Variācijas par klusumu

Mans draugs bija nīgrs arhitekts, kurš valkāja melnu ādas jaku un dārdināja Nine Inch Nails. Es strādāju nelielā, bezcerīgā žurnālā, kur darbs bija tik nervozs, ka ražošanas vadītāja ik pēcpusdienu pulksten trijos trieca telefonu pret zemi, kliegdama: “Ej ellē!” Man tuvojās trīsdesmit, un es sāku ienīst savu dzīvi.

Es vēlējos klusumu, tāpēc aizrunāju istabu trapistu klosterī. Nākamajā piektdienā aizlavījos no darba agrāk un devos dienvidu virzienā, nenojaušot, ka Eva Misūri pavalstī atrodas četru stundu brauciena attālumā – lejā, pie Ārkanzasas robežas. Es aiztraucos pa šoseju, pēc tam nogriezos pa ceļa atzaru un iestrēgu aiz lopu transportējamās piekabes. Turpmāko stundu, kamēr vilkāmies pa šauru lauku ceļu, uz mani lūkojās brūni baltas govs platais purns. Tās pūkainās ausis bija saslietas stāvus, it kā būtu pielīmētas pēdējā brīdī. Skropstas izliecās virs nesatricināmi brūnajām acīm, kurās bija sakopoti vesela mūža vērojumi.

Piekabi nebija iespējams apbraukt. Es to zinu, jo pirmos piecus kilometrus es to satraukti mēģināju darīt. Govs mani vēroja. Kurp tā devās, cik idillisks vai draudīgs bija tās galamērķis, es nezināju, un arī govs to nezināja. Es nopūtos, pārslēdzu zemāku ātrumu un samierinājos ar zaudēto laiku. Govs nenolaida acis. Nākotne izzuda.

Lēnām mani pārņēma miers. Kad ceļš kļuva platāks, man vairs nebija vēlēšanās apdzīt. Govs mierīgais skatiens – bez vārdiem un pieņemošs – bija sakārtojis manu visumu.

Klosterī ierados vairāk nekā gatava ievērot klusēšanas noteikumus. Govs bija mani sagatavojusi. Ne televizora, ne tālruņa, ne e-pasta? Kāds atvieglojums! Mani samulsināja tikai dienas režīms: celties četros no rīta uz vigīliju, pēc tam ar pirmajiem saules stariem atgriezties kapelā uz laudām? Kad tēvs Teds mani pavadīja uz manu istabu, es nodošanas termiņu radītajā miega badā un satraukta pēc saspīlētās šķiršanās no Nine Inch Nails jau domās perināju modinātājpulksteņa kļūmi.

– Nav vajadzības likt modinātāju, – viņš pār plecu uzsauca. – Tevi pamodinās zvans!

Un tā arī notika, misiņš dārdēja, atsizdamies pret misiņu, vēlreiz un vēlreiz, neatlaidīgi. Ar pirkstiem izķemmēju matus, pāri tēkreklam uzvilku džemperi un uzrāvu treniņbikses, kas neapdraudētu apņemšanos ievērot celibātu. Ieslīdēju tumšās, akmeņu atvēsinātās kapelas pēdējā solā un vēroju, kā jauns mūks citu pēc citas aizdedzina sveces, līdz visa telpa spoži mirdzēja. Ienāca gados vecāki mūki un pēc neredzama signāla sāka dziedāt dienas psalmu nevainojamā unisonā. Katra nots bija tīra, neviena neizlēca, cenšoties tikt sadzirdēta. Balsīm nevajadzēja saspringt pret pavadījumu; balsis bija mūzika, skaņu dzejolis, kas plūda bez raupjajām interpunkcijas svārstībām. Tikai maigs dziļu, rezonējošu balsu pacēlums un kritums, kas kārto kosmosu.

Vēlāk es uzzināju, ka gregorisko dziedājumu pamatā ir cilvēka elpas ritms. Tolaik zināju tikai, ka tik radniecīga klusumam nav neviena cita skaņa. Vārdi šķita kā lūgšana, kas varētu turpināties mūžīgi, vecajiem mūkiem nokrītot bez dzīvības un jauniem ieņemot viņu vietu, tikai Dievam dzirdot viņu dziesmu. Tās mierā telpa sastinga un laiks apstājās.

