Rīgas kabala

Mans draugs Marts Goldfarbs nolaizīja marku, uz kuras bija uzzīmēts norvēģu trollis, un devās pie savas draudzenes Lilitas, kura strādāja nolaistā Ņujorkas košera restorānā par bufetnieci. Tur viņš cerēja par velti pierīties un pārlaist noliktavā nakti. Taču draudzene bija kaut kur aizvazājusies, un nelaipns apkopējs viņam ierādīja vietu uz saliekamās gultas noliktavas stūrī.

Naktī Marts Goldfarbs pussnaudā nolūkojās, kā divi pavāri ar lielu nazi gatavojas uzšķērst treknu karpu. Un karpa piepeši sāka runāt:

“Novāciet rokas, pretīgie pajoliņi, man piedrāzt, ka jums jāgatavo pildīta zivs.” Karpa ar blīkšķi nokrita no galda un turpināja: “Man kuņģī ir lapas ar triju pilsētu kabalas kartēm, kuras zīmējuši Ari (rabi Ichāks Luria) un Gra (Viļņas Gaons, rabi Elijahu) skolnieki. Ir desmit kabalas pilsētas, bet manā kuņģī – piedrāzt man jūsu nazi! – ir tikai Rīgas, Prāgas un Kordovas kartes. Tajās attēlotas desmit sefirotas, dievišķās emanācijas, brīnumainas norises, kurās Visvarenais ārā dzīvo savu iekšējo dzīvi. Katra sefirota ir viens no dievišķības aspektiem, kur līksmi spēlējas divdesmit divi ebreju alfabēta burti, kuri visu vieno un šķir.”

“Ak, manu dieniņ,” iebrēcās viens no pavāriem un, paķēris nazi un cimdus, metās tvarstīt karpu, kura spārdījās uz slidenajām virtuves flīzēm.

“Piedrāzt man tavu nazi!” dobji ieguldzējās karpa. “Vai tad tu nezini, ka abrakadabra nozīmē “es radīšu runādams”, tie ir seni un stipri vārdi, un kurš dabūs ārā no mana kuņģa kartes un spēs tās izlasīt, piedzīvos tādu pašu atklāsmi kā izraēļi pie Sīnāja kalna, kur viņi dzirdēja tikai burtu “alef”, kam nav skaņas, bet kas ir apaugļots ar visas turpmākās atklāsmes bezgalīgo jēgu...

“Krikt,” nazis iedūrās karpai sprandā, un pa virtuves grīdu aizripoja mazi papīra tīstoklīši. Marts Goldfarbs vienu atsūtīja man pa faksu. Tā izrādījās Rīgas karte, kuru viņš tūdaļ pēc tam apēda kā tādu skābētu vīnogu lapu. Kopš tā laika mēs esam vēl labāki draugi, un man galvā ir tas, kas viņam vēderā. Lūk, arī karte un apraksts.

NB: īsi pirms kartes apraksta publicēšanas luterāņi, katoļi, dievturi un ietekmīgas politiskas partijas man piedāvāja naudu un draudēja izrēķināties, ja es kartē neiezīmēšu kādu no viņiem svarīgiem objektiem. Bet piedrāzt man viņus!

Hohma /Gudrība

Gudrības sākums atrodas Biķernieku mežā, un tā ir skumja sefirota. Pēdējā kara gados ebreju meitene Šīne Bat–Gufa nejauši uzgāja Rīgas kabalista I.L. pierakstus un izlasīja to, kas viņai nebūtu jālasa: golema radīšanas trūkstošos patskaņus, viņa draudzenes vēstules un karti, kurā ar ķīmisko zīmuli bija apvilkts Biķernieku meža rietumu stūris.

Meitene bija gudra. Viņa devās turp, un tiešām – gudrība viņā triecās iekšā ar tādu sparu, ka nevarēja nostāvēt kājās. Divdesmit divi burti un desmit sefirotas, un tas bija tikai sākums, kas ir šīs sefirotas īstā daba. Pārpilna burtu viņa devās mājup, berzējot palsu ādu, zem kuras pulsēja burtu kājeles un roķeles. Piepilsētā viņu noķēra nacisti un desmit nedēļas pratināja, mēģinādami izdibināt, kur atrodas īstā sefirotas vieta.

