Vai tur kāds ir?

Džeiks Hendels bija pavārs miegainā Masačūsetsas apvidū, liels ballīšu cienītājs. 28 gadu vecumā atkarība no heroīna noveda viņu līdz katastrofiskiem smadzeņu bojājumiem un gandrīz iedzina nāvē. Nieka dažu mēnešu laikā Džeika eksistence saruka līdz balsij viņa galvā.

Džeika vecāki izšķīrās, kad viņš vēl bija mazs. Viņš uzauga starp tēva un mātes mājām divās mazpilsētās ne visai tālu no Bostonas, kur nebija necik daudz vairāk kā daži tirdzniecības centri, pusdzīvas baznīcas un pustukši sporta bāri. Kad Džeikam bija 19 gadu, viņa māte nomira ar krūts vēzi. Viņš pats tajā laikā jau vairākus gadus tirgoja marihuānu un indējās ar opioīdu OxyContin.

– Tāpat kā daudzi no manas skolas, es oksijā iemīlējos. Ja es kopā ar ģimeni vakariņoju restorānā, gāju uz tualeti dabūt savu devu, – viņš man stāstīja.

Džeiks sāka mācīties pavārskolā, kur turpināja eksperimentēt ar opioīdiem un kokaīnu. Tuvinieki un draugi nezināja, ka viņš lieto narkotikas: ārēji Džeiks šķita čomīgs un jautrs. Iekšēji viņš jutās trauksmains un tukšs.

– Tās ballītes palīdzēja man aizmirsties, – viņš stāstīja.

Pēc kulinārijas skolas beigšanas Džeiks sāka strādāt par pavāru vietējā golfa klubā. 25 gadu vecumā viņš kopā ar kolēģi (nav noslēpums, ka narkotikas ASV virtuvēs ir bieža parādība) pirmo reizi pamēģināja heroīnu. 2013. gada vasarā Džeikam jau bija radušās grūtības sadabūt recepšu opioīdus. Viņš bija mēnešiem ilgi cīnījies ar opioīdu abstinences simptomiem, kurus viņš salīdzināja ar “smagu gripu, kam klāt vēl nāk neizbēgama “ar mani ir cauri” sajūta”. Heroīns novērsa abstinences spēcīgo nelabumu un drebuļus un dāvāja eiforisku pacilātību.

Lai gan atkarība no narkotikām kļuva aizvien spēcīgāka, Džeiks 2016. gada nogalē apprecēja savu draudzeni Elenu. Attiecību sākumā Elena bija viņam jautājusi, vai viņš lieto heroīnu. Džeiks bija neminstinoties samelojis, taču Elena drīz atklāja patiesību, un pēc dažiem mēnešiem viņu laulība sāka ļodzīties.

– Es neturējos nekādos rāmjos, tirgoju kaudzēm heroīna, pats lietoju vēl vairāk, narkotikām un alkoholam tērēju nenormālu naudu, – Džeiks stāstīja.

2017. gada maijā Elena ievēroja, ka viņš runā kaut kā jocīgi: Džeikam pinās mēle, vārdi izklausījās svešādi. “Kas tev ar balsi?” viņa esot vairākkārt tincinājusi.

21. maijā, kad Džeiks brauca uz darbu, viņu apturēja ceļu policists. Viņš bija braucis bīstami, pārsniedzis atļauto ātrumu un mētājies starp joslām. No rīta viņš, kā jau ierasts, pirms zobu tīrīšanas bija uzsmēķējis heroīnu. Arī pie stūres viņš gandrīz ik dienas lietoja heroīnu, uzkarsējot pulveri uz folijas loksnītes un ieelpojot izgarojumus.

– Īstenībā es biju baigi labi piešāvies to darīt, – viņš man stāstīja. Kad policists tuvojās viņa mašīnai, Džeiks sajuta, ka ķermenī notiek kaut kas nelāgs. Vajadzēja paslēpt heroīna maisiņu, kas mētājās redzamā vietā turpat uz konsoles, taču viņš nespēja pastiept roku un to aizvērt. Rokas bezjēdzīgi vicinājās gar vadības paneli. Policists viņu arestēja par narkotisko vielu glabāšanu.

Džeiks panāca atbrīvošanu pret galvojumu, taču tikai ar grūtībām spēja pats iziet no policijas iecirkņa. Divās nākamajās dienās viņa stāvoklis pasliktinājās, un 24. maijā sieva izsauca uz mājām ātro palīdzību. Turēdamies pie sienas, lai nenokristu, Džeiks aizklumburoja līdz ārdurvīm. Feldšeriem šķita, ka viņam varbūt ir insults, un Džeiku steigšus aizrāva uz slimnīcu. Smadzeņu attēlos parādījās ne ar ko nesajaucama aina: dziļi abpusēji bojājumi baltajā vielā – nervu šķiedru kūļos, kuri nodrošina dažādu smadzeņu daļu savstarpējo saziņu.

