Rīta dziesmiņa Dievam
Foto: Kaspars Goba

Ar mācītāju Juri Cālīti[1] sarunājas Arnis Redovičs

Rīta dziesmiņa Dievam

Arnis Redovičs: Kas tu esi?

Juris Cālītis: Es ļoti reti sev uzdodu tāda veida jautājumus, visbiežāk tie ir dzirdami saistībā ar amatu. Taču tādā eksistenciālā nozīmē man šis jautājums neliekas svarīgs, es nerisinu šādus pusaudžu gadu jautājumus, man nav tādu problēmu.

AR: Vai tu sevi pazīsti?

Cālītis: Jā, es domāju, ka lielās līnijās es sevi pazīstu. Es sevi nepārsteidzu.

AR: Ja tu sevi nepārsteidz, vai tev nav neinteresanti dzīvot?

Cālītis: Nē, nemaz. Tas interesantais un neizprotamais jau neesmu es, bet citi. Sevi iepazīst attiecībās ar citiem, citi ir mans spogulis. Tāda sevis iepazīšana, rakņājoties sevī, lūkojoties uz sevi, protams, ir iespējama, ir īpašas tehnikas un metodes sevis iepazīšanai, bet tās vienmēr kalpo kādam noteiktam uzdevumam. Es nedomāju, ka cilvēki ir vientuļas salas savā izplatījumā, kas savā starpā nekur nesaskaras.

AR: Tu reiz sacīji, ka latvieši no padomju laikiem ir pārmantojuši attieksmi pret valsti kā pret svešu, naidīgu spēku. Vai tu izjūti šo valsti kā svešu?

Cālītis: Es, pavisam godīgi, nejūtu, ka valsts un valdība ir kas svešs. Es peldu tajā dīķī kā pīle ūdenī, kāpēc teikt, ka ūdens man ir svešs? Bet man, protams, ir svešas dažādas valsts un valdības izpausmes. Piemēram, viens ir, ka, manā vērtējumā, neviena no mūsu vadošajām sabiedriskajām figūrām nespēj pieņemt lēmumu, stādot Latviju un kopīgo labumu pirmajā vietā, un tikai pēc tam — apsvērumus par saviem ienākumiem, ģimeni, varu. Un otrs, kas man ir svešs šajā valstī — kā mēs esam noformējuši savu dzīvi ar birokrātisma virsslāņiem un kārtām. Birokrātisms ir nevis saimnieciska sērga, bet garīgs ļaunums, jo birokrātisma ieskats ir, ka visu var pakļaut vienai sistēmai. Birokrātiem ir šī fantāzija — ja viņi varētu sakārtot savus papīrus un savu likumdošanu, tad viņi varētu visu noregulēt, un viss būtu segts. Tā ir viena stulba, mežonīga un necilvēcīga fantāzija.

AR: Vai tev ir kāda versija par to, kas būtu darāms?

Cālītis: Es varētu apgriezt šo valsti pilnīgi otrādi un pieteikt momentānu, sešos mēnešos, ekonomisku augšupeju, ja būtu iespējamas trīs lietas. Pirmā — dabūt ministrus, kuriem es uzdotu par pirmo pienākumu samazināt savas ministrijas birokrātisko štābu par 20%. Un otrs, ko es viņiem teiktu — jūsu uzdevums ir samazināt papīru kaudzes smagumu, kas ieiet ik mēnesi pa jūsu ministrijas durvīm, par 25%. Mans trešais pieteikums ir — izdarīt to, par ko mēs visi zinām, ka tas dubultotu mūsu valsts budžetu momentā, proti, ieviest godīgu, nopietnu, ļoti vienkāršu ienākumu nodokļa deklarācijas sistēmu visiem pilsoņiem Latvijā. Katrs jauns automobilis Rīgas ielās uzrāda nesamaksātus nodokļus, tas reprezentē pārpilnus ienākumus, ko valsts negrib saņemt no saviem pilsoņiem. Negrib! Un tāpēc man derdzas, kad kāds televīzijā žēlojas, ka mums šeit nav naudas.

AR: Vai tu gribētu būt premjerministrs?

Cālītis: Jā, katrā laikā. Protams, es jau saprotu, ka dzīves īstenība ir tāda, ka te pretestība pret šīm lietām ir kolosāla. Bet kāpēc tad ir ministru prezidents, ja viņš nevar to izdarīt? Nu tad atsakies, bet uzņemies darbu, ko ir vērts darīt, nevis braukāt ar visiem pārējiem deputātiem liekās ekskursijās. Eh. Mēs taču zinām, ka tie ir samaksāti atvaļinājumi, darba prēmijas, kāpēc izlikties, ka tie ir kaut kas vairāk, ka tam ir kaut kāda nozīme? Es taču braukāju pa konferencēm pats piespiestā kārtā — tukša vārdu kulšana.