Es neatklāšu precīzu sefirotas pieejas punktu tikai tādēļ, ka to neizdarīja viņa. Nezinu, vai noturētos, ja mauktu nost nagus un dīrātu ādu pār acīm, bet pagaidām nesaku. Vēl jo vairāk tādēļ, ka nacisti tur nogalēja visus, kuri būtu varējuši to zināt (tagad, bez šaubām, viņi zina).Binah /Sapratne

Šīs sefirotas zīme un jēga ir ar baltu krītu vilkta svītra uz baltas sienas Tvaika ielā. Redzama no šīs puses. Tās apslēptā nozīme ir beigas, un beidzas itin viss. Ar sapratni beidzas tas, kas sācies ar gudrību, un vājumā beidzas tas, kas sācies spēkā. Marts Goldfarbs nevēlējās atklāt, kur atrodas baltā sapratnes svītra, bet es to atradu ziņkāres pēc – gāju un sapratu.

Bet to nevajadzēja darīt, jo ar saprašanu nāk pazušana, un Visaugstā saprašana iet pāri mirstīgā spēkiem, ja vien nelieto rūgtas zāles, kas šķebina dvēseli un nomāc miesu. Pilsētā tā ir pavisam neievērojama vieta. No laika gala, ko tur slēpt, te atrodas trakucītis, bet saprašana ir uzvilkta uz sienas taisni acu augstumā.

Esmu redzējis, kā anatomikuma meitenes un filoloģijas studentes kavējas pie baltās svītras. Un tās ir viņu beigas. Pēc tam nedēļām klīst sasarkušām acīm, koda lūpas vai zīmē pierakstu kladēs bezjēdzīgas svītras, jo viņas saprot.

Valdības slepenajā kartē šī vieta apvilkta ar lielu sarkanu apli, jo viņi nesaprot, kur tieši tā svītra ir.Keter/Kronis

Šīs sefirotas jēga ir labums, un tās vieta kabalistiskajā Rīgas kartē ir Bābelītis, precīzāk – apaļš caurums kaķa acs baltuma lielumā pašā Bābelīša dibenā. Karstās jūlija pēcpusdienās no cauruma izplūst zarīns, ciānkālijs un citas indes. Meitenēm uz muguras izspiedušās lāpstiņas, tetovētiem kakliem viņas sēž un rimti dzer ezera ūdeni, bērni spēlējas ar oranžu bumbu. Blakus dzelzceļš. Sliedes ritmiski san – ūdens spogulī verd burti. Burtu kājeles un roķeles smalsta ūdeni, kurā nav pilnīgi nekā. Kronis ir tukšs, nav pilnīgi nekā, un sefirotas skaņa ir tukša.

Bābelītis ir sarukuma un ierobežotības svinību vieta. Mijkrēslī, tikai pāris sekundes dienā, šurp saraujas visi spēki, visa dvaša, viss dzīvais saraujas čokurā un kā skāba torte piepilda ezeru. Blakus ir ebreju kapi, un mirušie šķelmīgu skatu noskatās, kā Bābelītī satek visums.

“Kāpēc nevienam netraucē troksnis manā galvā?” smejas vecais Leibs. Puķu vecenes pazūd, plēves skrandas saritinās bālganās stabulēs un izdveš ledainu skaņu. Jebkuru mirkli Bābelītis plīsīs, un pasargās tikai šī karte.Malkūt/Ķēnišķība

Man patīk lidot, bet es ienīstu lidostas. Rīgas kabalas kartē lidosta ir ķēniņu un valdnieku sefirota. Un tās slēptā nozīme ir ļaunums. Tieši tā – nevis kaut kāds mazs riebīgs kaitējums, sīkas nepatikšanas vai spīva ģeķība, bet tāds ļaunums, ka ausis svilst. Nevajag baidīties lidot, jo tālāk no zemes, jo ļaunuma mazāk.

Šī sefirota ir kā dūre, te Visvarenais kārto savas lietas, ka dārd un svelpj (pamuļķi domā, ka tās ir lidmašīnas – bet vai tad lidmašīnu dēļ vajadzētu apvilkt ar žogu desmitiem hektāru)! Nav jau nekāds latvju jēzuliņš, kas basām kājām klaiņo pa lauku un diedelē zemniekiem graudus miezītim. Bail jau teikt, bet reizēm lidosta saraujas tik maza kā sikspārņa plaušas un tad piepeši izplešas kā Rīgas sarkanās robežas. Lidmašīnas bezmērķīgi klimst pa debesjumu, tad ierauga mērķi un triecas lejup. Bet pēdējā mirklī kaut kas iegaudojas, un pagaidām esam sveiki un veseli.

