Brīva ziedēšana publiskajā telpā

Jošiharu Cukamoto un Momojo Kaidžimas 1992. gadā dibinātais arhitektu birojs Atelier BowWow praksi sāka brīdī, kad Japānā sabruka spekulatīvie finanšu tirgi, apsīka aktīva būvniecība un atdzīvojās interese par mazāka mēroga projektiem. Atelier Bow-Wow ir pazīstams ar saviem neliela mēroga un sociālas ievirzes projektiem. Tomēr nozīmīgākais biroja darbības lauks ir ilgstošie pētījumi par Tokijas attīstības procesiem, kas noris ārpus racionālās loģikas, estētiskiem kritērijiem, nopietnām tirgus un arhitektūras interesēm. Cukamoto dēvē Tokiju par pilsētu, kas radusies nejaušu un pat absurdu lēmumu rezultātā. Gan Japānā, gan citur pasaulē apjūsmotā Tokijas paraugarhitektūra ir skaitliskā mazākumā uz visas pārējās pilsētas fona, un Atelier Bow-Wow to vienmēr spītīgi atgādina. Grāmatā “Made in Tokyo” (2001) viņi dokumentē groteskus hibrīdobjektus pilsētā, savukārt “Pet Architecture” (2001) – mikroizmēra celtnes. Šie izdevumi ieguvuši gandrīz vai kulta objektu statusu gan neierastā un rotaļīgā ideju formulējuma, gan arhitektūras zīmējumu dēļ. Tie Atelier Bow-Wow izpildījumā drīzāk atgādina nevis arhitektūras rasējumus, bet rūpīgi izzīmētus un ar teksta izvilcēm izskaidrotus attēlus anatomijas grāmatās. Birojs izdevis arī albumu “Graphic Anatomy: Atelier Bow-Wow” (2014), kas apliecina biroja interesi par izkoptu pilsētas dokumentēšanas grafisko valodu.

2010. gada Venēcijas arhitektūras biennālē Jošiharu Cukamoto bija viens no Japānas paviljona un reizē arī grāmatas “Tokyo Metabolizing” autoriem. Gan paviljons, gan grāmata atgādināja par 50 gadiem, kopš japāņu arhitekti kļuva slaveni ar ideju par metabolismu. Cukamoto saka, ka pasaulē nav citas vietas, kur tik lielu pilsētas teritoriju veidotu ģimenes mājas un klusas, ikdienišķas norises. Arī izstāde “Japāņu māja: arhitektūra un dzīve pēc 1945. gada”, kas šogad bija skatāma Romā, Londonā un Tokijā, uzrādīja Atelier Bow-Wow aktīvo interesi par vienu no nozīmīgākajiem Tokijas pilsētainavas komponentiem – ģimenes māju. Pašas Atelier Bow-Wow nelielā studijmāja atrodas blīvi apbūvētā Tokijas ģimenes māju kvartālā, ir vizuāli atvērta apkārtnei un it kā aicina nenorobežoties no pilsētas dzīves. Tā izskatās gluži tāpat kā biroja rūpīgi izstrādātie zīmējumi.

Jošiharu Cukamoto ieradās Rīgā šā gada maijā, lai pildītu Latvijas Arhitektūras gada balvas starptautiskās žūrijas locekļa pienākumus. Nakts pastaigā pa pilsētu tieši pēc ierašanās no lidostas viņš paspēja savīt kopā stāstus, kuriem šķietami nav nekā kopīga. 70. gadu manga, kuras galvenais varonis sakrāj skapī tik daudz drēbju, ka tajās Tokijas mitrajā klimatā izaug sēnes, Cukamoto stāstā bija piemērs absurdai personīgās telpas apgūšanai. Savukārt studentu nemieri Tokijā tajos pašos septiņdesmitajos liecināja par vēlmi izprast Rietumu demokrātiju un publisko telpu. Visbeidzot, apspriedām, ko Cukamoto kā Helsinku Gugenheima muzeja projektu konkursa žūrijas loceklim 2014. gadā nozīmējis izvērtēt iesniegtās idejas. To bijis 1751. Nākamajā rītā Jošiharu Cukamoto jau tikpat aizrautīgi nodevās Latvijas arhitektu veikuma apskatei.

Ilze Paklone

Rīgas Laiks: Kāpēc ir vajadzīgi arhitekti?

Jošiharu Cukamoto: Ā! Tas ir interesants jautājums. Vispār es domāju, ka telpa ir jāorganizē un jāpraktizē cilvēkiem, kuri tajā uzturas un to lieto. Telpa iegūst kvalitāti, ja to lieto.

RL: Tas nozīmē, ka ideālā situācijā ikviens ir pats sev arhitekts.

Cukamoto: Jā, protams, un tas ir būtisks telpas nozīmes un arī tās praktizēšanas aspekts. Jo telpas praktizēšana notiek šeit un tagad.

RL: Telpas praktizēšana?

Cukamoto: Telpas praktizēšana¹ būtībā ir tas, ko dara cilvēki šeit un tagad – cilvēki, kuri nav arhitekti. Viņi var darīt jebko, bet šis jebkas vienmēr notiek šeit un tagad. Arhitekti savukārt var ieviest šajā telpā kaut ko, kas ir… tur un tad.

RL: Tur un tad. Citiem vārdiem, kaut ko attālinātu. Arhitekts atnāk, organizē telpu un aiziet. Viņš pats sevis radīto telpu nelieto.

Cukamoto: Tieši tā, viņš tajā nedzīvo. Viņš rada tās dizainu. Dažreiz viņš ierodas to apskatīt, bet telpas praktizēšana vairs nav arhitekta atbildība.

RL: Tātad arhitekti ir vajadzīgi cilvēkiem, kuri vēlas organizēt savu telpu, bet nespēj to izdarīt paši, jo viņiem trūkst iztēles?

