Arhitektūra tuksneša malā

Zeevs Drukmans (1945) ir mans skolotājs; svarīgi, ka šajā formulējumā ietverta abpusējība. Es viņu joprojām pieņemu kā savu skolotāju, un viņš mani pieņem kā savu skolnieku. Sāku pie viņa mācīties gandrīz pirms 30 gadiem, un līdz pat šim laikam katra sarunas minūte ar viņu ir atskārsmju laiks.

Mūsu pirmā tikšanās notika Jeruzalemē, Skopus kalnā, viņa radītajā manā alma mater – Becalela mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļā. Pati mācīšanās domāt un radīt šajā vietā bija kāpšana kalnā. Arhitektūras nodaļa atrodas augstākajā Jeruzalemes kalnā, uz klints radzes, kas sliecas pāri pašam kalnam. Taču arī pašā nodaļas aizņemtajā ēkā bija jāuzkāpj augstākajā punktā: pirmā gada arhitektūras studija atradās ēkas pēdējā, devītajā stāvā. Tu celies augšup no lauzuma vietas, no Nāves jūras ielejas, uz pašu augstāko Jeruzalemes vietu uz klints, kas atrodas visa vidū. Nes savus arhitektūras modeļus, kas tevi ceļ kā spārni, un jebkuros laika apstākļos tevi līgo vējš. Galu galā tu nonāc gaismas pielietā studijā, kur ir gan vieta, gan laiks, gan skolotājs. Un saņem savu pirmo uzdevumu uzprojektēt pilsētu, vadoties no “starp” jēdziena. Skaidrs, ka pirmā mācību gada pirmajā mācību dienā tu nesaproti, ka šim uzdevumam nav ne gala, ne nobeiguma. Taču pats uzdevums dzimis no vietas, kurā atrodas Arhitektūras nodaļas pirmā kursa studija.

Zeevs Drukmans uzskata, ka arhitektūras akta vienīgā reālā nozīme ir atkārtots un bezkompromisa pētījums par to, kā kļūst par cilvēku konkrētā vietā. Viņš artikulē pilsētas telpu, pirmkārt, kā daudzveidīgu, ar sarežģītību piepildītu telpu ar daudziem nosacījumiem un laikiem, kas darbojas vienlaicīgi un pamato ikvienu arhitektūras aktu jebkurā mērogā ikvienā brīdī. Arhitekta misija ir radīt šādā vidē “brīvu vietu”, kas ļauj telpā ievietoties “citam” un sākt ar viņu dialogu.

Zeevs met izaicinājumu pieņemtajām koncepcijām, atkal un atkal no jauna tās pārinterpretējot. Arhitektūra, kuru viņš iedomāja un pasniedza, pēc savas būtības ir savstarpējības un attiecību saruna. Šīs koncepcijas centrā atrodas humānists, kurš domā par pilsētu un to ceļ, domā un satiekas ar citiem. Šis īpašais pasaules redzējums desmitgades vadījis Drukmanu viņa darbā divos paralēlos arhitektūras pasaules aspektos: no vienas puses, viņš nodarbojās ar arhitektūras pedagoģiju – izveidoja, vadīja arhitektūras skolu un pasniedza arhitektūru; pie viņa mācījušies neskaitāmi studenti, kas pēc tam veidoja Izraēlas arhitektu paaudzes. No otras puses, viņš nodarbojās ar arhitektūras praksi – projektēja pilsētu kvartālus, pilsētas un, Zeevam pats svarīgākais, skolas.

Mihails Bogomoļnijs

Rīgas Laiks: Kāpēc jūs dzīvojat Telavivā, nevis Jeruzalemē?

Zeevs Drukmans: Labs jautājums, uz kuru man nav labas atbildes… Domāju, ka galvenokārt sievas dēļ.

RL: Tātad vienkārši gadījuma, nevis principa pēc.

Drukmans: Nē, nepavisam ne principa.

RL: Pēc tā, kā jūs domājat par pilsētu, man radies iespaids, ka jūs drīzāk izvēlētos dzīvot Jeruzalemē, kas kaut kādā ziņā ir pilsētu pilsēta. Tāpēc arī pajautāju.

Drukmans: Pilsētu pilsēta… Tā ir vieta ar 3000 gadus ilgu konfliktu vēsturi. Bet kā arhitekts es varu teikt, ka bez konflikta nevar uzbūvēt nevienu projektu. Konflikts ir nepieciešams, lai kaut ko radītu. Un, jā, Jeruzaleme ir vieta, kas… kā lai to pasaka… tā ir pasaulē būšanas vieta. Kaut kādā veidā. Man reiz Jeruzalemē bija tāds projekts – ļoti slavena skola, kurā mācās arābi un ebreji.

RL: Divvalodīga skola?

Drukmans: Divvalodīga, jā. Es gāju uz pilsētas domi pēc atļaujas, un viņi man jautāja: “Kā tas var būt, ka arhitekts, kas dzīvo Telavivā, dabū šādu projektu?” Un es atbildēju, ka uz jebkuru vietu pasaulē es dodos caur Jeruzalemi.

RL: Ar to domājot ko?

Drukmans: Man Jeruzaleme ir vieta, ar kuras palīdzību interpretēju citas vietas.

RL: Vai jūs varētu minēt kādu piemēru, tieši kā jūs lietojat Jeruzalemi citu vietu – ne tikai Izraēlā, bet jebkur pasaulē – interpretēšanai?

Drukmans: Piemēram, Jeruzaleme ir vieta, kur tai piegulošās ielejas nāk augšā uz pilsētu, nevis pilsēta laižas lejup ielejā.

RL: Mhm.

Drukmans: Viena no slavenākajām ir Kidronas ieleja, kas nāk no Nāves jūras. Tā ceļas augšup, apmet loku ap vecpilsētu un veido Jeruzalemes centru. Tātad šī ir poētiska vieta, jo tai piemīt nozīme, kas sniedzas tālāk par pa-
šu vietu. Un tādu vietu Jeruzalemē ir daudz. Piemēram, vieta, ko šķērso, iebraucot Jeruzalemē, – nu, kur ir tas… arhitekta Kalatravas projekts, zināt?

RL: Nē, kas tas ir?

Drukmans: Nu, tas tilts.

RL: Ā, vanšu tilts?

Drukmans: Jā. Šo vietu veido divas lielas kustības: viena nāk augšup no rietumiem…

RL: Zemes virsmas kustības vai…?

Drukmans: Zeme ceļas augšup virzienā no rietumiem. Un vienā brīdī tā ienāk pilsētā. Un šī topogrāfijas zināšana, Jeruzalemes nozīmes zināšana ir rīks, ar kura palīdzību var novērtēt un saprast citas vietas. Jeruzalemē tu sev jautā: ko tas nozīmē – uzcelt pilsētu tuksneša malā? Ko nozīmē dzīvot tuksneša malā? Kas tā ir par vietu – tuksneša mala? Tā nav vienkārši pēdējā celtne, pirms sākas tuksnesis. Tajā ir kaut kas īpašs. Un Jeruzaleme ir vieta, kas dod iespēju attīstīt un izrisināt daudzas idejas un daudzus konfliktus, kādu Telavivā nav.

