Sanatorija

Uz šejieni braucu cauri pamestam ciematam. Bija gada vistumšākais laiks, otrie Ziemassvētki, sniega nebija, bija silts un līņāja, un debesis bija tikpat tumšas kā zeme. Gājēju pārejai lēniem soļiem tuvojās veca sieviete ar spieķi rokā. Viņa nepaskatījās ne pa labi, no kurienes es braucu, ne pa kreisi, kur nebija neviena, bet tādiem pašiem monotoniem sīkiem soļiem pa baltajām līnijām šķērsoja ielu. Es apstādināju mašīnu labu gabalu no pārejas. Viņai blakus tipināja mazs melnraibs sunītis. Tādiem pašiem sīkiem soļiem nāca vecs vīrietis, viņi apstājās viens otram pretī, pārmija dažus vārdus. Arī viņš, nokāpjot uz pārejas, neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, un gāja taisni uz priekšu. Sunītis pārdomāja, pagriezās pretējā virzienā un sekoja vīrietim uz to pusi, no kuras bija nācis. Tad viņi abi reizē uzkāpa uz ietves un aizgāja pa kādu mazu sānielu. Es nogaidīju, kamēr viņi pazūd aiz žoga, un turpināju braucienu. Visu laiku, kamēr vēroju, man aizmugurē nebija nostājusies neviena mašīna un arī ceļš priekšā bija pilnīgi brīvs. Bieza migla pilēja lejup tāpat kā iepriekš, un es braucu pēdējo ceļa posmu cauri tumšam mežam līdz sanatorijai. Šī nebija sanatorija izredzētajiem, kur ierodas uz trīs nedēļām, bet paliek uz gadu vai pusotru ar vājām izredzēm izveseļoties un ārsta ikrīta uzmundrinājumiem, ka līdz kāzām viss būs pilnīgā kārtībā. Te neārstējas ar nedziedināmām kaitēm svētītie, kuriem ļauts iepazīt laika tecējuma patieso nozīmi – un tomēr arī tie, kuri te ierodas, ilgākais, uz divām nedēļām vai mēnesi ar ceļazīmēm, norīkojumiem, vēstniecības dāsnu vēlību vai paši uz savu roku, var ļauties laika izšķērdīgajām šaltīm. Lūk, manā priekšā iznirst sanatorijas baltais korpuss kā liels kuģis, iebraucis no jūras priežu silā. No tā augšējām kajītēm var vērot zilganus mežus vai intensīvi violetas bērzu birzis, bet tas atkarīgs no laika apstākļiem, gadalaika, apgaismojuma, no tā, vai tu sēdi mīkstajos krēslos un vēro ainavu priekšpusdienā vai pēc pusdienām, galu galā – no pilnīgi neietekmējamām meteoroloģiskām pārmaiņām – kāda ciklona, kas atkal tuvojas no jūras puses un aizsedz sauli uz nedēļu vai divām. Ārste saka – nekādā gadījumā nevajag pastaigāties gar jūras malu, tur ir pārāk mitrs – labāk ir pastaigāties pa mežu. Te ir labi ierasties bez acīmredzama iemesla un norīkojuma, vislabāk – gadu mijā, kad īstie pacienti beiguši ārstēšanās kursu, bet jauni viesi vēl nav atbraukuši. Tad te ir vismazāk iemītnieku, visā lielajā namā kādi četrdesmit cilvēki – mazāk nekā ārstu, masieru, dūņu nodaļas māsiņu un ēdnīcas apkalpotāju. Andrjuša arī ir devies mājās, bet Ļuda braukā ar ratiņiem pa koridoriem. Gaidīdama savu kārtu pie ārsta, viņa saka – izmetīšu vēl vienu riņķi. Ļudai galvenā procedūra šodien ir divos – vispārēja ķermeņa masāža. Viņa runājas ar citiem gaidītājiem un izstāsta, kā viņai kļuvis sliktāk – braukusi pa ielas malu iepirkties uz benzīntanku, te pēkšņi priekšā nogriezuši divi tēvaiņi ar bē em vē, izlēkuši no mašīnas un sākuši lamāties – ko tu te vazājies pa ielu, brauc uz trotuāra. Ļuda stipri nobijusies, kaut kā uzmocījusi uz ietves, bet tur ir augsta apmale – to viņa uztraukumā nav pamanījusi un