Reducējoties galvai, reducējas arī rīvīte

Bankovskis: Agros pusaudža gados, kad aktualizējas vēlme darboties kādā, parasti romantiskā, profesijā, ir tāds vispārējs priekšstats, ka zoologi pēta zvērus, tādā Džeralda Darela garā.

Rudzīte: Jā, arī uzsākot studijas, daudzi zooloģiju saista ar dabas aizsardzības problemātiku, ar tādu “zaļo” domāšanu. Kas vairāk domā par dzīvības noslēpumu izzināšanu, tie visbiežāk aiziet uz laboratorijas pētniecību, bet man jau pašā sākumā bija skaidrs, ka mani vairāk interesē šī te “zaļā” bioloģija. Tā tas tagad tiek saukts — zaļā un baltā bioloģija, lai gan tie ir ļoti vispārīgi jēdzieni. Nu labi, kad es sapratu, ka tomēr mēģināšu strādāt zinātnisko darbu, kad vajadzēja atrast tēmu, es izvēlējos vienu no šaurām nozarēm — malakoloģiju — zinātni par gliemenēm, gliemežiem un galvkājiem, tātad par visiem gliemjiem, kādi vispār ir. Latvijā ir pārstāvētas divas gliemju tipa klases — gliemenes un gliemeži.

Bankovskis: Tomēr kāpēc jūs izvēlējāties tieši malakoloģiju, nevis, teiksim, helmintoloģiju, tārpu pētniecību, vai herpetoloģiju, zinātni par rāpuļiem un abiniekiem?

Rudzīte: Pirms tam biju darbojusies pavisam ar ko citu — diplomdarbs man bija par zaļo varžu vecuma noteikšanu. Tēma pati par sevi bija interesanta, bet to nevarēja izvērst tālāk lauka pētījumos, tas vienkārši neizdevās. Bet es jau biju sākusi strādāt Zooloģijas un ģenētikas katedrā, un mana darba vadītāja docente Nora Sloka ieteica vairākus variantus, kāda varētu būt mana zinātniskā darba tēma. Pirmais ieteikums bija ņemt kādu no bezmugurkaulnieku grupām, jo tās ir mazāk pētītas. Tas ir ļoti svarīgs faktors. Ar to es gribu teikt, ka, izvēloties zinātniskā darba tēmu, no svara ir ļoti racionāli argumenti. Izlēmu, ka tie varētu būt gliemji, un tad sāku interesēties, kas šai nozarē ir pētīts Latvijā, kas — citviet pasaulē. Atklāju sev, ka vispār ir tāda malakoloģija, un, jo vairāk par to uzzināju, jo interesantāk tas šķita.

Bankovskis: Droši vien jau studiju gados uzzinājāt, ka gliemju sugu skaits ir vismaz divkārt lielāks nekā zīdītāju…

Rudzīte: Jā, 110 līdz 130 tūkstoši sugu; dažādos avotos skaits uzrādīts atšķirīgs…

Bankovskis: …tāpēc šajā zooloģijas apakšnozarē acīmredzot vēl ir pietiekami daudz tāda, par ko cilvēkiem vienkārši nav ne jausmas.

Rudzīte: Jā, nu, gliemji ir salīdzinoši liela grupa, bet to vairums dzīvo jūrās, turklāt sāļākās un siltākās jūrās, un visās pasaules valstīs ir zinātnieki, kas strādā malakoloģijā, vairāk, protams, ar šiem jūras iemītniekiem, taču arī ar sauszemes un saldūdeņu dzīvniekiem. Latvijai sugu daudzveidības ziņā nav paveicies, ir apmēram 180 sugas, skaitot kopā sauszemes, saldūdeņu un jūras gliemjus.

Bankovskis: Cik šaura ir jūsu specializācija? Vai jūs nodarbojaties ar vienu konkrētu sugu, vienu klasi vai visu kopumu?

Rudzīte: Iznāk nodarboties ar visām Latvijā esošajām gliemju sugām, gan ar gliemenēm — tām ir divi vāki un tās dzīvo tikai ūdenī ––, gan ar gliemežiem. Taču mana zinātniskā darba tēma šobrīd ir tikai viena suga. Zinātni var izstrādāt vai nu par vienu sugu vai par kādu biotopu grupu, iespējas ir ļoti dažādas. Ja grib sīkāk, smalkāk, pilnīgi pietiek arī ar vienu sugu.

Bankovskis: Ja iet plašumā, pēta biotopus, vai tad zooloģija jau nerobežojas ar vides zinātni?

