Josifs Brodskis rakstā par Marku Aurēliju, filozofu un imperatoru, izvērsa metaforu par Romu kā vecām smadzenēm, kas sen zaudējušas jelkādu interesi par pasauli un iedziļinājušās pašas savās krokās un plaisās. Maldoties pa mūžīgās pilsētas ieliņām, jūs kā trula adata pazolēm švīkājat milzīgu pagātnes plati, nevilšus atskaņojot motīvu, ko ierakstījis tas laiks.
Šis motīvs mani pārņēma, kad čehu profesors Miroslavs Hrohs Romā, Institutum Romanum Finlandiae un Somijas Ārlietu ministrijas organizētajā seminārā ar neprātīgo nosaukumu “Eiropa 2050 – nākotnes izaicinājumi, pagātnes mantojums” demonstrēja 1544. gadā publicēto Sebastjāna Minstera zīmējumu “Kosmogrāfija”, kurā Eiropa attēlota kā jaunava, ar spāņu kroni galvā, Itāliju un Dāniju kā rokām, Franciju un Vāciju – kā ķermeni, Bohēmiju – kā tās sirdi, un tā tālāk. Un tālāk uz leju, kur kleita, atrodas Polija, Lietuva un Livonija, vēl tālāk – Moskovija un Skitija, kas robežojas jau ar Tartariju. Čehu vēsturnieks zīmējumu izmantoja par pierādījumu tam, ka jau 16. gadsimtā pastāvējis priekšstats par Eiropu kā kaut ko vienotu – vienu ķermeni. Ja nepaliktu tikai simboliskās topogrāfijas ietvaros, tad šim ķermenim varētu arī piedomāt prātu, kas spētu no šīm rokām, kājām, galvas un vēdera radīt kaut ko tādu, kas būtu saucams par “es”. Retu reizi kādam “es” ienāk prātā pajautāt sev, vai tās, piemēram, ir manas rokas, biežāk jautā: “Kas es esmu?” Bet tieši tā šim ķermenim trūkst; nav tāda ķermeņa, kas varētu teikt: “Es esmu eiropietis.”
Tai pašā dienā vēl četri vēsturnieki – atbilstoši Somijas prezidentūrai Eiropas Savienībā – centās pierādīt, ka Eiropa ir “ne vien diža ideja, ne vien projekts, bet arī reāli eksistējoša pasaules daļa, kontinents, kura iemītniekiem kopš noteikta vēsturiska laika ir kopīgs liktenis un starp kura nācijām veidojas arvien ciešākas saites politikā, kultūrā un ekonomikā.” Citiem vārdiem sakot, runa bija galvenokārt par to, ka Eiropa ir vēsturiska realitāte, lai gan varētu jautāt, kāpēc tas būtu īpaši jāpierāda. Bet ir saprotams, kāpēc: lai Eiropā dzīvojošajiem liktu sajusties kā eiropiešiem, lai pasaules daļai Eiropai piešķirtu apziņu par savu būšanu.
Faktiski, kādi gan arī varētu kādam būt iebildumi pret to, ka kontinentam, ko sauc par Eiropu, ir kopēja politiskā un saimnieciskā vēsture, vai ka Rietumu pasaulē dzīvojoša indivīda personiskās uzņēmības ētika balstās protestantisma priekšstatos, kam pirmssākumi meklējami jau Aristoteļa idejās par cilvēka ētiskās rīcības iespējām. Teorētiski, varētu pat arī aprakstīt kādu ideālu 19. gadsimta eiropieša jeb viņa “mentalitātes” tipu, kā to arī darīja jau minētais profesors Hrohs, pieminot “aktīvistisku attieksmi pret dzīvi, kas balstās tieksmē pēc pārmaiņām, pēc apstākļu uzlabošanas un līdz ar to neapmierinātību ar lietām, kādas tās ir, un ticību uzlabošanas iespējai, bieži vien savienojumā ar ideju par nepārtrauktu un nepieciešamu progresu.” Pat nesākot aizstāvēt tos eiropiešus, kam riebjas aktīvisms un pārmaiņas, ar šādu īpašību uzskaitījumu nav ne mazāko cerību noteikt ilgoto eiropieša “identitāti”, un ne tikai tādēļ, ka vienmēr būs daudzi, kas neatbildīs nekādam aprakstam. Es pieļauju, ka liberālistiskā smadzeņu skalošana var radīt labu daudzumu cilvēku, kuru domas sakritīs ar eiropeiskās identitātes klišejām, taču pati patstāvīgas un brīvas domas ideja pieļauj, ka vienmēr būs iespējams padomāt arī citādi, un ir vienalga, cik galvās šīs patstāvīgās domas radīsies.
Taisnības labad jāatzīst, ka runās vairākas reizes tika pieminēta Roma, kas pletās tieši zem brīnišķīgās Renesanses laika villas, kurā notika seminārs – it kā runātājiem tomēr būtu nedaudz neērti šīs – atvainojiet par banalitāti – sastingušās vēstures priekšā; it kā runāšana, vienalga, kāda, tomēr būtu kaut kas mazāk par visām šīm baznīcām, pilīm, kokiem, mājām, ielām, un Tibru, kas netīra bezmērķīgi plūst uz nekurieni. Roma it kā iemieso vēsturi, kāda tā ir pati par sevi, bez mums – nevis zinātni, bet kaut ko, kas mums nepieder, teiktu Brodskis. Patiešām, nekādus vēstījumus Senās Romas vai Grieķijas domātāji nākotnei (mums) nesūtīja, un Kolizeja drupu aplūkošana nevienu nespēj pārcelt ne par matu tuvāk laikam, kad tas darbojās, lai cik kāds zvērētu uzticību romiešu likumiem. Mūsdienu Grieķijas iedzīvotāju saistība ar Seno Grieķiju ir tikai ārēja, tāpat es nezinu, vai kāds spēj izjust lepnumu par to, ka ir senās Romas pēcnācējs – lai gan tieši blakus Kolizejam atrodas četras kartes, kurās parādīts, kā strauji auga Romas impērija, un pie tām priecīgas apbrīnas pilni fotografējas Āzijas tūristi. Eiropa savu vērtību cenšas pamatot ar pašas senumu, kas gan vairāk ir jautājums par spēju drupas saglabāt un – retāk – par tām domāt.
Semināra runātāji tā arī nespēja atrast savas runāšanas – nevis ideju, bet savas domāšanas – vietu tajā vēsturē, ko pašpārliecināti pārstāvēja pilsēta Roma turpat lejā. Brodskis viņu vēlēšanos ierūmēties starp pagātni un nākotni attiecinātu uz bailēm no neesamības, cenšoties pagarināt savu laiku uz priekšgājēju rēķina. Vienīgais, kas mūs vieno ar viņiem, viņš teiktu, ir neesamības perspektīva. Tikai Roma sev vien zināmā veidā runā pretī tam, kā nav, tai skaitā pagātnei, nemaz nerunājot par “Eiropu 2050”; un varbūt melodiju, ko no tās bruģa izvilina kājāmgājējs, nav ierakstījis dižais laiks, bet gan griba būt – tagad, un Roma dod šo iespēju, būdama, iespējams, vispārliecinošākais esamības pierādījums. “Mirdzošā rītā dodoties lejup pa Spāņu laukuma brīnišķīgajām kāpnēm vai kāpjot augšup pa mitrajiem akmeņiem siltā lietainā vakarā, no visas sirds atkal un atkal gribas atkārtot Gētes teikto: “Kurš labi skatījis Romu, tas nekad vairs nebūs pavisam nelaimīgs.”
