Rietumu trešā acs

1996. gada Atlantas Olimpisko spēļu ceremoniju atklāja Grateful Dead bundzinieka Mikija Hārta skaņdarbs Aicinājums pie dabas. Tas sākās ar Gjuto klostera mūka dziedājumu. Šī paša klostera mūku dziedājumu apdullinošā skaļumā FIB aģenti 1993. gadā atskaņoja pašnāvniecisku sektantu psiholoģiskai ietekmēšanai Vako, Teksasā. 1996. gada 16. jūnijā 50 tūkstoši cilvēku pulcējās labdarības koncertā Par brīvu Tibetu, kur uzstājās Smashing Pumpkins, Red Hot Chili Peppers, Beastie Boys, Joko Ono, Džons Lī Hūkers un daudzi citi mūziķi, kurus pirms koncerta svētīja tibetiešu mūki. Par 1992. gada Parīzes Vogue Ziemsvētku numura redakcijas goda locekli bija uzaicināts Dalailama. 1991. gadā uzņemtās pazīstamās multiplikācijas filmas Simpsoni epizodē pilsētas mērs uzrunāja pilsoņus, kas gaidīja Maikla Džeksona ierašanos viņu pilsētā: “Šis ir vissatraucošākais notikums mūsu pilsētā, kopš 1952. gadā to apmeklēja Dalailama. Tādēļ es pasludinu, ka 401. šoseju, kas šobrīd pazīstama kā Dalailamas lielceļš, turpmāk dēvēs par Maikla Džeksona lielceļu.”

1983. gadā vienā no Zvaigžņu karu sērijām plīša lācīšiem līdzīgie radījumi, kurus dēvēja par evokiem, runāja tibetiešu valodā, tikai dažas reizes ātrāk. Jau 1925. gadā dzejnieks un teatrālis Antonēns Arto rakstīja Vēstījumu Dalailamam: “Mēs esam jūsu visuzticamākie kalpi, O, Lielais Lama, dod mums, dāvā mums savu apskaidrību valodā, kuru mūsu samaitātie eiropiešu prāti var saprast, un, ja tas vajadzīgs, pārveido mūsu prātu, radi mums Prātu, kas pilnībā pievērsts tām virsotnēm, kur Cilvēka Prāts vairs nepiedzīvo ciešanas. (..) Māci mums, O, Lama, kā fiziski levitēt pāri matērijai un kā nebūt vairs piesietiem pie zemes.” Vēl pirms tam sera Artura Konana Doila stāstā Piedzīvojums tukšajā mājā Šerloks Holmss atskaitās par savu prombūtni laikā, kad pēc cīņas ar doktoru Moriartiju viņš tika uzskatīts par mirušu, sacīdams doktoram Vatsonam: “Divus gadus es ceļoju pa Tibetu, izklaidēdamies apmeklēju Lhasu un pavadīju dažas dienas ar galveno lamu. Jūs varbūt lasījāt par apbrīnojamiem norvēģa Sīgersona ceļojumiem, bet es esmu drošs — jums ne mirkli neienāca prātā, ka jūs īstenībā saņēmāt ziņas par savu draugu.” Tātad Tibetā savulaik ir patvēries ne tikai Jēzus, par ko rakstījuši 19. gadsimta teosofi, bet arī izcilais detektīvs.

Kopš pirmajām Venēcijas tirgotāju un katoļu misionāru vizītēm mongoļu galmā, kad Eiropu sasniedza teikas par viņu noslēpumaino kalnaino dzimteni un maģisku burvestību pilno reliģiju, Tibeta un Tibetas budisms kļuva par Rietumu fantāziju objektu. Priekšstati par Tibetu vibrējuši starp šausmām par izkropļoto budisma tradīciju, kas savijusies ar vietējiem šamaniskajiem kultiem, un aizrautīgu sajūsmu par noslēpumainu gudrību, kuru apskaidrotie sargā nevienam neiesvētītam nepieejamās kalnu augstienēs. Jeļena Blavatska, kas ar slepenas rakstības palīdzību ilgstoši telepātiski sarakstījās ar Mahatmām (Lielajām Dvēselēm), bija pārliecināta, ka šie pēdējie nogrimušās Atlantīdas gudrības glabātāji atrodas slepenā Tibetas rajonā, izvairīdamies no civilizācijā pieaugošā magnētisma līmeņa. Franču apgaismības sapņu zeme bija Ķīna, vācu romantiķu īstā Gara dzimtene bija Indija, taču šie mīti izdila līdz ar šo zemju politisku vai kulturālu kolonizēšanu.

Otrā pasaules kara laikā Tibeta tiek attēlota gan kā anti-āriešu konspirācijas centrs, gan kā senās, nesamaitātās āriešu gudrības krātuve, kurā saglabājies viss labais, ko radījusi senā civilizācija. 1942. gadā CIP priekštecis, Savienoto Valstu Stratēģisko Pakalpojumu Birojs, nosūtīja divus virsniekus — kapteini Iļju Tolstoju, grāfa Ļeva Tolstoja mazdēlu, un leitnantu Brūku Dolanu izpētīt Tibetas ceļus un līdzenumus, kas varētu kalpot militāro kravu pārvešanai no Indijas uz Ķīnu. Taču neitrālā Tibetas valdība aizliedza sabiedrotajiem pārvadāt jebkādus kara materiālus cauri tās teritorijai. Kad 1943. gadā amerikāņu kravas lidmašīna C-87 degvielas trūkuma dēļ nolaidās Samjes klostera tuvumā, milzīgs pūlis tās pilotus apmētāja ar akmeņiem, jo viņi bija lidojuši pāri Potalas pilij, tātad skatījušies uz Dalailamu no augšas.

Tibeta nekad nav kļuvusi par eiropiešu koloniju, 20. gadsimta sākumā izvairījusies no Krievijas un Anglijas impēriju mēģinājumiem to pakļaut un joprojām saglabājusi nepieejama noslēpuma auru, ko pastiprina Ķīnas iebrukums Tibetā. Turklāt Tibetas okupācija un daudzu izglītotu tibetiešu emigrācija ne tikai uz Indiju, bet arī uz Eiropu un ASV ļāvusi nevienam nesasniedzamajai Tibetai pašai sasniegt Rietumus. Viena no vēstures apslēptās jēgas interpretācijām, kas cirkulē dažās tibetiešu emigrācijas aprindās, ir tā, ka viens no lielākajiem bodisatvām — Vadžrapani (varas jeb spēka bodisatva) — iemiesojās Mao Dzedunā, ne tikai, lai uzņemtos visu viņa nelietību karmiskās sekas, bet arī, lai atsijātu īstenos Budas sekotājus no šķietamajiem un izplatītu Budas dharmu (ko ļoti aptuveni var tulkot kā “mācība”) visā pasaulē. Nekļūstot ne par vienas rietumvalsts koloniju, Tibetai šobrīd ir izdevies kolonizēt daudzu rietumnieku prātus.

