Reklāmas guru pēdējā reize

2005. gada 6. oktobrī Toronto rīkotā privātā un par 100 dolāriem visiem pieejamā jautājumu un atbilžu vakarā pasaules reklāmas biznesa leģenda Nīls Frenčs uz jautājumu, kāpēc reklāmas biznesa augšgalā ir tik maz sieviešu, atbildēja, ka viņas nav pārāk piemērotas šim darbam, vai apmēram tā. Pasaules medijos izcēlās skandāls, un Frenčs atkāpās no radošā direktora amata (worldwide creative director) šobrīd pasaules pelnošākajā reklāmas un sabiedrisko attiecību holdingā WPP. Savu publisko “apoloģiju”, kurā nav ne vēsts no atvainošanās par tiešām atbildēm uz tiešiem jautājumiem, Frenčs sāk ar citātu: “Džentlmenis ir tas, kurš nekad nevienu neapvaino. Bez nodoma.” (Visticamāk, šo ironisko definīciju radījis Oskars Vailds.)
Par reklāmas pasaules leģendu Nīls Frenčs kļuva, piecpadsmit gadus strādādams Āzijā, precīzāk, Singapūrā, kur viņa vadībā tapušas reklāmas kampaņas, kas saņēmušas visas iespējamās balvas un iekļautas mācību grāmatās kā piemēri. Nav izslēgts, ka šo panākumu atslēga meklējama bagātīgā dzīves pieredzē: toreadors, parādu piedzinējs Londonas gangsteru grupējumā, pornofilmu producents ir tikai dažas no nodarbēm, kurām Frenčs veltīja savu laiku, pirms kļuva pazīstams kā neordināru, arogantu un neticami sekmīgu reklāmas kampaņu autors (dažus piemērus var atrast viņa vietnē neilfrench.com). Ar viņa nesen iznākušo autobiogrāfisko grāmatu “Atvainojiet par vēžiem” (Sorry for the Lobsters) recenzenti, saskatot autorā Ernesta Hemingveja, Džeka Nikolsona un Čingishana krustojumu, mudina iepazīties visus reklāmas industrijas darbiniekus.
Nīla Frenča vizīti Rīgā pēc Ērika Stendzenieka iniciatīvas rīkoja Latvian Art Directors Club sadarbībā ar Lattelecom.

A.R.

Rīgas Laiks: Parunāsim par reklāmu.

Nīls Frenčs: Ja tas ir nepieciešams.

RL: Es pārlasīju jūsu grāmatu un ievēroju, ka jūs sevi saucat par ateistu.

Frenčs: Jā, visnotaļ.

RL: Jūs vakar teicāt – ja vien klients ir gatavs maksāt, es esmu gatavs strādāt.

Frenčs: Jā.

RL: Iedomājieties situāciju: pie jums atnāk dievs...

Frenčs: Bet nav tāda!

RL: Iedomājieties!

Frenčs: Labi.

RL: Pie jums atnāk dievs un saka: “Es zinu, ka tu man netici, bet es arī zinu, ka tu esi labākais reklāmists, kāds tur, lejā, ir. Man ir vajadzīga reklāma – manis paša reklāma. Es tev maksāšu, cik vien prasīsi.” Vai jūs varētu izdomāt reklāmu dievam?

Frenčs: Protams, nekādu problēmu! Uz līdzenas vietas. Pilnīgi noteikti.

RL: Šī ir tikai spēle, līdz ar to arī nauda nav īsta.

Frenčs: Es to patiesībā izdarītu par velti, jo par šo reklāmu es dabūtu daudz godalgu, un godalgas man palīdzētu nopelnīt vairāk naudas, nekā kāds būtu spējīgs samaksāt. Protams, ka es to darītu.

RL: Nu tad izdomājiet vienu reklāmu tepat uz vietas.

Frenčs: Tagad? Nē.

RL: Kāpēc?

Frenčs: Tāpēc ka jūs man nemaksājat.

RL: Es teicu, ka tā ir tikai iedomāta spēle.

Frenčs: Nu, par iedomātu naudu var dabūt tikai iedomātu reklāmu.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt šīs iedomātās reklāmas saturu?

Frenčs: Man ir vajadzīga sīkāka informācija. Kāds dievs? Kur?

RL: Tas dievs.

Frenčs: Nekāda dieva nav.

RL: Kristiešu–jūdu–islāmticīgo…

Frenčs: Ā, jūs domājat to? Jahve? Man liekas, ka tai vajadzētu būt teksta reklāmai. Jo bildes jau tāpat visi ir redzējuši, un tas notiek jau gadiem ilgi... Kāpēc jūs smejaties par mani?

RL: Jūs sakāt, ka visi ir redzējuši bildes?

Frenčs: Nu, jā, vai tad nav?

RL: Es neesmu.

Frenčs: Nu, ir taču bildes gan ar to čali, gan ar veco vīru, kuram tā garā, baltā bārda un kurš ar savu pirkstu pieskaras kaut kam... Čupām bilžu! Čupām attēlu, kurās redzams dievs – vai nu tieši, vai netieši. Un ja jūs domājat to dievu pretstatā kādam hinduistu dievam...

RL: Viņiem to ir papilnam.

Frenčs: Papilnam, jā. Es, piemēram, varētu uztaisīt reklāmu Zevam. Es to izdarītu, tikai... Dieva reklāma būtu tāda kā sava veida atvainošanās: ir pagājis laiks, un dievs pēkšņi ir sadomājis parādīties sabiedrībai, un viņš tiešām atvainojas par savām pārspīlētajām reakcijām Vecajā Derībā. Bet ir jāņem vērā, ka tas notika pirms četrtūkstoš gadiem un kopš tā laika viņš ir nedaudz paaudzies un vairs neslaktē cilvēkus tikai tāpēc, ka to viedoklis atšķiras no viņējā. Vārdu sakot, viņš ir kļuvis daudz jaukāks. Tā sīkā ķibele šajā sistēmā ar viņa dēlu... Bet ir taču zināms, ka dēli mēdz bēgt no mājām, viņi visi ir jukuši. Tāpēc – atvainojiet par manu pusaudzi dēlu. Un Muhammeds – vēl viens ķertais. Jauks zēns, bet ar putniem galvā. Aizmirstiet par viņiem! Es esmu dievs, es esmu īstais. Tātad mums ir jauna sistēma. Jaunajā sistēmā visus krustus metam pa logu ārā, visas bārdas un garos paltrakus – pa logu ārā. Tagad tikai es pats – es esmu boss, klausiet mani! Dariet, ko es jums saku, un nekādi mēri pasauli vairs nepiemeklēs, to es apsolu. Sarunāts? Nekādu mēru.

