu komponistu?

RL: Protams, zinu. Viņš, man liekas, tagad ir Vācijā.

Krutogolovs: Viņš dzīvo Vācijā. Manuprāt, viņš ir pēdējais muzikālais ģēnijs uz planētas Zeme. Un viņš reiz teica: “Ziniet, ir ļoti daudz monumentālā, ļoti daudz impēriskā, ar to ir grūti. Gribas kaut ko minimālistisku un klusu…”

RL: Mazu.

Krutogolovs: Lūk! Gribas kaut ko nenozīmīgu. Un esmu sapratis, ka tā tiešām ir. Mazajā, nenozīmīgajā ir milzu spēks, ne mazāks kā monumentālajā, lielajā. Nezinu, vai esat dzirdējis albumu, kas tagad iznāca ECM. “Maidan”, tā tas saucas, tas ir vecs skaņdarbs. Paklausieties! Tas ir skaņdarbs lielam korim, taču izklausās kā kaut kas mazs… mazs. Nav runa pat par to, ka tas ir mazs, bet par to, ka tā ir absolūti nestandarta domāšana. Cilvēki tā nedomā. Varētu likties… no vienas puses, jūs dzirdat ļoti vienkāršu mūziku, taču tā ir tik ļoti apjomīga un trīsdimensionāla, ka vienā brīdī tā sāk vest pilnīgi citā telpā. Un tas notiek – nezinu, vai viņš to darījis apzināti vai ne, bet tas notiek tādēļ, ka harmonijā ir mazas, mikrotonālas izmaiņas. Tādas
pavisam nenozīmīgas. Ja koris dzied konkrētu noti, tad vienā brīdī tas sāk mazmazlietiņ aizšļūkt. Un tā ir ļoti savāda sajūta – kā nezināms dzēriens, kuru jūs nogaršojat pirmo reizi: organismā ieplūst šķidrums, un jūs to jūtat fiziskā līmenī.

RL: Ajavasku, piemēram.

Krutogolovs: Neesmu mēģinājis, bet droši vien, droši vien. Savāda sajūta.

RL: Bet tas nozīmē, ka parasts klausītājs nav spējīgs redzēt tādu nobīdi apziņā ar harmonijas maiņas starpniecību. Viņš to vienkārši jūt.

Krutogolovs: Nu protams.

RL: Tas pats Manockovs teica, ka jebkura mūzika ir saistīta ar nāvi – tai ziņā, ka tā vienmēr beidzas, tuvojas beigām. Klausīdamies mūziku, tu to gaidi. Un šī priekšnojauta rada spriedzi starp sākumu un beigām, bet tas būtībā arī rada mūziku.

Krutogolovs: Nu, kaut kādā ziņā jā. Ja runa ir par mūziku, tad mūzika ir pāriešana citā telpā, un to var definēt arī kā nāvi. Jo nāve arī pārceļ citā telpā, un mēs nezinām, kas tur ir. Tas pats ar mūziku. Es pilnīgi piekrītu. Protams, tas saistīts ar noteiktu muzikālo zināšanu bagāžu. Es aizraujos ar mūziku un daudz klausos, tādēļ man ir kaut kādas zināšanas un sajūtas, kas man palīdz aiziet uz to pasauli. Varbūt kādam citam nav, bet man nez kāpēc šķiet, ka šajā Silvestrova skaņdarbā ielikts kaut kāds universālums iekšā… ja nesaka: “Man tāda mūzika nepatīk, es to neklausīšos.” Kādēļ daudzi neuztver klasisko mūziku? Tādēļ, ka daudziem šķiet – tā ir ļoti sarežģīta.

RL: Gara.

Krutogolovs: Gara, jā. Lai arī tā būtībā ir ļoti vienkārša. Ja ieklausās, tad tā nemaz nav tik gara, nemaz nav tik garlaicīga. Vispār, lūk, kas ir interesanti: vai kāds zina, vai kāds var pateikt – mēs esam smadzenes vai smadzenes ir mēs? Kurš ko vada? Es nezinu. Kad saku, ka ir kaut kādas muzikālas lietas, kas mani aizved prom, bet kādu citu neaizved… Kas tas ir? Manas apziņas, zemapziņas, manu smadzeņu triki? Vai arī tas patiešām ir kaut kas pāri manai saprašanai?

RL: Manuprāt, tas pat nav svarīgi. Galvenais ir pats notikums, kas aizved prom. Kas aizved – smadzenes, dzerstiņš, Dievs… tam nav nozīmes.

Krutogolovs: Svarīgi ir, ka aizved.