Klusums ārpus kapelas bija gluži pretējs – dzīvs un kņudinošs, uzskaņots uz kaut ko dziļi manī. Biju gaidījusi askēzi, nomāktību, nevis šo elektrizējošo enerģiju. Tā šķita uzlādēta, kā tās sekundes izcilas simfonijas noslēgumā, īsi pirms klausītāji lec kājās un atskan dārdoši aplausi.

Šajā ceļojumā es vēl nezināju, cik dažādi ir klusuma veidi un kā tie var mūs dziedēt vai ievainot.

Aklais dubultrandiņš divus gadus vēlāk bija manas precētās draudzenes ideja. Mēs visi lauzām ceļu cauri studijām, un, kad viņa aprakstīja puisi, ko bija iecerējusi mūsu otrai draudzenei, nebija iespējams noliegt, ka viņš ir ideāls. Viņiem abiem patika Viktorijas laika nami un viss angliskais, viņi abi bija konservatīvi, mierīgi un pieklājīgi. Mēs ar Andrū bijām neprognozējami, nelīdzinājāmies viņiem un, cik es varēju spriest, arī viens otram ne. Bet otra pāra dēļ es ierados, pārdzērusies kafiju un mazliet nervoza, tāpēc vēl pļāpīgāka nekā parasti. Tērzējot par niekiem, es sēžoties atsitos ar galvu pret lustru. Viņš to visu uztvēra mierīgi.

Pēc pusdienām visi devās uz zooloģisko dārzu – izņemot mani, jo es nevarēju iet lielus attālumus; man, kā es uzzināju 20 gadus vēlāk, bija iedzimta gūžas locītavas problēma. Es atsēdos uz zema mūra nožogojuma un teicu pārējiem, lai viņi iet tālāk bez manis, es pagaidīšu.

Andrū iekārtojās man blakus.

– Nē, nē, ej ar viņiem! – es mudināju. – Apskati zebras, Dieva dēļ!

– Nē, nekas, es pagaidīšu kopā ar tevi.

(Vēlāk viņš atzina, ka nodomājis, ka man nepatīk šis randiņš, bet, tā kā nav varējis būt drošs, pieklājīgāk šķitis palikt.)

Mēs mazliet parunājām, galvenokārt par to, cik jauki un acīmredzami ideāli viens otram atbilst pārējie divi. Tad mēs apklusām, pavasara saule sildīja mūsu plecus, vienīgās skaņas bija bērnu smiekli vai apmierināts roņa rēciens. Lai gan bija skaidri nojaušams, ka viņš ir ļoti inteliģents, viņš necentās apžilbināt mani ar vārdiem. Neviens no mums nejuta vajadzību aizpildīt klusumu ar pļāpām.

Šī sajūta mani pārsteidza.

Un tomēr – vēsturnieks? Cik garlaicīgi! Labi, viņš lasīja, taču ne tādas grāmatas, kādas man patika. Un ko es vispār par viņu zināju? Viņš varēja būt slepkava, sociopāts, spiegs…

Ritēja minūtes, un mani iebildumi cits pēc cita atkāpās. Šis vieglais klusums šķita viss, ko man vajadzēja zināt.

Bija labi apprecēties, dzirdēt un sajust mājās otra cilvēka klātbūtni. Lai gan es lepojos ar vientulību un bieži pēc tās alkstu, tomēr, ja palieku viena pārāk ilgi, kļūstu nemierīga, ieslēdzu mūziku, skatos TV, zvanu draugiem, runājos ar suni. Īsāk sakot, kļūstu par vienu no tiem muļķiem, ko pati apsmeju, – par cilvēku, kurš nespēj paciest klusumu.

Ģimenē, kurā uzaugu, valdīja reliģiska kņada. Vecmāmiņa un viņas māsas murmināja lūgšanas par pazaudētām atslēgām, kaprīzām krāsnīm un neatrisināmiem lūzumiem jebkurās attiecībās, ko viņas neatbalstīja. Mans tēvocis jezuīts (mūsu ticīgajā ģimenē viņš bija nešķirams no sava aicinājuma) skanīgā latīņu valodā viesistabā noturēja misi. Ap vakariņu laiku no virtuves atskanēja dievbijīgi lāsti. “Jēzus un Marija!” – cita par citas trūkumiem šausminājās vecmāmiņa un viņas māsas. Desertā tika pasniegtas tenkas – lielākoties visai ļaunas.

