Sarunas mirušo valstībā

Šo sarakstu es turpinātu ar Vladimiru Bibihinu (12.12. 2004), Sergeju Averincevu (21. 02. 2004) un Juriju Lotmanu (28. 10. 1993), bet tas būtu mans mirušo saraksts, kurā es jau zinātu ierakstīt vēl daudzus citus vārdus. Ko lai dara – man mīļā pasaule arvien vairāk pārvēršas par mirušo valstību, pie tam uz abām pusēm: dzīvie arvien vairāk līdzinās mirušiem, bet arvien vairāk mirušo uztur mani dzīvu. Ja es patiesi ticētu, ka tur varētu pavadīt laiku sarunās ar mirušajiem (šādu iespēju pieļāva Sokrats), došanās turp varētu kļūt par priecīgu notikumu.

Bet tas nav tikai mans saraksts. Internetā lasāma Mihaila Budaragina lamentācija, ka “2005. gadā beidzās krievu filoloģijas 20. gadsimts”, minētie aizgājēji bija šī gadsimta spožs noslēgums.

Tomēr “filoloģijas gadsimts” ir tikai metafora dažu “vecās skolas” (viņiem visiem bija vēl pirmsrevolūcijas laika skolotāji un vecāki) krievu filologu izpratnei par savu darbu un savu vietu pasaulē; pārmaiņas, kuras tiek aprakstītas laiku maiņas terminos, skar šo izpratni. To, kas palicis un turpinās, varētu nosaukt par “narcisisko filoloģiju”, izmantojot Mihaila Gasparova apzīmējumu: tā pievērš uzmanību “galvenokārt sevis un literārā darba attiecībām, kas godīgi var tikt formulētas ar vārdiem “patīk – nepatīk”, bet slēptākā veidā – “labi – slikti”, tas ir, pievērš uzmanību galvenokārt saviem estētiskajiem pārdzīvojumiem. [..] Poststrukturālists vadās pēc pieņēmuma, ka, ja es lasu šo dzejoli, tas sarakstīts man. Taču patiesībā nekas nav sarakstīts man, izņemot pantiņus no šodienas avīzes. [..] Ja klasiķu dzejoļi nav uzrakstīti mums, tad ko nozīmē mūsu sajūta “es saprotu šo dzejoli?” To pašu, ko mēs teiktu, sacīdami: “Es pazīstu šo cilvēku.” Šis cilvēks nepavisam nav radīts manis dēļ, un es nekādi nepretendēju uz viņa dvēseles saprašanu, es vienkārši iedomājos, kādus pārsteigumus no viņa varētu sagaidīt, bet kādus – nē: vai viņš nākošajā brīdī metīsies man virsū ar dūrēm, vai arī nākošajā dienā skries par mani ziņot. Tāpat arī filoloģiska sapratne ir tikai aizsardzība pret mums nesaprotamas pasaules uzbrukumu kāda dzejoļa personā. [..] Mēs negribam atzīties, ka Puškina iekšējā pasaule mums ir tikpat sveša kā senajam asīrietim vai sunim Kaštankai. Jautājumi, kas mums ir paši galvenie, viņam nepastāvēja, un otrādi. Mēs ne vien nespējam aizmirst visu, ko Puškins nebija lasījis, bet mēs esam lasījuši, – mēs arī to negribam: jo jūtam, ka tieši no šīm grāmatām arī sastāv tā dārgumu krātuve, ko mēs uzskatām par savu personību. Tādēļ arī mēs skatāmies uz tāliem tekstiem caur tuviem, vai tas būtu Heidegers vai Ļimonovs.”[1. Гаспаров М.Л. Записи и выписки Москва: Новое Литературное Обозрение2000. C. 111 – 112.]

