Repšes mudinājums

Ministru prezidenta vārdi izsaukuši spēju viļņošanos zināmās aprindās. Lūkosim tos izprast, lai gan uzreiz uzduramies virknei tehnisku šķēršļu.

Pirmkārt, kā lai noskaidro, vai sabiedrība vispār kaut ko saprot? Pieņemot, ka saprot gan, svarīgi būtu uzzināt, kāda šī saprašana ir. Protams, nekas mūsu Satversmē neaizliedz to noskaidrot ar tautas nobalsošanas palīdzību.

Otrkārt, kā skaitliski nosakāma “lielākā daļa sabiedrības”? Saskaņā ar laikmeta politisko domu pieņemsim, ka sabiedrība ir visi cilvēki (arī nepilsoņi, nepieskaitāmie, bezpajumtnieki u.tml.), kuri dzīvo Latvijā. Samanāma pretruna starp premjera un Satversmes izpratni, jo pamatlikuma 80. pants runā, ka tautas nobalsošanā var piedalīties tikai tie Latvijas pilsoņi, kuriem ir balsstiesība Saeimas vēlēšanās. Tā kā Satversmes 74. pants noteic, ka 72. panta kārtībā apturētais likums ir atcelts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, tad iespējams, ka “lielākās daļas sabiedrības” viedokli nolemj nedaudz vairāk kā desmit procenti iedzīvotāju!

Tomēr ja jau “viens cilvēks mums tāds ir, kas ir godīgs, fanātiķis, ideālists un profesionālis”(A. Ziedone-Kantāne), tad tehniskas grūtības ir pārvaramas. Nevar taču pieņemt, ka Ministru prezidents izrunājies vienkārši tāpat, tādēļ svarīgi noskaidrot cēloņus, paturot prātā, ka dižu vīru idejas, kā zinām no vēstures, laikabiedri parasti nav sapratuši.

Politiskie reitingi:

Ainārs Šlesers (- 7,1 punkts) *

Āris Auders (- 41,8 punkti) *

Marsels Prusts (- 49,2 punkti)

* Avots: Socioloģisko pētījumu firmas Latvijas fakti 2003. gada janvāra sabiedriskās domas aptauja

Jauni uzdevumi?

Kopš Jozefs Boiss ir darījis zināmu, ka ikviens var būt mākslinieks, arī politiskās norises ļauts uzlūkot par mākslu. Rodas iespēja citādi skaidrot Repšes kunga vēršanos pret latviešu kino un pierādīt, ka viņš nav ne “idiots” (U. Tīrons), ne “Austrumu gudrais” (E. Jēkabsons). Ja valdības sēžu atklātība ir iecerēta kā dokumentāla performance, tad — no tālrādes skatītāju viedokļa — tā ir kino sāncensis. Tādējādi ministru algu trīskāršošana vienlaikus ar kino finansējuma samazināšanu skaidrojama kā naudas pārdale par labu dokumentālajām, nevis spēlfilmām.

Nav noslēpums, ka Repšes kunga performances ļaudis sāk nesaprast, un tas atspoguļojies politisko reitingu kritumā. Vārdus “māksla ir tā, kuru saprot lielākā daļa sabiedrības” jālasa kā runātāja atgādinājumu pašam sev, kā jaunu māksliniecisko uzdevumu spraušanu, kuru nolūks ir sabiedrības sapratnes atgūšana.

Personiski iemesli?

Repšes kungs sevi ir nosaucis par labēju un konservatīvu politiķi. Konservatīvisma klasika noteic, ka atbalstāmas stipras nacionālās kultūras institūcijas (Nacionālā opera, teātris, muzejs, bibliotēka u.tml.) un ekspertu nosacīti kritēriji mākslās. Ne tik sen premjers studēja mākslu (savā oficiālajā biogrāfijā gan viņš šo faktu vairās norādīt) un mācījās gleznot, taču kritiķu atzinību viņa veikums nav guvis. Kreisā vēlme aizvietot kritiķus ar sabiedrību mākslas vērtētāju lomā tulkojama kā mākslinieka trauslās dvēseles aizvainojuma izspurgšana politiskajā retorikā. Šī versija bez šaubām krasi noraidāma.Polittehnoloģiski nolūki?