RL: Pie Telavivas mēs vēl atgriezīsimies, bet sakiet, kā Jeruzaleme palīdz jums tulkot vai interpretēt, teiksim, Manhatanu?

Drukmans: Tā ir Jeruzalemes pretpols. Manhatana ir cilvēka veidota pilsēta. Tā ir pasaules pilsēta, kas izauga uz 19. gadsimta cilvēku alkatības pamata. Tieši tāpēc, man šķiet, tā ir bijusi tik sekmīga. Un tai gandrīz nav vēstures, gandrīz nav topogrāfijas. Jeruzaleme ir… citāda.

RL: Bet arī tā taču ir cilvēka veidota, vai tad ne?

Drukmans: Jā. Bet par Jeruzalemi mēs nedomājam vai neinterpretējam to, izejot no celtnēm vai objektiem. Par Jeruzalemi mēs domājam, vadoties pēc tā, ko mums tā nozīmē. Piemēram, kāda ir galvaspilsētas definīcija?

RL: Galvaspilsēta ir statuss ar administratīvu funkciju.

Drukmans: Es nezinu. Mums, piemēram, Jeruzaleme ir galvaspilsēta tāpēc, ka tā pieder ne tikai tās iedzīvotājiem, bet ikvienam planētas iedzīvotājam.

RL: Man tā nepieder. Es šeit esmu tikai iebraucējs. Varbūt es piederu tai, bet tā nepieder man.

Drukmans: Kāpēc jūs tai piederat?

RL: Nu, man liekas, ka viņa ļoti aicina, pievelk. Man nav ne jausmas, kā viņa to panāk, bet es ierodos un jūtu, ka viņa sāk mani ievilkt. Un šajā nozīmē es varbūt piederu viņai, bet tā nav mana pilsēta.

Drukmans: Nē, tā nav jūsu pilsēta. Bet, ja jūs viņai piederat, tas nozīmē, ka pilsēta jums kaut ko saka. Pilsēta ir kas vairāk nekā tikai ielas un nami vai administratīvā funkcija, vai kas tamlīdzīgs.

RL: Taisnība. Bet sakiet, ko jums pašam nozīmē Jeruzaleme?

Drukmans: Man Jeruzaleme ir kā āda, es caur to elpoju. Ņemiet, piemēram, Atēnu akropoli: grieķi Rietumu kultūru saprata caur akropoli vai Partenonu, un arī pasaule Grieķiju saprot caur Partenonu. Tā ir kā āda, tur ir šīs attiecības starp iekšpusi un ārpusi. Lūk, ko man nozīmē Jeruzaleme.

RL: Vai jums ir svarīgi, ka kādreiz tur bija templis un tagad vairs nav?

Drukmans: Nē, nav svarīgi.

RL: Jūs pieminējāt Atēnas un Jeruzalemi kā divas pilsētas, kuras var izmantot kā rīku pārējās pasaules saprašanai. Vai pasaulē ir vēl kāda šāda pilsēta?

Drukmans: Nē. Pat Romai nav tādu atribūtu kā Atēnām un Jeruzalemei.

RL: Viens Jeruzalemes atribūts, ko jūs pieminējāt, ir 3000 gadus sena konfliktu vēsture. Kā konflikta klātbūtni var izteikt arhitektūrā?

Drukmans: Es nerunāju par cilvēciskiem konfliktiem, tos arhitektūrā izteikt ir gandrīz neiespējami. Es runāju par kaut ko citu: piemēram, ja kaut kas jāuzbūvē tuksneša malā, tur ir konflikts.

RL: Mhm.

Drukmans: Kā ievest tuksnesi pilsētā, un kas notiek starp tiem. Vai kā radīt pilsētas kodolu ar ieleju palīdzību, kuras ienāk pilsētā. Vai cits piemērs: ja Jeruzaleme ir pasaulei atvērta pilsēta, tad tajā jābūt brīvām vietām, kur var nākt un dzīvot citi.

RL: Krievi, armēņi, gruzīni, arābi, eiropieši…

Drukmans: Jā, un kādās attiecībās šiem citiem jābūt ar pilsētu un jeruzalemiešiem, kas viņus uzņem. Arī tas ir konflikts, tikai cita veida.

RL: Bet šāda veida konflikti jau nav specifiski Jeruzalemei. Tādi ir arī citās…

Drukmans: Jeruzalemē vietām ir sava nozīme. Ieleja nav vienkārši ieleja, un upe nav vienkārši upe – tām ir stāsti. Tur kaut kas senos laikos notika. Piemēram, vecpilsēta: vai tā ir vienkārši objekts vai kaut kas tāds, no kā mums vajadzētu mācīties? Un Jeruzaleme atrodas tai apkārt – tā tai pieskaras, tā uz to skatās un domā par tās nozīmi. Un vēl jāņem vērā, ka 60 km uz rietumiem atrodas Telaviva. Kas mums būs Jeruzaleme, ja tepat blakus, tikai 60 km uz rietumiem, atrodas Telaviva?

RL: Kas ir Jeruzalemes autors? Kurš to uzcēlis?

Drukmans: Hmm. Mēs visi.

RL: Proti, visi cilvēki?

Drukmans: Jā.

RL: Tādā gadījumā man jāprecizē: ar ko ebreji atšķiras no citiem cilvēkiem?

Drukmans: Ne ar ko neatšķiras. (Smejas.) Bet arhitektūra ebrejiem ir ļoti jauna lieta. Varētu teikt, ka mums tās vēl nav. Mēs esam beitmidraša ļaudis.

RL: Jūs lasāt un apspriežat tekstus.

Drukmans: Jā. Un mēs esam augsto tehnoloģiju ļaudis. Bet augstās tehnoloģijas ir gandrīz tas pats, kas beitmidrašs.

RL: Jā, jums nav vajadzīga arhitektūra.

Drukmans: Mums nav vajadzīga arhitektūra. (Smejas.) Un tas ir viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem. Mums, lūk, te ir viena māja un te ir viena māja, un arhitektūra ir te – pa vidu starp tām. (Zīmē.) Arhitektūra vienmēr ir saistīta ar publisko telpu. Ārpus pilsētas nekāda arhitektūra nav iespējama. Ārpus pilsētas var būt tikai dizains, nevis arhitektūra. Tāpēc es saku: ja gribi uzcelt māju klajā laukā, tev vispirms šis lauks jāinterpretē.

RL: Teiksim, tās 60 ģimenes, kas sāka būvēt Telavivu, – viņām priekšā bija tukšums, tātad viņām arhitekti nebija vajadzīgi. Telavivu uzcēla celtnieki, nevis arhitekti. Tad mans jautājums ir: kam vajadzīgi arhitekti?

Drukmans: Nevienam.

