Lai tu viņu atcerētos

Jānis Deinats: Ja tu gribēsi, lai es kaut ko tev stāstu…

Rīgas Laiks: Nāc, apsēdies, lūdzu.

Deinats: Es tūlīt riekstiņus tev…

RL: Ļoti man vajag tavus riekstiņus...

Deinats: Jā, tev vajag manus riekstiņus. Ne riekstus.

RL: Tā, dārgais.

Deinats: Dārgais – tas bija kā? Cik tu vērtē? Zini, ir bijuši gadījumi, kad es fotografēju, teiksim, kādu uzņēmēju un viņš saka: “Deinata kungs, man katrs jūsu klikšķis kā kases aparāta apgrieziens.”

RL: Tā nu tu esi iekārtojies.

Deinats: Nevar jau visu laiku tikai nodarboties ar iekārtošanos.

RL: Apsēdies, lūdzu, iekārtojies. (Smejas.) Izlasot gandrīz visu, ko tu jebkad esi kādam stūmis ar vārdiem, mani pārsteidz virkne formulu, kuras tev atkārtojas atkal un atkal.

Deinats: Tas laikam ir tas, ko es ļoti esmu gribējis pateikt. Vai arī viņi uzdod vienus un tos pašus jautājumus.

RL: Vai arī varbūt tev ir slinkums domāt. Tu kādreiz esi par kaut ko domājis?

Deinats: Tu šaubies?

RL: Nē, es tikai jautāju.

Deinats: Es atkal ar jautājumu uz jautājumu, klasika. (Smejas.) Protams, ka esmu.

RL: Par ko, piemēram?

Deinats: Kā man, teiksim, saplānot dienu. Vai man šodien doties uz Rīgu vai…

RL: Labi, es pārformulēšu jautājumu. Vai tu kādreiz esi domājis par kaut ko sev interesantu?

Deinats: Protams.

RL: Piemēram?

Deinats: Redzi, katrs gadījums ir ļoti konkrēts. Manā gadījumā tas, ko es daru… Uz to īstenībā ir šausmīgi garlaicīgi skatīties. Ir tāds tipisks pieņēmums, ka fotogrāfs – nu, tas ir interesanti, tur ir ekšens un tā tālāk. Es netaisu nekādu teijāteri, lai izskatītos, ka tas ir interesanti. Esi ievērojis, ka visos kultūras pasākumos vienmēr ir kaut kādi papildinājumi publikas izklaidēšanai? Dziesmu svētkos iet video rindas, kas tev jāskatās, un jāskatās vēl tas un tas, jo nevar vienkārši klausīties, kā koris dzied. Tas taču nav interesanti, noteikti jābūt vēl kaut kam klāt.

RL: Tu atceries manu jautājumu? Es tevi lūdzu pateikt kādu piemēru, kad tu esi domājis par kaut ko sev interesantu. Nu tā, ka – bļāviens! – tas gan ir interesanti.

Deinats: Jāsāk domāt… Skaisti nobildēju meiteni – nāciet, skatieties, cik skaista meitene! Viņa tāpat ir skaista, bet paskatieties, kā es to esmu izdarījis!

RL: Starp citu, tu taču Klubā tās meitenes…

Deinats: Tas bija sen. Bet zini, kas tur bija? Toreiz es varbūt to tā neredzēju, bet tur ir ļoti strikts ierobežojums.

RL: Ko drīkst fotografēt un ko ne?

Deinats: Nē. Pirmām kārtām – nekādu mākslu. Jo mums šis žurnāls ir jāpārdod Viļānos vai Varakļānos, konkrēti vairs neatceros. Tāds uzdevums. Tas uzreiz ierobežo, ka jābildē ir cieši tautiski. Viena mana bilde – skaista bilde, bet no cita žurnāla – tika demonstrēta par paraugu, kā nevajag fotografēt. Pārāk skaisti.

RL: Glamūrīgi?

Deinats: Jā, glamūrīgi. Tā nedrīkst.

RL: Tu dažkārt esi atsaucies uz frāzi no Šekspīra “Kā jums tīk”: visa pasaule ir skatuve. Droši vien atceries arī citu Šekspīra frāzi, no “Makbeta”, ka visa dzīve ir luga, pilna ar troksni, kuru stāsta idiots. Tātad, iztēlojoties, ka visa dzīve ir luga, vai tev ir sajūta, ka to lugu stāsta vai ka to ir sacerējis idiots?

Deinats: Es tikko svaigi no teātra, kur tieši “Idiotu” skatījos…

RL: Tad jau uzreiz tev ir vairākas nozīmes vārdam “idiots”.

Deinats: Man uzreiz ir divas asociācijas: fon Trīra filma “Idioti” un “Melnais gulbis”.¹ Un abos divos bija aizdomas, ka izliekas.

RL: Izliekas par idiotu?

Deinats: Jā. Filmā tas bija izteikti. Bet izrādē tika radītas aizdomas, ka viņš izliekas.

RL: Pakavējamies mazliet pie tās Šekspīra frāzes, ka dzīve ir luga, ko stāsta idiots. Kā tu raksturotu to, kurš ir izstāstījis tavu dzīvi?

Deinats: Manu dzīvi diez vai stāstīs.

RL: Bet, ja ieklausāmies šajā frāzē, tu taču vari paraudzīties uz savu dzīvi kā uz izrādi.

Deinats: Jā, bet tā ir improvizācija. Esmu spēlējis izrādēs, kur mēs vienojāmies, ar ko sākam, kas aptuveni būs vidū un ar ko beidzam, un viss pārējais ir absolūta improvizācija.

RL: Vai savas dzīves improvizācijas sakarā tu ar kādu esi vienojies par sākumu, vidu un beigām?

Deinats: Varbūt esmu, tikai es nezinu, ar ko.

RL: Ja nezini, ar ko, varbūt tu zini, par ko tu esi vienojies? Un, ja esi, tad par kādu sākumu, vidu un beigām?

Deinats: Man laikam nav atbildes uz šo jautājumu.

RL: Man gribētos pakavēties pie dzīves kā lugas un pasaules kā skatuves tēla, jo man šķiet, ka es tevi nekad neesmu redzējis izkāpjam no lomas.

Deinats: Redzi, mums skolā mācīja, kā pēc izrādes profesionāli izkāpt no lomas. Dzīve nav skatuve, un ir ļoti būtiski to iemācīties.

RL: Man rādās, ka tu esi iemācījies tieši pretējo: tu esi padarījis dzīvi par skatuvi. Uz to, kas ir ap tevi, tu skaties kā uz skatuvi.

