Iebildumi pret psihiatriju

Ungārijas ebreju izcelsmes amerikāņu psihiatrs profesors Tomass Sāss (Thomas Szasz, 1920–2012) ir reizē arī viens no savas jomas nenogurstošākajiem kritiķiem un ikonoklastiem. Daudzi nosaukumi viņa plašajā bibliogrāfijā runā paši par sevi: “Garīgo slimību mīts” (1961), “Trakuma fabricēšana” (1970), “Ikdienas dzīves medikalizācija” (2007), “Psihiatrija: melu zinātne” (2008) u.c. Viņa sarunbiedrs sers Džonatans Millers (1934–2019) savukārt ir viena no daudzpusīgākajām personībām britu pēdējā pusgadsimta vēsturē. Pēc Kembridžas Universitātes beigšanas viņš gatavojās uzsākt neiropsihologa karjeru, bet dzīve viņu negaidīti novirzīja uz, viņa paša vārdiem runājot, “šovbiznesa sliedēm”. Viņš kļuva par teātra un operas režisoru, TV raidījumu vadītāju, satīriķi un rakstnieku, laiku pa laikam atstāja skatuvi, lai pastrādātu arī medicīnā. Šī saruna notika viņa vadītā BBC daudzsēriju televīzijas raidījuma “Prāta stāvokļi” (“States of Mind”) vienā no sērijām 1983. gadā un ir publicēta grāmatā ar tādu pašu nosaukumu, kas arī iznāca 1983. gadā. Sarunu publicējam saīsinātu.

V. Ā.

Džonatans Millers: Bieži vien izteiksmīgi saukļi pavada to autorus visu atlikušo mūžu. Jūsu vārds daudziem saistās ar domu, ka garīgās slimības ir mīts. Varbūt jūs piekristu sākt ar to, ko jūs saprotat ar “garīgo slimību mītu”.

Tomass Sāss: Ar “garīgo slimību mītu” es saprotu to pašu, ko filozofs Gilberts Rails domā ar “kategoriālo kļūdu”. Aknas var būt slimas, sirds var būt slima, smadzenes var būt slimas – lietojot vārdu “slims” mūsdienu zinātniskajā nozīmē, proti, runājot par kādas ķermeņa daļas bioloģiskajām problēmām. Ņemot vērā, ka prāts nav ķermeņa daļa, tas nav orgāns – jo prāts ir abstrakts lietvārds, kam trūkst konkrēta referenta –, tas nevar būt arī slims. Pavisam vienkārši.

Protams, termins “garīga slimība” kaut ko nozīmē. Taču tas nozīmē kaut ko pilnīgi citu nekā to, kas ar to tiek saprasts. Gadu desmitiem amerikāņus ik uz soļa bombardē ar domu, ka “garīgas slimības ir tādas pašas kā visas pārējās”. Tāda bija oficiālā, šķietami zinātniskā nostāja. Vēl joprojām ir. Taču attiecībā uz garīgām slimībām nepārprotami skaidrs ir viens: tās itin nemaz nav tādas pašas kā visas pārējās. Manuprāt, tās vispār nav slimības.

Millers: Tādā gadījumā kad un kā šis, jūsuprāt, kļūdainais priekšstats par slimību pirmo reizi tika attiecināts uz prātu?

Sāss: Uz to ir viegli atbildēt, un tas apstiprina manus argumentus. Priekšstats par slimību tika attiecināts uz prātu aptuveni tajā pašā laikā, kad tas mūsdienu izpratnē tika attiecināts uz ķermeni. Neiedziļinoties pārāk sīkās detaļās, atcerēsimies, ka līdz pat 18. gadsimta beigām – teiksim, līdz 1800. gadam – ārsti un zinātnieki uzskatīja, ka cilvēks ir slims tad, ja viņš cieš no dažādiem ķermeņa šķidrumu traucējumiem. Tā bija slimības humorālā teorija. Un tikai pēc apgaismības – būtībā tikai aptuveni pēc 1850. gada, kad attīstījās medicīniskā mikroskopija, – izveidojās pilnīgi cits priekšstats par slimību, proti, kā par audu bojājumu, ķermeņa slimumu. Tieši tajā laikā, kad medicīnas priekšstati par slimību mainījās no humorālajiem uz celulārajiem, arī priekšstats par vājprātu mainījās no “trakuma” uz garīgu slimību.

Doma par “trakumu”, protams, ir ļoti sena. Tās pirmsākumi meklējami senajā pasaulē. Taču toreiz, piemēram, Jaunajā Derībā, tas nenozīmēja to pašu, ko šodien. Tātad mūsdienu priekšstati par garīgām slimībām attīstījušies paralēli priekšstatiem par ķermeņa slimībām. Taču tas viss mums jāsaista ar operacionālo pieeju garīgām slimībām, ar psihiatriju. Domāju, ka jāuzdod jautājums, ko tad psihiatri tradicionāli un tipiski dara tagad un ko darījuši pagātnē. Viņi ierīkojuši un vadījuši iestādes, kas sauktas par trakonamiem vai psihiatriskajām slimnīcām, un izolējuši cilvēkus ēkās ar attiecīgiem nosaukumiem. Pacienti tajās tika ieslodzīti it kā garīgo slimību ārstēšanai. Taču tas nebija patiesais iemesls.

Millers: Taču, pirms vājprātu sāka pielīdzināt slimībai, trako piespiedu izolēšana netika attaisnota ar viņu slimību. Tas bija saistīts ar sabiedrības sargāšanu no vājprātīgā cilvēka. Taču jūs sakāt, ka, veidojoties priekšstatiem par audu un orgānu patoloģiju fiziskas slimības gadījumā, tie tika paplašināti, lai iekļautu arī vājprātu, un ka trakie tika izolēti nu jau kā slimnieki, ne vairs kā cilvēki ar novirzēm no normas.

Sāss: Tieši tā. Bet tagad jāaizpilda dažas palikušās tukšās vietas. Kā jūs jau zināt un kā vēsturnieki to parādījuši, priekšstats par vājprātu Rietumu kultūrā bijis plaši izplatīts jau ļoti sen. Tomēr viduslaikos un arī pirms tam trakums nebūt nenozīmēja to pašu, ko šodien. Turklāt mēs nevaram runāt par vājprātīgo izolēšanu pirms jaunajiem laikiem, jo būtībā nekas tamlīdzīgs nepastāvēja. Līdz 17. gadsimta vidum nekādu trakonamu vai psihiatrisko slimnīcu nebija. Anglijā, protams, bija Bedlams¹. Taču šī iestāde kalpoja dažādām vajadzībām, vājprātīgo izmitināšana bija tikai viena no tām. Atgriežoties senākā vēsturē, teiksim, Romas ziedu laikos, mēs redzam, ka tā bija pilsēta ar aptuveni diviem miljoniem iedzīvotāju – un bez nevienas iestādes vājprātīgajiem. Tas pats attiecas uz Seno Grieķiju.

Būtiski ir tas, ka garīgo slimnieku skaita pieaugums gāja, tā sakot, roku rokā ar psihiatrisko slimnīcu attīstību. Ēku, pacientu un psihiatru skaits auga reizē, cits aiz cita.

Millers: Tātad jūs sakāt, ka pacients ir psihiatra profesijas produkts.