Cukamoto: Es nesaku, ka cilvēkiem trūktu iztēles, taču… Telpas organizēšana nozīmē integrēt tajā dažādus fiziskās pasaules aspektus, piemēram, tādus faktorus kā lietus, zemestrīces, gravitācija, un sasaistīt tos ar attiecīgās vietas sociālajām vai vēsturiskajām nozīmēm. Arhitektūras inteliģence ietver visas šīs lietas. Un šāda veida inteliģence nepiemīt visiem cilvēkiem, tikai dažiem. Arhitektam tādai inteliģencei noteikti jāpiemīt, citādi viņš ir tikai būvindustrijas kareivis.

RL: Tātad arhitektūras inteliģence ietver dabas, sabiedrības un vēstures aspektus. Vismaz šos trīs.

Cukamoto: Jā, arhitektūra vienmēr iesaista cilvēkus, laiku un dabu. Arhitektūra šīs aspektu kopas saliedē un līdzsvaro, lai tās darbotos vislabākajā veidā. Lekcijā² es stāstīju par dažādu veidu uzvedības kopām – dabas uzvedību, cilvēku uzvedību, ēku uzvedību. Arhitektūra spēj šīs dažādās uzvedības integrēt vienā fiziskā struktūrā. Un tad...

RL: Bet, integrējot šos elementus, uz kādu etalonu vai redzējumu tā orientējas?

Cukamoto: Ā! Piemēram, šīs jumta terases klājs ir veidots no pārstrādāta kokmateriāla. Tas ir dīvains hibrīdmateriāls, kas sastāv no kokskaidām un sintētiskiem sveķiem. Iespējams, ka kafejnīcas īpašnieks sākumā gribēja koka klāju, taču koks... Lai koku uzturētu labā tehniskā stāvoklī, tas rūpīgi jākopj, piemēram, tas katru gadu jāpārkrāso. Uzturēšanas izmaksas dabiskam kokam ir augstākas, un, lūk, te parādās jautājums par izdevumu samazināšanu. Izvēlē būvēt terases klāju no lamināta, nevis dabiska koka jau ir iekļauti gan budžeta, gan klimata, gan citi apsvērumi.

RL: Visus šos lēmumus īpašnieks var pieņemt arī bez arhitekta līdzdalības.

Cukamoto: Jā, iespējams. Bet arhitekts ir cilvēks, kurš var ieteikt īpašniekam, piemēram, izbūvēt nojumi, un tad koka klāja kopšana būs daudz vieglāka. Viņš var piedāvāt klientiem idejas, kurā virzienā domāt.

RL: Kāda nozīme, jūsuprāt, arhitekta darbā ir priekšstatam par skaistumu?

Cukamoto: Skaistums ir ļoti svarīgs, jo... Skaista ir tāda lieta, kurā izdevies panākt ideālu līdzsvaru starp daudziem dažādiem nosacījumiem.

RL: Tātad jūsuprāt skaistums ir galvenokārt elementu harmonijā?

Cukamoto: Man šķiet, ka es sliecos domāt par skaisto arī no šāda skatpunkta.

RL: Uzdošu biogrāfiskas ievirzes jautājumu. Kas ierosināja jūsu interesi par arhitektūru?

Cukamoto: Bērnībā man patika pašam meistarot visādas lietas un...

RL: Smilšu pilis?

Cukamoto: Jā, jā. Spēļu mašīnītes no klucīšiem, mājiņas no kartona. Vai kopā ar draugiem uzbūvēt mazu lauku nometni no zariem un nevajadzīgām lietām, kas savāktas no apkārtējām mājām. Turklāt manā bērnībā mēs, bērni, varējām bez grūtībām iekļūt būvlaukumos un izpētīt, kas tur notiek. Mūsdienās būvlaukumi ir slēgti un mēs ieraugām ēku tikai tad, kad tā ir pabeigta.

RL: Kad es biju bērns, es arī klaiņoju pa būvlaukumiem, bet nekādu interesi par celtnēm tie manī nepamodināja.

Cukamoto: (Smejas.)

RL: Ar ko tieši celtnes jūs piesaistīja?

Cukamoto: Es nezinu. Mani saistīja arī pilsēta. Es uzaugu netālu no Jokohamas. Tā ir viena no Japānas lielajām ostas pilsētām, atrodas netālu no Tokijas. Jokohamā ir ķīniešu kvartāls, kuru apdzīvo ļoti interesanta ķīniešu kopiena. Tagad ķīnieši ir labi integrējušies japāņu sabiedrībā, bet manā bērnībā, 70. gados, viņi vēl bija ļoti... kā lai to labāk pasaka... ķīniski. Es ievēroju, ka ķīniešu kvartālā pastāv stingra kārtība, kanons, kā tiek organizēta ielas telpa. Elektrības stabi nokrāsoti sarkani, ēku fasādes greznotas ar noteikta veida dekoratīviem elementiem. Man ļoti patika staigāt pa šo telpu.

RL: Labi organizētu telpu.

Cukamoto: Jā. Es sajutu, ka šajā vietā cilvēki patiešām rūpējas par ielas telpu un piedalās tās radīšanā. Ārpus ķīniešu kvartāla pamanīsiet, ka Jokohamas ielām nav izteikta rakstura, tās ir mazāk kanoniskas. Es arī skatījos ceļojumu pārraides televīzijā par svešām zemēm, par skaistām pilsētām Eiropā. Mani vienmēr sajūsmināja šīs tālās pilsētas, tās man šķita kaut kas lielisks. Kaut kas tāds, ko viens cilvēks nevar paveikt.

RL: Tās ir kopīga darba rezultāts.

