Visīstākais tehno

– Ich bin einer, – es saku, kad pienāk mana kārta. Es esmu viena.

Es šeit esmu jau stāvējusi – Frīdrihshainā, vecajā Austrumberlīnē, pie šīs grandiozās spēkstacijas, kas atrodas pavisam netālu no Šprē krastiem un no vietas, kur savulaik slējās Berlīnes mūris. Iepriekšējās reizēs es te gaidīju kopā ar draugiem, pirmajā reizē – trīs stundas kādā jauki siltā sestdienas naktī, kas gluži nejauši sakrita ar kluba dibināšanas dienas svinībām. Toreiz es tiku iekšā ap saullēkta laiku. Otrajā reizē rindā vajadzēja stāvēt 40 minūtes; tas bija pašā ziemas vidū, kad katrā manā kauliņā smeldza –11 grādu sals. Bet šodien es daru kā īsti berlīnieši – esmu atnākusi viena, parastā aprīļa svētdienā, kas ne ar ko īpašu neatšķiras no citām.

Es neesmu nākusi sanarkoties vai piedzerties; nevar teikt, ka es meklētu iespēju ar kādu salaist. Kad būšu tikusi iekšā, es visdrīzāk pavirzīšos nost, ja kāds sāks dejot man pārāk tuvu. Es, 45 gadus veca sieviete, šeit esmu, lai pati savā sabiedrībā ienirtu tehnomūzikā, ko spēlē viena no pasaules labākajām skaņu sistēmām – jo skaļāk, jo labāk.

Ēka slejas augstu virs mūsu galvām; tas ir betona un tērauda monolīts ar grafiti klātiem zemākajiem stāviem. Ir nedaudz pirms trim pēcpusdienā, un, lai nonāktu pie ieejas, jāizstāv pusstundu gara rinda. Vairums šeit sanākušo ir vīrieši: raiba cerību pilnu tūristu grupa, kuru neielaiž; divi biezbārdaini vīrieši, kuri nepārprotami pagājušo nakti pavadījuši viens otra apskāvienos. Nesena seksa kinētika jaušama tajā, kā viņi viens otram pieskaras un kā šūpojas līdzi slāpētajām ritmiskas mūzikas skaņām, kuras, mums tuvojoties durvīm, kļūst arvien skaļākas. Kad palikuši daži pēdējie metri, neviens vairs nesarunājas. Nu jau mēs atrodamies ārāsviedēju redzamības un dzirdamības laukā, un visas interneta vietnes ar padomiem, kā tikt šeit iekšā, apgalvo, ka nedrīkst piesaistīt uzmanību ar pārāk skaļu uzvedību – tādus iekšā nelaižot.

Iekļūšana šajā iestādījumā apvīta ar veselu mitoloģiju – īpaši starp korporatīvo aprindu divdesmitgadniekiem un ziņkārīgiem tūristiem. Reiz gadījās redzēt, kā pāris, kurš izskatījās kā nācis taisnā ceļā no Vogue fotosesijas vai ballītes uz privātas jahtas, vai varbūt abiem (kodolreaktīvs iedegums, balts lins, žilbinoši zobi, dārgas zelta rotaslietas – superbagātnieku bērni), aizkaitinātā tonī strīdējās ar ārāsviedējiem, kuri atteicās viņus ielaist klubā.

Šis klubs nav domāts sabiedrības krējumam, tā sauktajiem “skaistajiem cilvēkiem”, kaut arī te tiešām var sastapt daudz skaistu cilvēku. Tā ir vieta, kas radusies Austrumvācijas kvīro panku aprindās, un šis naudas bruņās joztais pāris nesaprata vienu: stingrā ielaišanas politika pastāv tieši tādēļ, lai viņi paliktu aiz durvīm – lai klubu neizdotos kolonizēt tūristiem vai korporāciju cilvēkiem un lai tas nekļūtu par kaut kādas nopulētas un nospodrinātas dzīves idejas iemiesojumu, tādu kā Buddha-Bar, Nobu, Eivisas terases vai kādas citas supermodīgas tusēšanās vietas, kuru atmosfēra ir kaut kas vidējs starp līķa vāķēšanu un kompleksainu tīņu diskotēku un kur visi novēro visus pārējos tik izmisīgi, ka vakara beigās no lielās piepūles sejas ir tikpat kā nolobījušās no kauliem.