Ir naudas resursi, kas tūlīt nostāsies un jau nostājas pretim godīgai ienākumu deklarēšanai. Viņi nopērk šo neizdarību. Un vienīgais spēks, kas to var izbīdīt, ir cilvēki, kas būs gatavi sevi upurēt. Kaut ko mainīt iespējams tikai ar lielām ciešanām. Neviens cits spēks to neizdarīs, ja nebūs cilvēku, kas teiks — vienalga, kas ar mani, vienalga, kas ar manu ģimeni, vienalga, kas ar maniem ienākumiem, vienalga, kas ar manu varu, es darīšu A un B, un C, kas ir nepieciešams, lai mēs būtu kaut kur citur, nekā esam šobrīd. Un cita ceļa nav. Vienīgais ceļš ir tie, kas tic uz Kristus augšāmcelšanos, vienalga, vai tevi nonāvē vai tu dzīvo, tu tāpat dzīvosi, un taisnie spīdēs un dzīvos vienmēr. Ja kāds iedomājas, ka pārmaiņas var panākt birokrātiski un likuma kārtībā — tā ir tikai sapņošana. Mums ir jāgaida, ka būs šie pārliecinātie upura nesēji.

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

AR: Gaidīšana jau nav darbs.

Cālītis: Starplaikā atbildīgiem, zinošiem cilvēkiem — viņiem jānāk pašiem pie savas skaidrības. Mums jārunā, laikrakstiem jāraksta, jāturpina šie atklājumi, šī aģitācija, es esmu ļoti iepriecināts par presi, kas ļaujas visas šīs nesakārtotības un stulbības saukt vārdā, lai arī ne pietiekami atklāti, ne pietiekami skaidri. Es domāju, kamēr mēs esam mazu cilvēku laikmetā, mums jādara mazu cilvēku darbiņi. Lieli cilvēki darīs lielu cilvēku darbus.

AR: Bet kāpēc viss vēl nav nogrimis?

Cālītis: Paskaties uz senajiem stāstiem no ebreju tautas. Katra pilsēta dzīvo tikai tāpēc, ka tur ir desmit taisnie, un es tam ticu pilnīgi. Mēs būtu nogājuši čurkstēdami jau sen, ja nebūtu vismaz kaut kur šie desmit taisnie. Šie desmit nav publiskā forumā, viņi ir kaut kur citur, viņi strādā, viņi ir uzticīgi, viņi ir tie, kāpēc vispār valsts turas uz ūdens.

AR: Ko tev nozīmē būt par mācītāju?

Cālītis: Es esmu kristīgās ticības vēstītājs. Mans uzdevums ir vēstīt un atgādināt Kristu. Es esmu tāds pats draudzes loceklis kā visi citi. Es to saprotu kā uzdevumu, ko man ir devusi draudze, it kā draudzes locekļi būtu teikuši — Juri Cālīti, mēs gribam nodarboties ar savām lietām, pelnīt naudu, iztiku, bet tu varētu mums atgādināt mūsu saistības ar Kristu, mēs tev par to maksāsim naudu. Bet tikpat labi tas varētu būt kāds Jānis Pīpītis.

AR: Vai tu kādreiz esi slēpis to vai jutis kaunu par to, ka esi mācītājs?

Cālītis: Nē, slēpis es to neesmu nekad. Arī kaunu jutis es par to neesmu. Bet reizēm ir situācijas, kad negribas ietilpt tajā mācītāja karikatūrā, kas ir cilvēku prātos. Piemēram, kad cilvēki iedzer aliņu, dzen neķītrus jokus, un es celtos un teiktu — esmu mācītājs, tad viss būtu sabojāts.

AR: Vai tevis pieminētā mācītāja tēla karikatūra ir tev traucējusi attiecībās ar sievietēm?

Cālītis: Nē. Man sievietes nekad nav traucējušas. Mācītāja amats, tāpat kā daudzi citi, nāk kopā ar lielu enerģijas impulsu, šo amatu pavada spēks. Daudzām sievietēm patīk, amatiem piemītošs spēks viņas pievelk. Es nevaru teikt, ka manā mācītāja darbā mani sievietes nebūtu likušas mierā. Man ļoti patīk sieviešu sabiedrība, viņas daudzkārt ir gan emocionālā, gan intelektuālā ziņā interesantākas par vīriešiem, viņas ir gudrākas, tieši tādēļ, ka viņas nav prognozējamas, paredzamas. Vīrieši vienmēr ir programmēti, viņi ir viendimensionāli.

AR: Arī tu?

Cālītis: Es — nē. Manī ir kaut kas no sievietes. Svarīgi, ka es augu bez tēva, mani audzināja sievietes, audzināja māte, vecāmamma, vēlāk tantes.

AR: Vai tu no kaut kā slēpies?

Cālītis: No savām kļūdām un neveiksmēm, no tā, kas man nav izdevies, no sava vājuma. Man ir īpaši attīstīta savas mazvērtības izjūta.

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

AR: Aiz kādām maskām tu slēpies?