Cukamoto: Tās ir ļoti daudzu cilvēku kopīga darba un pūļu rezultāts. Vajag ilgu laiku, lai kaut ko tādu radītu, to nevar izdarīt tikai viena paaudze... Protams, es par to nedomāju, kad biju bērns, bet šīs skaistās pilsētas tiešām atstāja uz mani lielu iespaidu. Sākumā es pat nezināju, kas arhitekts vispār ir un ar ko viņš nodarbojas. Mani vecāki teica: ja mani interesē šādas lietas, tad jāiet uz skolu, kur māca arhitektūru. Tā es nokļuvu līdz sociālās inženierijas fakultātei³, kas mazliet izklausās pēc pilsētplānošanas, un nodomāju, ka varu studēt te, ja jau mani interesē pilsēta. Tad es apjautājos vecāko kursu studentiem, vai viņi nodarbojas ar pilsētu plānošanu. Viņi atbildēja, ka sociālā inženierija vairāk nodarbojas ar jautājumiem, kā pilsētā saskaņot dažādu pušu intereses vai, piemēram, ar ekonomiskajiem spēkiem, kas virza pilsētas attīstību. Es jautāju: “Bet kurš tad rada pilsētas ainavu?” Man paskaidroja, ka tie esot arhitekti. Tā es izlēmu studēt arhitektūru.

Man tolaik likās, ka arhitekts nav “autors” tādā nozīmē, kādā šo vārdu lieto Japānā. Japānā ar vārdu “autors” apzīmē galvenokārt rakstniekus. Gleznotāji un tēlnieki ir mākslinieki, bet autora jēdzienu var attiecināt arī uz viņiem. Tomēr es nekad nebiju pieļāvis domu, ka arī arhitekts varētu tikt pieskaitīts pie “autoru” kategorijas.

RL: Nav jau nemaz tik sen, kad arī arhitekti kļuva par autoriem.

Cukamoto: Japānas gadījumā tie ir kādi 150 gadi. Eiropā – kopš renesanses.

RL: Jā, kopš renesanses, ne senāk. Lielākā daļa viduslaikos celto ēku ir anonīmu autoru radītas.

Cukamoto: Jā, tās ir pilnīgi anonīmas.

RL: Vai arhitekti ir pelnījuši to, ka viņus tagad uzskata par ēku autoriem?

Cukamoto: Jā un nē. (Smejas.)

RL: Kāpēc jā un kāpēc nē?

Cukamoto: Būt arhitektam “ar vārdu” reizēm ir ļoti derīgi – jo īpaši tad, ja cilvēki par kaut ko jāpārliecina. No otras puses, pārmērīga arhitekta pašapziņa – “es esmu autors” – var ievirzīt viņa darbību visai problemātiskā virzienā, jo arhitekts vēlas apliecināt sevi sabiedrībai un tādējādi bieži mēģina pierādīt un piedāvāt kaut ko pavisam nevajadzīgu. Es domāju, ka tas ir vienīgi tāpēc, ka arhitekti grib, lai viņus sauc par “autoriem”.

RL: Es nesen saskāros ar formulējumu, ka pilsēta ir lielākais un sarežģītākais izglītojošais institūts, kādu cil- vēce izdomājusi. Pilsēta kā izglītojošs institūts. Vai jūs piekrītat šādam formulējumam?

Cukamoto: Jā, jā, es noteikti piekrītu. Tā kā mani interesē pilsēta, mani interesē arī publiskā telpa. Ļoti interesē. Un publiskā telpa Japānā krietni atšķiras no publiskās telpas Eiropā. Es kādreiz jautāju saviem draugiem franču arhitektiem, vai viņiem skolā mācīja, kas ir publiskā telpa. Viņi sacīja, ka ne. Izpratni par publisko telpu skolā nemāca.

RL: To laikam studē socioloģijas fakultātēs.

Cukamoto: Jā, protams. Taču vispārīgās izglītības līmenī publiskās telpas koncepcijas apguve nav ietverta. Tomēr šķiet, ka cilvēki dabiski saprot, kas ir publiskā telpa. Ņemsim par piemēru ielu kādā Eiropas pilsētā. Ielas robežas iezīmē ēkas siena, un šajā sienā ir logu rindas, savukārt logu lielums ir pieskaņots cilvēka izmēriem, tie ir aptuveni divus metrus augsti un vienu metru 20 centimetrus plati. Cilvēks var logu viegli atvērt un aizvērt. Logu stiklojums kādreiz bija ļoti smags. Nelielus stikla gabalus kopā stiprināja ar svinu, un tas padarīja logus ļoti smagus. Ar laiku uzlabojās stikla ražošanas tehnoloģija, kļuva iespējams izgatavot plānas stikla loksnes. Tomēr loga izmēri nav mainījušies, tāpēc ka...

RL: Ērtības dēļ?

Cukamoto: Tieši atvēršanas ērtībai. Var, protams, ierīkot arī milzīgus logus, kuri nav atverami. Taču, ja cilvēkam pašam logs ir jāatver un jāaizver, tad tā izmēriem jābūt saskaņotiem ar cilvēka fiziskajiem izmēriem. Man šķiet, ka tā ir ļoti interesanta sakarība.

RL: Bet kā tā izskaidro…

Cukamoto: Turklāt logi savā ziņā reprezentē indivīdu līdzdalību pilsētas dzīvē – viņi vēro ielu, un tas visiem ir pieņemami. Jebkuram cilvēkam ir tiesības lietot publisko telpu, šajā gadījumā ielu, taču to vienmēr kāds novēro. Man šķiet, ka šāds savienojums ir ļoti interesants, ja domājam par to, kas ir publiskā telpa. Tā ir atvērta, tai var piekļūt, taču indivīda uzvedībai tajā jābūt atbildīgai, jo to nepārtraukti kāds novēro.

RL: Logu var aizklāt ar aizkariem, tad neviens nevarēs ieskatīties dzīvoklī.

Cukamoto: Nē, nē, otrādi. No loga vienmēr tiek novērota iela.

RL: Bet dažās kultūrās aizkarus nelieto.

Cukamoto: Jā, piemēram, nīderlandieši.

RL: Tātad no tās puses vienmēr notiek novērošana.

Cukamoto: Patiesībā no abām pusēm.

RL: Kā publiskā telpa, kuras radīšanā līdzdarbojas cilvēki un par kuru viņi ir atbildīgi, var būt piemērs pilsētai kā izglītojošam institūtam?