Gan Vladimira Toporova pārcilvēciskajā dāsnumā, izplūstot neskaitāmu rakstu un pētījumu klāstā dažādās humanitāro zinātņu sfērās, gan Mihaila Gasparova zinātniskajā askētiskumā, neļaujot neko runāt “no sevis”, bet palīdzot runāt senajiem, izpaužas tieši tā filoloģiskā “pieticība”, par kuru Gasparovs raksta nekrologā Sergejam Averincevam[2. Mihails Gasparovs un Sergejs Averincevs bija apsolījuši, ja kas, uzrakstīt viens otram nekrologu: to darīt nācās Gasparovam.]: “Piederība kultūrai no mums prasa pazemību, nevis pašapliecināšanos. [..] Bijušās kultūras nedomāja par mums un nerunā ar mums. Filologs nav sarunbiedrs bijušajām kultūrām, viņš ir necils tulks, kurš stāv tām blakus un pārstāsta vārdus, kas nav domāti viņam vai mums. [..] Viņš rakstīja: “Literatūras vēsture nav tikai vienkārši izziņas objekts, bet vienlaikus iespēja elpot “lielo laiku” tā vietā, lai smaktu mazajā.”[3. Гаспаров М.Л. Записи и выписки c. 165.]

“Filoloģija ir sapratnes zinātne,” saka Mihails Gasparovs, un es uzreiz iedomājos mūsu Ināru Ķemeri, kura arī “pieticīgi” ikvienā diennakts stundā un ikvienam piedāvā zināšanas, kas spēj apvaldīt jebkuru iedomību par savu uzskatu svarīgumu vai oriģinalitāti un ļauj domāt par to, ko teikuši citi pirms gadiem 2000, 2500. Šajā ziņā filoloģija nav nekāda abstrakta Visvalža ielas meiteņu nodarbe, bet sapratne par ikvienas domas patstāvīgumu un autonomitāti, rādot ceļu, kā šīs domas – vienalga, citu vai savas – izdzirdēt un mēģināt saprast. Filoloģiskās zināšanas ir dīvainas – tās “pietuvina mums pagātni, to attālinot”, taču tās it kā attīra domas objektu no mūsu vīzdegunīgās netīrības, līdz tas kļūst par “sevi”, un, iespējams, ka tikai šādā attālumā var sākt runāt par saprašanu.

Jaunā laikmeta spriedelējošo filosofu bariņš, kas sapulcējies ap kādreiz priekšzīmīgo žurnālu Logoss, jau pirms laba laika bija pasteidzies vecās skolas filozofus un filologus nosaukt par “vecajiem bezdētājiem”. Nu ko, bez vecajiem ir pienācis nevis jauns laikmets krievu filoloģijā, bet muļķu laiks, kad pat tiem, kuriem būs apnicis lūkoties savas nezināšanas spogulī, vairs nebūs iespējas paskatīties “aiz”, jo šis “aiz” atradīsies tur, kur atrodas Averincevs, Toporovs un Gasparovs. Bez šo vīru pašaizliedzīgām zināšanām nav arī tās vietas, par ko šīs zināšanas bija.

Savulaik Mihails Gasparovs atbildēja uz krievu vīriešu žurnāla Medvedj jautājumiem, kas gribēja prominentajam zinātniekam uzdot mūsdienīgus jautājumus “par gudrību”. Gasparovs lielākoties uz tiem atbildēja, ka nezina, vai līdzīgi kā uz jautājumu “kas ir jūsu mīļākais dzejnieks – Brjusovs, Hodasevičs, Mandelštams?” – “Kas ir mans mīļākais dzejnieks, tā ir mana personiskā darīšana.” Bet uz jautājumu “kādā valstī un kurā laikā jūs gribētu dzīvot” viņš atbildēja šādi: “Es mazliet esmu vēsturnieks, es zinu, ka cilvēkiem visos laikos un visās valstīs dzīvot bija slikti. Mūsu laikā arī ir slikti, taču vismaz pierasti. Vienai manai kolēģei arī uzdeva šo pašu jautājumu, un viņa atbildēja: “Divpadsmitajā. Cellē.” Droši vien šāds jautājums būtu jāpapildina ar: “… un par ko?” Tad varētu atbildēt, piemēram: “Par akmeni.”

Iespējams, ka šī raksta lasītāji pirms diviem mēnešiem ir izlasījuši arī Janīnas Kursītes rakstīto nekrologu Mihailam Gasparovam, kuru viņa noslēdza ar fragmentu no pēdējā ieraksta viņa grāmatā Pieraksti un izraksti. Tas nekas, ja es to atkārtošu?

