“Nībelunga gredzenā” traģiskais varonis ir dievs, kurš slāpst pēc varas, un kurš, izstaigājis visus ceļus, lai to iegūtu, sapinas līgumos, zaudē savu brīvību un tiek sasaistīts ar varas lāstu. Kad viņam vairs nav neviena līdzekļa, lai dabūtu zelta gredzenu – visas pasaulīgās varas iemiesojumu un vienlaicīgi lielākas briesmas viņam pašam, kamēr vien gredzens ir viņa ienaidnieku rīcībā –, viņu pārņem bailes no bojāejas un visu dievu mijkrēšļa, un arī izmisums, jo viņš šo galu var vien vērot, nevis apturēt. Viņam ir nepieciešams brīvs, bezbailīgs cilvēks, kurš bez viņa padoma un palīdzības, pat cīnoties pret dievišķo kārtību, veiktu dievam nepadarāmo varoņdarbu; viņš tādu nesaredz, un tieši tad, kad dzimst jaunas cerības, viņam ir jāpakļaujas spaidiem, kas viņu saistījuši, – visdārgākais krīt no viņa rokas, un viņa līdzjūtība tiek atmaksāta ar viņa nelaimi. Visbeidzot viņš sajūt riebumu pret varu, kas savā klēpī nes ļaunumu un nebrīvi, viņa griba salūzt, viņš dodas pretī galam, kurš draudīgs redzams tālumā. Un tikai tad notiek tas, pēc kā viņš iepriekš tik ļoti ilgojās: parādās brīvais, bezbailīgais cilvēks, kurš radies par spīti visam; viņa radītāji saņem sodu, jo viņu savienība bijusi pret dabas un tikumu kārtību – viņi iet bojā, bet Zīgfrīds dzīvo. Redzot viņa brīnišķo tapšanu un izaugsmi, riebums atstāj Votana dvēseli, viņš seko varoņa liktenim ar tēvišķas mīlestības un baiļu pilnu skatienu. Kā Zīgfrīds izkaļ sev zobenu, kā nogalina pūķi, kā atgūst gredzenu, izvairās no blēdīgā apmāna un pamodina Brinhildi, kā gredzena lāsts nesaudzē arī viņu, tuvojoties viņam arvien ciešāk, kā viņš, uzticīgs neuzticībā, ievaino savu mīļoto mīlestības dēļ, kā viņu ieskauj vainas ēnas un tvaiki, taču visbeidzot viņš uzaust un noriet spožāk par sauli, apžilbinot debesis ar savas uguns spozmi un attīrot pasauli no lāsta. – To visu noskatās dievs, kura valdnieka šķēps ir lūzis cīņā ar brīvāko un kurš zaudēdams savu varu ir nodevis Zīgfrīdam; viņš to visu uzlūko, svētlaimīgs par paša sakāvi, pilns prieka un līdzjūtības pret savu uzveicēju: sāpīgs aizgrābtības mirdzums plūst no viņa acīm, kas vērās pēdējās norisēs, viņš ir kļuvis brīvs mīlestībā, brīvs pats no sevis.
Un tagad vaicājiet paši sev, jūs, tagad dzīvojošo cilvēku dzimtas! Vai tas bija sacerēts
jums? Vai jums piemīt drosme ar roku norādīt uz zvaigznēm šajās labā un skaistā debesīs, lai jūs varētu teikt: tā ir
mūsu dzīve, ko Vāgners ir pārcēlis zem zvaigznēm?
Fragments no Frīdriha Nīčes darba “Nesavlaicīgās pārdomas”
No vācu valodas tulkojusi Helēna Demakova
