Vanaga spārna garša zobārsta krēslā

Par pašanestēziju mēs runājam tā, it kā tas būtu kaut kas slikts. Taču tam tā nav jābūt. 1946. gada oktobrī Dr. Henrijs Noulzs Bīčers, mediķis ar apskaužamo Masačūsetsas Vispārīgās slimnīcas galvenā anesteziologa titulu, uzstājās ar lekciju “Atklājumi par otro anestēzijas spēju”. Bīčers runāja slavenajā Ētera kupola operāciju zālē, kur tieši pirms gadsimta viņa priekšgājēji pirmo reizi izmantoja ēteri pacienta narkozei, tā uzsākot jaunu ēru atsāpināšanas vēsturē. Tagad Bīčers uzskatīja, ka pienācis laiks paplašināt anestēzijas līdzekļu pielietošanas sfēru: tāpat kā ar tiem var padarīt nejutīgu cilvēka ķermeni, tikpat labi varētu arī uzmundrināt viņa prātu. Lai gan anestēziju bieži uztver kā stāvokli, kurā dvēsele tiek apslāpēta, sava veida īslaicīgu nāvi, viņš sacīja, tā piedāvā “iespēju mērķtiecīgi piekļūt apziņas līmeņiem, kas nav aizsniedzami parastā veidā, varbūt vienīgi sapņos, transā, patiesu mistiķu atklāsmes brīžos”. Pareizi izvēlēts anestēzijas līdzeklis ļautu jebkuram kļūt par šādu mistiķi, padarot iespējamu “paša dzīvības procesa izpēti”.

Bīčera optimismam bija pamats. Psihiatri tolaik jau izmantoja amobarbitālu (barbiturātu grupas anestēzijas līdzekli, ko, pateicoties šaubīgajai policijas praksei to izmantot nopratināšanā, reizēm dēvē par “patiesības serumu”), ārstējot karavīrus, kas cieš no psihozes un depresijas; šī terapija bija pazīstama kā narkosintēze. Taču Bīčers vairāk iedvesmojās no 19. gadsimta, kad anestētiķi vēl bija tik jauna un nebijusi parādība, ka cilvēki bija gatavi izmēģināt vistrakākās lietas. Viņu īpaši valdzināja kāds Bendžamins Pols Blads, tolaik jau gandrīz pilnīgi aizmirsts lauku saimnieks no Ņujorkas pavalsts ziemeļiem; šis cilvēks ar biedējošo uzvārdu Asins (Blood) 1874. gadā bija publicējis maz zināmu pamfletu ar nosaukumu “Anestētiskā atklāsme un filozofijas būtība”. Vairākus gadus eksperimentējis, izmēģinot uz sevis ētera un slāpekļa oksidula iedarbību, Blads pasludināja, ka anestēzijā atrodams pilnīgu, absolūtu zināšanu dīglis, “esamības gars”; tā čukstus pavēstot visus universa noslēpumus. Savā runā Bīčers godināja Bladu kā celmlauzi, kurš izstrādājis “anestētiskus instrumentus, ar kuriem iespējams piekļūt zemapziņā glabātajām atmiņām”. Mūsdienu psihiatriem atliekot vienīgi turpināt Blada iesāktos meklējumus.

Tomēr viņi to nedarīja. Dažu turpmāko desmitgažu laikā anestezioloģijas un psihiatrijas ceļi šķīrās, narkosintēze izgāja no modes, 1976. gadā nomira Bīčers, un Blada pamflets krāja putekļus nelasīts, varbūt to pāršķirstīja rets dzejnieks sirreālists. Žēl, jo ērkšķainais ceļš pretim uzvarai, ko mērojis ketamīns – anestētiķis, kas Amerikā vienlīdz tuvs neatliekamās palīdzības medmāsām, no Eiropas sabraukušiem plānā galdiņa urbējiem, labbūšanas influenceriem un pašnāvnieciski noskaņotiem depresijas slimniekiem, – vedina domāt, ka Bladam varbūt patiešām bijusi taisnība. Varbūt anestēzijas izmantošana atklāsmes meklējumos ir ideja, kuras laiks beidzot ir klāt.

Aizplīvurotais skatiens

Leģendām apvītā ketamīna vēsture ir pietiekami aizraujoša, lai atmaksātos pamatīgāka iedziļināšanās, taču pagaidām pietiks, ja izcelsim dažus svarīgākos pieturas punktus. 60. gados tolaik ASV lielākās farmakoloģiskās kompānijas Parke-Davis patentētais medikaments tika reklamēts kā “ievērojams sasniegums anestēzijas jomā”, par ko jāpateicas tā augstajam terapeitiskajam indeksam un neparastajam darbības mehānismam: ketamīns, atšķirībā no barbiturātiem, nepalēnina pacienta sirdsdarbību un nepazemina asinsspiedienu. Tas notur cilvēku zināmā transa stāvoklī, kaut kur starp apziņu un aizmiršanos, katatonisku, tomēr spējīgu normāli elpot. 1970. gadā ketamīnu apstiprināja ASV Pārtikas un medikamentu pārvalde (FDA). Atsevišķi margināļi no psihiatru aprindām saprata, ka šim preparātam piemīt “abreaktīva līdzekļa” potenciāls, proti, tas būtībā var funkcionēt kā katarses izraisītājs, taču viņu atziņas īpaši netika ņemtas vērā līdz pat 2000. gadam, kad dāsni finansētā Jeilas pētījumā tika secināts, ka ketamīns “ievērojami samazina tādus rādītājus kā depresīvs noskaņojums (sapārots t-tests, p = 0,0025), pašnāvnieciskas tieksmes (p = 0,02), bezpalīdzības sajūta (p = 0,008) un zems pašnovērtējums (p = 0,015)”. Kopš tā laika ārsti arvien biežāk izraksta ketamīnu, lai cīnītos ar šiem “rādītājiem”. Tas pieejams deguna aerosola, ātri šķīstošu pastilu, intramuskulāru injekciju un intravenozas infūzijas formā un bieži tiek izmantots klīnikās mediķu uzraudzībā. Ja tas būtu viss, kas par to zināms, varētu iztēloties, ka Bīčers kapā uzgavilē: lūk, pierādījums anestēzijas spējai, runājot viņa vārdiem, “atklāt, kontrolēt un atvieglot prāta problēmas”.