Sāss: Es ceru, ka tas neizklausās pārāk šokējoši. Tā patiesībā ir vienkārša ideja, līdzīga domai, ka ķeceri ir teologu produkts. Nu saprotams: ja nav dogmatiskas, karojošas reliģijas, tad nav arī ķecerības un nav ķeceru.

Millers: Un jūs arī apgalvojat, ka psihiatra profesijas attīstība ir sekas šai kļūdainajai patoloģijas attiecināšanai uz cilvēka prātu. Kā jums liekas, kāpēc 18. gadsimta vidū radās nepieciešamība vai kļuva vilinoši pieskaitīt vājprātu pie slimībām, nevis pie kādas citas kategorijas?

Sāss: Tas saistīts gan ar slimības jēdziena attīstīšanos, gan ar pieaugošo urbanizāciju Rietumu kultūrā un no tās izrietošajām ubagošanas, klaidonības un citām problēmām. Savā ziņā mēs tagad runājam par agrīnajām bezdarba formām. Es tagad pārāk vienkāršoju, taču tā ir psihiatrijas centrālā problēma: sabiedrībā ir cilvēki, kuriem kaut kā neizdodas izsisties, neizdodas iekļauties – kuri ir izstumtie vai par tādiem kļūst. Šī aina burvīgi ietverta veclaicīgajā angļu valodas vārdā alienation – atsvešinātība, citādība. 18. gadsimtā šie upuri, klienti, pacienti – grūti saprast, kā lai viņu sauc, – bija “atsvešināti”. Un uz ārstiem, kuri kļuva par viņu uzraudzītājiem, attiecināja vārdu alienist. Tāda bija vājprātīgo dakterēšanas būtība. Un tāda ir arī mūsdienu psihiatrijas būtība.

Taču kaut kas tur īsti nav kārtībā. Mēs taču runājam par 18. gadsimtu, ne jau par viduslaikiem vai bībelisku aizvēsturi. Mēs runājam par Rietumiem. Tur jau sāka izplatīties kaut kādi priekšstati par cilvēktiesībām. Jau gaisā virmoja doma, ka vispār nevar tā vienkārši savākt cilvēkus no ielas un iesēdināt aiz restēm, ja vien viņi nav noziedznieki. Taču sabiedrība – sabiedrības valdošā šķira – tagad bija spiesta saskarties ar daudziem, kuri neiederējās, kuriem nebija vietas sabiedrībā vai kuri bija to zaudējuši, taču nebija noziedznieki. Ar ko attaisnot viņu iespundēšanu? Ar slimību.

Manuprāt, slimība – īpaši garīga slimība – ir viens no mūsdienu pasaules attaisnojošās retorikas centrālajiem jēdzieniem. Savā ziņā tā aizstāj Dievu. No neatminamiem laikiem līdz pat aptuveni 19. gadsimta sākumam Dievs bija attaisnojošās retorikas centrālais elements; kopš aptuveni 1800. gada tās ir garīgās slimības. Dieva vārdā cilvēki karoja, nogalināja un paverdzināja citus. Reliģija attaisnoja jebko. Tagad šo lomu pilda medicīna.

Tagad cilvēkus iesloga garīgās slimības vārdā. Kad tā izrīkojas krievi, tad amerikāņu un britu žurnālisti saka: “Tas ir šausmīgi! Viņi iespundē disidentus.” Krievi, protams, uz to raugās citādi. Viņi saka, ka izolējot šizofrēniķus. Skumjākais jau ir tas, ka vēl ilgi pirms viņiem to pašu piekopām mēs Rietumos. Protams, mēs “neiespundējām” nevainīgus cilvēkus; mēs “hospitalizējām” garīgos slimniekus. Un to pašu mēs turpinām arī tagad.

Millers: Tātad jūs sakāt, ka iemesls, ar ko tika pamatota neērto, nepatīkamo, pretīgo vai...

Sāss: Bezpalīdzīgo.

Millers: ...vai bezpalīdzīgo...

Sāss: …un bezcerīgo, un vientuļo…

Millers: …ieslodzīšana, bija patoloģija. Un, ja cilvēku nevarēja nosaukt par slimu, viņu vajadzēja identificēt kā garīgi slimu, lai citi varētu uzskatīt, ka viņš izolēts pamatoti.

Sāss: Pareizi. Mēs redzam, ka šī ideja parādās jau Šekspīra lugās, pašā psihiatrijas rītausmā, pat vēl pirms tās. Piemēram, Hamleta māte un tēvocis mēģina no viņa atbrīvoties, klasificējot viņu kā garīgi slimu, tikai tas nebija tik vienkārši. Neviens neizolēja arī karali Līru, lai gan viņš cieta no tā, ko psihiatri šodien sauktu par garīgu slimību.

Millers: Jūs arī apgalvojat, ka tā ir maskēta sociālās kontroles forma un tirānijas izpausme. Medicīna tiranizē indivīdu.

Sāss: Jā, bet tik ļoti nesteigsimies. Tas ir sarežģītāk. Protams, psihiatriskā kontrole ir tirānijas paveids, taču vienlaikus tā ir arī aizsardzība. Es nemīkstinu savu nostāju, bet vienmēr esmu uzsvēris, ka psihiatriskā tirānija, tāpat kā daudzas citas tirānijas formas, ir sava veida paternālisms. Psihiatriskā kontrole apmierina divu veidu vajadzības. No vienas puses, psihiatri palīdz ģimenēm un sabiedrībai, aizvācot no to vidus nepatīkamus vai nekontrolējamus cilvēkus. No otras puses, psihiatri palīdz indivīdiem, dodot patvērumu un aprūpi, būtībā jumtu virs galvas un ēdienu galdā, cilvēkiem, kuri nespēj vai nevēlas parūpēties par sevi paši. Kalkutā cilvēki dzīvo uz ielas. Londonā vai Ņujorkā to nevar, lai gan jāteic, ka Ņujorka pēdējā laikā jau iet šajā virzienā. Tātad Londonā un Ņujorkā atstumtie un bezpajumtnieki nonāk psihiatriskajās slimnīcās. Daudziem no viņiem pret to ir divējāda attieksme: varbūt viņi nevēlas tur atrasties, taču labākas alternatīvas arī nav. Skaitās, ka šo slimnīcu iemītnieki cieš no garīgām slimībām, ka viņiem nepieciešama ārstēšana un tā tālāk. Visi meklē slimību tur, kur tās nemaz nav. Tikai nožēlojami un traģiski dzīves stāsti.

Millers: Bet vai jums ir iebildumi pret vājprāta medikalizāciju tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, vai arī jums liekas, ka ir būtiskāki ētiski iemesli, kāpēc medicīniskais elements būtu jāizslēdz no vājprāta jomas?

