Ramona skafandrs

Pirmā ebreju kosmonauta Ilana Ramona meitiņa Noa ziņu skatītājiem pēc raķetes bojāejas pastāstīja, kas noticis ar tēvu — viņš ir palicis debesīs un tagad uz mums noraugās no kosmosa. Sēdēdama pie televizora, šņukstēju, ka arī man gribētos domāt — Ramons tur riņķo kopā ar zemes pavadoņiem, skatās uz saviem četriem bērniem un jūtas lieliski.

Tikmēr amerikāņi jau bija atraduši kādu oranža tērpa stērbeli ar Izraēlas karogu un izraēlieši bijīgi to ņēmās glabāt kopā ar dažām identificētām Ramona ķermeņa daļām.

Valstī, kur ik dienas dažādos militāros incidentos iet bojā pa izraēlietim un palestīnietim, pēkšņi tika izsludinātas sēras par vienu cilvēku, pieminot kosmonauta nāvi, kura tātad pēc būtības atšķiras no visām citām nāvēm. Pēc rupja matemātiska aprēķina sanāk, ka viens kosmonauts ir piecu parastu miroņu vērts.

Ja terora aktā bojā gājuši tikai pāris cilvēku, vai tikai pa kādai ģimenei, ne komēdijas, ne citi joku plēšanas raidījumi Izraēlas televīzijā netiek atcelti. Tikai ziņu diktorēm nākas steigšus pārģērbties melnās blūzēs vai vismaz sārtajam džemperim uzmest pa virsu drūmākas krāsas žaketi. Īsi pēc ziņām ierastā vakara programma turpinās. Mēs tā nedarītu, mēs arī neietu uz picēriju, kurā gada laikā divreiz uzsprādzis pa ducim dzīvu cilvēku. Latvijā varbūt tur sāktu pārdot kurpes, pieliktu plāksnīti upuru piemiņai, bet neietu ar saviem un radu bērniem mieloties tādā kapličā.

Izraēlieši tik atkārto, ka viņi neļausies iebiedēties, un garāmejot es bieži šajā picērijā redzu dzimšanas dienu baloniņus. Tur daudzbērnu ģimenes tradicionāli novēl mazajam jubilāram aizdzīvot līdz nākamajam gadam, nemaz neiedomājoties, cik šī svētība dīvaini skan šajā skumīgajā vietā.

Pirms Ilana Ramona nāves skeptiskie zinātnieki sūkstījās, ka valsts tērē 2 miljonus dolāru, lai pilnīgi nevajadzīgs kosmonauts pavadītu kosmosā kolbiņas ar nevērtīgiem eksperimentiem, kuru rezultātā tika noskaidrots, kā bezsvara stāvoklī uzvedas mēslojums un uz kuru pusi aug kristāli telpā, kurā nepastāv zemes pievilkšanas spēks. Pēc Columbia bojāejas ķīvēties kārie zinātnieki apklusa, un vēlāk tikai dalījās atmiņās, cik Ramons bijis gādīgs tēvs, cik talantīgs zinātnieks un drosmīgs Irākas atomstacijas bumbotājs — tika pat demonstrēts videoieraksts no viņa bumbvedēja, kurā nākamais varonis sašauj ienaidnieka mērķi. Bet tie bija pieaugušie... Izraēlas bērnuprāt, pirmais ebreju kosmonauts iznīcinās pasaulē ne mazāk, ne vairāk kā antisemītismu, jo “ne-ebrejibeidzot noticēs, ka izraēlieši ir tādi paši kā visi.” Mēģināju neaizvainot Jeruzālemes skolniekus Jairu, Moši un Kobi, atzīstoties, ka pēc padomju bērnības, kurā mums ik pa laikam lidoja kosmosā suņi, vīrieši un sievietes, man, latvietei, vairs nešķiet, ka kosmosa iekarošana ir trīs dienu tiešā ziņu ētera vērts fakts. Kaut arī par to, ka krīt sniegs, mums ik stundu nestāsta no studijas izdzīts meteorologs, kurš veselu diennakti apsnieg tiešajā ēterā Jeruzālemes parkā un tad dāsni dala instrukcijas — cik zeķu un cimdu nepieciešams bērnam, ja tas vēlas pamīņāties sniegā, izmantojot divas negaidītas skolas brīvdienas.

Skolnieki cer — es sapratīšu, ka Jeruzālemē dzīvo pavisam parasti cilvēki. Tikai kā gan lai to izdara, ja Latvijā viss ir tik ļoti savādāk — kosmonauts vai jebkurš cits aizgājējs mums būtu guldīts zārkā, ne audeklā satīstīts, būtu pārklāts ar tautisku austu segu, ne strīpainu lūgšanu šalli, uz kapiem tiktu nestas puķes, ne akmeņi, un bērētāji ierastos kapličā tumšās, skumīgās drēbēs. Mirušā tuvinieces apsietu pat melnu lakatiņu un daža lauku sieva būtu kaimiņienes laipni aizdotā melnā, vecmodīgā, naftalīnu ostījušā kleitā, ne pirmajā no žāvētāja izvilktā puķainā sarafānā.