Un tomēr – iespējams, tieši tāpēc, ka ketamīns par prāta problēmām atklāj pārāk daudz, tas uzņemts visai skeptiski, pat naidīgi. FDA atteikusies to apstiprināt psihiatrisku slimību ārstēšanai. Ārsti drīkst šo medikamentu parakstīt, taču nav vienprātības par ideālajām devām vai lietošanas veidu. Nekādu standartu, nekādas kontroles, gandrīz nekāda apdrošināšanas seguma. Mediji ketamīna klīnikas mīl dēvēt par Mežonīgajiem Rietumiem, ar šo vārdkopu tēmējot uz asociācijām ar nelikumībām un “čūsku eļļu”, taču man tā liek iztēloties kovboju, ko “ketamīna bedre” (k-hole) iesūc līdz pat lielās 20 litru cepures malām.

Un tieši tā ir problēmas būtība – šī “k-bedre”. Ketamīna ietekmē cilvēks nonāk pamatīgā, sarežģītā un dīvainā eiforijā. Mediķi tā arī nav sapratuši, kā šo eiforiju aprakstīt vai ko ar to iesākt. 1964. gadā rīkotajos medikamenta klīniskajos izmēģinājumos pacienti pēc atgūšanās ziņoja, ka bijuši miruši, peldējuši izplatījumā starp zvaigznēm vai dzīvojuši kinofilmā. Kāds pētnieks atzīmēja, ka ketamīns “rada zombijus, pilnīgi atsvešinātus no apkārtējās vides”. Eksperimenta rīkotājiem vajadzēja atrast īsto vārdu, ar kādu aprakstīt šos efektus: diez vai FDA atsaucīgi uzņemtu “halucinācijas” un “zombijus”. Viens no agrīnajiem variantiem, “šizofrenomimētisks” (t.i., tāds, kas atdarina šizofrēniju), saprotamu iemeslu dēļ tika atmests. Zinātnieki palika pie vārda “disociatīvs”, kas liek domāt par liegu ķermeņa un smadzeņu atšķirtību. Gaisa balons atraujas no zemes – disociējas; abas Venna diagrammas puses ir “disociējies” aplis. Pārpratumus rada fakts, ka psiholoģijā termins “disociācija” lietots jau ilgus gadus pirms tam un šajā izpratnē tas apraksta cilvēku, kurš atsvešinājies no realitātes tādā mērā, ka vairs nav spējīgs funkcionēt. Disociatīvā anestēzija tehniski nav ar to saistīta, taču cilvēki saprotamā kārtā šīs lietas jauc, īpaši tagad, kad ketamīns tiek izmantots arī garīgās veselības kontekstā. Un tā nu ketamīna klīnikas runā par “disociācijas dziedējošo spēku”, tādējādi šķietami norādot tieši uz stāvokli, no kā pacienti varētu vēlēties atbrīvoties.

Ketamīna gadījumā mums darīšana ar preparātu, kas cilvēku pamatīgi sačakarē un medikamentu klasifikācijas aprakstā izklausās pēc personības traucējumiem pudelītē. 70. gadu sākumā, kad anesteziologi sāka prasmīgāk izmantot ketamīnu narkozes vajadzībām, par tā tipisko iezīmi sāka uzskatīt “disociētu skatienu”: tādu iespaidu rada “tālu klejojošs prāts, kas atsvešināts no tagadnes un fokusējies uz bezgalību”, rakstīja kāds mediķis. Mārketinga video centās anesteziologus pārliecināt, ka tāds skatiens, lai cik biedējošs, ir pilnīgi normāls. Drīz šis “ketamīna skatiens” bija vērojams ne tikai operāciju zālēs, bet arī naktsklubos un angāru un bēniņu ballītēs. Izrādījās, ka cilvēkiem patīk disociēties pašas disociēšanās dēļ. Ketamīna izraisītās dziļi dezorientējošās disociatīvās fūgas lietotājos radīja sajūtu, ka atklātas kādas jaunas ārpusrealitātes tekstūras vai līdz tam slēpti esamības aspekti. “Šis 22 minūšu ceļš uz saplūšanu ar prātu, kas veido universa kodolu, vēl joprojām ir manā dzīvē spēcīgākais kosmiskais pieredzējums,” 1997. gadā izteicās kāds ketamīna lietotājs. Sliktākajā gadījumā tā vienkārši ir jautrāka ballīte.