RL: Jā. Tā arī ir tā dīvainība, kas kaut ko padara interesantu, manuprāt.

Krutogolovs: Bet atkal – tas ir jums. Kādam varbūt arī nav.

RL: Starp citu, kā jums salauza degunu?

Krutogolovs: Nu, to man salauza ne reizi vien. Tie bija daudzi kautiņi Padomju Savienībā. Tur taču viss bija vienkārši, bija čaļi, kas taisīja gop stop – nokāsa naudu. Dabīgā kārtā. Kad tu izgāji ārā, tev pienāca klāt kaut kāds sīks tirliņš, kurš tev iešķēla pa ausi, un tu uzreiz: “Kas ira?!” Un tajā brīdī uzradās divi mērgļi: “Ko piesienies?” Tā bija viena reize. Otrreiz, ziemā, man arī iemauca pa degunu un atņēma pulksteni. Un bija vēl viens gadījums, bērnībā. Kad biju pavisam mazs, pavilku uz savu pusi telefona klausuli, un man virsū uzgāzās skapītis, uz kura telefons stāvēja.

RL: Kas ir jūsu koncertu publika? Vai kādu jūs to iztēlojaties?

Krutogolovs: Ziniet, nekad neesmu par to domājis. Grūti pateikt. Ļoti grūti. Es pat nespēju iztēloties, kāda varētu būt mana publika.

RL: Lieta tāda, ka man patīk tāds teātris, kurā publika aktieriem nepieciešama pat ne tikai tāpēc, lai viņus atbalstītu, bet tāpēc, lai pabeigtu žestu. Tā ir izrāde, kuru publika ar savu skatīšanos papildina, aizdomā līdz galam to, kas uz skatuves nav pateikts. Tāda ir tā shēma. Un ir absolūti loģiski, ka tādu izrādi nevar parādīt ārpus publikas. Jo publika ir mākslas darba sastāvdaļa. Ievērojiet, kāda publika nāk uz Fjodorovu? Tāda, kas ļoti labi jau iepriekš zina viņa mūziku, tāda, kuru tas jau vienreiz ir satriecis un kura vēlas atkal tikt iesaistīta šīs brīnumainās balss pasaulē.

Krutogolovs: Protams, protams. Jā, Ļoņas mūzikā galvenā viņa jaudīgās enerģijas daļa ir balss. Un te man uzreiz radās interesents pretjautājums. Man liekas, tā ir publika, kas saistīta ar krievu valodas kultūru… Ja Ļoņa dziedātu džiberišā, izdomātā valodā – kā jums šķiet, kāda publika viņam būtu? Un vai tā būtu tā publika, kas šo mūziku uztver tā, kā jūs to tagad redzat?

RL: Nu, šis ir diezgan bīstams jautājums – no sērijas par paralēlām pasaulēm. Lai gan, protams, jautājums vietā. Tomēr krievu balss kultūrā eksistē Musorgskis… Mēs taču klausāmies operu un īpaši nesatraucamies, ja nesaprotam…

Krutogolovs: Ierodoties uz Musorgski, nākas klausīties operu. Bet, ierodoties uz Ļoņu, nākas klausīties Ļoņu. Jo viņš ir personība. Ļoņa ir tāds koloss, kuru cilvēki nāk apskatīt. Jo Ļoņas mūzika bez Ļoņas ir kaut kas cits. Tas pats, kas ar Tomu Veitsu.

RL: Tādēļ mana atbilde ir šāda: ja Ļoņa pēkšņi izdomātu: “Paklau, zināt, ko es izdarīšu? Lai kāds uzraksta kādā citā valodā tekstu, un es uz tā pamata izveidošu savu dramaturģiju,” – man liekas, viss izdotos. Jo viņš patiešām dramatizē. Un ļoti bieži viņa teksti ir pārāk sarežģīti, lai ar pirmo piegājienu tos saprastu. Kā viņa dziesmas uztver, teiksim, angļu publika, īsti nav skaidrs. Droši vien tur lielākoties nāk krievi.

Krutogolovs: Es zinu dažus izraēliešus, kuri ļoti mīl šo enerģiju. Tas taču ir šīs te informācijas nodošanas līmenī. Jūs pareizi pateicāt par teātri un teātra skatītāju, kurš papildina… Tā ir informācijas nodošana.

RL: Var nosaukt arī tā.

Krutogolovs: Nu, es domāju informāciju labā nozīmē. Man patīk informācijas nodošanas jēdziens, jo manās acīs informācijas nodošana ir citam cita papildināšana. Es saņemu kaut kādu informāciju, tu saņem, un mēs…

RL: Radām.

