mūzika

Ar poļu džeza vēsturnieku Pavelu Brodovski sarunājas Arnis Rītups

Dzelzs priekškars nekur nav pazudis

Foto: Kasia Stanczyk

Pavels Brodovskis sāka spēlēt kontrabasu tradicionālā džeza grupās jau 1962. gadā, bet 1967. gadā viņu par savu basģitāristu uzaicināja Česlava Ņemena Akwarele. Tolaik daudzi džeza mūziķi spēlēja arī rokgrupās. Rokmūzikā, protams, varēja nopelnīt labāk nekā džezā. Ar grupu Akwarele Pavels piedalījās albuma “Dziwny jest ten świat” (“Dīvaina ir šī pasaule”) ierakstīšanā; tā ir pirmā poļu roka skaņuplate, kas sasniegusi zelta diska statusu.

Kopš 1979. gada Pavels ir žurnāla Jazz Forum galvenais redaktors. Pavels Brodovskis kļuvis par Polijas džeza vēstures glabātāju, varētu sacīt – arhivāru. Savā kabinetā viņš glabā milzīgu daudzumu ierakstu, vēstuļu, skaņuplašu, grāmatu un žurnālu, kas saistīti ar džeza vēsturi. Pavels neko nemet prom, un tieši tāpēc viņam ļoti piestāv vārds “glabātājs”. Protams, Pavels nav vienkārši džeza kritiķis – viņš ir džeza vēsturnieks. Viņa spalvai pieder neiedomājams skaits tekstu, arī intervijas ar Mailzu Deivisu, Leopoldu Tirmandu, Ārčiju Šepu un daudziem citiem. Viņš daudz braukā pa džeza festivāliem, kas notiek visā pasaulē, un ir arī citu valstu mūziķu patrons – pēdējā laikā tas īpaši attiecas uz māksliniekiem no Ukrainas. Pavels savācis plašu un ļoti kvalitatīvu bibliotēku, kurā ir grāmatas ne tikai par džezu.

Pavels ir ļoti aktīvs cilvēks un nelaiž garām praktiski nevienu džeza koncertu. Kad es aizbraucu uz Poliju un viņam piezvanu, viņš man vienmēr saka: “Ja vien tev ir laiks, taisies – braucam uz koncertu!”

Varētu sacīt, ka Pavels vienmēr “stays tuned”1. Tieši pēc tā mēs džezā pazīstam ieinteresētus un zinošus cilvēkus.

Vladimirs Tarasovs

Viļņa, 2024. gada februārī


Pavels Brodovskis: Tātad jūs nerunājat poliski?

Rīgas Laiks: Diemžēl ne. Esmu neizglītots cilvēks.

Brodovskis: Aleksejs Batašovs iemācījās poļu valodu, lai lasītu žurnālu Jazz.

RL: Manas mātes paaudzē bija cilvēki, kas mācījās poļu valodu, lai lasītu mākslas vai mūzikas žurnālus.

Brodovskis: Jā, man liekas, tas tiešām vairāk attiecas uz vecākām paaudzēm. Bet pie kā es paliku? Ak jā, tātad: es gribot negribot biju spiests noklausīties šo ārzemnieku sarunu un lauzīju galvu, kas tā par valodu, kurā viņi runā. Izklausījās dīvaini – neatgādināja nevienu no man zināmajām; tā nebija ungāru valoda, jo ungāru valodu es zinu: es nesaprotu vārdus, bet pazīstu skaņu. Tā nebija skandināvu valoda, nebija dāņu, nebija lietuviešu: es vairākas reizes esmu bijis Viļņā. Tā nebija slāvu valoda, tā nebija ģermāņu. Kas tā par valodu? Nespēju saklausīt nevienu vārdu, kas liktos pazīstams, nevienu. Tā nu es gāju viņiem klāt un teicu: atvainojiet, sakiet, kādā valodā jūs runājat? Latviešu. (RL klusi smejas.) Pirms daudziem gadiem es studēju lingvistiku. Un zinu, ka latviešu valoda ir indoeiropiešu valoda, varbūt mazliet līdzīga igauņu valodai.

RL: Nē, nē, lietuviešu.

Brodovskis: Lietuviešu. Tā ir tuva lietuviešu valodai.

RL: Jā.