Vārds Berghain radies, apvienojot divu senāk mūra šķirtu Berlīnes rajonu – Kreicbergas un Frīdrihshainas – nosaukumus. Pats klubs iekārtots izbijušas spēkstacijas ēkā, tik lielā kā galerijas Tate Modern Turbīnu zāle. Svens Markvarts, galvenais durvju sargs, kurš slavens ar to, ka savulaik aizraidījis prom Britniju Spīrsu, izteicies, ka kluba apmeklētājiem jāizskatās pēc cilvēkiem, kuri prot izklaidēties. Man tikai vienreiz gadījies te būt, kad durvis sargāja viņš pats: Elvisa saulesbrilles zelta rāmjos, seja vienos pīrsingos un tetovējumos – bezkaislīgs rindas pavēlnieks, mūsdienu kapteinis Kurcs.

Stāvot te, ārā, manī uzbango acumirklīgas spēcīgas ilgas atrasties tur, iekšā. Šī sajūta man atgādina mākslas instalāciju, kuru reiz nejauši uzgāju kaut kur Noridžā, lauka vidū. Tā bija pelēka rievota skārda būda, no kuras iekšpuses skanēja ļoti skaļš un griezīgs hiphops. Mans ķermenis neviļus sāka kustēties mūzikas ritmā. Es apstaigāju šo celtni divas reizes, iekams aptvēru, ka tai nav durvju – tīšām, protams.

Rinda pie Berghain ir kaut kas mazliet līdzīgs – jeb, pareizāk sakot, stāvēt tajā ir tikpat kā piedalīties masu performancē par šķīstītavas tēmu. Dažiem pietiek vienkārši ar to, ka viņi te bijuši un gaidījuši, pat ja pēc rindas izstāvēšanas tikuši atraidīti.

Nu jau es esmu tik tuvu, ka varu saskatīt ārāsviedēju sejas. Viņi patlaban sūta projām bariņu jaunu berlīniešu, kuri mēģināja tikt iekšā bez rindas, un vientuļu meiteni no Glāzgovas balinātās džīnās, ar galvvidū saņemtiem sprogainiem matiem; viņa man pirmīt stāstīja, ka par šo vietu lasījusi kādā žurnālā. Es esmu ģērbusies melnā jakā ar kapuci un džīnās. Es neesmu nekas žilbinošs vai īpašs. Seko šausmīga, bezgalīga pauze, un tad nāk mana kārta.

Es paskatos ārāsviedējam acīs un jūtu, ka man pēkšņi uzmācas žāvas.

Viņš pasmaida.

– Cik reizes tu šeit esi bijusi? – viņš angliski jautā.

Es apsveru, ko atbildēt. Nevienu, daudzas, dažas? Varbūt vajag samelot? Es zinu, ka izskats mani nodod. Ir redzams, ka savos 45 gados es savā ādā kādu laiciņu jau esmu padzīvojusi. Esmu sasniegusi pusmūžu, un man vajadzētu prasties – ierobežot savu publisko dejošanu ar mājas ballītēm, kur, ja veiksies, kāds pēc pārāk daudzām prosecco glāzēm pavirpinās mani pie kāda gabala ar Naila Rodžersa basiem un manu kurpju papēži ķersies paklājā.

Uz Berlīni esmu atbraukusi daļēji tieši tādēļ, lai aizbēgtu no šīs attieksmes, kura, kā daudz kas cits, Lielbritānijā izpaužas daudz jūtamāk nekā Eiropā. Esmu neprecējusies, vēl joprojām stipra, un man nav bērnu, tāpēc ar savu laiku varu rīkoties krietni brīvāk nekā daudzas mana vecuma sievietes. Mans bezbērnu statuss ir šīs brīvības atslēga, taču tas arī rada sajūtu, ka es nedzīvoju vienā laikā ar saviem vienaudžiem, arī ar vispārējo diktatorisko konservatīvo naratīvu, kas uzspiež priekšstatus par to, ko mums vajadzētu darīt – un kad. Īpaši spēcīgi tas jūtams tāpēc, ka esmu sieviete – un vēl jo vairāk kvīra.

Džūdita Halberstama (tagad – Džeks Halberstams) un arī citi izteikuši domu, ka kvīrums izpaužas ne jau dzimumdzīves īpatnībās, bet drīzāk tajā, ko mēs iesākam ar savu laiku. Viņa/š ierosina mums mēģināt “par kvīrumu domāt kā par dīvainas temporalitātes, iztēles bagāta dzīves režīma un ekscentriskas ekonomiskās prakses iznākumu”, lai varētu “nošķirt kvīrumu no seksuālās identitātes un pietuvoties spējai saprast Fuko komentāru viņa “Draudzībā kā dzīvesveidā” – ka “homoseksualitāte cilvēkus vairāk apdraud kā dzīvesveids, mazāk kā veids, kādā tiek piekopts sekss””.

