Rīts uz ielas, lidmašīnā un skapī

Jūnijs bijis ļoti intensīvu sociālu konfliktu mēnesis visā valstī — pensijas, izglītības politika, kultūras politika, privatizācija izraisījušas protestus pret valdības pieņemtajiem lēmumiem.
Premjerministrs teica: “Vara nav ielās.”
Daudzie streiki, masu demonstrācijas atklāja ielas kultūras, ielas politikas, ielas identitātes nozīmi.
Viss notiek tieši “uz ielas”… Francijā.

Žeralds Asulins

Četri kuģi

Lidmašīnā Sidneja—Vīne man vienā pusē sēž divi resni austrieši, otrā — vecs, kalsns vīrs. Viņš tā arī nav novilcis brūnu vecmodīga piegriezuma lietusmēteli, zem kura redzama gaiša krekla maliņa un uzvalka bikšu gali, un tikpat kā nenoņem sīkrūtainu vilnas platmali, kurai es gandrīz uzsēdos virsū. Vecā vīra rokas guļ sakrustotas uz koši zilas sintētiska auduma somiņas ar uzrakstu Action bag. Tās saite krusteniski stiepjas pāri brūnā mēteļa krūtežai.
Vecais vīrs pamēģina mani uzrunāt, bet es nesaprotu, kādā valodā, un atbildu angliski, pēc tam — krieviski, un tad vēl cenšos pateikt kaut ko arī vāciski. Rādās, viņš nedaudz saprot krieviski, bet sarunai tas nav pietiekoši.
“Latvija,” situ sev pie krūtīm, lai noskaidrotu, no kurienes viņš nāk. “Maķedonija,” vecais vīrs, priecīgi sarosījies, piesit sev pie mēteļa un sāk bērt vārdus kā pupas. “Četri kuģi,” viņš saka skaidrā latviešu valodā, un tā ir vienīgā frāze, ko esmu varējusi atdalīt no viņa straujās runas. “Četri kuģi?” pārjautāju. “Jā, jā,” viņš smaidot skatās uz mani un māj ar galvu. Nez ko tas varētu nozīmēt maķedoniešu valodā?
Visu turpmāko lidojuma laiku vecais vīrs ik pa brīdim pievēršas man kā uzticīgs bērns, kas atradis aizbildni. Es ierādu viņam, kā ieslēgt radio un video, mainu dažādus kanālus, griežu skaļāk un klusāk un, kad viņš sāk apmierināti smaidīt, ļauju viņam klausīties. Nepaiet ne minūte, kad radio tiek izslēgts. Izskatās, viņš nav pieradis pie šādām izklaidēm.
Kad vecais vīrs ir sapratis, ka stjuaršu piedāvātie dzērieni ir par brīvu, viņš sauc: “Koka kola, vodka, vodka!” Laipnākā no meitenēm piedāvā arī viskiju, bet, kad mans blakussēdētājs ir gatavs tukšot jau kādu ceturto devu, viņa cenšas neuzkrītoši mūsu krēslu apiet. Kad parādās ēdiens, man ir jāatver plastmasa iepakojumi un jāparāda viņam, kur ir sāls un cukurs, piens un sviests. Viņš ilgi pēta katru pusdienu sastāvdaļu, apēd visu — gan dārzeņus, gan vistu ar kartupeļiem, gan bulciņu, un kā pašu pēdējo no plastmasas trauciņa ar karoti izēd sviestu. Vārdus “čai” un “kofe” viņš zina, un izvēlas kafiju. Pasniedzot stjuartei plastmasas glāzi, vecais vīrs izpūš no tās neredzamus putekļus un padauza pret galdu cukura paciņu.
Lidmašīnā ir vēl pāris vecā vīra tautiešu, un viens no viņiem nāk parunāties. Šis cilvēks man pārtulko, ka mans kaimiņš bijis Sidnejā apciemot meitu un tagad atgriežas mājās. “Viņa sieva tikko nomira,” saka maķedonietis.
Lidojumam turpinoties, liekas, ka salonā vietas paliek arvien mazāk. Lai atpūtinātu piepampušās kājas, es novelku kurpes. Vīrs noņem cepuri. Es apsedzos ar aviosabiedrības sarkano segu. Viņš izvelk savu, apskatās, tad padod man arī savējo.
Visu turpmāko ceļu viņš atkārto manas kustības. Pirms nolaišanās Kualalumpurā mums tiek pasniegtas vēlas vakariņas. Es vairs neko nevaru ieēst un plastmasā iepakoto sviestmaizi ielieku somā — varbūt noderēs pārsēšanās starplaikā. Vecais vīrs arī. Es izvēlos tomātu sulu ar sāli, pipariem un citronu. Viņš arī. Šis dzēriens viņam lāgā negaršo un tiek atstāts uz galda. “Koka kola,” viņš noteiktā balsī piesaka atnākušajai stjuartei.
Lidojot uz Vīni, iestājas nakts. Es iekārtojos zem segas. Vecais vīrs sēž savā mētelī. Kad atgriežos no tualetes, turp doties izlemj arī viņš. Viņu izpestīt jāiet talkā stjuartēm.
Nakts vidū pamostos no lidmašīnas šūpošanās gaisa bedrēs. Man blakus acis atvēris arī vecais vīrs. Pie griestiem izgaismojas simboli, kas aicina aplikt drošības jostas. Es norādu uz tiem savam kaimiņam. Noskatījies, ka saāķēju drošības jostu, to pašu dara arī vecais vīrs. Pirms tam viņš sakārto zilo somiņu, ar rokām akurāti nogludina lietusmēteļa stūrus un uzliek galvā cepuri.