Deinats: Nē, ja man nav aparāta, es neskatos.

RL: Tu iekāp lomā tikai tad, kad paņem fotoaparātu?

Deinats: Jā. Citkārt es varbūt esmu vērīgs, bet, ja nav fotoaparāta, es neiespringstu.

RL: Nu, tātad izskatās, ka no visām lomām, kas tev dzīvē pieejamas, svarīgākā tev ir fotogrāfa loma.

Deinats: Nūūū… tā sanāk. Lai gan es regulāri domāju, ka varētu kaut ko citu darīt, bet nezinu, ko īsti.

RL: Saki, kā tu raksturotu to, kurš šīs tavas lomas spēlē?

Deinats: Nesapratu jautājumu. Kā – kurš? Es esmu es. Es pēc horoskopa Dvīnis esmu.

RL: (Smejas.) Un?

Deinats: Es varu tā un varu šitā.

RL: Labi, es pārformulēšu jautājumu. Vai tu esi domājis par to, kurš spēlē šīs lomas?

Deinats: Virsvadītāju?

RL: Nu, ja tevī ir virsvadītājs, tad par virsvadītāju.

Deinats: Dažkārt tu domā: kā tas gadījās, vai kas lika man iet nevis tur, kur sākumā gribēju, bet citur, kur – o! – izrādās, man kā fotogrāfam tieši tajā brīdī bija jābūt.

RL: Vai tu esi brīvs savās izvēlēs, vai kāds tevi vada?

Deinats: Brīvs es esmu tad, kad kontrolēju visu. Ja es kā fotogrāfs nekontrolēju visu, es nevaru būt brīvs.

RL: Ar “visu” tu domā to mazo uzstādījumu, scēniņu?

Deinats: Jā, jā, jā. Un mani arī neviens netraucē tajā brīdī. Jo manā profesijā ļoti bieži ir šausmīgi daudz ierobežojumu. Kad šie ierobežojumi pazūd, tad atkal cita problēma: varētu neko nedarīt, tomēr gribas darīt.

RL: Neizkāpjot vēl no teātra metaforas, vai tu esi savas dzīves režisors?

Deinats: Simtprocentīgi, noteikti ne.

RL: Bet vai tu domā par sevi kā par savas dzīves režisoru? Lasot, ka tu uzskati par svarīgu izvirzīt mērķus, no kuriem izriet uzdevumi, kas padara tavu dzīvi interesantu, saprotu, ka tu par sevi domā kā par cilvēku, kurš veido savu dzīvi, nevis tai ļaujas.

Deinats: Tie ir stratēģiskie jautājumi.

RL: Tādā ziņā – režisora līmeņa jautājumi.

Deinats: Ja grib kaut ko izdarīt, kaut vai nofotografēt bildi, kuru gribas izstādīt, par to jādomā laicīgi.

RL: Nesteigsimies ar atsevišķām epizodēm, pakavēsimies pie dzīves kopumā – pie tādas, kurai ir sākums, vidus un beigas. Vai tai dzīvei tu esi režisors?

Deinats: Redzi, ja mēs sākam ar vielas nezūdamības likumu, tad mēs esam kaut kur vidū.

RL: Saki, ko tev iemācīja Oļģerts Kroders? Vai ko tu iemācījies no Oļģerta Krodera?

Deinats: Pirmkārt, filtrēt informāciju. Viņš teica, ka jāmāk to, kas tev ir ļoti svarīgi, paturēt un to, kas mazāk svarīgi, neturēt.

RL: Vai ar šo mācību saistīts tas, ka tu nelasi ziņas?

Deinats: Es neteiktu, ka pilnīgi nelasu ziņas. Es nelasu lokālās ziņas. Jo tās nonāk pie manis pašas. Es to sapratu, kad biju Parīzē. Viesnīcā ieslēdzu televizoru un sapratu, ka mūsu nemaz nav. Un kā var interesēties par to, kā nav?

RL: Mūsu – tādā ziņā, ka latviešu, Latvijas?

Deinats: Jā. Es ilgi nelasīju arī pasaules ziņas, bet sākās karš, un tagad šad tad tomēr izlasu, kas tur notiek.

RL: Filtrējot informāciju, kādu filtru tu lieto? Kas ir tavs iekšējais filtrs?

Deinats: Iekšējais algoritms kaut kāds. Es to nevaru pārstāstīt, jo tas ir atkarīgs no dažādām lietām.

RL: Tas tev nav pieejams refleksijā?

Deinats: Es to neanalizēju.

RL: Tu to lieto, nevis analizē.

Deinats: Jā, kā daudzas lietas. Es tējas krūzīti lietoju, bet neanalizēju.

RL: Labi. Ko vēl tev iemācīja Oļģerts Kroders?

Deinats: Skatoties, kā viņš strādā, iemācījos, ka cilvēks var būt radošs jebkurā vietā un situācijā. Pat ja viņš mēģinājumos reizēm snauda, viņš pamodās un pēkšņi varēja pateikt kaut ko tādu… Bija sajūta, ka viņš tajā snaudā ir kaut ko būtisku redzējis un to nodod tālāk.

RL: Ko tev iemācīja Modris Tenisons?

Deinats: Ļoti daudz. Visvairāk ar savu klātbūtni, ne tikai ar to, ko viņš teica. Tur varēja smelties… Kaut vai tas stāsts, kad mēs Dānijā spēlējām izrādi, kurai bija tikai sākums, vidus un beigas. Tas bija kopā ar Modri. Darbošanās uz skatuves, bet ne tikai.

RL: Tenisons strādāja žurnālā Teātra Vēstnesis. Vai viņš pirmais iesāka publicēt tavas fotogrāfijas?

Deinats: Jā. Viņš aicināja mani fotografēt teātri. Tāpēc vien viņš ir būtisks cilvēks manā dzīvē.

RL: Par to man nav šaubu, un es domāju, ka tā loma ir liela, jo viņš tomēr ir liels cilvēks.

Deinats: Līdz ar to nevar viņu noreducēt uz kādu vienu domu, ko viņš būtu pateicis.

RL: Krodera gadījumā tu atradi vismaz kādu formulu, kuru vari nodot tālāk.

Deinats: Es nezināju, ka man būs jāatskaitās un šajā sistēmā jāiekļauj Modris Tenisons un Oļģerts Kroders. Pilnīgi neērti…

RL: Nu kā – tev jāieskatās tajā, no kā esi uztaisīts.

Deinats: Es no daudz kā esmu uztaisīts.