Cālītis: Maska, kuru es valkāju visbiežāk, ir saistīta ar to kultūru, kurā esmu audzināts. Tā varbūt ir nesamērīgas labvēlības maska. Es bieži cilvēkiem nesaku, ka tas, ko viņi runā, ir muļķības. Es nesaku nelgam, ka viņš rīkojas kā nelga. Ziepju vārītājam nesaku, ka viņš ir īsts ziepju vārītājs. Savos gados es arvien biežāk domāju, ka vajadzētu godīgi sacīt, ko domāju. Es nezinu, kāpēc es nesaku.

AR: Tīrons man lūdza tev pajautāt — vai Dievs ir?

Cālītis: Uz to ir jāatbild ar pretjautājumu — vai cilvēks ir? Ja nav Dieva, arī cilvēka nav. Tad mēs esam tādi paši kustonīši kā visi pārējie. Putniņi arī vij ligzdiņas, nes knābītī barību mazuļiem, izmanto savus instrumentus. Žirafes arī skrien, un cilvēks skrien. Es nespēju iedomāties apstākļus, situāciju, kurā es domātu, ka Dieva nav. Ja es šaubos par Dievu, man jāšaubās par sevi. Šaubīties var par visādiem priekšstatiem, par kaut kādu ideoloģizētu Dievu, to noliegt, jo tas patiesībā ir zemāks par cilvēka spējām, pazemo cilvēku. Ja nav Dieva, tad nav manis. Dievs ir transcendents. Es zinu, ir cilvēki, kas noliedz transcendento, bet par tādiem cilvēkiem es domāju kā par kropļiem.

AR: Ko glābj Kristus?

Cālītis: Dzīvi, visu, visu, kas ir, viņš nav ieinteresēts dvēselēs vai personās vairāk nekā citās lietās. Viņš glābj visu.

AR: No kā?

Cālītis: No tiem procesiem, kas liek graut, bendēt, slepkavot. Ir jājautā, kāpēc Vecajā derībā tik daudz un plaši ir aprakstīti visādi slaktiņi un slepkavošanas. Jo civilizācija sākās ar Kainu, ar pirmo slepkavu. Visa civilizācija ir caurausta ar tieksmi slepkavot un nogalināt. Interesanta ir cilvēku reakcija pret asiņainajiem stāstiem Vecajā derībā. Nūū, Vecā derība, man tur nepatīk lasīt par tiem asiņainajiem notikumiem. Šie cilvēki neredz, ka paši ir vienās asinīs, bet viņiem nepatīk asinis, kas ir Vecajā derībā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi paši redz sevi spogulī. Un tad, kad tava asiņainā attieksme mainās, tad tu redzi arī, no kurienes tās asinis nāk — ne jau no Dieva, ne jau Dievs tur šķēpu rokā. Es neesmu redzējis, ka Dievs staigātu pa ielām un kādu gaidītu aiz trepēm, lai nogalinātu, brūķē pistoli, lai kādu nošautu, vada armiju, lai kādu iznīcinātu. Bet es esmu redzējis ļoti daudz cilvēku uniformās un ar nūjām rokās, un ar dūrēm ģīmī. Šie stāsti ir brīdinājums par to, kas mēs esam. Jāatceras, ka arī krusta zīme ir atgādinājums par varmācīgu nāvi, krusts ir nāves rīks, kas liecina par cilvēka tieksmi slepkavot un nogalināt.

AR: Vēl viens jautājums no Rīgas Laika redakcijas — vai ir velns?

Cālītis: Nu, tu jau saproti, ka vārds “ir” ir ļoti problemātisks. Ja domātu, ka velns staigā kaut kur te apkārt, sēž pie šī galda, izskatās līdzīgs kādam no mums vai arī tup pie auss un bīda tavas vai manas domas, lai iznāktu kaut kāda putra, tad, protams, es teiktu — nav. Bet velns ir, pa īstam ir, un šo īstumu radām mēs. Dažādās reliģiskās tradicijās tiek dēmo­nizēts un velnišķots svešais, “viņi” ir ļaundari, “viņi” ir tie, uz kuriem var rādīt ar pirkstu. Tas rodas vienmēr, kad cilvēki netiek galā ar savām iekšējām plaisām un kaitēm un atrod kaut ko ārēju, ko padarīt par ļaunuma iemiesojumu. Tie visi ir veidi, kā neredzēt, ka ļaunums ir mūsos, mēs esam ļauni.

AR: Vai tu esi ļauns?

Cālītis: Jā, protams.

AR: Kāds ir tavs ļaunums?