Taču, jā, mēs bijām katoļi. Kad atskanēja tornado sirēnas, mēs nesām uz pagrabu svētītas sveces un vectēvs ieslēdza savu mazo, melno tranzistora radio; laika ziņas atbalsojās pret mitro betonu. Katrā reklāmas pauzē mana valdonīgā vecmāmiņa viņu kušināja, lai varētu piesaukt svēto Medardu, aizbildni stiprās vētrās.

Man vairs nav svētītu sveču. Nekas vairs nav svētīts – vai drīzāk viss ir svētīts. Lai nāk vētras. Mēs arī varētu nokāpt pagrabā. Reiz mēs to darījām: vīrs nesa mūsu milzīgo pārbijušos suni, un Badijs ar savām milzu ķepām taisnā leņķī atspērās pret abām sienām kāpņu augšpusē, negribēdams lejā, un kārpījās tik ilgi, līdz aizķēra Andrū treniņbikšu auklu, un Andrū ar nošļukušām biksēm un 30 kilogramus smagu panikas pārņemtu pūdeli uz rokām nācās streipuļot lejup pa šaurajām bezmargu kāpnēm. Es bezpalīdzīgi noskatījos no kāpņu apakšas. Man nebija nevienas īpašas lūgšanas, ko noskaitīt; es biju pārstājusi lūgt no Dieva un svētajiem dāvanas, brīnumus un vieglumu. Šajā jaunajā klusumā varēju vienīgi smieties – un varbūt arī tā bija sava veida svētība. Jo zināju, ka kaut kā viņš suni dabūs lejā un mēs visi kaut kā vētru pārdzīvosim. Vai arī ne. Un, lai gan vecmāmiņa to būtu saukusi par Dieva plānu, es to saucu vienkārši par strauji mainīgā Visuma enerģiju, ko stabilizē vienīgi mīlestība.

– Vai redzat? – jautāja vecais zemnieks. Es piemiedzu acis un noelsos, sazīmējusi balto rūtojumu. Viss lauks bija noklāts ar govju skeletiem – galvaskausi, liela kauli un ribu svītras, izkaisītas starp āboliņa, vārpatu un pieneņu ceriem. Govju kapsēta?

– Jūs varat vienu paņemt, ja vēlaties, – viņš teica, un tā šķita kā labākā dāvana. Vai tā bija apgānīšana? Vai viņu senči mani nolādēs? Izmantoju iespēju, paņēmu galvaskausu un ar privātīpašniecisku žestu pārvilku ar pirkstu pār tā rievām un izliekumiem. Gadiem saules gaismas balināts, tas pauda vecu, tīru mieru.

Noguldījusi galvaskausu uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, domāju par govi, kas pirms gadiem bija remdējusi manu nepacietību. Ja kādreiz zaudēšu prātu – es pastāvīgi atgādināju vīram –, aizved mani uz vietu, kur ir govis. Atstāti savā vaļā, šie mierīgie dzīvnieki vāķēs savus jaunos mirušos, un es iztēlojos, kā tie sapulcējas viņu kapsētā. Jebkurš cits dzīvnieks godā savas sugas paražas, tikai mēs, cilvēki, esam zaudējuši rituālus. Mūsu dienas nosaka skaņas signāli un klikšķi, un netflikss, un nekas no tā neatpūtina.

Man vajag, es alkstu, esmu apsēsta, man jādabū – tieši šis laicīgais troksnis pirms gadiem aizveda mani uz trapistu klosteri. Slikti puiši un drudžains darbs bija tikai ārēji kairinātāji, tagad es to sapratu. Biju uzgriezusi pasauli tādā skaļumā, ka vairs nevarēju saklausīt savu sirdi. Lai gan man nebija vēlēšanās atgriezties katoļu baznīcā, gribēju atkal būt daļa no tās piesātinātā klusuma.

