Sāksim noliekt pirkstus

Rīgas Laiks: Mēs ierodamies pie jums kā trīs Austrumu ķēniņi, kas nāca, lai sveiktu jaundzimušo valdnieku...

Kā jūs izskaidrotu faktu, ka tieši jūs ievēlēja par prezidentu? Par kādām svarīgām jūsu īpašībām un par kādiem procesiem Lietuvā tas, jūsuprāt, liecina?

Rolands Pakss: Paldies, protams, par apsveikumu, par tādu atklātu, tiešu jautājumu, bet... kādu jau vajadzēja ievēlēt. Septiņpadsmit kandidāti... arī otrajā tūrē ļoti spēcīgs kandidāts, pašreizējais prezidents... Es šodien jau otro reizi atbildu uz jautājumu, kāpēc tieši mani. Un es atkārtoju, ka man nebūtu diez cik ētiski korekti runāt par to, kāpēc mani ievēlēja. Es vienmēr, kad izvirzu sev mērķi, zinu, kā šo mērķi sasniegt. Un arī tagad, kad izlēmu iet šo ceļu, es sastādīju programmu, atlasīju cilvēkus un vienkārši sāku strādāt, strādāt tā, lai sasniegtu šo mērķi. Ļoti daudz deva tas, ka es ļoti daudz tikos ar cilvēkiem, praktiski katrā rajonā un pilsētā, runāju ar vairāk nekā 300 tūkstošiem cilvēku. Manās sapulcēs, tiekoties ar mani, viņi stāstīja par savām nelaimēm un vajadzībām...

RL: Un ko jūs viņiem teicāt?

Pakss: Principā vispirms bija svarīgi uzklausīt katru cilvēku. Kad mēs uzklausījām — tad arī izveidojās šī programma. Politiskie oponenti saka, ka tas viss nav reāli. Bet pamatā taču ir mana pieredze mēra un premjerministra amatā, un tā man ļauj praktiski runāt ne tikai par to, kas cilvēkiem vajadzīgs, bet arī par to, kā to sasniegt. Es domāju, ka spēcīgs darbs, neatlaidīgs darbs, komanda, izpratne par problēmām un to, kā tās atrisināt —  un vēl ir svarīgi nemelot, teikt ļaudīm patiesību — tā ir mērķa sasniegšanas ķīla.

RL: Vai jūs zināt patiesību?

Pakss: Laikam gan neviens nezina patiesību. Neviens nezina patiesību. Ja runājam absolūtos lielumos — absolūtu patiesību, vai kādu citu. Bet es pašlaik runāju par tām Lietuvas problēmām, kas reāli pastāv, un par tiem risinājumiem, kas vajadzīgi, lai šīs problēmas izzustu.To es domāju, teikdams “patiesība”.

RL: Kura jūsu īpašība var patikt jūsu tautai, tā kā mūsējai patīk prezidentes panākumi starptautiskajā sabiedrībā?

Pakss: Nu, cik es atceros jūsu prezidentes ievēlēšanu, tā notika ilgi un neatlaidīgi, bija vieni, otri, trešie kandidāti. Strādājot jūsu prezidente ir nopelnījusi savu autoritāti, es domāju, ka ar autoritāti neviens nepiedzimst. Vēl es domāju, ka piecos gados mūsu ārpolitika ir ievirzīta labās sliedēs. Un par to ļoti liels paldies jāsaka arī mūsu pašreizējam prezidentam Valdam Adamkum par viņa darbu un par viņa kontaktiem —  starp citu, es ļoti vēlētos, lai viņš piekristu izmantot savu pieredzi un savus kontaktus nākotnē, lai sasniegtu mūsu mērķus ārzemēs, esmu jau to teicis. Bet mums, tāpat kā Latvijā, ir daudz iekšēju problēmu, es domāju, mums tās ir jārisina. Kas attiecas uz manu autoritāti ārzemju kolēģu vidū, gribu tikai atgādināt, ka man ir nācies divas reizes būt par galvaspilsētas mēru un divas reizes par premjerministru, un man ir kontakti šādā līmenī. Domāju, paies kāds laiks — ar politiķu un diplomātu palīdzību man būs normālas attiecības ar kolēģiem, kas vada citas valstis un organizācijas. Viss ir jāsastrādā.

