Revolūcijas dzirnakmeņi

Vai latviešu revolucionāri – piektgadnieki ir pielīdzināmi teroristiem un saistāmi ar 20. gadsimta sākuma starptautisko terorismu? – Starptautiskais terorisms patiešām pastāvēja jau toreiz, pirms 100 gadiem, taču tas vairāk asociējās ar 19. gadsimta beigās Londonā dibinātās Anarhistu internacionāles (vai “Melnās internacionāles”) aktivitātēm. Anarhisti  atentātos nogalināja ASV prezidentu Viljamu Makinliju (1901), Francijas republikas prezidentu Sadī Karno (1894), Itālijas karali Umberto I (1901), Austroungārijas ķeizarieni Elizabeti (1898), vairākus Spānijas premjerministrus. Nogalinot tirānus, iebiedējot sabiedrību, viņi cerēja vēstures gaitu pavērst citā, taisnīgākā virzienā. Teroristi īpaši vērsās pret Krievijas, Austroungārijas, Osmaņu impērijām. Būtībā ar Gavrilo Principa Sarajevas atentātu pret Austroungārijas troņprinci tika izraisīts Pirmais pasaules karš. Serbu, bosniešu, armēņu, maķedoniešu revolucionāri, tāpat kā narodovoļci un eseri Krievijā drupināja netaisno kārtību, taču izraisītās sekas bieži vien bija gluži pretējas iecerēm (Oktobra revolūcija Krievijā, armēņu genocīds Turcijā). Latvijā individuālā terora pieeja nebija populāra. Tiesa, daži latvieši (piemēram, Kārlis Traubergs) piedalījās krievu eseru kaujinieku organizācijās, par ko raksta Jānis Akuraters Dienu  atspīdumos (1924). Individuālo teroru atzina samērā mazskaitlīgā, eseriem tuvu stāvošā Sociāldemokrātu Savienība (Miķeļa Valtera un Ernesta Rolava partija). Tāpat vairāki latvieši (toskait kādu laiku – arī vēlāk bēdīgu slavu guvušais latviešu čekists Jēkabs Peterss) Anglijā pēc 1905. gada iesaistījās anarhistu organizācijā Liesma, kas ar laupīšanām un spridzināšanām ļoti šokēja un joprojām šokē britu sabiedrību. Liesmas iznīcināšanu Londonas Sidnejstrītā 1911. gadā vadīja pats Vinstons Čērčils, tolaik Lielbritānijas iekšlietu ministrs.

Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku Partija (LSDSP), kas 1905. gada revolūcijā Latvijā ar 12 tūkstošiem biedru bija vadošais spēks, no individuālā terora norobežojās. Tā bija uz šķiru cīņu un sociālām reformām orientētās II Internacionāles sastāvdaļa. Pat krievu boļševiku vadonis Ļeņins tolaik, vismaz vārdos, neatzina individuālo teroru kā revolucionārās cīņas metodi, kaut arī atzina un pat cildināja masu terorismu, “šķirisko” terorismu, kas perspektīvā izrādījās vēl baismīgāks un Krievijā (arī Stučkas Latvijā) pārtapa par “valsts terorismu”.

Taču 1906. gadā Ļeņins runāja par “revolucionārās armijas celmlaužiem”, par “partizānu karu”. Tieši Latvijas revolucionāro akciju pieredze ļāva Ļeņinam pamatot, ka bruņotas sacelšanās gaidās vai gaitā pieļaujams īstenot “valdības, kā arī privātpersonu naudas līdzekļu konfiskāciju, [kurus] daļēji nodod partijai, daļēji izlieto speciāli bruņošanās vajadzībām un sacelšanās sagatavošanai, daļēji to personu uzturam, kuras ved mūsu raksturoto cīņu”. Šāda cīņa, saprotams, nebija domājama bez vardarbības, un Ļeņins aizgrābtīgi cildināja Rīgas un latviešu proletārisko revolucionāru enerģiskās vardarbīgās akcijas. No mūsdienu viedokļa, Piektā gada kaujinieku, mežabrāļu, banku ekspropriatoru darbības, muižu dedzināšanas, baznīcu apgānīšanas varētu iekļaut terorisma jēdzienā. Šāds terorisms Latvijā 1905. gada revolūcijas pēcspēlē bija visai izplatīts, to īstenoja arī ārpus Latvijas, kaut vai saistībā ar starptautiskajiem ieroču piegādātājiem vai sprāgstvielu izgatavošanas apmācītājiem, bet vēl vairāk – ar vēlāko boļševiku bruņotās sacelšanās koncepcijas veidošanu. Ieskicēšu divus momentus – par 1905.–1907. gada  latviešu kaujinieku internacionālajiem sakariem un par topošās latviešu tehniskās inteliģences līdzdalību 1905. gada revolūcijā.

Par sabiedrības noskaņām un varoņiem

Ārzemēs pētnieki 1905. gada revolūciju, arī Latvijā, parasti iekļauj “Pirmās krievu revolūcijas” kopīgā jēdzienā, un tas nav aplami. Šī revolūcija skāra arī Poliju, Ukrainu, Kaukāzu (īpaši Gruziju), pa daļai Somiju, tai bija rezonanse Vācijas, Zviedrijas, Šveices, Beļģijas,  Nīderlandes, Austrijas sabiedrībā. Ar šīm tautām saskārās tolaik pasionāri hiperaktīvie latviešu revolucionāri. Varbūt tieši viņi pirmie iezīmēja latviešu kolektīvo reputāciju (“latvieša tēlu”) Eiropā, kurā latvieši ienāca kā populus incognitus. Bija gan kreiso aprindu labvēlīga attieksme, gan negatīva rezonanse, ko, piemēram, Vācijā rosināja Astafa Tranzē-Rozeneka skandalozā grāmata Die Lettische Revolution (1908) ar oficiālā vācu vēsturnieka prof. Teodora Šīmaņa ievadvārdiem.

Izjūtas, ar kādām jaunā latviešu tauta iznāca uz Eiropas skatuves, varbūt visspilgtāk izteica Rūdolfs Blaumanis laikrakstā Latvija (1906. gada 25. februāris, Nr. 22): “Mūsu tauta ir apkrauta ar kaunu, un šo kaunu veiklas mēles un spalvas, simtkārt pavairotu, pasaulei pauž tālāk. Rīgā Düna-Zeitung raksta par Baltijas huņņiem, Minhenē visā pasaulē pazīstamā Jugend sniedz briesmu bildes un dzied nejēdzības par latviešiem, Drēzdenē Krimuldas mācītājs Skribanovics kāpj lielās baznīcas kancelē un sludina dievvārdus par Baltijas notikumiem, un Berlīnē vācu reihstāgā kāds grāfa kungs tautas vietniekiem matus ceļ stāvu ar stāstiem, kā latvieši dzīviem šejienes vāciešiem nagus no pirkstiem vilkuši nost un muižniekiem pirms viņu nogalināšanas locekļus pa vienam vien no miesas izrāvuši! Ko šādā bēdu laikā jutīs īsts tautas dēls? Tas pieslēgsies pie savas tautas, cik cieši vien tam būs iespējams. Viņa dvēselē svils vēlēšanās: kaut varētu iegūt visu pasaules slavu, lai tevi (savu tautu – J.S.) kā ar zelta sakšu varētu apsegt, kaut varētu tevi mazgāt baltu ar kaut ko lielu, varenu! Kaut no mana latvieša vārda izstarotu diženums un ietu pār pasauli, un kaut no viņa slavas bez pārpratuma (izcēlums mans – J.S.) tūliņ un tieši kristu atspīdums arī uz manu tautu!”

Savas zinātniskās darbības sākumā, jau pirms 40-45 gadiem, pētot Rīgas zinātnes un augstskolu vēsturi, man iznāca tikties ar vēl dzīvajiem Piektā gada dalībniekiem, dažus no viņiem intervēt, šo to piezīmēt, tikties ar viņu tuviniekiem – te vispirms minēšu īpatnējā, mazāk dzirdētā ķīmijas docētāja Jāņa Priedīša piederīgos (pulkvedi Kārli Priedīti), kaujinieku farmaceitu Edvīnu Rubeni, veco sociāldemokrātu Hermani Kaupiņu, kaujinieku un vēlāk izcilo kūdras inženieri Konrādu Pētersonu, ķīmijas profesoru Paulu Kalniņu, mikrobiologu Augustu Kirhenšteinu, revolucionāra Eduarda Veisa (Baltiņa) meitu. Savulaik pēc profesora Pētera Valeskalna ierosinājuma biju savācis materiālus par Jāni Priedīti līdz ar Edvīna Rubeņa atmiņām, publicējis rakstu ZA Vēstīs 1961, Nr. 10. Negribētu atzīt, ka par šiem cilvēkiem toreiz sajūsminājos, taču intriģējoši viņi šķita gan.