Tieši to nesaprot daudzās bezgala komiskās interneta lapas, kas tādā apsēstībā apspriež jautājumu, kā iekļūt Berghain: šis pirmkārt ir kvīru klubs. Un kvīru nav iespējams notēlot. Var jau būt, ka par kvīru ir iespējams kļūt, bet pārsvarā tas ir vienkārši kaut kas tāds, kas tu esi.

Viss beidzas ar to, ka es nepasaku neko. Ārāsviedējs ar galvas mājienu aicina mani ienākt. Un, kā vienmēr, mans ego jūtas pacilāts.

Kad esmu tikusi iekšā pa durvīm, pirmā ķēpīgā lieta ir ņemšanās ar manu telefonu. Pirms somu pārmeklēšanas uz mobilā telefona kameras objektīva tiek uzlipināta uzlīme; ar otru tādu pašu aizklāj ekrānu, lai es nevarētu knipsēt selfijus. Ja tevi pieķers bildējam, bez vārda runas izmetīs pa durvīm. Šis vienkāršais ierobežojums acumirklī maina visu šejienes atmosfēru. Neviens nevēro – jeb, pareizāk, neviens nevēro sevi vērojam apkārtējos. Tas, kas notiek Berghain, paliek Berghain. Ja uz ātru roku Instagram vietnē iemetam meklēšanas vārdu #Berghain, rezultāts ir lielākoties attēli no rindas. Pati kluba telpa ir atpestīta no sociālo mediju ēnu valstības, atstājot vienīgi iespēju pastāstīt draugiem, kur tu šobrīd atrodies. Uz cilvēkiem, kuri patur telefonu rokā ilgāk nekā uz īsu brīdi, noraugās šķībi, un tas ir jūtams. Visos kluba kaktos, atpūtas telpās un dārzā cilvēki patiešām savā starpā sarunājas. Vienīgais tīkls, kas tev šeit vajadzīgs, atrodas tepat, pašā klubā.

Kad esmu samaksājusi savus 16 eiro un man uz rokas uzspiests zīmodziņš, es apeju ap stūri un nonāku vestibilā. Te drūzmējas cilvēki dažādās izklaides stadijās. Daži bāli un gurdeni, sagumuši uz mīkstajiem soliņiem un liekas gatavi doties mājās. Kāds saldi guļ. Citi gaida draugus vai ir tikko ieradušies – mazliet apdulluši, tāpat kā es, un vēl joprojām cenšas aprast ar pāreju no tā, kas ir ārpusē, uz to, kas ir šeit.

Es nostājos rindā uz garderobi, lai nodotu savas mantas. Esmu labi sagatavojusies. Manā somā ir tīra drēbju kārta, saulesbrilles, košļājamā gumija, lūpu balzams. Tagad man jānošķir tas, kas noderēs uzreiz, no tā, ko vajadzēs vēlāk. Daudzi citi dara tieši tāpat. Rindā priekšā ieraugu savu kaimiņieni. Viņa ir itāliete, divdesmitgadniece un atbraukusi uz Berlīni šejienes mūzikas dzīves dēļ – un arī lai aizbēgtu no Itālijā valdošās ekonomiskās stagnācijas. Jaunā sieviete mani sagaida ar sviedrainiem apskāvieniem. Viņa atnākusi uz garderobi pāraut kurpes, jo ir šeit jau kopš kluba atvēršanas. Viņas vārds ir viesu sarakstā. Man šķiet, viņa satiekas ar vienu no dīdžejiem. Mana paziņa saka, ka es esot ieradusies tieši īstajā brīdī. Savu maiņu tikko sācis Lens Faki, un viņam sekos Bens Kloks. Tie ir divi no Berghain populārākajiem regulārajiem dīdžejiem. Viņa jau raustās līdzi ritmam: hiperaktīva, acu zīlītes platas un apaļas kā mēness.

– Lai tev labi iet! – viņa aizdejo, pa ceļam atsūtot man gaisa skūpstu.

Mūzika, kas skan no augšējā stāva, te ir skaļāka, apmeklētāji man visapkārt kustas tās ritmā. Garderobē pārdod ausu aizbāžņus un tēkreklus ar melno Funktion-One skaļruņu grēdas attēlu. Tieši no tādiem nāk troksnis, kas skan stāvu augstāk. Kad šos skaļruņus uzstādīja, tā bija dārgākā klubu skaņu sistēma pasaulē.

Jebkura skaņa ir spiediena vilnis. Skaņa saceļ spiediena viļņus fiziskās pasaules struktūrā. Spēcīgākās skaņas var pārvietot materiālus priekšmetus, pārplēst cilvēka bungādiņas vai sašķaidīt stiklu. Daļēji tāds ir sprādziena mehānisms.