Džeikam tika diagnosticēta toksiska progresējoša leikoencefalopātija, ko parasti izraisa uz alumīnija folijas uzkarsēta heroīna izgarojumu ieelpošana. Acīmredzot heroīnam bija piejaukta vēl kāda viela, lai paildzinātu iedarbību, un šis nezināmais toksīns tagad nevaldāmi trakoja Džeika smadzenēs. Šis stāvoklis nav ne izārstējams, ne ārstējams, tāpēc Džeiks tika apgādāts ar paliatīviem medikamentiem un aizsūtīts mājās.

Vasarā un rudenī slimības simptomi kļuva spēcīgāki. Džeika muskuļi kļuva slābi, ekstremitātes bija krampjaini savilktas. Mājās viņš bieži krita, viņam bija grūti norīt šķidrumu. Cietu barību viņš nespēja ieēst, un viņa runa kļuva arvien grūtāk saprotama.

Novembrī Džeiks tika hospitalizēts un pārvests uz neiroloģijas intensīvās terapijas nodaļu, kur viņu pieslēdza pie plaušu ventilatora un mākslīgās barošanas zondes. Viņu mocīja veģetatīvās nervu sistēmas vētras – šausminoša simptomu kombinācija, kas dažkārt novērojama pēc smadzeņu traumām. Tādas vētras laikā nervu sistēma atrodas hiperaktīvā, uzbudinātā stāvoklī. Paaugstinās asinsspiediens, ķermenis stipri svīst un raustās nesaudzīgos krampjos, elpošana kļūst ātra un sekla, pulss var paātrināties līdz vairāk nekā 200 sitieniem minūtē. Džeikam šāda vētra varēja ilgt četras, astoņas, divpadsmit stundas.

– To redzēt bija elles mokas, – man teica viņa tēvs, vaļsirdīgs vīrietis, kam ir nedaudz pāri 60 gadiem.

Džeiks cīnījās par dzīvību. Viņš bija nobijies, apjucis, lāgiem viņam bija halucinācijas. Mielīna bojājumi (mielīns ir aizsargslānis, kas ieskauj nervu šūnas smadzenēs) paplašinājās, līdz viņam zuda kontrole pār muskuļiem, viņš nespēja parunāt, nespēja vadīt acu kustības. Džeiks lielākoties saprata, kas notiek, taču nevarēja sazināties. Viņš dzirdēja, ko runā māsas un ārsti, kuri uzskatīja, ka viņa smadzenes ir neatgriezeniski bojātas. Džeiks atminas kādu neatliekamās palīdzības ārstu, kurš viņu novēroja kā secēšanai paredzētu paraugu. “Vai dieniņ, tas čalis ir pamatīgi savilkts,” šis ārsts teica, pieliecies tik tuvu, ka gandrīz jau skāra Džeika seju.

– Dzirdot, ka viņš tā runā, sāpes kļuva vēl stiprākas, – Džeiks man stāstīja. – It kā manis tur nebūtu.

Laikam ritot, šīs vētras vairs nebija tik neizturamas, un Džeiku pārvietoja uz sanatoriju. Pēc kāda laika viņam piedāvāja paliatīvo aprūpi mājās – tādu parasti sniedz nedziedināmi slimajiem. Tēvam tika pateikts, ka tuvāko nedēļu laikā Džeiks nomirs.

Vērojot Džeiku, nebija pamanāmas nekādas apziņas vai kognīcijas pazīmes. “Vai viņš tur ir?” sieva un tēvs tincināja ārstus. Nevienam nebija atbildes. Elektroencefalogramma uzrādīja neironu darbības traucējumus, kas liecināja par smagu cerebrālu disfunkciju.

– Džeiks necik daudz neatšķīrās no dārzeņa, – man teica viņa tēvs.

Noskaidrot, vai Džeiks ir pie samaņas, nebija iespējams. Medicīnā viņa stāvokli apzīmē ar terminu “sprosta sindroms” jeb “pseidokoma” (locked-in syndrome): viņa maņas bija neskartas, taču viņš nespēja dot nekādu signālu uz ārpusi.