Sāss: Gan viens, gan otrs. Pret to, ka medikalizācija balsta, pareizāk būtu teikt – iedvesmo, psihiatriju, es iebilstu gan ekonomisku, gan ētisku iemeslu dēļ. Un, protams, arī tīri konceptuālu. Taču tas ir pārāk abstrakti. Atgriezīsimies pie tā, ko psihiatrs dara. Psihiatrs ir ārsts, mediķis. Viņš ir saņēmis medicīnisku izglītību un praktizēšanas atļauju. Viņš uzdodas par ārstu. Taču ar ko viņš nodarbojas? Psihiatrs dara divas lietas. Viņš ņem nevainīgus cilvēkus un laupa viņiem brīvību; to sauc par civilo izolāciju. Un viņš ņem vainīgus cilvēkus un paziņo, ka tie ir nevainīgi; to sauc par aizstāvību ar nepieskaitāmību. Abas šīs lietas šķietami tiek piekoptas garīgās slimības diagnosticēšanas un ārstēšanas vārdā. Tāda ir ideoloģija. Tāds ir pamatojums. Taču fakts paliek fakts, viņi vaino nevainīgo un attaisno vainīgo. Tieši šajā apstāklī slēpjas liela daļa viņu varas.

Millers: Varbūt es vispirms pievērsīšos juridiskajam aspektam un izteikšu savus iebildumus. Vai nebūtu pareizi sacīt, ka, vismaz līdz nāvessoda atcelšanai, psihiatrs nevis pierādīja slepkavas vai cita veida noziedznieka nevainību, bet tikai humāni izteica kādus mīkstinošus argumentus? Tas bija manevrs, kas glāba cilvēka dzīvību, vismaz pasargājot šos nelaimes putnus no karātavām. Šādā izpratnē psihiatrs pildīja humānu funkciju, nevis vienkārši uzspieda medicīnisku zīmogu cilvēkam, kurš būtu pelnījis sodu. Viņš mīkstināja atriebīga likuma nežēlību.

Sāss: Nu protams, jums taisnība. Jūs labi pārzināt medicīnas vēsturi. Tā tiešām notika, un tieši tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kāpēc psihiatri jau pašā sākumā izpelnījās humānistu mantiju. Šāda likuma mīkstināšana – patiesībā jau izvairīšanās no likuma – turpinās līdz šai dienai. Piemēram, pirms ASV legalizēja abortu pēc pieprasījuma, kas notika apmēram pirms 10 gadiem, grūtniecei, kura vēlējās abortu, bija izvēle starp legālu un nelegālu procedūru. Tas nozīmēja, ka sievietei vispirms vajadzēja doties pie psihiatra un būtībā samaksāt par atzinumu, ka viņai nepieciešams “terapeitisks” aborts. Par šo situāciju es rakstīju pirms daudziem gadiem un nosaucu to par “humānisma kontrabandu”. Labi, tiktāl skaidrs. Taču sabiedrības dzīve ir sarežģīts dialektisks process. Idejām ir sekas. Atgriezīsimies pie tā, ar ko psihiatri nodarbojās 19. gadsimtā, kad viņi izmantoja nepieskaitāmības statusu, lai glābtu cilvēkus no karātavām. Ja viņiem bija iebildumi pret nāvessodu, kāpēc viņi – Britu psihiatru asociācija vai Amerikas Psihiatru asociācija – nelobēja pret to? Kāpēc viņi tā vietā meloja par garīgām slimībām? Šāds lobijs būtu patiesi nesavtīgs solis. Taču tas viņiem nepiešķirtu to mistisko auru un varu, ko viņi kā profesionāļi tā kāroja. Vēl joprojām kāro.

Patiesībā tam, ko darīja 19. gadsimta psihiatri, kuri pasludināja slepkavas par nepieskaitāmiem, nav nekāda sakara ar medicīnu vai zinātni. Tas drīzāk atgādina to, ko 1944. gadā Budapeštā izdarīja leģendārais zviedru diplomāts Rauls Vallenbergs un ko darīja arī daži citi diplomāti. Turienes ebrejiem draudēja izvešana un nāve gāzes kamerās. Un ko darīja diplomāti, lai glābtu šo cilvēku dzīvību? Viņi pateica vācu varasiestādēm: “Klausieties, jūs nedrīkstat nogalināt šos cilvēkus. Jūs drīkstat nogalināt tikai Ungārijas ebrejus. Bet šie jau ir nevis ungāru, bet zviedru ebreji.” Kas par šaušalīgu joku! Protams, ja vien cilvēks neatbalstīja nacistu plānus nogalināt visus ebrejus, jebkāds solis, kas paglābtu no šāda likteņa vismaz dažus, bija pieļaujams, tas bija pareizi. Taču izsekosim šim konkrētajam piemēram un paraudzīsimies, kas notika pēc nacistu sakāves. Kad karš beidzās, neviens nemēģināja apgalvot, ka šie ungāru ebreji – kuri nekad mūžā nebija Zviedrijā spēruši kāju un nerunāja zviedriski – tiešām ir zviedri. Viņus padarīt par zviedriem bija tīrā taktika, un tā savu mērķi sasniedza.

Taču psihiatrijā tas izvērtās citādi. 19. gadsimtā, cīnoties pret nāvessodu, psihiatri bieži liecināja, ka notiesātie, kuriem draudēja šāda nāve, ir garīgi slimi. Taču šodien nāvessods vairs nav nopietna problēma. Vairumā Rietumu valstu tas jau pieder pagātnei. Tomēr psihiatri joprojām turpina atzīt slepkavas – un, protams, cilvēkus, kas pārkāpj likumu arī citādos veidos, – par garīgi slimiem. Vēl vairāk, daudzi psihiatri grib ne tikai pasargāt cilvēkus no nāvessoda, bet arī “glābt” no jebkādiem citiem sodiem.

Ņemsim kaut vai Jorkšīras Uzšķērdēja lietu². Vairāki psihiatri liecināja, ka viņš nav atbildīgs par pastrādātajām slepkavībām, jo ir slims. Liekas, viņi tiešām bija pārliecināti, ka Jorkšīras Uzšķērdējs nogalina sievietes tāpēc, ka viņam ir kaut kāda slimība, gluži tāpat, kā dažiem cilvēkiem urīnā ir cukurs, jo viņiem ir diabēts. Lūk, to es domāju, kad sacīju, ka idejām ir sekas. Garīgas slimības idejai ir sekas. Tā varbūt radās kā metafora un stratēģija, bet tagad kļuvusi reāla. Metafora tagad tiek uztverta burtiski. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es uzskatu, ka psihiatrija ir lielā mērā līdzīga reliģijai.

Millers: Labi, pieņemsim, ka dažas vājprāta formas varbūt tiešām nav tik vienkārši identificējamas ar fizisku patoloģiju, kā, teiksim, dzeltenā kaite ir identificējama ar aknu darbības traucējumiem, ko var konstatēt līķa sekcijā. Bet vai nebūtu saprātīgi teikt: zināmas uzvedības formas ir tik konsekventa novirze no cilvēka uzvedības pamatmasas – teiksim, ja cilvēks uzšķērž sievietes un pēc tam atkal iziet ielās un atkārto to vēl un vēl, kā nepārvaramas dziņas dzīts, – un tik ļoti līdzinās slimībai tādā izpratnē, ka demonstrē kādu loģisku konsekvenci, ka būtu tīrā matu skaldīšana sacīt, ka tā nav slimība tāpēc vien, ka nav atrodami nekādi organiski bojājumi, kas ar to saistīti. Vai fakts, ka cilvēks jūt nepārvaramu tieksmi iet un pastrādāt kaut kādu antisociālu vardarbību, pats par sevi nav pietiekams, lai būtu attaisnojami saukt to par veselības traucējumu vai pat slimību?

