Rož baš, Kurdistan!

Vasaras vidū, dodoties uz Turciju, nolemju nokļūt kurdu teritorijās valsts dienvidaustrumos, kur vēl pirms pāris gadiem plosījās pilsoņu karš un žurnālistiem iebraukt bija gandrīz neiespējami. Turcijas oficiālā politika neatzīst kurdu kā nācijas eksistenci. Turcijas austrumus apdzīvojošās kalnu nomadu tautas esot tādi kā atpalikuši mazie brāļi – “kalnu turki” – lai gan viņi gadu tūkstošiem runājuši nevis turciešu, bet gan irāņu valodu grupai piederošā valodā. Cilvēktiesību aktīvisti pārmet, ka Turcija, būdama demokrātijas aizstāves NATO dalībvalsts, savā zemē turpretī piekopj impērisku un totalitāru politiku. Turcijas politiķi atbild, ka viņi sargā valsti no kurdu teroristiem un ēnu ekonomiku kontrolējošās kurdu mafijas. Kad Turcija, par spīti amerikāņu piedāvātajiem miljardiem, solījumiem ieguldīt līdzekļus Turcijas militārajos objektos un piedāvātajām drošības garantijām, neatļāva NATO karaspēkam ieiet Irākā no Turcijas puses, ziņu aģentūras un politologi kā vienu no atteikuma iemesliem minēja bažas, ka varētu īstenoties kurdu centieni pēc atkalapvienošanās un savas neatkarīgas valsts izveidošanas. Turcija baidījās zaudēt kontroli pār saviem kurdiem un sagraut 1923. gadā izveidoto, Ataturka definēto vienas nācijas valsti.

Politologi uzskata, ka kurdu jautājuma neatrisināšana varētu būt viens no nopietnākajiem iemesliem Turcijas neuzņemšanai Eiropas Savienībā. Aptuveni 15 -20 miljoniem Turcijā dzīvojošo kurdu joprojām nav skolu viņu dzimtajā valodā. Lai gan 2001. gada 26. maijā beidzot tika pieņemtas konstitucionālās reformas, kas atviegloja masu mediju ierobežojumus kurdu valodā, lielākajā daļā kurdu teritoriju masu pasākumi šajā valodā netiek atļauti. Izņēmums ir Djarbakiras festivāls, kas kopš valodas aizlieguma oficiālās atcelšanas kļuvis par lielākajiem kurdu laicīgajiem svētkiem. Tikai pārsimt kilometrus uz austrumiem esošajā Sīrtā jebkurš kurdu nacionālās pašizpausmes mēģinājums tiek ātri apslāpēts un policistu atrasta literatūra kurdu valodā var kļūt par problēmu tās īpašniekiem.

Dzejnieki Uldis Bērziņš un Juris Kronbergs palīdz man tikt pie mūsdienu pazīstamākā kurdu trimdas rakstnieka Mehmeda Uzuna mobilā tālruņa numura. Lai gan Uzuns jau 26 gadus dzīvo Zviedrijā, man viņš būs jāsatiek Djarbakirā, senajā kurdu galvaspilsētā netālu no Sīrijas robežas.

Rīgas lidostā aiz manis stāvošie vīrieši arī dodas uz Turciju.Uz kurieni Turcijā es lidojot? – Uz Kurdistānu. Vaicātājs paveras savā ceļabiedrā, abi kaut ko nomurmina turciski. Otrais novēršas, bet pirmais attrauc: “Tādas valsts nav!” Ar to mūsu saruna ir galā. Pavisam.

Dienu vēlāk Ankaras augļu un dārzeņu tirgū tieku aicināts pie improvizēta pusdienu galda. Izrādās, kādsmazliet runā angliski. Pastāstu, ka pēc pāris dienām dodos uz Djarbakiru satikt Mehmedu Uzunu. To uzzinājuši, ap galdu sēdošie, rādot uz sevi, sajūsmināti sauc: “Kurdiš, kurdiš...” – “Mēs visi esam kurdi” ar platu smaidu sejā saka puisis, kurš nedaudz pieprot angliski. Prom tieku tikai vairāk nekā pēc stundas, iemācījies frāzes “Rož baš" [1. Labrīt (kurdu val.) un “Ankara – turkiš baškent, Djarbakir – kurdiš baškent." [2. Ankara – turku galvaspilsēta, Djarbakira – kurdu galvaspilsēta (turku val.).] Nedēļu vēlāk šī izrunāšanās kurdiski un interese par kurdu jautājumu maksās man nepatīkamus mirkļus sarunās ar turku policiju, bet, tikko ielidojis Ankarā, es vēl neesmu dzirdējis, ka katrā kurdu pārpildītā vietā ir pilns ar turku policistiem civilajā un arī pašiem kurdiem, kuri piespiedus vai brīvprātīgi ziņo Turcijas drošības iestādēm.

Manā viesnīcā strādā meitene vārdā Serapa. Uzzinājusi, ka dodos uz Djarbakiru, viņa brīdina, ka tā nu gan neesot pilsēta, ko būtu vēlams apciemot tūristiem. Vai es nebaidoties no kurdu teroristiem? Saku, ka man ir norunāta tikšanās ar rakstnieku Uzunu, un vaicāju, no kā tieši man vajadzētu baidīties. Serapas seja atplaukst smaidā: “Vai zini, es arī esmu kurdiete!” Viņa pastāsta, ka dzimusi un uzaugusi kādā kurdu pilsētā Ardahanā, Turcijas ziemeļaustrumos, pie pašas Gruzijas robežas. No Serapas uzzinu, ka visas kurdu pilsētas, ieskaitot Djarbakiru, ir ļoti nabadzīgas, bet kurdi esot ļoti viesmīlīgi. Es viņus pazīšot pēc daudz gaišākas ādas krāsas un zilajām un zaļajām acīm.