RL: Tu tagad bēdz prom?

Deinats: Nē, es nebēgu, es vienkārši… Redzi, es negribu teikt, ka tas nav aktuāli. Mēs visi katru dienu no katra nieciņa, no katras skudriņas mācāmies.

RL: Tu taču tā nedomā par sevi – ka mācies no katras skudriņas?

Deinats: Bet, ja es sāktu iedziļināties…

RL: Tad mācīties var no jebkā, tikai vispirms tev viņā jāiedziļinās.

Deinats: Jā, lai saprastu. Pirmkārt, mācīties vajag to, kas interesē. Viena no izglītības sistēmas lielajām problēmām ir tā, ka nav interesanti. Bet, no otras puses, atnāk studenti, skolnieki, kurus interesē tikai tas, kas viņus interesē, un tās viņu intereses nav mācību programmā paredzētas. Turklāt vienus interesē viens, citus kas cits. Tu nevari izdabāt visiem, pedagoģija nedrīkst izdabāt. Tad ir vēl trakāk.

RL: Jā, bet jautājums bija par tiem, kas tavā tapšanā atstājuši lielu pēdu.

Deinats: Tik daudz cilvēku, ka bail. Pat neteiksim, ka bail, bet es tā nevaru. Tad vajag sarakstu un kaut kādas īpašības: ā, tas no turienes, tas no turienes.

RL: Spriežot pēc tā, kā tu apraksti savu atmiņu, tev tas saraksts jau ir, tu vienkārši nepievērs tam uzmanību.

Deinats: Priekš manis vēsture šobrīd ir negatīvi, fotogrāfiju faili, nevis vārdi. Un vizuālā valoda ir daudz plašāka nekā verbālā.

RL: Nu, tā gan ir tukša muldēšana – par to vizuālo valodu.

Deinats: Nē. Tāpēc, ka es tev rādu fotogrāfiju un…

RL: Un es tev varētu atbildēt ar citu fotogrāfiju, un tā mēs sarunātos. Vārdi nav vajadzīgi? Valoda, kurā tu vari tikai deklamēt, nevis sarunāties, nav nekāda valoda.

Deinats: Stop, stop, stop. Es par ko citu runāju – ka cilvēks, kas redz fotogrāfiju, var nesaprast latviešu valodu, viņam nav vajadzīgs tulks. Par to ir šī plašākā valoda.

RL: Nu, tā var runāt, nedomājot par valodu. Valodā ir jābūt iespējai sazināties. Ja valoda tevi interesē tikai kā monoloģisks instruments, ar kuru tu deklamē vai rādi kaut ko pasaulei, tad, lūdzu, sauc to par valodu. Taču valoda paredz iespēju tajā sarunāties.

Deinats: Tas ir viens no formulējumiem.

RL: Jā, viens no. Taču, kad valodas jēdzienu attiecina uz fotogrāfiju, kino vai kaut ko tādu, zūd viena svarīga valodas funkcija. Lai gan ir kaut kas tāds, kas savukārt ir pieejams tieši šāda veida komunikācijai, bet nav pieejams valodai.

Deinats: Es ar savām bildēm kaut ko stāstu. Bet tā stāstīšana notiek laukā, kurā vēl kāds stāsta. Svarīgais ir šo lauku papildināt. Bet, lai tiktu uz tā lauka, ir jākvalificējas, tāpat kā priekšsacīkstēs. Kurš katrs tur netiek.

RL: Kā tu to lauku raksturotu? Tā ir laba māksla?

Deinats: Labs radošs darbs.

RL: Ko citiem ir vērts pieredzēt, sajust?

Deinats: Jā. Es negarantēju, ka tur esmu.

RL: Bet tu gribētu tur būt?

Deinats: Jā, kaut ar vienu mazu darbiņu. Tas uztur mani pie nosacītas spriedzes turpināt.

RL: Un kas ir kritēriji, lai tev kāds darbs būtu tāds, ko ir vērts redzēt vai pieredzēt?

Deinats: Tur jābūt tam, ka tas, ko mēģina piedāvāt, ir organisks papildinājums tam, kas bijis līdz šim.

RL: Šis papildinājuma jēdziens gan paredz, ka tu jau visu to lauku zini.

Deinats: Bet, nonākot tur, ir skaidrs, ka tas ir papildinājums, kas bagātina. Tas papildinājums ir kā bagātinājums. Un tie, kas tur jau atrodas, saka: welcome! Viņi nosaka, kas tur ir.

RL: Tie, kas jau ir kaut ko labu radījuši?

Deinats: Jā, un tie saka: welcome to the club!

RL: Vai es pareizi saklausu, ka dzinējspēks nonākšanai tajā laukā, kur tie, kas tevi bagātinājuši, pieņem tevi par savējo, ir kaut kas līdzīgs godkārei?

Deinats: Varbūt jaunībā. Bet ar laiku tas tā… ir pofig.

RL: Tev ir pofig, vai labākie, kas bijuši vai ir, tevi atzīst par savējo?

Deinats: Es to negribu personificēt ar sevi. Es esmu es. Es tagad tikai tev to verbāli formulēju. Nav tā, ka es par to domātu ikdienā.

RL: Zini, kas šitas ir? Cikāde. Stāsta, ka divarpustūkstoš gadus veca.

Deinats: Iestāstīt var daudz ko.

RL: Bet nu vispār uiguru šamaņu instruments realitātes transformēšanai.

Deinats: Tu vienkārši neesi pamēģinājis īsto.

RL: Esmu mēģinājis, bet ir acīmredzami citi uzdevumi tam caurumam.

Deinats: Arī cilvēkiem daba ir devusi kaut kādu uzdevumu, bet viņi dara kaut ko pilnīgi citu.

RL: Ja daba ir devusi kādu uzdevumu, tas nav pietiekami skaidri formulēts. Kā dēļ daži 15. gadsimtā un, iespējams, arī citos nonāca pie atziņas, ka cilvēkam nav uzdevuma. Viņam atšķirībā no visas citas dzīvās dabas pašam jāizdomā sevi, jo viņam nav nekāda iepriekš dota uzdevuma. Visos dabas procesos cilvēkā ir klātesoša jautājuma zīme, kas to uzdevumu padara neskaidru.

Deinats: Tāpēc, ka, redzi, tur drīzāk pats process ir svarīgākais. Bet cilvēks grib no tā procesa vēl kaut ko… Jo principā dzīvība ir process, kuru mēs nevaram novērtēt, jo tas jāskatās tūkstošgadēs. Bet mēs vērtējam mūsu personisko dzīvi, paaugstinām savu reitingu. Bet tu atceries, čalīt, ka esi tikai mikrosadaļa šajā procesā!