Neirozinātnei progresējot, disociatīvo medikamentu saime pamazām papildinājās ar preparātiem, kas bloķē smadzeņu N-metil-D-aspartāta (NMDA) receptorus; lielu daļu no tiem iemīļojuši tie, kas šādus līdzekļus lieto atpūtas vajadzībām un sauc par diso. Viens no populārākajiem to vidū ir feniciklidīns (PCP jeb “eņģeļa putekļi”), kas liek justies tā, it kā staigātu pa Mēness virsmu, – proti, ja lietota pareiza deva –, taču 70. gados daži psihiski slimi lietotāji panāca, ka PCP ir labāk pazīstams kā narkotika, kas liek cilvēkiem lēkt pa logu un slepkavot mazus bērnus. Tālāk – dekstrometorfāns (DXM), aktīvā sastāvdaļa robitusīnā un citās klepus zālēs; tas disociē tieši tiktāl, ka slimnieks aizmirst klepot. Un vēl arī ēteris un slāpekļa oksiduls, 19. gadsimta iecienītākie anestēzijas līdzekļi. Pēdējais vēl aizvien plaši sastopams zobārstu kabinetos un auto stāvlaukumos pie Phish koncertu norises vietām, kur par aptuveni 20 dolāriem no biedējoša izskata vīriem, sauktiem par slāpekļa mafiju (nezināma iemesla dēļ tie daudzi ir no Filadelfijas), var iegādāties trīs apsarmojušus gāzes baloniņus, kas pildīti ar tīru eiforiju. Reiz dzirdēju, kā The Baffler 
redaktors visai precīzi aprakstīja smieklu gāzi kā “skaņas kavēšanas efekta pedāli smadzenēm”.

Ketamīna terapeiti, baidoties, ka tiks samesti vienā maisā ar šaubīgiem asu izjūtu spekulantiem, tādiem kā slāpekļa mafija, norobežojušies no sava iecienītā medikamenta “ļaunprātīgās izmantošanas” naktsdzīves pasaulē. Es saprotu nepieciešamību uzsvērt medicīniskās prakses atšķirību no klaja hēdonisma, tomēr man šķiet, ka tā ir neveiksmīga nostāja; ketamīna terapeitisko vērtību reti kurš spēj novērtēt tik labi kā patiesi uzticīgie lietotāji, kas tam pieķērušies. Centieni viņus nosodīt liek domāt, ka izslavētā šī medikamenta otrā spēja vēl joprojām ir tikpat pārprasta vai nekontrolēta kā Henrija Bīčera laikos. Vai tad iespējams, ka divas cilvēku grupas, kas lieto vienu un to pašu preparātu un nododas vienai un tai pašai dvēseles kontemplācijai, nonāk pie diviem pilnīgi atšķirīgiem rezultātiem – krimināla un terapeitiska? Ko tādā gadījumā vispār nozīmē disociācija? Kam un kādā nolūkā vajadzētu atļaut to piekopt?

Īsi sakot, ketamīns ir tik grūti kontrolējams un aprakstāms un tik jaudīgs, ka stingrus rāmjus tam centušās uzspiest visas iesaistītās puses. Reiveri tur ļaunu prātu uz psihoterapeitiem, kuri k-bedri mēģinot pārvērst par kaut ko līdzīgu nepelnīti saslavētai spa procedūrai. Depresijas slimnieki pārmet studentu brīvdienu uzdzīvotājiem, ka tie ar saviem Eivisas izlēcieniem aptraipījuši vienīgo medikamentu, kas spēj viņiem palīdzēt. Un anesteziologi nekādi nespēj saprast, kāpēc tik daudz tintes un papīra tiek tērēts, strīdoties par tikai speciālistiem saprotamu narkozes līdzekli, ar ko mēdz atslēgt bērneļus, ja lauzta kāja. Disociācija ir miglains jēdziens, un katra no pusēm to piešķiebusi sev izdevīgā virzienā. Tās klīnikas, kas turas tuvāk zemei, dievojas, ka eiforija ir tikai blakusparādība un infūzija darbotos tieši tikpat efektīvi arī bez tās. Tomēr, tā kā ketamīns un tā diso radinieki izraisa šādu spēcīgu un pievilcīgu stāvokli, būtu prātīgi, runājot par šiem medikamentiem, atrast kādu ne tik noplicinātu pieeju. Un tieši te zināmu loma var būt Bendžaminam Polam Bladam ar viņa vērienīgo retoriku par anestezēto prātu.