Lidmašīnu uz Djarbakiru tiešām piepilda cilvēki, kuri vairāk atgādina armēņus nekā turkus. Kad klaiņoju pa izdangātajām Djarbakiras ielām, kur skatam paveras trūcīgi dzīvojamie kvartāli un sīkas piparbodītes,man tiek skaidrots, ka nabadzības iemesls ir investīciju nevienmērīgā sadale. Rūpnīcu būve un infrastruktūras attīstība pārsvarā notiek Turcijas rietumu daļā. Turcijas oficiālie avoti to pamato ar reģiona nestabilitāti, atgādinot par neseno pilsoņu karu. Arī šobrīd biežie terora akti neļauj droši investēt Turcijas austrumos. Kurdi uzskata, ka turku režīms, kā viņi drošsirdīgi dēvē oficiālo varu, apzināti nevēlas kurdiem dot iespēju kļūt turīgākiem. Deviņdesmito gadu vidū Turcijas tabakas monopoluzņēmums pārstāja iepirkt tabaku no kurdu teritorijām. Arvien grūtāk kļuvis pārdot arī lauksaimniecības produkciju un amatniecības izstrādājumus. Uz ceļiem izvietotie posteņi ierobežojuši kurdu brīvu pārvietošanos un tirdzniecību ar Rietumturciju. Pierobežas ganību teritorijās drošības apsvērumu dēļ ieviestie aitu un govju ganīšanas ierobežojumi neskaitāmas kurdu ģimenes atstājuši bez vienīgā iztikas avota. Šāda diskriminācija starptautiskajai sabiedrībai tiek skaidrota ar to, ka gandrīz visi kurdu uzņēmumi lielu daļu savas peļņas labprātīgi vai piespiedu kārtā ziedojuši Kurdu strādnieku partijai – PKK, kas ir pasaulē pazīstamākā un radikālākā kurdu brīvības cīnītāju organizācija. Djarbakiras paklāju aušanas darbnīcās par 20. un 21. gadsimtu liecina tikai dažas mūsdienu mehanizācijas un tehnoloģijas iezīmes. Viss pārējais vedina domāt, ka laiks sen apstājies.

Kad metāldarbnīcā, kur puiši gatavo gultu rāmjus, esmu atklājis, ka zinu dažas frāzes kurdiski, tieku aicināts uz obligāto tēju, kas ievelkas krietnā pēcpusdienas pasēdēšanā. Dāvids, kas šo darbnīcu īrē jau vairāk nekā gadu, stāsta, ka viņam esot burvīga draudzene Skotijā un, iespējams, tuvākajā laikā viņš pārcelšoties dzīvot pie viņas. Te esot grūti. Pamanu viņa rētainos apakšdelmus. Kurdu puisis sāk stāstīt, kā brīvdienās aizbraucis uz Ankaru. Netālu no stacijas viņu saņēmusi ciet policija un vaicājusi, kādēļ viņš te ieradies? “Viņi neticēja, ka esmu ieradies brīvdienās. Viņi teica – ar jums, kurdiem, te ir mūžīgas problēmas. Brauciet mājās, tinieties atpakļ uz savu Djarbakiru! Es viņiem parādīju, ka man ir nauda un esmu atbraucis atpūsties, bet viņi vienalga nelaida mani vaļā. Es pats no dusmām pārgriezu sev vēnas.” Tikai pēc piekaušanas un nokļūšanas slimnīcā Dāvids ticis atpakaļ uz mājām. Šādu stāstu nav mazums.

Man radies iespaids, ka kurdi ir strādīgi un izmanto jebkuru iespēju, lai nokļūtu vietās, kur iespējams strādāt un pelnīt vairāk. Lai cik dīvaini tas arī izklausītos – Turcijas lielākā kurdu pilsēta ir Stambula. Neviens neriskē nosaukt precīzu skaitli, cik kurdu īsti dzīvo Stambulā. Daži satiktie kurdi stāsta, ka viņi dzīvojot citviet Turcijā, “viltīgi piekrītot” Ataturka definējumam un uzdodoties par turkiem. Arī lielākā daļa Vācijā dzīvojošo turku, viņi apgalvo, patiesībā esot kurdi. Tas viss liedz apjaust precīzu kurdu skaitu pasaulē. Deivids Makdovals, viens no vadošajiem kurdu jautājumu ekspertiem, 1991.gadā bija aprēķinājis, ka pasaulē dzīvo ap 23 miljoniem kurdu: Sīrijā 2 līdz 3, Irānā 3–4, Irākā 5–6 un Turcijā ap 10 miljoniem. Šie skaitļi neietver kurdus Armēnijā, Azerbaidžānā un Turkmenistāna. Turcijas kurdu līderi uzskata, ka Turcijā ir 15–20 miljonu kurdu. Viņi negrib piekrist, ka kopējais kurdu skaits varētu būt mazāks nekā 35 miljoni.

Kad es līkumoju pa Djarbakiras senāko daļu, vairāki kurdi grābj mani aiz rokas, rāda virzienu, salikuši rokas kā dievlūdzēji, klanās un ar pirkstiem rāda krustu. Ejot norādītajā virzienā, nokļūstu pie nelielas no kleķa javas būvētas katoļu baznīcas. Tās uzraudzītājs Zeki Kasars atver restotās metāla durvis un aicina iekšā. Šī baznīca ir viena no senākajām krusta karu liecībām Djarbakirā. Mūsdienās mācītājs šurp braucot reizi pāris mēnešos, baznīcas apmeklētāji esot retie tūristi un daži no pilsētā dzīvojošajiem ārzemniekiem.