nogāzusies – tā atkal viss sācies no jauna. Garām pa koridoru viņai paiet ārste, un Ļuda saka: “Dakterīt, jūs uz mani nedusmojieties.” – Nu ko tu, Ļuda, mēs visi tevi mīlam. Klusajā sezonā, kad te ir tik maz viesu un sanatorija dod atlaides, tukšās uzgaidāmās telpas pildās ar retiem, gariem dzīvesstāstiem ar spilgtām epizodēm. Pacients, kurš ieradies ar Krievijas vēstniecības norīkojumu, atceras, kā četrdesmit pirmajā gadā vācieši viņa acu priekšā nošāvuši 30 latgaliešu. Pēc tam viņš uz pusstundu pazūd ārstes kabinetā. Iznākot viņš vēl nav nomierinājies: “Šausmas! Un jūs vēl sakāt – Krievija Latviju okupēja!” Bet ārsti nesteidzas, ar katru runā ilgi, pulkstenī neskatoties, visu rūpīgi pārbauda, kamēr nosaka vienu tehnisku diagnozi, piemēram, deformējošā spondiloze, īpaši kakla rajonā, ar sāpju sindromu. Pēc tam izskaidro, kā šī vaina varētu būt cēlusies un kā to vislabāk ārstēt. Šīs diagnozes ir aiz durvīm dzirdēto un izstāstīto vai, gluži pretēji, noklusēto un neizrunāto dzīvesstāstu medicīniskie nogriežņi, tikai ārsts, pabeidzot diagnozi un medicīniskos norīkojumus, nosaka – jūs taču pie tā neesat vainīgi. Padzeriet tās lielās tabletes, aizejiet uz procedūrām un pēc divām dienām atkal atnāciet, pastāstiet, kā jums tās patika.

Horizontālā dzīvesveida stacionārs. Tas atklāj labvēlīgas iedarbības noslēpumu – nesteigšanos un vārdu uzbrukuma apsīkumu, broma un sēra vannu nomierinošo iedarbību. Tā turpinās vēl sešas stundas pēc procedūrām, kad ārstnieciskie sāļi un joni pakāpeniski uzsūcas caur porām un atbrīvo jūs no saspringuma un drūzmveidīga noguruma. Tāpēc šīs stundas vislabāk ir pavadīt gultā, tāpat – neko nedarot – skatoties debesīs un mākoņos aiz loga – parasti tie atrodas kustībā un maiņās, bet dažreiz pēkšņi sastingst, to rāmais plūdums apraujas un mākoņi sāk stumdīties viens pret otru – tas nozīmē, ka laika apstākļi drīz mainīsies – uznāks sniegs vai pieņemsies spēkā vējš. Vai lasot kādu nesteidzīgu un biezu romānu, kur darbība nav pārāk piesārņota ar intrigu un drudžainām norisēm – piemēram, Tomasa Manna Burvju kalnu par jaunā inženiera Hansa Kastorpa izjūtām, septiņus gadus ārstējoties no tuberkulozes kalnu sanatorijā Davosā. Kamēr jūs pāršķirat lapas ar nebeidzamiem filozofiskiem prātojumiem, broma sāļi turpina nomierinošo iedarbību, grāmata noslīgst uz segas un jūs pievarē salds priekšpusdienas miegs. Sanatorijas galvenais likums ir režīma ievērošana. Neviens īsti nezina, ko tas nozīmē, un tas sīkāk arī netiek paskaidrots, taču tā ir pirmā indikācija, ko ārsts paraksta katram pacientam. Apjausma par to rodas tikai aklimatizācijas perioda beigās. Neviens vairs mūsdienās nevar atļauties tādu greznību kā aklimatizāciju mēneša garumā, tagad jāpietiek ar dažām dienām, taču arī pēc tām rodas sajūta par pāreju citā dzīves ritmā. Tad arī sāk veidoties atskārsme par šo jauno un pašpietiekamo dzīves iekārtojumu, kas sākas ar mošanos īsi pirms deviņiem, brokastīm lielajā zālē tieši deviņos, tad nopietnāko rīta daļu ar fizioterapiju, vannām, masāžu un citām ārsta parakstītām procedūrām. Šiem svarīgajiem pasākumiem seko priekšpusdienas atelpa, ko viesi pavada savās istabās, laiski gulšņājot vai, atšķirībā no Hansa Kastorpa