RL: Nevienam nav vajadzīgi. (Smejas.) Tad ko arhitekti dara?

Drukmans: Nīčem ir tāds jauks izteikums par arhitektiem. Dzīves beigās viņš bija nikns uz arhitektiem un uzskatīja, ka vienīgais, par ko viņi domā, ir namu fasādes. Un viņš teica: ja arhitekti būtu kontaktā ar savu dvēseli, tad viņu modelis būtu labirints. Labirints. Tas nozīmē dziļumu ārpusē un iekšpusē, un tad ir Ariadnes pavediens, kas savieno abus. Ja tu gribi dziļumu, ja gribi uztaisīt kaut ko tādu, kas palīdz saprast kaut ko citu, proti, radīt zīmi, kas ir zīme citām zīmēm, tad tev vajag arhitektu. Bet, ja tu vienkārši gribi uzbliezt sev māju, tad arhitekts nav vajadzīgs.

RL: Pirmais labirints tika būvēts, lai kalpotu kā drošības sistēma – lai Mīnotaurs nevarētu no tā izkļūt. Taču ēkām bez drošības ir arī citas funkcijas – piemēram, skaistums. Nu, dažreiz.

Drukmans: Varbūt, varbūt…

RL: Jo skaistums, kad es uz to skatos, harmonizē manu dvēseli. Un, lai ko arī Nīče savā dzīves nogales neprātā būtu teicis, ja nama fasāde ir neglīta, tad arī dzīve, kas norit aiz tās un ap to, var izrādīties neglīta. Vismaz tāds ir mans iespaids. Jūs, šķiet, domājat citādi.

Drukmans: Ar to vien nepietiek, jā. Izstāstīšu tādu gadījumu. Reiz es ar ģimeni biju kādā Grieķijas salā, un vienu dienu es devos vientuļā pastaigā pa pludmali. Un nonācu kādā tukšā līča piekrastē, kur bija tikai viena neliela māja. Tajā dzīvoja zvejnieks. Mājai nebija logu uz ārpusi; tai bija tikai mazi lodziņi, kas izgāja uz nelielu iekšpagalmu. Es zvejniekam jautāju, kāpēc viņš uzcēlis sev tādu māju. Viņam taču pieder visa plašā ainava, kāpēc nav logu uz ārpusi? Un viņš man atbildēja: “Vai esat bijis ciemā?” Es teicu: “Jā.” Viņš teica: “Iedomājieties, ka visi ciemnieki sadomātu pārcelties uz dzīvi šeit, blakus man. Es atstāju iespēju, lai viņi varētu būvēt savas mājas blakus manējai.” Šī viena māja saturēja viņa redzējumu par veselu ciemu. To es saucu par arhitektūru. Ja tu gribi ko tādu, tad vajag arhitektu.

RL: Bet šis vīrs nebija arhitekts. Viņš bija zvejnieks ar arhitekta domāšanu.

Drukmans: Tieši tā.

RL: Pakāpsimies soli atpakaļ. Šis zvejnieks domāja par ciemu, tas bija viņa domāšanas mērogs. Jūs domājat par pilsētām. Kāda ir galvenā vai būtiskākā atšķirība starp ciemu un pilsētu? Vai pilsēta ir vienkārši liels ciems, vai arī tā pašā būtībā ir kaut kas pilnīgi cits?

Drukmans: Urbanitāte. Jūs zināt, kas ir urbanitāte?

RL: Tas vienkārši ir vispārīgs vārds, ar ko apzīmē pilsētas iezīmju kopumu.

Drukmans: Jā, bet ir pilsētas, kurām ir urbanitāte, un pilsētas, kurām nav. Urbanitāte ir dažādu domāšanas un apziņas veidu līdzāspastāvēšana vai sadzīvošana vienā vietā. Bet ciemā tās nav.

RL: Esmu nonācis pie domas, ka pilsēta ir lielākais un sarežģītākais izglītošanas instruments, kādu cilvēki izdomājuši, jo tā kaut kādā veidā izglīto dvēseli. Tā savā ziņā ir iekšējās, dvēseles dzīves eksternalizācija, kas nenotiek viendabīgākās vietās, tādās kā ciemi.

Drukmans: Jums taisnība.

RL: Tā nenotiek arī tādās lielpilsētās, kas kļūst arvien līdzīgākas ciemiem – piemēram, tādās kā Losandželosa, kas būtībā ir 140 km garš ciems. Ja jūs piekrītat, ka pilsēta ir izglītošanas instruments, tad ko tā var iemācīt iedzīvotājiem?

Drukmans: Domāju, ka cilvēki iekšēji atsaucas labām vietām, labām pilsētām. Viņi tām atsaucas, pat ja nezina, kā tās aprakstīt. Cilvēki dažkārt saka: “O, šī ir īstā vieta!” Ko viņi ar to domā? Kad es saku “šī ir īstā vieta”, es jūtu vai zinu, vai gribu pievienot tai citu slāni.

RL: Tādā nozīmē, ka jūs vēlaties tajā iekļauties, piedalīties?

Drukmans: Piedalīties publiskajā telpā, jā.

RL: No tā, kā jūs lietojat publiskās telpas jēdzienu, man izklausās, ka tai jūsu domāšanā par pilsētu ir liela nozīme. Kāpēc publiskā telpa jums, jūsu izpratnei par pilsētas dzīvi ir tik svarīga? Un kā jūs nonācāt pie sapratnes, ka publiskā telpa ir pilsētas esence?

Drukmans: Pilsēta bez publiskās telpas neeksistē. Pilsēta ir publiskā telpa.

RL: Bet ar publisko telpu jūs saprotat telpu, kuru koplieto daudzi. Un, tā kā mēs to koplietojam, tad arī esam atbildīgi par tās kvalitāti.

Drukmans: Publiskā telpa ir brīnums. Cilvēki, vai zināt, sāk saprast, ka tā viņiem vajadzīga, lai eksistētu.

RL: Vai jums nešķiet, ka pie šādas sapratnes, vēsturiski skatoties, cilvēks nonācis ļoti vēlu?

Drukmans: Tā parādījās jau civilizācijas rītausmā. Plašāk par to sāka runāt un diskutēt kādā 16. gadsimtā. Un pat harismas jēdziens… Man šķiet, ka to pārņēma no Senās Romas 16. vai 17. gadsimtā, kad visiem iedzīvotājiem tika atļauts atrasties publiskajā telpā. Tad arī tika attīstīts harismas jēdziens.

RL: Kādā veidā harisma ir saistīta ar publisko telpu?

Drukmans: Tādā, ka cilvēks ar harismu ir publiska figūra. Pārliecināt, aizraut citus var tikai tad, ja atrodies publiskajā telpā.

RL: Man ir grūti iztēloties sevi šādā pozīcijā, ka man jādod kaut kas no sevis publiskajai telpai un, ja es to nedaru, tad publiskā telpa kļūst vājāka. Ne skolā, ne universitātē neviens man nav mācījis, kā aktīvi, radoši piedalīties publiskajā telpā.