Krutogolovs: Jā. Un, ja balstāmies jūsu novērojumos, tad varu sacīt, ka koncertā notiek tas pats. Ja runājam par publiku, es nevaru pateikt, kāda tā ir. Bet varu pateikt, ka tā publika, kas nāk uz maniem koncertiem, arī kaut ko rada kopā ar mani. Nezinu, ko, bet, protams, tajā brīdī kaut kas notiek. Lai gan mēdz būt koncerti, kad nenotiek.

RL: Man šķita, ka jūsu mūzika ir diezgan sarežģīta. Tai ziņā, ka, teiksim, kad skatos tādu, nosacīti runājot, klasisku grupu koncertus, kuros publika sen zina dziesmas no galvas, un viņi pēkšņi pārtrauc spēli, un publika dzied bez pavadījuma, šķiet: nujā, vareni… Bet acīmredzams, ka tas nav jūsu gadījums, jūs publika papildina kādā citā veidā – kā kaut kādu sarežģītību, kurā viņi ir gatavi iesaistīties.

Krutogolovs: Droši vien, jā, tā ir tieši tā sarežģītības telpa, kurā viņi jūtas pilnīgi brīvi. Man liekas, ja cilvēkam mana mūzika šķiet sarežģīta, viņš nemaz neieiet šajā telpā. Vienkārši paiet garām. Lai gan Toy Orchestra mūzika galīgi nav sarežģīta.

RL: Nu, paklausieties, tie taču ir tīrie pigori...

Krutogolovs: Piekrītu, piekrītu.

RL: Pastāstīsiet, kā jūs kaut ko tādu izdomājāt?

Krutogolovs: Sākumā tie bija pigori. Man gribējās pat nevis uztaisīt kaut ko tādu, kas izskatīsies kā pigori, bet vienkārši pamēģināt salikt kopā un paklausīties, kā skanēs. Kad sākām spēlēt, sapratu, ka no tā var kaut ko uztaisīt. Un laika gaitā tas pārvērtās… Sāku meklēt dažādus rotaļu instrumentus, kuri patiešām skan kā īsti, un, vārdu sakot, atradu daudz pilnīgi profesionālu mazu bērnu instrumentu, kas skan fantastiski. Tagad tas pat neizklausās pēc Toy Orchestra. Mums ir tāda neliela koncertizrāde ar dejotājiem, un tajā skatuve iekārtota tā, ka mēs stāvam augšā, uz podesta, un mūs nevar redzēt. Tas ir, mēs esam redzami, bet nav redzams, ko mēs spēlējam. Un varu teikt, ka daudzi nemaz nesaprot, ka mēs spēlējam rotaļu instrumentus. Viņi redz tikai mazas bungas, vairāk neko. Tādēļ tagad tas vairs neizklausās pēc pigoriem.

RL: Tas, protams, ir satriecoši. Jebkurš sevi cienošs mūziķis gribētu spēlēt, nu nezinu, Stradivāri instrumentu. Bet jūs tīšuprāt ejat pretējā virzienā. Tajā ir kaut kāda ērmota nepieciešamība dekonstruēt. Jūs taču tik un tā tiecaties pēc tā augstā, universālā. Tas ir kā spēlēt basketbolu ar baloniem un bez rokām. Jūs atņemat sev…

Krutogolovs: Bet te ir drusciņ citādi. Tur jums jātrāpa grozā. Šeit neko nevajag, saprotat?

RL: Bet ir tas, par ko mēs runājām… Universālais, no jums neatkarīgais…

Krutogolovs: Jā, bet no otras puses… Negribu teikt, ka tas ir vienkārši – paņemt tādu Stradivāri mūzikas instrumentu un sākt to spēlēt… Tas ir ļoti grūts uzdevums. Taču man vienmēr bijis interesanti salikt kopā to, ko ir grūti salikt kopā. Jaunajā projektā Kruzenštern tieši ir lietas, kuras es mēģinu salikt kopā, kuras man nav izdevies salikt kopā. Bet es cenšos, vēlreiz un vēlreiz. Man ļoti gribas pamēģināt tomēr panākt rezultātu. Kad ir ļoti jaudīgs pamats un mierīgi augošs puķes kāts, kad ir dominējošais monolīts, kas savienojas ar kaut ko ļoti maigu, kaut ko trauslu, tajā brīdī šis maigais, trauslais nekādā ziņā nav mazāk spēcīgs par monolītu. Tas ir tādā pašā līmenī.

RL: Kas mūzikā būtu tas monolīts?