Lai reģionālu un sektantisku konfliktu sašķelto Tibetu varētu raksturot kā vienotu tautu un valsti, Dalailama pēdējo divdesmit gadu laikā ir vairākkārt mainījis savu retoriku. Sākumā viņš runāja galvenokārt par suverenitāti un savas valsts tiesībām, bet pēdējā laikā norāda, ka tibetieši ārkārtīgi rūpējas par vidi un sieviešu tiesībām. Viņa mēģinājumi parādīt, ka Tibeta varētu būt unikāla bezieroču biosfēra vai pat pasaules lielākais nacionālais parks, kurā visi varētu nodarboties tikai ar savas garīgās dzīves pilnveidošanu, visnotaļ atbilst tiem mitoloģiskajiem priekšstatiem par Tibetu, kas liek daudzām Holivudas un mūzikas industrijas zvaigznēm uzskatīt par goda lietu Tibetas brīvības aizstāvēšanu. Lielākais budisma sludinātājs ASV, Roberts A. F. Tūrmans — izbijis budistu mūks, Kolumbijas universitātes profesors, kinozvaigznes Umas Tūrmanes tēvs — ir izcēlis Tibetas unikalitāti, radot stāstu par to, kā viena no kareivīgākajām Himalajus apdzīvojošajām tautām pēc budisma pieņemšanas 7.-9. gadsimtā kļuvusi par unikālu miera oāzi, kur visa enerģija tiek ieguldīta apziņas atbrīvošanā un kurā “apgaismotu personu iekšzemes kopprodukts tālu pārsniedz jebkuru citu no vēsturē pazīstamām valstīm”.Grāmatas

Viens no spilgtiem Tibetas mistificēšanas piemēriem ir darbs, kas Rietumos pazīstams kā Tibetas mirušo grāmata. Tās sākumi meklējami nejaušā saskarsmē starp 14. gadsimta tibetiešu autoru un 20. gadsimta sākuma teosofu un ekscentriķi Valteru Vencu, (vēlāk Valteru Evansu-Vencu) no Kalifornijas, Sandjego. Šis teksts, viens no daudziem tibetiešu tekstiem ar nosaukumu Bar do thos grol (Bardo Thodol, burtiski “atbrīvošanās starpstāvoklī ar dzirdēšanas [palīdzību]”), pieder pie tiem dārgumu (terma) tekstiem, kurus Padmasambhava, 8. gadsimtā apmeklēdams Tibetu, noslēpa akmeņos, alās, ezeros un nākamo paaudžu prātos, jo tibetieši tolaik vēl nebija gatavi uztvert to saturu. Kopš teksta pirmās angliskās versijas parādīšanās 1927. gadā tas “reinkarnējies” vēl vismaz piecas reizes. Pirmizdevuma pilns nosaukums ir Tibetas mirušo grāmata vai pēcnāves pieredzējumi Bardo līmenī, saskaņā ar lamas Kazi Dava Samdupas anglisko pārcēlumu. Grāmata izdota trīs reizes, katru izdevumu papildinājuši jauni komentāri, priekšvārdi, pēcvārdi un pielikumi. Pilnīgākajā izdevumā iekļauts britu ierēdņa, Kalkutas augstākā tiesneša Džona Vudrofa (viņš pazīstams galvenokārt kā tantrisko tekstu popularizētājs Eiropā ar vārdu Arturs Avalons) ievadraksts Nāves zinātne, vācieša Lamas Angārikas Govindas priekšvārds, slavenākā 20. gadsimta gnostiķa Karla Gustava Junga psiholoģiskais komentārs (tas lielā mērā palīdzējis pārdot vairāk nekā pusmiljonu šās grāmatas eksemplāru visā pasaulē) un izvērsti Valtera Evansa-Venca komentāri un papildinājumi. Šie autoritatīvie cilvēki, izgaismojot tekstu no daudziem kaktiem un pagrabiem, panākuši, ka šo tekstu angliski lasījuši daudz vairāk cilvēku, nekā to daudzu gadsimtu gaitā darījuši paši tibetieši. Līdz pat 20. gadsimtam tibetieši neko nezināja par Tibetas mirušo grāmatu. Teksts, uz kura nelielu daļu balstīts šis angļu tulkojums, Bardo Thodol, bija viens no tekstiem, ko Niingmas virziena mūki skaļi lasīja mirstoša vai nomiruša cilvēka klātbūtnē.

Sākotnējos šī teksta panākumus Rietumos varētu izskaidrot ar Pirmā pasaules kara laiku, kad atjaunojās interese par spirituālismu un pēcnāves dzīvi. Piemēram, sers Arturs Konans Doils, tāpat daudzi citi mirušo vecāki mēģināja sazināties ar savu bojāgājušo dēlu. Ņūdžersijā dzimušais Valters Vencs jau pusaudža gados iepazinās un aizrāvās ar Jeļenas Blavatskas grāmatām Atsegtā Izīda un Slepenā doktrīna. Pati Blavatska apgalvoja, ka septiņus gadus pavadījusi Tibetā, skolodamās pie apgaismotiem Baltās Brālības meistariem, kuri saglabājuši tekstus un gudrību no neatminamiem senās civilizācijas laikiem. Viens no Jeļenas Blavatskas un pulkveža Henrija Stīla Olkota 1878. gadā dibinātās Teosofiskās biedrības mērķiem bija vispasaules brālības izveidošana un neizdibināto dabas spēku un cilvēka prāta spēju izpēte.