RL: Tā kā viena maza šūna organismā. Ja katra šūna gribētu būt baigi svarīga, tad iestātos jūklis. Bet saki, vai starp cilvēkiem arī ir tāda organizācija, kas neļauj tev pārvērtēt savu svarīgumu?

Deinats: Redzi, kāds grib regulēt un sāk veidot sistēmas. Sākumā tās ir nosacīti bandītiskas, citkārt viņas organizējas par valsti… Bija nerakstītie likumi, tad pēkšņi radās rakstītie likumi. Un ar katru gadu rakstīto likumu un visādu ierobežojumu kļūst arvien vairāk.

RL: Ja ierobežojumu ir pārāk daudz, tad kas notiek?

Deinats: Atkal viss nonāk pie haosa, jo to vairs nevar turēt…

RL: Labi, par cilvēka uzdevumu mēs nezinām, bet par fotogrāfiju tu vairākkārt esi teicis, ka tās uzdevums ir emocionāli ietekmēt skatītāju. Kādas emocijas, kādas dvēseles kustības tu manī kā skatītājā gribi izraisīt?

Deinats: Dažādas. Gluži tāpat kā teātra izrādes, ko mēs ar Tenisonu esam taisījuši, arī fotogrāfijas vienā cilvēkā raisa tādas emocijas, citā pilnīgi citādas, un vēl citi tajās atrod to, ko autors nemaz nav domājis.

RL: Tātad tev nav svarīgi, tieši kādas emocijas izraisīt. Tev ir svarīgi, lai tā bilde izraisa kaut jelkādu emociju.

Deinats: Jā. Pasaule ir piesārņota ar milzum daudz fotogrāfijām, kas neizraisa nekādas emocijas, ja nu vienīgi dusmas par bezjēdzību.

RL: Vai tu gribētu, lai tavas fotogrāfijas izraisa dusmas?

Deinats: Varbūt, jā.

RL: Re, šito es uz dullo atvēru: Mārtiņš Sirmais uzlējis sev… Ko viņš tur uzlējis, krējumu?

Deinats: Domāju, ka krējumu.

RL: Un tu gribi, lai man vai skatītājam tas izraisa kādu emociju. Kādu?

Deinats: Apskatoties mēs gribot negribot kaut ko padomājam. Viens var padomāt, ka tā ir krējuma izķēzīšana, otrs var padomāt, ka cilvēks novests tik tālu, cits, ka – o, fanīgi, vēl cits, ka galīgi nav fanīgi.

RL: Tavi piemēri runā par to, ka tas izraisa cilvēkos kādu vārdos noformulējamu reakciju. Tu gribi izraisīt tādas reakcijas? Vai tu gribi izraisīt emocionālu kustību?

Deinats: Arī tā.

RL: Tu gribi ne tikai emocionāli ietekmēt skatītāju, bet lai viņā rodas arī kāda domiņa.

Deinats: Atkarīgs no tā, cik liels ir nosacītais fotogrāfiskais vēstījums – pieticīgs vai plašāks.

RL: Pamēģini parakņāties savas atmiņas miskastē…

Deinats: Paldies par komplimentu.

RL: (Smejas.) …vai lielajā kastē un izvelc no turienes kādu savu fotogrāfiju, kurā ir plašs vēstījums.

Deinats: Uzreiz tādu vienu…

RL: Tās dziesmusvētku meitenes, kas tur atlaidušās?

Deinats: Arī. Tā ir ļoti plaša.

RL: Pastāsti man mazliet par šo bildi.

Deinats: Esmu redzējis, kā cilvēkam, kas ir labs fotogrāfs, vairāk atzīts par mani – tas nebija Latvijā –, viņš skatījās uz to bildi, un es redzēju, ka viņam reāli atkārās žoklis.

RL: Paga, man jāapskatās vēlreiz. (Skatās.) Un kā tu izskaidro, kāpēc viņam atkārās žoklis?

Deinats: Nu, no fotogrāfiskā viedokļa tas ir zvaigžņu stāvoklis. Tur ir ļoti daudz notikumu, kas koncentrēti vienā plakanā fotoattēlā.

RL: Saki, vai tev kādreiz ir bijusi nozīmīga Kartjē-Bresona izšķirošā mirkļa ideja?

Deinats: Tā ir viena no būtiskām lietām fotogrāfa mācību posmā. Tu saproti, ka tev skatītājs jānobīda uz to, ko tu noteikti gribi parādīt, un jābūt kaut kam, kas piesaista. Un izšķirošais mirklis ir viens no tādiem elementiem, kas fotogrāfijā ir piesaistes moments.

RL: Kā tu šādu izpratni savieno ar tevis vairākkārt teikto, ka tev ir svarīgi, lai bildē nebūtu nekā svarīga?

Deinats: Es teicu, ka tā ir svarīga mācību posma sastāvdaļa. Redzi, kad tu nosacīti esi kaut ko apguvis, tad, lai būtu brīvs, tev jāspēj no tā atteikties – lai varētu darīt kaut ko citu, jo citādi tu esi ierobežots ar to, kā it kā ir pareizi. Kā ir pareizi – to es varu divās lekcijās izskaidrot.

RL: Labi, Kartjē-Bresona izšķirošā mirkļa ideja tev ir svarīga, kad tu māci fotografēt. Vai ir vēl kāda ideja, kas tev ir tikpat svarīga?

Deinats: Kontrasta princips ir svarīgs, bet tikpat svarīgi ir panākt, ka tu no tā vari atteikties. Kontrasta principi ir ļoti dažādi – krāsu, izmēru, kompozicionālais kontrasts, visu veidu kontrasti. Vai arī tas, kurā ir grūtāk iesaistīt cilvēku, – silueta princips.

RL: Ko tas nozīmē?

Deinats: Skatītājam jānolasa, ko tu gribi parādīt. Ja tu to nevari precīzi parādīt, viņš tevi nevar precīzi nolasīt. Teiksim, koka siluets, mājas siluets, zāles siluets, cilvēka siluets. Tam, ko tu gribi parādīt, jābūt viegli nolasāmam.

RL: Man šķiet, ka tev ir dažas bildes, kur tā vieglā nolasāmība ir atkarīga no fotogrāfijas izmēra. Piemēram, tu fotografē attālināti, un tur to objektu var nolasīt tad, ja bilde ir liela.

Deinats: Tā ir paredzēts.