Cukamoto: Ielas telpa ir izglītojošs institūts, jo tā māca, kā tajā uzvesties un kāda ir indivīda vieta sabiedrībā. Piemēram, jūs ejat pa ielu un nonākat laukumā, kurā var sapulcēties daudz cilvēku, lai kaut ko svinētu vai pret kaut ko protestētu, vai… Šādas kopīgas aktivitātes, ikdienas dzīves notikumi jau ir ierakstīti pilsētas struktūrā. Šajā ziņā, es domāju, pilsēta ir ļoti spēcīgs izglītošanās līdzeklis.

RL: Vienā no intervijām, atbildot uz jautājumu, kāpēc jums patīk mangas, jūs sakāt, ka pilsētas, tāpat kā mangas, ir brīnišķīgi absurdi.

Cukamoto: (Smejas.)

RL: Mani pārsteidza šī doma. Vai paskaidrosiet, ko nozīmē pilsēta kā absurds?

Cukamoto: Pilsēta kā absurds… Pēc Otrā pasaules kara Japānai izdevās diezgan strauji atgūties. Tad kādā brīdī sākās otrais industrializācijas vilnis, un Tokija piedzīvoja ārkārtīgi spēcīgas pārmaiņas. Bija daudz dažādu plānu un projektu, kā attīstīt pilsētu, saglabājot esošo infrastruktūru, bet, mainoties sociālajiem apstākļiem, vecās idejas tika atmestas un aizstātas ar jaunām idejām, tās – ar vēl jaunākām...

RL: Nebija vienojoša ģenerālplāna.

Cukamoto: Nebija viena nākotnes plāna. Man vienmēr šķitis, ka Tokija ļoti lielā mērā ir pilsēta, kas radusies, summējoties daudzām nejaušībām. Pilsēta kā nejaušība.

Tajā, piemēram, var redzēt dīvainus, gigantiskus objektus ar gandrīz vai supermonumentālām iezīmēm. Tikai tiem nav nekādas vēsturiskas vai citas nozīmes, tie ir vienkārši infrastruktūras objekti. Šibujā, vienā no lielajiem un aktīvajiem Tokijas centriem, ir milzīga rampa, ātrgaitas ceļu savienojums, ko tās izmēru un monumentalitātes dēļ var salīdzināt ar Kolizeju Romā. Gatavojoties 1964. gada Tokijas olimpiskajām spēlēm, Japānas valdība bija iecerējusi izbūvēt jaunu ātrgaitas autotransporta trasi, taču pilsēta tobrīd jau bija lielā mērā rekonstruēta. Tāpēc vienīgais risinājums bija izbūvēt augsti paceltu automaģistrāli, kas savienotu pilsētā izkaisītās olimpisko spēļu celtnes un Tokijas centrālajai daļai pievienotu Nagojas–Tokijas ātrgaitas ceļu. Valdība izstrādāja plānu visai ātrgaitas ceļu infrastruktūrai. Protams, budžeta ierobežojumu dēļ nav iespējams vienlaicīgi izbūvēt visas trases, tāpēc valdība izvēlējās vienu, viņuprāt, visnozīmīgāko ceļu – šo, kas savieno Tokijas centrālo daļu ar Nagojas–Tokijas ātrgaitas ceļu. Un viss. Šis ceļš ir viens no pilsētas radiālajiem virzieniem, lai gan smagā autotransporta novirzīšanai no Tokijas centra daudz būtiskāka bija ideja izbūvēt lokveida apvedceļu. Bet tā būvniecība vienmēr tika atcelta, jo galvenais ceļš vienmēr ir bijis radiālā virzienā, jau sākot no Edo perioda. Tas ir tāpēc, ka Edo šoguns pieprasīja, lai viņam pakļautie zemes īpašnieki reizi gadā dotos uz Edo un tērētu tur naudu. Jā.

RL: Lai viņus vājinātu!

Cukamoto: Jā. Šoguns arī pieprasīja, lai zemes īpašnieku sievas paliktu Edo, viņas bija gandrīz ķīlnieces. Tāpēc zemes īpašniekiem bija arī mājas Edo un viņiem katru gadu bija turp jāceļo no saviem attālajiem īpašumiem, savām pilsētām. Šoguns negribēja, lai viņi savā starpā satiekas, tāpēc visi valsts galvenie ceļi tika izbūvēti šajā radiālajā sistēmā bez savstarpējiem savienojumiem. Un modernā plānošana vienkārši sekoja esošajai infrastruktūrai. Ātrgaitas trase arī tika būvēta pēc šādas shēmas, arī galvenā iela tika būvēta šādi, radot milzīgus sastrēgumus Tokijas centrā. Beigās valdība tomēr izlēma būvēt lokveida apvedceļu, bet 70. gados pilsēta jau bija citāda. Turklāt bija mainījusies arī sabiedrības attieksme. Sākumā cilvēkiem patika ideja par ātrgaitas trasi, kas lido pāri pilsētai, tā likās kaut kas ļoti futūristisks. Taču pastāvīgie satiksmes sastrēgumi un gaisa piesārņojums sāka pilsētas iedzīvotājos raisīt šaubas par ātrgaitas trašu vērtību pilsētā. Sevišķi neapmierināti bija tie, kuri dzīvoja tiešā maģistrāles paceltās daļas tuvumā. Bet tad sāka strauji kāpt zemes īpašumu cenas, un lokveida apvedceļa izbūve kļuva gandrīz neiespējama.

Bija jāgaida gandrīz 40 gadi, līdz valdība atgriezās pie šīs ieceres. Tika nolemts būvēt šo ceļu pazemē: 50 metrus zem zemes vairs nav jārisina jautājumi par īpašumtiesībām. Turklāt bija radīta tehnoloģija, mašīna, kas var urbties tieši zem pilsētas, un vairs nebija jāatsedz trases būvlaukums. Jaunās līnijas izbūve kļuva iespējama šīs urbšanas mašīnas dēļ. Vienīgi abi ceļi bija dažādos līmeņos. Viens ceļš atradās 20 metrus virs ielas līmeņa, otrs – 50 metrus zem zemes, 70 metru starpība. Lai savienotu šīs trases, tika izbūvēta milzīga spirālveida rampa, kurai, protams, bija vajadzīgs noteikts diametrs. Rampa izskatās pēc Kolizeja, tikai tai nav nekādas monumentālas nozīmes.