Brodovskis: Varbūt – teorētiski. Taču pati skaņa, valodas melodija – tā nelīdzinās nekam citam. Tā ir ārkārtīgi unikāla.

RL: Nekad nebiju dzirdējis tādu viedokli par latviešu valodu. Man vajadzēs par to padomāt. Taču parunāsim par vēsturi. Par laikiem, kad visi tie džeki drīz pēc Otrā pasaules kara beigām aizsāka džeza kustību Polijā. Kas bija viņu dzinējspēks? Kāpēc viņi to darīja?

Brodovskis: Nu, tātad pirmām kārtām bija beidzies Otrais pasaules karš, bija laiks sākt jaunu dzīvi. Cilvēki bija ļoti laimīgi, viņi bija izdzīvojuši, gribēja baudīt dzīvi. Un amerikāņi, protams, viņu acīs bija pasaules glābēji. Bet džezs bija amerikāņu mūzika. Šai svingā, svinga orķestros bija kaut kas aizraujošs, tā skanēja tik bezrūpīgi. Un lika domāt par amerikāņu sapni. To dzirdot, viņu sirdis sāka pukstēt straujāk. Es esmu dzimis 1947. gadā. Bet jaunie ļaudis, kam tolaik bija 15, 16, 17 gadu, gāja uz kino un skatījās “Saules ielejas serenādi”. Tas bija kā sapņu stāsts, kā pasaka. Bija cilvēki, kas to noskatījās desmit reizes, šī filma apgrieza viņu dzīvi kājām gaisā. Es viņiem jautāju: kad jūs nolēmāt kļūt par džeza mūziķi? Kad jūs pirmo reizi dzirdējāt džezu? Un visi atbild: “Saules ielejas serenāde”, Glenns Millers. Tā nav tikai pati mūzika, bet arī dzīvesveids, amerikāņu dzīvesveids, tas, kā viņi runāja, kā kustējās, kā dziedāja, kā šajās dziesmās skan angļu valoda, visas šīs skaistās melodijas un aranžējumi. Glenns Millers vēl aizvien ir dzīvs šajā mūzikā, to klausās visā pasaulē.

RL: Tomēr poļu džeza pirmsākumos ir kaut kas fenomenāls. Amerikāņi aizgāja līdz Vācijai. Viņi bija tur, uz vietas. Bet Vācijā nekas tāds nenotika. Kā jūs to izskaidrojat?

Brodovskis: Sākumā tas bija sapnis par Ameriku. Cilvēki šo mūziku gribēja klausīties tāpēc, ka tā bija pilnīgi citāda nekā klasiskā un pilnīgi citāda nekā tā saucamā sociālistiskā reālisma mūzika, kas uz Poliju bija atnākusi agrāk. Tāpēc tā bija kā tāda glābiņa meklēšana. 1949. gadā, ja nemaldos, Polijā varu pārņēma komunisti, un viņi aizliedza atskaņot džezu radio un deju zālēs.

RL: Lai iespējami samazinātu amerikāņu ietekmi. Jā.

Brodovskis: Bet tā nu tas ir, ka aizliegtais auglis ir vissaldākais. Un tā cilvēki mājās slepeni klausījās amerikāņu radiostacijas, un tad pēc kāda laika parādījās Viliss Konovers ar savu Amerikas balss “Džeza stundu”. Tā bija kā džeza akadēmija. Ikviens mūziķis, kurš sāka spēlēt 50. gados, klausījās Amerikas balsi. Tā bija vēsts par brīvību, par amerikāņu sapni. Varbūt šodien Amerika vairs nav tāda kā tolaik, tomēr tieši amerikāņi apturēja komunistu invāziju Eiropā. Tāpēc viņi bija glābēji. Un viņiem bija nauda. Viņi sūtīja palīdzību, no lidmašīnām pat meta paciņas, un tās tika izdalītas cilvēkiem.

RL: Šokolādi un konservus.

Brodovskis: Jā. Viņi gribēja Polijai palīdzēt atjaunot valsti, jo tā bija sagrauta – tieši tāpat, kā tagad ir sagrauta Gaza. Varšava izskatījās uz mata kā šodienas Gaza, pilnīgās drupās un pelnu kaudzēs, viss nodedzis. Tas bija briesmīgi. Es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc cilvēki jūt tādu vajadzību iznīcināt. Man liekas pilnīgi neaptverams tas, kas šodien notiek Ukrainā, kas notiek Izraēlā un Gazā.