Cālītis: Tas pats, kas ir mums visiem: es esmu nenovīdīgs, es esmu greizsirdīgs, es esmu... man ir bail, un no bailēm man izriet mana nežēlība, nežēlastība pret citiem cilvēkiem, es aizsargājos tur, kur man vajadzētu būt devīgam, es esmu skops ar savu laiku sev, es gribu savus labumus, nevis likt sevi lietā pilnīgi, mana atdeve ir gabalaina. Bet galvenais šis ļaunums ir tas, ar ko mēs esam dzimuši. Iedzimtais grēks ir tas, kā mēs esam dzimuši. Mēs esam piedzimuši viens otru atdarināt, tas ir — kā mēs iemācamies valodu, kā mēs iemācāmies jebko — mēs viens otru atdarinām. Un šī atdarināšana mūs noved pie tā kraha, kur mēs beigu beigās esam sacensībā. Tas, kas otru atdarina, kļūst viņam par pretinieku. Mēs vienmēr gribam to, ko kāds cits grib, un beidzot mēs sanākam konfliktā, cilvēku izslēgšanā, naidā un iznīcināšanā. Un šis dīglis ir manī, tāpat kā visiem dzimušiem. Es to uztveru nevis kaut kādā simboliskā nozīmē, bet burtiski un praktiski, tas izpaužas katru dienu.

AR: Augustīnam no Ādama sacelšanās pret Dievu izriet locekļa sacelšanās pret vīrieti. Vai arī pret tevi tas saceļas?

Cālītis: Nē. Redzi, Augustīnam bija īpaša attieksme pret sevi. Nu, viņš jau ir ļoti agrīns cilvēks, un ir ļoti svarīgi apzināties, ka mūsu attieksme pret sevi, pret saviem instinktiem, pret savu seksualitāti ir topošs lielums. Tas ir kaut kas, kas attīstās un mainās. Augustīnam bija grūti iedomāties, ka viņš varētu būt noteicējs pār sevi, bet tas tikai iezīmē zināmā mērā tādu primitīvismu un nevis kaut kādu attīstītu attieksmi.

RL_11_46 Foto no personīgā arhīva. "Kā tu vari zināt lēkt gaisā kaut kādā virzienā, lai trāpītu bumbai ar pirkstu galiem?"

AR: Kāda nozīme tavā dzīvē ir seksualitātei?

Cālītis: Nē, nu, seksualitātei ir daudzpusīga nozīme. Es domāju, vispirms man tā iezīmē tādu interesantu intelektuālu aspektu, jo es atceros, ka seksualitātē ir atspoguļota pašas cilvēces attieksme pret sevi un pret cilvēcību kā tādu. Un, piemēram, es domāju, tā hipertrofētā, pārspīlētā, patukšā seksualitāte, kas ir masu mediju stihija, rāda nevis kaut kādu progresu, bet baigo regresu. Piemēram, pieteikums, ka cilvēkam attiecībās ar seksualitāti ir jāpanāk tāda dabīga attieksme. Nu, tā ir muļķība, bērnišķība. Seksualitāte ir visattīstītākā un kultūrā nosacītākā, un arī mūsu raksturā iezīmētākā spēja. Nevis kaut kas dabīgs, bet kaut kas ļoti gan intelektuāli, gan emocionāli, gan kultūrvēsturiski pārstrādāts. Otrkārt, es domāju, seksualitāte ir draudzības veidotājspēks. Trešais, seksualitāte ir personības attīstītājs aspekts, bet tikai tad, ja tas ir pakļauts kādām vērtībām.

AR: Es no tevis teiktā saprotu, ka tev tas galvenokārt ir intelektuālas dabas jautājums.

Cālītis: Es nezinu, vai es teiktu — galvenokārt, bet katrā ziņā, ja tu man liec domāt par to, nevis kaut ko darīt, tad tā ir priekš manis tāda pārdoma, pārdomām bagāts temats.

AR: Vai tu pieņem un apzinies savu vainu par to, ko izdarīja Ādams?

Cālītis: Nē, tas būtu dīvaini, jo Ādams jau nav indivīds, kas reiz kopā ar Ievu dzīvojis zemes virsū, Ādams ir simbols, ar kura palīdzību iespējams kaut ko būtisku saprast. Un par simbolu būtu dīvaini jautāt tādas lietas. Būtu dīvaini jautāt, vai Ādams tur no rīta cēlies un no upītes smēlis ūdeni, cik ilgi un kā viņš tur ar Ievu dzīvojis. Teologi gan ilgi domāja, ka galu galā visi cilvēki jau bija Ādamam pautos, un tādēļ ir pārmantojuši samaitātību un vainu.

AR: Vai tu esi gatavs mirt?

Cālītis: Jā. Es jau savu nāvi nepieredzēšu, tā būs palicēju nevis mana pieredze.

AR: Ko tu darīsi pēc nāves?

Cālītis: Nav ne mazākās jausmas. Nesen mums baznīcā bija evaņģēlija lasījums, kur Jānis un Jēkabs jautā Jēzum, vai viņi varēs Tēva valstībā viņam sēdēt pie labās rokas. Un Jēzus saka, ka to viņš nevar dot, bet viņš var viņiem apsolīt ciešanas un nāvi viņa vārda dēļ. Viņš, kā es to saprotu, norāda uz to, ka ir nejēdzīgi mēģināt iztēloties to, kas notiks pēc nāves, mēģināt sev tur iekārtot kādu drošu mājokli. Es domāju, mēs par to itin neko nevaram zināt, to pat nav iespējams iztēloties.