Drukmans: Arhitektūras skolā es saviem studentiem pirmajā semestrī liku uzprojektēt nelielu pilsētu, 200 reiz 250 metrus lielu (zīmē). Un viņiem vajadzēja ieplānot arī 200 metrus garu ceļu no privātmājas līdz mežam. Un es viņiem jautāju: kādu funkciju jūs šeit gribat? Viens, piemēram, teica, ka viņš grib, lai tur būtu bibliotēka. Tad es jautāju: “Vai tu gribi, lai ceļš iet gar bibliotēku? Virs bibliotēkas? Cauri bibliotēkai?” Un tad viņi sāka domāt, kas īsti ir bibliotēka. Tātad pirms savas grāmatu krātuves funkcijas bibliotēka ir daļa no šī ceļa – ceļa no mājas uz mežu.

RL: Lieliski, aplūkosim šo jūsu piemēru. Jūs tātad teicāt, ka pirmajā kursā dodat studentiem uzdevumu uzprojektēt pilsētu. Cik gadus jūs pasniedzat arhitektūru?

Drukmans: Četrdesmit.

RL: Iztēlojieties, ka jums priekšā ir tuksnesis un 200 reiz 200 metri, kur jāuzbūvē pilsēta. Kādi būs galvenie šīs pilsētas elementi, ko jūs savā projektā paredzēsiet?

Drukmans: Ja man ir tuksnesis?

RL: Jā. Nu, tur iet garām arī ceļš, un šajā pusē ir jūra. Un jums jāuzprojektē pilsēta – teiksim, pilsēta 5000 pilsoņiem, kas saskaņā ar Aristoteli ir optimālais pilsētas lielums.

Drukmans: Es sāktu ar to, ka… Ja šis ir tuksnesis, tad te es uzbūvētu kaut kādu objektu, kas iet iekšā tuksnesī. Lūk, šādi. (Zīmē.) Un te būs caurumi elektriskā apgaismojuma ierīkošanai.

RL: Un kāda ir šī objekta funkcija?

Drukmans: Nav svarīgi.

RL: (Smejas.) Labi, ar šo jūs sāktu. Un tam ir divas funkcijas: tas ielaužas tuksnesī un ienes pilsētā apgaismojumu. Okei. Un tie 5000 cilvēki stāv tam apkārt un uz to skatās?

Drukmans: Viņi domā, kā padarīt šo elementu par viņu pirmo zīmi, lai pēc tam jau būvētu tālāk to, ko viņi vēlas tur būvēt.

RL: Tātad jūs viņiem uzdodat tādu kā mīklu, rēbusu – izdomāt, kā viņi vēlas dzīvot?

Drukmans: Tieši tā.

RL: Bet tā taču ir mānīšanās, jo es gribēju dzirdēt jūsu priekšlikumu, kā viņi šeit dzīvos. Jūs esat pilsētas projektētājs, jums šī dzīve jāiztēlojas.

Drukmans: Man vienalga, kā viņi vēlas dzīvot. Man ir svarīgi, lai viņi paši uzdotu sev jautājumu, kā viņi vēlas dzīvot.

RL: Tātad šis pirmais objekts varētu būt kaut kāds mistisks vienalga kas?

Drukmans: Pilnīgi pareizi.

RL: Atcerieties, Stanlija Kubrika filmā “2001: Kosmosa odiseja” bija tāds melns objekts, kas parādījās ne no kurienes. Bet tie pērtiķveidīgie sāka ar to mijiedarboties, un ar viņiem kaut kas notika. Šis būtu kaut kas līdzīgs. Tā rodas civilizācija – kad parādās objekts, ko neviens nesaprot.

Drukmans: Pirmatnējais cilvēks sākumā nejuta vajadzību doties projām no alas vai nokāpt no koka, vai dzīvot citādi, nekā viņš dzīvoja. Bet tad viņam sagribējās iet un salasīt nolūzušus zarus, salikt tos kaut kā šādi (zīmē) un tad pārsegt to visu ar lapām, un, lūk, viņam ir telts. Cilvēkam uz kādu brīdi jāatraujas no dabas, bet tad jāatgriežas pie tās un jājautā: kur ir vēji, kur ir saule, kur ir viss pārējais? Bet sākumā no dabas jāatraujas.

RL: Un kāds ir nākamais solis? Jūs vēl neesat pabeidzis pilsētu.

Drukmans: Nākamais solis – atnāk kāds cits un uzbūvē te māju. Un tad mēs sev jautājam: bet kas notiek starp šīm divām mājām? Tā rodas pilsēta.

RL: Un tā rodas publiskā telpa.

Drukmans: Publiskā telpa, kas ir pilsētas aizsākums.

RL: Labi. Bet kāda tad ir šī pirmā jūsu uzzīmētā objekta funkcija? Vai tam ir kāda ilgstoša funkcija, vai arī tas tur ir tikai tāpēc, lai process sāktos, un pēc tam var tikt nojaukts?

Drukmans: Tas var būt jebkas: tā var būt mana māja vai lūgšanu nams, kā kurā kultūrā. Tas nav svarīgi. Galvenais ir tas, kas notiek starp šīm mājām.

RL: Man ir visai primitīva izpratne par arhitektūras izcelsmi, bet man šķiet, ka tā ir saistīta ar vienu no divām iespējām. Viena: arhitektūras pirmtēls ir māja, kurā dzīvoju es un mana ģimene. Otra: prototips ir templis jeb nams, kurā mājot dieviem. Mans jautājums…

Drukmans: Tie var būt arī abi. Tie vienmēr ir abi.

RL: Māja ģimenei un māja dieviem?

Drukmans: Vai Dievam, jā.

RL: Hērakleits esot teicis, ka dievi var mājot arī viņa pavardā.

Drukmans: Taisnība. Kaut kas līdzīgs ir arī ebreju kultūrā. Tu ieved desmit cilvēkus tumšā telpā, un tā ir sinagoga. Nevajag nemaz celt templi vai īpašu namu sinagogai.

RL: Bet jūs tomēr būsit dzirdējis, ka ebrejiem kādreiz bija templis.

Drukmans: Protams (smejas). Bet man tas nepatīk.

RL: Kāpēc jums nepatīk jūdu templis?

Drukmans: Mums tas nav vajadzīgs. Man patīk doma, ka templis ir tur, kur es atveru Grāmatu un lasu. Man tam nevajag īpašu namu ar visiem tiem dīvainajiem elementiem iekšpusē un ārpusē. Un tāpēc es ļoti stingri esmu pret trešo templi. To nekad nevajadzētu celt Jeruzalemē, Tempļa kalnā.

RL: Bet, ja notiktu brīnums un visi arābi aizietu no Jeruzalemes, un pilsētas mērs jums pasūtītu uzprojektēt trešo templi…

Drukmans: Es atteiktos.

RL: Kāpēc?

Drukmans: Tas būtu mākslīgs.