Viens tāds Djarbakiras ārzemnieks ir Aldo Kanestrari no Itālijas, fermeris, kurš savās mājās audzē kivi. Vasarā un ziemā viņš dzīvo Kurdistānā, bet uz Itāliju dodas tikai pavasara un rudens lauku darbu laikā. Aldo ir īsts kurdu patriots. Lielāko daļu laika viņš pavada, mācot kurdu jauniešiem angļu valodu, pārējā laikā pats apgūst kurdu valodu un vāc kurdu folkloru. Viņš neslēpj, ka valodas mācību stundas daudziem kurdu jauniešiem ir pavērušas iespējas bēgt uz Rietumiem. Gandrīz nevienam kurdam netiek izsniegta pase, identifikācijai kalpo nekvalitatīvas un viegli viltojamas laminētas apliecības.

Pie kāda arāba pērkot kurdu mūzikas ierakstus (lielākā daļa no tiem ierakstīta Vācijā vai Francijā), iepazīstos ar jaunu skolotāju Hasanu, kas brīvlaikā ieradies palīdzēt savam tēvocim. Viņš studējot angļu valodu, taču jau kopš bērnības bez dzimtās kurdu valodas brīvi var sarunāties arī turku un arābu mēlēs. Tieši no viņa es pirmoreiz izdzirdu apgalvojumu, ka senajā Mezopotāmijā cauri gadsimtiem dažādu tautību cilvēki draudzīgi dzīvoja līdzās, tirgojās, ceļoja – līdz brīdim, kad ieradās turki. Hasans ir pirmais no satiktajiem ar tik labu angļu valodu, un es steidzos viņu izvaicāt par izslavēto kurdu mafiju. Viņš ietur garu pauzi un atbild, ka gandrīz katrā kurdu ģimenē ir kāds, kurš ticis nogalināts vai ielikts cietumā brīvības centienu dēļ. “Daudziem cilvēkiem šajā valstī nav iespējams iztikt, nepārkāpjotlikuma pantu. Viņiem nav citu iespēju izdzīvot.” Atceros, kāAnkaras tējnīcā satiktie viesmīlīgie turki mani mēģināja atrunāt no došanās uz Kurdistānu, apgalvojot, ka mani apdraud ne tikai kurdu teroristi, bet arī kurdu mafija, kas esot pati stiprākā un nežēlīgākā Turcijā. Par kurdu mafiju to sauc tikai turki, atsaka Hasans.

No reliģijas viedokļa kurdi ir samērā vienoti. Lielākā daļa kurdu, neatkarīgi no to mītnes zemes – Turcijas, Irānas, Irākas, Sīrijas, Armēnijas vai Azerbaidžānas – ir sunnītu musulmaņi, ir arī alevīti, jezīdi. Taču sadalījums pa šīm zemēm un kurdu mītnes zemju konflikti, kā arī kopīgu līderu trūkums veicinājis arvien lielāku dažādu grupējumu nevienprātību. Atšķirīgie politiskie uzskati ir noveduši pat līdz asiņainām savstarpējām cīņām. Dažādās valstīs dzīvojošiem kurdu grupējumiem ir nācies izvēlēties, vai nu pilnībā ignorēt valsti, kurai viņu senči politisku afēru rezultātā vai ar varu piesaistīti, un pašiem neattīstīties, vai arī iesaistīties valsts pārvaldes procesos un censties iegūt sev lielāku labumu.

Vakarā kādā trūcīgā daudzstāvu māju kvartālā izdzirdu mūzikas skaņas un nokļūstu ļaužu un kaislīgas mūzikas piepildītā iekšpagalmā, kur notiek kurdu kāzas. Riņķa danči mijas ar trakulīgiem solo, kuru laikā dejotājus apber ar naudaszīmēm. Ik pēc brīža pa zemi izkaisīto naudu savāc un ieliek koferī. Ja kādam nav mazo nominālu banknošu, viņš tās var iemainīt pie kofera pieskatītāja namatēva. Pagalms ir ļaužu pilns, gandrīz no katra loga veras pa sejai, pa vidu jaucas bērni, kuru aktivitātes tiek ierobežotas ar aptuveni divus metrus garu kārti. Neuzvedīgākie riskē saņemt sitienu pa dibenu vai kājām – tas ļoti atgādina aitu ganīšanu. Tieku aicināts dejot un samulstu, kad pār mani sāk birt tūkstoši un miljoni turku liru. Varu tikai nojaust, cik miljardu sagūla nobružātajā koferī. Šķiet, tas nebija maz, pat ņemot vērā liras ļoti zemo vērtību (aptuveni pusotrs miljons liru par 1 dolāru). Svinībām tuvojoties noslēgumam, līgavainis kopā ar līgavas brāli izpilda deju, kurā viņi izdejo mednieku un zvēru. Zvērs lavās, mednieks gaida, izšauj. Zvērs raustās konvulsijās, tad pārstāj. Mednieks pārbauda, vai zvērs patiesi ir miris. Tas uz mirkli atdzīvojas, bet tad viņam tiek pārgriezta rīkle, vēders un novilkta āda. Seko vēl pāris ugunīgas dejas un kļūst skaidrs, ka trīs stundu garās svinības pagalmā iet uz beigām. Radinieku bariņš sapulcējies ap raudošo līgavu un mierina to.