Sāss: Tas ir ļoti spēcīgi formulēts arguments pret manu viedokli. Saprotams, ja mans arguments būtu vienīgais, tas jau sen būtu uzvarējis un neviens citādi vispār nedomātu. Jūsu pretarguments trāpīgi parāda, kāpēc tas nav noticis un arī nenotiks.

Viss, ko jūs sacījāt, ir pārliecinoši. Taču atļaujiet man norādīt, kas, pēc manām domām, tajā nav kārtībā. Pirmkārt, no jūsu argumenta izriet neuzkrītoša nobīde slimības pamatdefinīcijā. Biologi un mediķi, kas nav psihiatri, turpina turēties pie idejas, ka slimība tomēr ir uzskatāmi demonstrējami organiski bojājumi, nevis kaut kādu uzvedības modeļu pakete. Tā ir definīcija, kuru izmantoju arī es. Jūs būtībā piedāvājat citu definīciju.

Tas vēl nav viss. Jūs ieviesāt arī priekšstatu par uzvedību, kas demonstrē “loģisku konsekvenci”. Ar to būs problēmas, jo pastāv dažādi uzvedības modeļi un reakciju kopumi, kas demonstrē šādu loģiku un konsekvenci, taču mēs tos nesaucam par slimībām. Teiksim, reliģiska pārliecība, kas iedvesmo konkrētu uzvedību, – psihiatram tā var likties dīvaina vai īpatnēja. Viņš pat var nosaukt kādu reliģiju par “kultu”. Kā jūs labi zināt, Savienotajās Valstīs tagad psihiatru vidū samērā populāri dažas reliģiskās minoritātes saukt par kultiem un uzstādīt to sekotājiem garīgu slimību diagnozes. Protams, pirms kristietība kļuva par dominējošu reliģiju, arī tā bija minoritāte – ja vēlaties, kults. Mans arguments ir tāds, ka jūs neesat piedāvājis nekādus kritērijus, pēc kuriem nošķirt tos reakciju kopumus, kas ir slimības vai var būt slimības, no tiem, kas nav un par ko tādām aizdomām nevajadzētu rasties.

Visbeidzot, jūs ieviesāt ideju par likuma pārkāpšanu, vardarbību kā slimību. Tas nu man nepavisam nepatīk. Ceru, ka mēs to aplūkosim sīkāk. Tikai piemetināšu, ka, manuprāt, ir nopietna kļūda jaukt kopā noziedzību un slimību. Noziegums ir noziegums, un slimība ir slimība. To, kādas problēmas mēs paši sev radām, ja saliekam šīs divas kategorijas kopā, var pavisam viegli ieraudzīt, jau atkal atgriežoties pie jautājuma par ārsta pienākumu. Vai ārsta pienākums ir palīdzēt cilvēkiem izārstēties no slimībām? Vai arī realizēt likuma varu un sodīt cilvēkus? Ja cilvēks staigā apkārt, slepkavodams sievietes, kā to darīja Jorkšīras Uzšķērdējs, tad jebkura civilizēta sabiedrība, viņu noķērusi, kaut ko ar viņu izdarīs. Pat ja to sauc par hospitalizāciju vai terapiju, šī persona to uztvers kā sodu.

Millers: Vienkārši tādā ziņā, ka tiek ierobežota viņa brīvība...

Sāss: Vai ar to nepietiek? Protams, varbūt viņam nāksies paciest arī citus apvainojumus un sodus, ne tikai brīvības ierobežojumus. Varbūt viņam uzspiedīs ķīmiskus līdzekļus, kurus viņš nevēlas. Varbūt būs jāpakļaujas dažādām intervencēm, ko sauks par “psihiatrisko ārstēšanu”. Taču, to iztirzājot, mēs tikai novirzāmies no mērķa. Paliksim pie brīvības atņemšanas. Vai ārsta uzdevums ir cilvēka brīvības atņemšana?

Skaidrs, ka, ciktāl mums darīšana ar uzskatāmām fiziskām problēmām, kas var iespaidot citus cilvēkus, – teiksim, epilepsiju vai infekciozu plaušu tuberkulozi –, medicīnai jāpilda arī svarīga sabiedrības pasargāšanas funkcija. Taču skaidri definēsim, kas ir ārsta uzdevums un kas nav. Uzdevums ir sabiedrības veselības aizsardzība: sabiedrība jāpasargā no pacienta, no pacienta slimības. Tā ir valīda un svarīga funkcija. Taču tā atšķiras no terapeitiskās funkcijas, no palīdzības slimajam pacientam. Starp tām pat var veidoties konflikts. Es vēlreiz uzsvēršu, ka pilnībā atbalstu to, ka sabiedrības veselības aizsardzība ir medicīnas funkcija. Mediķiem un biologiem ir morāls pienākums kalpot sabiedrības aizsardzībai – sargāt to no infekcijas slimībām, industriālā piesārņojuma, kaitīgas radiācijas un tā tālāk. Šajā gadījumā ārsts patiešām uzņemas sabiedrības sarga lomu, gluži kā policists vai karavīrs. Es tur nesaskatu nekādu problēmu. Ne jau pret to es iebilstu, runājot par tiesu psihiatriju.

Atgriezīsimies pie garīgajām slimībām un izvēlēsimies konkrētu piemēru, citādi tas viss būs pārāk miglaini. Atceraties, kas notika ar Ezru Paundu? Viņu apsūdzēja noziegumā, taču viņam neļāva stāties tiesas priekšā. Tādu gadījumu bijis daudz. Tagad tas pats notiek Krievijā. Īsumā izklāstīšu scenāriju. Krievijā arestē kādu tā saucamo disidentu un apsūdz kādā noziegumā. Prokurors vai tiesnesis saka: “Mēs nevaram viņu tiesāt, jo viņš ir traks, viņam ir šizofrēnija.” Apsūdzētais saka: “Lūdzu, ļaujiet man stāties tiesas priekšā, jo a) man nav šizofrēnijas un b) es esmu nevainīgs.” Lūk, šī ir situācija, kas uzskatāmi parāda psihiatrijas reālās un raksturīgās problēmas. Es labāk vēlētos runāt par šādu situāciju.

Millers: Liekas, ka jūsu argumentu centrālais elements ir kaut kādu objektīvi identificējamu organisku bojājumu eksistence. Ja cilvēkam ir dzelte, nelaba dūša, bālas krāsas izkārnījumi un tā tālāk, mēs paredzam, ka atradīsim atbilstošas problēmas viņa aknās. Taču atgriezīsimies laikos, kad līķa sekcijā konstatētie aknu bojājumi vēl nebija sasaistīti ar to simptomu kopumu, kas pacientam novēroti slimnīcā. Jūs taču neteiksiet, ka laikos, kad aknas vēl nebija identificētas kā slimības avots, pacienti ar dzelti, nelabumu un citiem simptomiem patiesībā nebija slimi?

Sāss: Nu protams, neteikšu.

Millers: Bet vai tieši tāpat nav iespējams, ka kādu konsekventu uzvedības un domāšanas noviržu kopumu vajadzētu uzskatīt par slimību, pat ja pagaidām vēl līķa sekcijā nevar konstatēt organiskus bojājumus?