Zināmi ģimenes atmiņu atstari gan no tēva, gan no mātes puses mani saista ar Jāni Luteru (1883–1938), kuru vērts pieminēt ne tikai tāpēc, ka viņš ir iemūžināts Alberta Bela romānā Saucēja balss (1973) kā galvenā varoņa Ādolfa Karlsona prototips, bet arī tāpēc, ka šis kolorītais cilvēks izveda latviešu kaujiniekus starptautiskajā arēnā, organizēdams ieroču kontrabandu no Rietumeiropas un vadīdams slaveno (respektīvi, bēdīgi slaveno) Helsinku bankas ekspropriāciju. Luters ir nācis no Sēlijas, Saukas, un viņa radu Luteru tējnīca savulaik Āžumiestā (Viesītē) konkurēja ar Stradiņu tējnīcu. Savukārt manas mātes tēvs – bijušais krievu baņķieris Fjodors Mališevs 20. gados bija nonācis Lutera administratīvā pakļautībā Ļeņingradā.

Luteram līdzās stādāms arī ļoti smalkais Ferdinands Grīniņš (1884–1906), kuram Rainis veltījis dzejoli Par draugu, kas vēlējās mājās būt (krājumā Tie, kas neaizmirst), arī varonīgais Jēkabs Dubelšteins (1883–1907), ar kuru draudzējās jaunais astronautikas celmlauzis Frīdrihs Canders, tāpat brāļi Čokes. Taču šie cilvēki agri atdeva savas dzīvības par revolūciju, kamēr Luters paguva vēl darboties padomju režīma laikā un atstāt zīmīgas rakstiskas liecības par savu agrīno darbību (tās apkopojis viņa dēls 1960. gadā izdotajā krājumā). Šie cilvēki neapšaubāmi bija revolūcijas adepti un varoņi, īpaši leģendārā draugu trijotne – Bobis, Burlaks un Jēpis, ja viņus dēvējam pašu izvēlētajos segvārdos. Par Grīniņu Rainis raksta, ka tas bijis “tāds varoņa tips, kādu es biju lūkojis tēlot savās drāmās – smalks garīgs spēks, kurš uzvar arī reālā, rupjā cīņā [..] Esmu laimīgs, ka tiku dzīvu redzējis to, ko biju sev tēlojis tikai sapņos”(Kastaņola, 1928). Vai tolaik spraustie mērķi attaisnoja līdzekļus, vai piektgadnieku izvēlētie robustie paņēmieni, kas skāra arī nevainīgus cilvēkus un pārāk bieži raksturojās ar galēju, cinisku nevērību pret pretiniekiem, ar ētikas normu neievērošanu, patiešām rādīja Latvijai nākotnes ceļu vai aizsāka negācijas, kas mūs pavada vēl šodien? Katrā ziņā tā bija varonīga, taču Latvijas mūsdienu paaudzei visai neērta pagātne, kas nav īsti izpētīta, izprasta, izvērtēta. Rīgā vēl ir piemiņas plāksne Ferdinandam Grīniņam, ir 13. janvāra un Jāņa Asara ielas, bet Lutera (Bobja) vārds pazudis no Liepājas pilsētas ielu saraksta un 1991. gadā demontēta marmora piemiņas plāksne ar latviešu revolucionāru – studentu un pasniedzēju (arī Jāņa Priedīša) – vārdiem Rīgas Politehniskā institūta centrālajā ēkā (Kaļķu ielā 1), ko uzstādīja 1975. gadā pēc toreizējā rektora Aleksandra Veisa ierosmes – jo no šādas pagātnes mēs kaunāmies.

Taču atcerēsimies: latviešu sabiedrībā, inteliģencē pirms 100 gadiem bija cita vērtīborientācija nekā šodien – dominēja cīņa par sociālu, daļēji arī nacionālu taisnīgumu, sakāpināts, pat patoloģisks naids pret cara patvaldību, vācu muižniecības privilēģijām, pārkrievošanas politiku, valdošo vispārējo netaisnību. Šādas noskaņas turklāt raksturoja ne tikai latviešu nabadzīgos pauperizētos slāņus, bet arī zemniecību un ļoti prāvu inteliģences daļu, un tas krasi pretstatīja latviešu inteliģenci baltvāciešiem. To lielā mērā var sacīt arī par topošo latviešu tehnisko inteliģenci. Vienīgajā Rīgas augstskolā, Rīgas Politehniskajā institūtā 1901.–1910. gada studentu vidū bija tikai 17 % latviešu. Vairāki latvieši bija jau izvirzījušies docētāja darbā un pētniecībā, taču tādi lielākoties bija integrējušies vietējā vācu vidē (minēsim toreizējo RPI direktoru, pasaulslaveno ķīmiķi profesoru Paulu Valdenu, viņa skolniekus Edvīnu Iegrīvi, Rihardu Svinni). Valdena tuvāko līdzstrādnieku lokā tomēr bija arī kreisi sociāldemokrātiski noskaņotais asistents Jānis Priedītis, analītiskās ķīmijas praktisko darbu vadītājs, un ap viņu pulcējās vairāki radikāli noskaņoti studenti – ķīmiķi Jēkabs Treimanis, Jēkabs Kovaļevskis, arī topošais literatūrkritiķis Jānis Asars. Par darbvedi Valdena rektorātā strādāja sociāldemokrāts Eduards Veiss (Baltiņš). No Komercnodaļas latviešu studentiem izvirzījās Kārlis Zutis, vēlākais II Krievijas Valsts Domes deputāts Jānis Ozols (Zars); abi viņi bija tikušies ar Ļeņinu Rīgā 1900. gada aprīlī avīzes Iskra nelegālā transporta lietā.

Dzirnakmeņi un bumbas

Jānis Priedītis (1876–1908), Rūjienā dzimušais latviešu ķīmiķis bija divdabīga, itin kā šķelta personība. No vienas puses, viņš bija augstskolas docētājs un arī veiksmīgs uzņēmējs, kurš pirmais Vidzemes guberņā (un visā Latvijā) noorganizēja mākslīgo dzirnakmeņu ražošanu. Priedītis izgudroja un patentēja savu dzirnakmeņu iegūšanas paņēmienu un 1904. gadā nodibināja privātu ķīmiski tehnisko laboratoriju un darbnīcu dzirnakmeņu ražošanai, kas atradās Dzirnavu un Kurmanova ielu stūrī (Dzirnavu ielā 109). Priedīša darbnīca apgādāja ar dzirnakmeņiem Vidzemes un kaimiņu guberņas. Viņa produkcija guva medaļas un goda rakstus lauksaimniecības izstādēs (Jelgavā, Limbažos, Saldū, Rūjienā, Vecpiebalgā), tāpat Lietuvā, Paņevežā, un Baltkrievijā. Bet viņš bija arī jaunstrāvnieks, viens no kreisās studentu biedrības Zemgalija dibinātājiem, populārs “jautājumu skaidrošanas vakaru” lektors, vēlāk –  sociāldemokrātu partijas propagandists.

Turklāt izrādījās – tikai šo faktu tā arī neatklāja ne varas iestādes, nedz arī Priedīša tiešā priekšniecība Rīgas Politehniskajā institūtā, Pauls Valdens! – ka šis ārēji ļoti mierīgais, nosvērtais, klusi saticīgais un studentu iecienītais docētājs sistemātiski apmācīja latviešu revolucionārus, vēlākos kaujiniekus izgatavot ķīmikālijas un spridzekļus pretvalstiskām akcijām, saprotams, konspiratīvi. Jau kopš 1903. gada paslepšus tika gatavotas “ķīmiskās smirdbumbas”, lai organizētu Frīdriha Veinberga izdotās ultrakonservatīvās Rīgas Avīzes boikotu – revolucionāri noskaņotie jaunieši sameta ampulas (“probirkas”) ar smirdīgu šķidrumu (tiofenolu) gan avīzes redakcijas telpās, gan arī koloniālpreču bodēs, kur to pārdeva. Revolucionāri pamatoti uzskatīja, ka šī avīze nodarbojas ar denunciācijām, atklāj valdībai progresīvo aprindu nodomus, tieši uzrāda bīstamās tendences un bīstamos cilvēkus. Šādas “probirkas” 1905. gadā ģenerālstreika laikā lietoja arī pret streiklaužiem, pret revolucionāru nīsto Rīgas Latviešu biedrību, iecerot pat Māmuļas teātra izrāžu izsmirdināšanu (tāda gan, pēc Viktora Hausmaņa apgalvojuma, reāli tomēr neesot veikta).