Cilvēka ausij ir vairāk neironu savienojumu ar smadzenēm nekā acij. Tā var uztvert skaņas diapazonā no 20 līdz 20 000 Hz – tātad aptuveni desmit oktāvas. Apvienojot precīzas fizikas zināšanas un precīzu dzirdi, labi inženieri zina, kā virzīt un konstruēt skaņu tā, lai nesakropļojot piepildītu ar to veselu stadionu vai panāktu Berghain vareno, katedrāles cienīgo skanējumu un vienlaikus ļautu kluba apmeklētājiem uz deju grīdas sarunāties savā starpā, nepaceļot balsi. Pat kluba vakaros skaņa sasniedz tikai 10–20% no iespējamās jaudas, citādi tās radītās fiziskās izjūtas būtu pārāk nogurdinošas.

Skaļruņi izvietoti un noregulēti tieši tā, lai atgriezeniskā saite būtu minimāla un katra skaņa izpaustos pilnā diapazonā. Ja tu esi atnācis dejot, atšķirība ir sajūtama ar visu ķermeni. Tā ir starpība starp iespēju skaņu dzirdēt un tajā dzīvot. Ja skaņa ir slikta, troksnis būs kā fizisks uzbrukums maņām – tu cīnīsies ar akustisko atgriezenisko saiti, lai piekļūtu ritmam. Slikta skaņa rada nelāgu atmosfēru, nelāgu troksni ausīs un nelāgas galvassāpes.

Tonijs Andrūss, kurš projektējis šos skaļruņus, saka, ka laba skaņa ir “meditācijas stāvoklis. Ja tu jūti, ka šāds meditatīvs stāvoklis tevi pamazām iesūc, tad zini, ka skaņa ir laba. Kad skaņa ir ļoti laba, zūd atšķirība starp to, kas ir tavā galvā un kas – ārpus tās”.

Ceļš pa kāpnēm uz galveno deju zāli ir milzīga jutekļu pārslodze. Tas ir gandrīz kā dziļi ievilkt elpu un ienirt ūdens dzīlēs. Mūzika ar šausmīgu spēku plūst caur mani, ap mani. Tā ir skaļa, skaidra un dziļa. Gaismas kā spogulī atkārto ritma sinaptisko zibeņošanu; basi ducina kā sirdspuksti. Troksnis atrauj mani no zemes. Pat ja nepatīk tehno, tā ir varena skaņu un cilvēku izrāde. Un skaļruņi ir tik smalki noregulēti, ka dzirdi skaņu ar katru savu šūnu. Tā ir mūzika kā visaptverošs ķermenisks pārdzīvojums, mūzika kā narkotika.

Ja izslēgtu skaņu un vienkārši vērotu cilvēku kustības, no ķermeņu veidotajiem leņķiem tik un tā būtu skaidrs, ka viņi dejo pie tehno mūzikas. Taisna stāja, gandrīz militāri sasprindzināti vēzieni un roku kustības. Uz paaugstinājuma kāda meitene ar rokām kulsta gaisu, izlokot augumu vijīgos līkumos. Kādam citam dejotājam pirksti kļuvuši par palmu lapu plūksnām, un viņš tās lēni velk cauri gaisam, it kā atrastos zem ūdens. Dejas pie tehnomūzikas atsakās no disko sabiedriskuma vērtībām, no vajadzības raudzīties uz savu partneri, saskatīties, dodot priekšroku individuālākai pieejai. Uz deju grīdas visi ir kopā, tomēr katrs par sevi; visi pavērsušies pret dīdžeja kabīni, iegrimuši skaņā un gaismās. Tu dejo ar anonīmiem siluetiem, varbūt paretam ar kādu nejauši saskatoties, kad breiks ir īpaši ekstātisks vai miksā pēkšņi pilnīgi nomainās ritms. Vērojot no malas, šķiet, ka deju grīda viļņojas; tā kustas kā vienots organisms, kā jūras virsma.

Tehnomūzika izauga Detroitas saskaldītajās industriālajās ainavās un pirms tam piedzima reizē ar Kraftwerk, šiem elektroniskās mūzikas Übermenschen. Agrīnā Detroitas tehno pionieris Deriks Mejs savu mūziku apraksta kā Hi Tek Soul jeb “Džordžs Klintons liftā satiek Kraftwerk”. Šī mūzika ņem Kraftwerk stingro mehānistisko kārtību un pievieno tai džeza ritmus. 80. gados līdz ar digitālās tehnoloģijas sasniegumiem – Roland303 basa sintezatora un bungu mašīnas TR-808 izgudrošanu – kļuva iespējamas jaunas skaņas. Jaunās tehnoloģijas uzplaukums sakrita ar apokaliptisku pagrimumu ASV autorūpniecības centros – Čikāgā un Detroitā.