RL: Mākslīgs? Bet pati pilsēta taču ir mākslīga, cilvēka dzīve ir mākslīga.

Drukmans: Jā, bet kam tas piederēs? Kurš uz to ies? Tā būtu briesmīgu konfliktu vieta. Mēs divas reizes tikām izdzīti trimdā abu bijušo tempļu dēļ. Tā ka es to vietu atstātu tukšu. Varbūt tur varētu būt dārzs, bet… Jo templis – tā vienkārši ir funkcija. Man nepatīk funkcijas.

RL: Labi, tad mēģināsim saprast, kas jums ir arhitektūra. Pirmkārt, svītrojam funkciju.

Drukmans: Arhitektūrai nav nekā kopīga ar funkciju.

RL: Nekā kopīga ar funkciju. Nabaga arhitekti funkcionālisti uzreiz var iet dillēs.

Drukmans: Nē, funkcija arhitektūrai ir vajadzīga. Bet arhitektūrai nav nekā kopīga ar funkciju. Ja jūs man sakāt, ka šī celtne funkcionē lieliski, tas man neko nepasaka. Man nepatīk to dzirdēt, pat ja ir runa par manis paša projektētu celtni.

RL: Man joprojām nav pārliecības, ka es saprotu, kāpēc jums tas nepatīk. Kas vainas tam, ka kaut kas funkcionē?

Drukmans: Vainas nav nekādas. Tam vienkārši nav nekāda sakara ar arhitektūru.

RL: Okei, tātad funkcijai nav sakara ar arhitektūru. Kādus citus elementus jūs izceltu kā svarīgus jūsu izpratnē par arhitektūru? Publiskās telpas nozīme? Vai tas ir galvenais arhitektūras uzdevums?

Drukmans: Ja gribat būt precīzāks, tad arhitektūra ir par to, kā lokalizēt sevi pasaulē.

RL: Kā jūs to domājat?

Drukmans: Piemēram, šeit jums ir pilsēta, un šeit jūs būvējat namu… (Zīmē.)

RL: Izskatās pēc Manhatanas.

Drukmans: Vienalga, nav svarīgi. Ja šo vietu es varu saprast atšķirīgi no šīs vietas, tad to es domāju ar lokalizāciju.

RL: Nu, man tas liekas pārāk abstrakti. Kā es varu sevi lokalizēt pasaulē? Es nevaru karāties kokā, tas ir skaidrs, man nav tik stipru roku, turklāt tāda karāšanās nav pārāk ērta.

Drukmans: Pieņemsim, ka jūs taisāt kaut ko līdzīgu projektam. (Zīmē.) Un vienai projekta daļai – lūk, šai – šī funkcija nav vajadzīga.

RL: Labi.

Drukmans: Ja tā tai nav vajadzīga, tad kaut kas cits var stāties ar to attiecībās. Un tas nozīmē, ka šis elements veido vai interpretē šo vietu. Un šis elements ir tukša telpa. Jūs tajā varat ielikt pats sevi.

RL: Bet, ja es jūs pareizi saprotu, tas nozīmē, ka viss stāsts ir par attiecībām?

Drukmans: Tieši tā.

RL: Bet par attiecībām starp ko?

Drukmans: Starp to, ko jūs šeit darāt pašlaik, un to, ko citi tajā pašā vietā darīs kaut kad nākotnē.

RL: Pieņemsim, man patīk lasīt grāmatas. Kādās attiecībās tas var būt ar to, ko citi kaut kad darīs?

Drukmans: Arhitektūrā to var izdarīt.

RL: Proti, ja kāds uzbūvē ēku, kurā man patīk sēdēt un lasīt grāmatas, tad tas kaut kā ietekmēs to, ko šajā vietā darīs citi?

Drukmans: Gluži pareizi. Un viņi sapratīs šīs vietas būtību un nozīmi un savu vēlmi stāties ar to attiecībās un tajā piedalīties.

RL: Nu, ja tā jūs saprotat arhitektūru, tad jums ļoti noderētu Dieva skatiens, jo tad jūs redzētu, kā viss kaut kad nākotnē attīstīsies. Cilvēkam tomēr raksturīgi nespēt ielūkoties nākotnē. Ja jūs sakāt, ka arhitektam projektējot jāņem vērā nākotnes notikumi, tad jums vajadzīgs Dieva redzējums.

Drukmans: Jā, bet citi jau var arī tam pretoties vai to apstrīdēt. Viņi var darīt visu ko, bet viņi ņems vērā, kas šeit jau ir, un savā darbībā uz to atsauksies.

RL: Tātad tas kļūst par tādu kā sarunu, diskusiju lauku…

Drukmans: Tas ir lauks, jā.

RL: Un kādas ir šī lauka attiecības ar pilsētas dzīvi?

Drukmans: Tas ir pilsētas dzīve.

RL: Vai šāds lauks pastāv visās pilsētās?

Drukmans: Nē.

RL: Vai ir kāda pilsēta uz šīs planētas, kur šis lauks darbojas optimāli – tā, kā tam būtu jādarbojas? Vai, ja nav, tad kurā pilsētā šis lauks ir vistuvāk tam, ko jūs uzskatāt par labu?

Drukmans: Ja mēs, piemēram, runājam par Telavivu… Šī ir Jafa, vecpilsēta. (Zīmē.) Un šeit mums ir Promenāde.

RL: Mēs šodien tur bijām.

Drukmans: Tātad šī ir jūra, un šī ir Promenāde. Šis ir pats Telavivas centrs. Es dzīvoju starp jūru un Promenādi, un dzīvot šeit – tā ir īpaša sajūta. Ne māju dēļ, bet pašas vietas dēļ. Es saprotu, ka atrodos starp šiem diviem ļoti nozīmīgajiem pilsētas elementiem. Un visam, ko es šeit daru, abi šie elementi jāņem vērā. Tas ir, man jāņem vērā, ja gribu nodarboties ar arhitektūru, nevis tikai zīmēt mājas.

RL: Bet ne tikai šie divi elementi – arī vējš, saule, smiltis…

Drukmans: Jums taisnība, bet tas jau nāk pēc tam. Šie divi elementi ir galvenie, lai saprastu šo lauku. Mums, piemēram, ir Alenbija iela. Jūs zināt Alenbija ielu?

RL: Jā, esmu tur vairākas reizes staigājis.

Drukmans: Alenbija iela… (Zīmē.) Šeit ir jūra, un Alenbija iela ved uz jūru. Šeit ir Ben Jehudas iela, bet šī iela iziet uz Habimas teātri. Un šeit, Alenbija ielā, atrodas Telavivas Lielā sinagoga. Es reiz jautāju vienam dzejniekam: “Vai tu zini, kur atrodas ieeja Habimas teātrī?” Viņš nedaudz padomāja un tad teica: “Lielajā sinagogā.”

RL: Bet starp tām ir cik – 500 metru?

Drukmans: Vairāk. Bet viņš saprata šī lauka loģiku.