Krutogolovs: Mūzikā to tehniski ir ļoti grūti izdarīt: ja jums ir trīs instrumenti, kas skan ļoti zemās frekvencēs, – šajā gadījumā basģitāra, klarnete (kas tagad skan pilnīgi citādi, to spēlē ar efektu pedāļiem, un tā skan par vairākām oktāvām zemāk) un bungas, kas būtībā arī ir basa instruments, – un balss, kas…

RL: Ir arī balss?

Krutogolovs: Jā. Man ļoti patīk tāda agrīnā baroka dziedāšana, ļoti atsvešināta, auksta, faktiski vienā tonalitātē, nemainīga, kā tāda līnija. Un koncertā to ir ļoti grūti salikt kopā: ja gribi skaļu skaņu, tad, saprotams, balss uzreiz atkāpjas fonā. To tehniski ir ļoti grūti izdarīt. Vienkāršoti runājot, litra pudelē nevar ieliet divus litrus. Tā ir parasta fizika – vienkārši nesanāks.

RL: Jā, interesanti. Bet, ja mēs domājam par pašu instrumentu būtību… nu, nezinu, par to pašu vijoli… Tā ir radīta, lai pilnveidotu noteiktu skanējumu. Tas ir, kaut kur tiek izdomāta ideāla vijole, kāda, saprotams, nepastāv, bet tiek uzskatīts, ka tas ir pats maksimums, ko vijole spēj paveikt. Un visas pārējās vijoles, pat Stradivāri, nokļūst šajā salīdzinājumā. Tātad var paņemt koka dēli un ar to censties darīt kaut ko tādu, kas tehniski pieejams tikai tur… Tajā ir kaut kāda atgriešanās pie pirmatnējā, pie tā, kas mums šobrīd nav redzams, jo pa virsu ir visādi ārišķīgi nieki. Es vienkārši gribu uzķert, kādā domu gājienā iekļaujas jūsu vēlēšanās salikt kopā nesavienojamas lietas…

Krutogolovs: Runājot par šo projektu, man ir interesanti to darīt no tīri tehniska skatpunkta. Pat ļoti nemierīgā un skaļā mūzikā ir klusums, ko man gribas notvert. Kā meditācijā: tu mēģini lielā troksnī uzķert šo klusuma līniju, un, līdzko esi to satvēris, viss pārējais tev apkārt vienkārši atslēdzas. Man gribas pamēģināt to izdarīt ar skaņu, pamēģināt salikt kopā šīs nesavienojamās lietas.

RL: Bet, teiksim, bass nepieļauj klusumu tajā.

Krutogolovs: Pieļauj, protams.

RL: Vai jūs runājat par kaut kādām frekvencēm, kas nav saklausāmas, bet eksistē?

Krutogolovs: Nē, nē. Es runāju par to, ka noteiktu skaņu, skaļuma un visa pārējā salikšana kopā un savienošana dod klusuma efektu.

RL: Kā to var saklausīt?

Krutogolovs: Nu, var. To ļoti grūti aprakstīt. Tas ir kaut kas tāds, kas… Ļoti iespējams, ka es tagad runāju stulbības, taču es zinu, ka ļoti daudzos skaņdarbos esmu to dzirdējis. Nevaru to aprakstīt vārdos. Nevaru paskaidrot, kas tas ir, vienkārši esmu pārliecināts, ka tajā telpā, kurā notiek šis trakums, ir klusuma līnija.

RL: Par klusumu jūs to saucat tikai tādēļ, ka…

Krutogolovs: Varbūt tas ir nevis klusums, bet miers.

RL: Nē, nu droši vien var to saukt par klusumu. Ja klusums nav metafora.

Krutogolovs: Nav.

RL: Jo Keidža klusums taču būs drīzāk metafora.

Krutogolovs: Zināt, kā tas ir? Ja jūs varat iztēloties, ka jums zāle ir sadalīta uz pusēm. Vienā pusē ir trīs lieli simfoniskie orķestri, kas jau paši par sevi ir ļoti skaļi, bet otrā pusē stāv cilvēks, kurš spēlē vijoli, un viņi izpilda pilnīgi dažādus skaņdarbus. Pats par sevi saprotams, triju simfonisko orķestru skanējumā cilvēks, kas spēlē vijoli, nebūs dzirdams, taču esmu pārliecināts, ka vienā brīdī vijole var… nevis pārspēt skaļumā, bet piesaistīt uzmanību tik lielā mērā, ka visi vairs nedzirdēs orķestri un sāks klausīties vijoli.

RL: Jā, tas ir ļoti sarežģīti.

Krutogolovs: Ļoti sarežģīti.

RL: Kā kino – likt skatīties uz trešo vai ceturto plānu, kurā notiek kaut kas būtisks?