laikiem, kad Kalna sanatorijas iemītnieki izklaidējās salonā, veroties kādā lielā optiskā acī – acīmredzot tālskatī –, skatoties televizoru. Kopā visi atkal sapulcējas divos uz pusdienām un septiņos uz vakariņām. Pēcpusdienas cēliens ir brīvs, un to katrs aizpilda pēc sava prāta, bet vakaros notiek saviesīgi pasākumi – dažreiz senlaicīgu romanču vakars ģitāras pavadījumā, citreiz rāda vecas šaurformāta filmas no kinonomas laikiem, ar raksturīgo sprakšķi un švīkām pār visu ekrānu. Tās ņemtas no veciem, nekur nereģistrētiem arhīviem, kuri izveidojušies dabiskā kārtā un pārdzīvojuši visas režīma maiņas. Šādā dzīvē var saskatīt pilnības ideālu, jo tā tiek apmaksāta no tālienes. Sanatorijā eksistences līdzekļu radīšana un pati eksistence kļūst divas pilnīgi nošķirtas parādības. Piemēram, garajā cēlienā starp pusdienām un vakariņām jūs varat doties ilgās pastaigās pa paša izvēlētu maršrutu. Šim pasākumam par godu var uzvilkt īpaši piemeklētu apģērbu – siltas, mīkstas bikses un vieglas sporta kurpes. Pēcpusdienās es dodos garā pastaigā uz sešus kilometrus tālo veco kūrortu, kurš tagad ir gluži pamests. Tas man uz palikšanas laiku kļuvis par rituālu, un es iemācos visas svarīgākās norises šajā stundu ilgajā gājienā turp un tikpat ilgajā nācienā atpakaļ – galvenokārt elpošanas režīma maiņu, piejūras klimatam pārejot purva zonā un tai nomainoties ar priežu sila aromātu, un vienīgā satiksmes autobusa kursēšanu reizi stundā no vecā ciemata uz dzīvīgāku vietu un atpakaļ. Šajos gājienos man ir viens mērķis – dižā, baltā celtne – manas tagadējās sanatorijas lielvecmāte, kura stāv pamesta un tukša. Tā cēli izslējusies kūdras purva vidū un aicina pie sevis izredzētos. Apkārtējā ciemata pastāvēšanai nekad nav bijis cita pamatojuma kā vien šīs celtnes esamība, bet tagad, kad ciemats panīcis, šī celtne ir palikusi nesatricināma. Kādreiz to sauca par viesnīcu, nevis sanatoriju, bet tas bija vēl pirms manas piedzimšanas. Kad bērnībā, uz Rīgu braucot, mēs laidāmies lejā no lielā kalna, kas Kurzemi atdala no pārējās Latvijas, tēvs man, uz aizmugurējā sola sēdošajam, teica – skaties! Redzi tur tālumā to lielo, balto māju virs mežu galiem? Tā ir sanatorija! – un es, saliecies uz priekšu, skatījos caur šauro stiklu. Pēc desmitiem gadu meži starp kalnu un lielo māju ir izauguši un tagad to no tāluma vairs nevar redzēt. Ierasties uz tikšanos ar šo celtni var no trīs pusēm – abos virzienos pa galveno ielu un pa līkumotu meža taku. Tieši pa šo necilo ceļu nākot, tā atklājas visā diženumā. Egļu alejas galā vispirms iznirst mājas kapteiņa tiltiņš, tās augstākā un trauksmainākā daļa, bet, pienākot tuvāk, skatienam atsedzas celtnes majestātiskie spārni ar desmit logu rindām un maziem restotiem balkoniņiem pie katra no tiem. Es atspiežos pret tilta margām un vēroju šo brīnumu. Nāsīs iesitas sērūdeņraža smarža. Ja te nebūtu purva dūksts, bet Nica, tā būtu viesnīca Negresko, tā ir pat skaistāka par to. Runā, ka Bils Geitss reiz esot gribējis nopirkt Negresko. Viņš piedāvājis īpašniecei tukšu čeku, lai viņa pati ieraksta cenu, bet viņa neesot piekritusi. Un tā nu es stāvu šīs mazās Negresko priekšā un gaidu, kad iedegsies gaismas. Es gaidu, kad abos spārnos