Kāds kurdu valodas skolotājs piedāvājas parādīt senu tiltu. Kad tiekam līdz pilsētas robežmūriem, skatam paveras brīnišķīga saulrieta rotāta stepe, bet pēc pusstundas pa putekļaino ceļu taustāmies pilnīgā tumsā. Garām brauc kravas mašīnas, kas, šķiet, pārvadā granti. Mans ceļvedis saticis kādu ganu un pēc ilgākas sarunas ieteic griezties atpakaļ. Tur priekšā varot būt bīstami cilvēki. Vaicāju – kurdi vai turki. “Kurdi,” viņš pēc īsas minstināšanās atbild. Kurdu vidū joprojām pastāv dzimtu tradīcijas. Dažādu ģimeņu, cilšu, dažādu sociālo slāņu un dažādos dialektos runājošie kurdi savā starpā joprojām karo. Liela daļa sevi apzinās kā kurdus tikai, dodoties svešumā un satiekot tur citus kurdus. Šeit, Kurdistānā, dominē piederība klanam. Nomaļu ceļu malas un upju ieleju ganības joprojām apdzīvo diezgan mežonīgu kurdu grupas, kas pārtiek no lopu ganīšanas un preču pārvadāšanas, viņus dēvē par vislabākajiem kontrabandistiem pasaulē. Šajā nakts stundā uz mums var attiekties vēl viens viņu iztikas veids – laupīšana. Mēģinu iedrošināt savu ceļabiedru, sakot, ka laiku pa laikam te brauc auto, paņemam pa akmenim un tomēr ejam tālāk. Ir uzlēcis mēness, pēc brīža, nogriežoties kādā sānceļā, kājas uztausta cietu segumu. Esam uz tilta. Tilta pār Tigras upi. Man tas šķiet neticami! Es vēlreiz pārprasu, vai tiešām tā tur lejā ir Tigra? – Jā, tikai turki to saucot par Didžli. Tuvējā kalna alās un tālumā stepē saskatāmas vairākas ugunskuru gaismiņas. Noprotu, ka tur sildās viņi – nomadu kurdi. Ceļabiedrs norāda, lai uzvedos klusi. Tuvākā gaisma atrodas tik tuvu, ka var pat dzirdēt balsis.

Atceļā nobalsojam vienu no smagajām mašīnām. Tās stundu skaitītājs rāda 15 stundas 32 minūtes. Vadītājs Šalihs par garajām darba stundām neskumst – Kurdistānā jeburš darbs tiekot uztverts kā dieva dāvana, jo dod iespēju pelnīt iztiku ģimenei. Nakts vidū atvērta tikai viena tējnīca. Visas sēdvietas ir aizņemtas. Ļaudis klaigādami skatās futbola spēli. Turcija pret Maķedoniju 3:2.

Nākamajā rītā ierodos universitātes bibliotēkā, kas arī vasaras vidū pārpildīta ar kurdu jauniešiem. Vislielākā interese esot par inženierzinātnēm, tad seko jurisprudence un valodas. Saņēmis jauniešu atļauju viņus fotografēt, pēc brīža esmu spiests pamest šo ēku. Bibliotēkas vadītājs, turks, izraida mani ārā. Students Muzafars, kas mani pavada, saka – turki negrib rādīt, ka arī kurdi var mācīties. Muzafara tēvocim pieder mākslas galerija, viņš šodien rīkojot jauniešu gleznu izstādi zem atklātām debesīm, un mēs dodamies uz izstādi. Pa ceļam ejam garām policijas iecirknim, turku policisti uz mums nicīgi noskatās un savā starpā kaut ko nobubina. Muzafars man to iztulko kā “riebīgais ārzemnieks”. Parkā, kura centrā dižojas kārtējais Ataturka piemineklis, izstādītas jauniešu gleznas. Glītie, labi ģērbtie jaunieši runā labā angļu valodā un apspriež iespējas studēt ārpus valsts. Vai viņi pēc tam domā atgriezties atpakaļ? – Tas būšot atkarīgs no situācijas šeit, viņi atbild.

Vakarā Mehmeds Uzuns solījies tikties ar lasītājiem Kiziltepē.Nelielais Kiziltepes municipalitātes laukums ir ļaužu pilns, Mehmeds Uzuns sēž pašā vidū noguris un aizņemts. Apkārt, tikko nopirktās grāmatas ar abām rokām piespieduši pie krūtīm, drūzmējas lasītāji un gaida savu rindu pēc autogrāfa. Slavenā, kurdu valodā rakstošā Mehmeda Uzuna grāmatas daudziem no viņiem ir vienīgais valodas dzīvotspējas apliecinājums. Pēc vairāku stundu ilgas grāmatu parakstīšanas Mehmeds pēkšņi kļūst manāmi nervozs, atvadās no klātesošajiem un atvainojas man par to, ka šovakar nekāda saruna nesanāks. Kopā ar saviem pavadītājiem viņš steidzīgi iekāpj mašīnā. Vēlāk noskaidrojas, ka pēkšņo steigu izraisījusi nemanāma saķeršanās ar civilā tērptiem turku policistiem. Pārnakšņoju autoostā ar uzrakstu Mardin express pie ģimenes, kas to uzrauga. Kad kopā ar saimniekiem tās priekšā dzeram tēju, pienāk pāris cilvēku, kuri vēlas zināt, ko es šeit daru. Viens no dēliem Alī veicīgi pieceļas un norāda, lai dodamies iekšā, žigli ienes mājā arī krēslus, un kaut ko izvairīgi noburkšķ ārā stāvošajiem, aizslēdz durvis. Vēlāk noprotu, ka atnācēji varēja būt no tiem civilā tērptajiem policistiem, kuru dēļ Uzuns bija spiests pamest Kiziltepi nakts vidū.