Paradīzes gāze

Blads bija tieši tāds slīpēts meistars visām vajadzībām, kādi raksturīgi 19. gadsimta Amerikai, – renesanses cilvēks, kurš pats sevi izskolojis, pats sevi uzspodrinājis kā zābaku: uzspļauj un izrīvē. Viņš pats sevi pasniedzis pārmaiņus kā meklētāju, dīkdieni, autodidaktu, visa noliedzēju, muldētāju, klusu darbarūķi, erudītu un pie baznīcas nepiederošu ticīgu cilvēku. Viņš piedzima 1832. gadā milzīgā ģimenē (Blada vecvecākiem no tēva puses bija 19 bērnu) Ņujorkas pavalsts Amsterdamā, 45 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Olbani, un tur arī nodzīvoja visu savu mūžu. Viņa ķieģeļu māja Īglstrītā (tā vēl joprojām tur ir – es pārbaudīju Zillow vietnē) atradās Mohokas upes dienvidu krastā; Bladam tā bija vieta, kur kalt plānus un sapņot, gluži kā Tvenam Misisipi vai Vitmenam Delavēra. Blads bija lauku saimnieks, dzejnieks, kurš publicējies ārpus Amerikas, un izgudrotājs, kurš patentējis pļaujmašīnu, diega nostiepšanas sistēmu adāmmašīnām un sāniskus dāmu seglus. Tāpat viņš apgalvoja, ka esot izgudrojis vārdu playwright – dramaturgs, burtiski lugu darinātājs. (“Es skaidri atceros psiholoģisko brīdi, kad izgudroju šo vārdu,” viņš rakstīja vēstulē The New York Times.) Viņam patika spēlēt azartspēles un vilkt galvā skaitļu kubsakni. Pilsoņu kara laikā Bladu pēc mūļa spēriena demobilizēja no Ziemeļu armijas, taču viņš arī pēc tam izcēlās kā “varens vingrotājs”. Reiz Blads uzmeta plecā 526 kilogramus smagu ķēdi, bet citkārt pēc 40 minūšu dūru cīņas atstāja pretinieku guļam bez samaņas. Taču vairāk par visu Blads bija kolorīts tips, liels runātājs, kurš mēdza savas zīmītes parakstīt ar “bezgalīgi Jūsu…”. Pilsētas laikraksti viņam pasūtīja slejas par iepriekšējās izmeklēšanas zvērināto spriedumiem, ūdens piegādes pārvaldi vai pārmērīgu grādīgo dzērienu lietošanu. “Es šai pilsētā esmu tāds kā mīlulis,” viņš reiz plātījās. “Lielā aptaujā, ko te bija sarīkojis viens no dienas laikrakstiem, no 12 svarīgākajiem pilsētniekiem es biju sestajā vietā.”

Savu pirmo anestētisko atklāsmi Blads izbaudīja ap 1860. gadu, un par to jāpateicas viņa zobārstam, kurš, pirms ķerties pie saviem briesmu darbiem, pacientu anestezēja ar ēteri. Atgūstoties Bladu pārņēma sajūta, ka viņš atrodas kaut kur ārpus telpas un laika. Viņš vēlāk atcerējās, ka bijis “pilnīgi mistērijas varā”, un tad es piepeši izsaucos: “Kungs Jēzu!” Tad es sāku smieties, “ha-ha”, taču smiekli it kā nespēja pie manis ielauzties, tiem tur arī nebija vietas, jo – tā kā man to nebija, es tos nespēju notvert – triumfālajiem smiekliem nebija nekāda skaidra iemesla. Šī tendence izplūst smieklos un tad atklāt, ka smiekli nākuši par vēlu, šī tagadnes “aizbēgšana” uz to, kas tai seko, vienmēr bijusi manu atklāsmju īpatnība. Es novēroju tendenci dzīties tai pakaļ kā kaķis savai astei – it kā es pats būtu neatbildētais jautājums.

Blada prātu “neatbildētais jautājums” tā nodarbināja, ka nākamos 14 gadus viņš pavadīja, tam ļaujoties – ļaujot, lai viņu nes disociācijas vilnis, kas izšķīst, triecoties pret nezināmā krastiem. Blads nekur nav norādījis, cik bieži bija šie eksperimenti ar ēteri un slāpekļa oksidulu, taču tie bija pietiekami neaizmirstami, lai viņu pārliecinātu, ka šie līdzekļi visu, kas filozofijā līdz tam paveikts, var padarīt pilnīgi nevajadzīgu – tik nevainojami tie viņam izskaidroja visus esamības pamatfaktus. Šis paskaidrojums gan vairāk izpaudās kā noslēpums vai koans, liekot mums “domāt ko tādu, ko domāt nespējam”. Līdz 1874. gadam Blads savu pieeju jau bija noslīpējis tiktāl, ka uzrakstīja vārdus, kuru dēļ šodien visbiežāk tiek piesaukts:

Anestētisko atklāsmi es saprotu kā zināmu pārdzīvotu stāvokli (vai nestāvokli), kurā rodams filozofijas meklētais mierinājums, kas sasniedzams, atskāršot esamības ģēniju, un tā ir atskārsme, ko nav iespējams no šī stāvokļa paņemt sev līdzi uz normālo prāta skaidrības stāvokli; to nav iespējams formāli atcerēties, bet tā paliek neformāla, aizmirsta līdz brīdim, kad mēs pie tās atgriežamies. Tā kā to nevar atcerēties normālajā stāvoklī, tā pilnībā zūd, jo indivīds šādai anestēzijas procedūrai parasti tiek pakļauts visai reti un skaidrā saprāta atgriešanās dunā tā tiek aprakta zem kapakmens ar epitāfiju, kāda veltīta jebkurai apgaismībai: “Pasaule ir dīvaina.” Ikviens, kurš nonāks anestēzijas stāvoklī (un tādu ir simtiem katru laicīgās pasaules dienu), tiks iemācīts gaidīt šo atklāsmi un ar tās pieredzējumu datēs savu iniciāciju Dzīvības Noslēpumā.

Tāds bija Blada par paša līdzekļiem publicētā pamfleta kodols: atziņa, ka anestēzija cilvēku apvelta ar noslēpumainām zināšanām par neko un visu, apslēptu struktūru, tik netveramu kā tīmeklis, kura, reiz uz mirkli ieraudzīta, nekādā veidā nav paņemama līdzi nomoda dzīvē. Viss, kas pēc tā paliek pāri, ir sajūta, ka esi iekritis “kādā blīvā telpas tīklā, kas sevī satur visas iespējamās pasaules”.