Ieva Puķe

Golems skapī

Tas ir patiess stāsts. Pirms kāda laika es iemantoju veselu kaudzi viduslaiku manuskriptu. Tos man uzdāvināja draudzene, kas strādā bibliotēkā, apgalvodama, ka par tiem jau sen nav interesējies neviens lasītājs, tādēļ tie metami laukā. Manus iebildumus, ka tie ir vērtīgi vecuma dēļ un tos varētu nodot muzejā vai pārdot, viņa noraidīja kā naivu aizbildināšanos, lai drēgnajā vasaras pēcpusdienā nebūtu jāstaipās ar smagumiem, gādājot pergamentu blāķi mājup.
Lielākā daļa tekstu bija sengrieķu valodā, vēl starp lapām bija paslēpies pēckara skolnieces herbārijs, kāds vecs padomju humora žurnāls, bet pašā apakšā atradās 16. gadsimta ebreju teksts ar virsrakstu 231 vārti kā pagatavot ikdienā noderīgu golemu.
Mazliet biju vīlies. Golems ebreju mistiskajā tradīcijā ir pazīstama lieta — to gatavo no māliem, citējot atbilstošas līdzskaņu un patskaņu kombinācijas. Lielākā daļa golema recepšu ir bez happy end — nav zināms, ko darīt ar pagatavoto radījumu, kā dabūt beigtu to, kam esi iedvesis dzīvību, turklāt visa tā golema lieta saistīta ar cilvēka bezkaunību līst tur, kur neviens (ar lielo burtu) nav prasījis bāzties. Varbūt mazliet vieglāk ir rakstniekiem, tiem jau galvenais ir nevis pats golems, bet izrakstīšanās.
Taču manā ebreju tekstā bija iekļauta arī divu Andalūzijas ebreju pamācība, kā pagatavot ēdamus golemus. Īpaši sajūsminošs bija nostāsts par to, kā divi rabīni, seni draugi, izmantojot tradicionālās patskaņu un līdzskaņu kombinācijas, izgatavojuši jēriņu, ko pēcāk izcepuši ugunskurā. Vienīgi pēc tam izcēlies strīds par jēra atbilstību košera nosacījumiem, kam viens piekritis, bet otrs nē. Senā draudzība pagaisusi vēl ātrāk, nekā maigās gaļas mierinātais izsalkums.
Mājās biju viens pats, tāpēc nodomāju, ka tāda nelāga pieredze šoreiz nedraud. Rūpīgi sagatavojies — vienlaikus gan pārkāpjot ebreju mistiķu pamācības, ka ar kabalistiskiem tekstiem var nodarboties tikai pēc četrdesmit gadu vecuma un arī tad jāraugās, lai galvā viss paliktu kārtībā —, sāku murmināt patskaņus un līdzskaņus. Vārdi un skaitļi raiti guldzēja man aukslējās. No grāmatplaukta izkrita vairākas grāmatas. Spalgi tinkšķēdami salūza divi velosipēda spieķi. Blakus istabā saplaisāja gleznas rāmis. Kaut kā vairs arī negribējās turpināt skaitīt golema vārdus.
Vairs negribas arī taisīt vaļā skapi. Tur iekšā kaut kas kūņojas un ņudz, ka rīb vien. Bet gan jau pāries.