No rīta iegriežos grāmatu veikalā. Iepriekšējā vakarā satiktais grāmatu tirgotājs sagaida ar platu smaidu sejā. Veikala plauktos dižojas visas Turcijā izdotās Mehmeda Uzuna grāmatas. Nopērku kabatas formāta angļu-turku vārdnīcu. Kad vaicāju pēc angļu-kurdu vārdnīcas, veikala īpašnieks to izvelk no letes apakšas. To rotā zaļa, dzeltena, sarkana – kurdu karoga krāsas. Es vēl nenojaušu, ka tieši šī nelielā vārdnīca kļūs par vienu no iemesliem manam konfliktam ar turku policiju un specdienestiem.

Vakarā ar studentu autobusu nonāku universitātes pilsētā Sīrtā un iepazīstos ar Mehmedu Nāsu, nelielas kurdu avīzes Siirta Azad redaktoru. Sākotnēji viņa avīze tieši tāpat kā citas kurdu avīzes drīkstēja iznākt un iznāca tikai turku valodā, bet paslepus kurdu avīžu izdevēji cenšas tajās ievietot arvien vairāk tekstu kurdiski. Nāss un viņa kolēģis Dara Turhans, bijušais DEHAP (Demokrātiskā tautas partija) līderis Sīrtā un avīzes Ozgur Siirt galvenais redaktors, ir samierinājies ar biežajām vizītēm policijā un aizturēšanām. Kurdu avīžnieku drosmi redaktori skaidro ne tikai ar pielaidīgāku Turcijas politiku, bet arī ar Mehmeda Uzuna vizīti. Savā ziņā Mehmeds Uzuns ir viens no “atslēgas cilvēkiem” Turcijas ceļā uz Eiropas Savienību.

Kad 1999. gadā Turcijas ārlietu ministrs viesojās Stokholmā, lai iepazīstinātu ar Turcijas pieteikumu ES, kā vienu no demokratizācijas piemēriem viņš minēja trīs Turcijā izdotas Mehmeda Uzuna grāmatas. Pēc pāris mēnešiem, izmantodams izdevību, Mehmeds Uzuns Djarbakirā teica runu, kurā aicināja turkus un kurdus darudzīgi dzīvot kopā ar vienlīdzīgām tiesībām, mudināja attīstīt kurdu valodu un literatūru. Pēc šās runas viņš tika apsūdzēts pēc Turcijas pretterora likuma 8. panta – par separātisma sludināšanu. Tiesas process vilkās divus gadus un pievērsa plašu pasaules uzmanību. Daudzajās prāvās regulāri piedalījās Turcijā strādājošie ziemeļvalstu diplomāti, Nobela literatūras komitejas ģenerālsekretārs, Zviedrijas Akadēmijas sekretārs, Zviedrijas un Norvēģijas PEN kluba pārstāvji, Danish Artists Council, kā arī citi speciāli atbraukušie ziemeļvalstu intelektuāļi, rakstnieki, juristi, izdevēji. Šī vairs nebija tiesas prāva, kurā Turcijas varasiestādes mēģināja pakļaut kādu “kalnu turku”. Mehmeds Uzuns šajā procesā stādījās priekšā kā Zviedrijas pilsonis un skandināvu intelektuālis. Tiesai nekas cits neatlika kā procesu pasludināt par pārpratumu un Mehmedu Uzunu attaisnot.

“Uzuna piemērs iedvesmoja daudzus. Tajā brīdī mēs sapratām, ka savu daudz labāk var panākt nevis ar tādām metodēm, kā to dara PKK, bet gan ar vārdu un kultūru. Spēka metodes, īpaši pēc 11. septembra, nav iedarbīgs brīvības cīņas līdzeklis,” saka Mehmeds Nāss un Dara Turhans. Pēdējā kurdu sacelšanās ir prasījusi vairāk nekā 31 000 dzīvību, aptuveni tikpat cilvēku tiek uzskatīti par pazudušiem bez vēsts. Karadarbības rezultātā nopostīti ap 4 tūkstošiem ciematu un aptuveni 3 miljoni iedzīvotāju pārvietoti uz citām dzīvesvietām.

Iepriekšējā vakarā pirms Mehmeda Uzuna vizītes Sīrtas inteliģence izšķīrās par drosmīgu soli. Viņi nolēma rīkot pirmo publisko pasākumu kurdu valodā – kurdu dzejnieka Džigerhina simtgadei veltītu dzejas vakaru. Un nu es arī esmu tajā nokļuvis. Amfiteātrī un parkā ir daudz cilvēku – smaidoši, pacilāti, ar apņēmības spīdumu acīs, pat nesaprotot viņu valodu, var sajust, ka gaiss virmo. Tas viss ļoti atgādina 90. gadu sākumu Baltijā. Klaiņoju un fotografēju kurdu apgarotās sejas. Pēkšņi kāds tver mani pie rokas un agresīvi čukst ausī: “Turku policija. Nāciet mums līdzi!” Biju ievērojis viņus jau agrāk – vairākas grupiņas, ekipētas ar pēdējo modeļu ciparu videokamerām. Iepriekš nodomāju – labi, ka vēl kāds fiksē tik vēsturisku notikumu. Izrādās, tie, kuriem gandrīz vai pateicu komplimentu, ir policija un specdienests.