Krutogolovs: Jā! Kurosavam ir daudz tādu mirkļu. Viņam tā ir uzbūvētas visas filmas. Tur ir milzīgi daudz garu plānu, kad te kļūst neomulīgi, jo gribas pieskarties, gribas tuvoties. Bet pienāk brīdis, kad uzmanība pārslēdzas un tu aizej tur, dziļumā.

RL: Vermēram ir tāda glezna “Aizmigusī meitene”. Tajā patiešām ir iesnaudusies meitene un blakus – pavērtas durvis. Faktiski vairāk nekā nav. Taču šī glezna, protams, tika izpētīta ar visiem iespējamajiem stariem, un atklājās, ka tajās pavērtajās durvīs patiešām stāv vīrietis, Vermērs pēc tam vienkārši viņu aizkrāsojis, un visa glezna ir veidota uz tā, ka viņš tūlīt ienāks un viņa pamodīsies. Par to ir ļoti patīkami domāt, jo šķiet, ka neredzamais rada spriedzi tajā, kas ir redzams un dzirdams. Man ir sajūta, ka jūs arī ar nedzirdamā starpniecību vēlaties piešķirt citu skaņu tam, kas ir dzirdams.

Krutogolovs: Droši vien, jā.

RL: Jūs gribat ar vienu vijoli iznīcināt trīs simfoniskos orķestrus.

Krutogolovs: Vienmēr gribas iznīcināt. (Smejas.)

RL: Jūs tomēr esat panks.

Krutogolovs: Pat ne salauzt, bet pamēģināt deformēt. Tas ir pankroka pamats, jā. Mēs gan atkal ļoti dīvaini runājam… Es runāju par mūziku ar terminiem, ar kuriem mūzikā principā nav jēgas runāt. Droši vien es tagad cenšos… paskatīties uz mūziku no struktūras, koncepcijas skatpunkta. Taču, ja runājam par mūziku, tas jau ir kas cits. Es mēģinu vārdos izskaidrot to, kam ar vārdiem nav nekāda sakara.

RL: Tas man atgādina agrīnos Baznīcas tēvus, tuksnešniekus, kuriem bija tā saucamā apofātiskā metode, kad par Dievu nerunā tieši. Veņička Jerofejevs tieši tāpat izvairījās no tieša izteikuma un par svarīgo runāja ar citātiem un atsaucēm. Jūs, liekas, arī komponējat diezgan sarežģītā veidā un spēlējat to bez tieša izteikuma. Nevar taču, tā sakot, nodziedāt dziesmiņu vai nospēlēt to, kas labi izklausījās 18. gadsimtā. Neviens nenoticēs, ka tas ir oriģināls. Mūzikā ir kaut kāda tāda tieša izteikuma neiespējamība.

Krutogolovs: Nu, skatieties, pirmkārt, ne visiem ir iespēja vienkārši piecelties un nospēlēt dziesmiņu, jā? Atgriežoties pie Ļoņas Fjodorova – es nevaru vienkārši piecelties un nospēlēt viņa dziesmiņu. Ja man būtu iespēja paņemt rokās ģitāru un no jauna radīt to enerģiju, es to darītu. Taču es neesmu Ļoņa, man tā nesanāk. Tādēļ es esmu kā tāds arhitekts. Savienoju blokus. It kā izgudroju klucīšus, tad tos salaužu – vai uzceļu kaut kādu ēku un tad to apgriežu otrādi, utt. Un skatos, kā labāk izskatīsies. Droši vien arī tas ir faktors, ka es cenšos varbūt visu kaut kā sarežģīt vai kaut ko izdomāt, vai apgriezt otrādi. Protams, ja man būtu iespēja staigāt pa ielām ar vijoli vai ar ģitāru dziedāt dziesmas, droši vien es to arī darītu.

RL: Kāpēc gan nav? Iespēja ir.

Krutogolovs: Ir. Taču neuzskatu, ka es šajā ziņā esmu personība, kā Ļoņa, kurš var viens iziet uz skatuves ar ģitāru. Man nav šīs balss īpašības. Es to lieliski saprotu. Tas taču arī ir tāds talants. Man ir savs talants – es protu konstruēt. Reizēm protu uzkonstruēt ļoti interesantas… Varu paākstīties, vārdu sakot, tā, kā neviens cits nevar. (Smejas.) Man tas tīri labi sanāk, ne katrs to var. Bet, lai būtu tāds iekšējs monolīts kā Ļoņam… Tas ir talants. Nu, piedzimis cilvēks, viņam ir tāda balss īpašība, un viņš viss tāds ir – kā stīga.

