Rezidējošais iekšējais rakstnieks

Neilgi pirms Nobela prēmijas literatūrā laureāta izziņošanas Zviedrijas Akadēmijas biedrs Horass Engdāls žultaini izteicies, ka Rietumu literatūru noplicina rakstniekiem sniegtais finansiālais atbalsts un radošās rakstīšanas (creative writing) studiju programmas. “Agrāk rakstnieki pelnīja iztiku, strādājot par taksometru šoferiem, klerkiem, sekretāriem vai viesmīļiem. Tā dzīvoja Semjuels Bekets un daudzi citi. Tas nebija viegli, taču šādi iegūtā dzīves pieredze baroja viņu daiļradi.”

The Guardian, 7. oktobrī

Ideja par radošās rakstniecības jeb literārās jaunrades pasniegšanu augstskolās visām iesaistītajām pusēm reiz šķita cēls un noderīgs žests. Palūk, Kurtam Vonnegūtam vismaz bija al­­gots darbs.

Tomēr, tāpat kā ne katrs rakstniecības kursu mācībspēks ir Vonnegūts, arī katrs šādu kursu beidzējs nekļūst par lasīšanas vērtu literāru darbu autoru tāpēc vien, ka diploms kabatā. Par to esmu varējis pārliecināties arī pats, reiz vadīdams Latvijas Rakstnieku sa­­vienības rīkotus jauno autoru rakstīšanas kursus. Arī mans iemesls kaut kam tādam piekrist toreiz bija pagalam prozaisks – kādā savas dzīves pos­mā atskārtu, ka tikai ar daiļliteratūras un visa kā cita rakstīšanu dienišķās iz­­tikas nopelnīšanai Latvijā ir par maz, un tad jau jebkurš darbiņš, par kuru kaut ko samaksā, ir labs.

Kļūt par rakstniekiem vēlējās pamatīgs pulks – tur bija gan pirmo eksistenciālo pārdomu sisti vidusskolēni, gan jaunības dienu ilūzijās aizkavējušies pensionāri un visi, ko vien iespējams iztēloties šīm abām kategorijām pa vidu. Pretendenti bija iesūtījuši savu literāro centienu paraugus; man šajā lielākoties nebaudāmo tekstu gūzmā bija jāspēj samanīt jel ko ievērības cienīgu un jāatlasa ducis censo­ņu manām mācībstundām. Kāda kundze, kas finālistu sarakstā neiekļuva, ar lūgšanos un pierunāšanu tomēr saņēma atļauju “tikai nākt un paklausīties”. Tas gan viņas rakstīto nekādā ziņā nepadarīja labāku, ja ar to saprotam, piemēram, manu vēlmi ko tādu lasīt no brīva prāta un esot pie skaidras apziņas. Tiesa, tas pats sa­­kāms arī gandrīz vai par visu pārējo kursantu rakstīto. Paldies Dievam, no viņiem visiem vēl arvien, kā šķiet, par rakstnie­kiem sevi turpina iztēloties tikai daži, jo, kā pārliecinājos jau pēc pāris nodarbībām, šādos kursos kā­­dam kaut ko iemācīt nav iespējams.

Par izplatītāko mācību daiļrades for­mu šādos kursos, ja vien tie nav veltīti dzejas rakstīšanai, ir kļuvuši īsie stāsti (manis vadītie kursi tepat Rīgā nebija izņēmums). Man ir aizdomas, ka vienīgais šādas izvēles iemesls ir formāta īsums. Romāna rakstīšana tomēr aizņem krietni daudz laika, bet nemitīga mācībspēku iejaukšanās procesā, visticamāk, studentiem drīz vien nokauj vēlmi iesākto jebkad pa­­­beigt. Ar stāstu ir pavisam cita lieta: tam ir sākums un beigas, reizēm to var uzrakstīt bezmaz vai vienā paņēmienā un pilnībā nolasīt kādam priekšā. Vienā vakarā var izlasīt veselu kaudzi, un tātad arī novērtēt un ielikt atzīmi par stāstu ir krietni ērtāk.