AR: Kā un kad tu gribētu nomirt?

Cālītis: Es esmu domājis, ko es darītu, ja mani spīdzinātu, ja man draudētu vardarbīga nāve, piemēram, par manu pārliecību. Jāsaka, ka neko īpaši pievilcīgu es tajā nesaskatu. Es negribētu, lai man nogriež rokas un kājas un izmet mēslainē. Labāk būtu, ja es par savu nāvi zinātu dažus mēnešus, vislabāk — gadu iepriekš. Ja es zinātu, ka man vēl ir gads, es izdarītu tās lietas, kuras esmu gribējis, bet tagad vēl baidos darīt.

AR: Kādas lietas tu tagad nedari baiļu dēļ?

Cālītis: Es negribētu viņas tagad teikt, jo tad jau man tās būs jādara.

AR: Kas ir nāve?

Cālītis: Nu, kas ir klīniskā nāve, to mēs zinām, tas ir aprakstīts un nosakāms, bet tā jau nav nāve. Nāve ir bailes. Visa kultūra ir celta uz nāves bailēm, visas reliģijas balstās uz to. Kultūra ir tāds iekārtojums, ar ko cilvēki sev saka: viss ir kārtībā, viss turpināsies, nekas ļauns nenotiks. Mēs radām bērnus un iedomājamies, ka jā, labi, es jau varbūt aiziešu, bet paliks mani bērni, pēcnācēji. Es labprāt pajautātu tiem, kas te tagad Latvijā rauš naudu, cik ilgam laikam viņi domā saraust, vai viņi atceras, ka, agri vai vēlu, visu to zaudēs. Bet Kristus saka, ka Dieva priekšā visi ir dzīvi — gan dzīvie, gan mirušie. Tas ir viens no šokējošiem kristīgās mācības pieteikumiem — nāves nav.

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

AR: Vai tu redzi principiālu atšķirību starp savu un cita nāvi?

Cālītis: Jā, protams. Mana nāve ir visa mana dzīve, tā ir manas dzīves attieksme. Cita cilvēka nāve man nav nekas, man nav iespējams pret to attiekties, manā pasaulē tam nav references, nav, uz ko to attiecināt. Nav iespējams saprast, ka kāda cilvēka vairs nav. Par cita cilvēka nāvi var tikai klusēt. Kā mācītājs es esmu vadījis vairāk nekā tūkstoš bēres. Un kad tu redzi, ka viss, kas no cilvēka paliek pāri, ir, piemēram, saujiņa pelnu un mazi gabaliņi, ka to visu var salikt vienā cigarešu paciņā, tu saproti, ka pāri nepaliek nekas. Tas ir ļoti interesanti, kas notiek bērēs, kā cilvēki izturas pret mirušo. Viņi stāsta par viņu kā par dzīvu, kā viņš plēsis jokus, ko labu izdarījis. Latviešiem īpaši patīk sarunāties ar līķiem. Viņi uzrunā līķus, un ir skaidri redzams, ka te runa nav par ķermenisku, bet par personisku klātesību.

AR: Čestertona detektīvstāstu varonis tēvs Brauns reiz uz jautājumu, kā viņš atklājis slepkavu, atbildēja, ka viņš zina, ka pats varētu nogalināt, un tādēļ domā, ko pats darītu slepkavas vietā. Vai tu varētu nogalināt?

Cālītis: Jā, es varētu. Man reizēm ir lielas dusmas, ir lietas, kas mani satracina. Tad es varu iedomāties arī iespēju nogalināt. Piemēram, es domāju, ka kādu augstu stāvošu birokrātu vai netaisnu tiesnesi. Bet saprāts attur. Varbūt arī kaut kādas bailes. Es esmu daudz domājis par vācu mācītāju Dītrihu Bonhēferu, kurš piedalījās atentātā pret Hitleru. Es pieļauju, ka es darītu tāpat.

AR: Ko maina grēku nožēla?

Cālītis: Grēku nožēla nevis kaut ko maina, bet ir reakcija uz kaut ko. Tā ir iespējama tikai kā atbildes reakcija uz Dieva labvēlības pieredzi. Nožēla bez šīs pieredzes nav grēku nožēla, bet visbiežāk sevis žēlošana par kādu rīcību, kurai nav nekādas nozīmes. Tikai tas, kurš ir pieredzējis, cik Dievs pret viņu ir labs, var patiesi nožēlot grēkus.

AR: Kāpēc kļūt par kristieti?

Cālītis: Lai saistītu savu dzīvi ar to, kas tiešām ir, ar to, kas vienīgais ir pa īstam.