Viņu ideoloģijas pamatā bija mēģinājums radīt zinātnisku reliģiju, piedāvājot cilvēka garīgās evolūcijas teoriju, kas būtu daudz rafinētāka par Darvina evolūcijas teoriju. Valters Vencs iestājās Teosofiskās biedrības amerikāņu nodaļā; 1901. gadā studēja Stenfordā kopā ar psihologu Viljamu Džeimsu un dzejnieku, okultistu, arī šīs biedrības biedru Viljamu Batleru Jeitsu, kuru Blavatskas kundze bija no biedrības izslēgusi. Oksfordā Vencs studēja ķeltu folkloru, Pirmo pasaules karu pavadīja Grieķijā un Ēģiptē, dzīvodams no savu Floridas īpašumu ienākumiem, pēc tam ceļoja pa Šrilanku un Indiju, apmeklēja teosofiskās biedrības vadību Adjarā, satikās ar Anniju Bezanti, mācījās vairāku guru vadībā. Kolekcionēdams tekstus valodās, kurās viņš tā arī nekad neiemācījās lasīt, Vencs ieguva arī daļu no darba Mierīgās un dusmīgās dievības saskaņā ar Karmalingpu. Meklēdams tulku, viņš nonāca pie Kazi Davas Samdupas angļu valodas skolotāja Gangtokas Maharadžas zēnu skolā. Pirms vairākiem gadiem Samdupa bija kalpojis par tulku pazīstamai teosofei Aleksandrai Deividai Nīlai, kas savā populārajā grāmatā Maģija un mistērija Tibetā apraksta viņu kā simpātisku, pļēgurojošu un vaislīgu erudītu, kurš tiecas iegūt pārdabiskus spēkus, saistoties ar dusmīgajām dievībām.

Evanss-Vencs divus mēnešus ik dienu satikās ar Kazi Davu Samdupu, un šīs satikšanās radīja vēlākās Tibetas mirušo grāmatas kodolu. Pēc tā radīšanas Evanss-Vencs devās atpakaļ uz sava guru Svāmi Satjanandas ašramu, kur, praktizēdams jogu, iemācījās ik dienas četras stundas un četrdesmit minūtes sēdēt nekustīgi.

Evansa-Venca komentāri Tibetas mirušo grāmatai apmēram divreiz pārsniedz tulkotā teksta apjomu. Tie piedāvā reinkarnācijas izpratni, kuru vispilnīgāk aprakstījusi Jeļena Blavatska: zeme šobrīd ir sasniegusi ceturto no septiņiem evolūcijas lokiem, ko pēc kārtas apdzīvo septiņas rases. Pirmajām no tām — pašdzimušajiem un hiperboriešiem — nebija fiziskas formas, trešajai, lemuriešiem, nebija taustes un smaržas izjūtu, ceturtie, Atlantīdas iedzīvotāji, kas lietoja elektrību un lidmašīnas, gāja bojā lielajos plūdos; ceturtās rases atliekas kļuva par piektās rases — āriešu — pamatu, starp viņiem ir arī grieķi, ēģiptieši un feniķieši; sestās rases aizmetņi šobrīd redzami amerikāņos, kas pārspēs tagadējos eiropiešus, un Kalifornija kļūs par nākamās civilizācijas šūpuli.

Pats Evanss-Vencs ievadā, kurš caurcaurēm “balstīts uz viņa lamas Kazi Dava Samdupas vārdiem”, raksta, ka šī grāmata tuvinās cilvēci Universālajai patiesībai. Gudrība, kuru šī grāmata saprot ir ne tikai vissenākā un universālākā, bet arī vismodernākā un drīz tikšot atklāta arī Rietumu vadošo zinātnieku prātiem un sirdīm. Klasiskajā budistu mācībā ir aprakstītas sešas pārdzimšanas sfēras — dievu, pusdievu, cilvēku, dzīvnieku, spoku un elles būtņu sfēras, katrā no tām ikviena apziņas straume plūst atkarībā no tās sakrātajām karmas sēklām un to izraisītā karmas vēja.

Savos paskaidrojumos Evanss-Vencs apgalvo, ka šajā tekstā atrodama Eiropā aizmirstā “māksla mirt”, kas bija pazīstama ēģiptiešiem, grieķiem, viduslaiku kristiešiem un tibetiešiem vēl pirms budisma ienākšanas Tibetā. Viņš cerot, ka šī grāmata iedvesmos Rietumus no jauna atklāt un praktizēt “mākslu mirt”, un tajā viņi atradīs iekšējo gaismu un gudrību, ko mācījis Buda un “citi cilvēces augstākie vadītāji”. Evanss-Vencs atkārto 19. gadsimta teosofu (un tagadējā Dalailamas) iemīļoto prātulu, ka Rietumu zinātne reiz sasniegs tos augstumus, kas jau sen pazīstami Austrumu garīguma skolotājiem, īpaši uzsverot, ka zinātnieki drīz vien pārliecināsies, ka reinkarnācija ir fakts, ko iespējams zinātniski fiksēt.

Jungs savā 1935. gada priekšvārdā saka, ka Bardo Thodol ir pastāvīgi viņu pavadījusi jau kopš grāmatas publicēšanas dienas un tajā viņš smēlies savus dziļākos atklājumus un stimulējošākās idejas.

Taču Junga komentāra uzdevums ir inkorporēt šo tekstu savā psiholoģiskajā teorijā, kas pierāda, ka “dievu un garu pasaule patiesi nav nekas cits kā kolektīvā bezapziņa manī” un ka cilvēka psihe ir vienāda visos laikos un vietās. Par galveno pierādījumu Jungs izmanto to, ka gan Bardo Thodol, gan Svēdenborga darbos, gan amerikāņu spirituālismā ir pazīstama viena un tā pati ideja — mirušie nezina, ka viņi ir miruši. Neskatoties uz savu interesi par Bardo Thodol, 1959. gadā Jungs atteicās parakstīt protesta vēstuli pret Tibetas okupāciju.

Vēl vienu priekšvārdu Tibetas mirušo grāmatas 1948. gada izdevumam sarakstījis cits ietekmīgs Tibetas budisma nesējs Rietumiem — Lama Anagārika Govinda. Pirms tam viņš bija 1895. gadā Kaselē dzimis vācietis Ernsts Lotārs Hofmans, taču pēc ilgiem ceļojumiem pa Ceilonu, Indiju un Tibetu sāka uzskatīt sevi par “eiropeiskas izcelsmes un budistu ticības indieti, kas pieder tibetiešu ordenim un tic cilvēku brālībai.” 1942. gadā briti viņu apcietināja kopā ar vēlāk aizbēgušo Heinrihu Hareru (nevis, teiksim, Bredu Pitu) un vēl vienu vācieti — Njānaponiku Mahātheru. Govinda iedibināja daudzas budistu biedrības, akadēmijas un asociācijas, apmetās Evansa-Venca mājā, kas kļuva par obligātu pieturas vietu daudziem Austrumu gudrības meklētājiem — arī leģendārajam bitņiku dzejniekam Alenam Ginsbergam —, un sarakstīja veselu virkni grāmatu par Indijas, Tibetas un Ķīnas kultūrām un tekstiem, ne reizi neizmantodams nevienu pali, tibetiešu vai ķīniešu valodas tekstu.

