Sapņu zemes nav

Pirms astoņiem gadiem, pirms pārcelšanās uz šejieni, teicu savai draudzenei (tagad viņa ir mana sieva), ka nevaru braukt uz Latviju, jo neprotu un nesaprotu latviešu valodu. Un, pirms braucu šurp, sāku mācīties valodu sarunās ar latviešu draugiem. Pārcēlies uz šejieni, čakli mācījos divus ar pusi gadus. Man žēl, ka latvieši savu valodu izmanto nepilnīgi. Man ir vecas vārdnīcas, tajās meklēju vecos latviešu vārdus, kurus cilvēki vairs nelieto. Ja šie vārdi atgrieztos ikdienas valodā, latvieši saprastu, ka viņu valoda ir tikpat dziļa un liela kā krievu, zviedru un citas valodas. Piemēram, četri vārdi latviešu valodā — plīts, plītēt, plītnieks, plītnīca. Plīts ir plīts. Bet ko nozīmē darbības vārds “plītēt”? Tam nav nekāda sakara ar plīti, tas nozīmē — “dzert”. Kas ir “plītnieks”? Tas nav cilvēks, kas strādā pie plīts. Tas ir dzērājs. Un vēl mani pārsteidz vārds “plītnīca”. Vaicāju vairākiem vecākiem cilvēkiem, vai viņi šo vārdu zina. Viņi nezina. Kas ir “plītnīca”? Tā nav telpa, kur ir plīts. Tā ir vieta, kur plītnieks iet plītēt. Vai, piemēram, vārds “orts”. Manā vecajā latviešu-angļu vārdnīcā teikts, ka orts ir 75 santīmu monēta, ko vairs nelieto. Es lietoju vārdu “orts”, piemēram, tā — viņš ir orts! Zinu, ka latviešiem nepatīk vārds “idiots”. Tāpēc nesaku “viņš ir idiots”, bet saku “viņš ir orts”. Tas nozīmē, ka viņš ir “idiots”. Ja latvieši atsāktu lietos šos un citus vecos vārdus, rastos jauna un svaiga valoda. Nevajag lietot latviešu valodā angļu vārdus, jālieto vecie latviešu vārdi!

Es dziedu korī Gaudeamus, mani uzaicināja diriģents Ivars Cinkuss. Tas man ir ļoti svarīgi; savulaik es dziedāju gan skolā, gan koledžā, bet, kad mēģināju iestāties konservatorijā, tās diriģents man paziņoja, ka es varot dziedāt dušā vai uz ielas, bet lai nemēģinot to darīt profesionāli. Šeit es esmu piedalījies Dziesmusvētkos, taču — vai dziedāšu vēl, nezinu.

Parasti savu izvēli — dzīvot Latvijā — nenožēloju, bet, kad staigāju pa Rīgas ielām… nezinu. Vienīgais, kā man šeit trūkst, ir mani dēli. Tā ir cena, ko maksāju par to, ka esmu šeit. Varēju izvēlēties — dzīvot Latvijā kopā ar sievu vai Amerikā kopā ar viņiem. Tā bija un ir grūtākā izvēle manā dzīvē.

Pirms no Savienotajām valstīm pārcēlos uz Latviju, zināju vien to, ka kādreiz tā bija Padomju savienības daļa. Toreiz mēs ar Ullu bijām iemīlējušies un zinājām, ka gribam dzīvot kopā. Viņa domāja, ka labākā vieta kopdzīvei ir Latvija. Amerikā pret jauktajām laulībām ir daudz aizspriedumu. Ulla domāja, ka cilvēkiem šeit nav tādas pieredzes un līdz ar to — nav arī aizspriedumu. Viņa kļūdījās. Tomēr mana izvēle braukt uz Latviju nebija kļūda. Kļūda bija domāt, ka balti cilvēki Latvijā ir citādāki nekā citur pasaulē. Arī te bija neiecietība pret tumšādainiem cilvēkiem. Tikai toreiz cilvēki to neizrādīja. Tagad viņi to izrāda. Nesaprotu, kā var rasties neiecietība pret tumšādainiem cilvēkiem — ļoti maz ir tādu, kas ar viņiem ir saticies, mēs taču šeit esam pavisam kādi piecdesmit. Varbūt viņi to ir saskatījušies filmās? Mēs nedarām neko sliktu. Zinu, ka ir daži tumšādaini basketbolisti, kuriem šeit bijušas intīmas attiecības ar baltajām sievietēm. Bet tie taču ir pieauguši cilvēki! Ja tā ir problēma, varbūt jāaizliedz baltajām sievietēm tikties ar tumšādainiem vīriešiem?

Agrāk šādu attieksmi jutu varas iestādēs, tagad arvien biežāk to jūtu arī ielās. Cilvēki bez jebkāda iemesla mani ienīst. Viņi mani nepazīst, bet viņu skatiens ir tāds pats kā baltajiem Amerikā. Man ir 43 gadi, un es pazīstu šo skatienu labi, ļoti, ļoti labi. Tas ir vienāds visur pasaulē. Paradoksāli, ka latvieši baidās iekļauties Eiropas Savienībā, jo jūsu aizspriedumi jau ir tādi paši kā Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, un šai ziņā jūs jau esat Eiropas Savienībā. Jūs esat baltie cilvēki ar balto cilvēku aizspriedumiem.