Tomēr tieši forma ir stāstu jeb, smalki izsakoties, īsprozas trūkums. Lai gan dažādi teksti, kas īsāki par romāniem, – pasakas, fabulas, anekdotes u.tml. – ir bijuši pazīstami jau ārkārtīgi sen, īsie stāsti un to rakstīšana iemantoja īstenu popularitāti vien 19. gadsimta vidū līdz ar drukāto žurnālu modes parādīšanos. Lai cik jauki būtu īsos turpinājumos publicēti romāni, stāstus no sākuma līdz beigām var izlasīt uzreiz, un nav jāraizējas par to, kur noklīdis iepriekšējais žurnāla numurs un vai izdosies tikt pie nā­­kamā. 20. gadsimtā jau katrs kaut cik nozīmīgs žurnāls īsprozas drukāšanu uzskatīja par goda lietu – līdzās specializētiem literārajiem žurnāliem stāstus ņēma pretī arī tā dēvēto ilustrēto jeb glancēto žurnālu redakcijās. Daži no tiem tieši ar daiļliteratūras publicēšanu, šķiet, centās radīt “pievienoto vērtību”, izskatīties nozīmīgāki un nopietnāki – labs šīs modes piemērs ir žurnāls Playboy.

Diemžēl par īsprozas nozīmību un no­­pietnību parasti nav pārliecināti grā­­matizdevēji – tie, kam universitāšu un citos kursos izmācīto censoņu veikums būtu jāpavairo un jāpārvērš peļ­­ņu nesošā, lasītāju iecienītā produktā. Rakstniecības gaitu sākšana ar stāstu krājumu daudzās zemēs tiek uzskatīta par pagalam riskantu soli, un ir pieņemts domāt, ka stāstu krājumus pērk ievērojami sliktāk nekā romānus.

Man nav ne jausmas, kā radošās rakstniecības mācībspēkiem izdodas visa studiju kursa laikā šo patiesību no­­slēpt no saviem studentiem. Laikam tomēr izdodas, jo vai gan citādi viņi būtu gatavi veltīt tik daudz laika un pūļu, trenējot iemaņas, kam vēlāk būs visai grūti rast pielietojumu. Ilustrēto žurnālu, kas drukā īsos stāstus (un par tiem maksā pieklājīgus honorārus), kļūst aizvien mazāk, un tad nu par galveno īsprozas poligonu kļūst specializēti literārie žurnāli. Daudzi no tiem – kāds pārsteigums! – tiek izdoti augstskolu paspārnē, un tad jau no radošās rakstniecības kursiem līdz redakcijai ir viens solis. Tieši šī radošās rakstniecības kursu un sarakstītā izdošanas iespēju simbioze lielā mērā ir vainojama pie noteiktas literatūras daļas noplicināšanās vai varbūt – pie specifiska, jau rašanās brīdī noplicināta literatūras žanra dzimšanas. Gal­­venā šī žanra iezīme parasti ir gandrīz jebkādu stila, kompozīcijas vai valodas atšķirību trūkums. Tā ir literatūra, kas līdzinās Amerikas ceļmalas ēstuvēs pieejamajai kafijai, kuru jūsu krūzītē laipnā apkalpotāja ir gatava no lielas kannas papildināt vēl un vēl un kura visur garšo pilnīgi vienādi – it kā pa caurulēm tiktu sūknēta no kāda centralizēta pazemes rezervuāra.

Taču tas viss nenozīmē, ka tieši rakstniekiem sniegtais finansiālais atbalsts, iespēja dzīvot rezidencēs jeb jaunrades namos un pat īpašas rakstnieku apmācības programmas augstskolās būtu noplicinājušas to autoru spējas, kuri skarbākos apstākļos uzplauktu par spilgtiem talantiem. Visticamāk, arī dzīvojot trūkumā neapkurinātās jumta istabiņās un strādājot par sētniekiem, visa šī masa nekļūtu par jauniem Tomasiem Manniem vai vismaz Kurtiem Vonnegūtiem. Noplicinošā iedarbība skar kaut ko pavisam citu, proti – izpratni par to, kas vispār ir rakstnieks un ar ko viņam būtu jānodarbojas. Tas, ko un kā viņš raksta, vairs nav pat īsti svarīgi. Saskaņā ar nu jau izplatītu priekšstatu rakstnieks ir nomads, kas pārvietojas no viena jaunrades nama uz nākamo un raksta arvien jaunus stipendiju un projektu pieteikumus. Un, būsim godīgi, tā diez vai ir pieredze, no kuras kaut kādā alķīmiskā pārstrādes procesā varētu rasties lasāmviela, kas spētu interesēt arī kādu citu.