RL: Es saprotu. Un, kad viņu publicē grāmatā, tad… (Smejas.) Kad Tīrons prasīja Mārai Brašmanei, kāpēc viņai tik mazas bildītes, viņa atbildēja: “Man jau nav tik daudz naudas, lai lielas drukātu.” Viņa tādas maziņas bija salikusi. Tajās gan visu varēja saskatīt.

Deinats: Jā.

RL: Mēs tātad runājam par tevi kā par cilvēku, kurš māca citiem fotografēt…

Deinats: Jau kādu laiku nemācu.

RL: Nemāci vairs?

Deinats: Šad tad gadās pa kādai lekcijai nolasīt, bet ikdienā vairs ne. Kad man nācās piemaksāt Valsts ieņēmumu dienestam par to, ka pasniedzu, es teicu: “Kungi, tieciet galā paši!”

RL: Atgriezīsimies pie taviem skolotājiem. Saki, ko tu esi iemācījies no Ivara Runkovska?

Deinats: Arī ļoti daudz. Kompozicionālās lietas Ivars man ir mācījis. Dzejiskumu.

RL: Mani interesē, ko tu esi no viņa iemācījies, nevis ko viņš tev ir mācījis.

Deinats: Uzskatu, ka viņš kā spēlējošais treneris nav formulējams, jo mūsu savstarpējā komunicēšanās notika ar frāžu un bilžu apmaiņām, nevis precīziem izteicieniem. Tā ir mijiedarbība daudzu gadu garumā. Mēs esam pazīstami kopš 1990. gada, man šķiet. Tā ka nav tāda saraksta: Ivars iemācījis man šo, vai no viņa esmu smēlies to. Nē, to es varbūt esmu smēlies gan no Ivara, gan no Oļģerta vai Modra, vai kāda cita. Kad sāku fotografēt, man padomus neatteica praktiski neviens tobrīd atzīts fotogrāfs. Es to visu pa kripatiņai lasīju no viena, otra, trešā un sevī akumulēju. Mēs jau visi esam piesātināti ar ietekmēm fotogrāfijā. Nedod Dievs painteresēties, kas pasaulē notiek. Tu gribot negribot nokļūsti ietekmē tikai tāpēc, ka tu to zini jau.

RL: Saki, vai tavā atmiņā ir kāds rakstīts teksts, kas ir izšķiroši ietekmējis tavu domāšanu?

Deinats: Varbūt ir, bet neesmu domājis, vai tas uz mani ir atstājis svarīgu ietekmi. Es laikam esmu vairāk ar skatīšanos saistīts.

RL: Tas skaidrs, ka tu esi saistīts ar skatīšanos, taču nav tā, ka tu vispār grāmatas neesi lasījis.

Deinats: Esmu lasījis. Varbūt ne tik daudz, kā gribētos.

RL: Nu jā, un es mēģinu no tevis izvilināt, vai ir kāda grāmata, kas tevi veidojusi vai iezīmējusi svarīgus vaibstus tavā domāšanā. Te tev vispār nav grāmatu, tikai bildītes.

Deinats: Man bija grāmata, kuru atdevu brālim pirms miršanas. Tie bija Hofmaņa stāsti. Es tev nevaru tagad viņu pārstāstīt.

RL: Nevajag. Bet Hofmaņa stāsti iezīmē tādu romantiski mistisku gaisotni.

Deinats: Es negribu teikt, ka tā grāmata mani saista ar brāli, nē. Vienkārši, kad viņš bija slimnīcā, es viņam aiznesu Hofmaņa stāstus.

RL: Ko ar tevi izdarīja brāļa nāve?

Deinats: Ko izdarīja… Mēs taču bijām brāļi. Redzi, tā bilde, kas man te stāv, absolūti necila bilde. Nemeklē tur nekādu mākslu, tās tur nav.

RL: Bet tur ir kādas svarīgas atmiņas.

Deinats: Jā. Tajā dienā es pēdējo reizi savu mammu redzēju dzīvu… Piedod, es nevaru vairs parunāt...

RL: Cik sen tas bija?

Deinats: Pagājušā gadsimta beigās. Aizgāju pie jūras un vienkārši nospiedu aparātu. Bez nekāda nodoma. Vienkārši klikšķis.

RL: Manuprāt, šī bilde ir spilgts piemērs tam, ka neredzamais bildēs ir svarīgāks par redzamo.

Deinats: Nuja. Bet tā ir mana bilde, saproti, citam tas neizraisa neko. Tas ir tāpat kā ar bērniem: viņi atceras ne tik daudz to, kas tajā attēlā bija, bet kas noticis paralēli ap tām bildēm. Man bērnības bilžu ir maz, un es gandrīz neko neatceros. Bet esmu redzējis pie bērniem: viņi atceras to un atceras šito. Tā ir viena no fotogrāfijas funkcijām. Kādreiz lakatiņā iesēja mezglu, lai atcerētos. Fotogrāfija pārņēma šo funkciju tiešākā veidā.

RL: Un tādējādi tā, šķiet, kaut ko ir devusi un kaut ko atņēmusi. Kā tu domā, ko fotogrāfijas parādīšanās ir atņēmusi cilvēkiem?

Deinats: Mēs vairs nedzīvojam tik daudz šajā brīdī. Skatoties fotogrāfiju, tu skaties pagātnē. Labi, es ražoju šo pagātni. Es pieņemu, ka tādu misiju veicu, bet, ja visi ar to nodarbojas un ik pa brītiņam apskatās šo pagātni…

RL: Tad tā kļūst tāda pavisam irdena un samazina tagadni. Tagadne sarūk.

Deinats: Ja lasa grāmatu, tad tur ir kaut kāda fantāzijas pasaule, domu pasaule. Fotogrāfijā nekā no tās fantāzijas vairs nav.

RL: Samazina iztēles spēju.

Deinats: Jā. Ne tā, ka simtprocentīgi, jo fotogrāfijas ne vienmēr ir fakti. Daudzas fotogrāfijas ir inscenētas, daudzas ir labotas. Vai arī kaut kas no kopainas nogriezts nost. Parādīti nosacīti divi cilvēki, kas ir briesmīgi ienaidnieki, bet kaut kādā pūlī viņi nejauši sagadījušies blakus, lai gan tā ir pilnīga nejaušība. Un tālākais – tulkošana un pielietošana. Agrāk koriģēja ar šķērēm, tad ar fotošopu, tagad jau ar mākslīgā intelekta palīdzību. Tāpēc vien man šī izstāde² ir būtiska, ka es rādu to, kas ir bijusi realitāte.

