Sala

Ar visiem čemodāniem uzskriedams uz eskalatora lentes, es izdzirdēju informācijas dienesta darbinieku saucam nopakaļ – jūs braucat uz visskaistāko salu šajā jūrā. Pirms dažiem mirkļiem biju viņam prasījis, vai šī līnija uz lidostu ir īstā.

Salas tālākajā un nomaļākajā vietā ir zivju taverna jūras malā. Zvejnieks pa nakti sazvejo zivis, sieva pa dienu tās gatavo apmeklētājiem. Es brīnos, kāpēc neviens nebrauc te ēst. Nu ja, nenāk jau uz šejieni neviens autobuss. Tūristi ar īrētām mašīnām un motorolleriem piebrauc smilšainajā laukumā, nofotografē jūru un aizbrauc. Šodien viļņi ir lieli un vējš ass. Lai gan saule vēl silda karsti, ir pirmā rudens diena un peldēties vairs nevar. Mēs sēžam pie galdiņa smilšainā laukuma malā ar seju pret jūru, lai pievilinātu citus apmeklētājus, bet viņi nenāk. Jūras krasts ir pārāk vējains. Man aiz muguras pa kreisi sēž saimnieces vīrs, visu laiku smēķē un raugās taisni uz priekšu pa krasta līniju – jūra jau sen ir zināma, bet krastā varbūt parādīsies kas jauns. Viņa seja ir grumbu izvagota un vēju appūsta, zilais krekls līdz puskrūtežai vaļā, un, ja kāds apmeklētājs grib pasūtīt vēl krūku vīna, viņš neliekas ne zinis. Viņa daļa ir iet jūrā naktīs. Viņš nevar būt citāds, viņš tāds piedzima. Un tā sala, ko blāvi redz jūras tālumā, varbūt ir vulkāns.

Šī ir mana pēdējā diena uz salas, dažas stundas pirms lidmašīna atkal pacels mani gaisā, un gar krastu aizskrien tas pats melnais klibais suns. Aiz muguras noklakšķ auto durvis, ir atbraucis saimnieka jaunākais brālis, kurš tagad dzīvo un strādā citur – ar vienu tavernu trīs brāļiem bija par maz, lai nopelnītu iztiku. Saimniece te pirms divdesmit gadiem ieprecējās no Vācijas, ieskatījās zvejniekā un palika. Sākumā vecāki brauca pie viņas bieži, bet tagad jau pavisam reti. Viņu divas meitas runā vietējā valodā un varbūt dosies studēt uz kādu no lielajām salām, vēl tālāk uz dienvidiem. Viesiem, kas ar saimnieci sarunājas vāciski, viņa desertā par velti pasniedz halvu – tādu maigu un saldu riekstu krēmu, kas, nonācis līdz ziemeļu zemēm, nez kāpēc ir kļuvis trekns un ciets.

Vasara ar rudeni uz salas mijas vienā dienā, tāpat kā saulriets dienu no dienas iestājas par divdesmit minūtēm agrāk. Ātrie kuģi uz šejieni bija atcelti, vēl pirms mēs te ieradāmies – sezonas beigas, un arī tavernai visi pabrauc garām, bet mēs neko nebijām nokavējuši. Saimnieks uzsēstas uz motorollera un, neko neteicis sievai, aizbrauc, tad atbrauc vidējais brālis, tādiem pat izspūrušiem matiem, un apsēstas tajā pašā vietā. Arī viņš slīpi skatās uz jūru, kamēr saimniece gatavo mums biezu kafiju. Pēc tam arī viņš uzkāpj uz mopēda un aizbrauc gar krastu.

Saimniece pa divdesmit gadiem ir jau pieradusi, uz dzimteni atpakaļ negrib un arī kontinenta lielā pilsēta viņai nepatīk. Viņa nebrīnās, ka esam no Latvijas, lai gan mēs esam pirmie viesi no šīs zemes. Tiesa, viņa ne katram apmeklētājam prasa, no kurienes viņš nāk. Mazā tekstilveikaliņa īpašniece no šaurās ieliņas salas ziemeļu ciematā, kura veikalu tur atvērtu līdz vēlai naktij, smēķē cigaretes un runā zemā balsī, zināja stāstīt, ka šogad salā pirmo reizi, kopš viņa te jau divdesmito gadu vada veikalu un ik vakaru pēc deviņiem dzer sarkanu vīnu no apaļas glāzes, ir parādījušies latvieši, un viņi nopirkuši gaumīgas lietas – tādus neparastus svārkus un izšūtus galdautus.

