Receptors

Noskan zvans un es steidzos atvērt durvis. Es strādāju viesnīcā, uzņemšanas nodaļā. Uz mana darbagalda pusi norāda neliela izmēra kartona gabals, kur ar flomāsteru uzrakstīts Reception. Esmu receptors, pieņēmējs, iekšā laidējs. Atbildu uz telefonzvaniem, ierakstu cilvēku uzvārdus īpaši šim mērķim paredzētajā grāmatā. Pieņemu faksus, ierādu istabiņas. Tur arī nāk cilvēks. Viesis.

“Vai, kādas te kāpnes!”
“Neko nepadarīsi, tā ir Amsterdama.”
Pirmā saruna.

Kāpnes tiešām ir garas, un no lejas šķiet, ka jārāpjas augšup pa bezgalīgu slīpu alu. Šī ala mēdz būt arī bīstama. Te pirms kāda laika nokrita horvātu tautības apkopēja. Nē, nenositās, nokrita laimīgi, visi kauli vietā, tikai mēli sakoda. Pārlieka tīrības mīlestība nevienam nav nākusi par labu. “Tikai Reimondam neko nesaki,” viņa saka un miedz man ar aci. Labi, nestāstīšu. Reimonds ir gadus četrdesmit vecs, izstīdzējis vīrietis ar lielām brūnām acīm un viļņainiem mūžīgi nemazgātiem matiem. Reimondā ir kas eņģelisks. Viņš ir šīs viesnīcas bijušais īpašnieks. Pārdevis par lētu naudu, kad jutis, ka lietas nevirzās tik labi kā iecerēts. Tagad viņš ir pārvaldnieks. “Mana māte ir liela azartspēļu spēlētāja. Bet viņa nemāk spēlēt, nav stratēģijas. Un ik pa laikam viņa zvana, saka, lai iedod naudu. Haha!” Reimondam ir skarbi, bet dikti lādzīgi smiekli.

“Jūs esat droši, ka jums rezervēta istabiņa tieši šajā viesnīcā?” “Parādiet, kas jums tur par papīrīti rokā!” Tā ir otrā saruna. Viņi mēdz kļūdīties. Blakus ir viesnīca ar līdzīgu nosaukumu, tad arī nāk visādi jaucēji. Kāpēc gan jāierīko blakus viesnīcas ar vienādu nosaukumu? Kāpēc ir ielas tikai apavu veikaliem un ielas tikai ar itāļu restorāniem? Es vēl saprotu tādus fenomenus kā ķīniešu kvartāls vai rozā kvartāls. Tur visu kopā satur kāda viena lielāka doma un intereses. Ielā, kurā strādāju es, izmitinājušies skaļākie vārdi un dārgākie zīmoli (tā, šķiet, tagad pareizi) – Emporio Armani, D&G, Gucci, Chanel, arī veikals Oger, kurā uzvalkus iepērk princis Maurics. Un viena maza viesnīciņa ar vienu zvaigzni taupīgiem ceļotājiem, tajā strādāju es. Un tepat ir arī Pērs, kurš ielas otrā pusē griež matus, veido un krāso. “Vai palagus arī jāņem līdzi?” klausulē jautā vīrietis ar stipru franču akcentu. Nē, palagi ir ierēķināti cenā. Jaunieši mēdz ierasties arī ar savām teltīm un guļammaisiem – tik labas un mānīgas cenas ir šajā viesnīcā.

“Lūdzu aizpildiet reģistrācijas formas! Jā, vajag arī pases numuru! Der arī identifikācijas kartes numurs. Jums pase mašīnā? Tad ierakstiet savu mīļāko ciparu kombināciju. Vispār rakstiet, ko gribat.” Trešā saruna ir vienīgā, kurā es kaut ko pieprasu. Kaut arī reģistrācija ir pilnīga formalitāte, tomēr viesus tā disciplinē. Tātad nepieciešama. “Paldies, šeit ir atslēga. Tā ir jūsu istaba. Tualete atrodas tur, dušas – šeit,” es izstiepju rokas kā stjuarte, kas lidmašīnas pasažierus instruē iespējamam gaisa satiksmes negadījumam. “Brokastis no pusastoņiem līdz vienpadsmitiem! Novēlu jauki pavadīt laiku.”