“Es varēju tikai klausīties un redzēju tikai to, kas atradās man tieši priekšā, atkarībā no tā, kā kopēji bija mani iegrozījuši gultā,” Džeiks vēlāk rakstīja. Slimība bija uzbrukusi šķiedrām, kas informāciju caur smadzenēm nogādā muskuļos, bet atstājusi neskartus apvidus, kuri nodrošina apzinātu informācijas apstrādi, tādējādi viņš pilnībā apzinājās, cik baismīgā situācijā atrodas. Nespēdams sazināties, izmisīgi baidīdamies šādā izolācijā palikt visu atlikušo mūžu, Džeiks pūlējās šo jauno realitāti izprast.

Visā slimības laikā Džeika jutekļi strādāja nevainojami. Viņš sajuta katru sāpju triecienu, lēkmi un konvulsiju. “Ja man bija izkaltusi mute, ja biju izsalcis, ja man kaut kur niezēja un vajadzēja to vietu pakasīt, es to nevienam nevarēju pateikt,” viņš vēlāk rakstīja.

Viņu nemitīgi mocīja sāpes, un viņam bija bail nomirt – taču tas nebija ļaunākais; visbriesmīgākās bija bailes līdz mūža galam palikt iesprostotam savā ķermenī.

Mēnešiem ilgi Džeiks spēja vienīgi klausīties savās domās. Viņa stāvoklis bija precīzi tāds pats kā franču žurnālistam Žanam Dominikam Bobī, kurš 1997. gadā laida klajā piezīmes par savu sprosta sindroma pieredzējumu; tās, tulkojot Bobī kreisā plakstiņa mirkšķināšanu, bija pierakstījis asistents. Grāmatas angliskais nosaukums “Ūdenslīdēja kupols un tauriņš”liek iztēloties viņa ķermeni kā grimstošas, pie skābekļa apgādes sistēmas pieslēgtas kapenes, kurās kā taurenis iesprostots viņa prāts. 2007. gadā grāmata pārtapa filmā “Skafandrs un tauriņš”, kas saņēmusi balvas dažādos festivālos.

Kopš 1997. gada mediķi izstrādājuši paņēmienus, ar kuru palīdzību var sazināties ar ķermenī “iesprostotajiem” pacientiem (ieskaitot revolucionāru “smadzeņu lasīšanas ierīci”). Ir gūta arī dziļāka izpratne par iesprostoto pacientu psihisko stāvokli, un pētījumi liecina, ka pārsteidzoši daudzi ziņo par pozitīvu dzīves kvalitāti. Bobī gan neparko neizdevās saskatīt kādu jēgu tik mokošā pieredzējumā. Viņa piezīmes ir apbrīnojams katastrofu cietuša prāta portrets. “Es ne tikai biju izraidīts, paralizēts, mēms, puskurls, palicis bez jebkādām baudām un degradēts līdz medūzas eksistencei,” rakstīja Bobī, “bet arī izskatījos drausmīgi.”

– Es visu laiku jutos pretīgi, – man teica Džeiks. Skābekli un barību viņš saņēma pa caurulītēm un pastāvīgi mirka sviedros. Viņa āda bija vārīga pret visniecīgākajām sajūtamajām izmaiņām un nereti svila. Veģetatīvās nervu sistēmas vētras gan vairs nebija tik spēcīgas, tomēr joprojām plosījās, mokot Džeiku ar ārkārtīgi paātrinātu sirdsdarbību, augstu temperatūru un smakšanas sajūtu.

Viņa pasaule bija sarukusi pavisam maza, nu tās robežas bija istaba ar zemajiem griestiem viņa mājās. Pavadījis gultā divas trīs nedēļas, viņš kaut kā nejauši uzsāka iekšēju sarunu. Tam izrādījās būtiska nozīme viņa izdzīvošanā. “Divas balsis, un abas manas,” šādi viņš vēlāk raksturoja savu nereti drudžaino iekšējo dialogu.

– Džeik, kā šodien klājas?

– Ā, tīri labi, gaidu zāles.

– Jā, drīz jau būs. Nešujies! Viss ir normāli.

– Zinu, es jau mēģinu nešūties. Ak Dievs, vai es šujos? Kas ar mani būs?

– Viss ir okei, atslābinies, labi? Tu turies braši.

Vajadzību Džeikam bija daudz, un tās nemitējās. Kopēji, māsas un Elena grozīja viņu, lai nerastos izgulējumi, sasedza un pa caurulīti pilināja viņam iekšā pretsāpju zāles un sašķidrinātu ēdienu. Arī ar viņiem Džeiks daudz “sarunājās” – tikai viņi par to neko nezināja.