izvietotajos luksus numuros iemirdzēsies lustras, viesiem atgriežoties no pēcpusdienas pastaigas, kad otrā stāva restorānā iezaigosies kristāla gaismekļi un baltās žaketēs tērpti viesmīļi sāks kārtot vakariņu galdus. Stūra bibliotēkā zalgos grāmatu skapju stikli un aiz tiem varēs redzēt biezus ādas foliantus, bet ozolkoka paneļiem apdarinātajā sēžamistabā daži viesi dzers vēlīnu tēju. Un tad visa pils iemirdzēsies pilnīgā krāšņumā, jo vienlaikus tiks iedegtas visas spuldzes, lampas un lukturi. Tā pielies parku ar klusu, dzeltenu gaismu. Pa centrālajām un sānu kāpnēm uz leju nāks saposušies viesi, viņi dosies vakariņās, dāmas vakartērpos lēni apsēdīsies pie balti klātajiem galdiem un kungi viņām pieturēs krēslus. Bet tas nenotiek. Ziemas vakars ilgi ir pelēks, bet tad satumst strauji. Namā un visā apkārtnē nespīd neviena spuldze. Uz pavirši saslietā pārnēsājamā žoga, ar kuru apjozta tukšā ēka, var izlasīt divus vārdus: “Privāt īpašums”, zem tiem – “Apsargā”, jo vēl zemāk – “Ar suņiem” ir aizlīmēts – acīmredzot pietrūkst naudas sausajai barībai. Kad ēku ir aprijusi tumsa, gružaino laukumu un meža taku izgaismo prožektors, tas kā bāka uz brīdi iedegas un atkal apdziest, laikam elektrības taupības nolūkos –   it kā no alejas puses varētu draudēt vislielākās briesmas. Šo celtni pirms kāda laika privatizējuši ārvalstu investori un solījuši ieguldīt miljonus, bet atsavināšanas aģentūra tik nemākulīgi sastādījusi līgumu, ka to nevar izkontrolēt. Citu dienu pie mājas piestāj sagrabējis folksvāgens ar atšautu aizmuguri, no kuras ārā rēgojas pāris stalažu, un no tā izkāpj divi strādnieki – pagrīdes brigāde ierodas apgūt investīcijas. Ir kļuvis pavisam tumšs un man laiks doties atpakaļ. Kamēr esmu vērojis šo celtni, ir pieņēmies spēkā vējš un drīz sāk snigt slapjš sniegs. Tas krīt uz cepures, pleciem un jakas, triecas sejā un ķepē ciet acis. Bet vai toreiz, pirms daudziem gadiem, kad es braucu pa šo ceļu garos riteņbraukšanas treniņos, rudenī, tumsā, vējā, izsalcis, pārguris, nosalis – man bija viegli? Lielā meža vidū blakus piestāj autobuss, šoferis atver logu un uzsauc: “Vai nevajag aizvest? Tāds laiks!” Viss autobusa korpuss izstaro siltumu, sniega pūkas, atsitoties pret lielajām rūtīm, tūlīt izkūst. “Paldies, nav jau tālu,” es atsaku un autobuss aizbrauc. Citas modernās mašīnas, kas pajoņo garām, raida spilgtu staru kūli tikai uz priekšu, bet autobuss attālinās no manis kā liela izgaismota siltumnīca, izliedams gaismu uz visām pusēm. Tas izgaist putenī kā spožs, ar siltumu piepildīts universālveikals. Tagad es zinu, no kurienes manī šī tieksme pēc sanatorijas. Tā ir iedzimta. Sanatorijā visvairāk mulsina nevis dabiska stāvokļa iegūšana, bet gan jautājums, kā var izveidoties un ilgstoši pastāvēt nedabisks stāvoklis. No dziednieciskajām metodēm te neizmanto svēršanos, gulēšanu uz balkona un skumjus vērojumus, ka jūlijs šogad ir vēl aukstāks nekā pērn, bet rudens, kas tuvojas, nesola nekādu iepriecinājumu – vienīgi arvien vēsāku un miklāku laiku. Toties te mēra pulsu un asinsspiedienu, atrod izskaidrojumu, ja tas pēkšņi, reaģējot uz ārēju un iekšēju kairinājumu trūkumu, nokrities pavisam zemu, un slepus met acis uz māsiņām un sanitārēm.