RL: Vai, jūsuprāt, tauta jūs ciena tieši kā politiķi, vai arī priekšplānā atrodas citas jūsu tēla iezīmes? Teiksim, sportiskās, vīrišķība, spēja uz — nu, varbūt neteiksim varoņdarbu, bet uz drošu, iespaidīgu rīcību? Kurš iet pa priekšu — politiķis Pakss, lidotājs vai biznesmenis?

Pakss: Domāju, ka Lietuvā ir daudz cilvēku, kas labāk par mani lido vai labāk par mani spēlē tenisu, un pat ar motociklu brauc labāk par mani. Es zinu kādu cilvēku — viņš bija viens no 17 kandidātiem — kam ir ļoti laba humora izjūta, un viņš ir ļoti iemīļots, bet kaut kāda iemesla dēļ tomēr ievēlēja mani — un es domāju, ka politiskās īpašības, zināšanas par to, kā atrisināt Lietuvā pastāvošās problēmas un kā tuvākajos piecos gados virzīties uz priekšu, bija izšķirošās.

RL: Gan Lietuva, gan Latvija ir sieviešu dzimtes vārdi, tās ir mātes. Vai jūs varētu iztēloties, ka jūs uztver kā nācijas tēvu?

Pakss: (Pauze.) Diezgan grūts jautājums. Es nekad par to neesmu domājis... Man šķiet, ka tas nav vajadzīgs. Ir Konstitūcija, ir Likums, ir prezidenta pilnvaras — tāpat kā ir premjera un citu valsts institūciju pilnvaras — vienkārši vajag no visa spēka, daudz un neatlaidīgi strādāt, rezultāts būs. Rezultāts būs.

RL: Kas būs tā joma, kurā jūs savu varu parādīsiet, kad uzsāksiet prezidenta pienākumu pildīšanu?

Pakss: Nu, man vēlēšanu slogans bija “Lietuvā kārtība būs!” — un kārtību es saprotu ne tikai šaurā nozīmē, saistībā ar spēka struktūrām un tā tālāk, bet plašā — ka vēl ir ļoti daudz vietu, kur kārtība vajadzīga, normāla, demokrātiska, eiropeiska kārtība.

RL: Sakiet, lūdzu, kuras vietas tās ir?

Pakss: Lūk, skatieties. No Lietuvas brauc prom jaunatne, no Latvijas droši vien tāpat. Bet kāpēc brauc prom? Kurš ir interesējies par šo jautājumu? Sāksim noliekt pirkstus. Nav dzīvokļu, ko viņi varētu iegādāties. Nesaņem normālu izglītību. Nav darba. Nav sociālas stabilitātes un perspektīvas. Pat drošība mums drusku pieklibo. Nu tad ņemsim un risināsim šos piecus jautājumus, un tad nevajadzēs plikos vārdos lūgt: “Nebrauciet prom, zēni!” Es kārtību saprotu ļoti plaši.

RL: Skan tā ļoti saprotami tautai, un patīkami — kārtība būs! Tā jau vienmēr ir teikts. Vai jums ir kādi savi projekti vai domas par to, kur lai ņem šo kārtību, ja jau visa tauta un visa valsts ir tāda nekārtīga?

Pakss: (Smejas.) Ne tikai domas kā jūs sakāt, un vēlmes, katrā gadījumā tas ir programmā, kas ir uz mana galda — un jau nākamnedēļ es tiekos ar premjeru un Seima spīkeru, lai apspriestos par to, kā šo programmu īstenosim. Kādos termiņos, ar kādiem spēkiem. Kā tā tiks iekļauta valdības un parlamenta lēmumos.

RL: Jums, cik noprotams, ir ļoti tehniska attieksme pret visām lietām — ir jautājumi un ir metodes, un vajag tikai tās kārtīgi lietot, nekādu noslēpumu un brīnumu nav?

Pakss: Esmu pārliecināts, ja visi, sākot ar prezidentu, normāli un daudz strādās, visiem būs labi. Ja visi dzīvos pēc likumiem, ne tikai tie, kuriem šie likumi izdoti, bet arī tie, kas tos izdod —  jo likumiem vienādi jāattiecas uz visiem. Es tā saprotu demokrātiju un kārtību.

