Sajust Dievu aiz vārdiem

Tiem, kas zina, ka Krievijas pareizticīgo baznīcas oficiālās aprindas gadsimtiem ir koķetējušas ar valsts varu, ka vēl nesen to caurauda čekistu rindas, ka vēl nesenāk tā nodarbojās ar cigarešu un spirta kontrabandu Krievijā un arī mūsu dienās organizē grautiņus baznīcās, kurās kalpo sirdsskaidri garīdznieki, varētu būt grūti iztēloties, ka visā tajā vēl ir atrodami dzīvi cilvēki. Tomēr brīdi pa brīdim arī tur dažos nostūros atskan kāda dzīva cilvēka balss. Tēvs Georgijs Čistjakovs, labs sengrieķu un latīņu valodas zinātājs, viens no pazīstamākajiem Jaunās Derības un tās tekstuālās vēstures speciālistiem Krievijā, kurš jau gadiem strādā ne tikai jaunā Bībeles tulkojuma komisijā, bet arī slimnīcā ar nāvei lemtiem bērniem, ir viena no tām balsīm, kuru parādīšanos neizskaidro nekādi vēsturiski apstākļi. Mūsu pirmā tikšanās notika Rīgā, kādas svētku maltītes laikā, kurā ātri atradām kopīgu valodu par Brodski un Horāciju, par vienatni kā nepieciešamu pieredzes nosacījumu un klasisko kultūru kā nepārspētu izglītības horizontu. Viņš sevi mēdz saukt par izglītotu jeb apgaismotu tumsoni vistiešākajā šī vārda nozīmē (ja vien “tumsonis” ir adekvāts krievu vārda mrakobes tulkojums), par iracionālistu, kuram ir svarīgs personisks pārdzīvojums, nevis atturīga refleksija. Viņa domāšanas un jušanas saknes meklējamas ne tikai klasiskajā kultūrā un evaņģēliju tekstos, bet arī 19. gadsimta beigu katoļu mistiķu darbos, sevišķi Terēzes no Lizjē sentimentālajā reliģiozitātē. Taču tas nav sentiments, kuram nav pazīstams gnostiski skeptiskais vērojuma vēsums, bet gan patoss, kura karstums ir apzinātas tieksmes un atsacīšanās no neiesaistīta skatījuma rezultāts. Nezinu, auksta vai karsta, bet, pārfrazējot Hērakleitu, varētu teikt, ka galvenais, lai dvēsele būtu sausa.

A.R.

Rīgas Laiks:Vai jūs esat kristietis?

Georgijs Čistjakovs: Jā, es esmu kristietis.

RL: Ko tas nozīmē?

Čistjakovs: Es domāju, ka, pirmkārt, tas nozīmē, ka mēs, kristieši, esam Jēzus mācekļi. Man tas ir tā. Vispirms es savu kristietību varu paskaidrot ar tās lūgšanas vārdiem, kuru, saskaņā ar bizantisko rituālu, lasa pirms tam, kad garīdznieks iznāk no altāra ar biķeri, lai vienotos ar draudzes locekļiem: “Ticu, Kungs, un apliecinu, ka tu patiešām esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kas nāci pasaulē, lai glābtu grēciniekus, no kuriem pirmais esmu es.” Tā ir manas ticības formula, es ticu tam, ka Kristus ir mans Glābējs, kurš nācis pasaulē, lai izglābtu no vergošanas grēkam visus grēciniekus, bet, pirmkārt, mani, to es zinu no savas personīgās pieredzes.

RL: Ja jūs pirmkārt esat Jēzus māceklis, tad ko jūs no viņa mācāties?

Čistjakovs: Protams, iemācīties kristietību – kā var iemācīties fiziku, ķīmiju vai matemātiku – nevar. Bet var, kā evaņģēlijā teikts, sekot Kristum vai līdzināties viņam. Šis izteikums “sekot Kristum” evaņģēlijā ļoti bieži attiecināts uz viņa mācekļiem, pēc tam, piemēram, viduslaiku sacerējumā De imitatione Christi (Par līdzināšanos Kristum) kļūst par pamatu tam, ko Ķempenes Toms uzskata par kristietim svarīgāko – līdzināties pašam Kristum. Kā iespējams viņam sekot? Ieklausoties viņa vārdos un cenšoties rīkoties tā, kā viņš rīkojas evaņģēlijā.

RL: Kam īsti sekot nozīmē “sekot Kristum”? Vai tas nozīmē sekot vārdiem, kas teikti un rakstīti pirms gandrīz 2000 gadiem?