Sāss: Tad uz brīdi izsekosim šim domu gājienam. Pieņemsim, ka tā ir – ka identificējami uzvedības modeļi, ko psihiatri tagad sauc par šizofrēniju, tik tiešām ir grūti konstatējamas nervu sistēmas slimības simptomi. Precīzāk izsakoties, to gan vajadzētu saukt par iespējamu slimību, slimības aizdomām. Slimība nav pierādīta. Labi. Pieņemsim, ka šizofrēnija ir šāda iespējama slimība. Jautājums ir tāds: kas notiktu, ja tā būtu? Kādas būtu sekas? Galu galā, nav jēgas strīdēties par vārdiem, taču ir pamats diskutēt par rīcību. Kādas būtu sekas, ja mēs pieņemtu, ka šizofrēnija ir īsta smadzeņu slimība? Būtu divu veidu sekas. Pirmās attiektos uz tā saucamo pacientu, bet otrās – uz sabiedrību, uz citu cilvēku rīcību šajā sakarā.

Mēģināsim konstatēt, kādas ir šīs sekas, citādi nebūs skaidrs, par ko visa šī brēka. Galu galā – kāda man daļa, ja psihiatrs grib ticēt, ka šizofrēnija ir slimība. Viņa darīšana. Varbūt viņš tic arī, ka Jēzus ir Dieva dēls, bet es neticu arī tam. Kas notiek tālāk?

Millers: Labi, kas tad notiek?

Sāss: Mēs atgriežamies pie jautājuma: ko vēlas darīt pats pacients? Ja šizofrēnija ir slimība, ja lietosim medicīnisko modeli – mēs te runājam par pacientiem Anglijā un Amerikā, ne jau Krievijā –, tad no tā izriet, ka pacientam ir brīva izvēle. Tāpat kā gadījumā, ja viņam būtu pneimonija. Tātad jūs sakāt pacientam: “Džonsa kungs, jums ir pneimonija, jums vajadzētu lietot penicilīnu.” Bet pacients atbild: “Pateicos, doktor Miller, bet man penicilīns nepatīk. Es iešu mājās un iedzeršu aspirīnu.” Psihiatri šizofrēniķiem iesaka lietot torazīnu. Un pacienti bieži pasaka: “Nē, torazīnu es nelietošu.” Tā? Ejam tālāk.

Pieņemsim, ka šis kungs ar šizofrēniju nogalina savu sievu vai kādu citu. Kāpēc ar šizofrēniju viņš drīkst aizbildināties, bet viņam neļautu attaisnot šo noziegumu ar cukura diabētu vai, teiksim, Pārkinsona slimību? Kāpēc pastrādāta nozieguma gadījumā garīga slimība ir aizbildinājums, bet organiska – nav? Redziet, lai gan es neuzskatu šizofrēniju par slimību, man nav iebildumu savā ziņā izturēties pret to tā, it kā tā tomēr tāda būtu. Taču, ja šizofrēnija tiešām būtu “tāda pati slimība kā citas”, tad tā nevarētu kalpot par attaisnojošu apstākli, kad pastrādāts noziegums, kā tas ir patlaban.

Ja pret šizofrēniju mēs izturamies kā pret slimību, mums sev jājautā: kādas ir šīs idejas, šīs lingvistiskās prakses sekas? Atļaujiet sabiezināt krāsas. Mūsdienās cilvēks var ciest no visdažādākajām kaitēm, pat infekcijas slimībām, kas ir ārstējamas (visādā ziņā tā ir ASV), teiksim, viņam var būt aktīvs infekciozs sifiliss, un tomēr viņu nedrīkst ārstēt pret viņa paša gribu. Tāds cilvēks var brīvi staigāt apkārt pa Ņujorku, un neviens ārsts nedrīkst ar varu injicēt viņam antibiotikas. Kāpēc? Sifiliss nav pieņēmums, tā ir zinātniski pierādīta slimība. Var viegli pārbaudīt, vai kādam tā ir vai nav. Un tā ir droši ārstējama. Kāpēc tad nav pieļaujama tās ārstēšana piespiedu kārtā? Daļēji tāpēc, ka jebkurš – praktiski jebkurš – sifilisa slimnieks labprāt ārstēsies tāpat. Taču tas nav vienīgais iemesls. Tas ir arī tāpēc, ka situācijā, kad rodas konflikts starp indivīda brīvību un medicīnisku terapiju, visa mūsu morālā un politiskā tradīcija, mūsu pieņemtās normas un likumi brīvību vērtē augstāk par terapiju.

Bet sifilisu mēs varam objektīvi un zinātniski identificēt, turpretim šizofrēniju nevaram. Tomēr šizofrēniju pieļaujams ārstēt piespiedu kārtā. Vai nav interesanti? Pabeidzot savu komentāru par šo jautājumu, es tikai piemetināšu, ka, tiklīdz psihiatri atteiktos cilvēkus hospitalizēt un ārstēt pret viņu gribu, man uzreiz būtu daudz mazāk iebildumu, ka viņi to sauc par slimību.

Millers: Ja mēs varētu uz brīdi nolikt malā šos juridiskos jautājumus...

Sāss: To mēs nevaram, jo psihiatrija ir viscaur cieši saistīta ar juridisko elementu. Mēs varam tikai izlikties, ka noliekam tos malā.

Millers: Ja es drīkstētu sarunu ievirzīt mazliet citā gultnē un norādīt, ka tomēr pastāv problēma ar palīdzību tiem nepārprotami bezpalīdzīgajiem nomocītajiem cietējiem, kuri ne vien cieš un mokās paši, bet arī sagādā ciešanas un mocības saviem tuviniekiem, taču sava vājprāta dēļ (vai jūs to saucat par slimību vai kā citādi) nav spējīgi pasūdzēties par savu stāvokli – atšķirībā no pacientiem ar fiziskām kaitēm. Ko iesākt ar šiem cilvēkiem, kuri vai nu smadzeņu problēmas, vai eksistenciāla pārdzīvojuma, vai kāda cita iemesla dēļ kļuvuši vājprātīgi, turklāt tādā veidā, ka nav spējīgi lūgt palīdzību, ko varētu sniegt medicīnas profesionāļi?

Sāss: Jūsu jautājums ir ļoti vietā. Par to es varu sacīt daudz un to arī darīšu. Vispirms tikai pateikšu, ka tieši šī iemesla dēļ psihiatrija ir tik nozīmīgs sociāls iedibinājums un psihiatri – tik ietekmīgi cilvēki. Tāpēc, ka viņi tiešām ir noderīgi. Šai sakarā es gribētu pārfrāzēt Voltēru. Varbūt jūs atceraties, Voltērs teica: ja Dieva nebūtu, Viņu vajadzētu izgudrot. Tieši tāpat, ja nebūtu psihiatrijas, garīgo slimību, tās vajadzētu izdomāt. Jo šodien daudzās eksistenciāli grūtās, traģiskās situācijās glābiņu piedāvā nevis reliģija, bet psihiatrija. Vai psihiatrija smagas, mokošas situācijas risina labākajā iespējamajā veidā un vai mēs bez psihiatrijas to nedarītu citādi un labāk – par to mēs varam debatēt. Godīgiem cilvēkiem šajā jautājumā var būt godīgas domstarpības. Daudzi domājoši cilvēki uzskata, ka noteiktās situācijās psihiatrija mūsdienās piedāvā labāko, humānāko vai praktiskāko risinājumu. Pirms varam iet tālāk, atkal vajadzēs sašķirot to fenomenu kamolu, par ko te ir runa, un aplūkot katru elementu atsevišķi.