Agrīnā Detroitas tehno mūziķi – Mejs, Karls Kreigs, Džefs Milzs un ietekmīgais Underground Resistance Collective – bija Reigana ēras partizāni. Viņi atrada atbalstu jaunajā andergraunda kustībā: jaunieši no atšķirīgām kultūrām regulāri sanāca kopā Detroitas tukšajās noliktavās, lai dejotu pie monotoni ritmiskas mūzikas, kas spēja novest līdz transam līdzīgam stāvoklim. Tā izplatījās arī Eiropā; jaunās skaņas pulcēja tūkstošiem cilvēku nelegālos reivos – pazemes auto stāvvietās, tukšos laukumos nekurienes vidū, pamestās noliktavās. Jaunieši tā pavadīja daudzas stundas – tālu no veselības un drošības inspekciju, klubu vadītāju, apsardzes un policijas acīm. Valsts, vismaz Lielbritānija, uz to reaģēja kā despotisks papucis. 90. gadu sākumā Apvienotajā Karalistē, pateicoties 1994. gada likumam par sabiedrisko kārtību, vairāk nekā nelielas cilvēku saujiņas savākšanās, lai klausītos “repetitīvus ritmus”, kļuva par krimināli sodāmu pārkāpumu.

Taču kvēpainajā postmūra Berlīnē tehno atrada savas garīgās mājas. Te netrūka pamestu ēku, kurās rīkot reivus, un post-Stasi ēras relaksētā attieksme pret likumu un kārtību nozīmēja, ka nelegālus pasākumus, īpaši mūra apkaimē, neviens īpaši nevajāja. Radās tādas vietas kā Tresor, Bunker un E-Werk un līdz ar tām – arī grupas, piemēram, Basic Channel. Tehno kļuva par atkalapvienotās Berlīnes skaņu celiņu.

Tagad šī mūzika jau ir asimilēta tādā mērā, ka Berghain uzskata ne vairs par izklaides, bet gan par kultūras iestādi. Daļēji tā ir iespēja izvairīties no lielākiem nodokļiem (7% par kultūru 19% izklaides nodokļa vietā), taču tīri no klasifikācijas viedokļa tas nozīmē, ka vismaz Berlīnē dejas Berghain pie tehnomūzikas tiek uzskatītas par augstās mākslas žanru.

Es nopērku pudelīti Club-Mate – ar kofeīnu bagātu dzērienu, kas gatavots no yerba mate (Paragvajas ileksa) un garšo dabiskāk nekā Red Bull. Man visapkārt ir cilvēki, kuri jau pamatīgi salietojušies; viņi dramatiski vaikstās un ir iegrimuši miglainās vai kašķīgās sarunās ar draugiem.

Jaunībā es mēdzu klubos lietot ecstasy. Manas atmiņas par šīm reizēm ir – pārsvarā – pienācīgi ekstātiskas. Es ļāvos labsajūtai un ēteriskuma sajūtai un uz daudzām stundām aizmirsos uz deju grīdas. Taču tagad to pašu stāvokli es varu sasniegt arī bez narkotikām. Tas ir tāds īpašs nervu ceļu atzars smadzenēs – savienojumi, kas, reiz izveidojušies, attiecīgo vides stimulu iespaidā var atkal tikt atsaukti atmiņā, atkārtoti vēl un vēl. Stāvoklis, kādu es pareizos apstākļos varu sasniegt uz deju grīdas, ir tīri garīgs.

Bērnībā popmūzika manā ģimenē skaitījās mānīgi viegla narkotika, kas tālāk aizved taisnā ceļā pie attiecībām ar Sātanu. Viens no nedaudzajiem ierakstiem, ko mana māte atzina par pieņemamiem, bija Klifa Ričarda nejēdzīgais klasiskais hits “Why Should the Devil Have All the Good Music?”, kurā visi rifi bija aizgūti no (jādomā, sātaniskajiem) blūziem; acīmredzot šādā veidā tie it kā tika atdoti atpakaļ pareizajās rokās – baltajiem cilvēkiem un Dievam.