Čistjakovs: Nu, protams, ka nekāda līdzināšanās Kristum, nekāda dzīve Kristū, nekāda sekošana viņam nav iespējama bez evaņģēlija. Kristieša uzdevums, bez šaubām, ir mācīties lasīt evaņģēliju, ielasīties evaņģēlijā, lai evaņģēlijs kļūtu par mūsu dzīves grāmatu, pateicoties kurai veidojas mūsu personība un attieksme pret dzīvi. Agrāk man patika teikt, ka svarīgi, lai evaņģēlijs pārvērstos par telefona klausuli, kuru, paņemot rokās, var piezvanīt Jēzum. Tagad man šķiet, ka šis salīdzinājums nav sevišķi veiksmīgs, bet tomēr ir ļoti svarīgi, lai mēs tādā mērā ieaugtu evaņģēlijā, ka pilnīgi automātiski, pilnīgi dabiski, vadoties no intuīcijas, nespiežot sevi ar kādu racionālu piepūli, bet tieši intuitīvi varētu sekot Jēzum un rīkotos dzīvē tā, kā viņš gribētu, lai mēs rīkotos.

RL: No kurienes jums ir zināšana, kā viņš grib?

Čistjakovs: Kā – no kurienes? Viņš taču evaņģēlijā runā par to, kādus viņš mūs grib redzēt.

RL: Normāls inteliģentu iebildums būtu sacīt: “To taču visu ir cilvēki izdomājuši”…

Čistjakovs: Labs arguments, jo īstenībā kristietībā ir ļoti daudz kā tāda, kas izveidojies gadsimtu gaitā, ko, lietojot šo pašu apzīmējumu, var saukt par cilvēku izdomājumiem. Man bija viens students, kurš reiz, kad tika runāts par Bībeli, tieši tā arī teica: “Mazums ko cilvēki izdomājuši!” Patiešām, ir svarīgi atdalīt galveno no otršķirīgā. Tieši tāpēc es arī saku, ka mūsu uzdevums, ja mēs gribam būt kristieši, ir vispirms sekot evaņģēlijam un pat, iespējams, pretstatīt evaņģēliju tam, kas uzkrājies gadsimtu gaitā.

RL: Šis arguments gan tiek attiecināts arī uz evaņģēlijiem.

Čistjakovs: Skaidrs, arī evaņģēliju ir jāiemācās lasīt, jo katram evaņģēlijam ir arī vēlāki slāņi. Bet, no otras puses, kad mēs ielasāmies Dieva vārdā, ielasāmies Jaunajā Derībā, nelasot to virspusēji, vienā valodā – krieviski, latviski vai franciski, bet ņemam grieķu tekstu, ņemam senos tulkojumus, piemēram, tulkojumu latīņu valodā, kad mēs ieklausāmies evaņģēlistu balsīs, samērojot četrus evaņģēlijus vienu ar otru, tad patiešām var iemācīties evaņģēlijos izdalīt to, ko agrāk katoļi sauca par ipsissima verba, proti, paši Jēzus vārdi, viņa paša balss. Protams, ka to var iemācīties, protams, ka tam vajadzīgs garīgs darbs. Bet tas ir iespējams. Kad es ņemu rokās evaņģēliju, es jūtu, ka dzirdu paša Jēzus balsi. Bez tam pastāv taču arī mistiskā dzīve, kas, ja gribat, dod iespēju pieredzē verificēt to, ko mēs uzzinām no evaņģēlija. Kad cilvēks lūdz, piedalās euharistijā, kad viņš dzīvo lūgšanu un baznīcas dzīvi, tad izrādās, ka mēs varam just Jēzus klātbūtni ne tikai vārdos, bet mistiski, kā viņš pats saka: “Tur, kur divi vai trīs ir kopā manā vārdā, es esmu viņu vidū.” Lūk, šī sajūta, ka Skolotājs un augšāmcēlies Kungs ir mūsu vidū, tomēr ir klātesoša kristieša dzīvē.

RL: No kurienes jums radusies uzticēšanās evaņģēlijam?

Čistjakovs: Laikam tas ir ļoti personisks jautājums, jo īstenībā ir nepieciešama personiska uzticēšanās. Es varu teikt, ka bērnībā un agrā jaunībā es drīzāk biju ticīgs nekā neticīgs, man patika ar vecmāmiņu un krustmāti būt baznīcā, nolikt kādu svecīti. Man šķita, ka manā dzīvē ļoti lielu lomu spēlē tādi svētki kā Lieldienas un Ziemassvētki. Es pat lūdzu Dievu. Taču šī reliģiozitāte bija, no vienas puses, tradicionāla, no otras puses – virspusēja. Bet reiz, kad man bija apmēram sešpadsmit, es starp grāmatām atradu evaņģēliju baznīcslāvu valodā un sāku to lasīt. Un izrādījās, ka ilgāku laiku, mēnesi vai divus, es nevarēju lasīt neko citu kā vien evaņģēliju. Es to lasīju katru dienu, daudzas stundas, mācījos veselus gabalus no galvas, jo es jutu, ka esmu saticis viņu, Jēzu, un vairs nevaru bez viņa dzīvot. Lūk, tādu periodu es pārdzīvoju, tas man deva ļoti daudz. Jau pēc tam es iestājos universitātē, klasisko valodu nodaļā, sāku mācīties grieķu un latīņu valodas, lai varētu lasīt evaņģēliju oriģinālā, lai spētu lasīt senos tulkojumus. Latīņu tulkojums, saukts par Vulgātu, ir dārgums, kas daudz neatpaliek no grieķu oriģināla. Pēc tam es kļuvu par speciālistu Bībeles pētniecībā, bet šī pirmā satikšanās notika jaunībā, kad es pēkšņi sajutu, ka es nevaru bez Jēzus. Un tad kaut kādā ļoti personiskā veidā es iemācījos lasīt evaņģēliju tā, ka manā sirdī parādījās uzticēšanās katrai rindiņai.