AR: Kā var saistīt savu dzīvi ar “to, kas tiešām ir”?

Cālītis: Skatoties uz Kristu.

AR: Ko tas nozīmē?

Cālītis: Divi aspekti. Viens ir ņemt to objektīvo stāstījumu, mums cita nav, to, ko mēs lasām Jaunajā derībā, un ar to iepazīties, tas ir nepieciešams, mēs bez tā nevaram, bet otrs ir, ka es no tā kaut kādu repliku īstenoju savā dzīvē.

AR: Kas kristietībā ir tik sevišķs, ka tā pastāv un plešas jau divtūkstoš gadu?

Cālītis: Kristietība vienkārši ir patiesa. Raugoties uz Jēzu Kristu, ir divas iespējas: vai nu viņš ir tāds ķertais, pasistais, viens no daudziem, kas runā neiespējamas lietas, vai arī viss, ko viņš saka, ir patiesība. Viņš taču patiešām saka neiespējamas lietas — netiesā, piedod, mīli savus ienaidniekus. Tas viss taču nav iespējams, to nevar nekur ievietot. Skaidrs, ka ir bijušas visādas nejēdzības, neaprakstāms ļaunums, inkvizīcijas, reliģiskie kari, kas ir paši briesmīgākie, un nav nekā, kas būtu vēl vairāk pret Kristus evaņģēliju, kā reliģiskās domstarpības. Bet, ja, par spīti tam, kristietība turas, tajā ir kaut kas īsts.

AR: Kur balstās kristietības ticamība?

Cālītis: Pārliecībā, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Būtiskākais, kāpēc es ticu uz Jēzus augšāmcelšanos, nav liecinieki — ļoti svarīgi — vai kaut kāds pārdzīvojums, bet tas, ka notiek tās lietas un es iesaistos tais procesos, kas ir daļa no viņa augšāmcelšanās. Es lasīju, ka Brazīlijā, Rio ielās, naktīs policisti apšauj, iznīcina bērnus klaidoņus, lai attīrītu pilsētu, lai apstādinātu viņu mazās zādzības. Un viens cilvēks ir homoseksuālās attiecībās ar vienu no policistiem, un viņam šī informācija tiek piespēlēta. Lai viņš šo mežonību atklātu, viņam ir jāatklāj sava homoseksuālā drauga līdzdalība un, katoļu sabiedrībā, jāatklāj, ka viņš pats ir homoseksuāls. Abas lietas ir saistītas ar šaušalīgām konsekvencēm. Viņam jāizšķiras, un viņš savas kristīgās pārliecības dēļ izšķīrās, ka viņš darīs galu šai mežonībai, — un tā arī notika, viņš arī tika nošauts. Iedomājies Latvijas situāciju: kāds spēks, kāda vērtību skala var kādu Latvijā pamudināt atklāt nebūšanas vai iestāties par taisnību, nerēķinoties ar darba, draugu vai pat dzīvības zaudēšanu. Es neredzu nevienu spēku. Bet es zinu savu kristīgo aicinājumu. Un tad, kad es tā varu, tad es esmu piedzīvojis Kristus augšāmcelšanos.

AR: Ko dara baznīca Latvijā?

Cālītis: Cīnās ar savas smagās, piecdesmit un vairāk gadu pagātnes sekām, un es nedomāju, ka pārāk sekmīgi.

AR: Tu esi sacījis, ka baznīcas kā celtnes nav būtiskas kristīgai ticībai un kristiešiem vispār nav vajadzīgas. Un tomēr tu strādā arī baznīcā. Kāpēc?

Cālītis: Atklāti sakot, tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk. Joprojām tā ir ērtākā vieta, kur kristiešiem nākt kopā, lūgt, satikties. Bet kristietībai būtiskais nenotiek baznīcās, es nedomāju, ja Jēzus tagad atnāktu aplūkot savu debesu valstību, ka viņš domātu to meklēt baznīcā. Būtiskais notiek dzīvē, kristietības esence ir ikvienā vietā, kur kāds nesavtīgi dara labu, kādam palīdz, sevi upurē. Viszaimojošākais pret Kristus evaņģēliju ir tā saucamie “svētdienas kristieši”, kuri iet baznīcā, bet kuru dzīvē no tā nekas nemainās ne pirmdienā, ne otrdienā, ne trešdienā.

AR: Vai tu esi sava Kunga Kristus vergs?

Cālītis: Nē, nepietiekami, viņš mani vēl grib pielauzt, tiešām, es domāju, nē, diemžēl.

AR: Vai tad, kad tu apliec balto mācītāja apkaklīti, vai tu domā par to kā par verga ķēdi vai siksnu?

Cālītis: Nē, nē, es, tāpat kā visi mācītāji, domāju, ka te mans... es patiesībā... man ar to tērpu... es būtu priecīgs, ja man nebūtu jātērpjas, man nepatīk. Kur mums jāizspēlē visas šīs formas, nu, tā ir tāda rotaļa, tur mēs tā rotaļājamies Dieva dārziņā un tā pārģērbjamies. Kāpēc mums ir sevi jāizdekorē ar visādām spalvām? Kā būtu, ja pats cilvēks jau būtu tas, kas nestu Kristus gaismu, viņa klātesību?