Šī attieksme arvien pieaug. Pirmajā gadā, kad biju te, atšķirība starp latviešiem un krieviem bija uzkrītoša. Krieviem uzreiz bija nicīga attieksme — ā, tu esi tumšādains — ei, tu…, bet latvieši, pat ja bija iedomīgi, neizrādīja to. Tagad viņi ir tādi paši.

Man, protams, ir draugi latvieši. Šķiet, ka pēc šīs publikācijas viņu būs krietni mazāk. Tomēr es nevaru nerunāt par to, kā jūtos un ko domāju, jo redzu, ka šādu — nicīgu cilvēku man apkārt kļūst vairāk. Tagad jūtos kā mājās, jo arī Latvijā ir baltie, kas mani ienīst tikai tāpēc, ka mana āda ir tumša. Es nebiju naivs, kad braucu šurp. Jau toreiz zināju, ka būs cilvēki, kas mani ienīdīs, bet nedomāju, ka viņu būs tik daudz un tas sāksies tik ātri. Cerēju, ka būs latvieši, kas sapratīs, ka cilvēki ir dažādi, un, pat, ja viņu āda ir tumša, viņi var būt labi cilvēki.

Mana māte bija apkopēja. Viņa strādāja pie ebrejiem. Viņa teica, ka ebreju bērni ar mani spēlējās tā, it kā es būtu viņu jaunākais brālis. Vidusskolā mans labākais draugs bija baltais, man bija vairākas baltās draudzenes, jo mēs mīlējām viens otru, un ādas krāsai nebija nekādas nozīmes. Agrāk es domāju par latviešiem kā par indivīdiem, nevis ļaužu grupu. Tagad, 43 gadu vecumā, manās domās jūs esat balto cilvēku grupa. Varbūt esmu kļuvis vecs, bet es vairs negribu spēlēties un izlikties.

Pēdējo divu gadu laikā cilvēki ir kļuvuši neizprotami rupji pret mani. Nesen gāju pa ielu, un man pretī nāca kāds jaunietis. Pa pusei latviešu, pa pusei angļu valodā viņš kliedza: “Fuck you, nēģeris! Brauc atpakaļ uz Āfriku!” Es pagriezos un piegāju viņam klāt. Viņš bija latvietis. Tas mani satrieca, jo parasti tik rupji pret mani ir krievi. Biju ļoti rupjš. Gribēju viņam iesist. Bet apzinājos, ka tas nav veids, kādā mēdzu risināt savas problēmas. Turklāt, ja es viņam iesistu, es būtu sliktais, jo visi uzskata, ka tumšādainie ir agresīvi kaušļi. Tā par mums domā. Patiesībā esmu pārliecināts, ka visu var atrisināt ar vārdiem.

Amerikā tumšādaini cilvēki par baltajiem domā tā: “Labāk sauc mani par nigger (nēģeri), nevis friend (draugu), jo, ja tu sauc mani par friend, tāpat ir skaidrs, ka tu domā nigger. Tu esi mans nēģeris, nevis mans draugs.” Situācija Latvijā nav tik slikta, bet es jūtu, ka tā tuvojas, un ir cilvēki Rīgas ielās, kas sauc mani skaidrā angļu valodā par nigger. Tagad, ejot pa ielu, manā sejā redzams naids pret tiem Latvijas cilvēkiem, kuri ir tādi paši kā baltie Amerikā. Tie ir mani ienaidnieki — līdz brīdim, kad viņi būs citādāki.

Pirms dažiem gadiem man ļoti iepatikās Nameja gredzeni. Man likās, ka neesmu to pelnījis, jo tas, manuprāt, ir īsts latviešu simbols. Man šķita, lai es būtu tā cienīgs, jādara kaut kas īpašs. Toreiz es runāju latviešu valodā, bet ne tik labi kā tagad. Tad es sāku spēlēt latviešu teātrī, filmējos reklāmās, piedalījos latviešu valodas mācību raidījumā Palīgā. Kad Ulla man to gredzenu uzdāvināja, viņa teica: “Tu to esi pelnījis.” Tagad neesmu par to pārliecināts. Nevis tāpēc, ka šaubos, vai esmu darījis pietiekami daudz Latvijas labā, bet tāpēc, ka šaubos, vai tas ir svarīgi. Varu dzīvot šeit vēl piecus gadus, un cilvēki par mani tāpat teiks: “Ā, tas nēģeris, tas melnais…” To es negribu.

Kad domāju, vai pasaulē ir kāda vieta, kur mēs abi ar sievu varētu dzīvot bez tā, lai viens no mums justu sabiedrības nicinājumu, saprotu, ka tādas zemes nav. Atšķirīga ādas krāsa, tautība, reliģija — tas ir iemesls, lai cilvēki viens uz otru skatītos no augšas un teiktu: “Tu esi savādāks, tādēļ tu es sliktāks.” Tā ir visur pasaulē. Sapņu zemes nav. Bet sapņu zeme varētu būt visur, ja cilvēki vēlētos saskatīt to, kas mūsos ir līdzīgs nevis atšķirīgs.

Sagatavoja Krista Vāvere