RL: Vai tas, ko jūs saucat par “satikšanos ar viņu”, ir metafora kaut kam citam? Kā jūs varējāt zināt, ka tas ir viņš?

Čistjakovs: Protams, ka šajos vārdos ir kāda metaforisma deva, jo man nebija nekādu vīziju, man neviens nerādījās, es nepārdzīvoju tikšanos ar Jēzu tā, kā varbūt daži svētie pagātnē ir to pārdzīvojuši. Bet es biju pilnīgi drošs, ka viņš neredzamā veidā ir klātesošs manā dzīvē, tāpat kā tagad es esmu par to drošs. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka viņa vārdi ir pievērsti man, ka tas tiek teikts man, turklāt es arī tagad ļoti skaidri atceros katru šīs tikšanās mirkli, kad es, iespējams, pirmo reizi apzināti lasīju kaut kādas vietas no Mateja evaņģēlija, no Jāņa evaņģēlija, nakts sarunu ar Nikodēmu, tikšanos ar samariešu sievu vai Jēzus atvadu sarunu ar saviem mācekļiem. Toreiz tas uz mani atstāja tik milzīgu iespaidu, ka es sajutu pilnīgu īstumu, īstumu tajā, kas tiek teikts šajā grāmatā. Evaņģēlijs man bija nevis vienkārši grāmata, nevis vienkārši evaņģēlijs, bet tieši mans evaņģēlijs, grāmata, kura, ja gribat, bija uzrakstīta tieši man, un saglabājusies mūsu mājas grāmatu plauktā arī tieši man, lai…

RL: Lai ko?

Čistjakovs: … lai to lasītu nevis kāds un kādreiz, bet tieši es šeit un tagad.

RL: Tiktāl es sapratu, ka tikšanās ar Jēzu notiek ar evaņģēlija starpniecību un, ielasoties evaņģēlijā, var sekot Jēzum. Kam tad vajadzīga baznīca?

Čistjakovs: Es domāju, lasot evaņģēliju, notiek pirmā tikšanās, bez kuras viss pārējais nav iespējams. Bet baznīcā, tās noslēpumos mēs rodam Jēzu jau citā līmenī. Viņš pats nāk pie mums baznīcas mistērijās. Baznīcā man galvenais ir euharistija. Nevis kaut kādas tradīcijas vai noteikumi, nevis svētki vai seni paradumi, bet euharistija, pēdējo vakariņu noslēpums, kad garīdznieks ņem maizi un atkārto Jēzus vārdus: “Nāciet un ēdiet, tā ir mana miesa, kas tiek lauzta par jums grēku piedošanai.” Pēc tam ņem biķeri ar vīnu un saka: “Dzeriet no tā visi, tā ir Jaunās Derības asins, kas tiek izlieta par jums grēku piedošanai.” Pats Jēzus saka: “Dariet to, mani pieminot,” hoc facite in mea commemorationem, latīniski. Lūk, kad piedalies euharistijā vai pats kalpo liturģiju, tu pārdzīvo tādu tuvību ar Kristu, pārdzīvo ko tādu, ko nav iespējams izteikt vārdos. Euharistija kļūst par centrālo tikšanās ar Jēzu notikumu. Nav nejauši, ka jebkurā dievkalpojuma kārtībā – Romas vai Bizantijas, armēņu vai koptu – liturģijā tiek iekļauts evaņģēlija lasījums. Tātad evaņģēlija lasīšana un euharistijas noslēpums kaut kādā veidā savienojas vienā veselumā, un tad iespējams pārdzīvot tādu tuvību ar Kristu, kuru nekad un nekur citur nav iespējams pārdzīvot.

RL: Kāpēc ir tik svarīgi personiski pārdzīvojumi? Jūs runājat par to, ko uzskatāt par galveno, bet visu laiku atsaucaties uz savām sajūtām un pārdzīvojumiem.

Čistjakovs: Es domāju, tas ir tik svarīgi tāpēc, ka tas mūs pārveido, dara mūs citādus.

RL: Kā?