“Sapnis sēdes laikā. Jūras mala, oleogrāfiski zilas debesis, tukša pludmale, kas izzūd tālumā. Es eju pa tumšajām smiltīm, man tuvojas pusaugu meitene, basas kājas, uzrotītas bikses, rūtains krekls. Viņa skatās uz mani, un es saprotu: viņa gaida, ka es sajutīšu iekāri, bet viņa darīs, kā iešausies prātā. Bet es nevaru sajust iekāri, jo nezinu, kāds es. Tāds, kāds esmu? kāds biju sen atpakaļ? kāds esmu savās fantāzijās? Un tā kā es to nezinu, es lēnām izzūdu un pārstāju būt.”

Vēlēšanās norobežoties

Pazaudētās intervijas ar Vladimiru Toporovu nepazaudētā pirmā daļa. Rīga, 2003. gads

Dažreiz svarīgais atriebjas negadījumā: otru interviju, ko 2003. gada saulainā ziemas dienā ierakstīju viņa Maskavas dzīvoklī un kurā viņš runāja par fizisko laimi būt humanitāram zinātniekam, es netīšām izdzēsu. Tomēr es vēlētos, lai arī šis nelielais sarunas fragments kļūst par mazu Vladimira Toporova “lielā lasījuma” iespēju.

Rīgas Laiks: Vai jūs uzskatāt sevi par kultūras cilvēku, kulturālu cilvēku?

Vladimirs Toporovs: Grūti pateikt. Katrā ziņā, ne vien pēc padomju kritērijiem, bet pat pēc pašreizējiem, kad kultūras, Rietumu, tai skaitā, antīkās kultūras horizonti ir ļoti paplašinājušies, es varu sevi uzskatīt par kultūras cilvēku, kulturālu cilvēku. Bet ziniet, mani pirmkārt traucē mana biogrāfija. Es zinātnē nokļuvu ne tādēļ, ka zinātne mani būtu interesējusi kopš paša sākuma. Zinātne man, tāpat kā daudziem, bija paslēptuve, lai nebūtu jāizvēlas cits ceļš. Es nekad neesmu bijis komjaunietis, neesmu bijis partijā, lai gan mani vairākkārt ir mēģinājuši pierunāt, vienkārši rāvuši tur iekšā. Reiz, pēc universitātes beigšanas, mani pēkšņi uzaicināja uz marksisma ļeņinisma neklātienes mācību katedru vecajā universitātes ēkā. Es aizgāju, jo mani bija rekomendējuši mācībām aspirantūrā. Un tur mani sagaidīja kāds – apbrīnojami, kā mēs tādus vervētājus pazinām pēc sejas, pēc runas manieres, stila – , kurš sāka mani iztaujāt. Es sapratu uzreiz, ap ko lieta grozās, un, pārkāpjot pieticības likumus, paskaidroju viņam, ka esmu rekomendēts aspirantūrai, ka gatavojos nodarboties ar zinātni. Viņš pajautāja, kādas valodas es protu. Godīgi sakot, es lasu daudzās, pat ļoti daudzās valodās, varu sarunāties vācu, angļu, franču vai lietuviešu valodā, un mazliet arī latviski, bet es labi zinu, ka atbilstīgi es runāju tikai krieviski. Viņš pēkšņi pārgāja uz angļu valodu un palūdza izstāstīt savu biogrāfiju. Es tādā nabadzīgā angļu valodā apstāstīju viņam savu biogrāfiju. Tad viņš teica: “Jūs mums derat. Cik jūs saņemsiet aspirantūrā?” Es atbildēju, ka, pieņemsim, kādus 400 rubļus, vecajā naudā. Viņš teica: “Pie mums jūs saņemsiet desmit reizes vairāk.” Es pajautāju: “Bet ko jūs piedāvājat?” Atbilde bija: “Kad jūs piekritīsiet, es jums pateikšu, bet jūs strādāsiet ārzemēs.” Es teicu: “Es kategoriski atsakos. Neiešu, un viss.” Tad viņš pajautāja: “Bet kas ir jūsu zinātniskais vadītājs?” – “Zāmuils Borisovičs Bernšteins, pazīstams valodnieks.” – “Labi, jūs vēl dzirdēsiet no Zāmuila Borisoviča, ka viņš jums ieteiks pieņemt mūsu priekšlikumu.” Es atbildēju: “Nu, tas neko nemainīs.” Tomēr aizejot man bija mazliet bail, ka būs lielas nepatikšanas. Nekādu nepatikšanu nebija, acīmredzot mana atteikuma noteiktība bija atstājusi iespaidu. Tomēr, kad es beidzu aspirantūru, mani atkal izsauca uz turieni un es atkal tēloju muļķīti un pusidiotu, kas nekam nav derīgs. Tad nu mani arī atlaida Dieva mierā, pat īpaši neuzstājot.

