Saprotamā māksla

Nesen Spiegel Online International publicēja ziņu, ka Berlīnes muzejs internetā publicējis leģendāro Lincas kolekciju, kas ir Hitlera privātā mākslas kolekcija. Ādolfa Hitlera attiecības ar mākslu nav bijušas vienkāršas ne dzīves laikā, ne pēc tam. Skolas gados sapņojis kļūt par gleznotāju, 16 gadu vecumā devies uz Vīni un divus gadus pēc kārtas nav ticis uzņemts mākslas akadēmijā “talanta trūkuma dēļ”, tomēr ar pārtraukumiem turpinājis zīmēt un akvarelēt. Viņa darbu vērtību mūsdienās gan pārsvarā nosaka politiskā darbība, un mākslas tirgos ik pa brīdim parādās viltojumi.

Arī savā ziņā kļūstot par modeli, attiecības neuzlabojas. Jau kopš 30. gadiem Londonā Tiso kundzes vaska figūru muzejā regulāri apskādēts Hitlera atveidojums, šogad Berlīnē atklātajā muzeja filiālē viņa figūrai norauta galva jau pirmajās muzeja apmeklējuma minūtēs. Visjautrāk Hitleram jau kā kino personāžam iet 1978. gada zviedru režisora Tāges Dānielsona filmā “Pikaso piedzīvojumi”, kur Hitlera un Vinstona Čērčila (arī nodarbojies ar glezniecību) krāšņais konflikts sižetiski ir vien maza, paviegla un tēlaina norāde uz filmas notikumu politisko fonu. Abi līderi attēloti kā gleznotāji, kas ar saviem molbertiem blakus iekārtojušies ielas malā iemūžināt kādu iespaidīgu celtni. Kamēr Čērčils novēršas, Hitlers viņa gleznojumā celtnei piezīmē melnu kāškrustu, Čērčils savukārt niknumā nodzēš savu cigāru Hitlera pašportretā, kas iegleznots ainavas centrā. Tālāk turpinās visādi kino vēsturē ierasti ļaunie joki - krāsa sejā utt.

Mākslas darbu kolekciju, ko Hitlers sācis vākt 20. gadsimta 30. gadu otrā pusē, iespējams, var uzskatīt par tādu kā kompensāciju šīm traumatiskajām attiecībām vai, saskaņā ar Aristoteļa veselīgi racionālo viedokli par mākslas terapeitisko funkciju - par publisku pašterapijas kursu, jo kolekcijas īpašnieks varēja neierobežoti izpaust savus uzskatus un gaumi. Kā raksta Spiegel, šogad Hitlera kolekcijas mantinieks - Vācijas vēstures muzejs - nolēmis publicēt internetā iespējami pilnīgu tā sauktās Lincas kolekcijas reprodukciju katalogu (kopumā ap 4700 darbu - gleznas, grafikas, skulptūras un tekstilijas), nevis lai vienkārši to publiskotu, bet palīdzētu izsekot, kur pašlaik atrodas vairums darbu, kas pēc Otrā pasaules kara, sekojot dažādiem starptautiskiem līgumiem, atgriezušies ja ne pie iepriekšējiem īpašniekiem, tad vismaz aizceļojuši atpakaļ uz valstīm, no kurām brīžiem visai šaubīgā veidā iegūti kara laikā. Tāpat arī Vācijā kolekcijas papildināšana, kam tika piešķirta valstiska nozīme un arī speciāls padomnieku sastāvs, notika galvenokārt uz bēgošo ebreju un rekrutēto karavīru rēķina. Hitlers bija iecerējis pēc kara izveidot grandiozu “Fīrera muzeju” Austrijas pilsētiņā Lincā, kur pavadījis daļu bērnības, kā liecību viņa personas diženumam un ieguldījumam vācu tautas kultūrā.

Tomēr milzīgajam apjomam kopumā piemīt tikai tāda kā personības kulta relišera vērtība. To nevar uzskatīt ne par Vācijas mākslas retrospektīvu slavas zāli, ne par attiecīgo desmitgažu raksturīgāko virzienu un izpausmju demonstrāciju. Hitleram esot riebušās jebkādas laikmetīgas mākslas izpausmes, pat franču reālisms, pat klasiskā modernisma virzieni, pat slavenie vācu ekspresionistu grupējumi. Viņš neesot varējis ciest nekādas deformācijas, abstrakcijas un kaut kādā ziņā kritizējošu mākslu. Kamēr Hitlers darbojās kā privāts kolekcionārs, kolekcijā ietilpa galvenokārt vācu un austriešu 19. gadsimta glezniecība.

1939. gadā īsi pirms kara projektam tika piešķirts valstisks statuss un “Īpašā Lincas pasūtījuma” (Sonderauftrag Linz) nosaukums. Piesaistot krājuma veidošanai profesionāli - Drēzdenes Gleznu galerijas direktoru Hansu Posi, par pasākuma centru kļūst Drēzdene un paplašinās arī papildinājumu izcelsmes ģeogrāfija. Poses laikā kolekcijā parādās arī agrāku laiku vācu, nīderlandiešu, franču un itāļu mākslinieku darbi, pat no renesanses un baroka laikmeta. Taču arī nākamo kolekcijas pārvaldnieku darbības laikā nemainās galvenais “Fīrera muzeja” komplektācijas princips - vākt tā saukto reālistisko vai mimētisko mākslu, kurai svarīgi attēlot redzamo realitāti vai tai atbilstošas iztēles ainas.