1905. gada otrajā pusē smirdbumbām sekoja spridzināmo vielu izgatavošana kaujinieku brigādēm. Vispār kaujinieku Rīgā bija kādi 200, ķīmikāliju gatavošanā nodarbināto skaits – cilvēki 10-15. Spridzināmās vielas taisīja un ar tām rīkoties apmācīja Ķīmijas fakultātes ēkā, tagadējā Kronvalda bulvārī 4, aptiekas pagrabā Nikolaja un Dzirnavu ielas stūrī, tāpat Biķernieku mežā. Gatavoja piroksilīnu, maisījumu no Bertolē sāls un cukura, arī sprāgstošo dzīvsudrabu un slāpekļa jodīdu. Dažas sprāgstvielas bija samērā nevainīgi streiklaužu vai žandarmu iebiedēšanas līdzekļi, citas – jau bīstami kaujas arsenāla līdzekļi, jo 1905. gada gaitā, īpaši gada beigās, notika arvien vairāk sadursmju ar žandarmēriju, zelbstšucniekiem, vēlāk arī ar armijas regulārajām daļām. Bumbu izgatavotāju un kaujinieku vidū bija Pola, Etnas, Feniksa, Felzera fabriku strādnieki. Šo lietu pilnā mērā vadīja LSDSP, kuras pārstāvis bija arī Priedītis. Tā nebija spontāna, stihiska, puiciska padarīšana, bet organizēta lieta. Priedīša “skolnieku” skaitā bija studenti, aptieku mācekļi, jaunie fabriku strādnieki, no kuriem vēlāk komplektējās kaujinieku brigādes, to skaitā Treimanis, Rubenis, Reinsons, arī jau pieminētais Jānis Luters, kurš Priedītim 1936. gadā veltīja nekrologu Maskavā izdotās Revolucionārās cīņās kritušo piemiņas grāmatas 2. sējumā.

Viens no aktīvākajiem bija ārēji necilais, nepamanāmais ķīmijas students Jēkabs Treimanis (Jēpītis, Čemberlens, 1878–1924), spējīgs ķīmiķis un matemātiķis, kas prata atšifrēt revolucionāru rīcībā nonākušās, pasta un telegrāfa darbinieku nodotās ļoti komplicētās šifrogrammas Vidzemes gubernatoram un žandarmērijai (tā Rīgā nonāca ziņas par Asiņaino svētdienu Pēterburgā, jo oficiāli avīzes par to nerakstīja). Tāpat kā viņa draugs Jānis Asars – absolūts atturībnieks.

Kolorīti, bet panaivi savu līdzdalību minētajās norisēs ataino 1905. gada kaujinieks Edvīns Rubenis (Ziemelis) (1885–1975), kura atmiņas pierakstīju 1961. gadā. “Drīz pēc 1905. gada janvāra R. Poles fabrikas pulciņš, kur sastāvēja [..] F. Grīniņš (Zaļais), R. Dēliņš (Čoms) u.c. un kurā arī es darbojos par biedru kopš 1904. gada februāra, uzsāka plašos apjomos ieroču kalšanu un strādnieku apbruņošanu. [..] Grīniņš paaicināja sāņus mani un studentu – ķīmiķi Voldemāru Reinsonu (Spiritistu) un sacīja: “Mums nepieciešams sūtīt jūs abus apmācībā, lai Partijas vajadzībām izgatavotu ķīmiskās smirdbumbas (“voņučki”) un varbūt arī sprāgstvielas, jo mēs jau atlejam fabrikā bumbu čaulas. Es jūs iepazīstināšu ar ķīmiķi no Rīgas Politehniskā institūta, kuram Partija uzdevusi apmācīt jūs.”

Dažas dienas pēc tam kādā dzīvoklī Elizabetes ielā Grīniņš mūs iepazīstināja ar neliela auguma, diezgan solīdu, ļoti inteliģentu biedru, kuru konspirācijas dēļ viņš sauca par docentu, bet nekādas konspirācijas te neiznāca, jo students ķīmiķis jau pazina viņu kā docentu Priedīti. [..] Grīniņš sāka stāstīt, ka viņš jau 1904. gada maijā demonstrācijā dabūjis izcīnīt asiņainu cīņu ar policiju pie Vecās Ģertrūdes baznīcas, kur “strādnieki smagi piekāva uzbrūkošos policistus, un es ar “biti” pārsitu pristavam galvu.” Priedītis par stāstījumu jūsmīgi smējās, ka tas gan ir varens revolucionārs darbs un pie tam vēl pie pašas baznīcas! Viņš citēja Heines vārdus: “Und am Polterabend anstatt die Töpfe zerschlagen wir die Aristokratenköpfe”. Priedīša jautrā un tomēr dziļi pārliecinātā revolucionārā pieeja jau no paša sākuma man ļoti iepatikās.

Nākošā mūsu satikšanās pēc norunas notika Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes laboratorijā, pie kam, kā bija sarunāts, mums ap plkst. 9 vakarā, kad laboratorijās vairs nestrādāja studenti, vajadzēja ierasties no kanāla ielas puses un piezvanīt pie durvīm noteiktā kārtā. Mūs ielaida pats Priedītis un ieveda puspagraba telpās, kur sākās “praktiskie darbi”. Vispirms gan Priedītis noeksaminēja mani ķīmijā, vai es varot uzrakstīt sērskābes un slāpekļskābes formulas, ko es arī izdarīju. Bet kad lika uzrakstīt anilīna formulu, tā lieta vairs negāja. [..] “Tas nekas”, noteica Priedītis, “jo pēc šiem mēģinājumiem, kas mums jāiziet apmēram 1 – 1,5 mēnešu laikā, jums jau būs galvā visas mūsu indīgo, smirdīgo un sprāgstošo vielu receptes.”

Cik reizes biju pie Priedīša, neskaitīju. Strādāju kādu pusotru mēnesi. Sākumā mēs ķērāmies pie t.s. smirdbumbu gatavošanas uz anilīna bāzes, jo citas vielas uzskatījām par pārāk indīgām. Smirdināt vajadzēja daudz – Rīgas Avīzes pārdošanas vietas, streiklaužus, sevišķi tirdzniecībā, Māmuļas teātra izrādes utt. Sākumā bija domāts lietot arī sērūdeņradi, bet indīguma dēļ to lietojām tikai vienu izmēģinājuma reizi – pie kāda spītīga miesnieka Vecrīgā, Skārņu ielā, kas neklausīja aicinājumam piedalīties ģenerālstreikā. Sametām skārnī pret sienu “probirkas” ar sērūdeņradi un gaļa bija jāizsviež ārā.

Kad tas bija daudzmaz padarīts, Grīniņš deva norādījumu tūdaļ sākt gatavot sprāgstvielas. Sākumā ķērāmies pie piroksilīna, kā vieglāk sagatavojamās. Primitīvā trauku sildāmā skapī to vakarā uzsildīja un no rīta 6.00 jau varēja iet ārā ar gatavu preparātu. Kā otru sprāgstvielu taisījām Bertolē sāls un cukura maisījumu, kura uzspridzināšanai bumbās bija ampulās iepildīta sērskābe. Runa bija arī par sprāgstošo dzīvsudrabu, bet praktiski to neizmantojām. Vēl gatavojām ļoti efektīvu vielu cīņai ar streiklaužiem – joda šķīdinājumu spirtā izsēdinājām ar koncentrētu amonjaku un dabūjām slāpekļa jodīdu, ko uzķērām filtrā. To ievīstīja papīrā un novietoja fabrikās kurtuvju tuvumā. Kad streiklauzis ķērās pie kurināšanas, un uzspēra ar kāju vai lāpstu virsū, tad pašķīlās tāds spēriens, ka daudzi meta nost labi apmaksāto streiklauža darbu.

Es tai laikā jau kādus divus gadus biju nostrādājis par praktikantu maģistra Lubbes aptiekā. Biedrs Grīniņš, lūk, tādēļ arī bija izraudzījies mani par nākamo slepenās laboratorijas īsto darbinieku, jo es naktīs dežurēju aptiekās viens un tas bija ļoti izdevīgi – aptiekas laboratorijas pagrabs zem aptiekas Dzirnavu un Nikolaja ielas stūrī bija pilnīgi mūsu, poleniešu, kaujinieku grupas rīcībā. Tur arī norisa spridzekļu un smirdbumbu izgatavošana. Tā tas turpinājās līdz 1905. gada decembrim, un mēs nekur neiekritām. Veicām ļoti plašu darbu, apgādājot ar sprāgstvielām feniksiešus; tāpat ar mūsu gatavotu piroksilīnu Tīlava fabrikas kaujinieki [..] Pārdaugavā izspridzināja zelbstšucnieku šautuvi utt.”