RL: Vai šis lauks, kuru nupat pieminējāt, un publiskā telpa, par ko runājām iepriekš, ir viens un tas pats, vai arī tie ir divi dažādi…

Drukmans: Tas ir tas pats. Tie sanāk kopā. Publiskā telpa pastāv vienmēr, tā ir iedvesmas avots visam.

RL: Viens no pirmajiem arhitektiem, kurš ietekmēja manu arhitektūras izpratni un iztēli, bija Franks Loids Raits. Dažas viņa ēkas esmu redzējis dzīvē, citas – attēlos, un man likās, ka tās ļoti veiksmīgi parāda, kā cilvēka mājoklis var sarunāties ar vidi, kurā atrodas. Māja var atrasties virs tekošas upītes un tādas lietas.

Drukmans: Māja virs ūdenskrituma.

RL: Jā, tā laikam to sauc. Bet man liekas, ka Loidu Raitu vairāk interesēja estētiskie aspekti, nevis publiskā telpa kā jūs.

Drukmans: Taisnība.

RL: Bet viņš arī bija arhitekts, vai ne?

Drukmans: Citā laikmetā, bet arhitekts viņš bija, jā.

RL: Tomēr viņa skatījums uz arhitektūru un tās lomu ļoti atšķiras no jūsējā.

Drukmans: Tā ir. Nu, pirmkārt, viņš bija ļoti talantīgs. Esmu apmeklējis dažas viņa ēkas.

RL: Man šķiet, ka jūs ar tām iepazināties jaunībā. Un jums taču tās patika?

Drukmans: Jā, bet vēlāk es tās vairs nevarēju ciest.

RL: Interesanti. Un kas notika starp šiem diviem brīžiem – to, kad jums tās patika, un to, kad jūs tās vairs nevarējāt ciest?

Drukmans: Kur tās atrodas? Kur tās atrodas!?

RL: Nu, droši vien Amerikā.

Drukmans: Nezinu… Tikpat labi tās varētu piesiet pie gaisa balona un pārcelt jebkur citur.

RL: (Smejas.) Bet sakiet, kas mainījās jūsu arhitektūras izpratnē, ka vispirms jums viņa projektētās ēkas patika, bet
pēc tam jūs tās nevarējāt ciest?

Drukmans: Redziet, man savā arhitekta dzīvē ir ļoti veicies. Man bija kādi 25 gadi, kad pabeidzu skolu…

RL: Jūs mācījāties šeit, Izraēlā?

Drukmans: Jā, šeit. Un es biju tikai divas nedēļas nostrādājis par arhitektu, kad man uzticēja uzprojektēt pilsētu. Tas bija 70. gadu sākumā.

RL: Tas ir, no nulles?

Drukmans: Jā. Tā bija Jamita, ko vēlāk nošķūrēja. Jamita bija mans projekts. Un pēc pieciem vai sešiem gadiem mani iecēla par Galilejas galveno arhitektu. Un tad es dabūju pasniedzēja vietu Tehnionā jeb Izraēlas Tehnoloģiju institūtā Haifā. Tā ka man tiešām paveicās ar šīm darba iespējām. Un tad es sev uzdevu jautājumu: ko es darīšu Jamitā vai Galilejā? Vēlāk – ko es teikšu saviem studentiem? Un tad es sapratu, ka viena ēka šeit vai tur – tas neko daudz nenozīmē. Tad es sāku šo domu attīstīt tālāk un nonācu pie idejas, ka pilsēta ir priekšnoteikums konkrētām norisēm, nevis otrādi.

RL: Vai jūs varētu paskaidrot šo pēdējo frāzi?

Drukmans: Ja pilsēta saka priekšā, ka šeit ir ceļš, kas iet no līča uz kalniem (zīmē), tad jāatrod, kāda ir šīs vietas un šīs vietas specifiskā arhitektūra.

RL: Tātad jāņem vērā vietas konkrētais, specifiskais raksturs.

Drukmans: To nosaka pilsētas ideja… Tehnions drīz izdos par mani grāmatu, kuras nosaukums būs “Māja nav nulles pilsēta”. Tas ir Blēza Paskāla citāts.

RL: Bet kuram gan varētu ienākt prātā, ka māja ir nulles pilsēta?

Drukmans: Kā jau teicām pirmajos piemēros ar tām divām mājām, kurām ir tikai logi, tās ir nulles pilsēta. Tās nepiedalās pilsētas dzīvē.

RL: Un kāpēc jūs dzīvojat šādā nulles pilsētas mājā?

Drukmans: Nezinu. Tāpēc, ka man bija nauda, lai to nopirktu.

RL: (Smejas.) Visas labās lietas, protams, notiek publiskajā telpā.

Drukmans: Jā, ne šeit. Šeit nekas nenotiek. Šī ir piepilsēta.

RL: Vārdu sakot, Telavivas publiskajai telpai jūs esat pagriezis muguru.

Drukmans: Tā ir.

RL: Bet kur paliek jūsu atbildība par piedalīšanos Telavivas publiskajā telpā? Vai arī jums liekas, ka savu jau esat izdarījis un ar to pietiek?

Drukmans: Varētu teikt arī tā. Lai gan es ceru, ka kāds man vēl piedāvās kādu projektu.

RL: Tātad jūs vēl arvien gribētu piedalīties?

Drukmans: Jā.

RL: Stāstot par savu darbu ar studentiem, jūs teicāt, ka pirmajā kursā liekat viņiem projektēt pilsētu. Tas acīmredzot nāk no jūsu personīgās pieredzes. Bet galvenais jautājums arhitektūras studijās, manuprāt, ir: kas būtu jāmāca jaunajiem arhitektiem?

Drukmans: Es nemācu, es uzdodu jautājumus. Ko nozīmē bibliotēka? Ko nozīmē daudzdzīvokļu māja? Ko nozīmē parks? Ko nozīmē dārzs? Tie ir galvenie jautājumi.

RL: Tātad jaunajiem arhitektiem jūs mācāt nevis tehniskās prasmes, bet gan domāt.

Drukmans: Tā nav profesionāla skola. Tā ir beitmidrašs.

RL: Un kādu tekstu jūs šajā beitmidrašā studējat?

Drukmans: Nekādu. Teksts ir manas un studentu attiecības.

RL: Sanāk tāda kā dzīvā Tora.

Drukmans: Tieši tā.

RL: Sakiet, kur atrodas kapsēta tajā pilsētā, ko esat sācis projektēt, bet vēl neesat pabeidzis?

Drukmans: Šeit (zīmē). Zem mājas.

RL: Tātad mirušie dzīvo tajā pašā mājā, kur dzīvie, tikai zem zemes. Skaisti. Kāpēc neviens tā nedara?

Drukmans: Nezinu. 1997. gadā mēs ar studentiem braucām uz Sarajevu, viņi bija ielūgti piedalīties starptautiskā konkursā. Karš šur tur vēl turpinājās…

RL: Bet lielā bombardēšana bija beigusies.