Amerikāņu sludinātāja Bilija Greiema saietā, ko es reiz bērnībā apmeklēju Bristolē, dziesmas pacilāja un uzkurināja kā futbola mačā; tās kalpoja par aicinājumu uz karstām pēdām atdot savu dvēseli Jēzum – teicami nostrādāts triks. Vispirms ar mūziku uzkurini pūli līdz ekstāzei un tad šiem cilvēkiem tikko piedzīvoto izskaidro ar savu reliģiju. Ļautiņi bariem nesās uz skatuves priekšu, lai saņemtu svētību no Bilija Greiema, šī vecā, apburošā dvēseļu spekulanta. Viņa valdzinājuma pamatā bija izskatīgā āriene un prasme sasaistīt masu histēriju ar metafiziku.

Mani vienmēr fascinējis fakts, ka tik daudzi agrīnās reiva ēras upuri, cilvēki, kuri bija atmiekšķējuši savas smadzenes ar pārmērīgu narkotiku daudzumu, vēlāk nonāca Jēzus armijas rindās. Viņu autobusus bieži varēja redzēt pie vietām, kur notika legālie reivi (tādus sāka rīkot 90. gadu vidū). Daudzi no viņiem uz deju grīdas bija piedzīvojuši kaut ko līdzīgu reliģiskai atklāsmei, bet pēc tam, atgriežoties uz zemes, iegrimuši depresijā. Izjusto ekstāzi viņi saistīja ar tuvību Dievam, bet gaismās un dūmos izlasīja Svētā Gara zīmes. Reiva vidū sludinot Jēzus mācību, viņi mēģināja ar savu piemēru uzvest uz taisnā ceļa arī citus. Taču manā izpratnē viņi nav sapratuši pašu svarīgāko: dejošana ir garīgs, nevis reliģisks pārdzīvojums; šīm mistērijām ir bioloģiska, psiholoģiska un dziļi individuāla daba.

Mūzika pārgājusi jaunā intensitātes pakāpē. Lens Faki pārslēdzies no minimālistiska militāra ritma uz kaut ko sarežģītāku. Viņš iesprauž psihedēlisku pauzi, kaut ko līdzīgu atpakaļgaitā atskaņotai sintezatora frāzei, un pūlis uzgavilē; dejošana turpinās ar jaunu enerģiju. Berghain viena dīdžeja sesija var ilgt piecas, sešas, septiņas stundas; dīdžeji kopā ar publiku pamazām uzbūvē veselu ceļojumu cauri skaņai – lēnāk, ātrāk, skaļāk, klusāk. Labs dīdžejs sajūt publikas enerģiju un manipulē ar skaņu, kontrolējot cilvēku izjūtas. Tagad es mūziku sajūtu kā taustāmus apveidus, kas ielenc mani no visām pusēm. Iztukšoju dzēriena pudeli un aizspraucos līdz deju grīdas centram. Es atslābinos un atdodos ritmam; mans azarts pieņemas spēkā.

Pirms dažām nedēļām kāds mans draugs nomira ar neoperējamu smadzeņu audzēju. Visu šo laiku esmu nēsājusi sevī šo smago nastu un sajutusi dzīvi kā kaut ko trauslu un nereālu. Es turēju viņa silto roku tikai dažas stundas pirms tam, kad ārsti atslēdza aparātus, kas noturēja viņā dzīvību, izpīkstot savus rādījumus saltajā slimnīcas izplatījumā.

Mans draugs bija kvīrs; viņš savu mūžu dzīvoja vienmēr šķērseniski, nekad un nekur īsti neiederoties. Berlīnē viņš bija atradis sev kaut ko līdzīgu mājām, tomēr viņa dzīvē viss vienmēr bija tik nepastāvīgs. Viņš bija mākslinieks – atklāts, pārlieku jūtīgs, nespējīgs noturēties nevienā darbavietā. Viņš pārāk daudz strīdējās, pārāk labi saskatīja divkosību, kas nāk līdzi gandrīz jebkuram darbam. Cilvēkiem varēja likties, ka mans draugs ir margināla personība, bet viņš vienmēr bija cīnītājs. Un mirt 50 gadu vecumā ir par agru. Viņš vēl tik daudz varēja paveikt, tik daudz dot. Es šeit atrodos arī viņa vārdā – lai kaut ko iesāktu ar šīm skumjām, ko visur staipu sev līdzi.

Es pamanu, ka mūzikā šobrīd ieaudušies neatlaidīgi monotoni pīkstieni, kas izklausās pēc kāda no viņa dzīvības uzturēšanas aparātiem. Kad savu draugu redzēju pēdējo reizi, viņa smadzenes jau bija mirušas, taču ķermenis – vēl joprojām silts, āda – dzīva un starojoša. Ierīces turēja viņa ķermeni dzīvu, kaut arī viņš patiesībā bija miris. Magnētiskās rezonanses attēli rādīja melnu masu vietā, kur vajadzēja būt redzamai smadzeņu darbībai. Kur viņš bija aizgājis? Kas paliek cilvēkā, kad viņš vēl elpo, bet smadzenes ir mirušas? Šis neatrisināmais jautājums mani nomoka jau nedēļām ilgi.