– Kad cilvēki man apkārt runāja, es visu laiku jaucos pa vidu. Ja māsa jautāja otrai: “Vai viņš šobrīd mani dzird?”, es galvā kliedzu: “Jā, dzirdu!” – stāstīja Džeiks. – Man ļoti patika brīži, kad kāds ar mani sarunājās, un, ja arī viņi patiesībā neticēja, ka esmu “tur iekšā”, tas man bija puslīdz vienalga. Viens no palīgiem man dziedāja. Otrs teica: “Džeik, tu izskaties pēc grieķu dieva.” Atzīšos, tas man patika.

Elena vairāk par visiem bija pārliecināta, ka Džeiks ir pie pilnas apziņas. Viņai piemita spēja, skatoties Džeikam acīs, noprast, kas viņam vajadzīgs. Džeiks viņas nojautas nodēvēja par “telepātiskām”. Kā norāda beļģu neirologs un sprosta sindroma speciālists Steifens Laureiss: “Ir pierādīts, ka vairāk nekā pusē gadījumu nevis ārsts, bet tieši ģimenes locekļi atskārtuši, ka pacients ir pie pilnas apziņas.” Tomēr mediķi brīdina, ka ģimenes locekļi “redz to, ko vēlas redzēt”.

Džeika gadījumā vairums tuvinieku un draugu pēc viņa pārvešanas uz mājām par viņa veselības stāvokli zināja ļoti maz. Elena Džeiku ārkārtīgi sargāja, izolēja no potenciālām “kaitīgām ietekmēm” un reti ielaida kādu viņu apciemot.

Džeiks bezpalīdzīgi noklausījās kaismīgajos strīdos, kas norisinājās istabā, kurā viņš gulēja. Kad pa visu māju skanēja kliegšana par to, kā viņu vislabāk aprūpēt, viņš spēja tikai stīvi lūkoties sienā. Tagad Džeiks un viņa sieva ir atsvešinājušies un vairs nesazinās, tomēr viņš atzīst, ka sprosta periodā Elena bijusi viņa dzīvības glābēja.

Kāds psihologs Džeikam vēlāk sacīs, ka viņa nezudusī apziņa bijusi “dāvana un lāsts”.

– Man neizturami gribējās visiem pateikt, ko domāju, – man stāstīja Džeiks.

Viņš jutās nepanesami vainīgs pie tā, ka viņa, narkomāna, dēļ tuviniekiem jāizcieš šis smagais, murgainais pārbaudījums un pavalstij jāapmaksā milzīgie medicīnas izdevumi, kas, visticamāk, sasniedza vairākus miljonus dolāru.

Līdztekus nemitīgi mokošajam diskomfortam un kaunam visspēcīgākās izjūtas viņā raisīja tas, cik lēni velkas laiks. “Nol-lādēts, tā garlaicība!” Džeiks man stāstīja. Viņš prātā risināja matemātikas uzdevumus un ļāvās fantāzijām par iziešanu ārā, sportošanu, seksu. Skaitīja sekundes, pēc katra tūkstoša sākdams atkal no jauna.

Viņa sanatorijas istabā pulkstenis pie sienas karājās tieši tādā vietā, kur viņš to nevarēja redzēt.

– Tas bija kaut kas līdzīgs spīdzināšanai, – Džeiks man stāstīja.

Mierinājums bija televīzija: tā ne tikai piedāvāja izklaidi, bet arī ļāva sekot līdzi laika ritējumam. Džeiks pamazām saprata, kurās dienās kādi raidījumi redzami dažādos kabeļtelevīzijas kanālos.

– Man visu laiku gribējās zināt, cik pulkstenis, kas šī par dienu, cik ilgs laiks pagājis, – Džeiks teica.

Un tie pārticības evaņģēlija sprediķotāji pašā rīta agrumā! Džeiks gandrīz katru rītu aptuveni starp pieciem un septiņiem noplūda aukstiem sviedriem. Vietējā kanālā šajās stundās, kad televīzijas laiks ir lēts, mēdza uzstāties teleevaņģēlisti. Džeikam viņu afektētā vāvuļošana riebās, taču gribot negribot viņš bija spiests tajā klausīties. “Katru rītu man nācās klausīties, kā jau atkal kāds reliģiozs cirvis diedelē naudu,” Džeiks vēlāk rakstīja feisbukā. “Bija sajūta, ka esmu ellē, ka mani spīdzina, un šie izspiedēji bija paši lielākie spīdzinātāji.”

Tajā laikā Džeiks bija ļoti nomākts (“domāju daudz depresīvu domu”) un prātoja par pagātni.

– Bija tādas dienas, kad es stundām ilgi domāju par savām bērēm.