RL: Realitāte tādā nozīmē, ka tu neesi koriģējis to attēlu?

Deinats: Jā. Protams, esmu izvēlējies kaut ko redzēt un kaut ko neredzēt. Fotogrāfs tomēr rediģē to, ko viņš fotografē. Kas fotogrāfijā ir galvenais? Kas notiek tajā rāmī, ko tu izvēlies. Tu vari rādīt to, vari radīt šo.

RL: Tad viena lieta, ko fotogrāfijas parādīšanās ir atņēmusi, – tā samazinājusi iztēles spēju, sairdinājusi tagadni.

Deinats: Jā.

RL: Otrs – tā ir palielinājusi fikcijas klātbūtni cilvēku apziņā.

Deinats: Jā.

RL: Fikcija, kas iemāna tevi kaut kādās neīstās situācijās.

Deinats: Kad es sāku fotografēt, tā vēl nebija, bet tagad ar katru gadu jūtu, ka fotogrāfs principā ir tāds kā ienaidnieks. Ja vēl ar telefonu… Man vispār nav telefona, ar kuru var fotografēt, bet, ja paņem aparātu, – ā, kāpēc viņš to dara?

RL: Ar aizdomām.

Deinats: Jā. Minēšu gadījumu iz dzīves: es fotografēju kaut kādus niekus uz asfalta, un man kadrā iešļūc sētnieka slota, un tam seko verbāls komentārs: “Ты хуй свой лучше снимай!”³

RL: (Smejas.)

Deinats: Ja es būtu nopietns profesionāls mākslinieks, es šo varētu pasniegt kā konceptuālo fotogrāfiju.

RL: Sāktu jaunu sēriju.

Deinats: Jaunu konceptuālo sēriju. Jāfotografē tas, ko tauta vēlas redzēt. Bet es par to padomāju un pasaku, ka man, Jānim Deinatam, tas nav interesanti.

RL: Tā fikciju radīšana, kuru tu piemini kā vienu no attēlu pārbagātības blaknēm, liek domāt, ka tev ārpus fotogrāfijas – vai bez fotogrāfijas – ir kāda īpaša pieeja īstajam. Ja fotogrāfijas vairo fiktīvu realitāti vai māna tevi, tad bez viņām it kā tiešākā veidā ir pieejama īstenība. Tā izklausās, vai vismaz tā var padomāt. Tādā gadījumā ar kā palīdzību var tiešākā vai tiešā veidā pieskarties īstenībai?

Deinats: Pie īstas ābeles es varu pieiet un noplūkt īstu ābolu.

RL: Tādā ziņā tu pie īstā tiec ar pieskārienu palīdzību.

Deinats: Ar pieskārienu, ar ēšanu. Ēšana ir pieskāriens.

RL: Tātad tev īstais ir tas, kam var pieskarties.

Deinats: Tur fizioloģiski var izjust, vai tas ir īsts vai nav. Vizuāli… Pagaidām es diezgan ātri varu uz aci pateikt, vai kādu foto ir radījis mākslīgais intelekts vai nav.

RL: Bet pēc 10 gadiem būs pagrūti.

Deinats: Jā, šis tehnoloģiskais lēciens var notikt diezgan strauji.

RL: Varbūt ne pārāk labi noslēptā viltība manā jautājumā ir tāda, ka ir vesela domas tradīcija, kur ar skatienu neko īstu nevar redzēt. Tu vari redzēt tikai…

Deinats: Projekciju sevī.

RL: Un tas vēl ir jautājums – kur ir tas attēls? Vai viņš ir šeit, starp ausīm? Vai viņš ir kaut kur ārpus tevis?

Deinats: Tas ir fizioloģisks jautājums.

RL: Jā, un tajā mēs neiegrimsim. Taču tas, ka skatiens pats par sevi nesasniedz īsto vai īstenību… Tu ne velti pieminēji, ka kaut kam īstam tu vari pieskarties ar tausti, nevis ar skatienu.

Deinats: It sevišķi tumšā istabā.

RL: Nē, nu ņemsim gaišu istabu. Tu dažkārt atsaucies uz Staņislavska “neticu, neticu”, un man, to dzirdot, pirmais jautājums ir: bet kuros gadījumos tu pie sevis nodomā “tas ir pa īstam”? Redzi, tevis pieminētā bilde un mātes nāve izsauca tevī patiesu emociju. Lai par ko tu izliktos mūsu sarunā, tajā brīdī tu esi pa īstam. Kaut kādas lietas mūs sasniedz tā, kā zobens ieduras sirdī. Un tādā ziņā – pa īstam.

Deinats: Nujā.

RL: Un tas īstais – vai tas ir kaut kas redzams? Jo līdz šim piemēri bija par to, ka īstais ir neredzams, nevis redzams. Tu vēl pieminēji – sataustāms. Vai ir kaut kas tāds, kas ir redzams un īsts?

Deinats: Tikai redzams? No personiskās prakses – es vizuāli spēju novērtēt. Redzi, šī ir sieviete (rāda), šis ir vīrietis.

RL: Tā izskatās.

Deinats: Nu redzi, šodien jau ziņo, ka ir arī trešais…

RL: Divdesmit seši dzimumi.

Deinats: Tas nozīmē, ka šie citi dzimumi – tas vairs nav pa īstam, jo mēs esam cilvēki. Es nezinu, kā ir citām radībām, kāpuriem vai kaut kam citam…

RL: Sēnēm, stāsta, ir septiņpadsmit dzimumu.

Deinats: Lūk, tātad mēs neesam tik attīstīti kā sēnes.

RL: Pagaidām.

Deinats: Nu redzi, man ir skaidrība, ka pa īstam ir viens un otrs, nevis trešais. Tātad ar redzi es varu pateikt…

RL: Tu vari pamanīt īstas atšķirības.

Deinats: Jā, pat neizģērbjoties. Tātad, atbildot uz tavu jautājumu, es varu noteikt, kas ir īsts.

RL: Bet šeit īstais ir nevis tas, ka viens ir sieviete un otrs ir vīrietis, bet atšķirība. Un atšķirība kaut kādā ziņā ir domas līmeņa notikums, nevis skatiena. Bet vai tu vari atcerēties kādu attēlu, kurā ir nofiksēts kaut kas īsts? Jo tu esi daudzkārt teicis, ka tu fotografē šķitumu, ka tā ir interpretācija, kaut kas attālināts no īstenības. Kaut kādā ziņā māns.

Deinats: Saproti, es nofotografēju reāli: man ir kamera, tai ir objektīvs, un tā fiksē visu.