Tieku novests malā un pieci ap mani stāvošie turki sāk bērt jautājumu sērijas. Kādēļ esmu te atbraucis? Kas mani te ir uzaicinājis? No kā esmu uzzinājis, ka šovakar te notiks tāds pasākums? Kad pretī atbildu pāris frāzes, ko pēdējās nedēļas laikā esmu iemācījies turciski, saņemu jautājumu sēriju turciski, no kuras izlobu tikai “Kadek”. Saprotu, ka runa ir par Kurdistānas brīvības un demokrātijas kongresu. Izskaidroju, ka turciski nerunāju. Tiek pārbaudīta mana reakcija uz vārdiem “marihuāna” un “heroīns”. Man palūdz atvērt somu un parādīt pasi. Grāmata, kas gandrīz grābšus tiek izgrābta no manas somas, ir kurdu sarunvalodas vārdnīca. Agresīvo šķirstīšanu pavada izsaucieni: “Nekādu kurdu! Te ir Turcija!” – “Protams, Turcija, bet valoda ir kurdu. Cilvēki runā kurdu, turku, arābu, angļu valodā...,”es atbildu saskaņā ar Mehmeda Uzuna sludināto līdztiesības principu. Atceros BBC arhīvā atrasto 2002. gada marta materiālu par Mehmeda Uzuna tiesas prāvu, un citāta izcēlumu pie tā: “Kā valoda var tikt aizliegta?” Pa to laiku pie mums pienācis Mehmeds Nāss. Tagad jautājumu sērija birst pār viņu. Policisti viņam esot vaicājuši, kādēļ viņš aicina cilvēkus šurp. Kādēļ ir jārāda Turcijas problēmas? Kādēļ tas ārzemnieks nebrauc uz skaistajiem kūrortiem? Kādēļ viņu interesē mūsu zemes neglītā daļa? Saki viņam, lai brauc prom, lai brauc uz Antāliju! Mehmeds Nāss mierīgā garā atbildējis, ka mani šurp nav aicinājis, ka to ir darījis Mehmeds Uzuns un ka es vienkārši esmu atbraucis dienu agrāk.

Policisti atkal pievēršas man. Vai esmu fotografējis daudz? Viņi ir trāpījuši vissāpīgākajā punktā. Puspavērtās somas no caurspīdīgajā nodalījumā spīd izfotografētu filmiņu desmiti. Jūtos arvien sīkāks un neaizsargātāks. Lūkodamies pasē, viņi pārvaicā, vai Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts.Nākamais temats ir mana dažādu valstu vīzām pilnā pase. Saku, ka esmu žurnālists un daudz ceļoju. Vaicāts par Azerbaidžānu, atbildu, ka tā ir lieliska valsts. Beidzot policistu sejās parādās smaids. Par Gruziju viņi neko daudz negrib zināt. Kad tiekam līdz Armēnijai, viņi paceļ caururbjošus skatienus. Es saspringstu. Mēģinu kaut ko teikt, taču pauze ievelkas un šķiet, ka man trūkst gaisa. Izeju no situācijas atrodu, uzšķirot Amerikas vīzu un sākot piepaceltā balsī bērt: “Amerika ir ļoti laba zeme. Tā ir ļoti laba demokrātija. Džordžs Bušs ir labs. Sadams Huseins ir slikts, Bin Lādens ir pavisam slikts. Man patīk Amerika – labākā demokrātija pasaulē.” Esmu tā aizrāvies, ka neievēroju augošo izbrīnu policistu sejās. Kad apstājos, pēc neilgas pauzes viens no viņiem vesternu filmu cienīgā intonācijā nosaka: “Zini ko, mans draugs, Turcijā arī ir demokrātija.” Tagad ir mana kārta smaidīt. Policisti paņem manu pasi un sola pēc nokopēšanas atgādāt atpakaļ. Es varot būt brīvs. Mehmeds Nāss saka, ka es varēju arī tik traki necensties, gan jau viņi man neko nebūtu izdarījuši. Turcijas varas iestādēm ļoti rūp valsts tēls. Ievērojamu daļu nacionālā kopprodukta sastāda ienākumi no tūrisma, ārzemniekus Turcijā cenšas lutināt. Jāsaka gan, ka Sīrtas policistiem es biju tikai otrais jebkad satiktais ārzemju žurnālists, kas interesējas par kurdu jautājumu. Pirms pāris mēnešiem Sīrtā viesojusies kāda beļģu žurnāliste. Kad viņa aizbraukusi, policija nopratinājusi visus, ar ko viņa tikusies. Mehmeds Nāss nezina, vai policija izzagusi diktofona ierakstus vai arī aģenti rūpīgi izsekojuši katru, ar ko viņa tikusies. Šā gadījuma iebaidīti, intervējamie atsakās runāt diktofonā. Tiklīdz es būšu prom, viņiem būs kārtējās sarunas policijā. Sīrtā atrodoties ap 800 turku policistu un drošības iestāžu darbinieku. Cik liels skaits šo struktūru aģentu ir pašu kurdu vidū, viņš nevar pateikt: “Ir pilnīgi skaidrs, ka daudzi mūsējie ziņo. Cik daudz viņu ir, es nezinu. Tas var būt jebkurš no mums.” Kāds skolotājs, runājot par režīmu, izsaka domu, ka problēma nav Turcijas varas iestāžu šībrīža politikā. Tā, izpatīkot Eiropas Savienības un ASV interesēm kurdu jautājumā, kļūst arvien pielaidīgāka. Viņš galveno problēmu saskata militārā un policijas aparāta inercē, kas īpaši jūtami izpaužas Turcijas austrumos. Medaļai ir arī otra puse. Līdz pat nesenai pagātnei salīdzinoši bieži bija gadījumi, kad zvēriski tika nogalināti turku valodas skolotāji vai turku izcelsmes pašvaldību vadītāji. Šobrīd kurdu teritorijās pilsētu pašvaldībās arvien vairāk strādā kurdu tautības darbinieki.