Un tagad, dīvaini līdzīgu iemeslu dēļ, es gribēju šo galvaskausu. Tīkoju pēc tā. Vedu jūdzēm tālu līdz mājām, pasniedzu to ar pompu un ieraudzīju, kā mana vīra seja nobāl. Galvaskauss? Mūsu dārzā? Es priecīgi māju ar galvu, un tā pie mums palika viss, kas bija palicis no Elsijas, Besijas, vai kāds nu bija viņas īstais govs vārds, līdz kauls saplaisāja, ieauga petūnijās un sniedza savu mierinājumu arī tām.

Mana vīramāte atkopās pēc otrā insulta. Nejaušības dēļ (un kura traģēdija gan nešķiet nejauša?) tas bija skāris to pašu vietu, ko pirmais, tikai pretējā smadzeņu pusē. Šis jaunais insults bija atņēmis Džo runas spēju, lai gan prāts viņai bija tikpat skaidrs un ass kā agrāk.

Pirms pieciem gadiem, kad manas mammas plaušas bija sabrukušas no leģionāru slimības, viņai izraisīja komu. Viņi to sauca par krēslas stāvokli – kāds jauks apzīmējums šķīstītavai! Slimība bija uzbrukusi tik strauji, manā telefonā joprojām bija ziņa no viņas. Es to atskaņoju un dzirdēju viņas balsi, vieglu un mierinošu, viņa teica, ka viss ir kārtībā, lai es neuztraucos, droši vien tikai bronhīts. Kontrasta izraisītā nelabumā es trīcošiem pirkstiem nospiedu “saglabāt”.

Pēc daudziem gadiem, kad dzisa mans vīratēvs, es sēdēju pie viņa gultas ar diktofonu, ierakstot viņa laimīgākās atmiņas, lai saglabātu viņa balsi. Pēc viņa nāves Andrū nespēja klausīties šo ierakstu un dzirdēt tēva rēgu, klātesošu, bet nereālu.

Tagad, atgriezies mājās pēc dienas, ko pavadījis slimnīcā pie mātes, mans vīrs smagi apsēžas, it kā kāds tikko būtu pārgriezis auklas, kas viņu turējušas.

– Es tikko sapratu, – viņš iesāk tik klusi, ka man jāpieliecas tuvāk, lai viņu sadzirdētu. Viņš ievelk gaisu.

– Es tikko sapratu, ka vairs nekad nedzirdēšu mātes balsi.

Balsis tevi nes. Tās sniedz siltumu, prieku, uztraukumu, iedrošinājumu. Es nekad nevēlētos apklusināt kādu, ko esmu mīlējusi. Bet, kad mākslīgais intelekts rekonstruē mūsu aizgājējus, izvelkot no arhīviem viņu iecienītākos vārdus, atrodot precīzas balss intonācijas, es saraujos. Pēc kāda cilvēka balss skaņām mēs ilgojamies gandrīz vairāk nekā pēc viņa pieskāriena, bet balss bez ķermeņa var būt tikai ilūzija.

Un kā ir ar ķermeni bez balss? Gadu pēc vīramātes insulta es sēdēju blakus Džo, kamēr viņa veica logopēda vingrinājumus. Kad viņa kļuva satrauktāka, mēs mēģinājām vingrinājumus izdziedāt, izvedot viņu cauri blokādei. “Daudz baltu dieniņu,” viņa bez pamudinājuma dziedāja manā dzimšanas dienā. Vārdi nāca gandrīz veseli, un viņa ar dūri iedunkāja gaisu.

Džo emocijas pastiprinājās – vai arī tā tikai šķita, jo nebija vārdu, kas tās atšķaidītu. Viņas satraukums bija nepārprotams, un, kad viņa bija priecīga, smaids bija bērnišķīgi atklāts, padarot acis vēl spilgtāk zilas. Viņas rokas dejoja gaisā, cenšoties paust domas. Ar sāpīgi ierobežotām iespējām viņa bija atradusi vienkāršu daiļrunību.

Taču nākamajā dienā visi panākumi izgaisa, it kā kāds būtu pacēlis plēves loksni vecajā Magic Slate tāfelē un izdzēsis visus vārdus. Beidzot mēs padevāmies un nopirkām viņai pierakstu blociņus. Vismaz tā viņa varēs izpaust savas emocijas – es cerēju, jo zināju, ka tā darītu es. Taču Džo domas dažkārt aizplūda, pirms viņa paspēja tās pierakstīt, un viņas rakstītais kļuva arvien nedrošāks, slīdēja ārā no lapas, ar katru līniju kļuva arvien blāvāks un sīkāks. Mēs izmēģinājām datoru, kas tekstu pārvērš runā, bet viņas drukas kļūdas lika tam runāt neveiklas muļķības. Viņa atmeta ar roku un izvēlējās drukāt teikumus ar lielajiem burtiem.