RL: Jūs izstāstījāt, ka aizgājāt zinātnē, lai nedarītu kaut ko citu. Kad es jums prasīju par kultūru, es gribēju jautāt, vai kultūra jums ir tāda vērtība, kas spēj kļūt par uzdevumu, spēj pamatot dzīvi?

Toporovs: Es sapratu, ka tas ir labs variants, bet nav labākais. Visa mana ģimene, vecāki, vecāmamma bija noskaņoti ļoti pretpadomiski. Un viņi lieliski saprata, ka būs spiesti nodzīvot savu mūžu tādu marginālu cilvēku stāvoklī. Tā tas arī notika. Un tam bija ļoti liela nozīme man. Mani kristīja. Es atceros, bija tāds brīdis… Es zināju, ka cilvēki mirst. Man bija trīs vai četri gadi, es zināju, ka cilvēki mirst, bet nekad nebiju iedomājies, ka arī man nāksies mirt. Un kad es to sapratu, mani pārņēma neaprakstāmas šausmas, kaut kāda histērija. Tad tēvs mani aizveda uz tuvāko dievnamu, un pēc tam es jautāju: “Vai tad patiešām nav bijis neviena paša cilvēka, kas nav nomiris, vai, lai arī nomiris, augšamcēlies?” Es, saprotams, zināju par Jēzu Kristu, pratu lūgšanas, kopš pirmsrevolūcijas laikiem mums mājās stāvēja milzīgs ikonostass ar svētbildēm, ik vakaru tur aizdedza svecītes… Ģimene bija reliģioza, un es lūdzu Dievu. Tēvs man izstātīja par Jēzu Kristu, un, lai gan es par viņu jau zināju, tas mani kaut kā neparasti nomierināja. Un pēkšņi iestājās kaut kas, kas pat vairs nebija vienkārši miers, tas bija tāds žēlastības brīdis… Un dvēselē bija tik gaiši un viegli.
Un tomēr es teiktu, ka var būt arī negarīga kultūra, lai gan sev esmu uzcēlis tādu hierarhiju: vispirms – garīgums. Un man jāsaka, ka krievu zinātnes panākumi vai, teiksim, klasiskās krievu literatūras panākumi – tie tomēr lielā mērā bija saistīti ar šādu garīgumu un vēlēšanos norobežoties no varas, no birokrātijas, no piedalīšanās netīrās un apšaubāmās lietās. Un pastāv plašs horizonts, tādēļ man blakus krievu kultūrai vienlīdz tuva ir antīkā kultūra, ko es pazīstu, senindiešu, irāņu un citas kultūras. Un Rietumu kultūras. Kad es pirmo reizi nonācu Romā, staigāju diennaktīm, gulēju tikai kādas četras stundas, visu pārējo laiku staigāju. Jo man tā ir svēta pilsēta. Lielāku svētumu es nevaru iedomāties. Varbūt, ja es būtu pieņēmis uzaicinājumu un aizbraucis uz Jeruzālemi, būtu tas pats efekts. Taču diemžēl ceļojumu laiks man ir beidzies.

RL: Es atcerējos, ka nesen palestīnieši bija paslēpušies kristiešu dievnamā Bētlemē. Kā jums šķiet, vai baznīcā var paslēpties no nāves?

Toporovs: Vispār var. Un tādi gadījumi ir bijuši. Kara laikā daudz ksendzu gāja bojā, jo viņi bija slēpuši ebrejus, un ne tikai ebrejus. Bet ne vienmēr tas ir atkarīgs no mācītāja drosmes. Un vēl – kad viņi spridzināja Kristus Pestītāja baznīcu, es pret to izturējos neitrāli, lai gan zināju, ka vecāki pārdzīvo. Bet kara laikā es pēkšņi par to atcerējos, un es uzrakstīju kādu rakstu par kristietību. Tā ka kaut kāda pēcnākamība pastāv, tas nebija mans nopelns, tas bija kaut kas no neapzinātā. Tā ka starp garīgumu, reliģiozitāti un kultūru es saskatu atšķirības, taču neredzu pretrunu.