Ilmārs Zvirgzds

Apmācies rīts

Zemeslodes griešanās ap savu “asi” tās riņķojumā ap Sauli rada tādus minētās zvaigznes starojuma izkliedes parametrus, kas šo cietzemes daļu apdzīvojošo cilvēku vienai daļai apziņā ģenerē priekšstatu kopumu, ko apzīmē ar vārdu “rīts”. Pulkteņa mazais rādītājs ar aso galu atduras ciparā 8, bet lielais acij nemanāmi pārvietojas pa labi baltajā spraugā starp skaitļa 12 vieninieku un divnieku. Ir astoņi no rīta, es stāvu pieturā pie Torņakalna stacijas Friča Brīvzemnieka ielas labajā pusē un gaidu tramvaju, lai tas mani aizvestu Katlakalna virzienā. Kādus trīs metrus no manis stāv, nē, mīņājas, tad pasoļo uz vienu pusi, tad uz citu kāds vienkārši ģērbies (džinsi, pavalkātas krosenes, t-krekls, neuzkrītoša vasaras virsjaka) puisis tā ap gadiem divdesmit. Īsi apgrieztiem matiem. Pienāk vēl viens gandrīz tāpat ģērbies, nedaudz mazāka auguma, kuram kreisajā rokā ir sarullēta avīze. Abi sarokojas, viens kaut ko klusu pasaka, atskan tikpat klusi smiekli (iesmejas abi). Pirmais smēķē, otrs plikšķina ar avīzes trubiņu sev pa stilbu.
Ielas pretējā pusē ir māja, kas savulaik atradusies ielas līmenī, vēlāk, ielu remontējot (iespējams, rekonstruējot no manis pa kreisi esošo tiltu — dzelzceļa pārvadu), nonākusi it kā bedrē — ietve joprojām ir vecajā vietā, bet es no sava skatpunkta pa to ejošos gājējus varu redzēt tikai līdz pusei. Izskatās, it kā tie ietu pa grāvi. Pret ielu vērstajā fasādē ir ieejas durvis, kas pieceltas virs ietves — tur tāds kā balkoniņš ar kāpņu uzejām no abām pusēm, vienlaikus tas ir arī vējtveris. Ieejas durvis ir vaļā, pret tām kā pret tumšu taisnstūra fonu labi redzams vīrietis, kurš acīmredzot pa šīm durvīm ir iznācis. Viņam kājās ir platas, krietni valkātas treniņbikses, iespējams, istabas čības (pēdas nevar redzēt, jo tās aizsedz uzmūrēta paaugstinātā apmale), mugurā balts apakškrekls bez piedurknēm, joprojām plaši saukts par maiku. Vīrietis nav sauļojies, viņa miesaskrāsa pa gabalu izskatās sārtdzelteni iepelēka. Seja liekas sarkanāka. Mati — kaut kas pa vidu starp zemes pelēku un dzeltenrudu, cirtojas. Vīrietis smēķē, ar cigareti neaizņemtā roka atbalstīta pret uzejas balkoniņa balustrādes margām, viņš ir nedaudz saliecies. Sānskatā droši vien būtu redzams, ka mugura ir ar kūkumu. Cigarete pamazām izdeg. Kad tā kļuvusi pavisam īsa, vīrietis nedomājot, ar gadu ritumā automatizētu kustību pārtver to starp īkšķi un vidējo pirkstu, lai varētu izsmēķēt līdz pašam galam un nekas neietu zudumā.