Arī vīramāte – pārsteidzoši maza un veca sieviete, kas gāzelējas kā pīle, atbrauc ar motorolleru. Viņas sejas vaibsti ir tādi paši kā vecākajam dēlam, bet jaunākais dēls, kas tagad sēž zināmajā vietā, parāda ceļu uz tualeti. Viņam, atšķirībā no saimnieka, ir jāizdabā klientiem, lai paildzinātu savu atrašanos šajā vietā. Ūdens krānā tek ar pavisam vāju strūklu – pavasara lietus krājumi lielajos kublos iet uz beigām. Saimniece šļūcošiem soļiem pienes rēķinu – te jūras krastā nevienam neienāk prātā ierīkot elektroniskās karšu nolasīšanas mašīnas. Bet viļņi veļas šurp no jūras četros baltos vālos.

Es atceros pirmo dienu pie šī paša galdiņa – jūra bija mierīga, saule cepināja, debess bija zila un visi terases logi atvērti. Mēs ēdām sarkano zivi no rīta ķēriena un piedzērām balto vēso vīnu. Tas bija viegls un maigi reibināja skatu. Jūra kļuva vēl mirdzošāka, pie pretējā galdiņa sēdēja kāds vīrietis ar diviem mobilajiem telefoniem un arī ēda sarkano zivi, taču viņa zivs bija visdārgākā. Droši vien viņš bija kāds investors no lielās pilsētas un te, jūras malā, meklēja mieru un atpūtu.

Pēdējā dienā braucu uz lidostu pa tukšiem ceļiem. Tūristi ar saviem mazajiem mopēdiem un miniatūrajām mašīnām visi nez kur ir pazuduši un mani no muguras neviens vairs nedzen uz priekšu. Iespaids ir tāds, it kā pēkšņi būtu iestājusies nakts vai ir siesta, taču – paskatos pulkstenī – nē, ir pieci pēc pusdienas. Mašīnas atvāžamais jumts ir aizvērts un man mugurā džemperis, kurš bija paredzēts dzimtenē atgriešanās brīdim. Nevar saprast, kā viņi visi no salas var pazust vienā dienā. Viņiem taču kaut kā ir jātiek prom – ar kuģiem vai lidmašīnām. Vēl vakar visas ielas, laukumi, ciemati un pludmales bija pilni, bet šodien – kā vēja izpūsti.

Sala satuvina cilvēkus, bet novelk arī stingras līnijas starp vietējiem un iebraucējiem. Vietējie skaļi sarunājas un sasaucas, ik pa brīdim žestikulē un ir iedeguši melni, bet viņus kaut kā grūti iegaumēt, jo viņu maršruti ar iebraucēju ceļiem krustojas labi ja reizi dienā. Atpūtnieki ir klusi, daudz pārvietojas, neuzkrītoši saskatās un ātri kļūst pazīstami bez vārdiem. Viņus, it sevišķi tos, kuri ierodas vienā porcijā ar tevi un reizē šo vietu arī atstāj, tu pamani tūlīt un pēc tam vēl neskaitāmas reizes satiec zināmās vietās – tavernā, pludmalē, jūras krastā, nākam pretī pa galveno iepirkšanās ielu vai iekāpjam īrētā auto tad, kad tu piestāj pie ciema bāra. Tu viņu sejas jau zini no galvas, tāpat kā viņu izcelsmes valstis, tautību, tikumus un paradumu izlikties tevi nemanām, lai gan arī viņi ir jau tevi ievērojuši tūlīt pēc ierašanās un pēc tam teju vai katru dienu satikuši citā salas vietā.