Es ieskatos cilvēku pūlī, un mana sirds uz mirkli apstājas – man liekas, ka redzu viņu. Viņš tuvojas ar savu puicisko smaidu un stāstiem par to, cik spoži veicas ar grāmatu, kuru, kā mēs abi lieliski zinām, viņš nemaz neraksta. Un ar savām neskaitāmajām sirsnības izpausmēm. Prātā ataust frāzes, žesti, skaņas. Es dzirdu, kā viņš saka: “Es viņu ienīdīšu līdz kapa malai!” vai “Pār manu līķi!” Ikdienišķas frāzes, kas tagad izklausās pēc pravietojumiem.

Es ienirstu ritmā, un mani locekļi kustas pēc pašu gribas. Es tos nekontrolēju. Manas kustības nav iestudētas, es vienkārši ļauju savai nervu sistēmai reaģēt uz ritmu. Manas rokas, kājas un ķermenis kustas tā, it kā būtu pa taisno pieslēgti skaņai, apejot apziņu ar līkumu.

Un tad es izeju cauri spogulim un nonāku kaut kādā rēgainā tehno vietā. Es sevi vairs neapzinos. Es vienlaicīgi esmu tikai ķermenis un nemaz neesmu ķermenis. Es esmu ārpus laika, ārpus valodas; mans prāts ir tīras sajūtas. Skaņa veido kaut kādus apveidus – sarkanus, zaļus, violetus –, un tie pamazām kļūst par fizisku celtni, ko ap mani būvē ritms. Mūzikā ir kaut kāda sava arhitektūra, ko es varu saskatīt ar gara acīm. Skaņa, sasniegusi šādu piesātinātības pakāpi, rada pati savu telpisko apziņu, savas metafiziskās struktūras. Šajā vietā es jūtu saikni ar kaut ko lielāku, ar vietu, kas pastāv ārpus mana “es”. Šajos īsajos mirkļos manas atsevišķās daļas piepeši saplūst vienotā veselumā.

Atomu līmenī manu ķermeniskumu iespaido spiediena viļņi, kas nāk no skaļruņiem un no visu apkārtējo cilvēku kustības. Es atrodos uz deju grīdas, bet vienlaikus arī virs tās. Es esmu cilvēku ielenkumā, tomēr pilnīgi viena. Es pat neesmu klubā, nestāvu uz deju grīdas; es esmu kaut kādā pilnīgi citā telpā un laikā. Es ieslīdu transā.

Vislabāk to aprakstījusi Bjorka: “Vairāk nekā gadu biju pavadījusi ārpus Islandes, un tagad, atgriezusies, lai sagaidītu Jauno gadu, apmetos kalna galā. Viena pati izgāju pastaigāties un redzēju, kā lavas laukos kūst ledus. Vienīgā skaņa, ko es dzirdēju, bija ledus brakšķēšana, kas atbalsojās simtiem kvadrātkilometru plašumā. Valdīja pilnīga tumsa; debesīs mutuļoja ziemeļblāzma, un tieši zem tās varēja saskatīt biezu mākoņu slāni. Es redzēju, kā šajos mākoņos atspīd visu manas bērnības pilsētu ugunis. Un tur lejā – lavas lauku krakšķi. Visīstākais tehno.”

Nezinu, cik ilgi te jau esmu. Man nav pulksteņa, un es negribu skatīties telefonā, taču kādā mūzikas ritma maiņas brīdī nogurums kājās liek man apstāties. Mans ķermenis un mūzika zaudē savu sinhrono saskaņu, un tagad es apkārt dzirdu tikai troksni.

Uzeju augšstāva bārā, kur spēlē klusāku mūziku – vairāk house nekā tehno. Te ir pilns ar cilvēkiem, kuri sarunājas; daži vēl turpina klanīt galvu līdzi ritmam. Es apsēžos uz palodzes, pagriezusies pret loga stiklu, un paskatos pa žalūziju spraugu. Ārā jau ir tumšs, un garā rinda sniedzas līdz pat alus kioskam un vēl tālāk. Mana galva pulsē.

Paskatos telefona ekrānā. Ir pusdeviņi vakarā. Esmu dejojusi kādas piecas stundas bez pārtraukuma, un viss mans ķermenis viegli smeldz. Es aizdedzu cigareti, un blakus sēdošā meitene lūdz, lai iedodu viņai ievilkt dūmu. Viņa ir no Londonas un priecājas, ka atrodas šeit.