Čistjakovs: Mistiski, protams! Protams, ka tādā veidā, ko nevar izstāstīt vārdos, jo… Lūk, tieši tas ir Dieva pieskāriens, brīdis, kad Dievs pieskaras cilvēkam, brīdis, kurš nepakļaujas nekādai zinātniskai, pat ne teoloģiskai analīzei.

RL: Un kam pakļaujas? Kam tas ir pieejams?

Čistjakovs: Tas patiešām ir pieejams tikai mūsu jūtām.

RL: Tikai jūtām?

Čistjakovs: Nu, es domāju, varbūt Akvīnas Toms teiktu, ka mēs apzināmies euharistijas svarīgumu un tās glābjošo spēku ne tikai ar jūtām, bet ar mūsu apziņu, prātu un saprātu, bet tas ir Toms, lielisks teologs un filozofs, viens no izcilākajiem viduslaiku prātiem, es nevaru sevi saukt par filozofu. Un, kad es runāju par to, kā uz mani iedarbojas euharistija, tad man vispirms tā ir iedarbība uz manām sajūtām, iedarbība uz manu “es”. Pateicoties šim noslēpumam, es pārvēršos, kļūstu cits. Un es to ļoti asi pārdzīvoju. Vēl vairāk, kā garīdznieks es redzu, kā piedalīšanās euharistijā maina cilvēkus, viņi kļūst citādi, es redzu, kā viņi no jauna piedzimst, iekšēji atjaunojas un garīgi nostiprinās. Ja es runāju nevis par to, ko jūtu un pārdzīvoju es, bet par to, ko es redzu baznīcā, tad varu sacīt, ka euharistiskais noslēpums iedarbojas uz cilvēkiem ārkārtīgi labvēlīgi.

RL: Ko jūs atbildētu kādam, kurš, noklausījies jūsu stāstu, teiktu: “Jūs vienkārši ar savas iztēles palīdzību iedarbojaties uz savām sajūtām, vārdi, rituāls un pārējais ir izdomāts kā mašīnīte, lai jūs ar iztēli iedarbotos uz sevi, varbūt jums patīk sevi mehāniski ietekmēt, bet tas taču nevar būt domājoša cilvēka dzīves centrs.”

Čistjakovs: Nu, tā kā esmu lasījis  Levī-Brilu, Mirču Eliadi un citus reliģijas teorētiķus un vēsturniekus, es varu sacīt, ka visās reliģijās, protams, darbojas kaut kādi mehānismi, kas iedarbojas uz cilvēku, tas ir pilnīgi skaidrs. Bet, kas attiecas uz kristietību, tad mūsu teologs, amerikāņu pareizticīgo garīdznieks tēvs Aleksandrs Šmēmans tādos gadījumos ļoti labi teica: “Bet kristietība nav reliģija! Kristietība – tas ir kaut kas cits, tā ir kāda īpaša dāvana, kuru Jēzus mums ir devis un kuras iekšienē mēs dzīvojam.” Es domāju, ka te varētu, lūk kā, atbildēt manam iedomātajam oponentam. Kristietībā ir dažādi riti – bizantiskais, Romas, Austrumu baznīcās vēl citi, bet pārsteidzošā kārtā euharistija atstāj iespaidu uz cilvēku neatkarīgi no tā, kāda rita, kādas dievkalpojuma kārtības ietvaros tā tiek īstenota. Gan mūsdienu katoļu mise, kas ir maksimāli atbrīvota no rituālajiem aspektiem un kuru daudzi vairs neuztver kā rituālu… No malas raugoties, tā neatstāj mazāku iespaidu kā bizantiskā liturģija. Es domāju, ka kristietībā vērojamā rituālā dažādība kaut kādā mērā pierāda, ka runa nav par rituāliem, par rituālām darbībām, bet par pašu euharistijas notikumu.

RL: Teikt var visu ko, varbūt teikt, ka kristietība nav reliģija, ir tikai skaisti vārdi, jebkuram ārējam novērotājam…

Čistjakovs: Skaidrs, protams, skaidrs, ka jebkuram ārējam novērotājam kristietība ir tāda pati reliģija kā visas pārējās. Bet es domāju, ka Šmēmans, runājot par kristietību kā ne-reliģiju, gribēja teikt, ka kristietībā rituāls nav obligāts. Nezinu, kā to izteikt vārdos, bet euharistija nav rituāls.

RL: Bet kas?

Čistjakovs: Tā ir, nu, lūk, kaut kāds mūsu dzīves notikums, kas var izpausties visdažādākajās formās. Man, teiksim, ir nācies piedalīties dievkalpojumos, kurus franču garīdznieki svinēja bez liturģiskajiem tērpiem, parastā ikdienas apģērbā pie parasta galda, bet, neskatoties uz to, nekas nekļuva nabagāks, jo viss galvenais saglabājās tajos pēdējo vakariņu vārdos, kurus Jēzus mums ir atstājis evaņģēlijā.