Šī sefirota tikai ar vienu līniju ir savienota ar citām, un nevienam tur nav ko meklēt.Necah/Uzvara

Tā ir mana sefirota, tās vārds ir uzvara, tā iet uz augšu un nestājas. Arkādijas parkā to reiz pamanīja pārītis un tūdaļ alkatīgi mēģināja piesiet ar ķēdi un pieslēgt ar atslēgu. Tagad tur atslēgu ka biezs, bet sefirota tiecas augšup, lidinās padsmit elkoņus virs acu plakstiem. Ķiķina ar bezzobainas večiņas viedo muti par tēvaiņiem, kuri pa vakariem tur tvarsta puikas, par kāzinieku nomātajiem smokingiem un lakotajiem vāģiem, par miecētām ādām mazās zaļās mājas pagrabā, par apgleznotiem krēsliem videsklubā un par tukšumu rijīgo pīļu kuņģos.

Reiz, kad kopā ar N. parkā mielojāmies ar Āfrikas nektāru, mums pakaļ sāka dzīties policisti. Man jau kādu brīdi likās, ka tie vienkārši ir pārģērbušies mētelīšu virinātāji, bet sefirota pacēlās vēl augstāk un apspīdēja parku ar spokainu gaismu – un es redzēju, ka tiem uz muguras ir ietetovēti svītrkodi, ka joki mazi. Taču viņi pakrita, bet es piecēlos, un N. vēlāk teica, ka gandrīz pietaisījis bikses no smiekliem.

Piektdienās pirms šabata sākuma sefirota laižas lejup kopā ar sauli. Ja pareizi nostājas, var pataustīt ar roku.Hod/Diženums

Sefirota ir tepat netālu – Imantā aiz Buļļu ielas pagrieziena ir transformatoru stacija, aiz kuras nelāgs mežs, pilns ar mājdzīvnieku un nomaitātu bandītu kapiem. Sefirota ir visa iežogotā teritorija, kur vai pludo no elektrības pārpilnības. Reiz mēs ar Martu Goldfarbu piesaulītē sēdējām un veldzējāmies sprakšķošajā gaisā (naivas un sentimentālas atmiņas), un viņš teica – ja nebūtu tik diženas vietas, tad vajadzētu tādu izdomāt.

“Tu taču neesi pie pilna prāta,” es iekliedzos, “kā var izdomāt sefirotas?! Tās vienkārši ir! Tā savā nodabā dzīvo Visvarenais, un kāda mums tur daļa, kur viņš kuru reizi grib dzīvot?”

“Bet vienalga, ja nebūtu, tad vajadzētu,” īdēja Goldfarbs, un tā tas viss beidzās.

Tagad es zinu, ka zem sanošā Imantas transformatoru lauka cauri zemei kā vēnas stiepjas palsas diženuma dzīslas. Tajās vēnās neko nevar ielaist, un tām neko nevar nolaist. Transformatori reizēm sēc nelabā balsī – tādos brīžos kaut kur pasaulē notiek valsts apvērsumi vai sākas kari. Otrās Intifadas laikā transformatoriem sāka pilēt dzesēšanas šķidrums, bet, kad arābu puišelis iesvieda ar akmeni rabi Menahema ben Hacaca sievai, notika īssavienojums. Mūsu mazā armija katru rītu saņem lielu atskaiti par frekvenču svārstībām. Pagaidām viss kārtībā, viss iet uz leju.Tiferet/Daiļums

Daiļuma sefirota nav austrumos, kaut gan tur ir tās jēga un no turienes nāk viss daiļais. Rīgas kartē tā novietota kādā Lāčplēša ielas pagalmā, un tikai par lielu naudu es atklāšu, kurā. Jo viedais sapratīs pats, bet nelga nesajēgs pat pamācīts.

To pagalmu Vika reiz redzēja, naktī ar nodilušu slotu lidojot uz darbu. Vismaz tā viņa teica, un es tam ticu, jo pats pavasara miklajā ēnā esmu redzējis tur klimstam un spoguļojamies peļķēs Narcisu, reizēm Pāns, piesēdies uz soliņa, kasa aiz auss un laistās ar vīnu, bet Ēdenes dārza meitenes un maigi zēni mielojas ar medu un granātābolu sulu.

Ne jau vienmēr to redz. Parastās dienās daiļums ietīts pergamenta rullī un nolikts svētā šķirstā. Tas glabājas tur, kur glabājas – bez manis un Marta Goldfarba to vēl zina tikai divi cilvēki, un viņi man lūdza vēl kādu laiku neatklāt precīzu vietu. Bet es nevarēju noturēties, un tagad pārbijies kā diegs uz telefona būdiņā izplēstas kartes zīmēju visu kabalas karti un kā tāds mēness pielūdzējs bučoju savu roku, mīlinoties ar sefirotām. Kam ir acis un ausis, tas lai cieš klusu.Jesod/Pamats

Pamats ir pālis, kas iedzīts vanšu tilta Ķīpsalas puses molā. Pālis atrodas pagremdētā mola rietumpusē – ārpusē notrupējis, bet iekšpusē tīra zelta. Pats Visvarenais dzinis, kādus desmit metrus garš, iedūries Daugavas vēderā guļ un gaida Mesijas nākšanu, kad lielajā šabatā mielosimies ar Leviatāna un putna Zīz gaļu.