Tad sākās pārmaiņas.

Tagad es ar nepacietību gaidīju mūsu sarunas. Domas un emocijas viegli plūda turp un atpakaļ, bez slēptas nozīmes un vajadzības kaut ko atšifrēt. Viņa man bija parādījusi, kāds tas ir retums un žēlastība.

Piektdienas vakars, lietus smagi kapā tumšo logu. Esam izvēlējušies muļķīgu šausmu seriālu par klosteri ar stingru klusēšanas zvērestu – tikai šoreiz tas nav par iekšēju klusumu, lai satiktu Dievu. Šie mūki klusē tāpēc, ka viens vienīgs pateikts vārds var atbrīvot dēmonu no aizslēgtas lādes.

Nedrīkstēdami runāt, izmeklētāji rakstīja viens otram zīmītes, un garie klusuma posmi padarīja šo sēriju gandrīz vai izklaidējošu, ja vien neņem vērā dēmonu. Kad tā beidzās, Andrū ieslēdza ziņas, kas pārplūdināja istabu ar tukšiem vārdiem. Slavenības atklāj savus netikumus, skandālus un ciešanas; influenceri reklamē zīmolus; politiķi apsveic paši sevi, konkurenti apsteidz savus sāncenšus. Mēs izlaižam dēmonus dienu no dienas.

Klusums var sargāt. Vai tas var kalpot ļaunumam. Klusums aug kā vēzis, kad vara atsakās dzirdēt patiesību. Klusums ir nenosvilpta svilpe, pazudis aktīvists, gabalos sacirsts žurnālists. Klusums pāriet no paaudzes paaudzē, paturot sāpes noslēpumā. Klusums ir tas, ko kaimiņi atceras par šāvēju.

“Nosauciet viņu vārdus!” protestētāji kliedz ik reizi, kad policija ir nogalinājusi vēl vienu neapbruņotu melnādainu cilvēku. Tomēr publiskajiem piemiņas rituāliem mēs izvēlamies “klusuma brīdi” – šo īso, smieklīgi nepiemēroto kompromisu starp ticībām. Klusums ir sarežģīts. Dzejas krājumā “Filma, kurā es atveidoju visus” Mērija Džo Banga raksta: “Otrajā ainā klusums ir piedurkne, es esmu roka tajā.” Vai viņa ar to domā, ka klusums viņu aizsargā? Ietērpj un silda? Paslēpj viņu, apsedz?

Tas, ko mēs atstājam neizrunātu, ir daudz svarīgāks par to, ko pasakām. Mana māte mēdza bozties, lai gan viņa pati šo vārdu nekad neizmantotu. Viņa savu pasīvo dusmošanos uzskatīja par cieņpilnu atteikšanos cīnīties. Vai varbūt viņa norija vārdus, kurus vēlāk nāktos nožēlot? Vārdi var būt bīstami – kā nospriegotas lamatas. Reiz es pazaudēju draudzeni, kura laikam klusībā iebilda pret kādu no maniem uzskatiem vai izturēšanos. Viņa neko neteica, bet vienkārši distancējās, izvairoties no manis, un toreiz tā vēl nebija vispārpieņemta norma. Un, lai gan tas sāpēja, es tāpat esmu izturējusies arī pret citiem, veikli izvairoties no jebkādiem paskaidrojumiem. Kāda māte, tāda meita: es uzskatīju, ka gļēvums ir labāks par strīdu. Taču klusēšana ir nežēlīgāka par daudziem vārdiem un sastindzina līdz kaulam.

Klusēšanas nauda, informācijas neizpaušanas līgumi, slepenības zvēresti un nāves draudi: cilvēki ir mēģinājuši cits citu apklusināt jau gadu tūkstošiem ilgi. Tomēr klusēšana daudz vairāk atklāj nekā izdzēš. Neveiklas pauzes pasaka vairāk nekā tām sekojošie teikumi. Vilcināšanās ir mēms pierādījums – vienalga, vai tu gaidi patiesību vai pakalpojumu. Noklusējumi var pārvērst valodu dzejā – vai iezīmēt tās nepilnības.