RL: Vai ir nepieciešams padarīt likumus nežēlīgākus?

Pakss: Dažās lietās jā, citās — vienkārši jāievēro likumi. Galvenais, lai tie būtu visiem saprotami un caurspīdīgi. Un izdevīgi mūsu iedzīvotājiem.

RL: Sakiet, lūdzu, vai jūs esat par nāves soda lietošanu Lietuvā?

Pakss: Vienmēr, kad runā par manu programmu un saka, ka tās izpildīšana nav reāla, es prasu — sakiet, lūdzu, kura punkta izpildīšana nav reāla? Tad parasti ir mute ciet. Visi kaut ko kaut kur dzirdējuši — ka esot tā. Bet neviens nav pat uzdrīkstējies izlasīt un painteresēties, kuri punkti tad varētu būt tie nereālie un kuri reālie. Bet par nāvessodu... Es zinu, cik tālu Lietuva ir aizgājusi nāvessoda atcelšanas virzienā, ir parakstīti daudzi dokumenti, Lietuva jau ir pievienojusies... (padomniekam) Cik valstu tur parakstījušas? (Padomnieks: “Daudz.”) — Daudz. Un it kā atpakaļceļa nav, lai gan es no aptaujām zinu, cik daudzi iedzīvotāji gribētu, lai tas tiktu atjaunots. Tas laikam gan nav galvenais. Es teiktu — galvenais ir, lai katram pārkāpumam sekotu sods. Lai noziedznieks, pārkāpējs neizvairītos no soda. Viņš to dara tādēļ, ka jūt — viņu nenoķers. Es vienmēr citēju Ņujorkas mēra Rūdolfa Džuliani vārdus: “Nav mazu noziegumu.” Ar maziem iesākas lielie. Es uzskatu, ka ir noziegumi, par kuriem vajag noteikt stingrākus sodus un kā Seima loceklis esmu reģistrējis parlamentā labojumu likumā Par organizēto narkotiku tirdzniecību — kas ievelk mūsu jaunatni. Tāpat arī par mašīnu zādzībām, kas jau kļuvušas par tādu biznesu, ka nezinām, ko iesākt. Bet es saprotu, ka nāvessods jau ir aizgājis tik tālu, ka atpakaļceļa nav.

RL: Atvainojiet par nesmalkjūtīgu jautājumu, kādam nāvessodam jūs dodat priekšroku — injekcijai, nošaušanai?

Pakss: Šis jūsu jautājums atgādina vienu manu eksāmenu, kad es vēl biju students. Pasniedzējs jautā par kādu celtniecības instrumentu. Prasa studentam: kādam nolūkam izmanto šo instrumentu? Students saka: nezinu. Otrais jautājums: kā to lieto? Viņš atbild: nezinu. Trešais jautājums: cik tas maksā? — Nezinu. Pasniedzējs saka: ej, divnieks. (Smejas.) Atvainojos.

RL: Cik lielā mērā jūsu uzskatus un rīcību ietekmē katoļu baznīca un kristīgā ētika?

Pakss: Es pats esmu ticīgs, un arī mana ģimene. Es patiešām domāju, ka kristīgā morāle, vispārcilvēciski jēdzieni, vispārcilvēciskas tradīcijas ir ļoti svarīgas. Un manā programmā ir tāds punkts, ka pie prezidenta vajag darboties tādai kā reliģisko jautājumu padomei, aizvakar es par to runāju ar arhibīskapu, kardinālu Bačku, es domāju, ka viņam šis priekšlikums patika. Tuvāks kontakts starp baznīcu un valsti dos cilvēkiem vairāk ticības un cerību.

RL:Tātad jūs uzskatāt, ka ticība ir prezidentūras vai arī padomju jautājums?

Pakss: Nē, ticība nav ne prezidentūras, ne padomju jautājums, ticība ir katra cilvēka jautājums. Un brīvam cilvēkam ir brīvība izvēlēties to vai citu, bet lai baznīcas jautājumi būtu skaidrāki un tajos tiktu pieņemti pareizāki lēmumi — es domāju, ka tāda padome ir vajadzīga.

RL: Vai jūs ticat Dievam?

Pakss: Es nupat jau teicu.