Ieroči no ārzemēm

Revolūcijai un arī kontrrevolūcijai Latvijā vēršoties plašumā, 1905. gada nogalē un 1906. gadā ieročus un sprāgstvielas pietiekamā daudzumā vairs nevarēja izgatavot pašdarbības veidā vai gūt uz vietas no armijas, atbruņojot žandarmus un karavīrus, izlaupot ieroču noliktavas. Tiesa, ne Rīgā, ne Pēterburgā sociāldemokrātu vadība lēmumu par vispārēju bruņotu sacelšanos nepieņēma, tomēr lokālas sacelšanās notika Aizputē, Tukumā. Latvijas laukos sākās agrārā revolūcija, pēc tam mežabrāļu kustība. Latvijas sociāldemokrātu vadība izšķīrās par plaša apjoma ieroču kontrabandu no ārzemēm, bet tam bija nepieciešami prāvi līdzekļi.

Jau 1905. gada septembrī Dubelšteina vadībā Rīgā bija noticis daudzinātais bruņotais uzbrukums Centrālcietumam, apcietināto biedru atbrīvošana (to jūsmīgi sveica Ļeņins savā kādreiz bieži citētajā rakstiņā No aizsargāšanās uzbrukumā), pēc tam – pārdrošais 1906. gada 30. janvāra kaujinieku iebrukums slepenpolicijā, lai atbrīvotu arestētos Jāni Luteru, Teodoru Kalniņu (Misteru) un citus. Uzbrukumā prefektūrai piedalījās Dubelšteins, Čoke, Ģederts Eliass (vēlākais gleznotājs), Konrāds Pētersons (kuru vēl minēsim), citi pārgalvīgi kaujinieki.

Jānis Luters, kurš pirms tam bija vadījis Liepājas un Aizputes revolucionārus, Rīgas prefektūras akcijā tika atbrīvots un jau nākamajā vakarā aizbēga uz Pēterburgu. Mēnesi vēlāk, 1906. gada 26. februārī LSDSP CK uzdevumā latviešu kaujinieki organizēja Krievijas bankas Helsingforsas nodaļas ekspropriāciju, tas ir, aplaupīšanu. Šo akciju iedvesmoja un organizēja Jānis Luters, tajā piedalījās 25-30 kaujinieki – latvieši, to skaitā LSDSP CK locekļi Kalniņš (Misters), Ansis Buševics, Jānis Lencmanis un pats Luters, tāpat Jēkabs Dubelšteins, trīs brāļi Čokes, Kārlis Jansons (Jaņa Jansona-Brauna brālis). Tiešie ekspropriatori bija četri – Luters, Dubelšteins, Jānis Čoke (Brašais) un Lencmanis. Bankas aplaupīšana notika pašā Helsinku centrā, akcijā nošāva bankas sargu – atvaļinātu zaldātu, pārējie bankas ierēdņi tika ieslēgti telpā. Pēc kases iztukšošanas Luters izrakstīja kvīti par “konfiscēto summu”. Saskaņā ar datiem Tranzē-Rozeneka grāmatā, tā bija 100 783 rbļ. 68 kap., bet Revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata uzdod pat 150 tūkstošu rubļu guvumu. Savukārt Bruno Kalniņš raksta, ka LSDSP ieroču fondā līdz 1907. gadam “no ziedojumiem un konfiskācijām” ienākuši ap 30 000 rubļi. Ironiskais moments šajā akcijā ir tas, ka vēl 1905. gada septembrī sociāldemokrāti doktrināri un moralizējoši nosodīja savus konkurentus – “savienībniekus” par Liepājas bankas aplaupīšanu, bet nu darīja to paši, turklāt daudzkārt lielākos apmēros. Šādas laupīšanas – “ekspropriācijas” 1906. gadā kļuva par darbības normu.

Helsinku bankas tiešie ekspropriatori šoreiz bija latviešu sociāldemokrāti, pat CK un Rīgas komitejas locekļi, taču pasākums bija internacionāls. Tajā bija iesaistīti arī somu sarkangvardi kapteiņa Koka vadībā, kaujinieku bāze Helsinkos bija soma Valtera Šēberga degvīna veikals, ieroču noliktava atradās somu tēlnieka Alpo Sailo darbnīcā. Ekspropriāciju veica saziņā ar KSDSP CK kaujas tehnikas grupu Pēterburgā, varbūt pat pēc tās ierosmes, bet šo grupu vadīja inženieris Leonīds Krasins, tuvs Ļeņina līdzgaitnieks, partijas “atbildīgais tehniķis, finansists un transportieris” ( Ļeņina definīcija), pēc Oktobra revolūcijas – KPFSR tirdzniecības un rūpniecības tautas komisārs un diplomāts, sūtnis Francijā un Lielbritānijā. No krievu puses akcijā piedalījās inženieris Nikolajs Bureņins, bet pēc bankas akcijas Luteru Helsinkos grimēja ne mazāk tuva Ļeņina līdzgaitniece Jeļena Stasova (gan ne visai veiksmīgi – Lutera mati iekrāsojās zaļi). Stasova daļu ekspropriētās summas – 10 tūkstošus rubļu zeltā – pati pārveda uz Pēterburgu krievu sociāldemokrātu partijas kasei. Pārējo konfiscēto naudu nogādāja ārzemēs – Vācijā un Zviedrijā, lai latviešu kaujinieki tur iegādātos ieročus un patronas. Šo ieroču iegādes operāciju veica Luters sadarbībā ar Ferdinandu Grīniņu (Burlaku) un Maksimu Ļitvinovu (Papašu), KSDSP Rīgas organizācijas delegātu, vēlāk plaši pazīstamo padomju diplomātu, PSRS ārlietu tautas komisāru.

1906. gada pavasarī Luters un Grīniņš iepirka Franka ieroču firmā Hamburgā 500 mauzerpistoļu un patronu. Ādolfs Franks savulaik bija piedalījies kā brīvprātīgais angļu-būru karā Dienvidāfrikā, būru pusē. Vēlāk, būdams firmas īpašnieks, viņš nodarbojās ar ieroču tirdzniecību kolonijās Āfrikā un Latīņamerikā, apgādādams nemierniekus, piemēram, Ēģiptē. Ieroču iepirkšanā Luters uzstājās kā Ekvadoras republikas militārais atašejs, bet Ļitvinovs  ieroču piešaudē Hamburgā figurēja kā komisijas loceklis un Ekvadoras virsnieks. Ar Franka firmas starpniecību deviņi kavalērijas ložmetēji tika nopirkti pat dāņu valdības rūpnīcā, bet no vācu valdības rūpnīcas – ap 1000 kg dinamīta un 3 miljoni patronu, 500 militāra parauga karabīņu.

Prāvu daļu iegādāto ieroču pārsūtīja uz Rīgu, uz Priedīša dzirnakmeņu darbnīcu. Mākslīgo dzirnakmeņu ražošanai, magneziālajam cementam izejvielas, – proti, kaustisko magnezītu un magnija hlorīdu – ieveda no Vācijas, kramu – no Krievijas. Šāds izejvielu transports bija parocīgs aizsegs kaujinieku apgādei ar ieročiem.

Kā atceras Luters, “par strādniekiem [Priedīša fabrikā] pieņēma mūsu biedrus, arī kaujiniekus, un uz viņa adresi mēs sūtījām ieročus no Hamburgas uz Rīgu. Ieroči bija iepakoti koka mucās. Tā tika sūtīti mauzeri un mauzera sistēmas karabīnes un patronas. Pēc svara līdzīga bija dzirnavu akmeņu izgatavošanai vajadzīgā magnēzija, ar kuru skārda mucas tika aplietas. Priedīša darbnīcā biedri kaujinieki mucu saturu izņēma un nogādāja, kur bija vajadzīgs”. Šie ieroči bija domāti gan kaujiniekiem, gan mežabrāļiem.