Jūs uzsvērāt pacienta – tā saucamā pacienta – bezpalīdzību, viņa nespēju rīkoties patstāvīgi, lūgt palīdzību. Tā neapšaubāmi ir daļa problēmas. Varbūt tas ir ilknis, varbūt kāja, bet tas noteikti nav viss zilonis. Patiesībā, ciktāl cilvēki tiešām izturas tā, kā jūs to aprakstījāt, ciktāl viņi ir tik bezpalīdzīgi, ka nespēj lūgt palīdzību, tā nav nekāda lielā problēma. Šajā ziņā mans viedoklis neatšķiras no citu psihiatru domām. Es uzskatu, ka pret šādu personu jāizturas apmēram tāpat kā pret cilvēku, ko uz ielas notriecis taksometrs. Te būtu jāatver visi parastie medicīnas, likuma, līdzcietības un godaprāta kanāli. Viņa labā jāmobilizē pieejamie sabiedrības resursi. Viņam jāpalīdz un par viņu jārūpējas tā, kā šajā sabiedrībā liekas saprotami un pieņemami, – humāni, gādīgi, dziedinoši. Te nav nekādas milzu problēmas.

Millers: Nē, to es saprotu.

Sāss: Bet šāda tipa problēmas ir tikai pavisam neliela daļa no visas kopējās psihiatriskās prakses. Tā sakot, neliels gabaliņš no psihiatrijas ziloņa – ne ilknis un ne kāja, drīzāk jau nags. Ja ziloņiem ir nagi. Kāpēc es tā saku? Tāpēc, ka, lai gan piespiedu kārtā hospitalizēti garīgie slimnieki tiešām bieži ir bezpalīdzīgi, nerūpējas par sevi un nekur nevēršas pēc palīdzības, ironiskā kārtā ir viena lieta, par ko viņi ļoti bieži ir pilnīgi droši un stingri pārliecināti. Proti, viņi nevēlas atrasties psihiatriskajā slimnīcā un negrib ielaisties nekādās darīšanās ar psihiatriem.

Taču mēs vēl neesam pieskārušies tām dzīves situācijām – konfliktiem, kas sagrauj ģimenes, dilemmām, kas cilvēkiem jārisina –, kurās psihiatri parasti iejaucas un kurās viņu iejaukšanās parasti tiek gaidīta. Mums atkal vajag kādu piemēru. Man patīk izmantot literārus piemērus. Tad visi saprot, par ko ir runa. Kas būtu labs piemērs tādam cilvēkam, kuru mūsdienās sauktu par garīgi slimu un kurš apkārtējiem sagādā nepatikšanas? Lēdija Makbeta. Kas viņai kaiš? Es nepārstāstīšu sižetu. Galvenais, ka Makbets beidzot ir panācis savu, izsities līdz pašai augšai. Bet nu viņš sievas dēļ nevar izbaudīt savus panākumus. Viņa pārdzīvo. Viņa nevar gulēt. Viņai rēgojas asinis, kuru nav. Psihiatri mūsdienās teiktu, ka viņa cieš no maniakālas depresijas. Taču kāpēc viņai ir depresija? Vai viņa ir slima? Vīram gribētos tā domāt. Viņš izsauc ārstu. Taču ārsts – tas bija pirms 400 gadiem – zina, kāpēc lēdijai Makbetai ir depresija. Tāpēc, ka viņa ir vainīga. Ārsts Makbetam pasaka, ka tā nav medicīniska problēma, un aši ņem kājas pār pleciem. Un tieši tas, ko ārsts “Makbetā” neatzīst par medicīnisku problēmu, pēc šodienas ārstu domām ir slimība. Tas ir pats labākais morāles medikalizācijas piemērs, kādu varu iedomāties.

Protams, ja jūs vēlaties Makbetu situāciju pataisīt par medicīnisku problēmu, to var. Daudzi – šķietamie pacienti un viņu ģimenes – patiesībā ir apmierināti, ka viņu dzīves problēmas tiek definētas šādā medicīniskā veidā. Ar tādām sievietēm kā lēdija Makbeta var arī darīt kaut ko, kas palīdzētu viņu vīriem justies labāk. Piemēram, viņai var dot medikamentus, kas liktu aizmirst un neatgādināt vīram visu to, par ko viņiem abiem vajadzētu justies vainīgiem. Var iedarboties uz viņas smadzenēm ar elektrošoku, un tas vēl efektīvāk izdzēsīs viņas sāpīgās atmiņas. Es neuzskatu, ka ir labi darīt ar cilvēkiem šādas lietas. Taču daudzi domā citādi. Tie ir lēmumi, par kuriem godīgi cilvēki var nebūt vienisprātis. Piemēram, daudzi mani kolēģi psihiatri saka: “Pēc elektroterapijas” – tā viņi to tagad sauc – “lēdija Makbeta jutīsies labāk, viņa būs pateicīga par šādu ārstēšanu.” Iespējams. Taču ko tas pierāda? Man tas nekādā ziņā nepierāda, ka viņa bijusi slima vai ka tas, kas ar viņu izdarīts, bijusi ārstēšana. Galu galā, tā nav nejaušība, ka Šekspīrs nelika lēdijai Makbetai saķert mēri vai aizbēgt ar kādu no vīra ģenerāļiem. Arī tāds pavērsiens būtu izjaucis Makbeta panākumus. Taču tas nebūtu parādījis būtisko, ko lugā vēlējās pateikt Šekspīrs. Būtiskais te ir morāles medikalizācija. Lūk, par ko ir runa.

Millers: Bet ko, pēc jūsu domām, vajadzētu piedāvāt cilvēkiem, kuri demonstrē ļoti uzkrītošus, īpatnējus un traumējošus garīgus simptomus vai uzvedības novirzes, kas sagādā smagus pārdzīvojumus vai nu viņiem pašiem, vai viņu tuviniekiem?

Sāss: Sāksim ar to, ka es gribētu nošķirt šīs divas kategorijas. Te mums ir darīšana ar divām pilnīgi dažādām cilvēku grupām. Vispirms parunāsim par cilvēkiem, kuri ar savu uzvedību traumē citus.