RL: Tas izklausās pēc nepatiesu solījumu došanas.

Frenčs: Kāpēc? Es viņam ticu! Man nav iemesla viņam neticēt. Kas zina, varbūt šoreiz tas ir pa īstam... Mans darbs ir tikai taisīt reklāmas.

RL: Tieši tā! Savas grāmatas beigās jūs reklāmistus raksturojat kā algotus meļus.

Frenčs: Jā!

RL: Ko jūs ar to domājat?

Frenčs: Nu, advokāti arī ir algoti meļi. Viņi uzņemas apsūdzētā aizstāvību. Kamēr viņi nav simtprocentīgi droši, ka apsūdzētais ir vainīgs, viņi to var aizstāvēt. Pat ja viņiem ir 99% pārliecība, ka šis džeks ir slepkava vai pederasts, viņi to var aizstāvēt. Man ir tāda pati attieksme pret reklāmu. Ja vien es neesmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tā lieta cilvēkiem atnesīs ļaunumu, es to reklamēšu. Ja tas nepārkāpj likumu, es to darīšu.

RL: Es nezinu par citām valstīm, bet Latvijas likumos ir pants, kas nosaka, ka maldinoša reklāma ir kriminālnoziegums – par to var dabūt divus gadus.

Frenčs: Tas ir interesanti. Latvija droši vien ir vienīgā valsts pasaulē, kur darbojas šāda norma.

RL: Citās valstīs nav pantu par maldinošu reklāmu?

Frenčs: Nē, ir, bet par to ir atbildīgs klients, nevis aģentūra. Klientu var izčakarēt par neslavas celšanu vai apmelošanu, vai krāpšanu – ir visādi veidi, kā viņu izčakarēt. Bet jūs kā viņa aģents nenesat nekādu atbildību. Likumsargi uzskata, ka jūs bez viltus vienkārši noticējāt tam, kas jums tika stāstīts, un izdarījāt to, ko no jums prasīja. Vai reklāma ir maldinoša vai nav, tā nav jūsu problēma.

RL: Latvijā gan arī par to ir atbildīgs klients, nevis aģentūra. Bet paturot prātā, ko jūs teicāt par melošanu...

Frenčs: Kā tur palika ar dievu? Vai es dabūšu no viņa pasūtījumu?

RL: Man jāpajautā. Es esmu tikai pazemīgs pārstāvis, es nepieņemu lēmumus. Man būs jārunā ar klientu.

Frenčs: Iespējams, vēl viena prezentācija?

RL: Varētu būt, ka jā. Tai droši vien nepietiks ar piecām minūtēm.

Frenčs: Varbūt pāris tūkstoši gadu?

RL: Tik ilgi nebūs, bet jums ļoti labi samaksās, ja jūsu piedāvājumu pieņems. Starp citu, varbūt jūs zināt kādu reklāmistu, kurš varētu dievam uztaisīt labāku reklāmu nekā jūs?

Frenčs: Es zinu cilvēkus, kuri var uztaisīt labu reklāmu, bet nevienu, kurš prastu formulēt argumentus labāk par mani. Un man liekas, ka jūsu misteram Dievam ir nepieciešams labs, loģisks pierādījums, nevis lieliska bilde.

RL: Vai tas, ka jūs esat viens no labākajiem pierādījumu formulētājiem, ir viens no iemesliem, kāpēc Džims Ečinsons (Jim Aitchinson) jūs dēvē par pārliecinošāko reklāmas guru uz šīs planētas?

Frenčs: Es domāju, ka... “uz šīs planētas” – kā frāze – noteikti skan labāk nekā “pasaulē”. Un tā nozīmē to pašu.

RL: Bet vai jums ir kāda nojauta, kāpēc viņš jūs sauc par pārliecinošāko reklāmas guru uz šīs planētas?

Frenčs: Hmm, jā... Ja runājam atklāti, vecās “zvaigznes” no šī biznesa jau ir aizgājušas. Vai ir mirušas. Vai ir atmetušas reklāmai ar roku. Un tie, kuriem ir kādas personības iezīmes, tiek ātri norakti. Rezultātā mums šodien ir daudz gudru reklāmistu, ar kuriem ir ļoti, ļoti, ļoti garlaicīgi runāt. Bet es neesmu garlaicīgs.

RL: Vai šis garlaicīgums nav kaut kā saistīts ar faktu, ka reklāmas bizness mūsdienās atrodas piecu sešu lielu holdingkompāniju rokās?

Frenčs: Man liekas, ka daļēji tas tā ir. Un cilvēki, kas nav garlaicīgi, vada paši savas aģentūras savā stilā – piemēram, Ēriks Stendzenieks. Bet viņiem nav laika kļūt par personībām; man bija laiks par tādu kļūt – kamēr es strādāju. Tagad man tas vairs nav jādara, bet tas kaut kā velkas līdzi.

RL: Vai jūs varētu izcelt pāris faktoru, kuriem ir bijusi vislielākā nozīme jūsu tapšanā par personību?

Frenčs: Pirmais faktors ir alkatība. Otrais, man liekas... Faktiski arī alkatība.

RL: Alkatība nav sevišķi individualizējošs faktors.

Frenčs: Jūs vaicājāt – kādi faktori... Kad es tā padomāju, visu, ko esmu darījis, es darīju aiz alkatības. Es gribēju vairāk naudas, vairāk slavas – tāpēc, ka slava dos man vairāk naudas un lielākus panākumus, un tāpēc, ka panākumi atnesīs man slavu un slava atnesīs naudu. Tā ka patiešām – pamatā visam ir tas, ka es gribu vairāk naudas.

RL: Varbūt mums ir dažādas izpratnes par to, kas ir personība, bet, kad jūs teicāt, ka jums ir bijis laiks tapt par personību, es iedomājos, ka jums ir kaut kas, kā citiem nav, – kāda individuāla iezīme. Jo alkatība piemīt daudziem cilvēkiem, kuri tomēr nekļūst par Nīlu Frenču Otro.

Frenčs: Es jūs saprotu. Labi – ikonoklasms.

RL: Tas jau ir tuvāk tam, ko es gribēju.

