Redaktora Dienasgrāmata
Foto: Atis Klimovičš

Inese Zandare

Redaktora Dienasgrāmata

15. janvāris. Pārmācījusies satiksmes noteikumus, redzu sapnī vilku. Skaidroju to kā mēģinājumu attaisnot savu nevajadzīgo inteliģentisko ietiepību: uz jautājumu, “kas vadītājam jāņem vērā, ja braucoša automobiļa priekšā ceļu pārskrien vairākas stirnas”, piedāvātas trīs atbildes; tās ir šādas — “1. Stirnas var atgriezties un ceļu šķērsot pretējā virzienā. 2. Iespējams, ka baram sekos atsevišķas stirnas. 3. Atkārtota stirnu parādīšanās uz ceļa nav iespējama”; par pareizu tiek uzskatīta tikai otrā; es nomodā esmu piekritusi to bez iebildumiem iegaumēt, bet sapnī ar otrpus ceļam mežā tupoša vilka palīdzību pūlos panākt, lai stirnas skrien atpakaļ.

26. janvāris. Tallinā redzēju izstādi, par kuru Helēna Heinrihsone rakstīs Rīgas Laikam. Atmiņā iespiedās mežacūkas sūdi, kurus kāds igaunis (kopā ar cūku) pirms vairākiem gadiem konceptuāli iztriepis uz audekla. Saost nebija iespējams, taču kuratore apgalvoja, ka sākumā smirdējis pa īstam. Vienīgajā gleznā, kas man patika, arī bija mājiens uz cūku (vai, saskaņā ar priekšstatu par igauņu dabu — uz cilvēku); mājiens ar priekšplānā uzgleznotu cirvi.

29. janvāris. Mokos ar Dobrovenska grāmatu, neizdodas atkratīties no nepatīkamās sajūtas, ko izraisa psiholoģiskums. Tomēr patīk 156. lappusē par Stučku: “Pēteris bija uzpircis viņu ar ausīm”, “Pētera specialitāte bija klausīties”, “klusums ar sprakšķošu un neskaidru čaboņu”, “klusums un tumsa it kā pārvērtās par (..) smalkas, saprotošas, sevī uzsūcošas dzirdes turpinājumu”. Un pēc tam, kad arī Stučka ir sācis runāt, daudzvārdīgais Jānis Pliekšāns pārsteigts salīdzina viņu ar molusku, kas pats atvēris neatlaužamos vākus, un suni, kas ļāvis pakasīt vēderu. Turklāt varu triumfēt ar savām zināšanām par to, ka Latvijā ir šģipte: kā, par to taču ir rakstīts Dobrovenska grāmatā!

30. janvāris. Ūdrītis ļoti ķermeniski uzrakstījis par Dziņaņas kopmītnēm. No turienes bija atceļojusi pati pirmā vēstule, ko pirms vairākiem gadiem, apmetoties citā dzīvoklī, izņēmu no savas jaunās pastkastītes. Tagad žēl, ka kārtīgi neapostīju, — lasot rakstu liekas, ka vajadzēja būt stiprai smaržai — bet vēstule nebija rakstīta man un aizspriedumu apstulbums laikam ņēma virsroku pār dzejnieka aicinājumu, kas, pēc “sunīša” Kaneti definīcijas, paredz nemitīgi izošņāt pasauli.

1. februāris. Izejot no kondicionētās Honkongas lidostas, man reiz šķita, ka atrodos Rīgā — es tur biju pirmoreiz, bet miklais gaiss smaržoja pazīstami, pēc jūras. Šlāpins par to raksta mammai vēstulē no Afganistānas 1988. gadā: “Afganistāna vispār ir bez smaržas, ja nu vienīgi tā sajūta, kad putekļi kairina deguna gļotādu. Tāpēc, kad nolīst lietus un samirkst mēnešiem kaltusī zāle vai uzpūš dzestrāks vējš no kādas apsnigušas kalnu virsotnes, tad smaržo pēc Latvijas.”

3. februāris. Ar mazo sarkano mašīnīti (tā bija izrotāta papīra sniegpārslām un lieliem cipariem kā bērnudārza logs) vedot tūkstošgades svinēšanas izmocītus lauku vīrus no Krustacelma uz Kupravu pēc alus (lielajās pudelēs; viens saucas Klaidonis, otrs — Trieciens) nevarēja ne prātā ienākt, ka Kupravā dzīvotu kāds cilvēks, kas visam gadam abonē Rīgas Laiku. Tur ir mirusi ķieģeļu fabrika, bezdarbs, daļēji apdzīvotas piecstāvu mājas, ko kurina ar malku, ir zināmi dzīvokļi, kuros pārdod krutku, bezcerības smarža. Un tomēr no abonentu kartīšu kaudzes es šodien izvilku tieši lapiņu, uz kuras rakstīts: Balvu rajons, Kuprava, Celtnieku iela 3. Šo brīnišķīgo cilvēku sauc Boļeslavs Logins. Gatis Veldre, otrs abonents, kas laimējis Krājbankas karti ar 100 latiem, droši vien ir students, jo dzīvo Tālivalža ielā 1b — 95a, Tīrons apgalvo, ka tās ir Universitātes kopmītnes. Nezinu, es dzīvoju Stūres ielā, kopmītnē, kur pat svētdienas rītā neļāva gulēt kliedzošās kaijas.

10. februāris. Goba ierodas redakcijā kopā ar savu kursabiedru — melnādainu latgalieti, sociāli apmulsušu bioloģijas studentu, varžu, krupju un čūsku pētnieku, lai viņš nofotografētos žurnāla vākam. Vakarā pāreju pāri pagalmam. Neatceros, ka jebkad būtu teātrī redzējusi vienlaikus tik daudz jaunu cilvēku; tie visi uzmanīgi vēro Dorīnas kāzas ar Čūsku. Sarkanās milzu magones vainagā man atgādina sarkanās putas, ko leišu Zalkša līgava ierauga jūras viļņos. Izrāde — dzejolis. Ārā ejot, meitene saka otrai: “Viņi lēca kā bezdibenī.” Man īpaši patika, “kā viņi ložņāja”, lai gan vishrestomātiskāk “viņi”, protams, skrēja. Kā stirnas.

Raksts no Februāris, 2000 žurnāla