sarkans@sarkans.lv

Vārdu emancipācija (tās rezultātā pionieris, atkarībā no konteksta, atkal var būt ne vien bērns ar kaklautu, bet ikviens pirmatklājējs, un neskartās zemes drīkst atrasties visdažādākajās zemeslodes vietās, ne tikai Kazahijas stepē) ir ļāvusi Rīgā rasties restorānam ar šādu adresi. Sarkans uz sarkana, Latvijā.

Satiekoties “četratā četros pie čekas”, tas ir, pie Valsts policijas durvīm Stabu un Brīvības ielas stūrī, mēs salīdzinām priekšstatus par to, kāpēc tieši par Sarkanu nosaukts turpat blakus nesen atvērtais namiņš — bārs, restorāns un mansards. — Nu, tieši tāpēc, ka pie čekas. — Jocīgi, šīs asociācijas īpašnieks ir tik jauns — ne jau viņam vajadzēja tā domāt; vai varbūt tā ir izpratne par mārketingu? Sēžot bāra zālē, kurā nav kategoriski nekāda postpadomju kiča un austrumu robežu, izņemot trīs vīriešus, kas pajoko paši par sevi un mūsu minējumiem, ienākdami pa durvīm ar lielām ceļasomām, sarkanām treniņjakām (CCCP) un sarkaniem krekliņiem (Če Gevara) — Berlīnes suvenīriem, mēs tomēr asociējam savus pirmos sārtos kokteiļus ar mīļi nevainīgiem čekas jociņiem. Reiz latviešu dzejnieks uzrakstīja dainu: “Čekas māja, čekas māja,/ ne tev logu, ne tev durvju,/ pa vienām saule lēca,/ pa otrām norietēja.” Izsaukts uz čeku, viņš redzēja, ka logi un durvis tai tomēr ir, un apsolīja turpmāk vairs tā nerakstīt. Tagad viņš tepat, tērpies tēkreklā, apmierināti ēd steiku ar tēkauliņu, birdina mutē kuskusu, lauž svaigi ceptu un maigi ķiplokotu nānmaizi, sveicinās ar paziņām no šās mājas dizaina aprindām un kārtīgi izpēta dzērienu karti, lai pasūtītu galdabiedrei margaritu.

Starp citu, nesen kāda sieviete teica: neļķes ir reabilitētas. Pat sarkanās.

Sarkanie lukturi? Galīgi garām. Otrā stāva zāle, kurā var paēst atturīgi organizētā atmosfērā, drīzāk atgādina kādu elegantu semināru telpu, vismaz pagaidām, kamēr tās galdiem vēl nav galdautu un valda nesen iekārtota interjera smarža, kam jāapaug ar laiskākiem aromātiem. Mansarda zilajos dīvāniņos var sēdus ar taisnu muguru grupēties ap vīna glāzēm un kafijas tasēm, kas novietojamas uz zemiem galdiņiem, krustojot pār ceļgalu ļoti garas kājas. Vai šeit mēdz nākt meitenes, kuru augums ir mazāk par metru septiņdesmit? Vispārīgi ņemot — nē.

Un Sarkans viņām ir ideāls interjers, vienlaikus caurredzams un noslēpumains. Lakoniski sarkanajā mansarda gleznā slēpjas tūkstošiem sīku sarkanu rozīšu. Marcipāna kūka — baltu bezsvara stāvokļu kārtojums sarkanā mērcē — smaržo pēc mandelēm tik spēcīgi kā sarūgtinājums, kas jau pāraudzis nāves svētlaimē. Visskaistākais man šķiet stikla ēdienu lifts, kas ved visu augšup — vai lejup? to es nez kāpēc šeit nespēju iedomāties — no grīdas līdz griestiem uzbrauc tumši sarkana vīna glāze, bet iztēle zīmē caurspīdīgajā kubā ieprojektētu būtni, kuras ceļgali pievilkti zodam un apņemti ar roku līnijām. Kamēr cilvēki šajā mājā vēl nav sablīvējušies, šeit pietiek vietas uz jebko paskatīties no attāluma.

Pagaidām te ir atstāta vieta arī sarunai, neaizņemot telpu pavisam ar pārējām skaņām, un elpošanai. Ēdieni seko pa pēdām telpai, meklējot tajā savu nozīmi, un šķiet, vēl ir vajadzīgs laiks, lai kļūtu skaidrs, kāda īsti tā izrādīsies.  

Lēna iziešana no nupat nospēlētas vai redzētas lomas kādā tuvējā teātrī, vēla sestdienas vakara horizontālās neona līnijas un tuksnesīgi plūstošā mūzika, divas sakrustotas laima miziņas uz galda, riņķojošās gaismas, kas pievērš skatienu pretimsēdētāja izgaismotajām acīm, spoguļbumba, kura rāda šaipusē tikai pusi no sevis, liekot sajust nezināmu telpu viņpus sienai un nezināmus cilvēkus, kas redz šo pašu bumbu no otras puses, Kešļovska filmu skumjā vienotības sajūta. Trīsstāvu trīskrāsu trīsvienība, kuru aptver siltākā un sāpīgākā no trim — Sarkans, brālība. To nav iespējams izdzēst un devalvēt kā brīvību vai vienlīdzību, kaut vai tāpēc vien, ka savā starpā nesaraujami saistīti arī nebrīvie un nevienlīdzīgie.