Kad 1906. gada decembrī notika Ferdinanda Grīniņa prāva, tad Berga bazārā atrada visai vērienīgu noliktavu – “11 pildītas bumbas, 13 tukšas bumbas, 30 mārciņu dinamīta, kastīti ar pistonām priekš degļiem, 750 naganu patronu, 62000 patronu pistonu, 785 kareivju šauteņu patronas, ap 8500 dažādu sistēmu patronu, 60 t.s. šveiciešu patronu, 55 mauzera šauteņu patronas, paku pulvera, 3 asis garu Bikforda auklu, 4 piroksilīna trubiņas, 5 mauzera sistēmas šautenes, 2 mauzera sistēmas revolverus, 12 parastos revolverus, 4 zobenus, 3720 mednieku šauteņu patronu, 1200 revolucionāra satura brošūru utml.”. Tranzē-Rozeneks savā grāmatā pat kā līdzzinātāju denuncēja latviešu pilsonisko politiķi Arvedu Bergu – vienu no Berga bazāra īpašniekiem, viņa tēvs uzņēmējs Kristaps Bergs dabūja samaksāt 3000 rubļu naudas sodu. Grīniņa grupai 16 cilvēku prāvā tika inkriminēti 24 noziegumi, tostarp uzbrukumi Kuzņecova fabrikas kasierim, dragūniem, Centrālcietumam un Prefektūrai, Āgenskalna šautuvei, iecirkņu uzraugu, gorodovoju, fabrikanta Buša nogalināšana, meistara nošaušana fabrikā Salamandra, dalība Tukuma bruņotās sacelšanās kaujās, uzbrukums Slokas pilsētai, uzbrukumi fabriku kantoriem, piena veikaliem, mežsargiem, dažādu pagastu valdēm, bumbu atentāti Rīgas tramvajos. Prāvā aprakstītās epizodes patiešām izskatās pēc terora aktiem. Vairumam tiesājamo piesprieda nāvessodu, bet Grīniņu un Sniķeri pēc mežonīgas spīdzināšanas pēdīgi “bēgot nošauj”.

Bez pieminētajām ieroču pirkšanām Vācijā Grīniņš arī pats (sadarbībā ar kādreizējo jaunstrāvnieku Jēkabu Kovaļevski) 1906. gadā iepirka ieročus Beļģijā un Šveicē. Šveicē, kur, kā zināms, šaujamieroči tradicionāli tiek nodoti civilpersonu – pilsoņu brīvā lietošanā, tieši tolaik mainīja apbruņojuma sistēmu, izņemot no apgrozības 500 000 vecākas konstrukcijas šauteņu un izpārdodot tās ikvienam interesentam par 5 frankiem gabalā. Grīniņš tādas ieguva vairākus simtus, iepakoja un nosūtīja beļģu segfirmai Bontink & Dhood Ģentē, kur par pilnvarnieku strādāja Kovaļevskis. Bija domāts tās tālāk transportēt uz Latviju. Taču konkurenti – beļģu ieroču rūpnieki, muitā padzirduši par ārzemju šauteņu ievešanu, ziņoja slepenpolicijai, tā – savukārt Krievijas vēstniecībai, kas panāca Kovaļevska un Grīniņa arestēšanu Briselē. Viņus tiesāja par “Beļģijas valsts kompromitēšanu”. Beļģijas Sociālistiskās partijas un tās sekretāra Kamila Heismansa (vēlākā Sociālistiskās internacionāles priekšsēdētāja un Beļģijas premjerministra) organizētās aizstāvības kampaņas rezultātā latviešu revolucionārus tomēr atbrīvoja. Pēc tam Grīniņš papildinājās spridzināmo vielu izgatavošanā Šveicē, vai nu kā Cīrihes universitātes ķīmijas students, vai arī – īpašos kursos, paralēli strādājot kādā mehāniskajā darbnīcā. Vēlēšanās būt ar savu tautu, būt notikumu epicentrā lika Grīniņam atgriezties dzimtenē, iziet tur visu Golgātas ceļu ar Grēgusa mežonīgajām spīdzināšanām un varoņa nāvi pie Kokneses Mūku kalna.

Grīniņš neapšaubāmi bija ideālists, romantiķis, to apliecina arī Rainis. Viņš nāca no Kurzemes vācu aprindām, bija pametis tēva mājas, materiāli nodrošinātu dzīvi, nespēdams samierināties ar faktu, ka viņa tēvs – Ventspils vilnas fabrikants seksuāli izmanto savas strādnieces. Revolūcija, cīņa utopiskas nākotnes vārdā kļuva ne tikai par viņa mūža aicinājumu, bet arī par profesiju. Zīmīgs ir viņa pieņemtais segvārds Burlaks – pēc Maksima Gorkija romantizētajiem varoņiem. Grīniņš, Dubelšteins, Luters bija profesionāli revolucionāri – jauna cilvēku kategorija Latvijas vēsturē, kuros bija arī kaut kas no Fjodora Dostojevska Velniem, varbūt latviski lokalizētā proletāriskā versijā.

Kad Grīniņa prāvas dalībnieku, Tukuma bruņotās sacelšanās vadītāju Ādolfu Jordānu cietuma mācītājs Šmithens pirms nošaušanas aicināja saņemt garīgo mierinājumu, tas lepni sacījis, ka viņam neesot ko runāt ar tā Kunga kalpu, jo pēc stundas runāšot ar pašu Kungu.

Šie cilvēki absolūti nesaprata Baltijas vācu duālo lomu un kultūras devumu Baltijai gadsimtu garumā par spīti visām negācijām, ko viņu muižniecība bija nesusi, neakceptēja kristīgās vērtības. Viņi aktīvi atbalstīja spontānās (vai tomēr organizētās?) muižu dedzināšanas (459 muižas) kā vēstures taisnīguma aktu, apgādāja ar ieročiem arī lauku revolucionārus. Tas izraisīja ne mazāk mežonīgās atriebības akcijas un ļoti negatīvo reakciju ārzemēs. Vēršanās pret šādiem ieroču un spridzināmo vielu izgatavotājiem atspoguļojās pat Vācijas imperatora Vilhelma II sarakstē ar Nikolaju II. 1906. gada 29. janvāra vēstulē Vilhelms II raksta Nikolajam par Baltijas vācu muižnieku drausmīgo likteni, aicinādams cara valdību kompensēt viņu zaudējumus. 1906. gada 14. jūnijā (gan citā sakarībā, minēdams bumbu atentātu pret jaunlaulāto Spānijas karaļpāri) Vilhelms raksta: “Šie sabiedrības ienaidnieki pelna ešafotu, atsevišķos gadījumos tie ieslogāmi uz mūžu trako mājās [..] Manuprāt, jādara iespējams, visiem vienojoties, pieņemt mērus dzīvības un kultūras aizstāvībai, tā lai ķimikāliju izgatavošana bumbu pildīšanai un to lietošanai tiktu sodīta ar nāvessodu.”

No Helsinkiem līdz Tbilisi

Latviešu kaujinieku darbības starptautiskajā kontekstā minama Lutera līdzdalība ieroču transporta organizēšanā uz Kaukāzu 1906. gada nogalē. Pēc Ļitvinova lūguma viņš ārzemēs aprūpēja pazīstamo armēņu izcelsmes kaujinieku Kamo (Simonu Ter-Petrosjanu), Josifa Staļina tuvu draugu, un Giorgiju (Budu) Mdivani (vēlāko gruzīnu nacionālkomunistu, kurš 1922. gadā izraisīja Ļeņina un Staļina konfliktu PSRS veidošanas jautājumā), organizēja viņu uzturēšanos Berlīnē (kaukāzieši vāciski neprata ne vārda) un ieroču transportam mēģināja izveidot jauktu latviešu – kaukāziešu kuģa komandu ar Kārli Jansonu (Kapteini) priekšgalā. Minētie kaukāziešu kaujinieki nedaudz vēlāk, 1907. gada 26. jūnijā, īstenoja paša Staļina inspirēto bankas aplaupīšanu Tbilisi, Erivanas laukumā. Šis akts boļševiku partijai deva 250 tūkstošu rubļu guvumu, taču prasīja cilvēku upurus un izraisīja plašu starptautisku rezonansi, daudzkārt lielāku nekā Helsinku bankas laupīšana –, pirmkārt, tādēļ, ka Tiflisas ekspropriācijā kā viens no akcijas organizētājiem bija tieši iesaistīts Staļins, un šis fakts vēlāk allaž ir ticis atgādināts Staļina biogrāfijās. Otrkārt, tādēļ, ka 1907. gadā pēc meņševiku ierosmes KSDSP 5. kongress Londonā bija aizliedzis veikt šādas ekspropriācijas un aizlieguma pārkāpšana izraisīja asas diskusijas pašā partijā. Arī tāpēc, ka šī nauda tika boļševikiem vien, bet ne meņševiku spārnam. Ekspropriētā nauda tika izmantota ne vien boļševiku vadītāju revolucionārās darbības, bet arī personiskās eksistences nodrošināšanai. Daži vēsturnieki uzskata, ka tieši partijas finanšu sagādātāja talants šādās akcijās esot nodrošinājis Staļina politiskās karjeras sākotnējo augšupeju boļševiku partijā, viņa saistīšanos ar Leņinu, kurš jūsmoja par “vienu brīnišķīgu gruzīnu”.