Mājas – sanatorijā šis vārds iegūst attālu nokrāsu. Cilvēki, kas uz turieni dodas svinēt svētkus, šķiet pazūdam kādā citā pasaulē, kurā jāizpilda pienākums. Ar tām saista īsi, reti telefona zvani un mudinājumi atveseļoties kā nākas. Rūpes un drošums tagad tiek piedāvāts šajā stacionārā, bet naudas transakcijas ar mājiniekiem ir nokārtotas jau pirms atbraukšanas, lai sanatorijā ne mirkli nenomāktu bažas par neizpildītu ekonomisko pienākumu. Galu galā arī Hansam Kastorpam mājinieki un tēvocis sūtīja īsas, pieklājības frāzēm piebārstītas atklātnītes kā piedevu regulārajiem naudas pārvedumiem. Tieši no attāluma vislabāk var priecāties, ka ikvienam labi klājas un jau piecas stundas pirms jaunā gada sagaidīšanas visi radi un draugi tur tālumā ir sēdušies pie galdiem un atkorķējuši šampanieti. Un, ja tā padomā, ka nesen jau bija jaunais gads, ka ziema ir tikko beigusies, vasaras tikpat kā nav bijis, un atkal ir pienākusi jauna ziema, sametas nelaba dūša. “Jaunais gads apdraud dzīvesprieku,” rezumēja Hanss Kastorps. Režīms te panāk tikai dīvainu iedarbību – neviens laika sprīdis nebeidzas ar konkrētu rezultātu, un ir daudzi, kas šādu dzīvi nosauktu par izšķērdību. “Tā ir ekspluatācija – laika ekspluatācija – likt maksāt sev prēmiju vienīgi par laika tecējumu, proti, procentus, un šādā veidā ļaunprātīgi izmantot visiem vienādi piešķirto iestādījumu – laiku,” Hansam Kastorpam aizrādīja viņa draugs Leo Nafta. Bet tik un tā pēc tam, kad aklimatizācija ir beigusies un jūs jūtaties jau pilnīgi iekļāvies sanatorijas dzīves ritmā, pēkšņi atskārstat, ka pat šajā stieptajā dzīves plūdumā sāk pietrūkt laika. Un tur noteikti nevar vainot saules zemo un īso skrējienu pāri debess jumam, un ziemas pelēkās dienas – sekodams drūzmas inercei, jūs vienkārši cenšaties apvienot vienā laika nogrieznī par daudz bezdarbības. Priekšpusdienā te var klausīties Bahu, lasīt Tomasu Mannu, gultā guļot vērot mākoņus vai rakstīt, bet nekādā gadījumā nevar darīt to visu reizē. Divu nodarbju apvienošana izrādās pilnīgi neiespējama, un pat klausīšanās klusumā ir tik koncentrēta, ka to var papildināt vienīgi debesu vērošana. Ārpasaules trokšņi te ielaužas pavisam reti un lielākie trokšņa cēlāji ir paši iemītnieki. Ja varētu sanatorijā aizliegt visus televizorus un atskaņotājus, šī vieta attaisnotu savu nosaukumu. Tad arī labāk atklātos un būtu sadzirdams slimības cēlonis. Dīvaini, tieši klepus no istabas pa koridoru uz priekšu, krekšķi un šļūcoši soļi pa tepiķi vislabāk ļauj atgūt dvēseles mieru. Un vēl viena liela atšķirība, kas šo dzīvi norobežo no dzīves ārpusē – te nav sīkumu. Laika plūdums aizskalojis visu lieko un jau sāk likties, ka visu atlikušo mūžu varētu pavadīt šajā viesnīcas istabai līdzīgajā telpā ar gultu, krēslu, nelielu galdu, naktsskapīti un paklāju. Taču salīdzinājumā ar viesnīcu, šī telpa liekas daudz vairāk piepildīta, tas laikam no ilgajām stundām, kuras te pavadītas guļus stāvoklī, un gulta te nav mēbele, bet tevis paša mugura, un spilveni ir tavi pleci. 