Saskaņā ar Evansa-Venca versiju, Bardo Thodol tekstā atrodamas vissenākās un universālākās cilvēces zināšanas par pēcnāves stāvokli. Izkropļotā veidā no ēģiptiešiem un Austrumu reliģijām tās daļēji pārņēmuši arī kristieši un jūdi. Taču šī grāmata pierādot, ka kopš neatminamiem laikiem visa cilvēce ir bijusi mentāli un garīgi vienota. Tieši šis grāmatas noslēgumā atrodamais apgalvojums kļuva par pamatu šī teksta nākamajai pārdzimšanai Rietumu pasaulē — Timotija Līrija, Ralfa Mecnera un Ričarda Alperta (viņš vēlāk kļuva par Baba Ramdasu) sarakstītajai grāmatai Psihodēliskā pieredze: uz Tibetas mirušo grāmatu balstīta rokasgrāmata (1964). Autori bija pārliecināti, ka cilvēces garīgā vienība tagad var tikt pierādīta ar psihotropo zālīšu palīdzību. LSD, psilocibīns, meskalīns, DMT utt. ļauj visiem un ikvienam paplašināt savu apziņu, tāpat kā to darīja Vēdu gudrie, Eleusīnas mistērijās iesvētītie un tantriskie guru. Tieši no šīs grāmatas ir ņemta bītlu dziesmas Rītdiena nekad nezina pirmā rinda: “Kad vien tu šaubies, izslēdz prātu, atbrīvojies, ļaujies straumei.” To ierakstot, Džons Lenons lūdzis skaņu inženierim panākt, lai viņa balss skanētu kā “dalailamam kalna virsotnē”.

1992. gadā parādījās vēl viens bestsellers: Sogjala Rinpočes grāmata Tibetas dzīvošanas un miršanas grāmata, kur autors atsaucas ne tikai uz pazīstamiem tibetiešu skolotājiem Milarepu, Padmasambhavu, tagadējo Dalailamu, Monteņu, Voltēru, Origenu, Šelliju, Mocartu, Balzaku, Einšteinu, bet arī uz vienkāršu cilvēku pirmsnāves un apnāves pieredzi, ko dokumentējuši Elizabete Kīblere-Rosa un Raimonds Mūdijs. Viņa grāmatu kopā satur mūžīga un universāla gudrība, kas ļāvusi to pārdot vairāk nekā 300 tūkstošos eksemplāru. Garīgā literatūra nu vairs nenozīmē to pašu, ko tā nozīmēja Blavatskas laikā, proti, literatūra, kas vēsta par sazināšanos ar mirušo gariem, — nē, tā nu jau vairākus gadu desmitus norāda uz garīgumu, ko neierobežo nekādas noteiktas reliģiskas tradīcijas, garīgumu, kas vienmēr bijis šo tradīciju pamatā, bet nav atkarīgs no institūcijām un vēstures, kas šīs tīrās tradīcijas samaitā; garīgumu, kas pieejams visu laikmetu un kultūru mistiķu darbos, kā arī, nedaudz tīrākā formā, šamaņu kultos, dievību un dabas pielūgsmē un citur. Protams, ka vislabāk un vistīrāk universālais garīgums ir saglabāts Tibetā.

Sogjala Rinpočes interpretācijā sešas pārdzimšanas sfēras projicējas un kristalizējas pasaulē mums apkārt: “Dievu sfēras galvenā īpašība, piemēram, ir tā, ka tajā nav ciešanu, tā ir nemainīga skaistuma un jutekliskas ekstāzes sfēra. Iedomājieties dievus — slaidus, gaišmatainus sērfotājus, kas gulšņā pa pludmalēm un spožas saules izgaismotiem dārziem, klausās kādu mūziku vien grib, apreibinās ar visiem iespējamiem stimulatoriem, meditāciju, jogu, trenažieriem un citiem pašattīstības līdzekļiem, nekad neapgrūtinot savas smadzenes, nekad nesastopoties ne ar vienu sarežģītu vai sāpīgu situāciju, nekad neapzinoties savu patieso dabu un ir tiktāl anestezēti, ka nekad neapzinās, kādā stāvoklī viņi atrodas.

Ja jums ienāk prātā dažas vietas Kalifornijā vai Austrālijā, kas līdzinās dievu sfērai, tad pusdievu sfēru jūs varat ik dienas ieraudzīt Volstrītas intrigās un konkurences cīņā vai iespaidīgajos Baltā nama gaiteņos. Un izsalkušo elles garu sfēra? Viņi pastāv it visur, kur cilvēki, būdami neprātīgi bagāti, nekad nav apmierināti, vienmēr tiecas pārņemt to vai citu kompāniju un nebeidzami izspēlē savu alkatību tiesas zālēs. Ieslēdziet jebkuru televīzijas kanālu un jūs uzreiz nokļūsiet pusdievu un izsalkušo garu pasaulē.”Acis

