Vienkāršākais ceļš uz brīvību

Ja pārāk neiedziļinās notikumu secībā un neatsauc atmiņā citus, laimīgākus laikus, var rasties iespaids, ka šādi bijis vienmēr. Ka šī drakoniskā, absurdā kārtība ir mūžīga un cilvēka dabiskais uzdevums ir nevis īstenot pašam savu gribu, bet dzīvot iekaltam citu uzliktās neredzamās važās. Taču patiesībā aizliegums tirgot alkoholu pēc desmitiem vakarā ir samērā svaigs. Vēl nesen, divtūkstošo gadu sākumā, katram pieaugušam cilvēkam bija tiesības jebkurā nakts stundā iegādāties, ko vien sirds kāro, – kaut vai absintu, kaut vārītas bietes. 

Un arī pieaugušā jēdziens bija interpretējams daudz plašāk. Mēs, piemēram, tolaik uzskatījām sevi par gluži pieaugušiem konceptuālistiem, no kuru naksnīgajām dzēruma sarunām atkarīga mākslas nākotne, – un veikalu kasierēm nebija tiesību to apšaubīt. Jā, formāli ņemot, lielākā daļa no mums ne tuvu nebija pilngadīgi. Toties iekšējās pārliecības ziņā bijām nobrieduši īstenot savu gribu un kalpot mākslai visu diennakti.

Tikai viens apstāklis mūs ierobežoja: plkst. 23.00 mūsu pieticīgajās Mākslas koledžas kopmītnēs iestājās komandantstunda. Katru vakaru dežurante aizslēdza ārdurvis, paslēpās savā skabūzī un aizslēdza arī to. Līdz agram rītam neviens vairs netika ārā. Vēl ļaunāk: tie, kas atgriezās no pieaugušo gaitām kaut minūti pēc noteiktā laika, netika arī atpakaļ iekšā. 

Vismaz tā šai sistēmai bija paredzēts darboties. Protams, tā nedarbojās. Un ne jau tādēļ, ka mums obligāti būtu vajadzējis naktīs lavīties ārā pēc absinta. Mēs nemaz tik bieži nedzērām – priekš kam, ja neviens neaizliedz? Atceros reizes, kad vēlme trijos naktī izmukt no slēgtajām kojām, lai nopirktu vārītas bietes, varētu likties daudz jēdzīgāka. Nē, pirmais un galvenais iemesls izlauzties no izolācijas tomēr bija saistīts ar iekšējiem principiem: ja reiz augstākie spēki nolēmuši turēt mūs četrās sienās, tad mums kā konceptuālistiem bija gandrīz vai profesionāls pienākums šīs sienas pārvarēt.

Veidi, kā to izdarīt, bija visdažādākie, sākot ar tik vienkāršiem manevriem kā izkāpšana un iekāpšana pa logu, beidzot ar veselām operācijām, kas tika plānotas un īstenotas stingrā slepenībā. Slepenība šajās metodēs bija vienojošs motīvs: tie, kas atklājuši kādu nelegālu izeju no kojām, cītīgi sargāja savu know-how. Piemēram, lai tiktu ārā un iekšā pa logu, bija vai nu jādzīvo kopmītņu pirmajā stāvā (reta privilēģija), vai jādraudzējas ar kādu no pirmā stāva iemītniekiem. Bet tas nemaz nebija tik vienkārši: cilvēkiem no pirmā stāva visa tā kāpelēšana bija apriebusies. Daži vispār nevienu nelaida aiz savām durvīm un pārrunās neiesaistījās. Bet tie, kas laida, piekopa nežēlīgu favorītismu. Reiz viens sadzēries koktēlnieks atteicās maksāt loga īpašniecei piecīti par izeju, jo reiz bija ievērojis, kā citam draugam – cīņu biedram konceptuālisma frontē – viņa ļauj izkāpt, lai aizskrietu uz veikalu pēc alus, apmaiņā lūdzot atnest aveņu jogurtu. Viņš, koktēlnieks, sāka kļūt agresīvs, dauzījās pie durvīm, bļaustījās un laikam arī draudēja ar dūrēm, bet panāca vienīgi to, ka cena pieauga vispirms līdz desmit latiem, tad līdz divdesmit. Viņš samaksāja visu līdz pēdējam santīmam un beigās, rāpdamies atpakaļ, atvainojās par savu neganto uzvedību. Taču bija par vēlu: ziņas izplatījās pa pirmo stāvu, un nedz viņu, nedz viņa draugus vairs ne pie viena loga nelaida.

Diplomātijai šajās lietās vispār bija liela nozīme. Tie, kas pavadījuši kopmītnēs pietiekami daudz laika, zināja katras dežurantes darba grafiku un rakstura īpašības. Piemēram, tā skumjā, masīvā dāma, kuru nez kāpēc mēdza saukt par Zirgu, šad tad mīlēja iedzert. Viņa pati, protams, to neafišēja, taču ļoti šaurās aprindās bija zināms, ka Zirga maiņās pa dežurantes lodziņu var slepus ieripināt mazo trīsgraudnieku, un nav izslēgts, ka tā vietā uz palodzes parādīsies ārdurvju atslēga. Turpretī cita dežurante – sauksim viņu par Renāti – bija slavena ar savu stingro un neuzpērkamo raksturu. Visvairāk par visu viņa ienīda studentus, kuri rīta gaismā pēc mākslinieciski pavadītas nakts klauvēja pie viņas loga un lūdza, lai apžēlojoties un laižot mājās. Tādi reizēm dabūja nakšņot pagalmā uz soliņa pie blakus esošās nabagmājas. 

