Sarkanas, oranžas, zilas un zaļas

Kapu soma

Todien es aizbraucu pie L. uz Jeruzalemi, un mēs stundām vazājāmies pa pilsētu, birdinādami beigeles drupatas vairāku reliģiju svētajās drupās, līdz pievakarē aizklīdām līdz vecajiem musulmaņu kapiem, kuri atrodas netālu no Amerikas vēstniecības. “Tur ir daži jauki kapakmeņi,”  L. sacīja, un mēs bridām cauri plastmasas pudelēm un šļircēm piemētātiem ērkšķiem.

Kapsētas vidū starp diviem kapakmeņiem mētājās soma. Melna, hromētos riņķos ievērtu jostu. Visās pasaules malās ar tādām somām staigā vecišķi un nodrošināti tūristi, piebāzuši daudzās kabatas ar naudu, digitālo fotoaparātu atmiņas moduļiem, zelta kredītkartēm un košļājamo gumiju.  “Taisām vaļā, varbūt tur ir kaut kas vērtīgs?”  es teicu, taču L., kura jau diezgan ilgi dzīvoja Jeruzalemē, sacīja, ka viņa parasti nemēdzot taisīt vaļā svešas somas, kur nu vēl tad, ja tās mētājas musulmaņu kapos. “Atveram,” es teicu, “varbūt tur ir kaut kas vērtīgs!”

Mēs atvērām somu, un tur bija trīs Francijas pases, dokumenti, kāds puskilograms dažādu atslēgu un automašīnas pults. Soma piederēja kādam Armānam Pjēram Anrī, vai kā viņu tur sauca,  bet tas nav svarīgi, jo viņš bija mūks, bet mūki mēdz mainīt vārdus, kad vien tiem iekārojas. Anrī bija labs L. paziņa kopš studiju laikiem, un es biju spiests pārvarēt kārdinājumu savākt Francijas pases un pārdot tās Telavivas centrālajā autostacijā.  Mēs piezvanījām Anrī un atdevām somu. Izrādījās, ka somu no automašīnas nospēris kāds puišelis, kamēr Anrī krāmējies ap garāžas vārtiem.  Naudas tur neesot bijis. Anrī izskatījās gan apmierināts, gan apjucis. Mēs smējāmies par to, ka Jeruzaleme ir maza, un kas būtu noticis, ja somu atrastu policija, kurai jau bija ziņots. Droši vien to sašautu vai uzspertu gaisā ar ūdens lielgabalu.  Anrī bija paguvis nopirkt tieši tādu pašu somu un piedāvāja to visiem, kas tovakar bija sanākuši sarga mājā, taču nevienam tā nebija vajadzīga.  Es gan iedomājos, ka arī to varētu pārdot  Telavivas autostacijā.Kontrolieris