Un, ja atļauts saistīt Helsingforsas un Tiflisas ekspropriācijas epizodes, tad daži momenti šķiet intriģējoši. Tiflisā ekspropriēto milzu naudu terorists Kamo pārveda uz Somiju, lai tur nodotu to partijas kasierim – boļševikam, kas bija tieši gatavojis minēto “eksu”, proti, mums jau no Helsinku laupīšanas pazīstamajam Krasinam; Krasinu Somijā arestēja. Savukārt Parīzē tad pat arestēja  Maksimu Ļitvinovu ar vairākām 500 rubļu asignācijām, kas, kā tika pierādīts, nāca no Tiflisas bankas laupījuma. Šajā lietā arestēja vēl CK locekļus Zinovjevu, Kameņevu, Goldenbergu un Rožkovu. Taču visus viņus atbrīvoja ļoti drīz, dažu dienu vai mēneša laikā. Pat Berlīnē arestētajam galvenajam vaininiekam – Kamo (kurš pirms tam pusotru mēnesi bija atpūties Ļeņina vasarnīcā Kuokalā) samērā drīz izdevās izmukt no psihiatriskās slimnīcas, kur viņš pēc aresta bija ievietots. 2004. gadā izdotajā krievu vēsturnieka Aleksandra Ostrovska grāmatā par Staļina agrīno revolucionāro darbību (līdz 1917. gadam) šie fakti analizēti samērā sīki. Ir izteiktas, šķiet, pamatotas aizdomas, ka revolucionāriem bijuši savi simpatizētāji samērā augstās valdības ierēdņu un policijas aprindās, īpaši Tiflisas guberņā. Arī Helsinku “eksa” gadījumā latviešu kaujinieku vidū bija infiltrēti divi provokatori, jo Krievijas iekšlietu ministrija cerēja izmantot šo bankas laupīšanu kā ieganstu Somijas autonomijas ierobežošanai, taču apstākļu sagadīšanās dēļ Lutera komanda netika notverta nozieguma laikā un vietā.

Var vaicāt, ciktāl Helsinku ekspropriācija bija Latvijas sociāldemokrātijas akcija, ciktāl – kopēja Krievijas SDSP akcija (atgādināšu, ka 1906. gada februārī LSDSP vēl nebija apvienojusies ar KSDSP – apvienošanās notika KSDSP IV (Stokholmas) kongresā 1906. gada aprīļa beigās). Zīmīga ir Lutera palīga Kārļa Jansona LSDSP Ārzemju komitejai adresētā vēstule no Hamburgas: “Krieviem te neviens nekā nedos [no ieročiem], kamēr nauda nepāries latviešu sociāldemokrātiem vai man ar Jūsu ziņu” – tas varētu liecināt, ka drīzāk latviešu sociāldemokrāti toreiz palīdzējuši Ļeņinam, nevis otrādi.

Var, saprotams, šodien pārvērtēt, vai Ļeņina tiešā ietekme uz revolūcijas norisi Latvijā 1905.–1907. gadā nav tikusi padomju historiogrāfijā hipertrofēta. Taču nav noliedzams, ka Ļeņins savos rakstos (rakstā Proļetarij 1906. gada augustā) runāja par partizānu karu, par masu teroru, ko tik lieliski un nesaudzīgi īstenojuši “latvieši izdaudzināto latviešu republiku dienās”. Šis sistemātiskums masu terora lietošanā ir gājis līdztekus stihijai, pat pārliecinošāk nekā Krievijā – arī tas vēsturniekam šodien jāatzīst, izvērtējot 1905. gada revolūcijas pēcspēli un melnsimtniecisko reakciju, abas vienlīdz.

1907. gads. Akciju beigas

Ar KSDSP V (Londonas) kongresa lēmumu 1907. gadā kaujinieku darbību, ieroču transportu un ekspropriācijas pārtrauca arī Latvijā. Latvijas sociāldemokrātu vadība 1907. gadā ieteica Luteram emigrēt no Vācijas uz ASV, taču viņš atgriezās Krievijā un apmetās Pēterburgā, tur legalizējās ar īsto uzvārdu un apprecēja Johannu Hiršbergu no turīgas Liepājas ebreju ģimenes. Palikdams saistībā ar krievu boļševikiem (taču ne vairs ar latviešu sociāldemokrātiem), Luters pārsvarā pievērsās saimnieciska rakstura darbībai, kļuva par Morduha dzirnavu pārvaldnieku Pēterburgā un divdesmitajos gados vadīja krievu–angļu akciju sabiedrības Arkos (All Russian Cooperative Society, Limited) Ļeņingradas kantori. Pēc Leonīda Krasina ierosmes organizētā sabiedrība attīstīja PSRS tirdznieciskos sakarus ar kapitālistiskajām ārzemēm. Caur Arkos Londonas kantori notika Kominternes naudas nopludināšana uz ārvalstīm subversīvām darbībām. 1927. gada 12. maijā veiktais, daudzinātais angļu policijas iebrukums šajā kantorī izraisīja diplomātisko attiecību pārtraukšanu starp Lielbritāniju un PSRS. Pēc attiecību atjaunošanas Arkos tika likvidēts.

Laikā, kad Luters Petrogradā vadīja Arkos kantori, tur par banku lietu kārtotāju (pārvaldnieku) strādāja mans vectēvs Fjodors Mališevs, pirmsrevolūcijas lielās Volgas-Kamas bankas direktors. Diez vai veco laiku finansists, dievbijīgs un konservatīvs cilvēks (kurš savulaik bija kārtojis brāļu Nobelu un cara ģimenes locekļu, bet arī Krasina vadītās Siemens & Schuckert firmas Krievijas filiāles finanšu darījumus), nojauta, ka viņa priekšnieks ir bijušais banku laupītājs. Ar revolucionāro latvieti tā īsti saprasties viņš gan nespēja, toties prata pozitīvi novērtēt savu nākamo znotu Paulu Stradiņu – tas neesot bijis tāds kā citi, revolūcijas sērgas pārņemtie latvieši (kuriem vecais Mališevs piedēvēja arī savas muižas nodedzināšanu 1909. gadā Kostroņā, pie Novgorodas). Fjodoru Mališevu deportēja 1935. gada sākumā, pēc Kirova nogalināšanas, un viņš mira izsūtījumā Uraļskā. Viņa bijušais priekšnieks Jānis Luters gāja bojā 1938. gadā Staļina “lielā terora” laikā.

Savukārt Jānis Priedītis bija miris jau 1908. gada 3. februārī 31 gada vecumā. Pirms tam viņš tika izbraukājis Šveici, Franciju, Itāliju, Grieķiju, iespējams, zinātniskos nolūkos, iespējams, revolucionāras ievirzes ceļojumā. Atgriezies Rīgā pusslims, Priedītis vairs necēlās. Pēc viņa nāves dažāda virziena latviešu laikraksti, arī pilsoniskie (Dzimtenes Vēstnesis, Mājas Viesis, Latvija, Jaunā Dienas Lapa), veltīja Priedītim nekrologus, izceļot nelaiķa popularitāti Rīgas studentu un skolnieku vidū, sabiedrisko un zinātnisko darbību. Pat Rīgas Avīzē, kuras izsmirdināšanu organizēja Priedītis, tika iespiesta visai korekta īsziņa par nopietna zinātnieka nāvi. Mākslīgo dzirnakmeņu rūpnīciņu pārņēma brālis Arnolds Priedītis, arī inženieris – tā darbojās Rīgā līdz 1915. gadam. Arnolds Priedītis vēlāk kļuva par Rīgas pilsētas diskonto bankas direktoru, tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Jāni Priedīti kā revolucionāru – kaujinieku sagatavotāju un atbalstītāju cara varas iestādes “neatšifrēja”. Priedītis pat neiekļuva Vidzemes žandarmērijas pārvaldes politiskās uzraudzības nodaļas 1905.–1907. gada izsekojamo sarakstā, kurā bija, citu starpā, Jānis Asars, Kārlis Ulmanis, Jānis Akuraters, Augusts Kirhenšteins, Antons Birkerts. Tas liecina par konspiratora talantu un sociāldemokrātu aprindu prasmi glabāt savus noslēpumus. Jāni Priedīti kā vienu no labākajiem LSDSP biedriem pirmoreiz tā īsti “atestēja” Luters neilgi pirms savas bojāejas. Pat vairāk, kad 1907. gada novembrī arestēja Priedīša līdzgaitnieku Edvīnu Rubeni, viņa istabiņā veiktajā kratīšanā atrada izejvielas sprāgstvielu gatavošanai – Bertolē sāli, pulvercukuru un stikla caurulītes. Žandarmērijai nebija savas analītiskas laboratorijas, tādēļ Rubeņa kurvīša saturu pārbaudei nosūtīja uz Rīgas Politehnisko institūtu. Tur ar paša Priedīša parakstu tika sastādīta izziņa: “Naiģennije u arestovannogo Rubena 3 paketa s poroškom i raznije stjekļannije trubočki, soglasno Vašego zaprosa, vzrivčatih veščestv iz sebja ņe predstavļajet i takovije iz ņih sostavļeni biķ ņe mogut. Očevidno, vlaģeļec zaņimalsja eļementarnimi himičeskimi opitami.” [1. Pie arestētā Rubeņa atrastās 3 pulvera paciņas un dažādas stikla caurulītes, saskaņā ar Jūsu pieprasījumu, nav sprāgstvielas un nevar tikt izmantotas tādu sastādīšanai. Acīmredzot īpašnieks nodarbojies ar elementāriem ķīmijas eksperimentiem (krievu val.).] Šis akts, ko skolotājs izrakstīja skolniekam, neļāva inkriminēt Rīgas sociāldemokrātu organizācijai bruņota akta sagatavošanu un paglāba vairākus revolucionārus no katorgas.