RL: Taču starp šīm drupām, starp Otrā pasaules kara atstātajām drupām, ir cilvēki, kuri grib spēlēt mūziku. Kas viņus mudina spēlēt džezu? Amerikāņu sapnis ir tikai viens iemesls.

Brodovskis: Spēlēt džezu, kā mums paskaidroja amerikāņi, nozīmē aizskalot ikdienas putekļus. Dzīve ir grūta. Kā Padomju Savienībā – viņiem nekā nebija, tā bija ļoti trūcīga valsts, un vienīgais, kas šiem cilvēkiem bija, bija šņabis. Tas cilvēkiem lika aizmirst par dzīves grūtībām. Taču arī džezs palīdz aizmirst par ikdienas dzīvi. Tas padara tevi par radošu cilvēku un apliecina tavas cilvēcības diženumu. Džeza mūziķi ir visradošākie mūziķi. Klasiskie mūziķi, varbūt ar zināmiem izņēmumiem, ir giganti, ģēniji, taču, lai radītu mākslu uz līdzenas vietas, jābūt vēl lielākam ģēnijam. To grib daudzi klasiskie mūziķi. Viņi jautā džeza mūziķiem: “Kā improvizē? Kā to dara? Pastāstiet, lūdzu, iemāciet man.” Taču to ir ļoti grūti iemācīt. Reizēm var sastapt pavisam mazus bērnus, kas spēj spēlēt džezu un improvizēt, bet citādi tas prasa ļoti daudz laika.

RL: Pirms brīža jūs sacījāt, ka improvizācija ir svarīgākais tautas mūzikā, bet džeza brīvība neslēpjas improvizācijā. Tā jūs teicāt. Vismaz tā es jūs sapratu. Un tagad jūs pateicāt to, ko es sākumā domāju, – ka improvizācija ir džeza kodols.

Brodovskis: Tā ir bezgalīga diskusija. Kas ir džezs? Atbildi nezina neviens. Lieta tāda: ja tu vispār šo jautājumu uzdod, tas nozīmē, ka tu to nekad nesapratīsi, jo, kas ir džezs, vajadzētu saprast bez jautāšanas. Ir arī tādi džeza mūziķi, kuri teiks: es savu mūziku nesaucu par džezu. Džezs ir negatīvs vārds, jo tas ir melnādaino vārds un tā sākotnējai nozīmei ir seksuāla daba; to jazz nozīmēja nodoties zināmām seksuālām darbībām. Tam ir saikne ar Ņūorleānas sarkano lukturu rajonu, ar bordeļiem, ar pagrīdi, ar dažādām aizdomīgām marginālām biedrībām, narkotikām, izlaidību. Tas viss ir džezs, jo džezs tiecas izrauties no morālo vērtību rāmjiem, ko mums uzspiež sabiedrība, vēsture, baznīcas. Un, kad jautā, kura ir tava reliģija, daži cilvēki atbild: mana reliģija ir džezs. Viņi netic citiem praviešiem, bībelēm un augstu gudrību grāmatām. Džezs ir radošs dzīvesveids.

RL: 50. gadu vidū Polijā rīkoja džeza festivālus. Kāpēc komunistiskā partija to pieļāva?

Brodovskis: Tas ir ļoti interesants jautājums. Pārsvarā tas bija saistīts ar tā saukto atkusni komunistu režīmos pēc Staļina nāves – ne uzreiz, jo tūlīt pēc Staļina nāves stingrās līnijas piekopēji kļuva vēl nepielaidīgāki. 1949. gadā džezs Polijā aizgāja pagrīdē. Šo posmu no 1949. gada līdz 1954., 1955. gadam mēs saucam par džeza katakombu ēru. Kāpēc tā? Katakombas ir kristiešu jēdziens, kuru attiecina uz ticīgajiem, kas aiziet pagrīdē, slēpjoties no vajāšanas. Un rada sev citu pasauli ārpus šīs, reālās, – pagrīdē. Tikai savējiem.