Uri jau gandrīz gadu strādā apsardzē. “Es gribēju pieteikties uzreiz kā sākās Intifada, bet tur var nopelnīt tikai astoņpadsmit šekeļus stundā, un mamma teica, ka tad man pašam būs jāmaksā par dzīvokli,” Uri stāsta un piebilst, ka es nekad neuzminēšu, kas viņam darbā patīk visvairāk. “Droši vien saņemt piķi un piedzerties lopā,”  es saku, jo jau vairākas dienas Uri man bez mitas stāsta par kārtējo dzerstiņu, purnu sišanu un čurāšanu uz pazīstamiem tūrisma objektiem.  “Nu pilnīgi garām, nu pilnīgi,” Uri iesvilpjas un nošmaukstina pilnīgās lūpas. “Man patīk aptaustīt sulīgus meitiešus lieliem pupiem!” “Ej tu dirst!”  es draudzīgi papliķēju Uri pa muguru, “un par to tu esi ar mieru pats maksāt par dzīvokli?!” “Jā,”  saka Uri un stāsta, ka viņš agrāk strādājis par apkopēju, pelnījis vairāk un varējis atļauties braukt pie visādām Brazīlijas un Taizemes maukām,  bet tagad ar to esot cauri, ja nu vienīgi Indijā viņš vēl neesot bijis. Tomēr es nojaušu, ka ar meiteņu apgrābstīšanu vien ir par maz, un mēģinu no Uri izvilināt patieso iemeslu. Tas nav viegli —  es stāstu viņam par kādu savu Rīgas paziņu, mākslas fotogrāfu, kurš arī strādā apsardzē,  par viņa identitātes baiļu sviedriem un neziņu,  vai viņš labāk sargā, vai taisa bildes. “Nu jā,  bet tu jau tāpat neticēsi,” noņurd Uri un apčamda pavecu filipīniešu viesstrādnieci. (“Ierocis ir?”  “Nav!” “Labi, ej!”) “Nē jau, es ticu visam kam,”  es saku un vēlreiz draudzīgi papliķēju Uri pa muguru. “Tiešām?” Uri aizdomīgi palūkojas apkārt un pieliecas man tuvāk. “Bet droši!” Uri pieliek lūpas man pie auss un saka: “Es gribu atrast  bumbu un kļūt slavens visā Izraēlā. Mani rādītu televīzijā. Un kaut ko es būtu izdarījis arī valstij.” Tikmēr garām paiet trīs krāšņas krievu meitenes,  un Uri dusmīgi nospļaujas: “Nu, bet tas jau  pats par sevi.” Vēl Uri stāsta, ka viņam bail iet uz tualeti, jo tur iet visi apkārtnes armijnieki un to noteikti kādu dienu uzspers gaisā.Alī mošeja

“Neej peldēties pie Sidnī Alī mošejas. Tur klaiņo suņi. Tur nav tīrs ūdens. Tur nozags drēbes.  Tur nav glābšanas stacijas. Mošeja ir kultūras vērtība. Es tur reiz redzēju arābus,” man caurām dienām skandina kaimiņi un paziņas, un es neeju arī. Galu galā, kāpēc iet peldēties pie mošejas,  ja es dzīvoju blakus baseinam un pazīstu tā biļešu pārdevēju? “Neej peldēties pie Alī mošejas,  tur ir alu cilvēks,” kādu rītu, pulēdama savas automašīnas lietos diskus, saka mana kaimiņiene. Es paņemu dvieli un tūlīt pat dodos ceļā.  Sasodīts, viens otrs ir spiests meklēt alu cilvēku Sibīrijā vai Ziemeļindijā, bet no manis viņš dzīvo pārdesmit autobusa pieturu attālumā. Kaut arī Alī mošeja atrodas pieturas otrā pusē, un minarets,  ko katru rītu biju aplūkojis pa vannas istabas logu, pirmajā brīdī liekas tālu, es gribu doties turp kājām. Ir taču jāizdomā, ko teikt alu cilvēkam, kā ar viņu apieties un vispār — kā viņu atrast, ja nu viņš tobrīd ir alā?

Izrādās, ka alu cilvēks tikai daļēji dzīvo alās. Patiesībā viņš mīt mazajā Ēdenes dārzā un viņam pieder kofīšops. Kaļķiem notašķītiem pirkstiem alu cilvēks pūlas uztīt nesamērīgi mazu kāsīti, sūrojas, ka jau divdesmit piecus gadus policija neļauj viņam dzīvot, ka tūristi vairs lāgā nepērkot maccabi alu un ka vakaros raustoties elektrība. “Tu viens pats to visu uztaisīji?” es vaicāju, vērodams kolonnas, pārkares, vāzes, stabus, betona ziedu vītnes un figūras, veidnes, tukšos cementa maisus un suni, kurš pavēnī laiski blusojas. Mazas vienistabas būdeles ar milzu torņiem, no kuriem rēgojas vēl neapdarināta armatūra. Maccabi alus maksā divdesmit šekeļus. “Jā,” alu cilvēks iesēcas,  “visu es uztaisīju kopā ar viņu,” un parāda ar pirkstu ne īsti uz sevi, ne uz suni. Bet viņa  tur vairs nav. Tur vispār neviena nav.