Piemēram, lācītis – tāds liels un būdīgs vīrietis no aizokeāna zemes, maza bērna kombinezonā ar īsām bikšu starām, par kaut ko nervozēdams, vienmēr kasa galvu – mūsu acis sastapās jau kontinenta lidostā, kad gaidījām vienu un to pašu reisu, bet viņš nebija pārliecināts par lidojuma galamērķi un jauca salu nosaukumus. Viņš bija ieradies ar tūristu grupu, droši vien jau apskatījis līdzīgas vietas un tagad pacilātā noskaņojumā sasaucās ar citiem ceļotājiem. Pēc tam es redzēju viņu salas galvenajā ciematā, vēl kādu citu dienu mēs satikāmies gaisa tramvajā, braucot augšā no vecās ostas. Vagons tā nenoteikti zvārojās, atšķirībā no ēzeļa muguras, kas lejupkāpjot ritmiski palēcās veco pakāpienu ritmā. Un turklāt tehnika, kura bezpersoniski uzrāva tūristu gar klints malu augšā vienā rāvienā, nebija uzticama, tāpēc lācītis atkal nervozi kasīja galvu. Viņam blakus sēdēja vecs vīrs no tās pašas grupas, kurš zināja teikt, ka Kapri salā šādi gaisa tramvaji galapunktos nemaz nepiestāj – tūristam ir tikai jāpagūst ielēkt vagoniņā. O, iesaucās dāma, kurai ārsts bija izrakstījis plāksterus pret dīvainu ādas slimību un kuru es vēlāk redzēju pie briljantu veikala skatloga, – šai vajag būt dārgai ietaisei, droši vien no venēciešu okupācijas laikiem.

Un tagad prombraucot, kad es atkal ieraugu lācīti kontinenta lielajā lidostā, atkal ar tām pašām kombinezona lencēm pār pleciem, taču bikšu staras šoreiz ir garākas, līdz zemei, un viņš tur pie rokas veco vīru, kurš apmetis ap pleciem zilu vējjaku, – es pamanu viņus nogurušus mājam ar roku Džonam, kurš, ierodoties salā, bravūrīgi uzmeta kāju uz bagāžas lentas un, vēl saules nenogurdināts, solījās pagriezt to otrādi, ja bagāža tiks padota no nepareizās puses. Arī Džonam mugurā ir kaut kāds biezs džemperis un viņš ilgi aizkavējas pie reģistrācijas galdiņa – gadījusies ķibele ar biļetēm.

Vai, piemēram – tās divas kompanjones, varbūt agrīnas atraitnes, varbūt pašapzinīgas vecmāmiņas, kas nolēmušas pierādīt bērniem, ka joprojām ir nozīmīgas – viņas es pirmoreiz pamanīju pavisam necilā tavernā salas vidējā ciematā. Es sēdēju pie galdiņa ielas malā, lobīju no asakām zivi un slepus metu galvas kaķiem; viņas cēli pagāja garām, novērtēdamas apkārtni. Nākamajā vakarā, kad mēs pārmaiņas pēc ieturējām maltīti vēl draņķīgākā, toties par tradicionālu izslavētajā tavernā pašā ielas galā, viņas, pametot pārākuma skatu mūsu virzienā, pagāja garām pa ielu uz augšu un apsēdās pie tā paša galdiņa, kur es sēdēju vakar. Citreiz viņas redzēju salas ziemeļu galā, kur tūristi kā bezdelīgas salido klints malā vērot saulrietus. Nākamajā dienā viņas soļoja gar mūsu tavernu, un es redzēju viņu melnās figūras starp sarkano zivi, dzelteno citronu uz šķīvja un zilo jūru. Kā viņas varēja te atkļūt? Bet tad, kad salas pašā nomaļākajā vietā aiz klints raga, kur līdz cita zvejnieka tavernai var tikt, vienīgi pārkāpjot akmeņu grēdu, ēzdams pusdienu zivi, piedzerdams vīnu un vērodams saulē ņirbošo jūru, es atkal ieraudzīju abas draudzenes noteiktā gaitā paejam garām kaimiņu tavernas virzienā, it kā viņas to būtu jau sen pārbaudījušas un pārliecinājušās, ka tur zivis viņām patiešām garšo, es sāku saprast salas noslēpumu – tā ir satikšanās vieta nejauši ieklīdušajiem; bet joprojām nevarēju atminēt ko svarīgāku – veidu, kā viņas te pārvietojas. Tāpēc nogaidīju, kamēr sievietes beidz ēst, un sekoju līdz stāvlaukumam – varbūt viņas ir atbraukušas ar četrriteņu motociklu? Taču nē – viņas gāja kājām, it kā autobusu pieturas virzienā, bet kad es nonācu galapunktā, viņas bija jau priekšā.