Daži tā saucamie garīgo kaišu pacienti, cilvēki, kurus tagad sauc par šizofrēniķiem, vai depresijas slimnieki, kā lēdija Makbeta, iespējams, cieš paši. Viņi var arī neciest – kā, teiksim, cilvēki ar tā saukto lieluma māniju. Būtiski, ka mums te ir darīšana ar cilvēkiem, kuru uzvedība sagādā nepatīkamus pārdzīvojumus tiem, kas ar viņiem dzīvo. Psihiatri mēdz teikt, ka cilvēkiem ir psihiski traucējumi, taču precīzāk būtu sacīt, ka viņi traucē citiem. Vienkāršības labad pieņemsim, ka tā saucamais pacients nemeklē palīdzību, vismaz ne pa medicīniskiem vai psihiatriskiem kanāliem. Tādā gadījumā, manuprāt, traumēto tuvinieku, draugu, darba devēju un citu ziņā ir tas, ko viņi vēlas darīt – kā viņi vēlas izturēties pret šo traucējošo, traumējošo personu. Cilvēkam, kurš traumē citus, protams, var dot padomus vai pierunāt viņu mainīt izturēšanos, izvēlēties to vai citu rīcības kursu. Taču, pēc manām domām, neko nedrīkstētu viņam uzspiest pret viņa gribu – kamēr vien viņš nepārkāpj likumu. Primum non nocere – pirmkārt, nenodari ļaunumu: tāds ir klasiskais latīņu priekšraksts mediķim, kurš nezina, kā rīkoties. Tas ir labs priekšraksts. Domāju, ka to var un vajag attiecināt uz mūsu pieeju tā saucamajiem psihopātiem. Protams, ja cilvēks pats piekrīt... tad nav nekādu problēmu.

Millers: Nē, bet es mēģinu aprakstīt tāda tipa pacientu, kurš nav vienkārši skaļš un nemierīgs, kura tuvinieki nepārdzīvo vienkārši par to, ka viņš padara viņu dzīvi neciešamu...

Sāss: Miniet kādu piemēru.

Millers: Es runāju par personības izmaiņām, kas mudina tuviniekus – vecākus, brāļus, māsas – sacīt nevis: “Lūdzu, izdziedējiet manu brāli, māsu vai tēvu, jo viņš gandē mums dzīvi,” – bet gan: “Lūdzu, atdodiet mums cilvēku, kuru mēs mīlam.” Nevis: “Izdariet tā, lai viņš neārdās, lai viņš mūs neaizvaino, lai nav tik pretīgs,” – bet gan: “Mēs gribētu atgūt to mīļo cilvēku, ar kuru esam bijuši kopā visu mūžu.”

Sāss: Lai kā es censtos – un es nemēģinu īpaši spītēties –, tur es neko nevaru līdzēt. Es tur neko nevaru līdzēt, vismaz šādā formulējumā, jo tuvinieks, kurš tā runā, līdz ar to jau noliedz realitāti, patiesību par to, kas norisinās viņa dzīvē un viņa, kā viņš saka, mīļā cilvēka dzīvē. Tāpat kā Makbets mēģināja noliegt paņēmienus, ar kādiem tika pie varas, – savus asiņainos šausmu darbus.

Jūs man vēl joprojām neesat piedāvājis konkrētu piemēru. Tas viss ir pārāk abstrakti. Mums vajadzīgs konkrēts piemērs. Vai drīkstu tādu piedāvāt? Lūk, lieliska jauna sieviete. Viņa bijusi labs, veselīgs, mīļš bērns. Kamēr viņai bija desmit, vienpadsmit, divpadsmit gadu, viss bija labi. Kad meitene nonāk līdz trīspadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit gadu vecumam, viņa sāk badoties. Viņa tikpat kā neēd. Un, kad ēd, tad visu izvemj. Drīz vien viņa jau sāk izskatīties pēc dzīva skeleta. Psihiatri saka: “Viņai ir anoreksija.” Vecāki saka: “Atdodiet mums mūsu brīnišķīgo meitu, tādu, kāda viņa bija pirms saslimšanas. Viņa bija veselīga meitene un normāli ēda – viss bija kārtībā.”

Millers: Jā, vai tad tas nav pilnīgi pamatots un saprātīgs lūgums?

Sāss: Tas izklausās pēc pamatota lūguma, taču nav – jo tas noliedz visus iemeslus, kuru dēļ jaunā sieviete neēd un kuri no viņas viedokļa ir tikpat pamatoti kā tie, kas pamudinājuši bada streikotāju Ziemeļīrijā. Es esmu spiests nedaudz vienkāršot, taču tas, ko teikšu, domājams, ir pareizi. Lai gan cilvēki mūsdienās pieņem īru bada streikotāja motīvus, viņi atsakās pieņemt – noraida, apspiež, noliedz, sauciet, kā gribat, – domu, ka šodien ir daudz jauniešu, kuriem pusaudžu gados ir viens vienīgs liels mērķis – nepieaugt. Jā, tas ir samērā nepatīkams fakts. Un cilvēkiem tas liekas neciešami. Tāpēc mēs to saucam par šizofrēniju, par anoreksiju un vēl visādi citādi – atkarībā no tā, kā tieši šī jaunā persona demonstrē savu nevēlēšanos pieaugt.

Tātad lietas būtība ir tāda, ka vairums cilvēku nespēj samierināties ar domu, ka ir tādas jaunas meitenes, kuras nevēlas kļūt par pieaugušām sievietēm – ar visām no šīs lomas izrietošajām sekām; viņas nevēlas kļūt par otrās šķiras pilsoņiem. Vai jūs varat viņām to pārmest, zinot, kāda ilgu laiku bijusi izturēšanās pret sievietēm? Viņas nevēlas būt seksuāli pievilcīgas – iespējams, tāpēc, ka tas noved pie bērnu dzemdēšanas, ko viņas varbūt nevēlas, un tā tālāk. Jums, protams, taisnī
ba, ka šīs sievietes vēlas ne gluži tik vienkāršu politisku darījumu kā streikojošs cietumnieks. Tas ir smalkāks un sarežģītāks eksistenciāls darījums; protests ir simbolisks, ne tik klajš. Cilvēki nav gatavi uzklausīt šādas prasības, kur nu vēl apmierināt. Tās var būt neiespējami apmierināt.

Millers: Un tomēr, runājot par ģimeni, tā ir sāpīga situācija, kas, pēc visa spriežot, beigsies liktenīgi.

Sāss: Bet tā nebeigsies liktenīgi.

Millers: Tā var beigties liktenīgi.

Sāss: Nē, nē. Lūdzu. Jūs taču strādājat ar vārdiem, jūs darbojaties ar valodu. Kad jūs runājat par liktenīgām beigām, tas izklausās tā, it kā mums būtu darīšana ar vēzi vai nieru slimību beidzamajā stadijā. Mēs runājam par jaunu meiteni, kura varbūt labāk izvēlas mirt nekā kļūt par pieaugušu sievieti. 15. gadsimtā viņu varbūt būtu saukuši par svēto. Tā sakot: “Dodiet man brīvību vai dodiet man nāvi!” Vēstures gaitā daudzi devuši priekšroku kādam mērķim, pat ja tas nozīmējis nāvi, un atteikušies no dzīves, kas viņiem likusies nepieņemama. Te atkal iezīmējas jautājums par pašnāvību, bet tas ir jautājums, kuram pievērsties mūsu sabiedrībai nav ne mazākās vēlmes. Mēs noliedzam pašnāvības likumību vai racionalitāti. Tā ir garīga slimība. Nav jau tā, ka es īpaši propagandētu pašnāvību...

Millers: Nē, bet, arī nenoliedzot cilvēka tiesības uz pašnāvību, var saprast tuviniekus, kas grib, lai tas nenotiek, un saka: “Lūdzu, izdariet kaut ko, pierunājiet mūsu meitu nedarīt sev galu.”