Vakarā mēs kopā ar alu cilvēku un Batju vārām makaronus. Pie Alī mošejas sāļajā jūras vējā gaudo policijas sirēnas. Jah guides [1. Jah guides nozīmē dievišķu vadību. “Jah” rastafari valodā tiek lietots par sinonīmu imperatora Hailes Selassie kā Dieva manifestācijas apzīmēšanai. Termins atvasināts no Vecās Derības, kur tas tiek lietots formā “Jahve”. Rastafari ir reliģiskas ievirzes kustība, kuras piekritēji par cilvēces šūpuli uzskata Āfriku un atzīst, ka Etiopijas imperators Hailes Selassie I ir 20. gadsimta Dieva manifestācija.].Atkritumu kalns

Uzi raustīja auklas un kūļāja kājas saspiestas lapsenes vēderam līdzīgajā maisā, bet nekā —  jūras vējš nesa paraplānu arvien tālāk pāri pēckara gados saslietajām būdām, pāri romiešu Apolonijai, kur tagad pulcējas tūristi un arheoloģijas studenti, pāri Kfar Šemarjahu [2. Kfar Šemarjahu — bagāts villu rajons tūrisma pilsētas Herclijas ziemeļos. Mūsdienu Izraēlas buržuāziskās elites dzīvesvietas simbols.] greznajām villām tieši uz atkritumu kalnu. Tā bija visaugstākā vieta visā apkārtnē. Ja kāds nevarēja orientēties pilsētā, tad tam parasti ieteica lūkot pēc Akādijas viesnīcas smailes vai baltā dienvidu ūdenstorņa, taču patiesībā bija jāmeklē atkritumu kalns pilsētas ziemeļu daļā uz Haifas pusi. Gandrīz vai sazvērestība, kuru neviens negribēja atklāt, tomēr visi zināja, cik tālu vai tuvu tas atrodas.

Uzi nolaidās netālu no dzeloņstiepļu žoga un sarūsējuša buldozera. Smirdēja pēc saulē sakarsušas plastmasas un pārtikas atliekām. Trešdaļu no atkritumu kalna kores līkņāja cilvēks, kura izskatu varētu apzīmēt ar vārdiem “nemazgātais stils”.  Aiz jostas viņam bija aizbāzts Trešās Mozus grāmatas rullis, rokā iesms, uz kura saspraustas zaļās un melnās olīvas, apelsīnu mizas un gurķa ripiņas. “Nolādēts,” nodomāja Uzi, “tagad man būs jāņemas ar pinkaino veci, un nevarēs nemanīti nozust.” Taču vecis rakņājās pa atkritumiem un nelikās traucēties. It kā nekas nebūtu noticis, viņš pienāca pie paraplāna un pajautāja, cik ilgi vēl līdz saulrietam. “Man nav pulksteņa, muļķi!”  Uzi turpināja klaigāt kādas desmit minūtes, nesaprazdams, kas īsti vecī ir tik kaitinošs.  “Man nav pulksteņa, un, ja arī būtu, es tev tāpat neteiktu, riebīgais bikšainais raksturulli!” Uzi aizsmakdams kliedza. “Neviens te nav muļķis,” teica vecis, un ievīstīja rakstu rulli polietilēna maisiņā. Vecis trīs reizes nospļāvās uz Uzi pusi, pasvilpa kaķim, noklīdušam sunim un kraupainam kazlēnam, un devās uz atkritumu kalna pakāji. Pēc vairākiem mēnešiem Jeruzalemes, Haifas, Berlīnes un Stokholmas ielās parādījās pinkaini ļaudis ar kazlēniem suņu siksnās.Soveto bārs

Vilks viņu zina, kur īsti atrodas Soveto, varbūt kaut kur Nigērijā, Libērijā vai Mumbērijā, es īsti nespēju noticēt, ka tā ir Dienvidāfrikā, kur baltie dzer vīnu, bet melnie spiesti lakt dubļus. Soveto Bar ir desmit minūšu gājienā no vecās Telavivas autostacijas. Nu, apmēram. Uz grīdas mētājas sprāgušas mušas, bāra vidū uz bluķa sēž vecs etiopietis, kuram mati nokarājas līdz zemei, liekas, ka tās ir saknes. Apkārt sēž rastamani, dzer lētu alu, siltu ūdeni, pīpē zāli, lamā armiju un policiju — viss ir kā nākas. Bārā sēž arī pats regejs, taču neviens neatceras, kad viņš atnācis. Prom ejam neviens viņu redzējis nav, un,  ja būtu, tāpat neko nevarētu atcerēties.