Mana pase ir atpakaļ un savas vietas amfiteātrī ieņem arī policija. Dzejas lasījumi mijas ar pantomīmas izrādi. Skatītāju acīs pamanu asaras. Policisti tikai filmē un filmē. Pēc pasākuma beigām ļaudis vēl ilgi neizklīst, turpina dzert tēju un sarunāties.

Nakti pārlaižu pie kāda kurdu skolotāja, kas ir Marksistiski radikālā kurdu grupējuma biedrs. Viņš uzskata ka DEHAP politiskā platforma ir pārāk iecietīga. Trūcīgā daudzdzīvokļu mājas mitekļa sienas rotā kurdu brīvības cīnītāju un mūziķu portreti. Pie improvizētām vakariņām gandrīz vienīgais sarunu temats ir politika.

Otrā dienā Dara piedāvā izrādīt pilsētu un tās apkārtni, mašīnā esam divi vien – neviens no skolotājiem nepiekrīt mums braukt līdzi, jo nevēlas, lai mūs redz kopā. Kad Dara Turhans ar savu auto brauc garām ar žogiem nocietinātajai un rūpīgi apsargātajai policijas ēkai, policisti saskatās. Kļūst skaidrs, ka viņi mūsējos pazinuši pēc sejas. Ceļa malā skatam paveras iespaidīgs cietums. Auto traucas augšup kalnā pa šauru, akmeņainu un izdangātu ceļu. Kalnu grēdas stiepjas līdz bezgalībai, un kaut kur tālu zem mums paliek ieleja ar upi. Nokļūstam pie kāda gana mājas blakus tempļa drupām, māja šķiet būvēta vienā laikā ar templi. Sagrautā armēņu baznīca ir viena no Daras mīļākajām vietām, viņa tēvs ir kurds, bet māte armēniete. Viņa mājās man stāsta par turku genocīdu, kas bijis ne tikai genocīds pret armēņiem, bet arī pret kurdiem, sīriešiem un arābiem, par to, kā turku armija izdzinusi armēņus, kurdus un citas kalnu tautas no to mītnes vietām. Taču es tā arī neuzdrošinos pavaicāt, vai tiesa, ka nomadu kurdi aplaupīja un nogalināja turku vajātos armēņu civiliedzīvotājus. Vēsturnieki uzskata, ka turku genocīdā pret armēņiem upuru skaitu ievērojami palielinājuši kurdi. Viņi uzbrukuši nelaimīgajiem, bada un trūkuma izmocītajiem armēņiem, atņemdami tiem pēdējās drēbes un iztikas līdzekļus. Kā izskaidrojums minēts fakts, ka kurdi bijuši vēl nožēlojamākā stāvoklī, un viņus tā rīkoties spiedis izdzīvošanas instinkts. Savukārt vēlāk armēņi atriebjoties izspieduši no Armēnijas teritorijas visus kurdu musulmaņus, atstādami tikai kurdu pagānticīgos – jezīdus. Šodien patiesību noskaidrot ir gandrīz neiespējami. Dara stāsta, ka jauktu armēņu-kurdu ģimeņu tuvāk Armēnijas robežai esot daudz.

Mehmeds Uzuns Sīrtā nekad iepriekš nav bijis. Viņam gaidāma grāmatu parakstīšana vairākos pilsētas grāmatu veikalos, pie kuriem ļaudis, sastājušies garās rindās, ar ovācijām sveic rakstnieku. Katrā veikalā tas aizņems vairākas stundas. Pret vakaru viņš dodas parakstīt grāmatas uz parku pie amfiteātra, lai, iestājoties tumsai, teiktu savu pirmo runu Sīrtā. Arī vakardienas policisti ar savām kamerām ir ieņēmuši vietas.

Mehmedu Uzunu ar ierašanos Sīrtā atnācis apsveikt arī pilsētas vicemērs, kurds. Kaut kas tāds pirms dažiem gadiem būtu bijis pilnīgi neiespējami. Arī skolās arvien lielāku daļu priekšmetu māca kurdu vai arābu izcelsmes skolotāji. Viņu sapnis ir panākt, lai skolās būtu kurdu valodas stundas. Pavisam tālā nākotnē viņi cer atvērt pirmo skolu, kurā mācības notiktu tikai kurdu valodā. Taču atbilde uz jautājumu par iespējamu federāciju Turcijas sastāvā ir izvairīga: “Gadiem ilgi turki ir nīcinājuši mūsu inteliģenci. Ja mēs pie savas valsts tiktu tūlīt, mēs nebūtu spējīgi to labi vadīt.”

Atpakaļceļā no Sīrtas piestāju Hasankeifā un Mardinā. Hasankeifa ir viena no senākajām un varenākajām Mezopotāmijas pilsētām, kuru šobrīd apdzīvo labi ja pāris tūkstoši cilvēku. Vēl pirms dažiem gadiem Hasankeifā nokļūt nebija iespējams, Turcijas iestādes šo reģionu bija pasludinājušas par slēgtu. Pēdējie izrakumi un pētījumi te veikti tikai 19. gadsimtā, angļu ceļotāja Teilora vadībā. Milzīga, tūkstoš gadus veca, labi būvēta tilta atliekas pār Tigras upi, augstais Suleimana mošejas minarets, pamatīgas ēkas, ar krāsainu Samarkandas stiklu dekorēta mauzoleja paliekas un tuvējās klints sienās izcirsti mājokļi, kas apdzīvoti jau trīs tūkstošus gadu pirms mūsu ēras, ir mēmi kādreizējās varenības liecinieki. Pirms pāris gadiem Turcijas valdība sāka apsvērt projektu šo pilsētu appludināt, uzbūvējot dambi uz Tigras. Lai novērstu unikālā kultūras pieminekļa bojāeju, iejaucās starptautiskas organizācijas un dažādu valstu parlamentārieši.Daudziem kurdiem Hasankeifa nozīmē pēdējo kurdu identitātes un kādreizējās varenības apliecinājumu. Appludinot Hasankeifu un apkārtējos kurdu ciemus, būtu jāpārvieto ap 20 tūkstošiem cilvēku.