Sāss: Nu ir maisam gals vaļā. Jaunas meitenes vai puiša vecāki var gribēt visu ko. Varbūt viņi grib, lai viņu dēls, kārtīgs ebreju zēns, neapprec neebreju meiteni vai lai viņu meita nešķiras, ja viņiem patīk znots. Tagad mēs esam pārgājuši pie sarunas par to, kā, pēc vienu ģimenes locekļu domām, vajadzētu uzvesties citiem – kā, pēc vecāko cilvēku domām, vajadzētu uzvesties jaunākajiem. Tam nav sakara ar slimību, tam ir sakars ar varu. Pieņemsim, ka ģimenes tēvs ir ortodoksālo jūdaistu rabīns, bet dēls pārnāk no skolas un turpmāk grib ēst tikai sendviču ar šķiņķi. Kur te ir slimība? Bet anoreksija ir slimība? Kāpēc tā ir slimība?

Millers: Pie kā tad viņiem iet, lai par to runātu?

Sāss: Tā ir viņu darīšana, viņiem pašiem jāizlemj. Es tikai cenšos ieviest kaut kādu kārtību psihiatrijas haosā. Man nav risinājuma katrai dzīves problēmai. Es tikai skaidri redzu, kad piedāvātais risinājums ir muļķīgs.

Millers: To es saprotu. Bet tādā gadījumā iedomāsimies sevi šī nelaimīgā cilvēka vietā – pie kā lai viņš vēršas ar savām sūdzībām? Vienalga, vai tas ir kāds tuvinieks vai pats pacients. Pie kā lai viņi vēršas? Jūs sakāt, ka tā nav jūsu darīšana. Kā darīšana tā ir?

Sāss: Es mēģināšu atbildēt mazliet pamatīgāk. Pirms ķeramies pie šī jautājuma, mums jānošķir dažāda tipa problēmas. Dzīvē ir daudz dažādu problēmu. Nodalīsim divus pilnīgi atšķirīgus tipus. Pirmā tipa problēmas sauksim par zinātniskajām jeb tehniskajām, bet otrā – par morālajām jeb personīgajām.

Pieņemsim, ka cilvēkam ir pneimokoku infekcija un viņš grib saņemt palīdzību. Tādā gadījumā viņam jāvēršas pie kāda, kurš ir speciālists pneimokoku infekcijas ārstēšanā un kura rīcībā ir attiecīgie medikamenti. Bet ja nu kādam ir ģimenes problēma, kas saistīta ar bērnu ieņemšanu, šķiršanos, reliģiskām domstarpībām? Kam lai šāds cilvēks lūdz palīdzību? Ja cilvēks ar problēmu vēlas to risināt pareizajā ceļā (manā izpratnē, protams), lēmumam, pie kā vērsties, dabiski jāizriet no tā, kas viņš pats ir. Citiem vārdiem, šādu lēmumu nevar pieņemt, noskaidrojot, kurš ir tehniski kompetentākais līdzīgu situāciju risināšanā. Tam ir jāizaug, gribētos lietot vārdu “organiski”, no palīdzības meklētāja personības. Pieņemsim, ka nelaimes piemeklētais ir dziļi reliģiozs cilvēks un visa ģimene ir ļoti ticīga: tādā gadījumā viņam un visiem pārējiem būtu vislabāk lūgt palīdzību priesterim vai rabīnam. Turpretim, ja mūsu iedomātie klienti nav ticīgi, bet ir psiholoģiski orientēti, tad būtu saprātīgi vērsties pie psihoterapeita vai psihoanalītiķa. Jūs saprotat manu domu? Tā varētu turpināt bezgalīgi. Ja cilvēks ar problēmu mīl medicīnu, medikamentus, tad viņam jāiet pie ārsta, jālieto torazīns, jāpiesakās uz dzimuma maiņas operāciju... Cilvēki meklē visdažādākos risinājumus savām problēmām – atkarībā no tā, kā viņi paši tās interpretē.

Dzimuma maiņas operācijas ir labs piemērs. Man tās nepatīk. Bet dažiem patīk. Oficiāli tā skaitās ārstēšana. ASV valdība, amerikāņu nodokļu maksātāji tagad maksā ārstiem, lai tie operē pilnīgi veselus vīriešus un pārvērš viņus par mākslīgām sievietēm – un otrādi. Tas rada priekšstatu par to, cik plašā diapazonā cilvēki var izvēlēties risinājumus savas dzīves problēmām.

Millers: Tātad jūs sakāt, ka cilvēkiem, kuriem ir smagi psihiski pārdzīvojumi, vajadzētu meklēt ētisku, ne medicīnisku palīdzību.

Sāss: Jā, tieši tā. Nav pareizi, ja cilvēki mēģina risināt eksistenciālas vai garīgas problēmas ar tehnoloģiskiem paņēmieniem. Taču strupceļā noved ne jau tikai medicīniskās metodes. Visām līdz tehnikai reducētajām pseidozinātniskajām metodēm, teiksim, psihoanalīzei un citām tā saucamajām modernajām psihoterapijas formām, piemīt fundamentāli trūkumi.

Redziet, es jebkura veida psihiatriju uzlūkoju kā reliģiju ar dažādiem atzariem un paveidiem. Bioloģiskā psihiatrija, freidisms, jungisms, reihisms, šāda “analīze” un tāda “analīze” (tiešā, racionālā, transakcionālā, vēl sazin kāda) – tik daudz sektu un kultu. Tam visam es cenšos pretstatīt psihiatrijas ateista viedokli: tas ir cilvēks, kurš novēro, pēta un komentē visas šīs ticības, taču atsakās atzīt kādu no šiem kultu dibinātājiem un guru par zinātniekiem un kurš konsekventi sauc viņu rituālus par rituāliem, nevis par terapiju. Tāpēc es jau pirms daudziem gadiem sacīju, ka psihiatrisko ārstēšanu ir grūti objektīvi vērtēt: psihiatrijā strādā viss un nestrādā nekas. Īsi sakot, šāda “ārstēšanās” ir laba lieta, ja cilvēks tai tic. Ja psihiatrs vēlas ticēt kādai noteiktai metodei – lieliski. Ja tai vēlas ticēt pacients – lieliski. Ja viņi abi tic vienai un tai pašai lietai – salaidiet viņus abus kopā, tas arī ir lieliski. Nevienai psihiatrijas formai, tāpat kā reliģijai, nav ne vainas, ja tās tiek praktizētas brīvprātīgi, bez piespiešanas, bez valsts iejaukšanās. Un pret visām ir jāiebilst, ja valsts tās propagandē un apmaksā. Bet visas kļūst par ļaunumu, ja valsts tās cilvēkiem uzspiež ar varu. Tāda ir mana morālā un politiskā nostāja pret jebkuru reliģiju, ieskaitot psihiatriju. Šī nostāja nenozīmē, ka man par tām nav arī intelektuāla viedokļa. Man tāds ir, kā jau iepriekš norādīju. Visas mūsdienu psihiatrijas pieejas – visas “garīgās veselības” metodes – es uzskatu par pašos pamatos kļūdainām, jo tās meklē medicīniski tehniskus risinājumus. Taču risinājumus kam? Dzīvei! Bet dzīve nav problēma, kas jāatrisina. Dzīve ir jādzīvo – tik gudri un prasmīgi, cik nu mēs to spējam, no dienas dienā. Dzīve ir jāiztur. Nekāda risinājuma tai nav.