RL: Šis būtu pilsētas kā absurda piemērs.

Cukamoto: Jā, pilsēta kā absurds.

RL: Divas Eiropas galvaspilsētas: Londona un Parīze. Tām ir ļoti atšķirīga vēsture. Londona attīstījās dabiski, bez īpaša plāna, tās centram augot un iekļaujot sevī tuvējos ciematus. Savukārt Osmana Parīze ir rūpīgi plānota. Kādā pilsētā, plānotā vai spontāni izaugušā, jūs jūtaties labāk?

Cukamoto: Man patīk Parīze.

RL: Kura ir rūpīgi plānota.

Cukamoto: Kura ir rūpīgi plānota un kaut kādā ziņā monumentāla. Ja dodaties ar velosipēdu lejā pa kalnu no Monmartras, izbraucat cauri 18. gadsimtā ļoti blīvi apbūvētajiem kvartāliem ar mazām ieliņām, tad pēkšņi attopaties Sēnas krastmalā. Un tas ir vienkārši… o! Tā ir superatklāta telpa ar monumentālām celtnēm, tādām kā Luvra un Marsa laukums. Tad jūs šķērsojat tiltu, nonākat Senžermēnā un atkal esat mājīgā vidē. Man šis kontrasts ir ļoti interesants. Tokija šajā ziņā ir līdzīgāka Londonai, tāpēc ka apkārtējie lauki tika lēnām apgūti un pārveidoti par dzīvojamajiem kvartāliem. Pilsēta it kā dabiski izpletās, pārņemot laukus, tāpēc nebija izteikta kontrasta starp pilsētu un laukiem. Tokija un Londona man patīk tieši tāpēc, ka zaļās zonas tajās mijas ar apbūves zonām. Bet man patīk arī Parīze tās dīvainās monumentalitātes dēļ. Man rodas sajūta, ka arī es līdzdarbojos kādā šīs pilsētas dienā.

RL: Kaut kādā mērā jūs piedalāties nozīmīgā vēsturē. Cik noprotu, staigājot pa Tokiju, īsti nav iespējams piedalīties nozīmīgā vēsturē.

Cukamoto: Tokijā to ir ļoti grūti sajust.

RL: Atgriežoties pie publiskās telpas, jūs reiz esat sacījis, ka var domāt par publisko telpu tikai vienam cilvēkam. Ja šis viens būtu jūs pats, kāda būtu šī publiskā telpa?

Cukamoto: Nē, nē. Es to teicu, lai paskaidrotu, ka publiskā telpa nav tikai fiziskā vide. Tā veido tikai pusi no tā, kas ir publiskā telpa. Otra puse ir prasmes to lietot un padarīt par savu. Un šādā nozīmē šī otra puse atrodas katrā no mums, mūsu uzvedībā. Es domāju, ka šis aspekts ir ļoti svarīgs. Piemēram, pēc Otrā pasaules kara Japāna centās pārveidot arī sabiedrību. Daudzās pilsētās tika uzbūvēti jauni rātsnami, balstoties jaunajā demokrātijas idejā. Visu šo jaunuzcelto rātsnamu priekšā ir laukums. Tajā neviens neuzturas, jo tā ir tikai atklāta, ļoti formāla telpa administratīvas ēkas priekšā, tajā nav ko darīt – nav ne veikalu, ne kafejnīcu.

RL: Varbūt šie laukumi iecerēti kā vieta nākotnes demonstrācijām.

Cukamoto: (Smejas.) Iespējams. Tas ir ļoti tukšs, jo laukums, ko dēvē par pilsoņu laukumu, neietver... Neviens nav padomājis par to, kāda veida uzvedība...

RL: Kāda veida darbības šajā vietā varētu notikt?

Cukamoto: Iespējams, ka viņi vadījušies no pieņēmuma, ka cilvēki ir vienkārši bezpersoniskas radības bez jebkādām īpašām prasmēm, zināšanām un atšķirībām. Vienkārši cilvēki.

RL: Tukšas lappuses.

Cukamoto: Tukšas lappuses. Viņiem cilvēki ir tikai skaitļi. Teiksim, izveidosim laukumu, kurā var uzturēties tūkstoš cilvēku. Taču neviens nav padomājis, ko cilvēki šajā laukumā varētu darīt. Es sapratu, ka tas ir ļoti slikts publiskās telpas piemērs. Publiskā telpa nav vienkārši fiziska vide. Mums jādomā arī par to, kā cilvēkiem šo telpu apgūt.

RL: Ar “mēs” jūs domājat pilsētplānotājus, arhitektus?

Cukamoto: Arhitektus, dizainerus. Viņiem par to būtu jādomā.

RL: Ir pilsētas, kurās es jūtos daudz brīvāk nekā citās. Vai jūs esat domājis par brīvības klātbūtni pilsētā vai par telpu, kurā cilvēku uzvedība nav iepriekšnoteikta, bet kurā ir iespēja brīvai, spontānai rīcībai? Vai brīvības idejai ir jēga pilsētas plānošanā?

Cukamoto: Ir gan jēga. Brīvība ir...

RL: Starp citu, vai japāņu valodā ir vārds, kas apzīmē brīvību?

Cukamoto: (Smejas.) Jā, ir gan.

RL: Un kāda ir šī vārda etimoloģiskā nozīme? Vai tā ir saistīta ar atbrīvošanos no dzimtbūšanas, verdzības vai...?

Cukamoto: Nē, nē. Japāņiem brīvības ideja saistās ar dabu, tā ir kaut kas tāds, kas jau ierakstīts katrā dzīvības formā. Piemēram, puķe zied. Tā brīvi zied.