1956. gadā Lielbritānijā parādījās T. Lobsanga Rampas autobiogrāfiskā grāmata Trešā acs. Autors stāsta par savu bērnību Tibetā, par iesvētīšanu slepenās mācībās, par to, kā viņa astotajā dzimšanas dienā viņam ar urbi izurbts caurums galvaskausā starp acīm, atverot trešo aci, lai panāktu viņa gaišredzību un viņš “redzētu cilvēkus, kādi tie ir patiesībā, nevis tādus, par kādiem tie izliekas”, kā viņš strādājis pie 13. Dalailamas par auru vērotāju, kā saticis sniega cilvēku, kā devies astrālos ceļojumos, kā viņam uzticēts saglabāt Tibetas gudrību pēc ķīniešu okupācijas. Dažu gadu laikā parādījās vēl divas viņa autobiogrāfiskas grāmatas — Ārsts no Lhasas un Rampas stāsts. Tās aptver tālākās Rampas dzīves gaitas — ķīniešu un amerikāņu medicīnas studijas, lai, tās apvienojot ar slepeno tibetiešu medicīnu, varētu radīt aparātu, kas spētu noteikt auru stāvokli, iestāšanās Ķīnas armijā karā pret Japānu, viņa sagūstīšana un spīdzināšana Japānā, bēgšana uz Krieviju Hirosimas bombardēšanas dienā, kļūšana par suņu dresētāju krievu armijā, spīdzināšana Lubjankā, pārsūtīšana uz Poliju, pārbēgšana uz Šerbūru un no turienes ar kuģi uz ASV, kur viņš kļuva par trauku mazgātāju. Trešajā grāmatā viņš apraksta arī nozīmīgu tikšanos ar citplanētiešiem, kas senos laikos apmeklējuši zemi lidojošajos šķīvīšos. Viņa astrālajos un telepātiskajos kontaktos ar 13. Dalailamu un viņa skolotāju Minjaru Dondupu tiek nolemts Rampas ķermeni saglabāt Tibetā slepenā alā, bet viņa apziņai ir atrasts jauns ķermenis Anglijā. Tas pieder cilvēkam, kurš, vīlies angļu šķiriskajā sabiedrībā, grib atstāt savu ķermeni kādam tibetiešu lamam. Pirms tam viņam tiek lūgts uzaudzēt bārdu, lai neviens neredzētu Rampas Japānā iegūto rētaino seju. Septiņu gadu laikā Rampa pilnībā — līdz pat molekulāram līmenim — pārņem viņam doto ķermeni un, darbu meklējot, saņem piedāvājumu uzrakstīt Trešo aci.

Trešā acs uzreiz kļuva par bestselleru Anglijā, tika pārtulkota franču un vācu valodās un jau tajā pašā gadā kļuva par lielāko bestselleru vēl 11 valstīs. Kopumā T. Lobsanga Rampas (T. ir saīsināts tuesday — otrdiena) sacerējumi ir visvairāk pārdotie Tibetai veltītie darbi Rietumos. Pirms Trešās acs izdošanas tā tika nodota vērtējumam divdesmit ekspertiem (arī kalnoskāpējam Heinriham Hareram un paklāju tirgotājam, Tibetas pazinējam Marko Pālesam), kuri izteica šaubas un sašutumu par šīs grāmatas pretenzijām uz patiesumu. Pēc tam, kad Skotlendjards nopratināja Otrdienu Lobsangu Rampu, viņš pameta Londonu un pārcēlās uz Īriju, vēlāk uz Kalgari Kanādā, kur arī 1981. gadā nomira pēc vēl 16 grāmatu sarakstīšanas (vienu no tām, Dzīve ar Lamu, viņam telepātiski nodiktēja viņa kaķis Misters Fifī Greiviskers).

Drīz vien pēc grāmatas iznākšanas Marko Pāless Eiropas vadošo tibetologu vārdā nolīga Liverpūles labāko privātdetektīvu Klifordu Bērdžesu, lai tas noskaidro Otrdienas Lobsanga Rampas īsto personību. Ziņojumā privātdetektīvs atklāja, ka šī persona ir Sirils Henrijs Hoskinss, santehniķa dēls, kurš aizrāvies ar kaķiem, elektriskām ierīcēm un plastisko ķirurģiju, nekad nav atstājis britu salas, neilgi pēc 1940. gada sācis sevi saukt par Dr. Kuan So, noskuvis matus, bet 1956. gadā uzmeklējis literāro aģentu, kam piedāvājis divas savas grāmatas: vienu par korsetēm, otru — Trešā acs. Daži grāmatas lasītāji ir mēģinājuši ar zobārsta urbjiem sev veikt trešās acs atvēršanas operāciju. Rampas (Hoskinsa) grāmatas ir pārpilnas ar astrālo ceļojumu, senu Ēģiptes rituālu, citplanētiešu gudrības un kristāla ložu lietošanas aprakstiem, bet daudzi Eiropā pazīstami tibetologi atzīst, ka Trešā acs ir bijusi viņu pirmā iepazīšanās ar Tibetu un stimulējusi viņu zinātniskās intereses rašanos.Mantra

Neviens cits tibetiešu izcelsmes priekšmets, pat ne no galvaskausa veidotie kausi un no stilba kaula darinātie pūšamie instrumenti, nav piesaistījis tik lielu ceļotāju un pētnieku uzmanību kā “lūgšanu dzirnas” vai “lūgšanu ratiņš”, ko griežot, tiek gūti neskaitāmi karmiski labumi. Šajā “ratiņā” parasti ir ievietotas aprakstītas loksnes (izņemot gadījumus, kad angļu iesūtītie spiegi tur ievietoja kompasus) ar sešzilbju mantru OM MANI PADME HUM. Jau 18. gadsimta ceļotāji minēja šos vārdus kā pirmos, ko iemācās mazie tibetieši, un kā pēdējos, ko izdveš mirstošie tibetieši. Tos pastāvīgi atkārto mājsaimnieces, ceļinieki un strādnieki, tie ir iekalti akmeņos, uzrakstīti uz māju sienām un kokiem. Tipiskā tibetiešu skaidrojumā šai mantrai Labumi no Mani ratiņa ir arī šāds fragments: “Labums no ratiņa pagriešanas vienu reizi līdzinās tam, kādu iegūst, izlasot visu [budistu] traktātu tulkojumus. Pagriežot to divreiz, iegūst tādu pašu labumu, kā izlasot visus Budas vārdus. Pagriežot to trīsreiz, tiek attīrīts ķermenis, valoda un prāts. Pagriežot desmit reizes, tiek šķīstīts tik daudz grēku kā Meru kalns. Tas, kurš pagriež to simtreiz, kļūst vienāds ar Jāmu, dharmas kungu [Nāves Valdnieku]. (..) Pagriežot to simt miljonus reižu, visas dzīvās būtnes visās sešās sfērās sasniedz svētlaimes okeānu.”

Šī senā tradīcija nu ir sasniegusi arī virtuālo telpu un internetā var atrast mājaslapu ar nosaukumu Uzklikšķini šeit, lai iegūtu labu karmu. Te tā tiek tulkota kā “dārgakmens sirds lotosā” un to var nokopēt uz sava datora cietā diska, kas, kā teikts, griežas vidēji 5400 reizes minūtē, un ar katru pagriezienu tiek vairota datora īpašnieka labā karma.