Rudzīte: Svarīgi ir, kādā aspektā paņem, kādas ievirzes vairāk grib uzsvērt.

Bankovskis: Kā zinātnieks pēta gliemi? Diezin vai parasts cilvēks spēj iedomāties, kā tas notiek. Nez kāpēc ienāca prātā tā reklāma, kas redzēta Animal Planet un Discovery, nu, tā, kur pa milzīgas lidostas vai dzelzceļa stacijas grīdu rāpo gliemezītis, visi skrien garām un nepamana, te pēkšņi viens cilvēks ierauga, notupstas un sāk vērot niecīgo dzīvnieciņu… Tā taču nepēta?

Rudzīte: Nē, nē, tā nepēta. Pētījumu metodes dažkārt ir diezgan prozaiskas, un… Ak, jā, mans galvenais pētījumu objekts tātad ir ziemeļu upes pērlene, viena no gliemeņu sugām, kas Latvijā ir sastopama tikai dažās vietās. Es pētu šo sugu no dažādiem aspektiem.

Bankovskis: Ar ko ziemeļu upes pērlene ir interesanta zinātnei?

Rudzīte: Tā ir suga, kas ir aktuāla visā pasaulē, visā tās izplatības areālā. Pērlenei ir cirkumpolārs areāls, tas nozīmē, ka tā ir sastopama Ziemeļeiropā, Ziemeļāzijā un Ziemeļamerikas ziemeļu un ziemeļrietumu daļā. Visā šajā areālā ir tāda situācija, ka lielākā daļa atradņu ir iznīkušas, sugas kopējais daudzums ir ļoti gājis uz leju. Tas noticis, pateicoties cilvēka darbībai, arī tam, ka no šīs sugas iegūst pērles. Latvija šajā kopējā sugas areālā aizņem salīdzinoši ļoti mazu daļu.

Bankovskis: Vai Latvija ir izplatības galējā robeža?

Rudzīte: Drīzāk jau tā pa vidu, jo arī Viduseiropas kalnu upēs ir atradnes. Ziemeļu upes pērlene ir izmirstoša suga visā pasaulē, arī Latvijā. Labāka situācija ir Īrijas kalnos, tur dažās kalnu upēs ir pietiekami tīrs ūdens, lai gliemenes spētu normāli vairoties. Visās citās valstīs, kur šī suga ir gājusi mazumā vai pilnīgi iznīkusi, tiek strādāts, lai kopējā sugu daudzveidībā suga tomēr atjaunotos vai saglabātos.

Bankovskis: Pērļu ieguve diez vai mūsdienās būs galvenais sugas iznīkšanas iemesls. Droši vien ir citi — piesārņojums, ūdens kvalitātes izmaiņas…

Rudzīte: Pērļu ieguve bija aktuāla 17. un 18. gadsimtā, kad iznīcināja daudzos miljonus gliemeņu, kas bija pirms tam — droši vien pilnas upes, un lielās platībās.

Tomēr tolaik gliemenes vēl spēja normāli atražoties. Upes bija tīras, radās jaunās gliemenītes, populācijas varēja savairoties no jauna. Bet pēdējo simt gadu laikā vispārējā tendence ir tāda, ka pieaug lauksaimniecisko zemju platība, līdz ar to pieaug mēslojuma ieskalošanās upēs, ūdeņi kļūst mazliet netīrāki nekā pirms simt gadiem. Turklāt pēdējos piecdesmit gados nākusi klāt vēl arī intensīvā ķimizācija, minerālmēslu un dažādu pesticīdu lietošana. Tas viss kopā neļauj sugai no jauna atražoties.

Bankovskis: Ko jūs tieši pētāt — gliemeņu dzīvesveidu, sugas iznīkšanas dinamiku, nosacījumus, kādi būtu vajadzīgi, lai populācijas atjaunotu?

Rudzīte: Gan to, gan šito. Lai varētu pieņemt lēmumus par darāmo sugas izdzīvošanai vai vismaz skaita sarukšanas apturēšanai, ir jāpēta visi sugas ekoloģijas aspekti. Problēma ir tā, ka mazuļi iet bojā pirmajos dzīves gados, kad tie ir visjūtīgākie pret paaugstinātu slāpekļa saturu.

Bankovskis: Pat neraugoties uz to, ka pēdējos desmit gados daudzviet Latvijā upju piesārņošana ar minerālmēsliem ir krietni mazinājusies?