Frenčs: Tas bija apzināts lēmums. Kaut arī esmu dumpinieks un gangsteris, un kas tik viss ne, kad aizbraucu uz Āziju, es sapratu, ka varu izgudrot un radīt sevi no jauna. Visa tā bagāža, ko vedu līdzi no Londonas, nebija nekur pazudusi, bet es varēju sevi izmainīt, jo viņi taču nezināja, kas es tāds par putnu esmu. Nu tad es būšu ikonoklasts. Viss, ko es rak­stīju un darīju, tika darīts ar mērķi – pasvītrot šo īpašību.

RL: Cik plašā nozīmē šis ikonoklasms būtu jāsaprot? Jo kā termins tas nāk no reliģijas vēstures un tam ir visai specifiska nozīme.

Frenčs: Protams, es to lietoju ne šādā specifiskā nozīmē. Kā lai to pasaka? Es jums pastāstīšu vienu gadījumu. Kādu dienu – toreiz es jau biju godalgots un slavens – pie manis pienāca viens no Singapūras valdības vīriem, Džordžs Lī, un teica: “Nīl, valdība vēlas, lai Singapūra kļūtu par radošo industriju centru Āzijā. Mēs par to esam runājuši un gribam jums jautāt, vai jūs varat to izdarīt.” Es teicu: “Jā, varu. Bet pirms tam es gribu, lai jūs atnāktu rītdien uz manu lekciju.” Tas bija laiks, kad visi gribēja strādāt pie mums, un es meklēju jaunu reklāmas tekstu rakstītāju vai galveno mākslinieku, cilvēku ar radošu dzirksteli. Uz lekciju bija atnākuši kādi 40–50 cilvēki, visi studenti. Pēdējais atnāca ministrs un nostājās pašā telpas galā – tik klusi, ka neviens viņu pat nepamanīja, viņš bija foršs čalis. Es viņiem nolasīju priekšā vairākus apgalvojumus. Pirmais bija pilnīgi patiess. Es teicu: “Starp citu, ja kādam liekas, ka es savos apgalvojumos aizklīstu no patiesības, sakiet uzreiz, un mēs to apspriedīsim.” Mans nākamais apgalvojums jau bija strīdīgāks. Trešais jau bija uz robežas ar pilnīgām blēņām. Ceturtais apgalvojums bija vistīrākās blēņas – absolūts sviests. Zālē pacēlās maza rociņa. Es teicu: “Jā, kas?” Es netaisījos padoties bez cīņas. Un viņš teica: “Man liekas, ka jūsu pēdējais apgalvojums un, iespējams, arī iepriekšējais... īsti neatbilst patiesībai.” Es teicu: “Tā, nāc šurp te pie manis. Tu esi pieņemts. Tu biji vienīgais, kuram pietika drosmes pateikt, ka man nav taisnība. Visi pārējie varat iet mājās.” Lūk, kad viņi bija aizgājuši, Džordžs Lī pienāca pie manis un teica: “Tas viss bija ļoti interesanti, bet ko jūs ar to gribējāt likt man saprast?” Es teicu: “Es gribēju likt jums saprast, ka šim puikam ir dumpinieka dvēsele. Es viņu izaudzināšu par īstu dumpinieku. Kad es būšu beidzis, viņš būs jauns Če Gevara. Vai jūs gribat, lai es jums izaudzinu veselu dumpinieku paaudzi?” Viņš teica: “Jā.” “Bet te, lūk, ir problēma! Ja jūs izlaidīsiet šo džinu no pudeles, tas nepaliks tikai reklāmas aģentūru sienās. Dumpinieki apšauba visu! Un viņš apšaubīs ne tikai reklāmu, bet arī mākslu, politiku, ekonomiku... Vai jūs gribat, lai jums būtu vesela paaudze šādu apšaubītāju? Es to varu izdarīt! Bet jums būs grūti viņus saturēt grožos. Tas ir tāpat kā ar dēliem – kā jūs piedabūsiet viņus palikt fermā pēc tam, kad viņi ir redzējuši Parīzi? Nekā! Es varu to izdarīt, bet man liekas, ka jūs lāgā neapzināties, ko lūdzat.” Un viņš teica: “Varbūt vēlāk? Labāk vēlāk.” Tas, lūk, ir tas, ko es saprotu ar vārdu “ikonoklasms”, – lauzt cilvēku priekšstatus. Taču jo vecāks tu kļūsti, jo mazāk gribas kaut ko lauzt.

RL: Vai šī laušana ir pašmērķis vai līdzeklis kaut kam citam?

Frenčs: Nē, kā jau jebkurai mākslai, tai ir...

RL: Tā ir māksla?

Frenčs: Jā. Viss, ko jūs darāt, ir māk­sla. Prasmes, mācēšanas nozīmē. Lai kaut ko sasniegtu, kaut kas ir jāsagrauj. “Bet līdz šim mēs esam darījuši tā...” – “Tas ir pilnīgs mēsls. Man ir taisnība, un jūs visi maldāties.” Var izrādīties, ka beigās man nebūs taisnība, taču man jābūt pārliecinātam, ka man ir taisnība. Ikonoklasts saka: “Nonsenss. Sākam no gala.”

RL: Tātad ikonoklasms ir pirmā lieta, kas veidojusi jūsu personību. Vai varat nosaukt vēl kādu?

Frenčs: Varu jums minēt vēl vienu lietu, kas es nebiju un par ko man bija jākļūst. Pateicoties savai iepriekšējai darbībai Anglijā un Eiropā, es, atklāti sakot, biju kļuvis par tādu kā gangsteri. Tad es pie sevis domāju: ja tu gribi būt ikonoklasts, tev nāksies samierināties ar to, ka tu būsi diezgan baismīgs un garlaicīgs tips, nedaudz līdzīgs Kristum – vēl vienam ikonoklastam. Bet es zinu, ko darīšu – es kļūšu par ārkārtīgi patīkamu ikonoklastu. Tev, Nīl, tikai jāiemācās šarms. Nu, un tad man tas bija jāiemācās – jo šarms man nekad nav piemitis. Es zinu, ka esmu baigi šarmants! Es tiešām esmu. Bet es to esmu iemācījies.

RL: Un kādi ir labākie triki?

Frenčs: Es reiz Lī Klovam (Lee Clow) vaicāju, kādai ir jābūt reklāmai, un viņš man teica, ka tai ir jāspēj iepatikties. Viņš teica: “Ja tev iepatiksies pārdevējs, tu nopirksi arī viņa preci.” Gudra doma! Tad es nolēmu kļūt par tādu, kas prot iepatikties, – bet tā, lai tas būtu ticami. Jo man ar manu ģīmi...

RL: Tajā patiešām ir kaut kas no gangstera.