RL: Tātad šiem vārdiem ir pārveidojošs spēks? Vienkārši vajag atkārtot vārdus – un viss visapkārt mainās.

Čistjakovs: Nūū, tas jau būtu maģisms, ja pietiktu atkārtot vārdus.

RL: Ko vēl vajag?

Čistjakovs: Vispirms laikam tomēr vajag, lai šo mistēriju veiktu garīdznieks, kas atrodas apustuliskajā pēctecībā, kura žēlastība saņemta no bīskapa, kurš arī atrodas apustuliskajā pēctecībā. Laikam tas ir ļoti svarīgi, jo tas saistīts ne tikai ar mūsu vēlēšanos kļūt par Jēzus mācekļiem, bet ar dzīvu roku diedziņu tas mūs saista ar apustuļiem un pašu Kristu, tas pirmkārt. Otrkārt, laikam ir ļoti svarīgi, tuvojoties šim noslēpumam, zināt, ka mēs pilnīgi apzināti ņemam rokās šo maizi un šo vīnu, lai, kā saka Jēzus, piepildītu to, viņu pieminot, pieminot pēdējās vakariņas, par kuru dalībniekiem mēs tādējādi kļūstam. Kaut kā to visu kopā ir jāpārdzīvo, lai liturģija kļūtu nevis par kādu rituālu darbību, bet tieši par pašu lielāko mūsu dzīves notikumu.

RL: Kas tiek nodots tālāk apustuliskās pēctecības ietvaros?

Čistjakovs: Mēs parasti sakām, ka tiek nodota Dieva žēlastība, garīdzniecības dāvana, bet, protams, izteikt to mūsdienu valodā nav vienkārši. Laikam jau var sacīt, ka, pateicoties apustuliskajai pēctecībai, veidojas kāda dzīva cilvēciska ķēde starp mani, kurš dzīvo 21. gadsimtā, tiem, kas dzīvoja viduslaikos, tiem, kas dzīvoja pirmajos kristietības gadsimtos, un pašiem apustuļiem kopā ar viņu skolotāju Jēzu.

RL: Tātad šīs pēctecības sākums ir Jēzus?

Čistjakovs: Protams.

RL: Skaidrs. Tātad tam vajadzīga pilnīga pārliecība par to, ka tāds Jēzus Kristus ir bijis, ka viņš visu to ir teicis un darījis. No kurienes tāda pārliecība?

Čistjakovs: Protams, es esmu lasījis grāmatas, kurās tiek noliegts Jēzus vēsturiskums, un simtiem grāmatu, kurās tas tiek aizstāvēts. Protams, arī zinātnes faktiem ir sava loma. Bet galīgais fakts, ka Jēzus patiešām ir sludinājis Palestīnā, 1. gadsimtā un patiešām ir izvēlējies savus skolniekus, apustuļus, no kuriem nāk garīdzniecības dāvana, kuru arī es savulaik esmu saņēmis, to, šo faktu, es zinu… kaut kādā nesaprotamā veidā no savas personiskās pieredzes, tas ir kaut kas ļoti personisks.

RL: Citiem vārdiem, tas kaut kādā ziņā notika jūsos?

Čistjakovs: Kaut kādā ziņā – jā. Jo es to pieņēmu, ja gribat, aklā ticībā, jo ieraudzīju, ka tieši tā ir, jo pārdzīvoju to tikšanos, par kuru runājām sarunas sākumā…

RL: Atvainojiet, es nesaprotu, ko nozīmē: “Akli noticēju, jo ieraudzīju”?

Čistjakovs: Es pēkšņi atcerējos – mēs parasti sakām, ka ticam Dievam, ticam Kristum, ticam, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem. Lieldienās, katoļu dievkalpojumā ir brīdis, kad pirms evaņģēlija lasīšanas tiek dziedāta himna, kas beidzas ar vārdiem scimus Christum surrexis de mortuis vero – “Mēs zinām, ka Kristus patiešām ir augšāmcēlies no mirušajiem.” Lūk, šis scimus, šis “mēs zinām” ir šķietamā pretrunā ar to, ko katrā dievkalpojumā mēs apliecinām kā savas ticības apliecību. Bet, no otras puses, tā ir tāda zināšana, ko mēs kaut kādā veidā iegūstam savā sirdī, bet nevaram nodot citam. Matemātikas zināšanas vai grieķu valodas zināšanas, zināšanas par vēsturiskiem vai zinātniskiem faktiem mēs varam nodot citiem, bet zināšanu, ka Kristus ir augšāmcēlies, nevaram, tā ienāk mūsu sirdī, un es nevis ticu, bet zinu, taču šī zināšana nez kāpēc nav nododama tālāk.

RL: Tātad zināt var tikai katrs pats?