RL: Skaisti. Tad es pārformulēšu jautājumu, ņemot vērā piemēru par ziedošo puķi. Kas ir tās vietas pilsētā, kuras ļauj cilvēkiem uzziedēt?

Cukamoto: Es domāja, ka... Es pētu atklātas publiskās telpas, kurās cilvēku darbību neorganizē kāda pilsētas iestāde vai privātais bizness, bet kuras cilvēki apgūst brīvprātīgi, paši no sevis. Un cilvēkiem tas patīk, viņi zina, kā šo telpu lietot, un mīl tajā uzturēties.

RL: Vai jūs varētu minēt kādu piemēru? Parki, kuros cilvēki vingro?

Cukamoto: Jā, parki, piemēram, kā Ķīnā...

RL: Vai vietas, kur jaunieši skeito?

Cukamoto: Jā, arī. Japānā cilvēki, piemēram, izbauda ķiršu ziedēšanu pavasarī. Neviens viņus neaicina pulcēties zem ķiršiem, viņi paši nāk, ņem līdzi ēdienu un dzērienus un svin pavasara atnākšanu. Ļoti brīvi. Neviens to neorganizē.

RL: Bet tā taču ir tradīcija.

Cukamoto: Tā ir tradīcija, bet es domāju, ka viņi vienalga dara to brīvi.

RL: Tāpat kā puķe zied brīvi.

Cukamoto: Puķe nozīmē noteiktu kodu, kas tai ļauj izbaudīt šo brīvību, brīvības apziņu. Formalitātei un brīvībai ir šādas savdabīgas attiecības.

RL: Savstarpēji papildinošas. Tās nav pretstati. Skaisti. Tātad Japānā Lielā franču revolūcija nebūtu iespējama.

Cukamoto: (Smejas.) Es nezinu. Mēs gan patiešām neesam piedzīvojuši šādu revolūciju. Japānā arī nacionālas valsts koncepts ir ļoti grūti saprotams. Japānas gadījumā tas ir kaut kas neapstrīdami dots.

RL: Gandrīz ietverts dabiskā lietu kārtībā.

Cukamoto: Kaut kas tāds, kas patiešām aizsākās ar “Melno kuģu” ierašanos no Savienotajām Valstīm. Mēs atvērām valsti, šogunāta feodālā sistēma sabruka, un tika izveidota jauna, moderna valdība. Un tad valdībai šķita, ka ir jāparāda pasaulei, cik Japāna ir modernizēta. Tāpēc tā nolīga britu un vācu arhitektus publisko ēku, staciju, administratīvo būvju projektēšanai. Tāpat viņus arī uzaicināja kļūt par pasniedzējiem Tokijas Universitātē un mācīt arhitektūru, izglītot pirmo japāņu arhitektu paaudzi, kurus pēc tam sūtīja uz Londonu studēt Rietumu arhitektūras paraugus. Viņi atgriezās Japānā un radīja daudz ēku. Bet tas lielā mērā tika darīts, lai parādītu citām valstīm, cik Japānas sabiedrība ir moderna.

RL: Bija nepilnvērtības sajūta attiecībā pret Rietumiem?

Cukamoto: Protams, protams. Viņi atbrauc no tālienes ar lieliem tvaikoņiem. Mēs pat nezinājām, ka tādi kuģi vispār ir... Uff!

RL: Filmā “Arhitektūras iekšpusē: izaicinājums Japānas sabiedrībai” Tojo Ito saka, ka viņš apšauba Japānas arhitektūras nākotni, jo forma ir ņēmusi virsroku pār saturu. Vai viņa šaubas sasaucas arī ar jūsu sajūtām?

Cukamoto: Jā, tā ir... Taču domāju arī, ka viņš pats pie šīs situācijas ir vainīgs.

RL: Vainīgs?

Cukamoto: Jā. Tojo Ito bija tik ietekmīgs, ka daudzi arhitekti sāka iet viņa pēdās. Protams, viņš ir izcils arhitekts, daudz eksperimentē ar formu, bet tai ir arī labs piepildījums. Taču daudzi arhitekti, kuri vēlas sekot Ito, tikai mēģina imitēt viņa eksperimentālās formas. Tā ka kaut kādā mērā tā ir arī Ito vaina.

RL: Viņš izskatījās visinteliģentākais no visiem.

Cukamoto: Viņš ir ārkārtīgi gudrs. Tā ir viņa problēma, es domāju.

RL: Viņa problēma un vaina. (Smejas.)

Cukamoto: Pirms Fukušimas viņš savā arhitektūrā daudz eksperimentēja ar jaunām, komplicētām ģeometriskām formām. Vairākos konkursos viņš zaudēja Zahai Hadīdai, un tas viņu ļoti saniknoja. Tad viņš mēģināja Zahu pārspēt un pārorientējās formu eksperimentu virzienā. Viņš ir ļoti labs arhitekts, un, protams, viņam tas izdevās. Un tad, pēc cunami, viņš pēkšņi izmainījās. Lai gan jau pirms cunami jaunā japāņu arhitektu paaudze bija uzsākusi strādāt ar maza mēroga projektiem, kuru pamatā ir ļoti laba argumentācija un stāsts par to, kāda varētu būt arhitektūras vieta mūsu sabiedrībā 21. gadsimtā. 20. gadsimta arhitektūra vienmēr bijusi pārņemta ar ekonomiskās izaugsmes, progresa ideju, ideju par attīstību un labāku nākotni...

RL: Un ar ko šīs idejas nomainīja jūsu paaudze?

Cukamoto: Mana paaudze savu profesionālo karjeru sāka 90. gadu sākumā, kad sabruka spekulatīvo burbuļu finanšu tirgi. Arī 20 gadus pēc krīzes bija ļoti grūti dabūt pasūtījumu būvēt publisko ēku vai vidēja izmēra būvi, vai... Mēs koncentrējām uzmanību uz neliela izmēra celtnēm un publisko telpu.