Frenčs: Jā, pilnīgi noteikti. Katrai rievai tajā ir savs stāsts. Nu, un kad cilvēki saka: “Viņš izskatās briesmīgs,” – man ir jāliek viņiem domāt: “Īstenībā viņš ir tiešām jauks cilvēks!” Un šis pārsteigums padara mani viņu acīs vēl daudz pievilcīgāku, jo viņi ir tik atviegloti, ka es, izrādās, nemaz netaisos viņus mušīt nost. Viņi sāk tevi uzskatīt par daudz patīkamāku, nekā tu patiesībā esi. Tas tā noteikti ir ar mani, jo savā būtībā es esmu ļoti nepiedodošs, nejauks radījums. Tādēļ man vajadzēja praktizēt šarmu.

RL: Vai jūs to darījāt spoguļa priekšā?

Frenčs: Es esmu trenējies smaidīt spoguļa priekšā, jā.

RL: Cik ilgi?

Frenčs: Es sev teicu: “Pamēģini šo smaidu. Nēēē... Pamēģini kādu citu. O, tas jau ir labāk! Pamēģini ar uzacīm. O, izskatās smieklīgi! Man patīk uzacis. Lieto uzacis!” Tas ir treniņš. Tad es aizgāju uz bāru vai kādu ballīti, vai biroju un skatījos, kā tas darbojas. Un es pamanīju reakciju, kad es pacēlu uz augšu uzacis: “Āāā...” Meitenēm patīk uzacis. Es to nesen iemācīju arī savam dēlam. Es teicu: “Iemācies šo triku ar uzacīm, tas darbojas.” Tagad arī viņš māk pacelt uzacis. Jā, tieši tā! Jūs arī varat to izmēģināt. Jocīgi, ka tas sejai piešķir tādu pievilcīgumu. Man patīk šo triku izmantot, jo es biju baismīgs tips, bet nolēmu, ka tāds nebūšu. Kļūt par pievilcīgu ikonoklastu nemaz nebija tik vienkārši.

RL: Tātad šarms un ikonoklasms. Šarms jums bija jāiemācās, ikonoklasts jau jūs bijāt tāpat. Vai ir vēl kāds tikpat nozīmīgs faktors, kas iespaidojis jūsu personību?

Frenčs: Jā... Kad es aizbraucu uz Āziju, es kādu dienu sev teicu: “Vai tu kādreiz esi pamēģinājis, ko nozīmē smags darbs?” Es pamēģināju, un tas kļuva par narkotiku. Smags darbs – aiz cilvēciskās nepieciešamības robežām, aiz sāpju sliekšņa. Spēt strādāt visu dienu un nakti, 24 stundas no vietas, uztaisīt kaut ko, ko vairs nav iespējams uzlabot, bija narkotika. Briesmīga narkotika! Jo es tā vien tik strādāju. Nekad iepriekš es to nebiju darījis.

RL: Un kādu kaifu jūs no tā guvāt?

Frenčs: Lielākā vilšanās manā iepriekšējā darbā bija tāda, ka pēc darba pabeigšanas, uz to atskatoties, bieži bija sajūta: “Kāda suņa pēc tu to darīji? Tev iznāca gandrīz labi, būtu varējis iznākt labs darbiņš, bet iznāca sūds. Un iemesls tam ir tāds, ka tu nestrīdējies, tu necīnījies, nespārdījies, nekliedzi...” No šī brīža, izkāpjot no lidmašīnas, mēs nekad vairs neatkārtosim šo kļūdu! No šī brīža katrai reklāmai, kas izies no mūsu aģentūras, būs jābūt tādai, lai gadu vēlāk, uz to skatoties, mēs teiktu: “To nav iespējams uzlabot. Varbūt tā nav laba kā reklāma, bet es to nevaru uzlabot.” Es vairs negribēju izšķiest savu dzīvi, taisot otršķirīgus sūdus.

RL: Un tagad jums vairs nav tās “kāpēc es to darīju” sajūtas?

Frenčs: Nē, man nav bijusi šī sajūta jau... Jo man ir dēls. Mans darbs ir mans dēls. Bet pēdējo divdesmit – nē, piecpadsmit – gadu laikā es ne reizes neesmu vēlējies, kaut es kaut ko būtu darījis citādi. Ne reizes.

RL: Tā kā jūs pieminējāt savu dēlu, es gribētu citēt savu draugu, kurš jau ir miris. Viņš reiz teica, ka melot savam bērnam ir ne vien kļūda, ētiski nosodāma rīcība, bet ka tādējādi jūs sevi kā tēvu iznīcināt.

Frenčs: Tas ir nāves grēks.

RL: Kā jūs paskaidrotu, kāpēc melošana jebkuram, ieskaitot savu bērnu, ir grēks? Kāpēc melošana ir tik slikta?

Frenčs: Nu... Sāksim ar bērniem. Melot savam bērnam nozīmē noliegt sevi pašu, jo bērns ir tevis radīts produkts. Viņu kropļojot, tu kropļo pats savu produktu, un tas var nekad vairs neatgūties. “Kropļot” nozīmē locīt, piešķirt citu formu, izraisīt tajā kādu trūkumu, kas tam varēja arī nepiemist, – un tas nav tavs darbs. Tavs darbs ir novērst viņā trūkumus, panākt, lai viss darbojas gludi. Viņa dzīvei ir jābūt gludai – līdz brīdim, kad viņš pats to sačakarē. Bet tā nedrīkst būt tava vaina! Kaut kādā brīdī viņš pats to salaidīs grīstē, izdarot kaut ko stulbu, jo tādi mēs esam, bet tu nedrīksti būt tam par cēloni. Ja tu melo, ir divas iespējas: a) tu mēģini nostādīt sevi augstāk par viņu, un bērns to galu galā sajutīs un pārstās tev ticēt, vai b) tu vēlies panākt, lai bērns darītu to, ko tu gribi, bet kas viņam nav organiski. Tāpēc nemelo! Saki viņam patiesību un tad dod izvēli: “Es domāju tā. Tu neesi spiests to darīt. Es tev varu pateikt, kāpēc man liekas, ka tev vajadzētu to darīt, bet spiest es tevi nespiežu.” Mēs ar Danielu visu laiku tā kaulējamies. Viņš man saka, kas viņam manī nepatīk. Mēs par to pastrīdamies, un, ja viņš paliek pie sava un saka: “Nē, tā ir tava problēma, tēt,” – es atbildu: “Labi, es to izlabošu. Bet tev ir jādara, lūk, šāda lieta.”

RL: Cik vecs ir jūsu dēls?