Pamfletu Blads nosūtīja sava laika spīdekļiem – Ralfam Voldo Emersonam, Alfredam Tenisonam, Viljamam Džeimsam –, kā arī lielākajiem laikrakstiem. Recenzijas viņu nevarēja iepriecināt. Kāds laikraksts viņa grāmatu nosauca par “spožu piemēru valodai piedēvētajai vērtīgajai spējai noslēpt idejas”. Citur rakstīja, ka “pateicīgākos Blada kunga lasītājus varēsim meklēt psihiatriskajās slimnīcās”. Jāatzīst, ka lielāko grāmatas daļu aizpilda klejojumi pa Kanta, Fihtes un Hēgeļa loģikas biezokņiem; Bladam likās, ka viņam jānodemonstrē savas zināšanas par minētajiem filozofiem, pirms viņš pārvelk tiem svītru.

Tomēr Blads bija uzgājis disociatīvās pieredzes kodolu. Diez vai viņš bija pirmais, kurš zobārsta krēslā piedzīvojis šādu prāta eksploziju. Zobārstniecība ir tīrās sāpes, un vairums cilvēku tām kādā brīdī tiek pakļauti – un toreiz tas bija lielisks iemesls ķerties pie ētera vai slāpekļa oksidula. Šo agrīno diso līdzekļu ieviešana nozīmēja, ka visikdienišķākos zobārsta pakalpojumus nu pavadīja viegla cildenā dvesma. Henrijs Deivids Toro rakstīja: “Ja jums ir vēlme ceļot, izmēģiniet ēteri; tas jūs aiznesīs viņpus tālākajām zvaigznēm.” Viņš ar šo preparātu bija iepazinies, kad vajadzēja iestiprināt zobu protēzes.

Jaunie anestēzijas līdzekļi sagādāja tādu baudījumu un nesa līdzi tik dievišķu atklāsmi, ka, tāpat kā gadījumā ar ketamīnu, vajadzēja atbildēt uz jautājumu, kāda ir to vieta sabiedrībā. Hamfrijs Deivijs, viens no pirmajiem, kas izolēja slāpekļa oksidulu, reiz saelpojās tik daudz šīs gāzes, ka pasludināja: “Neeksistē nekas cits kā vienīgi domas!” Viņi ar kolēģiem bija cerējuši atrast preparātu, kas varētu palīdzēt tuberkulozes slimniekiem; tas neizdevās, taču slāpekļa oksiduls iekaroja teicamu reputāciju kā smieklu gāze, mazliet putukrējuma labākajām aprindām. Anestēzijas pasaulē šī ballīšu narkotika nonāca gandrīz nejauši, kad kāds zobārsts Hārtfordā apmeklēja smieklu gāzes izstādi un ievēroja, ka slāpekļa oksidulu ieelpojušie cilvēki sabrūk zemē bez samaņas. Citi cerēja, ka “paradīzes gāze” aizvietos alkoholu, kļūstot par apreibinātāju, kas mudina masas uz nopietnāku introspekciju nekā grādīgais. Kāds ievērojams zinātnieks piedāvāja izveidot “ētera tavernu”, kur apmeklētāji ar spilveniem dāsni apgādātos un katram dzimumam nošķirtos salonos varētu “par četriem pensiem ievilkt eņģelisku DVAŠU” no impregnēta zīda maisiņa, līdz “kāju un roku pirksti un ausis vibrētu kā muzikālā pārdzīvojumā”. Dažviet Īrijā, ietekmējoties no Amerikas Dienvidos izplatītās “ētera līksmes” modes, katoļi dzēra ēteri, jo tas bija lētāks nekā viskijs. Tas bija arī ugunsnedrošāks, un reizēm lietotāji, “nevaldāmi atraugājoties” atklātas liesmas tuvumā, aizdegās.

Tie, kurus vilināja gāzes sūkšana un ētera dzeršana, drīz uzsāka paši savus anestētiskās atklāsmes meklējumus. Narkotikām draudzīgajās pārtikušajās aprindās bija populāri apstiprināt Blada atklājumu. Viņa stenogrāfiskajam apgaismības izklāstam gan nevienam neizdevās pietuvoties, taču daži no šiem literārajiem mēģinājumiem ir atjautīgi un samtaini bezcerīgi pūliņi sfēru mūzikas pavadījumā. Olivers Vendels Holmss Vecākais, ASV Augstākās tiesas tiesneša tēvs, cilvēks, kurš dāvājis mums vārdu “anestēzija”, pēc ētera baudīšanas rakstīja, ka “mūžības plīvurs ir pacelts”, taču vienīgais, ko viņš no šīs “visaptverošās patiesības” spēja atminēties, bija tas, ka “viscaur jūtama spēcīga terpentīna smaka”.

