Saldējuma noslēpums
Foto - Aivars Liepiņš, "Diena"
skats no malas

Juhans Haravē

Saldējuma noslēpums

Foto - Aivars Liepiņš. Foto - Aivars Liepiņš

Pirmo reizi nokļuvu Latvijā 1967. vai  1968. gadā — vairs pat īsti precīzi  neatceros —, kad ciemojos pierobežas ciemā pie vectētiņa un vecmāmiņas abu valstu robežas igauņu pusē, pie jūras. Pēc robežas šķērsošanas Ainažos nopirku saldējumu ar rozīnēm un tad — aši atpakaļ uz mājām. Un man bija skaidrs, ka esmu pabijis “īstās” ārzemēs, jo uz ceļazīmēm, veikalu izkārtnēm, pat iepakojuma bija uzraksti skaidrā “ārzemju” valodā. Vēlāk šādi “saldējuma desanti” notika visai bieži.

Kā zināms, tieši “saldējums” ir tas latviešu vārds, kuru zina katrs igaunis, un man ir nācies  dzirdēt vairākas versijas šī fenomena izcelsmes jautājumā. Man šķiet, ka pats vārds ir  neparasti labskanīgs igauņu cilvēka ausīm,  to var atcerēties viegli un uzreiz. Es pieņemu,  ka tad, kad igauņu skolēni pirmo reizi atbrauc ekskursijā uz Rīgu, lai dotos staigāt pa Vecrīgu un klausītos ērģeles Doma baznīcā — kādreiz tā bija obligāta programma skolnieku braucienos —, viņi uzreiz cenšas nopirkt kāroto “saltējums”, kuru piedevām vēl sauc tik brīnisķīgā vārdā. Nu tik ļoti skaists vārds, tik mīlīgs! Citādi — var tikai minēt, kāpēc tieši šāds burtu savienojums izraisa igauņos siltas jūtas. Skaisti tas ir, un viss. Es tomēr pieturos pie versijas, ka “saldējuma slimība” nāk no bērniem. Atcerieties, kādreiz Latvijā ražoja kartona kārbiņas ar saspraudēm iekšā? Dzeltena kastīte ar uzrakstu Saspraudes. Kādam igauņu humoristam šis vārds tik ļoti iepatikās, ka vēl joprojām savus darbus viņš paraksta kā Saspraudes, tas ir viņa pseidonīms.

Jau apzinātākā vecumā — šķiet, mācījos 9. vai  10. klasē — es kopā ar draugu atkal nokļuvu Latvijā, pa ceļam uz Lietuvu. Palikām Latvijā  dienu vai divas, un iespaidu, protams, bija  vesela gūzma. Beidzot mēs, Tartu puikas,  bijām nokļuvuši tik milzīgā pilsētā! Svēta lieta  Rīgā bija Zooloģiskā dārza apmeklējums,  pats par sevi kā vesels piedzīvojums. Arī tagad,  ja kāds igaunis atbrauc uz Rīgu kaut vai darba lietās, tad viņam vienmēr jāpaskaidro, kā var  nokļūt līdz Zooloģiskajam dārzam. Ziniet,  šajā jomā Igaunijai ir bijušas grūtības... Tallinas Zoodārzs ilgstoši cinījās ar finansiālām grūtībam, viss bija ļoti aizlaists, un tas atradās arī ļoti neērtā vietā. Šobrīd viss it kā ir ļoti labi, bet pietrūkst, tā teikt, vēstures elpas. Tāpēc igauņi no vēstniecības ir iestaigājuši divas takas: vienu uz Vecrīgu, otru — uz Zoodārzu.

Jau vēlāk, tuvojoties armijas vecumam,  ar draugiem bijām norunājuši tikties Rīgā,  lai izklaidētos. Satikāmies visi un gājām…  Droši vien tas jums izklausīsies smieklīgi,  bet mēs gājām uz Zoodārzu. Vēlāk ar autostopiem ceļojām tālāk. Esiet droši, dzīvniekus nebarojām, drīzāk paši bijām gatavi kaut ko atņemt  kādam zvēram, jo dzīvojām ļoti taupīgi.  Tāda pamatīgāka Rīgas iepazīšana tajos laikos nekādi nesanāca, jo Rīgā parasti atrados  tikai caurbraucot, vienmēr vajadzēja nokļūt  kaut kur citur — uz Krieviju, uz dienvidiem.  Tiesa, bija viena diena pēc Universitātes  beigšanas, kad devāmies, atkal jau uz Lietuvu,  uz armijas nometni. Un ko dara jauns cilvēks  pirms dienesta? Atrod vislabākās, visērtākās  un visjaukākās vietas! Bija jautri, iedzērām.  Uz Rīgas meitenēm mēs nekādu dižo iespaidu neatstājām, jo izskatījāmies pabriesmīgi. Toties bez  izlēcieniem.

Pārējā Rīgas un Latvijas pieredze saistās ar  to laiku, kad kļuvu par vēstnieku. Sākumā  krievu pārdevējas, dzirdot manu lauzīto krievu mēli, centās runāt ar mani latviski — nācās pierunāt, lai runā vien krieviski. Visādi joki ir bijuši. Pēdējā laikā iepērkos kādā nelielā veikaliņā, un pārdevēja bez visas runāšanas zina, kas man nepieciešams.

Ir viena lieta, par kuru esmu daudz domājis  un kurai es tā arī neesmu radis kādu ticamu skaidrojumu. Redziet, pirms nedzīvoju šeit,  manī bija pārliecība, ka latvieši un igauņi ir līdzīgāki, saprotams, es nedomāju ārieni.  Taču pēc šeit pavadītajiem gadiem esmu  nonācis pie secinājuma, ka tas tā nav. Dīvainākais  ir tas, ka šīs atšķirības praktiski nav iespējams fiksēt, bet, ticiet, mentalitāte, temperaments  ir tikpat atšķirīgs kā valoda. Varētu pat teikt,  ka valoda ietekmē tautas raksturu. Jo nevar  teikt, ka latvieši ir dienvidnieciskāki un līdz  ar to ašāki, vai igauņi, ziemeļnieki būdami, ir drūmāki. Drīzāk pat otrādi, bet robeža ir jūtama, tāpat kā starp Igauniju un Latviju — pat tad,  ja nebūtu kontrolpunktu, pat tad, ja neredzētu uzrakstus, vienalga ir skaidrs, kurā pusē  atrodies. Citādi sakārtota siena guba, cits slīpums jumtam…

Man pašam visgrūtākais bija apzināties, ka atrodos tik tuvu savām mājām, pāris stundu braucienā.  Pēc darba gribas iesēsties mašīnā un... Ja es strādātātu, teiksim, Amerikā, tad noteikti  justos daudz mierīgāk. Šeit visu laiku par to  jādomā. Neuztveriet, lūdzami, to kā žēlošanos,  bet mani ietekmē šis tālais tuvums. Četri gadi  liek sevi manīt. Starp citu, nesen saņēmu vēstuli  no Amerikas. Rakstītājs bija mans solabiedrs, neredzēts kopš izlaiduma, kuram ausīs beidzot nonākusi ziņa, ka es esmu Igaunijas vēstnieks Latvijā. Ziniet, kas tur bija rakstīts? — Kā jums ir ar “saldējums”?

Sagatavoja Anita Admine

Raksts no Jūlijs, 2002 žurnāla