Drukmans: Jā, un pilsēta bija sagrauta. Staigājot pa pilsētu, māju pagalmos varēja redzēt svaigus apbedījumus. Es vienam cilvēkam jautāju, kāpēc viņi savus bojāgājušos aprok pie mājas, nevis kapsētā. Un viņš teica: “Šeit viņš piedzima, šeit viņu māte skūpstīja, šeit viņš iemīlējās, šeit viņš skūpstīja savu meiteni, šeit viņš arī tika aprakts.” Viņiem bija cits priekšstats par to, kur mirušajiem jādzīvo. Vēl arī tas, ka kapsētas plešas arvien lielākas, bet zeme ir dārga. Tas ir liels jautājums.

RL: Reiz ar kādu japāņu arhitektu mēs apspriedām iespēju, ka pilsētas tukšajās vietās starp mājām varētu būt apbedījumi. Un tas nozīmētu, ka arī mirušie atrodas publiskajā telpā un tādā ziņā viņu piemiņa nezūd.

Drukmans: Jā, skaista doma.

RL: Bet tam vajadzētu pavisam citu dzīves un nāves izpratni nekā vispārpieņemtā.

Drukmans: Tāpēc vajadzīgs arhitekts.

RL: Ar ko, jūsuprāt, arhitekts atšķiras no filozofa? Jo jautājumus, kurus jūs uzdodat, varētu uzdot filozofs.

Drukmans: Nedomāju, ka ir liela atšķirība. Vienīgā problēma, ka arhitektam ir darīšana ar gravitāciju.

RL: (Smejas.) Ar gravitāciju, ko izdomāja viduslaiku filozofi. Bet tā ir vienīgā atšķirība?

Drukmans: Nu, vēl arī tas, ka esam spiesti nodarboties ar ļoti dārgiem projektiem un dažreiz mums jāuzklausa citi. Un arī pati darbošanās pēc sava tipa ir visai atšķirīga, taču man šķiet, ka pamata dziņa ir gluži tā pati.

RL: Kā jūs aprakstītu šo pamata dziņu, kas ir kopīga arhitektiem un filozofiem?

Drukmans: Filozofi, manuprāt, sev jautā, kas ir cilvēka unikalitāte. Es sev jautāju, kas ir cilvēka unikalitāte konkrētā vietā.

RL: Pasaulē ir ļoti maz pilsētu, kas radījušas savus filozofus. Viena no tādām ir Atēnas. Atēnas radīja filozofus.

Drukmans: Kaut kādā ziņā arī mani.

RL: Tad šādā veidā jūs domājat, pateicoties Atēnām?

Drukmans: Pateicoties Partenonam, kam mūsdienās nav nekādas funkcijas. Tas ir tukšs, tādēļ tajā var ietilpināt jebko. Tāpēc es arī saku, ka arhitektūrai nav nekā kopīga ar funkciju. Tas ir ļoti labs piemērs. Vietas tukšums. Fiziska būve, atrodas konkrētā vietā, it kā uz skatuves, bet tā ir tukša.

RL: Brīvmūrnieku ikonogrāfijā dievišķo Radītāju attēlo kā Visuma arhitektu. Vai jums ir saprotams, kādēļ kādam gribētos Radītāju iztēloties kā arhitektu? Vai arī jums tā ir vienkārši muļķība?

Drukmans: Muļķība.

RL: Vai jūs varētu paskaidrot?

Drukmans: Arhitektūra ir par to, kas notiek starp jums un mani.

RL: Par attiecībām.

Drukmans: Par attiecībām, jā. Ja jūs man atstājat iespēju veidot attiecības ar jums, piekļauties jums, būt jūsu tuvumā un uzbūvēt kaut ko kopā, tad tā ir arhitektūra.

RL: Bet varam iedomāties, ka pasaule nav pabeigta. Un mijiedarbība ar dievišķo vajadzīga, lai pasauli pabeigtu. Tad kāpēc gan neiedomāties Dievu kā arhitektu? Dievu, kurš uzdod jautājumus, starp citu, tāpat kā jūs.

Drukmans: Jautājumus, kas nav mūsu jautājumi… Kāds, piemēram, jautāja Sokratam, kāpēc viņš nekad neiziet ārpus pilsētas. Kāpēc?

RL: Uz to viņš pats arī atbildēja: “Tāpēc, ka koki man neko nevar iemācīt.” Viņš deva priekšroku sarunām ar cilvēkiem.

Drukmans: Pareizi. Citiem vārdiem, cilvēkam jāatraujas no dabas. Vismaz sākumā… Es sen neesmu runājis par šīm lietām.

RL: Bet ceru, ka es jūs negarlaikoju?

Drukmans: Nē.

RL: Kur ir jūsu mājas?

Drukmans: Man jāpadomā.

RL: Jūs varat padomāt tagad. (Smejas.)

Drukmans: Kur ir manas mājas? Nezinu. Bet kaut kur starp Vidusjūru un Jordānas ieleju.

RL: Tātad ne pārāk tālu no šejienes. Atceros, ka Lekorbizjē mūža nogalē dzīvoja nelielā namiņā un, šķiet, jutās tajā laimīgs. Ja jūs gribētu uzbūvēt mājokli, kur pavadīt sava mūža pēdējās dienas, kur tas atrastos un kāds tas izskatītos?

Drukmans: Tā būtu siena.

RL: Siena?

Drukmans: Bieza siena, kurā varētu dzīvot. Tā atrastos starp tirgu un jūru.

RL: Ar logiem abās pusēs?

Drukmans: Ar dažādiem logiem.

RL: Ar lieliem logiem, kas iziet uz jūru, un ar maziem – uz tirgu?

Drukmans: Nezinu. Ar dažādiem logiem, bet – jā, tā būtu siena. Skatieties, ja šī ir siena un šī ir jūra, un šis ir tirgus, tad šī ir mana māja. (Zīmē.)

RL: Ā, jūra arī kļūst par daļu no jūsu mājas?

Drukmans: Jā.

RL: Un kāpēc blakus tirgum?

Drukmans: Tirgus ir cilvēciskuma zīme, teiksim tā. Es varu izvēlēties būt vai nu šeit, vai šeit, vai šeit. (Zīmē.) Izvēle ir vērtība.

RL: Man patīk šis tēls: mājoklis sienā. Tajā ir kaut kas skaists. Vai skaistums jums ir svarīgs?

Drukmans: Jā, protams, ļoti svarīgs.

RL: Vai esat pamanījis, ka laikmetīgajā mākslā skaistums ir gandrīz vai nepiedienīgs vārds?