Vīrietis vēro. Viņš redz ielas pretējo pusi un tramvaja pieturvietu. Viņš redz kādu parasti ģērbušos (džinsi, krosenes, krekls) puisi tā ap gadiem divdesmit. Īsi apgrieztiem matiem. Viņš redz, kā pienāk vēl viens gandrīz tāpat ģērbies, nedaudz mazāka auguma, kuram kreisajā rokā ir sarullēta avīze. Abi sarokojas, viens laikam kaut ko pasaka, jo izklausās, ka pēc tam atskanētu smiekli (pēc sejām izskatās, ka iesmejas abi). Pirmais smēķē, otrs plikšķina ar avīzes trubiņu sev pa stilbu (skaņu pāri ielai nevar sadzirdēt).
Kādus trīs metrus iesāņus no šiem abiem vīrietis redz mani. Viņš redz vidēja auguma drīzāk kalsnas uzbūves padzīvojuši vīrieti ar kailu galvvirsu, briļļainu (brillēs atspīd āra gaisma, tāpēc acis saskatīt nevar), ar palielām ausīm. Vīrietim kājās gaišas bikses un brūnas kurpes, mugurā krekls un īsa jaciņa. Stāv tāds tā kā uzkumpis, viena roka kabatā, otrā tur brūnu portfeli. Nedaudz šūpojas, varbūt dungo kādu dziesmiņu, blenž.
Vīrietis ar knipi aizsit izsmēķi, tas pārlido grāvim un nokrīt uz ielas braucamās daļas, tieši blakus tramvaja sliedei. Treniņbikšu kabatā sameklē paciņu, un sērkociņus, izķeksē jaunu cigareti, aizsmēķē (var redzēt, kā, pirmo dūmu sūcot, viņam ievelkas vaigi), izpūš dūmu mutulīti, kas tūdaļ pat izgaist. Skatās. No kreisās puses uz labo strauji tuvojas kāds jauns vīrietis, drīzāk vēl pusaudzis, gaišā īsroku kreklā. Redzu tikai viņa apveida augšdaļu (kā jau teicu, ietve ir tādā kā grāvī). Jaunā puiša gaita ir mērķtiecīga, virziens nepārprotami uz lieveni, kur stāv smēķējošais vīrietis. Vīrietis puisi pamana tikai tad, kad tas jau ir klāt un kaut ko saka. Vīrietis neiztrūkstas, liekas, nav arī pārsteigts, viņš izvelk no kabatas sērkociņus, pasniedz kastīti pienācējam, tas aizsmēķē un atdod kastīti vīrietim. Un tikpat straujā gaitā aiziet tālāk uz labo pusi.
Pienāk tramvajs. Es iekāpju, citi arī. Tramvajs aizbrauc.
Vīrietis smēķē. No ielas pretējās puses, no tramvaja pieturvietas viņu neviens nevēro. Viņš skatās pāri ielai un redz māju fasādes, kas pa to laiku, kamēr viņš tur stāv un smēķē, neko daudz nemainās. Pat apgaismojuma un izēnojuma ziņā ne, jo rīts ir apmācies.

Pēteris Bankovskis