RL: Sakiet, lūdzu, kuru no Jaunās Derības principiem jūs izvirzītu priekšplānā, ja runa būtu tieši par jūsu dzīves ētiku?

Pakss: Visus desmit.

RL: Cilvēka dzīvē ir tādi punkti, pēc kuriem viņš jau lido ar galvu uz leju. Sācis nodarboties, teiksim, ar biznesu — un vairs nevar no tā iziet, sācis nodarboties ar politiku — un vairs nav atpakaļceļa. Kā jums šķiet, vai politika jums ir tieši šī izšķirīgā situācija, no kuras jūs vairs nevarēsiet iziet?

Pakss: Es domāju, ka pats galvenais ir mērķa sasniegšana. Ja esi politiķis, jau pats vārds nozīmē, ka tavs mērķis ir vadīt valsti tā, lai visiem, valstij un cilvēkiem šajā valstī, būtu iespējams normāli dzīvot, lai viņi būtu apmierināti. Nav tik svarīgi, kur tu strādā, ir svarīgi, lai tiktu sasniegts mērķis.

RL: Kad jūs pirmoreiz jutāt, ka būsiet prezidents — bērnībā?

Pakss: Nē, tad es sajutu, ka būšu lidotājs.

RL: Un to jau sasniedzāt. Bet kad jūs pirmoreiz nodomājāt — dzīve paiet, laiks kļūt par prezidentu?

Pakss: Man šķiet, tas nemaz nebija sen, pirms gada.

RL: Vai jūs formulējāt sev mērķi “būt par prezidentu”?

Pakss: Tā jau gluži tas nenotiek, jūs taču nedomājat, ka es tā vienkārši gāju te garām pa ielu un nodomāju — ieiešu iekšā un pastrādāšu te. (Smejas.)

RL: Kā jūs domājat, vai tauta ir gudra?

Pakss: Jā, tauta ir gudra.

RL: Vai jūs varētu nosaukt kādu precedentu — kad Lietuvas tauta ir tā vai citādi parādījusi savu gudrību?

Pakss: Man ir tāds priekšstats, ka visbiežāk kļūdās politiķi, nevis tauta.

RL: Nu, piemēram, ka tauta izvēlējās jūs, un tātad ir gudra...

Pakss: Kādu piemēru, kad tautai izrādījās taisnība, bet neizmantojot manu ievēlēšanu? (Smejas.)

RL: Kāpēc ne, var izmantot...

Pakss: (Padomnieks: “Referendums par neatkarību.”): Nu, lūk, tu pats arī pasaki. (Smejas. Preses sekretārs: “Domāju, ka prezidentam būs grūti atbildēt, tas būtu tas pats, kas pierādīt, ka tauta nav kamielis...”)

RL: Šis jautājums ir saistīts ar vēlēšanām, mūsu valstī daudz strīdas par to, kā vēlēt prezidentu — visas tautas balsošanā vai ar parlamenta starpniecību, un ir viedoklis, ka tauta ievēlēs varbūt pašu jaunāko un skaistāko, bet ne labāko kandidātu, un ir arī pretējais viedoklis, ka politiskās intrigas nepalīdz izvēlēties piemērotāko. Kā jūs uzskatāt?

Pakss: Man nav nekādu šaubu par to, ka prezidentu jāievēl visai tautai. Es domāju, ka uzticība un pilnvaras ir solīdākas, kad balso visa tauta. Es tā domāju.

RL: Ja teorētiski iztēlotos un raksturotu jūsu ideālo vēlētāju — kāds būtu šis portrets?

Pakss: Mums ir statistikas dati, socioloģisku aptauju rezultāti, bet tik konkrēti raksturot es nevaru. Kad saņem statistiku, un skaties, kas par tevi balsos, tad mazāk pievērs uzmanību tiem, kas balsos, vairāk tiem, kas vēl šaubās, un pielāgo savas darbības tieši otrajiem, tas ir normāli.

RL: Tagad, kad Vītauts Landsberģis kritiski izsakās par jūsu ievēlēšanu, mums gribētos uzzināt, vai nostāsts par to, ka jūs 1991. gadā, kad OMON šturmēja televīzijas torni, sēdējāt lidmašīnā un bijāt gatavs evakuēt Landsberģi, ir patiess?