AR: Kā tu zvejo cilvēkus?

Cālītis: Es nevaru kaut ko iedomāties, kādu metaforu, kas mani mazāk uzrunātu kā šis Jēzus aicinājums saviem mācekļiem kļūt par cilvēku zvejniekiem. Un es esmu ļoti slikts misionārs, jo es nezinu īstos vārdus, lai es nebūtu liekulis un nefalsificētu to, uz ko es viņus aicinu. Es gribētu, lai es mācētu cilvēkiem pateikt, ka kristības ir vislielākais solis viņu dzīvē, ko viņi jebkad ir spējīgi izdarīt. Jā, jā, manā draudzē arī ir mācības un apmācības, bet... Kā tu aicini kādu cilvēku uz nāvi un upuri? Latvieši negrib šo kristietības konkrētību, viņi domā, ka tas ir primitīvi. Tieši tā. Kristietība ir ļoti primitīva. Viņa saka tā: nu, neesi tāds draņķis, kāds tu esi, tu esi gatavs nebūt tāds draņķis? Gatavs darīt to, kas tev jādara, lai tu tāds nebūtu? Ā, nu, ko nu ar tādām lietām, es taču gribu kaut ko cildenu savai dvēselei, kaut ko tādu — ummm. Un tāpēc mums tā reliģiozitāte ir tādi mākoņi, kas lido pāri mūsu galvām, bet tai pašā laikā mūsu apkārtne ir nesakārtota un mēslaine. Un kristietība ir tieši tā, kas saka: nokāp no mākoņiem un sāc dzīvot šeit un tagad savas ticības saturu.

AR: Tu reizēm esi sacījis, ka ticība sniedzas pāri prātam vai aiz prāta. No tā es secinu, ka ticība ir neprātīga vai ārprātīga. Kālab, tavuprāt, ar ticību saistās augstprātīgs stulbums?

Cālītis: Es domāju, ar visu dzīvi saistās augstprātīgs stulbums. Es nezinu nevienu jomu, kurā nebūtu augstprātīga stulbuma, un reliģija diemžēl nav no tā pasargāta. Un patiesībā reliģisks augstprātīgs stulbums ir daudz bīstamāks, tāpat kā reliģija jebkurā jomā ir bīstamāka un tai pašā laikā kaut kas cēlāks un lielāks. Tas ir tā kā tāds palielināmais stikls, kas vienkārši palielina to iespaidu. Ja mācītājs, piemēram, ir kretīns un runā savu ierobežoto kretīnisko stāstījumu, bet to dara ar visu mācītāja štempeli un zīmogu, mēs varam iedomāties, kādu iespaidu tas atstāj uz cilvēkiem, kas uz viņu klausās kā uz baznīcas pārstāvi. Un ir drausmīgi, kā cilvēki tiek baidīti, kā viņi tiek dzenāti, kā viņi tiek traumēti no cilvēkiem, kam nevajadzētu šo amatu uzticēt. Es, piemēram, skolas gados konstatēju, ka reliģiju studē arī ļoti daudz satrauktu cilvēku, ka reliģija taisni pievelk nestabilas un psihotiskas personības.

Foto: Kaspars Goba. Ar Anglikāņu draudzes ērģelnieci Kristīni Adamaiti Foto: Kaspars Goba. Ar Anglikāņu draudzes ērģelnieci Kristīni Adamaiti

AR: Kāpēc reliģija pievelk psihotiskus cilvēkus?

Cālītis: Visa reliģijas simbolika ir tik bagāta, reliģija ir pārpildīta, un tikai sastāv no mūsu psiholoģiskiem arhetipiem un kādu to pielietojumu, un psihotiskie cilvēki spēj ļoti ātri atrast reliģijā savai slimībai nepieciešamos simbolus un pieturas punktus, un fantastiku. Piemēram, ļoti interesanti — kad es Bībeles stundās lasīju lekcijas par Atklāsmes grāmatu, mana auditorija bija pārpildīta, bet kad es lasīju lekcijas par evaņģēlijiem, tad bija pustikdaudz. Cilvēkiem interesē šī grāmata, kas ir sabiezēta ar arhetipisku simboliku, un tas pievelk cilvēkus dažādās stadijās. Es domāju, tāpat tas ir arī reliģijā. Kad es studēju seminārā, tad vismaz trešā daļa no reliģijas studentiem bija kaut kādā veidā aušā prātā. Ja uztic šo amatu, un tas ir pietiekami bieži noticis, tādām personībām, mēs varam iedomāties, kādu ārprātīgu ļaunumu tas izdara, tas ir posts.