Kāds reiz atzīmēja, ka šīs katakombu ēras dēļ poļu džeza vēsture nelīdzinās nevienas citas valsts džeza vēsturei. Ja paseko džeza vēsturei Latvijā, tur, tāpat kā visās citās valstīs, tā vairāk vai mazāk sākusies pēc Pirmā pasaules kara, 1921. vai 1922. gadā, aptuveni tā. Taču tas viss pēc tam pazudis, jo Krievijas komunistu režīms bija tik skarbs, ka džezu pilnībā iznīcināja. No jauna tas parādījās ļoti lēni, tikai kādā 1962. gadā vai ap to laiku. Mums Polijā bija katakombu ēra. Tas džezu Polijā padarīja daudz spēcīgāku nekā visās apkārtējās valstīs. Un tad nāca 1955. gads, pie mums notika Pasaules jaunatnes festivāls. Džezs bija tikai niecīga daļa no tā, kas tur notika. Taču svarīgi, ka pēkšņi Polijā sabrauca jauni cilvēki no visas pasaules – no Kubas, bet arī kreiso organizāciju pārstāvji no kapitālisma valstīm. Tiklīdz viņi izkāpa no vilciena, tā sāka dejot rokenrolu. Un tad vēl arī kubieši ar saviem marakasiem. Un pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara varšavieši redzēja citas ādas krāsas, koši ģērbušos cilvēkus. 1955. gads bija jaunas kultūras kustības aizsākums. Un tad nāca 1956. gads. Leopolds Tirmands… Bet tas ir garš stāsts.

RL: Laika man pietiek.

Brodovskis: Leopolds Tirmands bija vispazīstamākais antikomunistiskais rakstnieks un džeza kustības līderis. Viņš piedzima Varšavā, bet 1939. gadā aizbēga uz austrumiem. Viņš bija ebrejs, ebreju puisis, un viņš apmetās uz dzīvi Viļņā. Bet Viļņā viņu arestēja. Viņu deportēja un veda vilcienā uz Sibīriju, man šķiet, bet vilcienam uzbruka vācieši, un cilvēki, kas bija šajā vilcienā, aizbēga, saskrēja mežā. Viņš bija visai izglītots, jo pirms Otrā pasaules kara, 1938. gadā, bija studējis arhitektūru Parīzē un tur dzirdējis Djūku Elingtonu un Quintette du Hot Club de France. Šajos jautājumos viņš bija pats gudrākais un zinošākais polis; pēc izbēgšanas no vilciena viņš sadabūja viltotus dokumentus, kaut kādu pasi vai ko, kur bija rakstīts, ka viņš ir francūzis. Franču valodu viņš zināja pietiekami labi, lai varētu izlikties par francūzi. Un viņš brīvprātīgi pieteicās spaidu darbos Vācijā. Viņu nosūtīja uz Frankfurti, kur viņš gadu vai divus nostrādāja par viesmīli un apkalpoja vācu ģenerāļus. (Klusi smejas.) Par to, kas ar viņu notika Frankfurtē, ir filma, kas saucas “Filips”, fantastiska filma. Šā vai tā, pēc Otrā pasaules kara viņš no Rietumiem atgriezās. Pirmos džeza koncertus Varšavā viņš sāka rīkot 1947., 1948. gadā, bet 1955. gadā jau sāka organizēt regulārus džeza koncertus Varšavā un visā Polijā. Uz tiem cilvēki gāja kā uz rokenrola koncertiem. Polijā tolaik neviens nezināja, kas ir rokenrols. Džezs bija rokenrols. Tā nu viņam saradās milzums sekotāju, un 1956. gadā notika festivāls Sopotā. Tas ir ļoti dīvaini, jo mēs tiešām nezinām, kāpēc šim festivālam vispār bija iespēja notikt.

RL: Kāpēc partija pieļāva, ka tas notiek?

Brodovskis: Festivālu sarīkoja ļoti īsā laikā. Tolaik bija ļoti populāra ceļošana ar autostopiem, jo jauni cilvēki bija trūcīgi, bet šādā veidā viegli varēja ceļot no pilsētas uz pilsētu. Pārvietošanās brīvība ir ļoti svarīgs vispārējās brīvības elements. Padomju Savienībā nevarēja ceļot no vienas pilsētas uz otru; bija vajadzīga īpaša atļauja, un vajadzēja pieteikties milicijā. Un, ja tu vēl biji ārzemnieks, tad vispār nesapņo; neviens tevi nelaistu, teiksim, uz kaut kādu mazpilsētu ārpus Viļņas.