Pakss: Es mazliet pastāstīšu, tad jūs paši varēsiet izspriest, ir patiess vai nē. Es teiktu — daļēji. Toreiz Audrjus Butkēvičs, ar kuru bijām pazīstami, uzdeva sagatavot divas lidmašīnas un vajadzības gadījumā izvest augstāko vadību. Mēs sagatavojām divas lidmašīnas, viena atradās aerodromā, otrai bija jānolaižas pilsētā, bija sagatavoti četri lidotāji, to skaitā arī es, mēs gaidījām komandu, ja būs vajadzīgs, ja kaut kas notiks, mums būs jāizved šie cilvēki uz noteiktu vietu ārzemēs. Bet es pilnīgi atklāti pasaku — man netika nosaukti uzvārdi. Tā ka spriediet paši — ir patiesība par Landsberģi vai nav.

RL: Bet jūs jau sēdējāt lidmašīnā?

Pakss: Gan sēdējām, gan gatavojāmies, un ne tikai tam gatavojāmies, bija arī citas lietas.

RL: Un uz kurieni būtu veduši, ja nav noslēpums?

Pakss: Uz Varšavu.

RL: Vai, jūsuprāt, pasauli var uzlabot ar militāriem līdzekļiem, ar karu?

Pakss: Vajag, lai tas, kurš vēlas izjaukt mieru, zinātu, ka ir tādi līdzekļi. Tagad pasaule ir mainījusies, it īpaši pēc 11. septembra, ir jauni izaicinājumi, cīņa ar starptautisko terorismu. Un NATO virza pret to savus spēkus, savas darbības.

RL: Sakiet, lūdzu, kas jums ir čečeni — neatkarības cīnītāji, kurus var salīdzināt ar Baltijas nacionālajiem partizāniem piecdesmitajos gados, vai starptautiskie teroristi?

Pakss: Uz šo jautājumu nav tiešas viennozīmīgas atbildes, tas ir ļoti delikāts jautājums.

RL: Vēl viens vēsturiskas ievirzes jautājums. Ja jūs nonāktu tādā situācijā — protams, ja vien jūs neteiksiet, ka tādas situācijas izveidošanos  jūs nekad nepieļautu — kādā Baltijas prezidenti nonāca 1940. gadā, kā jūs rīkotos?

Pakss: Ja drīkstētu atļauties pajokot par šādu nopietnu tēmu un ja es varētu būt drošs, ka tas neatspoguļosies jūsu presē, es gribētu pateikt vienu lietuviešu sakāmvārdu: “Ai, kā es viņam sadotu, ja viņš mani panāktu...” Bet vispār nav diez cik ētiski atbildēt par situāciju, kurā es neesmu bijis — kāda tā bija, kā tika pieņemti lēmumi, kā balsoja kabinets, ko nolēma prezidents, kādas bija ietekmes — ja izjūti atbildību, ir ļoti grūti atbildēt uz tādiem jautājumiem. Bet es domāju, ja valstij ir aizsardzības spēki, armija, tai ir jāaizstāv sava neatkarība, valsts un cilvēki.

RL: Lietuva kādreiz bija dižena lielvalsts...

Pakss: Arī tagad ir dižena.

RL: Nu, saprotams, tikai izmēru ziņā mazāka... Un, kad jūs lidojat  virs Lietuvas un redzat lejā šo brīnišķīgo zemi, ar ko jūs lepojaties?

Pakss: Bet kāds tam sakars ar kādreizējo lielvalsti?

RL: Nē, nē, tas tikai tāds jautājuma ievads. Varbūt tagad ir vieglāk pārskatāma, lai būtu priekšstats.

Pakss: Vienā vārdā, jau, protams, nevar pateikt, ar ko lepojos. Daudz kas Lietuvā ir mainījies šajos 12 gados. Man bija ļoti labs draugs, ja drīkstu tā viņu saukt, monsinjors Vasiļausks, garīdznieks, un viņam bija iemīļots izteiciens: “Lietuva nav radīta vakar...” Tas ir garš vēsturisks process, un katrs cilvēks ienesis savu daļu. Tomēr, runājot par beidzamo laiku, pēc neatkarības atgūšanas, es lepojos, ka Lietuva ir demokrātiska valsts, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības. Lietuvā ir ļoti daudz skaistu sieviešu, pašas skaistākās. Tā ir skaista zeme. Es domāju, ka drīz būs pienācis laiks, kad ikviens valsts pilsonis, braucot uz ārzemēm, izvilks savu zaļo Lietuvas pasi un jutīsies lepns par savu valsti.