Līdz ar filoloģijas zinātnes uzplaukumu 19. gadsimtā eiropiešu zinātnieki daudzkārt mēģinājuši noskaidrot šīs mantras nozīmi. Lielā vienprātībā tika pieņemts, ka sanskritā tā nozīmē “O, dārgums lotosā, āmen”. Tomēr lielākā daļa tibetiešu neapzinās šīs frāzes patieso jēgu (MANI nozīmē “dārgakmens” un PADME tika skaidrots kā lokatīvs no vārda PADMA — “lotoss”, OM un HUM tika skaidrots ļoti dažādi). Tas palīdzēja šai mantrai atrauties no saistības ar Tibetu un budismu, kļūt par seksuālu simbolu universāliem garīgiem meklējumiem daudzu tradīciju piederīgajiem un izraisīt veselu virkni grāmatu ar nosaukumu Dārgums vai Dārgakmens lotosā, kur dārgakmens saistās ar lingam — “vīrieša locekli” un lotoss ar yoni — “sievietes atveri”. Antropologs Roberts Pols, kurš 1981. gadā veica pētījumus šerpu vidē, norāda, ka skaņas mm atkārtojums norāda uz zīšanas skaņām, ka m vispār saistīts ar māti un p ar tēvu. Lai izskaidrotu, kāpēc m ir vīriešu dzimtē un p — sieviešu dzimtē, viņš raksta: “Māte joprojām tiek uzskatīta par pirmsoidipālās fāzes biseksuālo fallisko māti; un te izteiktā doma nav vis “falls vulvā”, bet gan tās agrākais ekvivalents — “krūšgals mutē”.” Savukārt, 1996. gadā pētniece Džūna Kempbela, rakstot par femīno identitāti tibetiešu sieviešu vidū, norāda, ka MANI nebūt nenozīmē fallu, bet gan klitoru, un ka ar šīs mantras palīdzību tiek piesaukta “klitorvaginālā dievība no pirmsbudisma tibetiešu panteona, kuras dzimumu izmainīja dedzīgie Indijas budisma misionāri”.

Tibetiešu autori ļoti reti pievēršas šīs mantras nozīmes analīzei un galvenokārt apraksta tās skanisko spēku, lietojumu un iedarbību. Tomēr gan minētais teksts, gan tagadējā Dalailamas skolotāja Tridžanga Rinpočes skaidrojums skaidri apraksta šo mantru (OM –– dārgums, HUM –– lotoss) kā bodisatvas Avalokitešavaras (viņa iemiesojums ir Dalailama), piesaukšanu, uz kuru Avalokitešavara tūlīt atsaucas. Nevienā tibetiešu avotā nav pat mājiena, ka šajā mantrā varētu saskatīt seksuālu, vīrsievisku, pimppežisku vai lingamjonisku simboliku.Pētījumi

Tā kā Tibeta nekad nav pārņēmusi Rietumu izglītības un rūpniecības tehnoloģijas, nopietni Tibetas budisma pētījumi sākās tikai pēc 1959. gada, nostiprinoties tibetiešu diasporai. Līdz tam zināšanas par Tibetu aprobežojās ar misionāru, tirgotāju un spiegu piezīmēm un retu entuziastu 19. gadsimtā publicētiem pirmajiem tibetiešu tekstu tulkojumiem kādā no mūsdienu valodām. Visapjomīgākais mēģinājums ieviest Tibetas budisma pētniecību Rietumu universitāšu sistēmā saistās ar kalmika Gešes Vangjala (1901-1983) pārcelšanos uz Ņūdžersiju 1955. gadā. Tur viņu par savu priesteri izvēlējās kalmiku emigrantu kopiena. Tā izveidojās pēc sabiedroto uzvaras pār Vāciju, ar kuras karaspēku sadarbojās Staļina nežēlīgi vajātie Tibetas budisma (vadžrajānas) sekotāji kalmiki. Geše Vangjals sešu gadu vecumā bija iesvētīts mūka kārtā, un slavenais burjatu mongoļu lama Agvans Doržijevs viņu nosūtīja uz Drepungas klosteri Tibetā tālākai izglītībai. Kad Manhatanas un Bostonas Austrumu reliģiju entuziasti uzzināja, ka turpat netālu, Ņūdžersijā, apmeties ievērojams tibetiešu lama, daudzi no viņiem pameta Hārvardu un citas augstskolas, lai mācītos pie viņa kājām. Starp talantīgākajiem skolniekiem bija Džefrijs Hopkinss un Roberts A. F. Tūrmans. Pēc desmit gadu studijām pie Gešes Vangjala vairākus gadus Hopkinss uzturējās Dharamsalā, kur viņa izcilās tibetiešu valodas un madhjāmakas skolas filozofijas zināšanas ievēroja Dalailama. Viņu savstarpējā pazīšanās ne tikai veicināja Dalailamas braucienus pa ASV, bet arī ļāva regulāri sūtīt tibetiešu lamas uz Virdžīnijas Universitāti, kur Džefrijs Hopkinss kļuva par profesoru. Pie viņa mācījās daudzi entuziastiski noskaņoti jaunieši, kuriem viņa plašā disertācija Meditācija par tukšumu kļuva par lielāko autoritāti tālākajās studijās. Daudzi pat izgatavoja īpašus zīmodziņus ar uzrakstu Does Not Inherently Exist, vienkāršojot — Neeksistē, un spieda tos visur, sākot ar savām pierēm un beidzot ar Virdžīnijas Universitātes vīriešu tualetes pisuāriem.

Līdztekus iespējām mācīties pie tibetiešu lamām, kuru lekcijas tulkoja profesors Hopkinss, vēl viens faktors, kas veicināja tibetoloģijas uzplaukumu ASV, bija līgums, saskaņā ar kuru Indijas valdība bada laikā saņemto kviešu parādu apmaksāja ar grāmatām — visas Indijā publicētās grāmatas noteiktā skaitā bija jānosūta uz Kongresa bibliotēku, kas tās pārsūtīja universitātēm. Kongresa bibliotēkas pārstāvis Indijā ilgus gadus bija ievērojamais tibetologs Džīns Smits. Viņš panāca daudzu tibetiešu oriģināldarbu pārpublicēšanu Indijā un nosūtīšanu uz ASV.