RL: Visu, ko gaisma ir izgaismojusi.

Deinats: Jā. Bet, kad es tev rādu manis radītu attēlu (rāda), tev var rasties šķitums par šīm…

RL: Puķītēm?

Deinats: Jā, par šīm puķēm. Ko tu zini par to dārzu?

RL: Neko.

Deinats: Nu lūk. Tev ir sajūta, ka ir tikai šie divi ziedi pasaulē.

RL: Nē, tādas sajūtas man nav. Taču es nekad par šo attēlu nedomātu kā par īstenības attēlu, jo tas ir izraudzīts…

Deinats: Tas ir plaknē. Dzīvē, pirmkārt, tas ir…

RL: Ja mēs ejam tajā virzienā, ka jau atrašanās plaknē padara to neīstu, tad visi attēli ir neīstuma attēli. Mans jautājums ir: vai tu vari iedomāties kādu attēlu, kurā ir fiksēts īstais, īstenība pati?

Deinats: Gleznas reprodukcija, kas ir plaknē, ir ļoti tuvu. Reproducēta glezna, kas jau ir fikcija.

RL: Tātad fotogrāfija ir īsta, fiksējot fikciju?

Deinats: Jā.

RL: Kā tu domā, vai varētu nofotografēt īstu nāvi?

Deinats: To nevar pateikt. Protams, ir ārējās pazīmes, bet tur nevar pateikt, ka tas notiek tieši šajā brīdī. Ja nu vienīgi, kad šauj, bet fizioloģiski īstā nāve var iestāties trīs sekundes vēlāk. Ja runājam par klasiķiem, Kapam ir tā bilde ar sprādzienu, kur lido kaut kādas ķermeņa daļas.

RL: Es ar šo jautājumu pinos tāpēc, ka pievērsu uzmanību tevis teiktajam, ka fotogrāfija fiksē šķitumu. Ka tā ir tikai interpretācija.

Deinats: Es to tā gribu redzēt.

RL: Jā, kaut kādā ziņā tas, cik bieži tu pie tā atgriezies, liek domāt, ka tev ir svarīgs kaut kas cits, kas nav šķitums, kas nav māns, kas nav izlikšanās, kaut kas īsts. Un mans jautājums ir: vai tas īstais ir sasniedzams ar attēlu, vai arī tas tev pieejams kādā citā veidā?

Deinats: Redzi, es radu jau savu ilūziju par šo patiesību.

RL: To es saprotu. Bet vai tev ir pieeja tam, par ko tā ir ilūzija?

Deinats: Jā, kaut kāds domu gājiens man ir, kāpēc es veicu šo kadrējumu.

RL: Vai tas domu gājiens arī nav uzskatāms par vienu no pašapmāna formām?

Deinats: Tas ir iekšējais režisors: es gribu redzēt to, negribu to. Pirms spied, tu veic izvēli. Dažkārt gadās, ka tu vienkārši spied, jo tur ir tāds notikums un galvenais ir spiest, pēc tam skatīsies. Bet ir notikumi, kur tu ļoti stipri koncentrējies. Lai cik tas dīvaini, pat tas masu skats ar Daugaviņu, ja redzēji: kad es tur gāju, es nezināju, ka nofotografēšu šo attēlu, bet tas algoritms bija, ka es gribu iegūt attēlu, kurā kaut kas tāds notiek. Tas man iekšā ir. Tas pats arī ar šo Dziesmusvētku bildi. Pēc tam, kad bilde mainīja saimnieku, es vairs neesmu tās īpašnieks, es speciāli izpētīju bildes vēsturi. Kā es pamazām nonācu, kādi četri pieci kadri. Jo šī situācija veidojas un tad notiek pēkšņi. Bet, ieraugot to, es sapratu, ka man šai situācijai jāpievērš pastiprināta uzmanība kaut vai četros piecos kadros. Vizuāli es to visu redzēju un nofiksēju, un nav sestās nosacītās bildes. Ir – čik, jā!

RL: Bet saki, vai īstenības tēma tev ir interesanta? Kā tēma, kā jautājums?

Deinats: Nē, jo viņa, īstenība, vienkārši ir. It sevišķi, ja es kaut kur braucu, skatos apkārt – cik skaisti! Padomāju, ka gribētos te atbraukt, nofotografēt. Es nekad uz tām vietām, kur esmu pateicis “cik skaisti!”, neatgriežos. Nekad!

RL: Es gribu no tevis iegūt kādu padomu, kā atbrīvot savu skatienu.

Deinats: Tas nav tik vienkārši.

RL: Ja būtu vienkārši, es nejautātu.

Deinats: Viens padoms, varbūt tas palīdz: kad tu nofotografē, ieliec aparātu somā. Tas vien. Jo to izņemt aizņem laiku. Ieliec somā un aiztaisi somu ciet, nevis staigā ar aparātu.

RL: Labi, tā ir viena lieta. Kas vēl?

Deinats: Zināšanas palīdz. Tas ir tāpat kā ar sēņošanu un makšķerēšanu. Nevajag meklēt sēnes tur, kur tu zini, ka to nav.

RL: Es saprotu, ka šāda veida zināšana palīdz tev atrast kaut ko tādu, ko ir vērts bildēt. Bet kā tas atbrīvo skatienu?

Deinats: Nu nevar visu laiku koncentrēties: es gribu, nu, tā kā Deinats kaut ko tādu nobildēt (smejas) un staigāju ar fotoaparātu. Bet es mierīgi staigāju bez fotoaparāta un skatos: te nekā nav. Ar šo sajūtu es pastaigājos, un tā bilde ar egli un slēpotājiem, ja tu atceries izstādē… Man bija šī bezjēdzīgā sajūta, ka apkārt nekā nav, pilnīgi nekā. Un tad es to ieraudzīju un aizgāju pēc fotoaparāta.

RL: Te tu atbildi uz jautājumu, kā nonākt pie fotogrāfijas. Bet es gribu pievērst tavu uzmanību skatiena attīrīšanai no liekā.

Deinats: Kadrā jābūt dzelžaini – nekā lieka. Pat ja tur ir ļoti daudz, tur nav nekā lieka, nevar būt.

RL: Nu, skatiens un kadrs tomēr ir divas dažādas lietas. Kadrs varētu būt tas, pie kā tavs skatiens noved, tas, ko tu ieraugi. Bet skatiena attīrīšana varētu būt priekšnosacījums, lai kaut ko vispār varētu ieraudzīt. Kā to izdarīt?