Džordžs Bernards Šovs klusumu sauca par “vispilnīgāko nicinājuma izpausmi”. “Mīli mani, ienīsti, bet neesi vienaldzīgs,” vecmāmiņa mēdza murmināt aizejošā vectēva mugurai. Klusums ir galējā izslēgšana.

Dažas skaņas mūs biedē. Mēs steidzam apturēt mīļotā cilvēka šņukstus, it kā sausas acis liktu viņa ciešanām izgaist. Tiesneši vēl steidzīgāk pieprasa: “Klusumu tiesas zālē!” Sērojot mēs tiekam apklusināti uz visiem laikiem: mums pavēl “nerunāt sliktu par mirušajiem”, kaut tieši tagad tas beidzot būtu nekaitīgi un varētu sniegt katarsi. “Ne viss bija tik balti un pūkaini,” sausi piezīmēja mana nesen atraitnēs palikusī draudzene. Taču, kad nomirst tuvs cilvēks, palikušie vēlas tikai saldas atmiņas. Tā ir tradīcija, kas pasargās mūs, pārējos, kad pienāks mūsu kārta.

Taču klusums var arī biedēt. Mēs gaidām atbildi, atgriezenisko saiti, apstiprinājumu. Policija, paziņojot traģisku vēsti, parasti jautā: “Vai ir kāds, kas varētu būt ar jums kopā?” Viņi zina, ka mēs vēl nespējam izturēt klusumu, nevaram palikt vieni un apjukuši. Kad mira mana mamma, mans mierinājums bija taidzi, bet dienās pēc viņas nāves es nespēju to praktizēt. Man bija bail just vēl vairāk, ķermenis atteicās no klusuma.

Šajā valstī mēs klusos patoloģizējam, iedzenot viņus skaļā konformismā. Pamatskolas liecībā es tiku nosaukta par “atturīgu”, un tas nozīmēja, ka man pēc iespējas ātrāk jāuzlabo sociālās iemaņas. Pat pieaugušo dzīvē būt kautrīgai ballītē nozīmē, ka, ja vien nemetīšos sarunā, mani uzskatīs vai nu par augstprātīgu un atturīgu (ja turēšu taisnu muguru), vai par nožēlojamu (ja ieraušos sevī un paslēpšos tumšā kaktā).

Tomēr nekas nav garlaicīgāks par nebeidzamu troksni.

Džona Keidža trīsdaļīgo kompozīciju ⁴´ ^33" var nospēlēt jebkurš. Tikai jānosēž pie klavierēm 33 sekundes, pēc tam jāatver un jāaizver vāks, jāsēž vēl 160 sekundes, jāatver un jāaizver vāks, jāsēž 80 sekundes, tad jāpaklanās un jānoiet no skatuves.

Keidžs vēlējās, lai publika ieklausās visās citās skaņās, kas ieskauj šo horeografēto klusumu. “Lai kā mēs censtos radīt klusumu,” viņš teica, “mēs to nevaram.”

Tad kāpēc meklēt neiespējamo? Visa krāšņā mūzika, sarunas un trokšņi, kas mūs ieskauj skaņu mākonī, atgādina, ka joprojām piedalāmies spēlē, nevis esam izsūtīti uz kaut kādu “zaļo istabu”, kurā neienāk skaņas. Skaņas satrauc – tās maina pasauli. Taču laiku pa laikam tām jāapstājas. Bez pauzēm nav iespējams atšķirt vārdus. Bez klusuma brīžiem nevar sadzirdēt ne sevi, ne citus.

Mākslinieks Džo Kaningems ar rokām izšuj tekstilmozaīkas un daudzas stundas strādā pilnīgā klusumā. “Tā es jūtos bagāts,” viņš saka, un es uzreiz saprotu, ko viņš ar to domā – pārpilnības sajūtu. Galu galā, runas ir lētas. Klusumā laiks izstiepjas – lēnīgi kā kaķis. Klusums nav darījums, tas ir tikpat apzināti bezjēdzīgs kā Hanukas sveces. Tā kā to nevar izmērīt, tas liek domāt (lai gan ne vienmēr tā ir taisnība), ka tev ir pietiekami daudz laika. Tas atsakās satraukties.