Frenčs: Piecpadsmit. Bet es joprojām esmu vardarbīgs mērglis. Kad es zaudēju savaldību, es paņemu kādu aiz deguna un saku: “Es izraušu tavu sūda rīkli.” Man nevajadzētu tā darīt. Tad dēls man lūdz: “Vai tu nevarētu pārtraukt?” Es saku: “Tas, zini, nav viegli. Piecdesmit gadus es esmu rāvis cilvēkiem rīkles, un, godīgi sakot, man tas patīk.” Un viņš saka: “Vai tu tomēr nevarētu pārtraukt? Tu man prasi nelamāties, bet, skat, ko tu pats dari. Es pārtraukšu lamāties, ja tu pārtrauksi ķerties cilvēkiem pie rīkles.” – “Vai es drīkstu mazliet ķerties pie rīkles?” – “Mazliet jā, bet es savukārt reizēm teikšu “peža”.” – “Sarunāts.” Šī kaulēšanās ir jautra lieta. Viņš zina, ka es viņam nemelošu. Ja viņš man uzdod neērtu jautājumu, es saku: “Tev ir divas iespējas – es tev atbildēšu tagad, bet tas tevi var satraukt, vai arī es atlikšu atbildi līdz brīdim, kad tu ar to tiksi galā.”

RL: Vai ir vēl kāds, kuram jūs nekad negribētu melot?

Frenčs: Nē. Es meloju, lai sagādātu viņiem prieku. Mēs visi tā darām! “Jēziņ, cik tu burvīgi izskaties, saulīt!” Saulīte nemaz tik burvīgi neizskatās, bet tas viņai dara prieku. Tie ir meli. Bet nevienam no tā sliktāk nekļūst. “Goda vārds, es neesmu dzēris ne piles! Visu nakti tikai ūdeni. Patiešām!” Tie ir meli. Vai jūs man ticat? Es nezinu. Bet tie ir meli. Piedodiet, mēs visi melojam.

RL: Tātad vienīgi dēlam melot ir slikti.

Frenčs: Jā.

RL: Mēģiniet iztēloties kādu audzinošu vai didaktisku situāciju, kurā jūsu dēls prasa jums padomu. Viņš par kaut ko domā, un jūs redzat, ka šīs viņa domas ir iespaidojusi kāda konkrēta reklāma.

Frenčs: Labi, turpiniet...

RL: Pieņemsim, ka tā ir jūsu reklāma. Vai jūs mēģinātu gaisināt viņa ilūzijas, vai kā jūs viņam paskaidrotu...?

Frenčs: Es lieliski saprotu jautājumu. Tas ir ļoti labs jautājums. Un atbilde ir – jā, es viņam teiktu: “Man diemžēl tev jāsaka, ka šī reklāma ir mēsls, draudziņ.” Un tad viņš, protams, teiktu: “Bet, tēt, tu taču to uzrakstīji!”, es atbildētu: “Jā, bet es esmu algots melis. Tikai pret tevi es tāds neesmu. Un tāpēc es tev saku, kā ir.”

RL: Bet ja reklāmista darbs ir algota melošana, vai labai reklāmai ir vēl kāda cita jēga, izņemot reklamētā produkta pārdošanu?

Frenčs: Nē.

RL: Pilnīgi nekādas?

Frenčs: Pilnīgi nekādas.

RL: Arī ne estētiska? Jūs teicāt, ka, atskatoties uz kādu no saviem darbiem, jūs zināt, ka to nav iespējams uzlabot. Tas izklausās pēc tā, ka, neskaitot produkta pārdošanas ideju, jūs reklāmā ieliekat vēl kādu papildu vērtību vai kvalitāti.

Frenčs: Ā, nē, tur jums ir pilnīga taisnība! Bet, redziet, es uzskatu, ka tad, kad esmu reducējis savu darbu līdz minimumam, līdz punktam, kad neviens no tā elementiem vairs nav atmetams, – un tieši to es vienmēr cenšos darīt –, tad esmu pateicis savu sakāmo lasītājam un izdarījis to, cik labi vien spēju. Un dīvainā kārtā forma vienmēr ir sekojusi funkcijai – reklāma beigās izskatās forši! Mazāks lietu skaits bildē izskatās labāk nekā lielāks, līdz ar to tā ir estētiski pievilcīga. Mazāk ir vairā-āk, mazāk ir vairā-āk, saprotiet to! Bet tā nav estētiski pievilcīga tāpēc, ka es tā speciāli būtu gribējis, bet gan tādēļ, ka, būdama estētiski pievilcīga, tā “strādās” labāk un dos cilvēkiem iespēju dzirdēt, ko es gribu pateikt. Estētika pakļaujas komunikācijas mērķim.

RL: Jūs piekritāt, ka viens no faktoriem, kas iespaido mūsdienu reklāmas biznesu, ir varas koncentrācija dažu kompāniju rokās. Vakar jūs teicāt, ka tas var atstāt negatīvas sekas uz pašu biznesu – piemēram, padarot to vienveidīgāku, anēmiskāku.

Frenčs: Principā tam tā nevajadzētu būt. Jo katrai no tām piecām kompānijām vajadzētu izmisīgi censties atšķirties no pārējām četrām. Bet dzīvē – jums ir taisnība, tās visas ir sākušas ražot pilnīgi vienādu produkciju. Un tas ir kaut kas, ko es nesaprotu – it kā šīs kompānijas vadītu nevis radoši cilvēki, bet grāmatveži. Grāmatvežiem liekas, ka no finanšu viedokļa efektīvāk ir ražot, nedomājot, ko ražo. Un, tā kā visas aģentūras vada šādi cilvēki, kuri vadās pēc principa “dari maz, pārdod pa dārgo, taisi naudu”, tad arī nav brīnums, ka viņu produkcija ir tik vienveidīga.

RL: Mani pārsteidz tas, ka Latvijas reklāmas aģentūru produkcijā ir uzskatāms iztēles trūkums. Vai jūs ko līdzīgu esat pamanījis arī citur?

Frenčs: O, jā! Pilnīgs iztēles trūkums. Reklāmistu vidū ir lielāks iztēles trūkums nekā starp zobārstiem!

RL: Tas ir pārsteidzoši, vai ne?

Frenčs: Tas ir reakcionārs darbs, bet tam būtu jābūt revolucionāram darbam.

RL: Vai jūs varētu palīdzēt cilvēkam, kurš nav īpaši apveltīts ar iztēli, bet kurš to apzinās un vēlas savas iztēles spējas uzlabot? Kāds būtu jūsu padoms?