Moše sēž bārā jau trešo gadu, jo viņš ir  reliģiozs un tāpēc viņam ir seši bērni un vēl divdesmit sešus gadus atmaksājams kredīts par dzīvokli. Tāpēc viņam te jāsēž, un jāziņo slepenpolicijai par aizdomīgiem tipiem,  kas te vazājas ar Libānas, Jordānijas un Marokas hašišu, turklāt vēl nicīgi izsakās par armiju. Kāds teiktu, ka Moše ir nodevējs, taču tā nav,  viņa vectēvs ir rabīns, tētis strādā rituālajā pirtī netālu no Mea Šearīm reliģiskā rajona, un Moše kļuva par ziņotāju tāpēc, ka neko citu nevarēja iemācīties, bet sēdēt un klausīties taču var katrs, turklāt visi to zina. “Armiju gan lamāt nevajadzētu,” domā Moše, “ja nebūtu armijas, nebūtu arī  Soveto Bar, un tad nevienam nebūtu darba,  nebūtu arī naudas, un sāktos tādi sūdi, ka beigtos pat valsts pabalsti, jo tad tādas valsts nemaz nebūtu.” Tādēļ Moše par armijas lamāšanu neziņo, ka armija neapvainojas un neizbeidzas.

Bieži vien Moše ir spiests strādāt arī sabatā.  Būdams reliģiozs cilvēks, Moše jūt, ka, strādājot sabatā, pliko pakausi svilina sajūta, ka tas ir pliks. Apaļš un spīdīgs kā spuldzīte. Pa ielu garām iet cilvēki ar cepurēm vai kipām galvās, un Moše viņus apskauž par to, ka viņus nekas nededzina.  “Varētu uzmaukt vismaz adītu cepurīti,” prāto Moše, “taču tad es izskatītos pēc cionista no okupētajām teritorijām, un mani piekautu.”  “Varbūt nepiekautu vis, varbūt iegāztu ģīmī kādu saskābušu maccabi alu,” kādu sabata vakaru saka vecais Dža Hodū, kurš tik ilgi klīdis pa Indiju, ka pazītu ziņotāju pat zem astoņdesmit centimetrus biezas kapu plāksnes.

Pēc divdesmit sešiem gadiem Moše vēl arvien sēž Soveto Bar, jo tās ir viņa saknes, tas ir viņa roots, viņa lipīgā grīda, viņa regejs un viņa sabatu sabats. Pagājušajā nedēļā no bankas pienāca vēstule, ka dzīvoklis ir izmaksāts.Kanaānietis

Ikviens, kas kaut nedaudz palasījies ebreju svētos rakstus, zina, ka kanaānieši ir sliktie. Viņi ir jāpadzen no zemes, kur plūst piens un medus, un, ja tos nepadzīs, tad D. padzīs pašus izraēliešus. Kanaānieši nudien nav nekādi labie. To, ka kanaāniešu kultūra ietekmējusi ebreju kultūru, izdomāja vācu profesori, bet visi taču zina, ka vācu profesori izdomājuši arī ziepes no cilvēku kauliem un gāzes kameras. Un tamlīdzīgi.

Rivka par kanaāniešiem runā piesardzīgi. “Ir ne tikai literārie, bet arī politiskie kanaānieši.” Viņa samulst, kad es jautāju par kanaāniešu politisko programmu, bet tomēr atzīst, ka “piekrīt kādiem astoņdesmit procentiem, ja ne vairāk. Galu galā, mans universitātes profesors bija kanaānietis!”  Kad uzplijos, lai mani iepazīstina ar kādu kanaānieti, Rivka liedzas un taisnojas, ka tas būšot grūti, vismaz man, jo visi kanaānieši runājot ar briesmīgu sefardu akcentu, pārspīlēdami rīkles skaņas un vispār, viņiem no mums, t.i., ebreju diasporas, neko daudz nevajag. “Vai tiešām  kāds no kanaāniešiem nav dzimis vismaz Polijā,”  es uzmācos Rivkai, un saku, ka viņa ir pati skaistākā meitene pasaulē, un, lai arī, Rivkai dzirdot, to biju teicis meitenei, kas organizēja  manu rītdienas tikšanos, Rivka saka, ka varbūt sarunāšot man kādu kanaānieti.