RL: Piedodiet, kad nākas lasīt, ka lietuviešu bandīti ir labi pazīstami Eiropā, ar to jau būtu grūti lepoties. Bet ko jums gribētos — ko lai Eiropa dzirdētu par Lietuvu?

Pakss: Nu, redziet, ar ko praktiski atšķiras optimists no pesimista — viens nospiež blakti un saka — konjaks! Otrs dzer konjaku un saka — blakts! Bet, ja ņemsim, piemēram, Lietuvas basketbolistus?

RL: Bet mēs taču uzvarējām...

Pakss: (Pēc īsas pauzes iesmejas.) Un, ja ņemsim citus sportistus un citas lietas — ir Lietuvai ar ko lepoties.

RL: Vai jūs varētu piekrist, ka mūsdienās slavenākais lietuvietis pasaulē ir Ņekrošus?

Pakss: Varētu piekrist, zinot, cik silti viņu uzņem visās zemēs, kur viņš veido savus iestudējumus, bet mēs zinām arī citus ļoti slavenus cilvēkus, basketbolistu Arvīdu Saboni. Ja veiktu aptauju, es neesmu pārliecināts, ka tajā Ņekrošus būtu priekšā Sabonim. Neticu.

RL: Tātad jūs tomēr televizoru liekat priekšā teātrim.

Pakss: Nu, nezinu gan, kā tas izskatītos — teātra priekšā televizors. (Smiekli.) 

RL: Mūsu jaunais premjers arī lido, bet viņš diemžēl jau kļuvis bēdīgi slavens ar saviem izteikumiem par latviešu kino. Kāda jums ir attieksme pret lietuviešu kino?

Pakss: Man ļoti patīk lietuviešu kino, žēl, ka mūsu kultūra ir nedaudz atgājusi otrajā plānā un tagad tiek uzņemts maz lietuviešu filmu. Es domāju, ka vēl šodien tikšos ar cilvēkiem, kuriem ir saskare ar kultūru, un runāšu par to, ka nacionālajam kino, nacionālajām izrādēm, nacionālajai prozai vai dzejai ir jābūt, tā ir vajadzīga, un tas vēl nav viss, tai jāpaaugstina mūsu cilvēku patriotisma līmenis, jau sākot ar bērniem.

RL: Sakiet lūdzu, kāpēc Lietuvai ir vajadzīgi filozofi?

Pakss: (Smejas.) Lai politiķi nekļūdītos.

RL: Tātad filozofiem jāpieķer politiķi?

Pakss: Nē, nav jāpieķer politiķi, bet vienkārši tas ir plašāks skatījums uz notikumiem un situāciju.

RL: Vai jūs lasāt filozofus?

Pakss: Dažus.

RL: Piemēram, kādus?

Pakss: Piemēram, Kantu.

RL: Kantam ir tāda bieži citēta frāze — ka ir divas lietas, kas viņu pārsteidz: zvaigžņotā debess pār mums un ētiskais likums mūsos. Kas jūs pārsteidz?

Pakss: Kantā vai dzīvē?

RL: Dzīvē. Pasaulē.

Pakss: (Domā.) Kas mani pārsteidz? — Nezinu. Es tādu skaidru atbildi nezinu. Varbūt... Nē, neatbildēšu.

RL: Bet Kants, lūk, atbildēja...

Pakss: Tāpēc jau viņš ir filozofs. (Smejas.)

RL: Vai ir iespējams noteikt, kādas iezīmes izpaužas nācijas aizrautībā ar basketbolu un kādas aizrautībā ar aviāciju?