Frenčs: Kas liek jums domāt, ka ir iespējams palīdzēt kādam, kam nav iztēles?

RL: Nu, viņš vēl ir jauns, tikko sācis strādāt...

Frenčs: Tātad mēs vēl nezinām, vai viņam tiešām nav iztēles, vai tā? Ja viņš ir jauns.

RL: Bet viņa darba rezultāti nav īpaši iespaidīgi. Un jums ir jāizvēlas – palīdzēt viņam attīstīt iztēli vai atlaist no darba un teikt: “Ej strādā par pastnieku.”

Frenčs: Es esmu to darījis daudz reižu. Tu atrodi kādu, kurš izskatās pēc īsta flegmas – tāds darba vērsis –, un tu domā: “Tu man tīri labi patīc, bet tev ir jāspēj izdarīt vairāk. Tajās smadzenēs, tajās vērša smadzenēs ir jābūt kaut kam vēl... Es došu tev iespēju.” Un tad tu apsēdies ar viņu parunāties un saki: “Man ļoti žēl, Maik, bet tev vajag... Pieklājība ir ļoti laba īpašība saskarsmē ar cilvēkiem, bet tā nenāk par labu tev kā reklāmistam. Tu esi jauks, likumpaklausīgs čalis un tu vari tāds būt arī turpmāk. Bet es gribu, lai tad, kad tu ienāc birojā, tu aizmirstu par to un kļūtu par misteru Dumpinieku. Es gribu redzēt, uz ko tu esi spējīgs. Parādi, ko tu spēj! Jo citādi, es tev apsolu, es varu piezvanīt un dabūt tev izcirtēja darbu gaļas veikalā.” Es esmu to darījis! Daudz reižu.

RL: Izklausās, ka vienīgā lieta, kas cilvēkam nepieciešama, ir drosme.

Frenčs: Jā.

RL: Tātad iedvesma sekos.

Frenčs: Jā, tā es domāju. Varbūt kļūdos, bet es domāju, ka vispirms ir drosme un tikai pēc tam nāk iztēle un radošums. Jo, ja trūkst drosmes, radošumam nav nekādas jēgas. Tas ir tāpat kā dūrē sišana – tev ir forši, bet nevienu citu tas neinteresē.

RL: Kas tai vainas?

Frenčs: Vainas nav nekādas, bet tas arī tevi nepadarīs slavenu.

RL: Dūrē sišana?

Frenčs: Jā, jo neviens taču nezina, ka tu lieliski pavadi laiku!

RL: Nē, ja vien tu to nedari Taimskvēra vidū.

Frenčs: Ā, nu, tas ir citādi. Tas jau ir hepenings!

RL: Vai jūs zināt Diogenu, kiniķi?

Frenčs: Jā, es mīlu Diogenu!

RL: Viņš reiz nodarbojās ar dūrē sišanu Atēnu tirgus laukumā.

Frenčs: Hm, to es nezināju...

RL: Un kāds viņam to pārmeta.

Frenčs: Jā, tas ir labs vārds...

RL: Bet Diogens nesamulsa. Viņš teica: “Es būtu laimīgs, ja es varētu apmierināt arī izsalkumu, vienkārši paberzējot vēderu.”

Frenčs: Āā, burvīgi! Ļoti labi! Ļoti labi, tas man patīk! Šo stāstu es nebiju dzirdējis. Tas man noteikti kaut kur jāizmanto!

RL: Bet jūs neesat sitis dūrē Taimskvērā?

Frenčs: Nē, ne pārāk bieži. Neviens to tāpat neievērotu...

RL: Es šajā grāmatā neko neatradu par...

Frenčs: Par dūrē sišanu? Jā, par to tur gandrīz nekā nav.

RL: Nē, jautājums ir par ko citu. Vai jūs varētu atklāt savus iedvesmas avotus? Vai jums tādi ir?

Frenčs: Mmm...! Man šodien ir bijušas trīs intervijas. Iepriekšējā bija ļoti pārsteidzoša, jo tas čalis neko daudz nezināja par reklāmu. Varbūt tieši tāpēc. Pirmā intervija bija nenormāli slikta. Un viņi visi uzdeva vienu un to pašu jautājumu.

RL: Par iedvesmas avotiem?

Frenčs: Jā.

RL: Atvainojiet.

Frenčs: Nav par ko! Jo tas liek aizdomāties par to, kas ir šie avoti. Iedvesmas avoti ir atkarīgi no tā, uz ko tu esi iedvesmots. Lasīšana ir palīdzējusi manai rakstīšanas prasmei – tātad tā, plaši ņemot, būtu viens iedvesmas avots. Bet kas attiecas uz idejām, gandrīz visas savas idejas es ņemu no cilvēkiem. No tā, ko mēs pašlaik darām, – no sarunas. Parasti tās ir sarunas pie glāzes, bet ne vienmēr. Un tas ir smieklīgi, jo mani visu laiku biksta: “Mums vajadzētu aiziet uz operu vai uz tādu un tādu muzeju vai apskatīt tādu un tādu pieminekli...” Tas nav vārdiem pasakāms, cik maz man gribas kaut ko no tā visa redzēt. Bet sēdēt bārā un vērot cilvēkus, klausīties viņu sarunās – vai nu pāri plecam, vai aci pret aci – tas ir fascinējoši! Tā ir tā atšķirība starp cilvēkiem Rīgā un Parīzē vai Rīgā un Londonā vai Londonā un Parīzē. Vērojot cilvēkus un klausoties viņos, var iemācīties daudz vairāk, nekā apmeklējot kādu muzeju.

RL: Jūs pieminējāt lasīšanu. Kas vēl bez Hemingveja uz jums ir atstājis iespaidu?

Frenčs: Lubenes. Man patīk lubenes. Es tās daudz lasu. Esmu mēģinājis lasīt visus dižos, bet es tos nevaru palasīt! Zinu, ka man to vajadzētu, – bet es nevaru! Es no tā negūstu nekādu prieku, un kāpēc man būtu jāmokās tikai tāpēc, lai būtu kaut ko izlasījis? Tāpēc es lasu visādus draņķus. Detektīvus es lasu čupām! Bieži vien jau pirms beigām zinu, kurš ir slepkava, un tad man ir vilšanās sajūta. Tas ir tāpēc, ka es tos lasu tādos kvantumos. Zinu, ka sliktais džeks parādīsies pirmajā nodaļā, tad pazudīs un vēlāk atkal uzpeldēs. Bet, ja tas ceļojums pa vidu ir bijis foršs – man nav iebildumu! Zinu, kurš to izdarīja, bet man gribas zināt, kā viņu atklāja. Sižeta uzbūvēšana ir fascinējoša lieta, tā man patīk! Pēdējais dzīves stāsts, ko esmu lasījis, bija Kīta Ričardsa biogrāfija. Superīga grāmata. Man baigi patika. Bet vispār cilvēku dzīves man ir vienaldzīgas.