Vienreiz gan arī Renāte salūza. Tas notika četros no rīta, kad daži pamatīgi iesiluši jaunekļi no pēdējā kursa, gatavie džentlmeņi no Veronas, pamodināja Renāti, iemezdami viņai logā sauju grants. Renāte, kaut arī vēl miegaina, apbēra puišus ar daiļrunīgiem lāstiem.

– Nu Renčik, nedusmojies, – viens no viņiem sacīja mīlīgā un nevainīgā tonī, – ielaid iekšā. Nu lūdzu! Mēs tev bērnu uztaisīsim...

– Ko?!

– Uztaisīsim tev bērnu, goda vārds, – viņš runāja tā, kā mēdz runāt ar jaundzimušiem kucēniem, – kaut vai tūlīt pat, ja gribi. Visi trijatā. Būs forši, tu redzēsi! Skraidīs tev te tāds maziņš pa pagalmu, spēlēsies un smiesies, varēsi viņu saukt pusdienās, bet viņš – nē un nē, teiks: mammu, ļauj man vēl paspēlēties. Atšķirībā no mums, piemēram. Jo mēs gan tagad labprāt tiktu mājās.

– Jā, – piebalsoja cits bērna taisītājs, – mēs jau paspēlējāmies...

Tas, ka Renāte šai gadījumā tiešām atslēdza džentlmeņiem durvis un pat nelika taisīt bērnu, bija īsts brīnums. Lielākoties šādas metodes nedarbojās. Un, pat ja darbotos, jaunie mākslinieki nevēlējās atskaitīties dežurantēm vai kam citam. Jaunie mākslinieki vēlējās pilnīgu autonomiju. Bet, lai to iegūtu, bija krietni jāpiestrādā. Klīda baumas, ka vienam topošajam juvelierim esot izdevies aizpūst dežurantes lodziņu ar aerosolu, izveidojot sienā ko līdzīgu Melnajam kvadrātam, un, izmantojot vispārējo satraukumu, nospert ārdurvju atslēgu un pa kluso savā istabā pievīlēt tās kopiju. 

Es nezinu, vai tā bija taisnība, taču atslēgas šajā Hruščova laiku barakā darbojās pēc dīvaina principa. Katra no tām derēja vismaz trim dažādām slēdzenēm. No visiem slepenajiem kopmītņu know-how šis tika glabāts īpaši rūpīgi. Taču tie, kuri bija to atklājuši, metodiski gāja cauri visiem gaiteņiem un izmēģināja savas istabas atslēgu katrā slēdzenē. Tā bija īsta loterija, kuras galvenā balva, protams, bija atslēga no parādes durvīm. Ik pa brīdim izskanēja leģendas par to, kā viens vai otrs esot šo Svēto Grālu atradis. Taču, pat ja tās atbilda patiesībai, neviens, izņemot atslēgas saimnieku, par to nekad nebūtu uzzinājis. 

Toties otra galvenā balva slēdzeņu loterijā bija pavisam īsta: tā bija atslēga, kas derēja bēniņu lūkai. Pašai par sevi tai nebija nekādas vērtības: bēniņi bija zemi, smacīgi, un nekā, izņemot kompresētus baložu mēslus, tur nebija. Vērtību atslēgai piešķīra kas cits. Kā jau katrai 60. gadu daudzstāvenei, arī šai sānos bija vertikālas, norūsējušas evakuācijas kāpnes. No drošības viedokļa tās bija bezjēdzīgas, jo veda pa taisno uz jumtu, kurš savukārt nebija savienots ar dzīvojamajām telpām. Tā nu divi laimīgās atslēgas īpašnieki (vārdos nesaukšu) nolēma šo savienojumu izveidot paši. Kādu vakaru viņi atslēdza bēniņu lūku. Nogaidījuši līdz komandantstundai, viņi uzkāpa uz kopmītņu jumta. Kādreiz katrā šo baraku istabā bija pa malkas plītij. Turpat blakus, tā sauktajā nabagmājā, daži vēl joprojām tās lietoja – dedzināja lakotas sekciju durvis un citus draņķus, no kuriem debesīs cēlās smirdīgi dūmi. Kopmītņu skurstenis jau sen pildīja tikai dekoratīvu funkciju. Bruņojušies ar kaltiem, āmuriem un laužņiem, mākslinieki ķērās pie darba. Rūpīgi, cik vien klusu iespējams, viņi atskaldīja vaļā katru mūrējuma šuvi, izjauca veco skursteni pa detaļām un meta lejup zālājā ķieģeli pēc ķieģeļa. Tie piezemējās ar būkšķi kā pārgatavojušies āboli, un jau pret rītu kaimiņi no nabagmājas bija tos nolasījuši līdz pēdējam un aiznesuši nezināmos virzienos.

Bet puiši strādāja visu nakti, droši vien noberza plaukstas līdz tulznām, toties tagad viņiem piederēja pašiem sava slepenā izeja no piespiedu izolācijas, vienkāršākais ceļš uz brīvību, paredzēts nevis kaut kādiem prastiem dzērājiem, bet īpaši izraudzītai cilvēku šķirai. Mēs reti izmantojām šo lūku: tā bija neērta, nedroša, netīra un visādi citādi nepraktiska. Taču, izkāpjot pa to uz jumta pavasara naktī, pārņēma fantastiska viegluma sajūta. It kā viņi būtu radījuši ne tikai caurumu skārdā, bet arī visu šo pasauli; it kā piepeši mēs atrastos uz dirižabļa klāja, kaut kur starp zemi un debesīm, un viss, kas mūs noturētu gaisā, būtu mūsu pašu neierobežotā brīvība. Pat ja tā mums nemaz nebūtu vajadzīga.