Hopkinss bija iecerējis Virdžīnijas Universitātes doktorantūras programmu pielāgot Gelugpas virziena klosteru apmācību sistēmai. Trijos lielākajos šīs sektas klosteros (Drepungas, Seras un Gandena klosteros) normāls mācību ilgums bija 15 līdz 25 gadi (sākot ar 7-12 gadu vecumu). Šajā laikā tie mūki, kas nodarbojās ar tekstu apgūšanu un apspriešanu (apmēram 10% no visiem katra klostera mūkiem), piecus gadus veltīja loģikas pamatu apgūšanai un pa četriem gadiem katram no pieciem tekstiem, tas ir, Abhisamajālamkāra, Čandrakīrti Madhjāmakāvatāra, Dharmakīrti Pramānavarttika, Vasubandhu Abhidharmakoša un Gunjaprabhas Vinajasūtra. Šajās studijās mūki iegaumēja vairākus tūkstošus teksta lappušu no galvas un iemācījās aizstāvēt un apspriest ikvienu šajos tekstos ietverto nostādni. Džefrija Hopkinsa vadībā doktoranti četru gadu laikā apguva apmēram to pašu, ko divpadsmitgadīgs tibetiešu zēns, un kļuva par doktoriem, vēlāk profesoriem, ievērojamiem speciālistiem budisma jautājumos. Pats Džefrijs Hopkinss joprojām ir viena no lielākajām autoritātēm Tibetas budisma jautājumos, publicējis daudzu tekstu komentētus tulkojumus un pavisam nesen grāmatu Sekss, orgasms un Tīrās Gaismas prāts: sešdesmit četri soļi vīriešu geju mīlestībā.[2. Sex, Orgasm and the Mind of Clear Light: The Sixty Four Acts in Gay Male Love, 1998.]

Šambala, Dordže Šugdens un Dalailama

1833. gadā viens no pirmajiem nopietnajiem Tibetas pētniekiem, ungārs Aleksandrs Ksoma de Kjērešs, rakstīja, ka teiksmainā valsts Šambala atrodas uz ziemeļiem no Tibetas un tās galvaspilsēta Kālapa, kurā apmetušies daudzi izcili Šambalas valdnieki, meklējama starp 45. un 50. ziemeļu platuma grādiem. Ar Blavatskas un Nikolaja Rēriha pūlēm šī valstība, kas kļuva par Rietumu garīguma meklētāju svētvietu, reizēm tika novietota slepenā Tibetas reģionā, reizēm ieslēpta Gobi tuksneša vidienē. Kālačakras Tantras tradīcijas tekstos Šambala tiek novietota uz ziemeļiem no Himalaju kalnu grēdas, bet Šambalas valdniekam pats Buda uzticējis Kālačakras Tantras praktizēšanu. Šambala ir veidota kā gigantisks lotoss, no sandalkoka mežiem un lotosu pārpilniem ezeriem. Valstības galvaspilsētā Kālapā ir daudz zelta, sudraba un dimanta piļu, kuru spožums pārspēj mēnesgaismu. Piļu sienas grezno spoguļi, kas ļauj naktij būt tikpat gaišai kā dienai. Pašā Kālapas centrā ir Budas Kālačakras mandala. Visi 960 miljonu ciematu iedzīvotāji ir gudri, tikumīgi, skaisti, veseli un bagāti un visi praktizē vadžrajānu. Taču 2425. gadā pēc Kristus dzimšanas barbari un dēmoni, kas iznīcināja budismu Indijā, gatavosies uzbrukt Šambalai. Tās divdesmit piektais valdnieks Raudračakrins tad izvedīs savas armijas no Šambalas un viņa kavalērija iebruks Indijā, kur pēdējā, apokaliptiskā cīņā uzvarēs budisms un iestāsies zelta laikmets — palielināsies cilvēka dzīves ilgums, labība augs bez apstrādāšanas un zemes iedzīvotāji nodosies budisma praktizēšanai. Viens no iemesliem, kāpēc Nikolaja Rēriha dēls, pazīstamais tibetologs Jurijs Rērihs staigāja kavalērista tērpā, bija tas, ka Šambalas kavalērija varēja jebkuru brīdi parādīties Himalajos un bija jābūt gatavam piedalīties izšķirošajā kaujā.

Ar daudzu cilvēku pūliņiem arī Tibeta daudzkārt ir iztēlota kā teiksmaina zeme, kurā valda miers, gudrība un līdzcietība, cilvēki nododas meditācijai, bet sveša vara traucē šai oāzei dot Rietumu pasaulei to, kā tai trūkst. Lai gan Tibetas vēsturi caurvij reģionāli, klanu un sektu konflikti, Dalailama Rietumu pasaulei ir kļuvis par visas Tibetas un visu tibetiešu seju. Viņa iespējamā atgriešanās Tibetā nu jau tiek gaidīta kā mesiānisks notikums. 13. gadsimtā Tibetā parādījās unikāls varas leģitimācijas rituāls — iepriekšējā skolotāja un valdnieka pārdzimšana. Kopš tā laika Tibetā pastāv vairāki tūkstoši pārdzimšanas līniju. Vienai no tām 1642. gadā mongoļu hani piešķīra arī laicīgu varu. Šis cilvēks kļuva par piekto Dalailamu, lielās līdzcietības bodisatvas Avalokitešvaras cilvēcīgo iemiesojumu. Lai gan loģiskas saiknes starp dharmas izplatīšanu un uzturēšanu un Tibetas neatkarību nav, pēc piespiedu emigrācijas Tendzins Gjatso, četrpadsmitais Dalailama Rietumos sāka aizstāvēt brīvas Tibetas ideju. Dalailamas politiskajā retorikā ir gan norādes uz Gandiju un Mārtinu Luteru Kingu, gan Tibetas nozīmi Āzijas ekostruktūrā, gan Tibetas unikālās kultūras saglabāšanu. No kultūras gan tiek izcelts Rietumos vislielāko popularitāti ieguvušais Tibetas budisms, bet no budisma — galvenokārt līdzcietība un meditācija. Rituālās darbības, eksorcisms, dievību pielabināšana un cilvēka tauku lampiņu (ar cilvēka matu degļiem) kvēpināšana tiek atstāta pašiem tibetiešiem.