RL: Kas jūs pasaulē un dzīvē interesē vairāk par visu?

Toporovs: Tas ir grūts jautājums. Es teiktu, ka visvairāk mani interesē kultūras sfēra, iekļaujot tajā gan zinātni, gan glezniecību, gan daiļliteratūru. Man diemžēl ir lieli robi muzikālajā izglītībā. Jums tas liksies dīvaini, un es neņemos to izskaidrot, bet es ļoti labi stādos priekšā mūziku ideju līmenī. Mana sieva, piemēram, labi pazīst mūziku, bet tāda mūzika ideju līmenī viņai nepastāv.

RL: Vai ir kādi jautājumi, pie kuriem jūs atgriežaties atkal un atkal?

Toporovs: Es varu nosaukt kādas piecas vai sešas sfēras, ar ko es nodarbojos patlaban: valodniecība, folklora, literatūrpētniecība, mīts un rituāls, vēsture, daļēji – filozofija, semiotika. Ar to visu es patlaban cenšos nodarboties, tādēļ pašlaik atrodos grūtā situācijā, jo man acīmredzami lemts mazāk laika, nekā būtu vajadzīgs, lai vienkārši pierakstītu to, kas man ir palicis rokrakstos…

RL: Jūs nodarbojaties ar tik daudzām lietām…

Toporovs: Jā, un es alkatīgi esmu ieķēries tajās, lai gan saprotu, ka vajadzētu sevi kaut kā ierobežot, taču nepietiek gribasspēka un varbūt arī vēl kādu citu īpašību.

RL: Vai jūs teiktu, ka esat īstenojies?

Toporovs: Es teiktu, ka nespēju spriest par to milzīgo daudzumu, ko esmu uzrakstījis… Es teiktu tā: zināmā mērā esmu īstenojis to, ko es varētu uzskatīt par savu patieso īstenošanos, ja vien būtu paspējis izteikt visas domas un apsvērumus, kas man katrā no šīm nozarēm ir.

RL: Starp citu, vai tiesa, ka “Volga” ir latviešu vārds?

Toporovs: Pareizāk sakot, baltu vārds. Volgas upei nebija viena nosaukuma līdz pat 18. gadsimta sākumam, katra tauta, kas dzīvoja pie Volgas, to sauca citādi. Par “Volgu” sauca tikai augšteci, apmēram 200 kilometrus no izteces un tālāk. Balti, kas šajās vietās dzīvoja, zināja, ka tā ir ļoti gara upe, lai cik dienas pa to brauktu, tā nebeidzas un nebeidzas, un tālāk braukt pa to ir bīstami. Un sākumā šo upi sauca “Ilgā”. Šis sākuma “I” krieviski dod to, ko apzīmē ar mīkstinājuma zīmi. Bet mīkstinājuma zīmi vārda sākumā nekad neliek, tādēļ radās protēze – skaņa “v”, tātad “vilga”, “v” – cietais. Tā šī mīkstinājuma zīme pārvētās par cieto zīmi. Bet cietā zīme krievu valodā un vispār slāvu valodās tiek paskaidrota ar “o” palīdzību. Tā arī radās “Volga”. Bet Volgas augštecē pastāv vairāki desmiti pilnīgi skaidru hidronomisko baltismu. Baltisko hidronīmu tur ir vairāk nekā krievisko. Ir arī daži toponīmi, daži ciemi, kas nosaukti pēc upju nosaukumiem. Tā ka šis ir baltu nosaukums. Tomēr, ja runāsim reāli, vairāk iespēju ir to uzskatīt par tādu latgaliešu–kriviču elementu. Kriviči vēl nebija kļuvuši par slāviem, viņi no Lejasvislas iznāca vēl kā balti, bet, kamēr aizgāja līdz Volgai, slāviskojās. Slāviskošanās sākās apmēram tur, kur jums tagad ir Latgales austrumu robeža un Pleskavas apgabalā, uz Novgorodas pusi.