Arī pašam Luteram legalizējoties, no žandarmērijas tika saņemta izziņa, ka “zemnieks Jānis Heinriha d. Luters, pēc departamenta ziņām, politiska rakstura lietās pie atbildības nav saukts.” Līdz 1909. gadam tāds Jānis Luters nekur nebija darbojies – policijas meklējamais bija Kurzemnieks, Bobis, Brauers, Kungs, Štrauss, Vītols, Runātājs, Jurijs, Vasilijs, pēc nelegālām pasēm – Ādolfs Karlsons, Eižens Pjērs, Juris Kraule. Patiesi, tūkstošveidis. Varbūt jāšaubās, vai reālā Lutera domu gājiens būtu gluži saskanējis ar Alberta Bela varoņa Karlsona pārdomu gaitu Rīgas prefektūras spīdzinātavā pie Grēgusa un Dāvusa. Neapstrīdami tomēr, ka tālaika latviešu sabiedrības vairākumam Jānis Luters imponēja krietni vairāk nekā Mārtiņš Luters, un te liela vaina jāuzņemas Baltijas vācu luterāņu mācītājiem, viņu savtīgumam,  liekulībai, neprasmei uzrunāt latviešus. Taču Dāvida Beikas mežabrāļu gads, Augusta Bīlenšteina mācītājmuižas un latviešu etnogrāfijas manuskriptu dedzināšana izraisa dziļu pretīgumu – tas ir tas kauns, par ko runā Blaumanis. Lepnums tajā laikā un kauns pēc gadsimta.

No kāda mantojuma mēs atsakāmies

Ekstrēmo kustību pārstāvjus savulaik – pirms Pirmā pasaules kara traktēja kā “apmānītus, trūcīgus, apspiestus un adaptācijas nespējīgus pusaudžus”. Mūsdienu amerikāņu terorisma pētnieks Brūss Hofmans piebilst, ka šo stereotipu pārāk bieži atkārto arī mūsdienu pasaules parādību vērtējumos: “Nemitīgi aizsargādamies, ieročiem rokās piespiesti aizstāvēt savas dzīvības un reālu vai iedomātu vadoņu dzīvības, teroristi uzlūko sevi par cīnītājiem pret pašu gribu, kas lieto varmācību cīņā pret represīvo valdību, konkurējošām etniskām vai nacionālām grupām vai nepiekāpīgo pasaules kārtību. Tāda īpatnība, kā pašuzupurēšanās arī atšķir teroristus no cita veida politiskiem ekstrēmistiem, kā arī personām, kuras iesaistītas līdzīgām metodēm veiktās nelikumīgās vardarbībās … Mēs varam censties definēt terorismu kā apzinātu baiļu radīšanu un lietošanu, ar vardarbību, lai panāktu politiskas pārmaiņas. Terorisms domāts ilgstošas politiskas ietekmes radīšanai, ne tikai teroristu konkrēta upura vai uzbrukuma mērķa iznīcināšanai”.

Muižu dedzināšanā, nevēlamu personu iznīcināšanā neapšaubāmi bija terorisma elementi. Pārsteidz, ar kādu Latvijas vēsturē pirms tam nepieredzētu vieglumu, pat rotaļīgumu, kā mūsdienu komiksos, Luters un viņa biedri bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem lepojās ar policistu – gorodovoju, “nodevēju, spiegu, līdēju”, muižnieku, streiklaužu nogalināšanu vai terorizēšanu. Vairāki revolucionāri vēlāk gaudās, ka nav iznīcinājuši ķīlniekus no muižniecības aprindām Koknesē vai Skrīveros. Tomēr pastāv jautājums, ciktāl revolucionārais terors tolaik ir bijis atbildes reakcija uz oficiālo valsts teroru no muižnieku vai cara iestāžu puses, pašaizsardzība. Katrā ziņā, muižnieku algotie čerkesi, “zelbstšuca”(pašaizsardzības) vienības, soda ekspedīcijas Latvijā prasījušas skaitliski vairāk upuru nekā revolucionārā vardarbība – vai neesam tiesīgi arī runāt par valsts terorismu no carisma, krievu imperiālisma puses? Kurš bija aizsācējs, un vai tautas ir tiesīgas vardarbīgi mainīt, viņuprāt, netaisnīgu pastāvošo iekārtu? Brūss Hofmans atzīst, ka tik atšķirīgas valstis kā Izraēla, Kenija, Kipra un Alžīrija neatkarību guvušas, aktīvi lietojot terorisma metodes cīņā pret koloniālvarām. To pašu var sacīt arī par Īrijas republiku, kuras tapšanu iniciēja 1916. gada Lieldienu revolūcija un Īru republikāņu armija (tās sastāvā cīnījās arī 1905. gada latviešu kaujinieks Konrāds Pētersons, kurš bija piedalījies uzbrukumā Rīgas slepenpolicijai un atbrīvojis Jāni Luteru). Latvijas valstiskums šādā veidā tomēr nav tapis, kaut arī subjektīvi 1905. gada revolucionāri varbūt bija varonīgāki nekā valsts dibinātāji 1918.–1919. gadā. Varbūt tāpēc 1905. gada revolucionārus neatkarīgajā Latvijā pielīdzināja Brīvības cīņu dalībniekiem gan oficiālajā propagandā, gan piešķirot zemi – aizmetņi neatkarīgajai Latvijai tomēr sāka iezīmēties jau Piektajā gadā. Tomēr 1905. gada cīnītāji primāri domāja nevis par brīvu Latviju neatkarīgas valsts izpratnē, bet par tālu ejošām sociālām pārmaiņām, arī par demokratizāciju, par reģionālu pašpārvaldi, bet galvenais – par vecās kārtības radikālu sagraušanu. “Kas dzīvs, tas ies uz asins kauju. Un pilis kritīs, torņi grūs…” Varbūt “ideālajiem revolucionāriem” smagākais būtu bijis jautājums par jauno kārtību – kas nāks pēc tam, pēc uzvaras? Jāšaubās, vai viņi nākotni saskatīja demokrātijā, liberālismā, drīzāk gan revolucionārā diktatūrā. Būtībā tā bija neatkarīgai Latvijai zaudēta paaudze.