Reizēm mēs ejam tur naktīs peldēties, un, ienirstot dziļāk, var manīt, kā zelta gaisma spiežas cauri satrupējuša ozola šķiedrām. Trolejbusi sīc tiltam pa augšu, bet viņš dus smiltīs un pacietīgi gaida dienu, kad atkal varēs laiski stāvēt un stutēt Jeruzālemes templi.

Runā, ka pāli manījis Lielais Kristaps, kādu nakti dzērumā iroties pāri Daugavai. Pēc tam arī sarakstīts slavenais vēstures muzeja slepenajos fondos noglabātais Kristapa testaments (Testamentum Christophori Rigaensis de Arte Cabalistica), kurā sacīts, ka Kristaps un viņa pēcnācēji nekad vairs nedrīkst uz to pusi skatīties. Tāpēc milzis uz māla kājām, kas iesprostots stikla krātiņā pie Daugavas, skatās pretējā virzienā.Hesed/Mīla

Mīlas sefirota iežēlojās par nabaga pilsētu un apmetās necilā vietā Senču ielas gala malkas šķūnīšos. Tur kādu laiku dzīvoja Valdemārs, Rīgas grafiti tēvs, saukts arī Irbīte 2000 – viņš dzer degošus šķīdumus un apzīmē māju sienas ar atrastām krāsām. Garīgā izpratnē mīlas sefirota noteikti ir dienvidi. Un Valdemārs to jūt, pat ziemā staigā vaļēju kreklu, pilnas kabatas piebāztas koka tēliem, tā viņš mēģina paglābties no mīlas posta, bet iekšas dedzina, un koki kabatās grab, un Valdemārs nevar aiziet no sefirotas. Laikam kaut kur drēbēs viņam paslēpts mīlas āķītis, kāda saliekta vara saspraude.

Maskēšanās nolūkā turpat blakus ir Lielie kapi, bet tās ir tikai butaforijas, jo kādu nakti miroņi sakašķējās un aizslāja kur kurais, kaulus grabinādami un asiņainus degunus slaucīdami. Tagad tur uz skrituļslidām virpuļo mīlas sefirota, mīlas dievnamā zēni dzer mīlas vīnu, bet mīlētāji kaislē aizmirst ārā izvestos suņus.

Šī ir vienīgā sefirota, kuras atrašanās vietu zināja Jānis Ziemeļnieks un Ieva Roze, miers viņu pīšļiem. Mans onkulis rabīns Leibovičs irgojas, ka ne jau laime ir galvenais, un ņurd, ka sefirota nozīmē Visaugstā žēlsirdību. Bet viņam nav taisnība – kādēļ tad Visaugstais parādīja mīlētājiem to vietu, vilks ar ārā?!Gevurah/Spēks

Visaugstais, nenomaitā dzīvo, kas izmuld tavas spēka vietas! Bet Andrejostas ielā 3 atrodas maza satrupusi ķieģeļu mājele – uz sienas baļķi un sijas, šķērsbalsti un statņi. Patiesi, pat aklam redzama daļa no kabalas kartes. Vismazākā vieta, bet vislielākais spēks.

Šai sefirotai ir ziemeļu daba. Turpat ostā kuģiem noberzti ziemeļu sāni, saplēstas ziemeļu buras, sapinušies ziemeļu striķi. Re, cik daudz spēka. Dienu un nakti dzelzis sitas pret dzelzi, un runā, ka tepat netālu atrodas Sprīdīša kaps, kur viņš guļ zelta zārkā, zelta zobi mutē spīd, zelta nagi skrapstina zārka vāku, bet zelta mēle gaužas par netaisnību, ka nevar celties un iet atkal naudu rakt. Vietējie nemīl, ka te iemaldās sveši. Sit, žņaudz, plēš matus un viltīgi smaida. Asfalts smird pēc degušas gumijas, neviens te negrib ilgi uzkavēties, ātri pabrāžas garām un viss. Es reiz paliku tur blakus pa nakti. Noslēpos krūmos skatīties, kā spēks elpo miegā, taču dīdījos kā uz adatām – ebreju burti pa vienam nāca un nesa dāvanas spēka vietai: zelta dzīparus, stikla ūdeni, zaļus un smaržīgus sveķus, baltus ādas ruļļus un grūsnas tintes mucas. Bet neejiet gan turp vieni paši.