Rudzīte: Protams, tas ir sekmējis upju dabisko pašattīrīšanos, var sacīt, ka upes ir kļuvušas tīrākas. Taču šai sugai tas vēl nav pietiekami, jo tā ir sevišķi jutīga. Es varu salīdzināt ar pētījumiem citviet Eiropā, kur ir vistīrākās upes, kur ir mazuļi, jaunās gliemenītes. Vāciešiem, piemēram, ir pētījumi par sakarībām starp amonija sāļu koncentrāciju un mazuļu izdzīvotspēju. Ja cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā upē ieplūst vairāk slāpekļa savienojumu, nekā bentosa organismi spēj apēst, šie savienojumi pakāpeniski uzkrājas.

Bankovskis: Kādas ir jūsu pētnieciskās metodes — novērojumi, uzskaitīšana?

Rudzīte: Metodes ir vairākas. Ir jāzina dzīvnieku kopējais skaits. Lai to uzzinātu, ir daudzus kilometrus jābrien gar upju krastiem piemērotos laika apstākļos, lai gliemenes vispār atrastu un saskaitītu, lai aprēķinātu populācijas blīvumu. Tad jāizpēta populācijas vecuma struktūra. Lai aptuveni noteiktu gliemenes vecumu, mēs izmantojam mērījumu metodi. Var gliemenei saskaitīt gadskārtas — uz vākiem tās krājas kā tādas rindiņas. Taču, lai darbs ritētu raitāk, mēs mērām garumu — pastāv lineāra sakarība starp gliemežvāka garumu un gliemenes vecumu. Tātad izmērām vienu paraugkopu, tad izrēķinām aptuveno sadalījumu starp vecuma grupām. Tieši tāda pati metode tiek lietota Zviedrijā un citur. Iegūto rezultātu varam salīdzināt. Zviedrijā ir populācijas, kurās ir jaunākās vecuma grupas, 2 līdz 5 cm garās gliemenītes. Mums Latvijā sākas ar 6 līdz 7 cm garumu. Tas nozīmē, ka pirms gadiem 45 bijis brīdis, kad sakarā ar lauksaimniecības intensīvo attīstību upēs pastiprināti ieplūda minerālmēsli un pilnīgi pārtrūka sugas vairošanās. Uz visiem tiem tūkstošiem, kas Latvijas upēs ir, var atrast varbūt kopumā līdz desmit jaunākas gliemenītes, tā ap 6 cm garumā, kas tajā vispārējās ķimizācijas laikmetā bija spējušas atrast paslēptuvi un izglābties no piesārņojuma.

Bankovskis: Tādu ir līdz 10 tūkstošiem?

Rudzīte: Pēc mūsu uzskaites datiem Latvijā varētu būt kādi divdesmit tūkstoši upju pērleņu.

Bankovskis: Vispār?

Rudzīte: Vispār. Un no tām tad mazo — līdz 7 cm garo, šķiet, ir kādas desmit gabalas. Nu, varbūt kāda vēl kaut kur ir paslēpusies. Visas pārējās ir vecākas, vecumā no 50 līdz 100, 120 gadiem.

Bankovskis: Vai šāda vecumu struktūra neliecina, ka suga jau ir izmirstoša?

Rudzīte: Jā, tieši to šāda vecuma grupu attiecība nozīmē. Taču suga vēl nav pavisam zaudēta. Ja mēs neko vispār nedarīsim, tad gliemenītes cita pēc citas pa vienai vien nomirs, un viss. Ja mēs centīsimies ietekmēt upes ekosistēmu ar dažādām darbībām, uzlabojot tās pašattīrīšanās spējas, nodrošinot veidus, kā uzlabot apstākļus gliemeņu attīstībai kāpura (glohīdijas) stadijā — šajā stadijā tās attīstās uz zivju žaunām, tāpēc jāstimulē, lai būtu augstāks zivju inficētības procents — tad ir iespējams panākt, ka vairošanās atsākas. Jo mūsu populācija bioloģiski nav tik veca, lai tas nevarētu notikt.

Bankovskis: Cik ilgi upju pērlene vispār dzīvo?