Kā žurnāliste es zinu, kā klusēt, līdz klusums kļūst tik neērts, ka virspusē iznāk patiesība. Bet, tiklīdz es aizveru piezīmju blociņu, šī prasme pazūd. Sanāksmēs es pļāpāju, tracinot kolēģus ar savu entuziasmu. Lai pārliecinātos, ka draugs zina, ka viņu nenosodu, es pārāk daudz reižu apliecinu, ka pieņemu, pilnībā saprotu, protams. Ja Andrū atnāk mājās ar kādu problēmu, es steidzos palīdzēt un burtiski redzu, kā viņš pārgurumā atkāpjas, jo tagad viņam nāksies atvairīt padomus, kurus viņš nav prasījis, un skaidrot, kāpēc mani risinājumi nederēs, kaut patiesībā viņš vēlas tikai paēst vakariņas.

Bērnībā es biju kautrīga un 60 gadus gaidīju, lai izteiktu savu viedokli, varbūt tāpēc tagad es to daru pārāk dedzīgi, papildinot pat ar anekdotēm – esmu apkopojusi krietnu krājumu – un visu, ko vien esmu lasījusi par šo tēmu.

Tiecoties pēc zināšanām, es pārāk bieži tās pielīdzinu gudrībai. Tomēr, cik man zināms, ikviena zināšanu tradīcija kopš neatminamiem laikiem ir slavējusi klusumu. Klusums, uz ko tās visas mudina, nozīmē atlaist, piebremzēt, atkrampēt mūsu rokas un spītīgās, neatrisināmās vēlmes. Tas mūs iztukšo, bet nebūt nav tukšs.

Kad skaņas viļņi ieplūst auss kanālā kā paisums un ievibrē bungādiņu, šo vibrāciju mēs saucam par “troksni”. Klusums nerada viļņus, tāpēc mēs to esam definējuši tikai kā trokšņa neesību. Taču klusums vienmēr ir klāt. Tikai troksnis to aizsedz.

Līdz pat šim gadam zinātnieki uzskatīja – mēs visi uzskatījām, pat necenšoties veselo saprātu apstiprināt ar vārdiem, – ka mūsu smadzenes uz klusuma “neesību” reaģē kā uz trūkumu, kā uz neinteresantu starplaiku. Taču patiesībā mūsu smadzenes uz klusumu reaģē, it kā tā būtu dziesma, rēciens, sprādziens. Visos testos cilvēki uzķeras uz klusuma ilūzijām (piemēram, nospriežot, ka klusuma posms ir garāks, ja tas ir nepārtraukts, nekā tad, ja tas ir pārtraukts), tāpat kā tie uzķeras uz skaņas ilūzijām. Klusumu viņi apstrādā tāpat kā troksni. “Es sāku saprast, ka var klausīties klusumu un mācīties no tā,” saka kāda Haima Potoka romāna varonis. “Tam ir sava kvalitāte un apjoms.”

Smadzenes uzstāj, ka klusumam ir saturs.

Nav jābrīnās, ka mūki izvēlas mosties četros no rīta: tas ir klusākais laiks. Pat ķermenis neaizsargājas, imūnsistēma uz brīdi atpūšas. Nespēdama gulēt, es sēžu uz lieveņa tumsā, ļaujot sevi ieskaut klusumam. Ja man jautātu, es to raksturotu kā mīkstu, biezu un balzamam līdzīgu, bet es to sajauktu ar nakts gaisu. Pat pēc šī pētījuma izlasīšanas es joprojām nespēju klusumu definēt citādi kā tikai pēc tā, kā tajā trūkst – balsu, mašīnu rūkoņas, suņu reju, putnu dziesmu, kaimiņa motorzāģa šņirkstoņas.

“Spēja attiekties pret neesību ir raksturojoša visu psiholoģisko būtņu iezīme,” saka apziņas filozofs Niko Orlandi. “Piemēram, cilvēki atšķiras ar spēju veidot attieksmi pret lietām, kas nav tiešā tuvumā.”