31. decembrī uz brokastīm ierodas vairs tikai daži cilvēki, lielākoties pensionāri, kuriem atšķirība starp ārpasauli un sanatoriju vairs nav tik būtiska. Viņiem arī procedūras nozīmē tikai katru otro dienu. Viņi sēž atstatus, izkaisīti pa visu lielo ēdamzāli, un viņu galdiņus iezīmē degošas svecītes. Ik pa laikam atskan trauku šķinda un kāds jautājums: “Vai Ņina nav aizgulējusies?” – “Nē, viņa ir aizbraukusi.” Uz Jaungada balli pie eglītes sapulcējas neliels bariņš palikušo: “Nu māk mums Marianna noorganizēt pasākumus – piešķir balvas labākajai dejotājai, staltākajam kungam – skatos, bez nūjas jau staigājat, nu malacis!” Gunta pagājušogad dabūja titulu Mis sanatorija, šogad viņa atkal atbraukusi, rāda bildes. Jaunā gada sagaidīšana kūrmājā, kuru pametuši kā viesi, tā apkalpotāji, nav sliktākais piedzīvojums, ko cilvēks var sev sagādāt. Sēžot uz sarkanajiem dermatīna krēsliem dūņu korpusa foajē, var redzēt gar slīpās uzbrauktuves logiem nostieptās elektrisko lampiņu virtenes. Aiz stiklotās ārsienas laukā mirgo eglīte, bet viss lielais sanatorijas korpuss ir iegrimis tumsā. Baseina ūdens tiek uzturēts silts arī brīvdienās, un var just, kā varenais ar ūdeni pildītais korpuss izstaro miklu siltumu cauri biezajai betona sienai. Pusnakts pienāk, klausoties klusumā un raugoties jau labi iepazītajās lampiņās aiz loga. Visi vēlējumi un jaungada sveicieni šajās telpās ir izskanējuši pirms divām dienām, kad cilvēki steidzās atpakaļ uz pierasto pasauli. Jaunā gada pirmā diena ir vēl tumšāka nekā vecā gada pēdējā, palikušie slinki un ar novēlošanos ierodas uz brokastīm un prasa viens otram – kas šodien noticis? Šodien ir skumji pēc vakardienas. Citi sāk atgriezties pēc dažām dienām, un Taisija, kurai ir 68 gadi, kuras vārds esot pareizi jāizrunā ar uzsvaru uz pēdējās zilbes un kura cer, ka jaunajā gadā viņu biežāk uzrunās par jaunkundzi, nevis kundzi, atbraucējiem saka – žēl, ka jūs nebijāt ballē, viss bija forši, dāvanas, salavecis, sņeguročka – un viņa izstiepj uz augšu īkšķi. Ļuda loterijā vinnēja svečturi. Plastmasas? Nē, ko tu, īstu, no metāla, tādu smagu. Taisija brauks projām sestajā datumā, bet Ļuda jau otrajā. Vakariņu laikā viņa vēl ar ratiņiem piebrauc pie katra galda ēdamzālē, pamāj ar roku un saka – es braucu prom, ardievu visiem, kurus es pazīstu. Pēc tam viņa ieraušas izsauktajā taksometrā un aizbrauc. Neviens te nesaka, ka brauc uz mājām. Vietu, kur mēs vergojam savai sīkmanībai. Pēdējā vakarā eju atvadīties no ciltsmātes – vecās sanatorijas. Vieta var pastāvēt tik ilgi, kamēr tu neesi par to uzrakstījis, pakļāvis to savas valodas formulai. Vietas būtība ir tuvošanās apslēptajam pirms tā atklāšanas. Kad par vietu ir uzrakstīts, tā kļūst skumja, tās logu acīs apdziest gaisma. Iepazīta vieta pārvēršas par aizmuguri. Tavas acis vēl promejot tverdamas to, apgriežas otrādi, bet ierauga tikai savu muguru. Tāda ir šī māja, kad es to pametu tumsā. Un tad es pēdējoreiz nāku šos sešus kilometrus atpakaļ. Ceļasomas ir jau sakrāmētas mašīnā. Atšķirībā no Hansa Kastorpa, kurš Kalna sanatorijā pavadītos gadus mērīja decimālā sistēmā, lai, apārstējis miklos perēklīšus krūtīs, nolaistos atkal līdzenumā, kur to saplosīja kāda 20. gadsimta kataklizma, es šai hermētiskajā iestādē esmu pavadījis tikai desmit dienas. Nekāda necerēta, bet pilnīgi saprotama termiņa pagarināšana par dažiem mēnešiem nevar notikt. Auto, ilgi nekustināts, ir gluži sasalis un stāvbremzes kluči negrib padoties. Bet simt zirgspēku nepielūdzami izlauž tos no statiska stāvokļa. Man kabatā ir rehabilitācijas vēsture ar rezultātu apkopojumu – uzlabojušās darba spējas, brīvākas kustības, stabila termodinamika. Pie krustojuma ar šoseju ir ilgi jāgaida, jo nepārtraukta mašīnu straume plūst lielās pilsētas virzienā un starp tām ir tik maza atstarpe. Un ir ļoti strauji jānospiež akseleratora pedālis, lai iekļautos kopējā plūsmā.

 2003. gada decembris – 2004. gada janvāris

2004. gada novembra beigās slēgtā Burvju kalna - Valbellas klīnikas piemiņai