Beidzot mans sapnis piepildās. Kanaānietis, vecs Austrumeiropas izcelsmes ebrejs, saulē samiedzis acis, sēž un sūc Carlsberg alu. “Pastāstiet man kaut ko par kanaāniešu kustību,” es saku, baidīdamies viņu izbiedēt, itin kā būtu devies kanaāniešu medībās. “To jau pāris vārdos nepateiksi, tiekamies rītdien jahtkluba bārā.” Labi, tiekamies arī.

“Par kanaāniešiem mūs, protams, nodēvēja oponenti,” nākamajā vakarā plāj vaļā kanaānietis, “jo mēs bijām dzimuši uz vietas un gribējām būt īsti vietējie. Radīt, nevis uzsūkt. Mēs jau te dzīvojām, pirms radās Izraēlas valsts. Es esmu palestīnietis, mana dzimšanas apliecība ir izdota Palestīnā!”  “Vai pretinieki jūs nosauca par kanaāniešiem,  lai būtu iemesls uzbrukt?” Kanaānietis tikām ir ķēries pie šniceles. Izraēlas kreisie ir nodrošināti  un var atļauties šniceli jahtkluba bārā. “Ņem,”  viņš saka un sniedz man lielu aploksni,  “es uzrakstīju rakstu, kā samierināt Strīdus Zemi.”

Mājās es atveru aploksni, un visapkārt sāk virmot sarkanas, oranžas, zilas un zaļas smiltis. Tīrākā ģeometrija. Un vēl raibi konfekšu papīriņi. Līdz vēlai naktij mēģinu samierināt Strīdus Zemi, bet man neizdodas.Olīvu ziepes

Farīds vienmēr ir smaidīgs un laipns. Vismaz  no rītiem, kamēr nav noriebušies pircēji, kuri vienmēr muļķīgi pamanās pajautāt, ar ko majorāns atšķiras no rozmarīna un vai salvijas  tēja labāk palīdz pret klepu nekā luīzas krūma  lapu novārījums. Farīds pircējiem laipni skaidro dažādo zāļu iedarbību, labi zinādams, ka mājās  tie tāpat nepratīs apieties ar augiem un izmetīs  tos ārā. Farīds tirgojas arī ar smaržīgajām augu eļļām un olīvu ziepēm. Tās es vienmēr pērku, jo ziepes ir ietītas plānā papīrā ar skaistiem arābu uzrakstiem sarkanā un zilā krāsā, kas vēstī, ka “visizcilākās un īpaši attīrītās olīvu ziepes ražotas Muhammada Abū Farīda Abū Muammara Hebronas ziepju fabrikā.”

Īstās ziepes sākas tad, kad es pamanu, ka Farīds nesamērīgi nolaiž cenu. Ja vēl pirms mēneša gabals dzeltenīgo ziepju maksāja septiņus šekeļus, bet pirms nedēļas man paveicās vienu gabalu nopirkt par sešiem, tad šodien Farīds man iedod divus gabalus un prasa tikai piecus šekeļus.  “Tavi bērni nomirs badā, un tev nāksies izvārīt ziepēs savu sievu,” es smiedamies saku,  bet Farīds klusē. “Man ir daudz ziepju, nāc, kad vien tev ievajagas, un Hebronā vēl ir pilna noliktava,” Farīds murmina, kraudams no ziepju klucīšiem Bābeles torni. “Bābele reiz sabruks, pagalam būs un beigta, ka nebūs.”  “Nesabruks gan,” Farīds darbojas ap ziepju torni, “ne tikai nesabruks, bet plauks un zels,  un vēl mantā iedzīvosies, mauka tāda!”