Vērojot Vācijas vēstures muzeja mājaslapā www.dhm.de ievietotās Lincas projekta gleznas un grafikas darbus, rodas iespaids par mierīgu kopnoskaņu, romantiskos, pastorālos vai mitoloģiskos sižetos atklājas dažādu mākslinieku tēlojošā pieeja. Pieturoties pie kolekcijas terapeitiskās lomas, var tikai nojaust, kāda apmēra nemiers bijis jālīdzsvaro ar šāda apmēra mieru. Mimētiskā pieeja mākslai tās baudītājam var sniegt patīkamu apmierinājumu, sajūtu, ka pasaules kārtība ir saprotama un kontrolējama, ka viss ir jauki, un vilki tālu no būdiņas durvīm, sajūtu par tādu kā pareizības apsolījumu. It kā raugoties uz harmonizētām augumu proporcijām, idilliskām dabas ainavām un ideāli telpisku vidi un priekšmetiem, mēs paši kļūtu harmoniskāki un pareizāki. Visādu kompleksu buķetē Hitleram droši vien piemitis arī tāds kā pilnības komplekss - viņš bijis veģetārietis, nav lietojis alkoholu un nav smēķējis, turklāt nacistiskajā Vācijā pirmo reizi valstiskā līmenī aizsākusies pretsmēķēšanas kampaņa.

Tuvojoties 20. gadsimta vidum, māksla sen vairs nebija ne rāma, ne idilliska, bija notikuši gan dadaistu, gan sirreālistu manifesti. Cilvēka acs Bunjuela “Andalūzijas sunī” bija pārgriezta, tomēr nekas no laikmetam zīmīgajām norisēm Lincas kolekcijā neparādās.

Mazliet dīvaini, ka Hitlera režīms mākslas izpratnē atšķīries no, piemēram, Musolīni un Ļeņina ietekmes Itālijā un Padomju Krievijas - futūrisms bija gandrīz vai itāļu fašistu galma māksla, arī krievu avangarda mākslinieki tika nodarbināti jaunās sociālistiskās sabiedrības ērtību vairošanā un estētiskajā unifikācijā, tiesa gan, vēlāk pakļauti represijām, varas gaumei pilnīgi pievēršoties mimētiskajam un drošajam sociālistiskajam reālismam.

Turklāt īpaši konsekvents un naidīgs Hitlers bijis attiecībā pret vizuālo mākslu. Piemēram, viņa mūzikas kolekcijā (apmēram 100 plašu) atradušies ne vien atklāti mīlētā Vāgnera, bet arī citu valstu klasiskās mūzikas ieraksti, pat Čaikovska un Musorgska skaņdarbi slavenu poļu, čehu un ebreju mūziķu ierakstos. Par šīs kolekcijas atrašanās vietu vismaz viss ir skaidrs - 90. gadu sākumā tā atrasta Krievijā, kādas vasarnīcas bēniņos, kur to noslēpis padomju izlūks Ļevs Bezimjanskis, kurš piesavinājies plates uzreiz pēc Hitlera pašnāvības. Nav manītas ziņas, ka tāpat slepus Hitlers būtu baudījis kaut ko no, viņaprāt, nepareizās un nepieņemamās vizuālās mākslas, piemēram, Berlīnes dadaistu grupas dalībnieces un Hitlera vienaudzes Hannas Hohas baisās fotomontāžas, kurās māksliniece polemizē par sociāli kritiskām tēmām.

Lai sīkāk raksturotu, par ko tad sajūsminājies Hitlers, aprakstīšu vienu vācu 19. gadsimta vidus romantiķa Karla Špicvega darbu “Tauriņu ķērājs” (kolekcijā ir 45 šī autora gleznas). Gleznā attēlota krāšņām tropiskām lapotnēm ieskauta aina - saules stari spiežas caur palmu audzēm un šķiet, ka var sajust gaismas siltumu, klajumiņā iznācis dabas pētnieks ar tauriņu ķeramo tīklu, priekšplānā - milzu taureņi - viss atveidots ideāli telpiski. Cik nu var spriest pēc reprodukcijas attēla monitorā, gleznots tiešām meistarīgi.

Iespējams, ka tādu zvērināti retrospektīvu fokusu nosaka iztēles trūkums, kas liedz vismaz ieinteresēties par laikmetīgu mākslu, kurā mimēze vairs nav noteicošais princips jau kopš 19. gadsimta beigām, un tādas kā bailes no “nesaprotamās” un neparedzamās abstrahējošās vai deformējošās izteiksmes. Interesanti, ka komentāros kādā interneta ziņu portālā par Hitlera zīmējumu pārdošanu izsolē, mūsdienu Latvijas publika Hitleru uztver ja ne gluži kā pozitīvo varoni, tad vismaz kā cilvēku, kurš zīmējis kaut ko, ko var saprast, jo vai tad van Goga ķēpājumi esot labāki... Droši vien būtu pārsteidzīgi secināt, ka tikai un vienīgi mimētiskas mākslas karojoša atzīšana var liecināt par rasisma, homofobijas utt. aktīvu pārstāvniecību, tomēr paralēles visai skaidras.