Čistjakovs: Galu galā tikai pats. Protams, bez šīs personiskās tikšanās, bez personiska Dieva pārdzīvojuma, kas man atklājas Kristū, nav iespējama nekāda ticība, nekāda kristietība. Var gribēt būt kristietis, var gribēt ticēt, bet par ticošu cilvēks, protams, kļūst tikai pēc tam, kad viņš pārdzīvo šo personisko tikšanos. Viņš to pārdzīvos pilnīgi pats, tikai pats un kaut kādā īpašā veidā.

RL: No kā ir atkarīga šī tikšanās? No gadījuma?

Čistjakovs: Nu, laikam tomēr no Dieva.

RL: Ar ko grib, ar to viņš tiekas, ar ko negrib, netiekas?

Čistjakovs: Varbūt, ka tā. Par to daudzkārt runā Raksti – apslēptais Dievs, Deus absconditus. Pie pravieša Jesajas teikts: “Viņš atveras tam, kam pats grib atvērties.” Ne jūs mani izredzējāt, saka Jēzus, bet es jūs.

RL: Ja gadās cilvēki, kas netic vai tikai grib ticēt, bet neizdodas, tad par tiem var teikt, ka viņus nav…

Čistjakovs: Jā, ar viņiem šī tikšanās nav notikusi.

RL: Es gribēju teikt – viņus vienkārši Dievs nav saticis, nav viņiem pievērsies, tā jūs domājat?

Čistjakovs: Labāk teiksim tā – nav notikusi šī tikšanās, jo tajā, protams, cilvēks un Dievs iet viens otram pretim. Man bija ļoti labs draugs, veca franču valodas skolotāja, kura uz jautājumu, vai viņa tic Dievam, ļoti labi atbildēja: “Pagaidām es neesmu Dievu satikusi.” Viņa neteica, ka netic, neapgalvoja, ka tic, vienkārši teica, ka pagaidām nav satikusi. Tātad viņa ar kādu sesto prātu laikam juta, ka Dievam var ticēt tikai pēc tam, kad šī tikšanās ir notikusi.

RL: Vai šī tikšanās notiek ar kaut ko jūsos vai ar kaut ko ārpus jums? Citiem vārdiem, kur Dievs ir?

Čistjakovs: Es atceros, ko šajā sakarā 30. gadu beigās teica Edīte Šteina. Viņa runāja par to, cik svarīgi ir meklēt Dievu sava “es” dziļumos, cik svarīgi kā ūdenslīdējam nolaisties kaut kur dziļi savas dvēseles jūras dziļumos, lai tur atrastu Dievu. No otras puses, mēs ļoti labi, šķiet, saprotam, ka, satiekot Dievu dzīvē, iniciatīva nepieder man, bet viņam. Tieši tāpat kā lūgšanā – iniciatīva nepieder man, cilvēkam, kurš lūdz, bet Dievam, kurš manā sirdī ieliek šo lūgšanu, Dievam, pie kura es vēršos un kurš vēršas pie manis. Nelaiķis metropolīts Surožas Antonijs, kurš dzīvoja Londonā, ar kuru man bija ļoti tuvas attiecības, vienmēr teica: “Lūgšanā ir svarīgi klausīties, lūgšanas laikā svarīgi ir nevis runāt, bet ieklausīties, ko Dievs tev saka.” Dīvainākais, ka tieši to pašu saka Jānis Pāvils Otrais.

RL: Vai viņi abi arī paskaidro, kādā valodā Dievs runā?

Čistjakovs: Nu, laikam taču Dievs pie katra vēršas viņa valodā, nav nekādas nepieciešamības, kā domāja viduslaikos, lai Dievs runātu tikai ebreju, grieķu un latīņu valodās. Mēs tomēr saprotam, ka Dievs pie katra vēršas viņa valodā. Šajā nozīmē ir zīmīga aina Apustuļu darbu grāmatā, kur Svētais Gars nonāk pār viņiem un viņi sāk runāt dažādās valodās, un katrs, kurš ir klāt, apustuļu teiktajā dzird savu dzimto valodu.

RL: Jūs esat dzirdējis, jums Dievs kaut ko ir teicis?

Čistjakovs: Es varu teikt, ka kaut kādas Dieva balsis es nekad neesmu dzirdējis, bet gadās – lūgšanas laikā, kad kaut ko dari vai kaut kur ej –, ka tevi pārņem pilnīga pārliecība, ka Dievs tieši to grib, tieši to gaida.

RL: Es nemēģināšu jautāt, no kurienes tāda pārliecība. Es labāk jautāšu, vai jums ir bail no nāves?