RL: Bet jautājums pat nav par to. Jo vairāk, ja esat konstruktors, jums jāsaprot: te es ieslēdzu šito vai spēlēju tā. Tas ir viscaur racionāli. Jūs varat radīt no diezgan lielas iespēju paletes.

Krutogolovs: Vai redzat, jūs sakāt: “Jums jāsaprot.” Manuprāt, tas tieši nenotiek saprašanas līmenī. Piemēram, kad esmu salicis klucīšus kopā, es uz to skatos, klausos mūziku un saprotu, ka kaut kādas lietas nestrādā. Vienkārši saprotu, ka nestrādā. Tātad es to aizvācu un pat nepūlos sev paskaidrot, kādēļ. Tas notiek citā līmenī.

RL: Tad jautājums. Ir visādas jocīgas apdrošināšanas – piemēram, pianists var apdrošināt savus pirkstus. Aktrise var apdrošināt, kā tas diezgan bieži ir bijis, savas kājiņas. Ko jūs apdrošinātu kā savu darbarīku?

Krutogolovs: (Smejas.) Oho, labs jautājums. (Ilgi domā.) Ja es zinātu, ka šī apjaušana nāk, piemēram, no kājas, tad apdrošinātu savu kāju. Bet jūs taču saprotat, ka es nezinu, no kurienes tā nāk. Skaidrs, ka tas ir daudzu lietu kopums – pieredze, protams, kļūdas, kas arī ir tā pati pieredze, utt. Tā arī ir tāda konstrukcija, kuru esmu izveidojis kaut kādā laikā. Ja varētu apdrošināt pieredzi, es laikam apdrošinātu to. Iespēju arī turpmāk gūt pieredzi.

RL: Interesanti – kamēr jūs runājāt, es domāju: vai jūs apdrošinātu savu pagātni vai nākotni? Jo pagātne nenoliedzami satur visu, kas mēs esam. Taču jūsu gadījumā, man šķiet, jūs ar ļoti lielu labpatiku metaties jaunajā – tajā, kā vēl nav bijis. Ir sajūta, ka tieši tā iespēja, kas vēl ir priekšā, jums ir svarīgāka par to, kas jau ir bijusi.

Krutogolovs: Protams. Es vienkārši nevaru saprast, kā iespējama dzīve bez attīstības, bez vēlēšanās ieraudzīt vai izjust, vai iztēloties, kas būs tālāk. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Principā attīstība ir dzīve, tā ir tāda straume. Ja es vairs negribēšu, vairs neattīstīšos, tad man nāksies apstāties un dzīvot no savas pagātnes. Atcerēties, kas esmu, kāds esmu, kāpēc. Tam nav ne mazākās jēgas. Tad es vienkārši mirstu. Tad es no paša sākuma pasaku: es negribu dzīvot, negribu zināt, kas un kā, es vienkārši palieku tajā telpā, kurā jau esmu sev radījis savu pili. Palieku tajā dzīvot. Man personīgi tas nekad nav bijis interesanti, jo dzīve ir procesā. Process – tas taču ir vislieliskākais! Kad cilvēks kaut ko rada, viņš ir pirmais, kas redz, kā tas rodas, pirmais, kas var tam pieskarties. Es rakstu mūziku – un esmu pirmais cilvēks, kas dzird šo mūziku. Tas ir tāds ceļš. Pastāvīga vēlēšanās iet.

RL: Sakiet, lūdzu, vai jūsu mūziku spēlē arī citi cilvēki vai tikai jūs?

Krutogolovs: Spēlē, protams. Ir dažādi projekti… Bet citi cilvēki spēlē.

RL: Es pajautāju tādēļ, ka to īpaši labi var redzēt teātrī: kad izrāde ir gatava un nospēlēta, kļūst ļoti skumji, jo viss it kā aiziet prom, tu vairs neko nevari. Kamēr jūs kaut ko kopā radāt, tas ir dzīvs – un tad aktieri to paņem sev… nu, un publika līdz ar to. Un tu atkal paliec viens.

Krutogolovs: Jā.

RL: Vai jums tādēļ nav skumji?

Krutogolovs: Skumji nemēdz būt. Tieši otrādi, es to palaižu prom. Man tas pārstāj būt… nē, nav tā, ka vairs nav interesants, bet… tas iegūst citu uzdevumu. Tagad tas, vienkāršoti sakot, ir produkts, kas savienojas ar to skatītāju, ar kuru jūs to vēlaties savienot. Vai nevēlaties. Man patiešām daudz svarīgāks ir pats process. Es jums pateikšu, kad man kļūst skumji. Skumji ir, kad pabeidzu dziesmu.