Kad vakarā nonāku Mardinā, sejā joprojām pūš karsts dienvidu vējš. Uz restorāna terases, malkojot rakiju un veroties stepes necaurredzamajā tumsā, acis atrod uguntiņu rindu. Tā ir Sīrija.Otrā dienā ieliņā blakus Mardinas tirgum dzirdu kliedzienus, kas pārspēj tirgus radīto kņadu. Iepriekš ielās ap tirgus kvartālu biju ievērojis vairākus armijas auto ar kareivjiem. Tagad redzu arī armijas mobilizēšanās iemeslu. Satrakots ļaužu pūlis ar plakātiem mani gandrīz nogāž no kājām. DEHAP biedri atgriežas no demonstrācijas. Daudziem zem acs zilums vai pārsista galva. Žēlotas nav pat sievietes. Viņi aicina mani līdzi. DEHAP mītnē vietējais organizācijas vadītājs saka runu, bet cilvēku klaigas pārspēj viņa balsi. Vadītājs ņem palīgā megafonu. Pēc mītiņa kāds kurdu skolotājs man pastāsta, ka demonstrācijā viņi prasījuši atbrīvot nevainīgos ģimenes locekļus – ja pierādījies, ka kāds no ģimenes locekļiem darbojies pret režīmu, tad apcietināta vai izsūtīta visa ģimene.

Kurdi atzīst, ka tieši turku vardarbīgā attieksme, valodas un kultūras aizliegums sagatavoja vislabāko augsni teroristiskas metodes lietojošajai Kurdu Strādnieku partijai un tās vadītāja Odžalana radikālajiem paņēmieniem. 1998. gadā kādā intervijā Odžalans pats atzina, ka dažas viņa cīņas metodes būtu klasificējamas kā terorisms. “Taču, ja jūs caurskatītu vēsturi, tad redzētu, ka īstie teroristi ir turki,” viņš piebilda. 53 gadus veco Abdullu Odžalanu turku specdienesti sagūstīja 1999. gada februārī. Turcijas tiesa viņam piesprieda nāvessodu, taču tas tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu, jo tas bija viens no priekšnoteikumiem valsts virzībai uz Eiropas Savienību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosodīja Turcijas tiesas lēmumu, atzīstot, ka tiesa nav bijusi neatkarīga un objektīva. Tas nozīmē, ka Turcijai būtu jārīko jauna prāva. Taču turku varasiestādes ne vienu vien reizi ir paziņojušas, ka kurdu līderim piespriestais sods netiks mainīts. Odžalans ir vienīgais Marmora jūras Imrali salas cietuma ieslodzītais. Viņa advokāti regulāri pieprasa uzlabot uzturēšanās apstāļus, savukārt Eiropas cilvēktiesību tiesas spriedums paredz 100 000 eiro naudas lielu kompensāciju.

Mehmedu Uzunu man beidzot izdodas panākt Urfā, pilsētā, pēc kuras juristu biedrības uzaicinājuma Mehmeds šoreiz apciemo savu dzimteni.

PKK – komentē Uldis Bērziņš

Kaut avīzes vēstī par ķīlnieku sagrābšanu Stambulas tiesas ēkā, ar PKK “atbrīvošanās karu” patiesībā ir cauri. Dodiet, kalnu gari, ka nekļūdos! Ideālisti Rietumos piedeva Odžalanam, PKK līderim daudz tāda, ko citam nevienam nepiedotu – piemēram, etnisko tīrīšanu “no apakšas”, izslepkavojot “turku kolonizatorus”; piemēram, nežēlastībā kritušo kurdu dzimtu un ciemu sadistisku izslepkavošanu no maza līdz kuslam viena vai dažu cilvēku nodevības (“nodevības”?) dēļ. Turcijas speciālo vienību ofensīvas kalnos 90. gadu beigās noveda pie PKK militāras sagrāves, un tad vairs i uz politiskās skatuves Tēvocim Semam vietas nepalika. Turcijas civilpolitiķi drošāk izvērsās iepretim ģenerāļiem, valsts sāka kratīties vaļā no murga bāzt visus aktīvos kurdus PKK maisā. ES prasību rezultātā sāk jau zust ierobežojumi kurdu valodai un kultūrai. Un izglītotākie starp kurdu radikāļiem nu dreifē legālās opozīcijas virzienā, nāk ar reālistiskiem priekšlikumiem un saka: “Pietiek asiņu!” Odžalana līnija bija cita, kaut kur stāvot sacīts: “Ja vajadzēs, esam gatavi, ka pat miljons varoņu ar dzīvību liecinātu!” Izrādījās, ka Tēvocis savu brango kaklu vērtē “miljonreiz +” augstāk, nekā PKK puišu un meiteņu dzīvības – jau lidmašīnā piedāvājies palīdzēt Dzimtenei atrisināt grūtās problēmas, ja viņam “to ļaus”. Unikāla situācija! Staļina skola – PKK “augšējais ešelons” tik tīri izmēzts no sāncensīgām personībām, ka nebija, kam pasludināt Odžalanu par nodevēju, par “sazāļotu”, “samainītu” un pārņemt atlikušās struktūras.

RL mājaslapā lasāma Kaspara Gobas saruna ar Mehmedu Uzunu Pamosties kā mezopotāmietim.