Čistjakovs: Es esmu daudz par to domājis un agrāk man šķita, ka, visticamāk, es tomēr baidos nāves. Bet pirms dažiem gadiem es diezgan vēlu atgriezos mājās, un man uzbruka huligāni. Kad viņi sāka mani sist, lai atņemtu man to, kas nu man bija, es sajutu, ka nebaidos. Es ļoti labi sapratu, ka viņi tūlīt mani nositīs, viņi bija saniknotā, afekta stāvoklī, viņiem bija vajadzīga nauda, es skaidri sapratu, ka mani nositīs, bet man nebija bail. Tajā

 brīdī mani piemeklēja kaut kāds apbrīnojama miera stāvoklis, pārsteidzoša skaidrība. Pēc tā  gadījuma man nāves nemaz nav

RL: Kas notiks nāves brīdī?

Čistjakovs: To es nezinu. Baidos fantazēt par šo tēmu, tāpēc atkārtošu – nezinu.

RL: Jūs esat ticies ar cilvēkiem, kas nolemti nāvei?

Čistjakovs: Es pastāvīgi tiekos ar smagi slimiem cilvēkiem, bērniem, kas slimi ar vēzi, ar kuriem mēs, dabiski, strādājam, kuriem mēs, dabiski, palīdzam. Es tiekos ar tiem, kas notiesāti uz mūža ieslodzījumu. Laimīgā kārtā man nav iznācis tikties ar tiem, kam piespriests nāves sods. Es ļoti ceru, ka moratorijs nāves sodam drīz pārvērtīsies par likumu.

RL: Vai jums kā kristietim ir ko teikt smagi slimam cilvēkam?

Čistjakovs: Lūk, tagad, kad mēs ar jums te tā sēžam un sarunājamies, man nav neviena vārda, ko es teiktu tādam cilvēkam. Turklāt ikreiz, kad eju uz slimnīcu, es zinu, ka man nav, ko teikt, ka man nav, ar ko mierināt šo cilvēku, jo visi mani vārdi būs… Nu, ja gribat, psihoterapija, pedagoģija, kaut kāds cilvēcīgs veids, kā atbalstīt, apiet modrību, kas piemīt cilvēkam, kurš nojauš, ka mirst. Tāpēc es nekad nedomāju par to, ko teikšu, bet tajā brīdī, kad es tiekos ar šo cilvēku, kad mūsu saruna sākas… Kā sacīts evaņģēlijā: “Dievs mums dod, ko teikt,” kā saka Jēzus: “Tad nevis jūs runāsiet, bet mana Tēva Gars ierunāsies jūsos,” kaut kas tāds tomēr notiek.

RL: Vai jūs nepaskaidrotu grēka un nāves saikni?

Čistjakovs: Manuprāt, grēks, pirmkārt, ir verdzība. Atrodoties kaut kāda grēka stāvoklī, mēs kļūstam par vergiem…

RL: Kā vergiem?

Čistjakovs: Šī grēka vergiem, savu kaislību vergiem, mēs kļūstam par vergiem kaut kam ļoti nelāgam, Sātanam, ja gribat. Bet kad mēs izraujamies no grēka ķetnām, mēs izejam brīvībā. No otras puses, mēs zinām, ka Rakstos un liturģiskajos tekstos pati nāve itin bieži ir salīdzināta ar verdzību, bet atbrīvošanās no nāves bailēm – ar iziešanu brīvībā. Tāpat kā Kristus, uzvarot nāvi, augšāmceļas, tā arī mēs, uzvarot grēku, atdzimstam jaunai dzīvei. Par to var skaisti runāt, sprediķot par šo tēmu, ja gribat, bet man negribētos pārvērst šīs manas sajūtas vārdos. Kristietībā, galu galā, galvenais nav vārdos, bet tajā, kas sākas aiz vārdu robežām, tajā, kas ir lielāks par vārdiem, tajā, kas neiekļaujas cilvēku vārdos. Tajā, kā saka Vladimirs Solovjovs, ko “sirds sirdij saka mēmā sveicienā”.

RL: Vai cilvēks, kurš nav saticis Dievu, kā jūs teicāt, var redzēt savu grēku, ieraudzīt grēka verdzību?

Čistjakovs: Protams, ka var. Esmu pazinis cilvēkus, augstākā mērā tikumīgus cilvēkus, kuri ir spējuši pārvarēt savu grēcīgumu, grēkus, izaugt no tiem, uzvarēt tos un tā tālāk, neticot Dievam, varbūt ciešot no savas neticības, vēloties ticēt Dievam, bet godīgi atzīstot savu neticību. Te droši vien var runāt par to, ka kaut kādā neticamā veidā Dievs apmeklē arī neticīgo sirdis. Karls Rāners, viens no pazīstamākajiem 20. gadsimta teologiem, runāja par to, ka ir tā saucamie “anonīmie kristieši”, kristieši, kuri paši nezina, ka ir kristieši. Par tādiem pašiem anonīmiem ticīgajiem runāja arī psihologs Viktors Frankls, domājot par cilvēkiem, kas sava “es” dziļumos tic Dievam, bet paši tajā neatzīstas, jo to nezina.