RL: Nu jā. Bet kāds šiem džeza koncertiem sakars ar…

Brodovskis: Bija tāds nedēļas žurnāls Przekrój, un viņi publicēja aicinājumu autovadītājiem. Tur bija sacīts: “Autovadītāji visā Polijā, ja jūs ceļa malā redzat jaunus ļaudis, kas jums māj, un jūs uzzināt, ka viņi dodas uz Sopotu, aizvediet viņus.” Sopotā, kur bija varbūt viena vai divas viesnīcas, ieradās 30 000 cilvēku. Viņiem nebija kur nakšņot. Viņi gulēja uz ielām, parkos, pludmalē, smiltīs, un viņi, protams, sacēla daudz nekārtību. (Smejas.) Bet kāpēc tas bija ļoti dīvaini? Ja jūs zināt Polijas vēsturi, jūs zināt par Poznaņas notikumiem 1956. gada jūnijā. Tur notika nemieri, kas vērsti pret komunistiem, un cilvēki uzbruka policijas ēkai. Uz cilvēkiem šāva, bija bojāgājušie. Bet tikai vienu mēnesi vēlāk tika atļauts šis festivāls. Varbūt viņi bija zaudējuši kontroli. Varbūt viņi gribēja parādīt, ka ir tik vēlīgi. Tā teikt, ko tur daudz, lai nu paliek. Viņi gribēja stabilitāti, viņiem bija bail no krieviem. 1956. gadā, kad pie varas nāca Gomulka, daudz netrūka, un krievi būtu ienākuši Varšavā. Tā bija balansēšana uz naža asmens. Nu, šā vai tā, bet festivāls Sopotā notika. 30 000 cilvēku. Iespējams, lielākais džeza festivāls, kāds bijis Eiropā. Tur bija Ņūorleānas stila ielu parāde. 1957. gadā bija vēl viens festivāls, tajā kontrole bija lielāka. Ņūorleānas parāde notika nevis uz ielas, bet stadionā. Jo uz ielas nevar paredzēt, kā pūlis uzvedīsies, bet stadionu var aizslēgt un pilnībā kontrolēt. Un tad, tūlīt pēc šī festivāla, bija Maskavas jaunatnes un studentu festivāls, uz kuru aizbrauca Kšištofs Komeda ar savu sekstetu. Un atkal notika viss tas pats – par mata tiesu no nemieriem. Cilvēki mēģināja iekļūt koncertzālē – tie skati Maskavā bija neticami. Aleksejs Batašovs bija viens no tiem, kuri toreiz sadraudzējās ar Komedu, vēlāk atbrauca uz Poliju un kļuva par mūsu visu draugiem. Viņš bija galvenais sakarnieks starp poļu un krievu džeza pasauli, un krievi sāka braukt uz Poliju, uz Jamboree. No 1960. gada un tālāk katru gadu.

RL: Jazz Jamboree ir kļuvis par vecāko bez pārtraukuma rīkoto džeza festivālu Eiropā.

Brodovskis: Par vienu no vecākajiem. Daži to uzskata par turpinājumu tiem pirmajiem diviem džeza festivāliem Sopotā. Jo, kad Sopotu pārtrauca rīkot, festivāla ideju pārņēma Varšavas studenti. No saviem pieticīgajiem pirmsākumiem tas izaudzis par ļoti lielu festivālu, kas turpina darboties vēl šodien. Un tagad mums Polijā ir vairāk nekā 100 festivālu, un visi koncerti ir izpārdoti. Ja paskatāmies uz vārdiem, tie ir tie paši mūziķi, kurus var dzirdēt Ņujorkā. Tā nu šim sapnim ir pienācis gals, jo viņi ir šeit. Lai amerikāņu mūziķi varētu izdzīvot, viņiem jābrauc uz Eiropu un jāspēlē šeit. ASV viņus neatbalsta. Viņi spēlē par mazu naudiņu ASV un par kārtīgām summām Eiropā. Polija patlaban ir viena no lielākajām džeza valstīm pasaulē.

RL: Atgriezīsimies pie 60. gadiem. Kādā vecumā jūs sākāt apzināti interesēties par džezu? Vai varbūt iesākumā bija The Beatles vai kaut kas tāds?

 



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2024 žurnāla

Līdzīga lasāmviela