Īpaši pēc terora aktiem, kad televīzijā rāda upuru apglabāšanas ceremonijas, iztālēm šķiet, ka tā ir kāda politiska demonstrācija vai vieglprātīga un skaļa radinieku sanākšana, kur visi tirgojas.

Tikai tad, kad kamera pievelk tuvāk cilvēku sejas, pamanāmas saraudātas acis un dzirdams, ka krāsainais pūlis vaimanā un sāpēs kliedz.

Sēru galda galā latviešiem tiek likts spocīgs tukšs šķīvis ar apgāztu glāzīti, un, ja aizgājējs bijis krievs, bēru šņabim dota klāt baznīcā iesvētīta medaina rīsu putra kutja vai pankūkas, kuru baudīšana aizgājējam darītu panesamāku aizkapa dzīvi. Šādu latviešu simbolisko bēru šķīvi šajos Ziemassvētkos Bētlemes baznīcā atgādināja Arafata tukšais krēsls — tas bija pārklāts ar rūtoto lakatu, uz tā bija uzsprausts papīrs ar Palestīnas autonomijas līdera vārdu un ieņemamo amatu.

Latvijā nav arī memoriālu autobusu pieturu, kurās tu, gaidīdams savu kārtu, maisies pa vidu lūdzējiem, aizdegtām svecēm, pēc atriebes kaucošiem plakātiem, un cīnies ar domu, ka nākamais autobuss tikpat labi var kļūt par memoriālo tavā nākamajā pieturā.

Kad tu trīs gadu laikā beidzot esi apradis ar visām atšķirībām un tev šī mazītiņā un niknā valsts nešķiet vairs tik dīvaina, nāk Purima svētki un karnevāls. Ejot pa Jafas ielu Jeruzālemē, es pamanu, ka daļa izraēliešu vecumā no 3 mēnešiem līdz 16 gadiem gatavojas šos svētkus sagaidīt oranžā klauna kostīmā. Pienākot tuvāk izkārtajām maskām, manas tuvredzīgās acis pamana, ka dīvainais tērps ir aplīmēts ar uzrakstiem NASA, USA, ISRAEL un…Ilan Ramon! Vispriecīgākie svētki un karnevāli šogad tiks sagaidīti slavenā, nupat apglabātā kosmonauta skafandrā — un es beidzot patiešām gribu apspriest to ar kādu latvieti, lai pajautātu, vai viņam arī nešķiet, ka tā ir ģeķība?

Ko gan domā mazo ebreju vecāki, kas bērnu ved uz dārziņu vai skolu aizgājēja neilona skafandrā? Iespējams, izraēlieši domā, ka viņu bērns būs tikpat drosmīgs un slavens, ne tikpat beigts kā Ramons.

Tas viss notiek laikā, kad arī bērniem uz dārziņu un skolu līdzi ik dienas ir jānes gāzmaskas, viņu vecāki mājās aizlīmē logus un beidzot bez žēlastības met ārā vecos divriteņus un salauztas mēbeles, attīrot bumbu patvertnes.

Uzzinot, ka mēs ar vīru vēl neesam uzsākuši atražot sevi bērnos, mana norūpējusies kaimiņiene ieteica mums ielikt saldētavā viņa spermu, lai ķīmiskā uzbrukuma gadījumā mēs to vēlāk varētu izmantot. Es smejos, ka vienalga taču tiks atslēgta elektrība, ledus izkusīs un mūsu nākamie bērni izmirs, būdami vēl astaiņu kārtā. Kaimiņiene nopūšas, kamēr es valdu smieklus, iedomājoties baltu ķīseli apelsīnu džema burciņā. Viņa skaļi apcer, cik tas ir briesmīgi, ja ģimenē nav bērnu. Un patiešām — tad mēs tā arī nevarēsim ietērpt viņus oranžajos kosmonauta kostīmos un izraēlieši paliks mūsu nesaprasti.

Nespēju iedomāties latviešu kaimiņieni, kas ar mani apspriestu spermatozoīdu izdzīvošanu iespējamā kara gadījumā, ne arī latviešu bērneļus dodamies uz bērnudārzu Sprīdītis ar lielajām bērnu gāzmasku kastēm, ģērbtus bojā gājuša kosmonauta tērpā — nevienam latvietim mājās nestāv noslēgtas ūdens pudeles, lai bērni nesaindējas, ja kāda raķete trāpa gāzes vadā. Mēs iekšēji neticam, ka ar mums var notikt kas ļaunāks par neuzņemšanu ES. Varbūt tāpēc izraēliešiem ir visas tiesības neklausīt, kad mēs gribētu viņus pamācīt vai vismaz izrādīt Tuvo Austrumu dažādajos konfliktos Latvijas stingro nostāju, kas interesē tikai mūs pašus.