Un pēkšņi es sapratu, ka mēs dzīvojam pirms daudziem desmitiem gadu – pasūtām sarkanu zivi ar citronu, karafi balta vīna, sēžam pie galdiņa ar skatu uz jūru, – varbūt šī dzīve ir noskatīta kādā gleznā? Varbūt to nedzīvoju es, bet tie cilvēki, kuri dzīvoja līdzīgā laikā kā manējais – 10 gadus pēc neatkarības vai kara, un saradās šeit no Latvijai līdzīgām zemēm – mazliet noguruši, mazliet brīvi un mazliet kļuvuši jau par dīkdieņiem.

Divi draugi ar zelta riņķiem kreisajā ausī it tieši tāds pats gadījums. Vispirms viņi pagāja garām tavernai gar jūras malu, apžmiegtiem sviedrus uzsūcošiem krekliem mugurā un biezām, potītes saudzējošām kurpēm kājās, pēc tam nāca atpakaļ. Tad kādu dienu viņi monotonā gaitā soļoja no jūras pa lēzeno ceļu augšup uz salas vidieni. Vēl kādu dienu nāca lejā pa to bruģēto briesmīgo serpentīnu no vecās apmetnes, kur kāda tūriste gulēja uz klints radzes ar izmežģītu potīti; nāca, vienmērīgi cilādamies un nepārmīdami ne vārda. Un kāpēc lai viņi vēl sarunātos?

Braucot uz šejieni, es zināju, ka man ir tukšs mērķis – nedarīt neko, lai gan sapratu, ka sala ir ideāla vieta rakstīšanai – tā piedāvā pabeigtu dzīves formu. Tā ir desmit kilometrus gara, piecus kilometrus plata un stiprāks vējš smiltis tai pārdzen pāri vienā rāvienā. Te tikpat kā nekas neaug, koki uz salas ir kroplīgi mazi, vējš dažreiz tos noliec horizontāli. Salas šaurākajā vietā, kur jūra uzdzen vulkānisko iezi debesīs un ceļš vijas pa pašu kori, var izplest rokas pa mašīnas atvērto jumtu, un tad sajūta ir tāda, it kā tu planētu virs jūras. Krasta līnija, citiem vārdiem – perimetrs, iezīmē izolētas pieredzes apvalku – to, ko mēs laiku pa laikam mēdzam uzskatīt par ideālu dzīves formu. Vienīgais, ko ierakstīju savos plānos šurpbraukdams, bija – apēst jūras krastā uz restēm ceptu zivi. Dīvaini, bet tieši to es arī dabūju. Vai tas nozīmē, ka tukši mērķi vienmēr piepildās?

Mēs atbraucām uz salu, noīrējām mašīnu un braucām meklēt ciematu, bet nonācām jūras krastā pie tavernas un nolēmām tur paēst. Tā šī vieta kļuva par mūsu galveno vietu salā. Drīz te arvien katra diena būs šāda – ar vēl lielākiem viļņiem un stiprāku vēju. Lielie tūristu autobusi ciematiņiem izbrauks cauri arvien retāk un tūristi tikai iedomas pēc būs apģērbuši tēkreklus un vieglas jakas. Bet salinieki sāks dzīvot savu pierasto dzīvi – jūra būs nemierīga, zivis paslēpsies dziļāk ūdeņos, zvejniekiem nebūs loma un viņi pelnīs iztiku uz būvēm. Saimniece pārkrāsos terasi un lāpīs tīklus. Neviens tūrists, kurus tu mazajos ciematos redzi pamīšus ik pārdienu, vairs nebūs manāms, bet vietējie paliks ar gaidām uz labākiem laikiem. Nosvinēs nevis Ziemassvētkus, bet Lieldienas, jo tie ir priecīgāki svētki, kad ziema jau garām. Saimniece atvadoties grib, lai novēlam labu ziemu un vieglu iztikšanu. Bet kas novēlēs labu ziemu mums, kurus sagaida pelēka jūra?