AR: Tu reizēm radi iespaidu, ka visu saproti vai, katrā ziņā, visu vari izskaidrot. Ko tu nesaproti – sevī, citos, pasaulē?

Cālītis: Es patiesībā domāju, ka es ļoti maz saprotu. Piemēram, kas ir koks? Es nevaru saprast, kas. Es pie sevis... nu, puķe, es nevaru saprast, putns, es paskatos — vakara gaišā debess, šajā miljardu galaktiku skaitā. Nu, kā? Es domāju, ka es nesaprotu neko no visa tā. Bet ko es saprotu — sadzīviskus procesus, tie man atkal neliekas tik neizdibināmi. Lai gan Bībelē ir teikts, ka ir trīs lietas, kas nav saprotamas, un tur tiek uzskaitīts, un viena no tām ir tas, ka cilvēki iemīlas...

AR: Tu ļoti daudz stāsti ar rokām...

Cālītis: Plātos?

AR: Jā, tev ir plašs žestikulāciju spektrs. Vai tu mēģini sarunbiedru par kaut ko pārliecināt?

Cālītis: Nē, es pieņemu, ka tā ir mana paša vajadzība. Kad es runāju, man vārdi nav rīklē vai mēlē, bet es tos jūtu, piemēram, savos papēžos. Un, tu redzi, es arī kaut kā kustos. Tie vārdi kaut kā iziet visam cauri, un tāpēc tie liek arī kustēties. Ja es varētu sākt savu dzīvi vēlreiz, es darītu vairākas citas lietas. Man, piemēram, ļoti patiktu spēlēt orķestrī, es spēlēju vijoli, daži manas dzīves brīnišķīgākie laiki bija tie, kad es spēlēju skolas orķestrī. Vai arī būt diriģentam, man milzīgi tas patīk, jo ķermeniskās kustības… Tāpēc man patika futene, es spēlēju vārtos. Kā tu vari zināt lēkt gaisā kaut kādā virzienā, lai trāpītu bumbai ar pirkstu galiem? Šeit ir tāda mijiedarbe starp laiku un fizikalitāti, kas ir tāpat kā diriģēšana — tu veido laiku ar savām rokām, ar savu ķermeni, un kaut kā man tas ir licies ļoti pievilcīgi.

AR: Mūzikai tavā dzīvē esot nozīmīga loma. Kas izriet no šīs nozīmības?

Cālītis: No mūzikas? Visas lietas skan. Un mūzika padara šo visurklātesošo sfairu — mūziku, pieejamu. Mēs, protams, lokalizējam un izmocām, un drusku samazinām to skaņu, kas ir visu lietu harmonija. Bet mūzikā mēs vienkārši dvēseliski jūtam, kā lietas ir saskaņotas un savienotas, kā tās saskan un kā neiedomājama skaņa ir visā dzīvē caurvijoša. Un es, piemēram, sēžu dažreiz, es atceros, šeit es biju Vāgnera zālē — stīgu kvartets. Es dzirdēju pirmo akordu no viena Mocarta stīgu kvarteta un man lija asaras, un es nesapratu, kāpēc. Tad es sapratu, es dzirdēju, viss, kas es biju, es biju tajā vienā akordā. Vienreiz no Anglijas bija atbraucis Šostakoviča trio, un es biju izbrīnīts, ka es nekad neesmu dzirdējis neko labāku, es tad aizgāju pie tā čellista, jo viņam ir ļoti smags uzdevums tajā trio, es piegāju un teicu — esmu ļoti aizkustināts, un tā. Bet viņš man teica — nu, jā, bet jūs jau sēdējāt otrajā rindā un ar visu savu ķermeni dzīvojāt līdzi, un es nemaz nevarēju spēlēt citādi. Man mūzika ir šādā ziņā savienojoša, tā runā par lietām, kurām mēs nevaram atrast vārdus.

AR: Tu teici, ka raudāji, klausoties pirmo akordu. Par ko vēl tu raudi?

Cālītis: Par cilvēku labestību. Kad es redzu cilvēka pārvērtību no nelgas uz kaut ko jēdzīgu, kad cilvēks dara otram labu un es to redzu, es raudu.

AR: Kāpēc tu esi dzimis?

Cālītis: Es pieņemu, tas būs tas pirmais jautājums, kas mums tiks atbildēts, kad mēs stāvēsim Dieva priekšā. Es domāju, ka šobrīd man atbildēt uz šo jautājumu liktos augstprātības kalngals, man liktos, ka es tad kaut ko baigi fantazēju. Bet ja tu mani piespiestu teikt, es teiktu — es esmu dzimis, lai čivinātu Dievam kādu mazu rīta dziesmiņu.

[1] Juris Cālītis ir Rīgas Reformāru un Anglikāņu draudžu mācītājs, LU Teoloģijas fakultātes dekāns, Bībeles tulkošanas komisijas curators. Latvijā dzīvo kopš 1995. Gada.

Raksts no Novembris, 2000 žurnāla