RL: Kas jūsu paaudzes stāstos aizstāja iepriekšējās idejas par izaugsmi, progresu un gaišo nākotni?

Cukamoto: Savstarpējo saikņu kvalitāte.

RL: Kvalitāte?

Cukamoto: Jā. Izaugsme...

RL: Izaugsme pati par sevi nav vērtība...

Cukamoto: 20. gadsimtā attīstība un izaugsme bija cieši saistītas ar domu, ka svarīgs ir mērogs.

RL: Jo lielāks, jo labāks.

Cukamoto: Tagad, man šķiet, mūsu izpratnei par attīstību un izaugsmi mērogs vairs nav svarīgs. Mēs varam attīstīt un pilnveidot savstarpējās saiknes, kas vienmēr radīs interesantus stāstus. Man šķiet, ka patiešām pienācis laiks pārskatīt un no jauna definēt izaugsmes un attīstības konceptu tā, lai tas iederētos 21. gadsimtā. Tas ir tīklojums... Piemēram, šis kruasāns. Mēs varam radīt tā formu no dažāda veida miltiem, ar dažādu sviestu, ar citu tehnoloģisko procesu utt. Medu var ražot industriāli. Nu, Latvijā varbūt viss medus tiek iegūts dabiskā veidā.

RL: Mums ir daudz medus, un tas ir ļoti garšīgs. Vai esat pamēģinājis?

Cukamoto: Jā, esmu gan. Tas ir izcils. Un tad... nu, liekas – medus, kas tur liels. Bet aiz medus ir biškopji, aiz tiem savukārt ir miljoniem bišu, aiz bitēm ir miljoniem ziedu, aiz ziediem ir augsne, saule, ūdens, lietus... Medus ir saistīts ar visām šīm lietām. 20. gadsimtā industriālā ražošana ignorēja visas šīs savstarpējās saiknes.

Šodien cilvēkus vairāk interesē, kas ir aiz produkta. Kurš to izgatavo? Kādas bites vāc medu un no kādiem ziediem? Ja sāk par to domāt... Mums patiešām ir jāsāk nopietni domāt par sabiedrības ilgtspēju.

RL: Vai nav mazliet par vēlu sākt par to domāt?

Cukamoto: Nē, nedomāju. Nav par vēlu.

RL: Ņemot vērā, ka bites izmirst... Jūs zinājāt, ka mēs esot tik ļoti saistīti, ka, ja izmirs bites, arī mums būs beigas? Un jūs sakāt, ka nav par vēlu?

Cukamoto: Visas bites vēl nav mirušas. (Smejas.)

RL: Jā, dažas vēl ir. Kad es saku “par vēlu”, es runāju par domāšanas veidu. Ideja par neierobežotu izaugsmi joprojām dominē ekonomistu un politiķu stāstos.

Cukamoto: Tā ir liela problēma. Mums nav... Doma par būvniecības ierobežošanu nekad nav tikusi aplūkota nevienā arhitektūras un pilsētplānošanas teorijā. Ja godīgi, es domāju, ka labākais šī brīža dizains ir ierobežot būvniecības apjomus uz planētas. Zivsaimniecībā šāda ierobežošana jau notiek. Šogad, piemēram, drīkst nozvejot tik un tik tonnas lašu un ne vairāk, jo citādi šis resurss tiek noplicināts. Es domāju, ka būvindustrija ir līdzīgas problēmas priekšā. Varbūt nākotnē mums būs būvniecības kvotas. Šogad jūsu valstī drīkst uzbūvēt tikai tūkstoti ēku. Labi, jūsu valsts šogad ir daudz darījusi pasaules miera labā, tāpēc jūs drīkstat uzbūvēt divus tūkstošus. (Smejas.)

RL: Būvniecības ierobežošana ir lieliska ideja. Bet iedomājieties, ka jums būtu jāuzceļ māja, kurā pavadīt mūžību. Kāda tā izskatītos?

Cukamoto: Man un manai partnerei Momojai nav bērnu. Momoja vēlas, lai pēc nāves viņas pelni tiktu izkaisīti dabā.

RL: Un jūs?

Cukamoto: Ja jau Momoja tā izdomājusi, tad es negribētu būt viens savā kapā. (Smejas.) Es viņai sekošu, arī mani pelni tiks izkaisīti dabā. Es domāju, ka tas atkarīgs no ģimenes. Ja tev ir bērni, tad varbūt ir labāk, ja tavas mūža mājas ir kaps.

RL: Būtu interesanti, ja pilsētās būtu vairāk lietu, kas atgādina par mūsu mirstīgumu. Varbūt tad apsīktu bezjēdzīgās idejas par neierobežoto izaugsmi.

Cukamoto: Pilsētās?

RL: Jā. Gadsimtiem, iespējams, pat gadu tūkstošiem ilgi šādi atgādinājumi atradās daudz tuvāk cilvēku dzīves vietai nekā tagad.

Cukamoto: Jā, tieši tā. Ir ļoti svarīgi atgādināt cilvēkiem par viņu mirstīgumu.

RL: Tā būtu lieliska tēma arhitektūras biennālei – atgādināt par mirstīgumu. Memento mori. Kādu formu jūs lietotu, lai atgādinātu par mūsu mirstīgumu?

Cukamoto: Jūs domājat – Japānā? Laukos zemniekiem ir ģimenes kapi viņu saimniecībās, visbiežāk kādā augstākā vietā vai uzkalniņā, bet vienmēr turpat blakus vietai, kur viņi dzīvo un strādā. Augusta vidū mums ir mirušo piemiņas diena, kurā cilvēki laukos veic īpašu rituālu, lai uzņemtu senču garus savās mājās. Viņi sagatavo tiem nelielus ziedojumus, atver mājas durvis, aicina senčus ienākt. Šis rituāls ilgst divas trīs dienas, un tad senčiem atkal tiek teiktas ardievas.

RL: Vai šī tradīcija ir dzīva vienīgi laukos? Bet Tokijā?