RL: Izņemot jūsu paša dzīvi...

Frenčs: O, tā gan man nav vienaldzīga. Bet, kad darbs ir padarīts – fū, ar to ir cauri!

RL: Vai tāpēc jūs vakar savā runā blefojāt?

Frenčs: Neatceros... Tieši kurā brīdī es blefoju?

RL: Pirms iet jūs klausīties, es ielūkojos jūsu mājaslapā...

Frenčs: Jūs droši vien bijāt vienīgais, kas to darīja. Turpiniet...

RL: Visā savā runā jūs nepateicāt neko tādu, kas nebūtu izlasāms šajā mājaslapā.

Frenčs: Protams. Kāpēc gan man būtu jāgatavo runa speciāli kaut kādai Rīgai?

RL: Ā, saprotu. Tātad tā bija nevis blefošana, bet gan ekonomiska attieksme.

Frenčs: Pilnīgi noteikti. Ar to pašu runu es uzstājos visur, kur vien esmu bijis pēdējo desmit gadu laikā.

RL: Vai tas nav garlaicīgi?

Frenčs: Nē, īstenībā nav, jo parasti jau izraisās kaut kāda diskusija. Kāds saka: “Jums nav taisnība! Tas ir sūds,” – un tas ir forši. Izmantojot to, kas ir manā mājaslapā, es faktiski varētu runāt astoņas stundas no vietas.

RL: Jūs nogurtu.

Frenčs: Jā, bet es varētu! Nav jēgas mācīties kaut ko jaunu, ja cilvēki tāpat nereaģē. Kāda tam jēga? Un 90% cilvēku vienkārši nereaģē.

RL: Un tas tā ir visās valstīs?

Frenčs: O, jā, jā.

RL: Visur vairāk vai mazāk viens un tas pats?

Frenčs: Šī bija otra garlaicīgākā runa pēdējo trīs gadu laikā – bet tikai otra garlaicīgākā. Garlaicīgākā bija Grieķijā.

RL: Kā Ēriks pārliecināja jūs atbraukt?

Frenčs: Viņš man atsūtīja šīs sievietes fotogrāfiju: “Tas viss pieder tev...”

RL: Un ar to pietika?

Frenčs: “...vari rīkoties ar viņu, kā sirds vēlas.”

RL: Vai viņa par to zina?

Frenčs: Nē. Nē, tas bija joks. Es teicu: “Vai Rīgā vēl kāds ir bijis?” Viņš teica: “Jā, Stīvs Henrijs te bija.” Es piezvanīju Stīvam Henrijam – viņš ir mans draugs – un jautāju: “Mani ielūdz uz Rīgu. Vai man braukt?” Viņš teica: “Brauc! Brauc, tev tur patiks! Vienkārši brauc.” Es teicu: “Vai tu esi drošs par to?” Viņš teica: “Jā! Ja gribi paēst ar mani pusdienas, es tev izstāstīšu, kāpēc. Bet vari man ticēt – nedomā un brauc!” Tad es piezvanīju Ērikam un teicu: “Labi, Ērik, es braucu.”

RL: Kur jūs dzīvojat?

Frenčs: Pašlaik Spānijā.

RL: Kāpēc?

Frenčs: Tāpēc, ka tur ir siltāks nekā Anglijā. Es slikti panesu aukstumu. Man saka, ka tik silts rudens kā šajās dienās Latvijā esot brīnums. Man šāds laiciņš ļoti patīk, jo es neciešu aukstumu. Tāpēc man arī Anglijā nepatīk...

RL: Vai jūs domājat, ka Stīvs Džobss ir mārketinga ģēnijs?

Frenčs: Nekad neesmu viņu uzskatījis par mārketinga ģēniju. Ātrā atbilde ir tāda, ka es nekad par to neesmu domājis. Man liekas, ka viņš bija ģēnijs tādā nozīmē, ka radīja produktus, kas ir izmainījuši pasauli. Bet man nešķiet, ka mārketings bija viņa stiprā puse. Es to zinu tikai no sarunām ar Lī Klovu un zēniem, kas kopā ar viņu strādājuši. Viņi apbrīnoja viņa datortehniķa spējas, bet uzskatīja viņu par ļoti nepatīkamu jaunu cilvēku – kas arī viņš, visticamāk, bija. Man liekas, ka viņš vienkārši algoja labus mārketinga speciālistus. Tādam darbam nepietiek tikai ar nullītēm un vieniniekiem.

RL: Man ir iespaids, ka publiskajā telpā katru dienu parādās milzīgs daudzums visādu stulbību.

Frenčs: Tas ir neticami, vai ne?

RL: Kāds, jūsuprāt, ir galvenais stulbību cēlonis?

Frenčs: Gandrīz visas stulbības pašlaik – agrāk varbūt bija cits cēlonis – ir politkorektuma produkts vai blakusprodukts.

RL: Mans pēdējais jautājums attiecas uz jūsu grāmatas nodaļu “Pēdējais vārds”, kurā dažas lietas man likās ļoti smieklīgas.

Frenčs: Tas tā arī bija domāts.

RL: Taču es tā arī nesapratu, ko jūs izvēlētos par saviem pēdējiem vārdiem.

Frenčs: Tas gan ir interesanti! Neviens jau īsti nezina, kā tas būs. Vai tu gulēsi gultā un tev blakus sēdēs kāds ar piezīmju bloknotu rokā? Vai arī tas būs “Oh, fuck!”, mirkli pirms tu ietriecies kādā furgonā... Viena – kā nu viņu sauca – ģenerāļa pēdējie vārdi “Viņi pat zilonim nespēs trāpīt no tāda attāluma…” bija lieliski! Un man patīk arī tā dāma, kura teica: “Tas viss... bija... ļoti interesanti...”

RL: Jūs zināt, kādi bija Vitgenšteina pēdējie vārdi? “Pasakiet viņam, ka man bija brīnišķīga dzīve.”