Tiesa, varmācības akti nebūt neizsmeļ 1905. gada sarežģītās norises un varbūt pat nebūtu izvirzāmi priekšplānā, – šī revolūcija tomēr bija visas sabiedrības atmoda, atraisīšanās no pakļautības, mazvērtības gara, agrārrevolūcija laukos, zemnieku geriļja. Ar visiem ekscesiem tā tomēr bija demokrātiska, atbrīvošanās, masu revolūcija. 1905. gada kaujinieki, revolūcijas gvarde, tās pretoriāņi, šie 17-30 gadus jaunie cilvēki, nebija margināli, dogmatiskas ievirzes pusizglītoti subjekti vien. Memuāri un dokumenti sniedz liecības par nepieņemamām, nepievilcīgām niansēm, taču kaujinieku vidū daudzi bija pat ļoti apdāvināti cilvēki, ideālisti savā ievirzē –  gan vairāk utopiski ideālisti. Ģederts Eliass kļuva par vienu no izcilākajiem latviešu gleznotājiem, kura vārdā nosaukts Jelgavas muzejs (tiesa, cilvēki, kas pazinuši viņu tuvāk, stāstīja, ka meistars mūža nogalē nav īpaši vēlējies runāt par jaunības riskantajām lietām). Konrāds Pētersons kļuva par izcilu kūdras inženieri, kas organizēja šo nozari gan Latvijā, gan Īrijā, un uzskatāms par latvieti, kas devis vislielāko ieguldījumu Īrijas attīstībā. 1905. gada terorists Fēlikss Cielēns vēlāk kļuva par Latvijas ārlietu ministru un Latvijas Centrālās padomes vadošu darbinieku, 188 personu parakstītā LCP memoranda galveno autoru. Edvīns Rubenis strādāja praktiskā farmaceita darbā, bija patāls no komunisma, taču 1905. gadu uzskatīja par sava mūža virsotni un viņa atdusas vietu Meža kapos iezīmē piemineklis ar uzrakstu “Edvīns Rubenis – piektgadnieks”. Savukārt Helsinku bankas ekspropriators Jānis Lencmanis 1919. gadā bija priekšsēdētāja vietnieks un iekšlietu komisārs Stučkas valdībā, vēlāk piedalījās Padomju Krievijas militārās izlūkošanas dienesta izveidē. Kristaps Salniņš (Griška), kas bija piedalījies uzbrukumos Centrālcietumam un Rīgas prefektūrai, kļuva par augsta ranga Padomju militārās izlūkošanas dienesta darbinieku Ķīnā, Vācijā, Bulgārijā, Centrāleiropas valstīs, Spānijā (kā Kristofors Fogelis, Kristofers Laubergs, Viktors Hugoss). Tukumā dzimušais Fridrihs Bulle (1905.–1906. gadā KSDSP kaujas grupas dalībnieks, trenējies kaujinieku sagatavošanas centrā Kuokalā) 1918.–1919.gadā bija Terekas Republikas Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (tās sastāvā ietilpa Čečenija, Ingušija, Osetija, kuras šajā struktūrā pirmoreiz 20. gadsimtā guva savu valstiskumu – protams, padomju izpratnē), Feniksa “bumbenieks” Oskars Liepiņš (Spartaks) bija Jaltas kara revolucionārās komitejas priekšsēdētājs 1919. gadā. Helsinku “eksa” dalībnieks Kārlis Jansons vēlāk bija ievērojams Profesionālās internacionāles darbinieks, viens no ASV un Kanādas komunistiskās partijas organizatoriem, PSRS izlūkdienesta aģents (segvārdi – Čārlzs Skots, Č. Džonsons). Gandrīz visi šie cilvēki kļuva par viņu pašu cīņu biedra Staļina rīkoto “lielo tīrīšanu” upuriem 1937.–1939. gadā, toskait trīs (Jānis Luters, Teodors Kalniņš, Jānis Lencmanis) no tiem četriem, kas tik droši bija devušies iekšā Helsinku bankā 1906. gada februārī. Var tikai minēt, kurā barikāžu pusē 1918.–1920. gadā būtu nostājušies Grīniņš, Dubelšteins, Čoke, Priedītis, ja viņi būtu palikuši dzīvi. Varbūt dažādās pusēs. Droši vien.

Mistiskā kārtā kaujinieku darbības vietas Rīgā lielā mērā saistās ar Dzirnavu ielu (Mühlenstrasse, Meļņičnaja) – te atradās Jāņa Priedīša mākslīgo dzirnakmeņu darbnīca (Nr. 109), Grīniņa ieroču noliktava (Nr. 5), aptiekas pagrabs, kur Rubenis taisīja bumbas, un arī Bela aprakstītā māsu Dreifogeļu ēdnīca, kur 1906. gada 13. janvārī apcietināja Luteru. Varbūt drīkst kārtējo reizi atkārtot, ka revolūcijas dzirnas, ieskriedamās un uzņemdamas apgriezienus, samala pašus malējus.

Latvieši 1905.–1907. gadā itin kā iznāca pirmoreiz uz lielās pasaules politiskās skatuves, un nevar noliegt, ka latviešu piektgadnieki ir bruģējuši pamatus ne tikai savai nacionālajai valstij, bet arī komunistiskajam totalitārismam. Helsinku bankas ekspropriācija, Luters ārzemēs divdomīgu slavu sagādāja tieši latviešiem, kaut gan akcijā piedalījās arī somi un krievi. Somu sabiedrību īpaši šokēja bankas uzrauga nogalināšana, mazāk jūtīgi uztvēra žandarmu nogalināšanu apšaudē, jo pašā Somijā atentātā nesen bija nogalināts cara vietvaldis. Tomēr arī pēc bankas aplaupīšanas prāva daļa somu turpināja atbalstīt latviešu cīņu pret carismu.

No vienas puses, grāmatā Die Lettische Revolution ir rakstīts: “Starp nācijām, kas 1905. gada revolūcijā guvušas bēdīgu slavu, pirmajā vietā stādāmi latvieši. Par viņiem līdz šim Vācijā daudz nerunāja; zināja: tā ir lietuvjiem radniecīga cilts, kuras zemnieciskie iedzīvotāji apdzīvo krievu Baltijas provinču dienvidu daļu un kuru drumslas rodamas arī Kuršu kāpās Austrumprūsijā. Kēnigsbergas [sociāldemokrātu] prāva 1904. gadā meta nejaušu gaismu uz latviešu “inteliģences” darbībām. Tad šī tauta atkal ieslīga aizmirstībā, lai tikai 1905. briesmu gadā ar slepkavībām un dedzināšanām to atkal iznestu asiņainā atmiņā. Šodien vāciešiem der zināt, kas ir tās kaimiņi”. Seko stāstījums par Augustu Bīlenšteinu, kas mūžu veltījis latviešu izpētei, bet kura iedzīvi un sakrātās vērtības iznīcinājuši tie paši latvieši. (Die Lettische Revolution, I, 1908). Šādu latviešiem nebūt ne labvēlīgu noskaņu vēlākus atblāzmojumus rodam gan ķīmiķa Vilhelma Ostvalda memuāros (1927), gan arī odiozo Ādolfa Hitlera “galda sarunu” (1941.–1944) gaitā sniegtajos vērtējumos par latviešiem un Baltijas vāciešiem.

No otras puses, pazīstamais austromarksists, nacionālā jautājuma pētnieks Oto Brauers dedzīgi sveica latviešu brīvības cīņas: “Kāds liels notikums bija šī latviešu republika, ko mēs revolūcijas cīņu laikā dažas nedēļas varējām vērot! Kādu dziļu lūzumu iezīmēja latviešu tautas sacelšanās pret carismu, tās cīņa par nacionālo brīvību! Līdzšinējās bezvēstures tautas mostas. Nacionālais princips gūst jaunu spēku un jaunu saturu” (Der Kampf, 1908, Vīnē). Par pēdējo aspektu ar lielu lepnumu savos memuāros raksta Felikss Cielēns un Bruno Kalniņš. Taču Raiņa “augstākā ideja” nav īstenojusies un vismaz agrīnais Rainis mūsdienu latviešu sabiedrībā nav īpaši populārs.

Daudzu tautu vēsturē ir bijis pasionāriju laikmets un nepārvarama vēlēšanās “šturmēt debesis”, atrisināt visas problēmas un – uzreiz, arī ar varmācības palīdzību. Piektais gads un tā aktivitātes nelika pamatus Latvijas valstij, taču gatavoja to, drupinot despotisko stagnējošo cara impēriju. Varbūt drīkstam sacīt, ka 20. gadsimtā latvieši divreiz ir darbojušies kā detonators un katalizators, graujot impērijas – 1905. un 1990. gadā (janvāra barikāžu laikā)? Nenoliedzams ir fakts, ka Piektajā gadā latvieši atguva gadsimtos zaudēto pašapziņu un kļuva par vēstures subjektu. Burlaks, Jēpis, Bobis un Docents tomēr ir bijuši mūsējie - noliegt to būtu negodīgi. Tie varbūt esam mēs paši – noteiktā vēstures situācijā. Taču lai Dievs dod, ka savu identitāti un neatkarīgas pastāvēšanas pamatojumu 21. gadsimtā latviešiem nebūtu vairs jāapliecina ar tādiem līdzekļiem, kā 1905. gadā, bet gan ar daudz pārliecinošākiem argumentiem – pašu intelekta, saimnieciskas uzņēmības un mākslas talantu spēku. “Trešās atmodas” kustība, citos vēstures ietvaros, varēja izpausties kā nevardarbīga atbrīvošanās, bez tiem terorisma elementiem, kas piemita 1905.–1907. gada revolūcijai Latvijā.