Rudzīte: Caurmērā 120 gadus, bet ir atsevišķi īpatņi, kas dzīvo ilgāk. Vairoties tās spēj, sākot no 15 gadu vecuma un līdz pat šiem pāri par simt gadiem. Dzīves laikā tās iznērš milzīgu skaitu oliņu, taču limitējošais faktors ir tas, ka neizdzīvo mazuļi. Esam konstatējuši, ka mūsu gliemenes ir veselas un pietiekami jaunas, lai normāli vairotos. Bet pirmajos piecos gados mazā gliemenīte dzīvo, dziļi ierakusies smiltīs un barojas pat no tām vissmalkākajām organisko vielu daļinām, kas iet cauri smiltīm. Tātad ūdenim ir jābūt ļoti tīram, lai tas tiktu cauri smilšu slānim līdz mazajām gliemenītēm, un tās spētu tur dzīvot. Ja virs smiltīm ir pat nedaudz dūņu, un ja vēl tām klāt ir piesārņojums, mazuļi vienkārši iet bojā.

Bankovskis: Bet tās, par ko tagad ir runa, jau ir gliemenītes. Kā tad ar kāpuriem, kas ir pirms tam? Vai arī tie iet bojā?

Rudzīte: Nē, kāpuri bojā neiet, kamēr upēs ir pietiekams daudzums lašveidīgo zivju. Mūs interesējošajās upēs tie ir tikai taimiņi un strauta foreles. No oliņas izšķiļas gliemenes kāpuriņš, viņam jau, tāpat kā pieaugušai gliemenei, ir vāciņi, tas peld upes straumē, un tam ir jāsastop zivtiņa, piemēram, mazā forelīte, kas pirmos pāris gadus vēl dzīvo uz vietas, un jāpieķeras tai pie žaunām. Tur kāpurs attīstās kā tāda cista, kā mazs augonītis. Ihtiologi ir izpētījuši, ka zivs īpaši no tā necieš, brīdī, kad kāpurs pieāķējas, izveidojas neliela brūcīte, kam pēc tam apkārt apaug žaunu audi. Tā kāpurs pavada veselu ziemu — no rudens līdz pavasarim, pavasarī tas ir jau kļuvis desmit reizes lielāks, jau apmēram 0,7 milimetrus garš, un tajā brīdī kāpurs pārplēš zivs audu kārtiņu, kas viņu līdz šim ir sargājusi, nolaižas ūdenskrātuves dibenā un ierokas smiltīs. Zivij nelielā brūcīte ātri sadzīst, tā mierīgi peld tālāk. Bet jaunā gliemenīte tātad grasās pavadīt piecus turpmākos gadus, ierakusies smiltīs, līdz sasniedz jau 2 centimetru garumu un paceļas smilšu virskārtā, kur jau var izbāzt ārā sifonus…

Bankovskis: Ko jūs vēl varat pastāstīt par upju pērlenes dzīvesveidu? Vai tā ir divdzimumu dzīvnieks?

Rudzīte: Jā, divvāku gliemenes visas ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Bet, kā to rāda jau agrāki, pirms manis izdarīti pētījumi, pērlenei ir kāda svarīga īpatnība — vajadzības gadījumā tā spēj mainīt dzimumu. Ja ir kāda izolēta populācija, respektīvi, ja gliemenes jūt, ka upē to ir palicis ļoti maz, tātad vajag iznērst pēc iespējas vairāk oliņu, radīt pēc iespējas vairāk pēcnācēju, šādā situācijā daļa tēviņu spēj pārvērsties par mātītēm un sākt producēt oliņas. Te gan jāsaka, ka visiem bezmugurkaulniekiem ir raksturīgi, ka nodalījums starp hermafrodītismu un šķirtiem dzimumiem nav ar krasu robežu, ir dažādas pārejas formas. Ir, piemēram, tādi jūras gliemeži, kas dzīves laikā maina dzimumu. Kamēr jaunāki, tie ir tēviņi, iznērš vīrišķās dzimumšūnas, dzīvo kolonijās kopā ar citiem, vecākiem gliemežiem, kad tie kļūst vecāki, tad pārvēršas par mātītēm un spēj dēt. Vārdu sakot, bezmugurkaulniekiem gonādas, dziedzeri, kas producē dzimumšūnas, nav vēl tik nodalījušās, diferencējušās, kā tas ir pie augstākiem dzīvniekiem.

Bankovskis: Vai tā tas ir arī pie kalmāriem un astoņkājiem? Tiem taču ir pat smadzenes, tāda gliemju aristokrātija…

Rudzīte: Jā, kalmāri un astoņkāji ir visaugstāk attīstītā gliemju klase, tiem dzimumpiederība ir daudz stingrāk noteikta, tostarp novērojams dzimumu dimorfisms, kas nav raksturīgs daudziem citiem bezmugurkaulniekiem, proti, mātītes ir daudz lielākas nekā tēviņi. Gliemežiem pārejas formu ir vairāk, bet pie gliemenēm upju pērlenes gadījums ir īpašs izņēmums.