Drukmans: Nē, tas ir ļoti svarīgs vārds. Kad ar studentiem pārrunā lietas… skaistums nav kaut kas pašsaprotams. Viņiem pašiem tas jāatrod. Es varu sacīt, ka man kaut kas ļoti patīk. Bet kāpēc? Man jāprot to paskaidrot. Arhitektūrā mēs nevaram par šīm lietām tā brīvi, plūstoši runāt, bet varam runāt par nozīmi. Kāda ir šī vai tā objekta nozīme? Ko mēs varam no tā mācīties? Viens objekts palīdz mums saprast citu. Tā ir caurredzamība. Nevis stikls. Arhitektūru studēt ir ļoti grūti, jo jau pirmajā kursā studentiem jāspēj kaut ko pateikt par pasauli. Un ne tikai pateikt – viņiem piedevām ir kaut kas jādara ar gravitāciju. Tas ir ļoti grūti…

RL: Dažkārt izskatās, ka arhitekti ir savu klientu vergi.

Drukmans: Jā, tā gadās.

RL: Katrā ziņā viņiem vismaz jākalpo klientu un pasūtītāju interesēm. Kā jums izdodas nekļūt par vergu vai kalpu citu cilvēku idejām?

Drukmans: Jāatzīst, ka man ir paveicies. Kad strādāju Mājokļu celtniecības ministrijā, es biju reizē arhitekts un klients un tādējādi ieguvu zināmu reputāciju. Tāpēc vēlāk man bija vieglāk vienoties, sarunājoties ar klientiem.

RL: Jo jūs zinājāt, kā tas darāms?

Drukmans: Zināju. Un viņi uzskatīja, ka man ir ko teikt, un viņi to gribēja. Mūsdienās arhitektiem gandrīz nav iespējams paveikt kaut ko nozīmīgu. Viņi ir vergi, jums taisnība. Projekti ir ļoti dārgi, un visi grib iesaistīties plānošanā. Tā ka arhitekta loma ir kļuvusi visai šaubīga.

RL: Vai arhitektūra ir māksla?

Drukmans: Jā. Ja tas, ko es uzbūvēju, palīdz vietu saprast citādi, sarežģītāk, tad tā ir māksla.

RL: Jūs varētu minēt kādu piemēru?

Drukmans: Divvalodīgā skola Jeruzalemē, ko es projektēju. Tā atrodas uz Rietumjeruzalemes robežas. Šajā ēkā satiekas divas kustības: viena nāk no pilsētas iekšpuses, otra no ārpuses, un tā iesēdināta starp šīm divām zonām – pilsētas iekšpusi un ārpusi. Vēlāk var nākt kāds cits un paņemt šo ideju un turpināt, iezīmējot Jeruzalemes robežu. Šis projekts ir labs piemērs… Iedomāsimies, ka jūs sēžat mazā kafejnīcā. (Zīmē.) Tajā ir tikai viens galdiņš, un šeit ir logs. Jūs tur sēžat ar draugu, un jūs viņam jautājat: “Ko tu redzi ārā?” Un viņš teiktu: kokus, mašīnas, cilvēki pastaigājas. Tad jūs pārsēžaties šeit, pretī logam, bloķējot viņam skatu uz ārpusi. Un tad jūs viņam jautājat: “Un ko tu tagad redzi?” Lūk, tā ir arhitektūra.

RL: Kas ir arhitektūra? Tas, ka es tur sēžu?

Drukmans: Nē.

RL: Tas, ka jūs iedomājaties mani tur sēžam?

Drukmans: Jā, saprast šo vietu citādi atkarībā no cilvēka atrašanās vietas.

RL: Nu, man tas arvien vēl liekas problemātiski neparedzamības dēļ. Var būt visādi neparedzami apstākļi, un
cilvēka redzējums nav visvarens.

Drukmans: Tas nekas, tas attiecas tikai uz šo vietu.

RL: Nuja. Uz vienu momentu un tikai uz šo vietu. Ar to vēl var tikt galā.

Drukmans: Pareizi, uz vienu momentu. Ko jūs redzat pa logu tagad, kad es aizsedzu jūsu skatu? Es esmu daļa no ainavas.

RL: Bija tāds aktieris Klauss Kinskis, kurš spēlēja Vernera Hercoga filmā “Agirre, Dieva dusmas”. Viņš bija sašutis, ka Hercogs filmē kalnus un džungļus, jo visskaistākā ainava, viņš teica, ir cilvēka seja. Pirmais, ko šis mans draugs redz, ir mana seja, tā kļūst par ainavu.

Drukmans: Tieši tā.

RL: Dažās impēriskajās Eiropas lielpilsētās es jūtos mazs. Eju pa plašu ielu un domāju, ka pilsēta droši vien apzināti veidota tā, lai es sajustu, ka valsts ir kaut kas svarīgs un dižs, bet es esmu tikai sīks kukainis. Es nejautāšu, vai pilsētai jābūt samērojamai ar cilvēka mērogu, bet kā jūs aprakstītu pilsētu, kas būtu optimāla cilvēka mērogam?

Drukmans: Ja es varu būt daļa no pilsētas, tad es varu būt ar to attiecībās. Kā jau teicu, es varu tai pievienot vēl vienu slāni, varu tajā piedalīties. Ja varu piedalīties, tā man ir pievilcīga. Tad tā ir nevis kaut kāds pilsētas modelis, bet dzīva vieta. Taču tagad visur ceļ debesskrāpjus. Tiem nav nekā kopīga ar pilsētu. Varat tos pārcelt uz pāris mēnešiem kaut kur uz Dubaiju un pēc tam, ja gribat, sūtīt atpakaļ, tas neko nemaina. Un to es nevaru ciest. Es gribu ar jums diskutēt, gribu būt ar jums attiecībās, un es negribu būt vienaldzīgs. Ja pilsētā tas ir un es varu to sajust, tad tas man ir labs mērogs. Gribu jums nolasīt dzejoli, ko sarakstīju, kad biju ielūgts apmeklēt arhitektūras skolu Konstancē. Viņi aizveda mani uz Šveici, lai parādītu kādu jaunu projektu; tas atradās ļoti šaurā vietā starp divām kalnu upēm. Dzejoļa nosaukums ir “Kalns”.

Kalnam nav vajadzīgs ciems.

Ciemam ļoti vajag kalnu.

Upei nav vajadzīgs ciems.

Ciemam ļoti vajag upi.

Tad kas ir brīvība?

Viņam vai viņai vajag, lai ciems atbrīvo kalnu.

Atkarīgs. Atkarīgs. Atkarīgs.

Tad kas ir brīvība?

Brīvība vienā brīdī ņem virsroku.

Nošķīries no ciema, upes, kalna,

Lai uzrakstītu dzejoli par pirmo māju ciemā,

Kas rada upes krastu un satiekas ar kalna nogāzi.

RL: Skaisti. Tas man atgādina Heidegera tekstu par lietu, kurā satiekas debesis un zeme. Ja dziļi ieskatās lietā, var redzēt šos savienojumus. Ja jums būtu vara izvēlēties, kur jūs gribētu nomirt?

Drukmans: (Klusē.) Vienalga.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Drukmans: Ka galvenais ir mīlestība. Galu galā, mīlestība, kā mēdz sacīt, gāž kalnus.