Frenčs: Tas sasaucas ar Pančo Viljas pēdējiem vārdiem, vai ne? Pančo Vilja teica: “Pasakiet viņiem, ka es pateicu kaut ko interesantu.” Bet kāds tomēr nepateica! Atstāja nabaga vīru muļķos... Man nav ambīciju atstāt aiz sevis šāda veida mantojumu. Cita lieta ir padomāt par to, kādu uzrakstu gribētu iekalt savā kapakmenī. Man, piemēram, patīk Spaika Miligana uzraksts: “Es jums teicu, ka esmu slims!” Es jums te uzrakstīšu savējo. Šis ir mans kapakmens, ja? Danielam es arī to esmu teicis. Es teicu: “Tas varētu būt vai nu stāvošs, īsts kapakmens, vai vienkārši plāksne uz zemes. Man labāk patiktos plāksne uz zemes.” Bet... tas ir vienalga. (Zīmē.) Lūk, tāds.

RL: Un jēga ir kāda?

Frenčs: Dejojiet uz mana kapa! Vai nu jūs esat priecīgs, ka esmu beigts, vai arī bēdīgs – abos gadījumos dejojiet!

RL: Vai jūs gribētu kādu īpašu priekšnesumu savās bērēs?

Frenčs: Ideālā gadījumā tas varētu būt triks ar manis atdzīvināšanu.

RL: Jēzus jūs uzceltu no miroņiem?

Frenčs: Ne jau Jēzus! Kāds, kurš pieprot to lietu.

RL: Jūs patiešām gribētu atgriezties dzīvē?

Frenčs: Jā! Redziet, mans budistu mūks...

RL: Jūsu budistu mūks?

Frenčs: Nu, es tikai tā saku “mans”... Es neesmu labs budists, bet domāju, ka tā ir labākā no visām sliktajām iespējām. Viņš ir jauks cilvēks...

RL: Kādas tautības?

Frenčs: Taizemietis. Viņš teica, ka es šajā pasaulē vairs neatgriezīšoties. Es teicu: “Ko?” Viņš teica: “Jā, es izpētīju visas astroloģiskās kartes, un šī ir tava pēdējā inkarnācija uz zemes.” Es teicu: “Bet es taču neesmu izdarījis neko labu! Manai karmai ir jābūt galīgi dirsā.” Viņš teica: “Nē, ar tavu karmu viss ir labākajā kārtībā. Tu vairs neatgriezīsies.” Un es teicu: “Vai es varu iet un nomocīt kādu čali līdz nāvei, dabūt sliktu karmu un tad atgriezties?” “Nē,” viņš saka, “tas tā nedarbojas. Un tu to neizdarīsi.” “Laikam jau ne, tev droši vien ir taisnība. Bet tas nu gan ir stulbi.” “Tu varbūt esi izdarījis kaut ko labu iepriekšējā dzīvē, jo tu vairs neatgriezīsies.”

RL: Lielākā daļa no mums atgriezīsies.

Frenčs: Jā! Viņš teica: “Nīl, kartes rāda, ka šī ir tava pēdējā reize. Ja nu vienīgi tu man kaut ko esi samelojis.” Un tas man liekas stulbi. Ja es varētu teikt: “Vēl vienu reizīti!”, tas būtu forši. Jo man te baigi patīk! Ir bijusi baigi foršā dzīve!

RL: Kurš vecums jums licies vislabākais?

Frenčs: Šis.

RL: Tātad pašlaik jūs esat savas dzīves labākajos gados?

Frenčs: Jā.

RL: Kas jums budismā šķiet pievilcīgs?

Frenčs: Man patīk, ka budistiem nav dieva, – tā ir pirmā lieta. Budisms nav reliģija, tā ir karte.

RL: Kāda karte?

Frenčs: Dzīves karte. Tā tev saka: “Šeit ir karte. Mēs domājam, ka tā varētu palīdzēt. Mēs esam tie, kas šo karti ir radījuši. Bet tas nenozīmē, ka tev tai obligāti būtu jāseko.”

RL: Cik ilgi jūs jau lietojat šo karti?

Frenčs: Esmu mēģinājis to lietot pēdējos divdesmit gadus.

RL: Un tā jums ir palīdzējusi?

Frenčs: Jā, ļoti lielā mērā.

RL: Dodot jums mierīgu prātu vai kā citādi?

Frenčs: Jā, tikai to.

RL: Tas nebūt nav maz.

Frenčs: Nē! Budisms man ir palīdzējis nebūt tikai vardarbīgam mērglim, kas es savā būtībā esmu. Man patīk budisms! Es joprojām apmeklēju tempļus, taču nedomāju, ka tādējādi es daru kaut ko savas karmas labā, – es to daru, jo maniem draugiem patīk, ka es to daru. Šajā ziņā es esmu totāli cinisks. Bet īstenībā tā karte darbojas! Kaut kādā mērā. Man patīk Buda. Jo, kad Buda teica: “Nekad neticiet tam, ko jums saka skolotāji, jo īpaši es,” – man tas patika. “Neticiet tam, ko es jums tagad teikšu...” Tas ir grūti, vai ne? Un man patīk Gautama kā tips. Man patīk viņa rakstura izaugsme – no kurienes viņš nāca, uz kurieni aizgāja... Un man tiešām patīk viņa humora izjūta. Jēzum Kristum, manuprāt, vispār nepiemīt humora izjūta. Ļoti iespējams, ka viņš bija jauks čalis, bet es nezinu, ka viņš kādreiz būtu smējies. Un Jahve ir humora ziņā vistrūcīgākais tips, kāds jebkad ir izgudrots. Viņš man tiešām krīt uz nerviem. Vai varbūt viņa.

RL: Tas.

Frenčs: Tas, jā. Tāpēc man patīk, ka beidzot ir kāds cilvēks – jo viņš ir tikai cilvēks! –, kurš to visu ir spējis atkost un nodot citiem. Un man liekas, ka tas ir jocīgi! Lielākā daļa no maniem budistu draugiem un man zināmajiem mūkiem ir lieli smējēji. Jums būtu viņiem jālej virsū ūdens, lai apturētu.

RL: Bet pirms jūs sākāt lietot šo karti, vai jums bija kāda cita karte, vai arī jūs vienkārši klīdāt, kur deguns rāda?

Frenčs: Es klīdu apkārt bez jebkādas kartes, ar vienīgo nolūku – novākt ikvienu, kurš stātos man ceļā. Protams, ka man nebija nekādas kartes.

RL: Un kādā virzienā jūs tagad dodaties?

Frenčs: Es nezinu! Bet es vairs nevienam neko ļaunu nedaru. Vairs ne.

RL: Paldies.

Frenčs: Nav par ko. Īstenībā man bija liels prieks ar jums sarunāties. Man jau vakar bija sajūta, ka ar jums būs forši patērzēt.