RL: Kad beidzat dziedāt?

Krutogolovs: Nē, nē, kad saceru. Teiksim, esmu izdomājis dziesmu, sacerējis, un, kad saprotu, ka tā jau ir uzrakstīta, kļūst pat ne skumji, bet kaut kā… Esmu no tā jau tik ļoti atkāpies, ka man reizēm pat nav interesanti to ierakstīt.

RL: Kad jūs stāstījāt par Timu Smitu no Cardiacs, kurš nomira, man ienāca prātā: cik savādi, ka viņi arī mirst! Viņus klausoties, viņi šķiet tik ļoti dzī- vi, ka parastajiem kritērijiem it kā nevajadzētu uz viņiem attiekties…

Krutogolovs: (Smejas.) Diemžēl mēs visi esam mirstīgi.

RL: Varbūt katram cilvēkam vajag paskumt. Varbūt arī viņi ir skumji cilvēki, tie Cardiacs.

Krutogolovs: Varbūt. Ļoti iespējams.

RL: Kāds esat jūs?

Krutogolovs: (Smejas.) Es droši vien esmu Izraēlā visslavenākais introverts.

RL: Ej nu ej!

Krutogolovs: Jā! Klausieties, es faktiski neizeju no mājas. Lielākoties atrodos savā teritorijā.

RL: Vai jums ir bumbu patvertne?

Krutogolovs: Nē, patvertnes nav. Bumbu patvertne ir kāpņu laukumiņš.

RL: Nē, es nopietni jautāju. Nezināju, ka jaunajos namos vienmēr ir istaba, kurai nav logu.

Krutogolovs: Jā. Tur ir viens logs.

RL: Vēl man stāstīja, kā šeit notiek ar tām raķetēm, un es brīnījos… Visi kāpjot augšā uz jumta un filmējot video…

Krutogolovs: Nu, pirmkārt, mums šeit, paldies Dievam, ir “Dzelzs kupols”, kas strādā. Un vispār… tik daudzus gadus būt tur, kur bumbo… Man liekas, cilvēki jau ir pieraduši. Un neatceros, kad Telavivā būtu kritušas bumbas. Nu, tā, lai trāpītu. Jā, tās var redzēt, bet tās neaizlido līdz mērķim. Un tādēļ man šķiet…

RL: To neuztver nopietni.

Krutogolovs: Līdz zināmai robežai. Mēs taču visi saprotam, ka tās bumbas, kuras viņi met, ir tādas paštaisītas caurules, kas piebāztas pilnas ar visādiem štruntiem. Par īstu raķeti to ir grūti nosaukt, tādēļ tās veiksmīgi notriec gaisā. Taču, ja reiz šurp lidos īstas raķetes, es domāju, kupols netiks galā.

RL: Tas atkal ir par paralēlajām pasaulēm. Bet jūs teicāt, ka Izraēla ir jūsu mājas.

Krutogolovs: Jā.

RL: Un šajās mājās ir viena ļoti liela problēma, kuru sauc Gaza. Vai tā ir jūsu problēma vai…

Krutogolovs: Kaut kādā ziņā, protams, ir. Skatieties… Ir lietas, kuras grūti apstrīdēt. Sākotnēji šī zeme piederēja gan ebrejiem, gan arābiem. Taču ir neliels juridisks fakts, ka ebreji, kas šurp atgriezās, bija spiesti šos zemes īpašumus pirkt. Ir dokumenti, kas apliecina, ka šie zemes īpašumi ir nopirkti likumīgi. Man ir problēma ar to, ka vienā brīdī – pēc noteikta skaita karu – Izraēla sāka paplašināties. Es tam nepiekrītu. Manuprāt, nevajadzēja paplašināties. Protams, Izraēla karu neuzsāka, Izraēlai uzbruka, un ar uzvarētāja tiesībām daudzas valstis paplašinās. Manuprāt, tas ir nepareizi. Taču vienlaikus es redzu, ka daudzām arābu valstīm dzīves jēga ir Izraēlas iznīcināšana. Proti, valsts līmenī. Skaidrs, ka jebkurā valstī ir savi kropļi, nu, Dievs ar viņiem. Bet, kad tas ir valsts līmenī, tad, vārdu sakot, rodas jautājums: vai tikai mums patiešām nedraud iznīcināšana? Jo, paskatoties uz karti, Izraēla ir mazs punkts starp milzīgi daudzām…

RL: Tieši tāds bija mans arguments, kad es pirms 20 gadiem sarunājos ar kādu vecu emigrantu no Latvijas, bet viņš atbildēja: “Jā, tomēr šī ir visdrošākā vieta pasaulē.”