Šo izzināšanas centienu daba piešķīra procesam ezoterikas pieskaņu. Daudziem, arī pašam Bladam, likās: ja vien pietiekami pacenstos, atklāsmi varētu paņemt līdzi, atgriežoties uz zemes. Viņi dibināja savas organizācijas – gluži kā tādi diso brīvmūrnieki. Bruklinā grupa mediķu un juristu un viens garīdznieks izveidoja Anestētiskās atklāsmes interpretācijas biedrību (SIAR). Organizācijas biedri pulcējās naktīs, “noslēpumaini kā sfinksas”, un ar ēterī samērcētas lupatiņas palīdzību atrada ceļu uz Blada apsolīto zemi. Kad šie cilvēki centās pierakstīt, ko bija uzzinājuši, viņi konstatēja, ka tas “vienmēr beidzas ar apjukumu”. Tāds pats liktenis piemeklēja Zenosu Klārku, koledžas studentu no Amerstas, kurš atklāsmi apzīmēja ar grieķu –, it kā latīņu alfabēts būtu pārāk vulgārs, lai būtu tās cienīgs. Viņš kļuva par Blada mācekli, cieši apņēmies no ētera izdibināt “formulu, pēc kuras “tagad” mūžam izlobās pats no sevis”. Labākais, ko Klārks, izmēģinājis visu iespējamo, varēja pasacīt: “Es iznācu no okeāna ar drusciņu sāls uz ādas.”

Pirmatnējā parole

Pienākot 19. gadsimta beigām, anestētiskā atklāsme dzīvoja vienlaikus vairākas paralēlas dzīves. Vairumam cilvēku tā nozīmēja vienkārši milzīgu laika izšķiešanu – un lielai daļai pasaules neko vairāk tā nekad arī nenozīmēs. Taču tā bija arī visnotaļ cienījams zinātniskas izpētes priekšmets Londonas mācīto vīru aprindās, kā arī būtisks tobrīd uzplaukstošās spiritisma kustības – teozofu un vīdžas dēļu¹ pasaules – elements. Anestēziju bija pieņemami piesaukt vienā teikumā ar bīskapa Bērklija immateriālismu, spokiem un ceļojumiem laikā. Tālaika nemierīgajā dzīvē, cilvēkiem mēģinot tikt skaidrībā, kas tad īsti ir reāls, bet kas nav, kur mājo Dievs un pa kādiem ceļiem ir droši virzīties uz tālākajiem universa nostūriem, visi šie pavedieni sapinās vienā lielā mudžeklī.

Blads kā jau filozofs bija neapmierināts, vērojot, kā anestēziju par savējo pasludina dažādi kumēdiņu un burvju triku rādītāji. “Anestētisko atklāsmi būtu tik viegli sabojāt – pietiktu to vienu vai divas reizes pieskaitīt pie visas šīs spiritistu būšanas,” viņu brīdināja Klārks. Kad pilsētā ieradās spiritists, kas cilvēkiem piedāvāja sazināties ar mirušajiem tuviniekiem viņā saulē, Blads aplūkoja šī cilvēka inventāru un uzskatāmi parādīja skatītājiem, kā notikusi krāpšana. “Tiem no jums, kas līdz ar Blada kungu esat pārliecināti, ka tas viss bijis tīrais acu apmāns, vismaz nāksies atzīt, ka tas bijis 25 centus vērts acu apmāns,” paziņoja spiritista menedžeris.

“Anestētiskā atklāsme” tā arī varēja ieiet vēsturē kā 25 centus vērts acu apmāns, ja nebijis Viljama Džeimsa, kurš bija iesilis pret pamfletu gados, kas bija pagājuši, kopš tas nelūgts bija iekritis viņa pastkastītē. Džeimss pieminēja Bladu savā grāmatā “Reliģiskās pieredzes daudzveidība”, ieceļot viņu par “mākslīgi mistiskā prāta stāvokļa” pirmtēvu. Džeimss ar to nedomāja neko sliktu. Ar slāpekļa oksidula palīdzību izbaudījis “ideālo teorētiskas ekstāzes delīriju”, viņš zināja, ka šāda atklāsme var negaidīti iemaukt cilvēkam pa žokli neatkarīgi no tā, kādi, pēc paša domām, būtu viņa uzskati. Smieklu gāze viņam bija mācījusi, ka “mūsu normālā nomoda apziņa, racionālā apziņa, kā mēs to saucam, ir tikai viens noteikts apziņas paveids, bet tikmēr visapkārt, šķirtas no tās ar viscaurspīdīgāko aizsegu, atrodamas pilnīgi atšķirīgas potenciālas apziņas formas”. Šis Hārvardā mācītais vīrs izslavēja Bladu kā patiesu domātāju, kura “pravietiskā misticisma trompetes sauciens” ievērību pelnījis ne mazāk par dažādiem meditējošiem jogiem un mēlēs buldurējošiem svētajiem. Anestēzija bija demokratizējusi transu.

Par to gan nebija viegli kādu pārliecināt pat apgaismotajā Džeimsa paziņu lokā, un kristīgā Amerika šādu atklāsmi jau sen bija norakstījusi kā apostāzi. Vidusmēra baznīcēns netaisījās ieelpot slāpekļa oksidulu un nobaudīt tā svētītos augļus. Daudziem kristiešiem bija iebildumi pret anestēziju pat uz operāciju galda. Dievs bija iecerējis, ka dzemdētājas cieš sāpes. Dievam bija tīkamas zobu sāpes un svaidīšanās fiziskās mokās. Tam Kungam pilnīgi noteikti nebija tīkama doma par īso ceļu uz kalnu virsotnēm ar ķimikālijās samērcētas lupatiņas palīdzību. “Opijs, ēteris un hloroforms nav nekāda atslēga uz debesu valstību,” rakstīja kāds kritiķis. Arī mesmeristi un hipnotizētāji iebilda pret anestēziju. Nav vajadzības pēc medikamentiem, ja pieejams dzīvnieciskais magnētisms.