Ja es satiktu Orlandi kādā ballītē, es izdzertu glāzi šampanieša un teiktu viņam, ka man nav ne jausmas, ko nozīmē “spēja veidot attieksmi pret neesību”. Tas izklausās (pievērsiet uzmanību šim visuresošajam darbības vārdam!) pēc spējas būt vientuļam, bet vai tā raksturīga tikai cilvēkam? Citi dzīvnieki sēro, ilgojas pēc tiem, kuru nav līdzās, tie slimo, ja ir izolēti. Taču spēja izmantot prombūtni – nu, tas varētu būt cilvēku triks. Mēs varam ieklausīties klusumā un dzirdēt, kā rodas mūsu domas. Mēs varam sajust, kā smadzenes atslābst, atdziest, atjaunojas. Un mēs varam ļaut klusumam padziļināt mūsu līdzjūtību, kas ir vēl viens veids, kā izteikt savu cilvēcību.

Klusums, kas mūs norobežo, pārcērt saikni, stiprina ego uz citu rēķina, – tas ir miris klusums. Bet tas, kas ļauj palaist vaļā, dot telpu vai būt modram par otru? Tas ir dzīvs.

Kad ieraugu brūno ceļazīmi, kas sveic Ilinoisas pavalsts Ozarkā, mans asinsspiediens pazeminās, un, kad apkārt koku kļūst vairāk nekā māju, manī atraisās kaut kas saspringts un skumjš. Es izvēlos apkārtceļu. Tas izvijas augšup un lejup pa kapsētas ejām un izved uz ceļa, kas, šķiet, ved uz nekurieni, un tieši tur es gribu būt. Mans labais gurns tagad ir izgatavots no spoži balta titāna, un es kāpelēju pa kalniem un kārpos pa nelīdzenumiem kā Alpu kaza. Andrū, kurš pavadījis tik daudz nakšu, izmasējot manas sāpes, un piedevis manu pirmā randiņa spītību, saprot manu vēlmi iet pārgājienos, tāpat kā es saprotu, ka viņš labprātāk izvairās no ērcēm un gatavojas lekcijām.

Takas sākumā es ļauju sunim mazliet izskrieties. Viņš ienirst lapu kaudzē un ar purnu baksta stingro zāli. Kad izvelku pavadu un paceļu gaisā – vārdi nav nepieciešami –, viņš atgriežas un ļauj sevi piesiet. Tad mēs dodamies ceļā, kāpjam pāri vētras gāztiem kokiem un novirzāmies no takas, lai izpētītu sūnām apaugušus akmeņus, kas pirms gadsimta nogruvuši no kraujas. Papardes iespiežas klinšu sienas plaisās, barojas ar gaismu un dzer lietus ūdeni. Putni sasaucas no pakalnu ieplakām un lidinās virs kaļķakmens klajumiem. Ap dzeltenajiem ozoliem un plēkšņmizas kārijām veidojas lāmas.

Strutenes izraibina zālāju, taču pēc nedēļas to vairs nebūs; pavasaris ir trausls. Klintis tādas nav. Te valda tāds klusums, kam civilizētā sabiedrībā nav līdzīga. Dziļš klusums, kas nemaz nav kluss, jo to pārklāj čaboņa un čivināšana, sīku kāju dipoņa, čūsku un skorpionu klātbūtne.

Lielākajā daļā dienu dzīves prasības man uzbrūk kā lidojošie šķīvīši, bet šeit tās mani nesasniedz. Šeit es jūtos kā mājās – tik ļoti, kā nejūtos pat mājās, jo šeit man atliek tikai būt. Šis ir klusums, pēc kura es visu laiku ilgojos. Nevis trokšņu neesība, bet brīvība no mana mazā, nenozīmīgā “es”. Ejot cauri mežam, es klausos, bet nekoncentrējos uz nozīmi vai intonāciju. Dabā es ieklausos tajā, ko kādreiz uzskatīju par klusumu, un saprotu, ka tas ir tikai maigais troksnis, ko rada pasaule, kura notiek bez manis. Šai pasaulei nevajag, lai es to paceltu uz pleciem, grieztu līdz nelabumam vai izkliegtu norādījumus. Es varu palaist vaļā.

© The Common Reader, 2024. gada 26. martā