Krutogolovs: Ir jau arī droša! Varu jums pateikt… Interesanti, ka tad, kad ebreji šos zemes īpašumus pirka, viņi nopirka visneveiksmīgākos gabalus. Te visur ir tuksnesis. Šeit nekas neaug. Tas bija tas, ko viņiem pārdeva, un tas, ko viņi varēja atļauties. Un tomēr viņi šajā zemes pleķītī ir spējuši kaut ko radīt. Un šī ir vienīgā valsts, kas ne no viena neko nelūdz, nekādu palīdzību. Vienīgi – es nenoliedzu, ka ir ASV atbalsts, jo ASV ir milzum daudz ebreju, kas gatavi Izraēlu atbalstīt. Un tomēr man ļoti gribētos, lai mēs… Iedomājieties, cik forši būtu, ja mēs varētu braukt uzstāties uz to pašu Irānu, Irāku? Un cilvēki no Irānas un Irākas brauktu šurp uzstāties. Tas būtu pilnīgi ģeniāli. Tas gan mani patiešām ļoti apbēdina… ka mums nav tādas iespējas.

RL: Es gan pieļauju, ka jums mēdz būt kaut kādas attiecības ar tiem arābiem, kuri šeit strādā…

Krutogolovs: Protams. Klausieties, īstenībā viss ir ļoti vienkārši. Man liekas, daudzi politiķi tagad sarežģī situāciju. Kad cilvēks nokļūst vidē, kurā ir kaut kādi noteikumi – nevis tādi pilnīgi neizpildāmi… Teiksim, var iet ielai pāri pie sarkanās gaismas, taču varbūtība, ka paskriesi zem mašīnas, ir lielāka, nekā ejot pie zaļās. Ja cilvēks redz, ka attiecīgajā valstī visi iet pāri pie zaļās gaismas, ticiet man, vienā brīdī arī viņš sāk iet pāri pie zaļās.

RL: Paga. Jūs tagad patiešām runājat par Izraēlu?

Krutogolovs: (Smejas.) Nu jā, Izraēlā ar to, protams, ir grūti. Tam ir izskaidrojums: Izraēlā nav platu ceļu.

RL: Arī taisnība.

Krutogolovs: Viss ir ļoti šaurs, kā mazpilsētā.

RL: Es redzu, cik bieži autobuss uzbrauc uz ietves…

Krutogolovs: Jā, tas ir haoss. Telaviva ir īsts haoss. Tas ir bardaks. Bet man šis bardaks ir ļoti mīļš. Man patīk eklektika. Patīk šīs pilsētas nesakarīgums. Tu ej pa pilsētu un redzi jaunu, modernu namu, bet tam līdzās ir sabrukuši būceņi un mētājas atkritumi, un cilvēki brauc ar divriteņiem un skūteriem… Man tas patīk. Ļoti savādi, bet es šeit jūtos mierīgi, brīvi. Taču, atgriežoties pie jautājuma, man nez kāpēc šķiet, ja cilvēks saprot, ka valstī ir konkrēti noteikumi, viņš sāk tos ievērot. Visās tajās valstīs, kuras ir mums apkārt, eiropeisku noteikumu nav. Tās dzīvo pēc saviem noteikumiem, pēc saviem likumiem, tāda lieta kā globalizācija tām ir sveša. Mēs atgriežamies pie tēmas par iesalšanu ledos. Tie ir tādi cilvēki, tāda sistēma, kas ir iesaldējusies un nekur negrasās virzīties.

RL: Man ienāca prātā, ka tieši izdomāta vai reāla pagātne – tas, ko sauc par vēsturisko pagātni, – bieži vien arī ir tas, kas neļauj mierīgi dzīvot. Teiksim, Krievijai mīts par pagātni ir pārtapis ideoloģijā. Un man ienāca prātā, ka varbūt mīts par Izraēlas valsts dibināšanu arī neļauj tai būt pilnīgi brīvai. Jo reālās briesmas tai nāk ne tikai no arābu valstīm, bet arī no tā, ka Izraēla joprojām pašapliecinās kā nacionāla.

Krutogolovs: Protams, tas arī. No vienas puses, man pret Izraēlas valsti ir visai daudz pretenziju. No otras puses, es šīs pretenzijas uzreiz paņemu atpakaļ, kad apzinos, ka valsts taču būtībā ir divas minūtes veca. Tas nekas nav.

RL: Cerēsim, ka tās nav divas pēdējās minūtes.

Krutogolovs: Jā, cerēsim, jo šobrīd neviens ne par ko vispār nav drošs. (Smejas.)