Deinats: Formāli varētu teikt: neņemiet telefonu… bet nē, tā gluži nav. Skatiena attīrīšanai noder kaut kāda vizuālā pieredze. Foto vēsturi nav par skādi zināt. Es nesaku, ka tas ir obligāti, bet kaut kādam pieskārienam jābūt, lai saprastu, ar ko fotogrāfi nodarbojas.

RL: Varbūt tavas acis ir iemācījušās no foto vēstures? Pat ja tu neesi neko iemācījies, tavas acis ir apmācījušās.

Deinats: Nezinu, vai jau esmu to teicis, bet, pirms sāku fotografēt, es caur savām rokām izlaidu tūkstošiem fotogrāfiju.

RL: Citreiz tu saki – desmitiem tūkstošu.

Deinats: Nu, varbūt, es neskaitīju. Es varu tās čupas parādīt.

RL: Nevajag. Viens, ka ir izgājušas, bet droši vien ir arī svarīgi, kā tu skaties uz fotogrāfiju. Pamēģini aprakstīt, kā tu skaties uz neredzētu attēlu, kas piesaista tavu uzmanību. Uz ko tu skaties?

Deinats: Mani piesaista kaut kas paradoksāls, varbūt paradoksāls vizuālais risinājums. Teiksim, vakar. Es varu tev parādīt to bildi, kas mani ļoti piesaistīja. (Ilgi meklē.) Tas ar pinhole kameru bija fotografēts. Tur ainava bija, māja bija, un es nevarēju saprast, kas tā par māju priekšplānā. Mani tieši tā māja uzrunāja.

RL: Kad tu skaties uz fotogrāfiju, vai tu to redzi kā veselumu un tad apskati detaļas vai, tieši otrādi, tavu uzmanību piesaista kāda detaļa, un tad tu pēti, kā tā iederas?

Deinats: Šajā gadījumā bija veselums un tad… Tā māja bija tāda ļoti specifiska, kādu ikdienā neredz. Jo tāda tipa bildes ir redzētas, bet tā māja… Man šķita, ka es to saglabāju, bet varbūt tas bija citā datorā. Piedod, nebiju sagatavojies šim jautājumam. Bet nu neko pilnīgi jaunu mēs neieraugām. Mēs ieraugām to, kas varbūt ikdienā mazāk redzēts. Principā viss jau ir nofotografēts.

RL: Paskaidro savu izteikumu, ka tev ir svarīgi, lai attēlā nebūtu nekā svarīga.

Deinats: Es tev pastāstīšu, kā sāku savas nosacīti abstraktās fotogrāfijas. Vienu laiku gāju pie zobārsta. Uzgaidāmajā telpā tieši beņķim pretī ir abstrakcija. Vairākas reizes esmu tur gājis, un nu jau šī abstrakcija ir manī, varu to vizuāli uzburt. Es viņu nevaru pārstāstīt, jo no sižeta tur nav nekā, tikai krāsas. Bet cik labi izskatās! Un vienā brīdī es sajūtu, ka arī man gribētos kaut ko tādu nofotografēt. Ko tieši es meklēju – tas jau kaut kā citādāk. Bet tas, ka ieraugu… nu, no formālās loģikas… Lai gan nē – viņš tomēr ir ierāmēts, ir ierāmēts!

RL: Pasniegts kā mākslas darbs.

Deinats: Pasniegts kā mākslas darbs. Bet pēc satura… Ja tas nebūtu pasniegts kā mākslas darbs, varētu padomāt, ka tā ir figņakaut kāda.

RL: Mazliet atkarīgs no skatiena. Kaut kādā ziņā nekādas figņas nav vispār. Tas ir, figņa ir tikai galvā.

Deinats: Nē, nu pēc formālās loģikas – figņa. Nu kas tas ir? Un man sagribējās pamēģināt, kā tas ir – uztaisīt kaut ko tādu, kas būtībā ir figņa, bet izskatās labi. Jā, tāpēc ir svarīgi, būtiski, lai tas, kas būtu attēlots…

RL: …neko nenozīmētu. Nu, lai tam nebūtu konkrēta…

Deinats: …slodze, emocija. Cita tipa slodze. Es to ar skatienu sabīdu un ar aparātu piefiksēju. Bet man ir svarīgi, ka es tur ar pirkstiem nedaros. Man svarīgs ir nevis dizainera piegājiens, bet mans skatījums, ka to es ieraudzīju. Līdz ar to mans viņš ir tajā brīdī, kad es to ieraudzīju, jo patiesībā tas nav mans.

RL: Kādu emociju vai domu tu gribi izraisīt ar attēlu, kurā nav nekā svarīga?

Deinats: Tas ir izaicinājums man pašam no darba brīvajā laikā, lai uzturētu sevi. Tādā veidā es gribu sev mest izaicinājumu, vai kaut ko vispār varu izdarīt.

RL: Tas ir tas, ko tā bilde dara tev. Ko tu gribi, lai tās bildes, kurās nav nekā svarīga, izdara ar mani kā skatītāju?

Deinats: Lai tu uz viņu paskatītos.

RL: Tu taču gribi mani emocionāli ietekmēt. Kā tu gribi mani ietekmēt?

Deinats: Lai tu viņu atcerētos.

RL: Tu gribi atstāt pēdas šajā pasaulē? Vai tu gribi, lai aiz tevis kaut kas paliek?

Deinats: Es ļoti labi apzinos, ka mehāniski var iznīcināt jebko. Pēc daudziem gadiem nekas jau nebūs palicis pāri, tā ka palikšana vēsturē ir ļoti nosacīta. Varbūt nākamā paaudze vēl kaut ko atcerēsies par mums, un mēs kaut ko atceramies par to paaudzi, ko redzējām. Ko mēs ar acs skatienu sataustījām.

RL: Viens no maniem mirušajiem skolotājiem reiz rakstīja, ka ir dažas lietas, kuras labāk neredzēt nekad. Vai ir kāda lieta, ko tu esi redzējis, bet ko labāk nebūtu redzējis?

Deinats: Gan jau ir, gan jau ir… Es kā fotogrāfs esmu pietiekami daudz redzējis. Bet es pieņemu, ka cilvēki tādi ir, dzīvē tā ir. Es biju un redzēju, bet speciāli nemācos virsū. Negribi – nevajag.

RL: Tu teici, ka no katras skudriņas var kaut ko mācīties. Bet saki, vai ir kaut kas, ko tu pats vēl gribētu iemācīties?

Deinats: Vēl kaut ko varētu. Bet man tam šobrīd nav laika, man līdz 16. augustam izstāde jāuztaisa.