Viens no spilgtiem piemēriem tam, ka pati Tibeta nebūt nav garīga bezproblēmu oāze, kurā visi ir vienisprātis ar visiem, ir saistīts ar Gelugpas sektas, kuras galva ir Dalailama, aizsargdievību Dordže Šugdenu (Spēcīgais Zibensspēriens). Saskaņā ar viņa leģendu, tas ir šīs sektas mūka Drukpas Gjalcena (1619-1655) gars. Gjalcens tika nogalināts konfliktā, kas radās pēc piektā Dalailamas iecelšanas, kad tika izvēlēts cits aristokrātiskas izcelsmes puisēns. Viņš sadusmojās un pēc sava skolnieka lūguma izraisīja valstī badu un zemestrīces. Šugdenu izdevās nomierināt tikai tad, kad viņam tika piedāvāts kļūt par šīs sektas aizstāvi. Viņš dzīvo lielā pilī, pa kuru izmētāti cilvēku līķi un zirgu skeleti, cilvēku un zirgu asinis tur veido ezeru, cilvēku un tīģeru ādas kalpo par aizkariem. Ārpusē lēkā atdzīvināti līķi un dēmoni, un dejo četru veidu skeleti. Viss ir izgreznots ar miroņgalvām, izrautām acīm, ausīm, mēlēm un slotiņām no cilvēku matiem. Iekšpusē sarkanādainais Dordže Šugdens ar četrzobainu muti, tik lielu kā debess, groza savu mēli, likdams drebēt trim pasaulēm. Viņa trīs asiņainās acis naidīgi uzlūko visus traucētājus, no uzacīm nāk dzeltenas liesmas, kas dedzina ļaunos dēmonus. Uz viņa saslietajiem dzeltenbrūnajiem matiem ar mierpilnu sejas izteiksmi saules mandalas vidū sēž Conkhapa, Gelugpas skolas dibinātājs. Tāpat kā citi aizstāvji, arī Dordže Šugdens reizi pa reizei sniedz atbildes ar transā nonākušu mediju starpniecību (tagadējais Dalailama gan konsultējas galvenokārt ar Nečungas orākulu). Dordžes Šugdena galvenās funkcijas bija sargāt Gelugpas mūkus no citām sektām, īpaši no Niingmas sektas tekstiem un ietekmes. 20. gadsimta sākumā, atbildot uz 13. Dalailamas veiktajiem modernizācijas mēģinājumiem, uzplauka harismātiska kustība, kuras centrā bija Dordžes Šugdena kults. 1976. gadā 14. Dalailama pēc Nečungas orākula padoma atteicās no šī kulta un ieteica visiem mūkiem atteikties no publiskas Dordžes Šugdena pielūgšanas. Lielākajiem klosteriem tika uzdots ziņot par visiem mūkiem, kas turpina pielūgt šo dievību. 1996. gadā pirms Dalailamas vizītes Lielbritānijā lielākā un visstraujāk augošā no budistu organizācijām Anglijā protestēja pret vīzas piešķiršanu Dalailamam, dēvējot viņu par diktatoru, apsūdzot tolerances trūkumā un Tibetas tradīciju neievērošanā. Tā ir tikai viena zīme, ka vienota tibetiešu nācija un tauta ir daudz lielākā mērā pēctrimdas nekā pagātnes fenomens.

Martina Skorsēzes filmā Kunduns, kas veltīta tagadējā Dalailamas bērnībai, teikts, ka “tibetieši ir praktizējuši nevardarbības politiku vairāk nekā tūkstoš gadus”. Indiānas Universitātes profesors Eliots Sperlings nesen izcēla dienas gaismā piektā Dalailamas (Lielā Piektā, kā viņu sauc tibetieši) vēstuli, kas liecina par vardarbību kā valsts apvienošanai derīgu līdzekli. Šajā vēstulē ir arī rindas: “Par tiem ienaidniekiem, kas atteikušies no tiem uzticētajiem pienākumiem: padariet vīrus par kokiem bez saknēm; padariet sievas par izžuvušiem strautiem; padariet viņu bērnus un mazbērnus par olām, kas sašķaidītas pret akmeņiem; padariet viņu kalpus un sekotājus par uguns saēstu siena kaudzi; padariet viņu kundzību par lāpu, kas nedeg; īsumā, iznīciniet jebkuras viņu pēdas, pat viņu vārdus.”

Slavenākais no Tibetas budisma Rietumu piekritējiem, kinoaktieris Ričards Gīrs, tāpat kā Blavatskas kundze 19. gadsimtā un Evanss-Vencs un Roberts A. F. Tūrmans 20. gadsimtā, apraksta Tibetu kā Rietumiem transcendentālu vietu, kurā ir viss, kā Rietumos nav, un nav materiālisma, cinisma, nihilisma, kapitālisma, kas Rietumos ir. Šī teiksmainā Tibeta, kurai nav vajadzīga Tibetas neatkarība, spēj pastāvēt Rietumu cilvēku prātos pati par sevi. Tai palīdz arī tibetieši, gluži kā Bernardo Bertoluči filmā Mazais Buda, atrodot jaunu tibetiešu lamas reinkarnāciju kāda Sietlas zēna un action filmu kinozvaigznes Stīvena Sigala personā (zēns izrādījās Dešunga III Rinpočes reinkarnācija, bet Stīvens Sigals nesen tika atzīts par 17. gadsimta lielā Lamas Čundraga Dordžes reinkarnāciju). Šai Tibetai palīdz arī Nobela Miera prēmijas laureāts 14. Dalailama, daudzviet pasaulē veikdams senāk publiski neiespējamo Kālačakras iesvētīšanu tūkstošiem cilvēku. Šo rituālu mēdz saukt Kālačakra pasaules mieram. Taču šis miers ir īpašs. Tantriskajā tradīcijā iesvētītie sēj sēklas, lai nākamajā dzīvē pārdzimtu Šambalā un varētu kļūt par kareivjiem izšķirošajā 2425. gada cīņā pret barbariem, kas beigsies ar budisma uzvaru Indijā un visā pasaulē.

Pēc grāmatas Donald S. Lopez, Jr. Prisoners of Shangri-La. Tibetan Buddhism and the West. University of Chicago Press, Chicago / Londond, 1998, kā arī rakstiem, kas tapuši polemikā un diskusijās par šo grāmatu.

Sagatavoja Arnis Rītups