Pakss: Es domāju, ka mērķi sasniegt ir vienlīdz grūti, gan spēlējot basketbolu, gan lidojot ar sporta lidmašīnām. Tas ir — kļūt par čempionu. Bet, kā lai saka, ja basketbolu saprot 99% cilvēku, tad ar aviācijas sportu nodarbojas tikai 1%. Laikam tas nav tik ērti, jāskatās debesīs. (Atgāž galvu.) Un nogurst kakls. Laikam mūsu sportisti jau kopš Padomju Savienības laikiem ir bijuši mūsu labākie sūtņi, praktiski katrs lietuvietis lepojas ar basketbolu, ar to, ka Lietuva ir aviācijas zeme, ka ir tādi cilvēki, lidotāji, sākot jau ar Darju un Girenu 1933. gadā, beidzot ar pašreizējiem sportistiem.

RL: Ir, piemēram, tāda valsts Kolumbija, kura ir pazīstama tikai ar divām lietām, ar savām narkotikām un ar Markesu, rakstnieku. Sakiet, lūdzu, kam jūs dotu priekšroku — lai lietuvieši būtu pasaules čempioni basketbolā vai Nobela prēmiju kādam rakstniekam — piemēram, Tomasam Venclovam?

Pakss: Un var izvēlēties tikai vienu no diviem? Es varētu tā atbildēt: ja vēl kaut ko vienu pieliktu klāt, tad visus trīs.(Smiekli.)

RL: Latvijā cilvēki baidās no trim lietām, kas atrodas dienvidos — Ignalinas atomelektrostacijas, Mažeiķu naftas kombināta un Būtiņģes termināla. Vai ir kaut kas, kas jūs dara nemierīgu, domājot par Lietuvas ziemeļu kaimiņu?

Pakss: Nevajag baidīties no mūsu atomstacijas, jūs taču lieliski zināt, ka lietuvieši ar citu valstu palīdzību ir ieguldījuši AES drošībā ap 200 miljoniem dolāru. Un tās drošības reitings citu atomstaciju vidū ir diezgan augsts. Nedomāju arī, ka ir iemesls baidīties no Mažeiķu rūpnīcas. Protams, tās nepatikšanas, kas notika Būtiņģes terminālā, nav diez ko labas, bet es domāju, ka tagad jaunais saimnieks ir izdarījis pareizus secinājumus un tas vairs neatkārtosies. Bet kas var biedēt Latvijā — nu, tas, ja jūs pārstāsiet ēst lietuviešu produktus, tas būs nepatīkami...

RL: Tā jau vajadzētu darīt kaut vai principa pēc, jo Lietuvā taču nomelnoja un spieda ārā no tirgus mūsu biezpiena sieriņus, mēs ļoti pārdzīvojām par saviem sieriņiem.

Pakss: Es domāju, ka tie ir tikai dažu atsevišķu firmu paņēmieni, kuras izvēlas ne visai baltus konkurences cīņas līdzekļus.

RL: Tomass Venclova intervijā mūsu žurnālam teica, ka viņš attiecībā pret Lietuvu jūtoties kā psihoterapeits vai psihoanalītiķis, kas uzrāda Lietuvas traumas, un norādīja uz divām vēsturiskām traumām, uz divas reizes zaudēto neatkarību. Ja turpinātu šo metaforu, par ko attiecībā pret Lietuvu jūs uzskatītu sevi — par kādu ārstu?

Pakss: Nu, pirmkārt, es te esmu izaudzis, esmu te dzīvojis visu laiku, atradis savu ģimeni un te dzīvo mani bērni. Es gribētu, lai viņi un pēc tam arī mazbērni dzīvo te, lai viņiem nebūtu jābrauc projām. Un es pats nekur netaisos braukt.

RL: Ā, tas būtu par Venclovu.

Pakss: Tas bija pirmkārt. Otrkārt, man gribētos, lai arī daudzi citi cilvēki domātu par Lietuvu tāpat kā es. Un ar kopīgām pūlēm dzīve kļūtu tāda, kādu mēs to iztēlojāmies, kad mēs pirms 12 gadiem atjaunojām neatkarību. Un varbūt kļūdu un ne tik ātras ekonomiskās attīstības dēļ daudzi cilvēki patiešām izjuta vilšanos, tāpēc es runāju par to, ka nepieciešams atdot viņiem ticību un cerību — ka tomēr būs labāk, ka tomēr būs tā, kā mēs gribējām pirms 12 gadiem. Tas laikam ir galvenais un visgrūtākais prezidenta uzdevums.