Cukamoto: Vienīgi laukos. Tokijā tajā dienā mēs apmeklējam kapsētas, lai sakoptu kapus, aiznestu puķes, satiktu radiniekus un aprunātos, kā katram klājas... Japānā ģimene vienmēr ir saistīta ar cieņas izrādīšanu senčiem un izpratni par mirstīgumu. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēkiem mūsdienās ir vairākas identitātes. Mums ir profesija, mums ir dažas prasmes un kompetences sabiedrībā, kuras var mums noderēt kā sava veida nemonetāra valūta. Būt ģimenes loceklim arī ir viena no mūsu identitātēm.

Bet pilsētā mēs esam tikai skaitļi. Metro mēs tiekam uzskatīti par skaitļiem. Tur ir vienalga, kas mēs esam, ko mēs darām vai cik veci esam. Mēs tiekam uztverti tikai kā abstrakti cilvēki. Mēs katru dienu mainām šīs trīs identitātes. Ja cilvēkam ir daudz naudas, viņam ir ļoti viegli būt anonīmam un nejusties atbildīgam. Ja viņam ir kādas prasmes, tad savukārt šī profesionālā identitāte ir ļoti spēcīga. Iespējams, ka ģimenes identitāte ir visproblemātiskākā, jo to mēs nevaram izvēlēties. Tā nav balstīta patstāvīgi izdarītā izvēlē. Cilvēks ir saistīts ar ģimeni un nevar... Protams, tu vari ģimeni pamest, bet, ja vēlies būt daļa no tās, tad tev ir jāakceptē spēles noteikumi šajā ģimenē... Interesanti, ka lielākā daļa cilvēku Japānā par bērniem un savu ģimenes māju sāk domāt, kad sasniedz 30, 35, 40 gadu vecumu. Tas ir brīdis, kad viņiem atkal jāsaskaras ar ģimenes identitāti, jo jāsāk domāt, cik gadus būs jāatmaksā hipotēka, kurš mantos māju utt. Tāpēc ģimenes māja ir tas retais būves tips, kurš ir tieši saistīts ar ģimenes identitāti.

RL: Rets būves tips?

Cukamoto: Rets un īpašs būves tips, kurš ir tieši saistīts ar ģimeni. Tas vienmēr atgādina, ka cilvēks ir daļa no ģimenes. Jā. Īrēt mājvietu ir vieglāk, jo tad nav jādomā par ģimenes identitāti; dzīvot mājā, kurai esi īpašnieks, ir grūtāk, jo tā vienmēr tev atgādina, ka esi daļa no ģimenes.

RL: Es pazaudēju pavedienu, kā tas viss ir saistīts ar mūsu iepriekšējo tēmu par mirstīgumu. Bet iedomājieties, ka Tokijas valdība jums ļautu izvietot pilsētā atgādinājumus par mūsu mirstīgumu. Ko jūs darītu?

Cukamoto: Mums ir daudz tukšas telpas starp ēkām. Varbūt varam ierīkot mazus kapus tieši tur.

RL: Skaisti! (Smejas.)

Cukamoto: Tas gan šobrīd nav atļauts.

RL: Ja pilsētas valdība gribētu, viņi varētu mainīt noteikumus.

Cukamoto: Var glabāt urnu mājās, bet nedrīkst nevienu apglabāt zem mājas vai blakus tai. Ja kāds vēlas aprakt urnu vai kaulus zemē, tas jādara speciāli paredzētā vietā.

RL: Jūs esat pavadījis vairākas dienas Rīgā kā Latvijas Arhitektūras gada balvas žūrijas loceklis. Kāds ir jūsu iespaids par Latvijas arhitektiem?

Cukamoto: O, viņi ir ļoti aizrautīgi un nodevušies savam darbam. Un viņiem ir ļoti stipra atbildības sajūta. Es redzu Latvijas arhitektūrai visai gaišu nākotni.

RL: Kā jūs varat pamanīt aizrautību ēkās? Kādas pēdas aizrautība atstāj?

Cukamoto: Es apskatīju vairākas jaunas ēkas, un arhitekti nevarēja vien beigt par tām runāt un skaidrot.

RL: Skaidrot?

Cukamoto: Jā. Viņiem bija tik daudz, ko stāstīt. Sākot ar sīkām detaļām un beidzot ar visa projekta ideju. Vismaz stundu. (Smejas.) Viņi ļoti aizrautīgi skaidroja savus darbus. Es domāju, ka tas ir apbrīnojami.

RL: Mūsu arhitektu aizrautīgo dabu jūs pamanījāt nevis pašās ēkās, bet viņu dedzīgajā runāšanā.

Cukamoto: Es domāju, ka runāšana ietekmē arī ēkas. Tas viss kaut kā ir saistīts.

RL: Jūs varbūt esat uzrakstījis vairāk lappušu nekā uzbūvējis ēkas. Kāpēc vārdi arhitektūrā ir svarīgi?

Cukamoto: (Smejas.) Es domāju, ka runas un diskusijas uztur arhitektūras vērtību. Runāt par arhitektūru ir ļoti svarīgi.

RL: Kāpēc?

Cukamoto: Kāpēc? Diskusija ir daļa no arhitektūras vērtības uzturēšanas un attīstīšanas. Cilvēki tic, ka arhitektūra reprezentē noturīgu vērtību ilgā laika periodā. Šī vērtība ir jāuz- tur, jākopj. Ja mums nav vārdu, kā to aprakstīt vai par to diskutēt, ir diezgan grūti uzturēt šo vērtību.

RL: Tātad vārdi garantē arhitektūras turpināšanos.

Cukamoto: Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi. Arhitektūra ir cieši saistīta ar vārdiem. Piemēram, renesanse vai gotika. Mēs atpazīstam šos stilus un uzreiz varam par tiem runāt. Ēkai, par kuru varam runāt, vērtību uzturēt ir daudz vieglāk nekā ēkai, par kuru nevaram.

RL: Pēdējais jautājums. Kas ir svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Cukamoto: Varbūt tas, ka mēs spējam mainīties.

^RL: Paldies.