Kamēr sabiedrība nebūs atklājusi savu mākslas sapratni tautas balsojumā, visticamāk, tiks pasūtīti socioloģiskie pētījumi, lai uzzinātu, kādas ir kaut kā izredzes tikt vai netikt atzītam par mākslu. Ar mākslas darbu un to autoru vārdiem ērtības labad varētu papildināt politisko partiju un ministru reitingu tabulas. Pavērtos interesanta aina: populārāko partiju vidū, domājams, būtu Jaunais Laiks, PCTVL, seriāls Hameleonu rotaļas un Tautas partija, bet nepopulārāko — Latvijas ceļš, Sociāldemokrātiskā labklājības partija, Ģērģa Ligeti Klavierkoncerts un partija Latgales gaisma. Arī visatzinīgāk vērtēto ministru saraksts papildinātos: Māris Gulbis, Ģirts Kristovskis, Paulu Koelju un Sanda Kalniete, bet nopelto rindās: Ainars Šlesers, Aivara Ozoliņa agrīnais romāns Dukts, Āris Auders un Marsels Prusts. Var vingrināties, izdomājot jaunus politiskos saukļus: “Pat Auders mūsu valdībā ir populārāks par Prustu!”, “Aivars Ozoliņš ir lielāks nejēga par Šleseru!”, “Latvijas ceļam vieta turpat, kur Ligeti!” u.tml.

Varbūt Freids?

Valdības sēdes laikā Repšes kungs nosauca par “stulbu” Askolda Saulīša multfilmu Klāra un Rubinšteins, kas nav nekas īpašs, ja vien multfilma nebūtu domāta pieaugušajiem un premjers nebūtu pārteicies, sakot “Helēna un Rubinšteins”. Skauģiem tas šķiet zīmīgi, jo Helena Rubinstein ir turīgām dāmām labi pazīstama sieviešu kosmētikas firma, kas izcēlusies ar jaunizgudrojumiem, piemēram, 2002. gadā laižot klajā lūpukrāsu ar gaismu atstarojošiem pigmentiem. Bet nevarētu taču būt, ka Repšes kungs lietojis sieviešu kosmētiku, tā viņu nav gandarījusi un tādēļ nepatiku pret šo ražotāju viņš sublimējis, pārsakoties multfilmas nosaukumā?

Daži pat Repšes kunga vaļaspriekos — lidošanā un alpīnismā (abi saistīti ar tieksmi pēc fiziska augstuma, bet otrajā gadījumā — arī aukstuma) — saskata iluzoru kompensāciju nespējai abstrahēties un pacelties domāšanā.Ko darīt?

Ja jau sabiedrības vairākums ir tiesīgs kvalificēt mākslas darbus, tad auditorija nav jāaudzina un loģiska ir mākslas un mūzikas skolu slēgšana, kas “taupības” laikā lieti iederētos. Kādēļ apgūt klasisko kontrapunktu, itāļu kino vēsturi un gotiku, ja “lielākā daļa sabiedrības”, spriežot pēc pārdošanas rādītājiem, dod priekšroku Paula ziņģēm, Holivudas vai Ēķa—Graubas filmām un RIMI arhitektūrai?

Svarīgi izveidot arī valdības estētisko komisiju, kura izvērtētu darbus, kas pretendē uz mākslas stāvokli. Lieti noderētu jau piemirstā cekas instruktoru pieredze, kuri savulaik pirms nozīmīgām izstādēm pieņēma vai noraidīja mākslas darbus. Iespējams, būtu vietā radīt speciālu ministriju vai ministra biedru, kas nodarbotos ar “sabiedrības lielākajai daļai saprotamu mākslas darbu radīšanas stimulēšanu”. Tās programmatisko pamatu un valdības deklarācijas papildinājumu veidotu kultūras ministres Ingūnas Rībenas nolūks “padarīt kultūru pieejamu izpratnes līmenī”, nevis “demonstrējot savu intelektuālo muskulatūru”(Diena, 31.01.2003), kuru lieliski papildinātu premjera biedra Aināra Šlesera skaistuma anatomiskā izpratne.Iterāciju risks?

Pārlieku intelektuāli muskuļoti ļaudis sākuši uzdot pavisam ērmīgus jautājumus: “Vai mākslu vispār iespējams saprast?” “Vai vispār ir kas tāds, ko saprot “sabiedrības lielākā daļa””? “Vai gadījumā, ja kaut kā pastāvēšanu nosaka “sabiedrības lielākā daļas” saprašana, mums nebūtu jāatsakās arī no kvantu teorijas, spinātu pelmeņiem un valsts budžeta likuma?” Kā mēdz teikt, jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, taču aizrauties nevajadzētu, citādi varam “aiziet dažādās iterācijās”, kā norādījis Repšes kungs pats.