Manā darba istabā ir televizors, precīzs kā labi temperēts pulkstenis. Pusdivos rāda filmu par izmeklētāju Flečeri itāliski, divos – filmu par izmeklētāju Flečeri angliski, visur, kur viņa parādās, tiek nogalināts cilvēks. Īsts maitasputns. Piecos – filma par pusaugu burvi Sabrīnu. Sešos – seriāls par mērkaķu dzīvi. Ja nodziest ekrāns (tāda kaite šim aparātam piemīt – paliek sarkans un izslēdzas), tad var vērot, kā aiz loga kustas zari, vai klausīties, kā atpakaļgaitā braucoša saldējummašīna divbalsīgi spēlē Loreleju.

“Es gribēju jums vaicāt, kur te var labi paēst,” saka pusmūža vīrietis ar brīnišķīgu austrāliešu akcentu. “Diezin vai jums izdosies Amsterdamā labi paēst. Cik te dzīvoju, neko labu no ēstuvēm neesmu pieredzējis.” – “O, jūs neesat vietējais. Man jau likās, ka jums tāda dīvaina izruna.” Pašam viņam dīvaina izruna. Bet, ja ieklausās, tad jau visu var saprast.

Kad izstaigātas tūristu takas, sapirkts viss nepieciešamais turpmākajam ceļojumam – mājās, vai vēl kur tālāk, viesi nāk runāties par dzīvi. Viņi ir vientuļi. “Viņiem vienkārši nepieciešama uzmanība,” saka Reimonds, “vai tad citādi viņi nāktu prasīt glāzi ūdens, kad pašiem istabiņā gan izlietne, gan glāze.” Blondā meitene no Edinburgas nāk dziedāt savu tikko uz vietas sacerēto dziesmu, īsti bez melodijas, īsti bez vārdiem: “Tu esi jūra, es esmu smilts. Tu esi jūra, es esmu smilts…” un tā tālāk. “Es esmu bezcerīgi romantiska,” viņa saka, uzsvērti atmetot atpakaļ savus blondos matus. Patiešām, kaut kas bezcerīgs viņā.

Viesi nāk stāstīt savus stāstus, dalīties pārdomās. Azerbaidžāņu aktrise stāsta par savu izcili veiksmīgo šķiršanos no vīra Vācijā, jo ar savu darbu pati varot nopelnīt knapus trīsdesmit dolārus mēnesī. Dānietei uz sirds atmiņas par hipiju laikiem Fondelparkā. “Vai Milky Way vēl pastāv?” Pastāv, pastāv, kur liksies. Amsterdamieši turas pie savas vēstures un būtiskas izmaiņas veic tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Bāri un veikaliņi savu interjeru nemaina kopš atvēršanas brīža. Un tur nav nekādas stilizācijas vai slinkuma, vienkārši skaists dzīves princips. Un nav nepieciešamības slēgt leģendāro Milky Way, ar kuru tiek saistīts vieglo narkotiku legalizācijas ēras sākums.

Jā, daudzi brauc pīpēt. Daži ieslēdzas savās istabiņās un nezina ne rīta, ne vakara. Laiku pa laikam nokāpj lejā, lai pateiktu, ka paliks vēl kādu dienu ilgāk. Bet tādu nav daudz. Pārsvarā cilvēkiem vajag vairāk ārēju iespaidu, un Amsterdama tos neliedz. “Kas tās par stulbām kāpnēm?” no lejas kliedz melns kungs ar spieķi. “Liftu nevarat uztaisīt?” “Tad nav ko rezervēt istabu šajā viesnīcā!” pretim kliedz Reimonds. “Tu skaidri zināji, ka te būs kāpnes! Nav ko tagad celt traci.” “Šitādi ir jānoliek pie vietas jau pašā sākumā,” man skaidro Reimonds, “citādi kāps uz galvas.”