Bladam par laimi, Džeimsam likās, ka viņš uzgājis patiesi oriģinālu ideju, un abi sāka kopīgu atklāsmes dzīļu izpētes projektu; tiesa gan, viņi kopā neieelpoja slāpekļa oksidula garaiņus, brālīgi dalot vienu masku, kā varbūt varētu cerēt, bet gan apmainījās ar izsmalcinātām idejām par universa uzbūvi. Vēstulēs brīžam jautās viegla koķetērija, teiksim, kad Blads, iespējams, zvejojot komplimentus, zem pievienotā fotoportreta uzrakstīja “Lūk, zirgs”, bet Džeimss viņu mudināja: “Esiet nu labs zēns, apsēdieties un pamēģiniet izdabūt no sevis kādu anestētisku atklāsmi. Spiediet labi dūšīgi!” No šīs intīmās sarakstes var rasties iespaids, ka viņi bija vienīgie cilvēki pasaulē, kam rūp, vai slāpekļa oksidulu atzīs par orākula rīku, nevis salona triku.

Atklāsmei bija nevainojama apļveida forma, taču Blads par varītēm centās iebāzt to kvadrāta rāmjos: vai tā viņam mēģināja pavēstīt, ka universs ir viens savā vienumā vai ka tas ir dažāds un daudzskaitlīgs? Šī noslēpuma apburts, Blads ķērās pie savas metafizikas izklāsta otrajā grāmatā “Pluriverss”, kuras rakstīšana viņu nodarbināja līdz pat nāves stundai 1919. gadā. Dīvaini domāt par to, ka vairāki simti šo lappušu dzimuši no viena vienīga zobārsta apmeklējuma, kas pārvērta Blada dzīvi gandrīz pirms 60 gadiem. “Universam ir savvaļas medījuma garša kā vanaga spārnam,” viņš reiz rakstīja. “Nav ne nākotnes, ko pareģot, ne padomu, ko dot.” Džeimss piekrita. Savu pēdējo eseju viņš veltīja Blada plurālismam, rakstot, ka tas vēsta “ne par visu caurvijošu vienotību, bet ik uz soļa izsētu pretestību, kas saka “rokas nost!”, kas noraida ziņkārīgo uzbāzību un pieprasa, lai to liek mierā”.

Un tomēr Blads atteicās likt universu mierā. Viņš tā arī nebija drošs, vai pareizi uztvēris anestētisko atklāsmi, un bezgalīgi mēģināja to pārformulēt, cerot, ka izdosies atšifrēt “pirmatnējo paroli”. Ja izdotos atrast īstos vārdus, lai aprakstītu šo neizsakāmo pieredzējumu, vienu pēdējo frāzi šim kosmiskajam jokam, tad filozofija apstātos kā zemē iemieta un visām māņticībām pienāktu gals. Nav šaubu, ka šie meklējumi nebeidzās viņam pa prātam, taču tie viņu aizrāva. Blads nomira 86 gadu vecumā, un viņa “pēdējais elpas vilciens”, kā teikts vietējā laikraksta nekrologā, “bija tikpat viegls kā visi citi viņa mūžā”. Blada mūža nogalē izceļas kāds incidents, kas viņa dzīves stāstam piešķir pēdējo ironisko noti. Kādu dienu, kad Blads tīrīja savu šauteni, tā izšāva, sašķaidot viņam divus pirkstus. Sekojošajā operācijā Blads atteicās no anestēzijas. Dižais anestēzijas otrās spējas apdziedātājs bija atteicies izmantot pirmo.

Senais miers

Reizēm es prātoju par tiem anestēzijas atklāsmes aspektiem, ko Blads neuzskatīja par pieminēšanas vērtiem. Liekas diezgan saprotami, ka viņus ar Džeimsu šajos slāpekļa oksidula izraisītajos fantāziju lidojumos aizrāva skurbinošie hēgeliskās dialektikas un monisma vēji: šīs tēmas piederēja pie tām, kas visvairāk nodarbināja tālaika prātus, un viņiem bija taisnība, ka disociatīvā anestēzija sagatavo prātu spokaini tiešai sarežģīto dzīves mehānismu apzināšanai. Taču disociatīvie līdzekļi var aizvest cilvēku arī citos, ne tik intelektuālos universa nostūros. Man ketamīns liek domāt par draugiem, manu laulību, sīkiem triecieniem manam pašlepnumam un iemesliem lepoties, “Magic Carpet Ride”, “Leģendu par Zeldu” un to, cik skaisti griežas mans griestu ventilators. Esmu nonācis pie atziņas, ka jebkura cilvēka acis izskatītos labāk, ja tās sejā atrastos otrādi, un ka man taču jāsaraksta procesuāls spriedzes romāns, kas sauktos “Apmaksājamās stundas”. Blada aprakstā ielaužas visai maz no šī domu trokšņa, un tajā neiekļūst ne drusciņa jautrības. Tā ir tīra metafizika – tikai un vienīgi. 1946. gadā, kad Henrijs Bīčers Bladam piedēvēja piekļūšanu “zemapziņas glabātajām atmiņām”, tā bija zināma radoša patvaļa. Ja Blada atklāsmes aprakstā atrodams kāds personīgas dabas materiāls, tas var būt paslēpts kaut kur šeit:

kailā dzīvība tiek realizēta vienīgi pilnībā ārpus veselā saprāta, un tieši šis acumirklīgais kontrasts starp “bezgaršas dvēseles ūdeni” un formālo domāšanu, pie kuras atgriežamies, “nākot pie samaņas”, pacientā rada pārsteigumu, ka šaušalīgais Dzīvības noslēpums pēdīgi kļuvis tikai par kaut ko ikdienišķu un vienkāršu un, ja neņemam vērā formalitāti, majestātiskais un absurdais ir apvīti ar vienlīdzīgu cieņas auru. Prāti, kam raksturīga cerību pilna iztēle, noslēpumā atradīs skumjas, it kā universa skanējumu cauraustu drūmas notis, – jo nav tādas dzejas, nav tādas cilvēka normālajam saprātam pazīstamas emocijas, kas spētu piedāvāt kaut nojausmu par tā pirmatnējo diženumu un teju vai šausminošo svinīgumu; turpretī tiem, kas vienmēr ar skumjām izjutuši visu laicīgo lietu nepastāvību, atklāsies rāma apskaidrotība un sens miers.

Šis miers kalpo par tiltu, kas vieno Bladu un tos no mums, kuri pašanestēzijai pievēršas šodien. Mēs runājam traumas, ego nāves un emocionāla izrāviena valodā, kas viņam būtu bijusi sveša, taču varētu bez pārāk lielas piepūles savā attieksmē pret ketamīnu ietvert arī viņa neiespējami plašo priekšstatu par “seno mieru”, kas ir tik precīzs tieši tāpēc, ka ir tik izplūdis. Anestēzijas atklāsme atsakās satilpt psihedēlijas klišeju rāmjos un novīst zem modernās medicīnas kaltējošā skatiena. Ja pienācis laiks anestēzijas otrajai spējai, mums vajadzēs atzīt, ka tās saknes sniedzas dziļāk un ir daudz mezglainākas, nekā to pieļauj pašreizējās sarunas mērogi. Šodienas psihiatrijas pētnieki reizēm lūdz savu novērojumu objektus kvantitatīvi aprakstīt ketamīna “mistiskā tipa efektus”, izmantojot Huda misticisma skalu, tas ir, diapazonā no +2 līdz –2 vērtējot tādus izteikumus kā “Man bijis pieredzējums, kurā atklājās augstākā realitāte” un “Man bijis pieredzējums, ko neiespējami atstāstīt vārdos”. Pālmspringsas klīnika Reset Ketamine instagramā publicēja mēmi, gifu, kurā kapteinis Žans Liks Pikārs no “Zvaigžņu ceļa” frustrācijā paslēpj seju rokās. Paraksts bija: “Kad tu ketamīna infūzijas laikā piedzīvo atklāsmi, bet pēc tam nespēj to atcerēties.” To ielaikoja 51 cilvēks.

Es izmisīgi cenšos ticēt kaut kādam organizējošam principam. Blada diso odiseja, lai cik smieklīga, ļāvusi man ketamīna un slāpekļa oksidula iespaidā tādu ieraudzīt, kaut arī tikai uz īsu mirkli. Dažas īsas sekundes esmu bijis pārliecināts, ka skaidri saprotu, par ko viņš runā. Jā, draugi, es esmu atklāsmes teorijas piekritējs. Es, tāpat kā Henrijs Bīčers, uzskatu, ka ketamīna terapija neatkarīgi no tā, vai to piekopj mediķu uzraudzībā vai piecos no rīta deju zālē, ir dabisks turpinājums Blada “murminošajai un dudinošajai kosmosa mistērijai”. Blads disociatīvos līdzekļus apraksta izteiksmīgāk nekā jebkurš cits, jo viņa stils pats ir kā ķīmiska disociācija uz papīra: nepieciešamas tieši tādas pārmērības un tik pārspīlēta punktuācija, lai izteiktu vārdos tās sulīgās noētiskās atziņas, tās visvareno vienaldzību, tās reibinošās cerebrācijas brāzmas – un arī tās tendenci izraut no rokām jebkādu šo ķīmisko substanču dāvināto viedumu, atstājot pirkstos vienīgi pa kādam smalkam dievišķā pavedienam. Varbūt neesmu vienīgais, kuram liekas, ka Blads precīzi pateicis, kāda ir sajūta, kad tiek bloķēti NMDA receptori. Divās nesen izdotās grāmatās, Maika Džeja “Psihonauti” un Džona Kāga “Amerikas Bladi”, detalizēti aplūkots Blada veikums, un psihiatri pēta, vai slāpekļa oksidulu var izmantot depresijas ārstēšanai. Iespējams, ka šis ir īstais brīdis Blada renesansei.

Negribu teikt, ka mums vajadzētu parakstīties zem katra nogurdinošā vārda, ko rakstījis šis Olbani apkaimes pretendents uz pravieša statusu. (Intoksikāciju viņš izvēlējās par pamatu veselai filozofijai. Tā nedara pat vislielākie kaifa cienītāji.) Taču disociatīvie medikamenti savā pašreizējā pretrunīgajā formā uzprasās pēc kārtīgas eksaltēta absurda devas. Gluži kā spiritisti Blada laikos, tā arī mūsdienu ņūeidžeri un pašpalīdzības sludinātāji tīri savās interesēs mēģina pārzīmolot ketamīnu, Lielās Farmācijas preparātu, ko viņi samet vienā maisā ar herbālajiem ārstniecības līdzekļiem un “uzklausīšanas telpu”. Ketamīns var būt kaut kas daudz vairāk par to visu. Un (tas ir ne mazāk svarīgi) kaut kas daudz mazāk.

© The Baffler, nr. 74, 2024. gada jūnijā