RL: Tas izklausās tīri pēc propagandas soļa, ar kuru visus saprātīgos un labos cilvēkus izskaidro ar vārdiem: “Viņi visi ir kristieši, pat ja paši to nezina.” Tikpat labi kāds cits varētu teikt, ka viņi visi ir budisti.

Čistjakovs: Tā es neteiktu, ne Rāners, ne Frankls pēc propagandistiem neizskatās, viņi vismazāk domāja par to, kā cilvēkus pārvilkt uz savu pusi. Es domāju, ka te runa ir drīzāk par to, ka kaut kādos savas psihes dziļumos mēs zinām par sevi un pasauli daudz vairāk nekā virspusējā, racionālā līmenī. Te drīzāk derētu atcerēties Junga psihoanalīzi, to, kas ielikts mūsu psihes pašos dziļākajos slāņos, to, ka, saskaņā ar Jungu, reliģija ir kaut kas tāds, kas atrodas ļoti dziļi mūsos, tas ir kaut kas tāds, ko ir ļoti grūti izkustināt un iznest virspusē.

RL: Jūs ticat, ka pastāv dvēseles dziļumi, jūs ticat šai bildītei?

Čistjakovs: Nē. Taču es bez šaubām tam ticu, kad lasu Karlu Gustavu Jungu. Bet vispār tas iederas manas pieredzes izauklētos priekšstatos par cilvēku, par cilvēkiem ap mani, par mani pašu, galu galā.

RL: Kur ir dvēsele?

Čistjakovs: Nūū, visticamāk… Ko nezinu, to nezinu, nefantazēšu. Atceros, kā lietuviešu kardināls teica, ka dvēsele atrodas aizkuņģa dziedzerī, bet visticamāk viņš to teica, lai tiktu vaļā no jautājuma, kuru viņš uzskatīja par muļķīgu.

RL: Kā jums personiski šie dvēseles dziļie slāņi kļūst pieejami?

Čistjakovs: Nu, tāpat kā Jungs, arī es kaut ko no tā sajūtu sapņos, kaut ko citu – kad slimoju, kad man ir slikti un viss otršķirīgais atkāpjas kaut kur otrā plānā. Vispār man šķiet, ka cilvēkam, mūsu pašizziņai, ir ļoti svarīgi piedzīvot slimības, pārdzīvot stāvokļus, kad mums patiešām ir ļoti slikti, kad šausmīgi sāp sirds, ceļas augsta temperatūra, kad ļoti sāp nieres…  Jo šajos brīžos viss otršķirīgais atkrīt, atkāpjas, tevī paliek tikai pats galvenais, pats svarīgākais. Tādēļ, lai gan no malas skatīties uz slimnieka ciešanām ir ļoti smagi un negribas, lai viņam sāpētu, bet kad tu pats pārdzīvo tādus stāvokļus, saproti, ka tie tev, kaut kādai tavai garīgai izaugsmei ir ļoti svarīgi, jo smagas slimības stāvoklī cilvēkā paliek tikai galvenais un cilvēks var just kaut kādas lietas, kas ieliktas viņa “es” dziļumos.

RL: Kas ir galvenais?

Čistjakovs: Laikam tomēr Dieva jušana.

RL: Tātad, kad slimo, tad jūt Dievu?

Čistjakovs: Par daudziem cilvēkiem un sevi es zinu, ka tad, kad šausmīgi sāp sirds, kaut kā saglabājas, lūk, šī Dieva izjūta, saglabājas jūtas pret tuvākajiem, pret draugiem, bet viss pārējais atkāpjas otrā plānā.

RL: Vai šo skaidrības stāvokli var kaut kā pagarināt – ar gribu vai askētiskiem vingrinājumiem?

Čistjakovs: Baidos, ka mākslīgi to pagarināt nevar. Tas ir kaut kas tāds, kas nav atkarīgs no mūsu gribas, mākslīgi sevi var tikai trenēt, vingrināties, lai kļūtu izturīgāks, iespējams, lai būtu noturīgāks arī šajos skaidrības stāvokļos. Bet es atkārtoju – mākslīgi mēs sevi varam tikai kaut kam gatavot, tieši tam ir svarīgi garīgi vingrinājumi, taču tas ir mākslīgi. Iespējams, ja es būtu jogs, es teiktu, ka var mākslīgi turēties tādā skaidrības stāvoklī, bet es tomēr esmu kristietis, nevis jogs. Tāpēc man šķiet, ka tāds skaidrības stāvoklis ir no Dieva un mākslīgi to nevar paildzināt. Es atceros, kā reiz internetā uzdūros kādas sievietes replikai, ka Dievu sevī mākslīgi izsaukt nevar. Man ļoti patika šie vārdi.  Tas pats attiecas uz garīgas skaidrības stāvokli.