Bankovskis: Kāds ir gliemenes dzīvesveids? Nu, dzīvo tā tur savus simt gadus…

Rudzīte: No cilvēku ieradumu viedokļa, gliemene dzīvo ļoti neinteresanti. Tā ir mazkustīga, ūdens straume pienes tai visu, kas vajadzīgs — kā barību, tā dzimumšūnas. Tātad tai nav jādodas nedz barības, nedz partnera meklējumos.

Bankovskis: Bet gliemene taču var arī pārvietoties…

Rudzīte: Jā, var. No vākiem nāk ārā tāda kāja. Gliemenes ar šo kāju ierokas vēl dziļāk smiltīs, nostiprinās. Un necenšas nekur pārvietoties, ja tām ir viss, kas vajadzīgs, bet, ja jūt, ka draud palikšana sausumā, tad gan cenšas pārvilkties dziļāk. Ja tas vispār ir iespējams. Tajās vietās, kur ir lielās gliemeņu kolonijas — tajās var būt pat līdz tūkstotim gliemeņu uz kvadrātmetru, tās tur ir kā siļķes mucā — atsevišķa gliemene vienkārši nekur nevar aiziet. Ja tās ir brīvākas, tad, protams, tām ir iespēja mehāniski pārvietoties. Taču — ko vispār var daudz gribēt no dzīvnieka, kuram nav galvas. Tāda nu ir gliemeņu klases īpatnība — gliemežiem ir galva, tie var rāpot, gliemenēm galvas nav. Evolūcija ir gājusi tādā virzienā, ka galva vienkārši nav vajadzīga.

Bankovskis: Nu, jā, gliemenei tātad ir iekšējo orgānu maiss, kāja… Kas tur vēl? — Mantija…

Rudzīte: Jā, mantija un čaula no ārpuses. Un tas arī viss. Sēž uz vietas, un vairāk nekas nav vajadzīgs.

Bankovskis: Mācību grāmatās raksta, ka daudzām gliemju sugām ir tāda kā rīvīte, ar ko tās it kā nokasa no iežiem u.tml. barības vielas.

Rudzīte: Jā, bet rīvīte parasti ir tikai aktīvākajiem gliemjiem — gliemežiem. Gliemenes, kā jau teicu, evolūcijas gaitā ir atteikušās no aktīvā dzīvesveida un, reducējoties galvai, ir reducējusies arī rīvīte. Ir divi caurumiņi — ievadsifons un izvadsifons. Pa ievadsifonu gliemenē ar ūdeni tiek ienestas detrīta daļiņas, aļģes, baktērijas un viss cits, pa izvadsifonu nepārstrādātās vielas un pārstrādes blakusprodukti atkal izplūst laukā. Caur žaunu lapiņām — žaunas ir tādas zarotas lapiņas — kā caur sietiņu tiek atlasīti barības objekti, kas tad novirzās pie mutes. Un tas arī viss.

Bankovskis: Nu, mute…

Rudzīte: Jā, tas tā, protams, nosacīti… Bezmugurkaulniekiem vispār, ja vērtējam pēc sevis, ir daudz ačgārnību. Mums ir novērojama simetrija — labā un kreisā puse, divas kājas, divas rokas, un tā tas ir arī mums radniecīgākajiem dzīvniekiem, rāpuļus un abiniekus ieskaitot, daudz kas ir līdzīgs arī, teiksim, barības uzņemšanā, izvadīšanā, bet bezmugurkaulnieku vidū novērojama neiedomājama dažādība. Gliemenēm visi orgāni, kas tām ir, it kā ir tādi paši kā cilvēkam, taču ir arī daudz atšķirību. Asinsrites sistēma ir vaļēja, tas nozīmē, ka nav noformējies kapilāru tīkls, asinis tā, nu, izplūst ķermeņa dobumā, vecās grāmatās bija rakstīts, ka asinis brīvi skalojas ap orgāniem. Protams, nekas jau tur neskalojas, orgāni ir stingri saspiesti, un cik nu tur tā šķidruma ir. Ne tikai gliemenēm, bet arī daļai gliemežu gala zarna iziet cauri sirdij. Tas ir neiedomājami dīvaini, bet tā nu tas embrioģenēzē ir noticis.

Bankovskis: Ja gliemji spriestu par mums, droši vien arī mēs tiem šķistu dīvaini.

Rudzīte: Bet tie pat nepretendē uz to, lai spriestu. Gliemju pasaules aina ir daudz vienkāršāka.