Atvadoties Farīds man uzdāvina veselu  kasti ar olīvu ziepēm. Tāpat vien.  Bet varbūt arī tāpēc, ka netālu uz sienas ir grafiti Okupantu tauta.Etiopiešu meitene

Kad Etiopijas ebreji nokļuva Izraēlā, viņus nometināja mājās ar ūdensvadu un kanalizāciju. Stāsta, ka viens otrs tualetes podā esot skābējis gurķus, jo nezinājis, ko citu ar to iesākt.  Visdrīzāk šādi stāsti klejo tikai etiopiešu nelabvēļu un Izraēlas ilgdzīvotāju mutēs, taču kādu  dienu es nolemju pajautāt etiopiešu meitenei,  vai tā ir taisnība. Etiopiešu meitenei tāpēc,  ka no etiopiešu zēna par tādu jautājumu varētu dabūt pa purnu. “Ajela, vai tavi vecāki jau  sen dzīvo Izraēlā?” es jautāju, vērodams kā etiopiešu meitene (viņas ir pašas skaistākās meitenes pasaulē) mēģina saīsināt M-16 tā, lai nenotašķītos ar apelsīnu saldējumu. Viņa klusē un piņķerējas ar savilkto mezglu. “Ajela, man vienalga, kas man gar taviem senčiem,” es taisnojos, jo esmu uzdevis visstulbāko jautājumu, ko katrs, kas nestrādā knesetā, droši vien dzird vairākas reizes dienā. Etiopiešu meitene knibinās ap siksnu un klusē. “Ajela, tas bija stulbs joks, zvēru pie savu brālēnu veselības,” es mēģinu atcelt jautājumu ar joku. “Tu taču negribēji jautāt, vai mani vecāki prata apieties ar tualeti,” saka Ajela, un es purinu galvu un apgalvoju, ka man pat prātā nav nācis jautāt kaut ko tādu.Sālītais ukrainis

Stāsts par sālīto ukraini ir sāļāks par sāli, jo runa ir par sālītu cilvēku. Stāsts ir tā piesūcies sāļuma, ka mani draugi ilgi nevarēja atrast pietiekami sālītu brīdi, lai to stāstītu. Taču kādu vakaru stāsts sāka ritināties.

Tātad, reiz dzīvoja kāds ukrainis, kurš gribēja nopelnīt kādu grasi, nelegāli strādādams Izraēlā. Tikpat labi tas varēja būt arī igaunis vai kāds cits austrumeiropietis, taču gadījuma pēc tas bija ukrainis, un tikai nedomājiet, ka stāstam ir kaut kas kopīgs ar sālītu speķi.

Paslepus neticis uz Odesas––Haifas prāmja, ukrainis nolēma apiet Vidusjūru. Nedēļām ilgi maldījies pa Turciju, Libānu un Jordāniju, ukrainis atklāja, ka tagad viņa ceļu aizšķērso Sāls jūra, saukta arī par Nāves jūru. Sāls jūra gulēja Jordānijas un Izraēlas robežā, priecādamās, ka tūristi vāļājas pa dubļiem, rukšķēdami kā apmierinātas cūkas. Ukrainis nolēma nevis rukšķēt un vāļāties, bet peldēt — viena nakts un vēl mazliet, un tad jau viņš būs pāri. Viņš peldēja, kūlās uz priekšu, airējās kā vien varēja, iežmiedzis padusē lielveikala maisiņā sabāztās drēbes, tad rāpās krastā, slaucījās, ģērbās sāpēs sūrstošiem sviedriem, tad cēlās un gāja. Un gāja.

Policija ukraini atrada tuksnesī kādus divdesmit kilometrus no krasta. Ukrainis gulēja tuksnesī sālī iekaisušām acīm un raudzījās uz attālas ebreju apmetnes ūdenstorni. Ātrās palīdzības meitenes slaucīja viņa sālī pārkaltušās lūpas. Visi priecājās. Daži pat diezgan nopietni teica, ka ukrainim par varonību jāpiešķir Izraēlas pilsonība. Nepriecājās tikai politiķi. Viņi baidījās, ka visi Austrumeiropas iedzīvotāji tagad caurām dienām to vien darīs, kā peldēs pāri Sāls jūrai, un izraidīja ukraini no valsts.