Reimonds pirms gadiem pieciem cietis autoavārijā. Ārsti droši solījuši turpmāko dzīvi invalīdu ratiņos. Bet Reimonds tā vietā sācis dzirdēt balsi, kas stāstījusi, kā viņam pareizi kustēties, kā dziedināties. Darījis visu, ko balss teikusi, un tagad staigā. Ja dažreiz viesnīcā var dzirdēt dīvainas elsas un kliedzienus, var būt drošs, ka Reimonds pilda stiepšanās vingrinājumus. Viņš taisno mugurkaulu, un esot kļuvis jau par desmit centimetriem garāks. Reimonds ar melno sirdīgo kungu atradis kopīgu valodu. Izrādās, melnais kungs pirms vairākiem gadiem, kad strādājis Maltā, netīšām pārkritis pār balkona malu un satriecis kājas. Tagad ir atlabis, braukā pa visu pasauli, apmeklē karnevālus. “Karību salās var nodzīvot visu gadu vienos karnevālos, katrā salā tie ir citā laikā, un tā, pārbraucot no vienas salas uz otru, var apmeklēt visus,” melnais kungs stāsta, stāvot pieņemšanas telpā, it kā runājoties pats ar sevi, dziļdomīgi šūpojoties un sapņaini grozot lielās ziloņkaula krāsas acis. Viņš karnevālos izplata narkotikas. No Roterdamas karnevāla viņš tomēr gaidījis ko vairāk. Reimonds gan pa karnevāliem nebrauc. Viņš iemācījies enerģiju gūt, pastaigājoties pa pilsētu. Tā, pirmkārt, viņš var pildīt savus stiepšanās vingrinājumus, otrkārt, smelties enerģiju no pilsētas reālijām. “Zini, ja uz tevi skatās citi cilvēki, tu saņem no viņiem enerģiju. Tas pats ir ar mašīnām. Brauc ar riteni, un mēģini it kā iebuktēt kādu dārgu mašīnu. Nāk enerģija. Arī no dārgajiem veikaliem, kādi šajā ielā.” Reimondam vispār ir visādas labas idejas. Viņš ir arī izgudrojis, kā iegūt enerģiju no caurvēja, kad pasaulē beigsies naftas resursi.

Kad televizors izdziest un ārā vējš pierimis, kad Reimonds izgājis staigāt, un viesi nenāk, var arī palasīt. Izlasīju Nikolas Džefordes Stikla sirdis – sieviešu romānu par trim anonīmajām alkoholiķēm, viņu priekiem, bēdām un, protams, mīlestībām. Grāmatas pārsvarā atstāj amerikāņi un japāņi. Japāņi atstāj ļoti daudz žurnālu. “Japāņi un vācieši pārāk daudz karo, jo laulātie vienmēr guļ atsevišķās gultās. Tāpēc mums viņus jāliek vienā gultā ar varu,” sava gudrība Reimondam ir arī šajā jautājumā.

Keitiju un Eliju – austrāliešu meitenes uzaicinu uz savu dzimšanas dienu. Viņas ierodas divos naktī spīguļojošos sarkanos minisvārkos un uzrīko īstu cirka priekšnesumu ar neskaitāmi daudziem vingrošanas riņķiem, pātagām un vālēm. Viņas strādā uz ielas, pelna naudu, izrādot savus trikus. “Nevaru izdomāt, kur lai brauc,” vienu rītu saka Keitija, “es gribētu doties uz Spāniju, tur ir silts un daudz tūristu. Bet tagad nav neviena lētā reisa, būs jābrauc uz Kopenhāgenu vai Toronto.” Lielai mākslai pasaule ir maza, un tagad viņas ir prom.

Es laikam pārāk iemīlos savos viesos, un īstenībā skumstu pēc viņiem. Pat pēc tā slimā poļa, kas naktī bija piekakājis gultu. Pēc japānietes ar viņas angļu vīru, kuram pēc pamatīgās pilsētas ievērojamāko vietu apskates bija jāgādā ratiņkrēsls. Šķiet, ka iestāde, kurā strādāju, drīzumā kļūs par nespējnieku patversmi. Bet varbūt patiesībā pati pasaule ir viena vienīga patversme taupīgiem bezmērķa ceļotājiem, tikai es to vēl nebiju pamanījis.