– Londonā visus klubus slēguši, – viņa saka. Un tā ir taisnība.

Mēs parunājam par Londonas nakts dzīvi. Par to, ka klubi tagad ir mazāki, tālāk no centra, bieži vien pagaidu telpās, vienmēr pārāk stingri uzraudzīti, pilni ar apsardzi atstarojošās vestēs. Visu laiku jūti, ka tevi novēro. Neliela nelegālo reivu subkultūra vēl joprojām velk dzīvību atsevišķās kopienās, kas apdzīvo tukšas noliktavu telpas, taču tas viss ir tikai pagaidām; nav sajūtas, ka pilsēta tiešām vēlētos pieļaut šī vecā, urbānā stila naktsdzīvi. Kad zemes cenas uzkāpušas līdz debesīm, nekas vairs nav svēts. Pārāk bieži liekas, ka Londona ir ceļā uz to pašu paklausīgi garlaicīgo kapitālisma ielu kultūru, kas valda, teiksim, Singapūrā vai Cīrihē – tikai mums ir vairāk bezpajumtnieku.

Apmaiņai pret cigareti meitene man izmaksā alu. Mēs kādu brīdi pļāpājam, pašas nogrozot galvu par savām bailēm no iespējamās nākotnes; mēs pasmejamies par savu nopietnību – par to, ka sēžam naktsklubā un spriedelējam par politiku. Viņa ceļas, lai ietu projām, bet noskūpsta mani, pirms šis impulss pagūst kļūt par domu. Viņas lūpas garšo pēc alus un košļājamās gumijas.

– Nāc, ejam uz tumšo istabu, – viņa saka un pasniedz roku, lai palīdzētu piecelties.

Mēs dodamies uz istabu, kas atrodas aiz galvenās deju zāles. Iesākumā grūti kaut ko saskatīt. Kaut kur aiz manis deg blāva gaismiņa, gremdējot visu pārējo dziļās ēnās. Te ir pilns ar cilvēku ķermeņiem, lielākoties vīriešu. Kāds masturbē. Istabas vidū drāžas divi vīrieši, aiz viņiem – vīrietis piespiedis pie sienas sievieti; viņas sejas izteiksme ir liels un mežonīgs O. Cauri sienām ducina tehno, un telpā virmo uzbudinājuma drudzis. Viņa noskūpsta mani vēlreiz; šoreiz skūpsts ir daudz ilgāks. Mēs spiežamies viena pie otras, neveikli cīkstamies ar rāvējslēdzējiem un pogām, pieskaramies rokām, ādai, lūpām, krūtīm, līdz sāk pludot sviedri un iekāre. Es iedomājos lielo Bakham līdzīgo figūru ar milzu pārpilnības ragu, ko redzēju vestibilā pie garderobes. Sekss ir loģisks turpinājums enerģijai, ko uzkurina deju grīda. Šeit mēs visi esam menādas.

Pēc laiciņa mēs iznākam deju zālē un apžilbušas miedzam acis – it kā būtu nonākušas dienasgaismā. Mēs noķeram ritmu un sākam dejot. Man uz rokām uzmetas zosāda, pa ādu skrien skudriņas: pūlim pāri pāršalc vēl viens acid –psihedēlisksbreikbīts. Dejošana kļūst agresīvāka, un es jau atkal esmu ritma varā.

Es pazaudēju meiteni no Londonas, pēc tam atkal atrodu viņu garderobes rindā. Ir jau krietni pāri pusnaktij, un man pietiek. Jūtos tā, it kā mani kāds būtu izjaucis pa sastāvdaļām un pēc tam ne pārāk uzmanīgi atkal salicis kopā. Nav slikti pēc divām pudelītēm Club-Mate un viena aliņa. Atvadoties mēs apskaujamies – mazliet neveikli, ņemot vērā visu, kas bijis.

Ārā līst. Slideni slapjās pilsētas ielas ir tukšas. Es sēžos uz divriteņa un braucu mājās, garām Berlīnes mūra paliekām, ko tūristiem par prieku tagad klāj grafiti, garām ekstravagantiem tornīšiem rotātajam gotiskajam Oberbaumas tiltam pār Šprē. Visu atlikušo nakti un vēl ilgi pēc tam mana galva ir pilna ar atbalsīm, gaismas un krāsu zibšņiem, pieskārieniem un ritma mašīnas pulsāciju – neatslābstošu kā dzīvības uzturēšanas aparatūras pīkstieni.

The White Review, 2018. gada jūnijā

Tulkojusi Sabīne Ozola