Kad bija pagājis pusgads, Džeiks bija nodzīvojis ilgāk, nekā pavalsts bija paredzējusi, un viņam vairs netika nodrošināta paliatīvā aprūpe mājās. Mediķi vēl aizvien nezināja, vai viņš ir pie pilnas apziņas, taču organisma stāvokļa galvenie rādītāji bija pietiekami stabili, lai viņu varētu pārvietot. 2018. gada maijā viņš tika uzņemts MasačūsetsasCentrālajā slimnīcā Bostonā uz atkārtotu izmeklēšanu.

Pēc atkārtotās hospitalizācijas Džeiks sajuta arvien lielākas cerības, ka varētu palikt dzīvs un pat atveseļoties.

Jūnija beigās viņš atklāja, ka mazmazdrusciņ spēj valdīt pār savu acu kustībām: viņš varēja nedaudz pamainīt skatienu augšup un lejup.

– Tas ir kaut kas jauns, es nodomāju, – Džeiks man stāstīja. Spēja kontrolēt skatienu mēdz būt pirmais solis neverbālās saziņas spēju atjaunošanā, taču sākumā Džeikam tas izdevās ar mainīgiem panākumiem, un mediķi gan ievēroja tikko jaušamu kustību acīs, taču vēl aizvien nebija pārliecināti, ka viņš šīs kustības vada apzināti.

– Dzirdēt, kā ārsti atkal un atkal saka: “Tā ir refleksīva kustība,” – bija neiedomājami sāpīgi. Brīžiem man bija sajūta, ka es iekšēji histēriski raudu.

– Džeika sejā neizpaudās nekādas emocijas, – man stāstīja viņa tēvs. – Bija grūti iztēloties, ka viņš tur iekšā ir.

2018. gada 4. jūlijā Džeika stāvoklis būtiski izmainījās. Tai vakarā Džeiks slimnīcas 22. stāvā dzirdēja – redzēt viņš nevarēja – Neatkarības dienas uguņošanu virs Čārlzas upes.

– Es sev teicu: nē, es to vēl redzēšu, – viņš stāstīja.

Nākamajā dienā ārstējošais ārsts pamanīja, ka Džeika labās plaukstas locītava tik tikko redzami pakustas. Viņš kā raķete metās Džeikam klāt.

– Ja varat, izdariet to vēlreiz, – ārsts skubināja. – Pakustiniet roku!

Džeiks pēkšņi atklāja, ka viņam nemaz nav par to jādomā: rokas locītava pati pakustējās. Tā bija pavisam niecīga kustība, tomēr tā liecināja, ka viņa ķermenis mostas. Ārsti bija satriekti. Džeika prieks bija “neaprakstāms”.

Pēc dažām dienām viņš jau spēja, atbildot uz jautājumiem, pamirkšķināt acis. Pēc nedēļas Džeiku pārveda uz Spoldingas Rehabilitācijas slimnīcu Bostonas otrā galā; Spoldinga, kas pētījumos tiek regulāri atzīta par vienu no labākajām slimnīcām ASV, ir iespaidīga iestāde elegantā, mūsdienīgā ēkā.

Šajās nedēļās notika lielas izmaiņas Džeika domāšanā. Viņš sāka klusībā atkārtot pozitīvu frāžu virkni: “Tu to vari”, “Tu izkulsies”.

– Es tikai tiešām gribēju atveseļoties, – viņš stāsta.

Pieliekot pūles, viņš sāka kustināt kaklu un mēli.

– Bāc, kādā es biju sajūsmā! – Džeiks man stāsta.

Drīz viņš bija izstrādājis primitīvu sazināšanās sistēmu: izbāzt mēli nozīmēja “jā”, pamirkšķināt acis – “nē”.

Spoldingas slimnīcas runas terapeite Mišela Breilija pārsteigta atklāja, ka viņai būs jāstrādā ar pacientu, kas vēl pavisam nesen tika uzskatīts par mirstošu.

– Atceros, kā lasīju viņa slimības vēsturi un domāju: “Ko viņš te dara?” Nekad nebiju redzējusi tik bezcerīgu gadījumu kļūstam par rehabilitācijas kandidātu.

Breilija palīdzēja Džeikam iemācīties neverbālu saziņu, iesākumam lietojot vienkāršu tāfeli ar burtiem. Kad Džeiks jau spēja veiksmīgāk kontrolēt skatienu, Breilija viņam atnesa MegaBee – planšeti, ar kuras palīdzību pacienti ar acu kustībām izvēlas burtus un frāzes un tās parādās uz ekrāna. Rakstīdams šīs pirmās vēstis, Džeiks bieži raudāja no aizkustinājuma, ka spēj uzdot jautājumus, kas mēnešiem ilgi viņu mocījuši.

“V .A .I .E .S .T .I .K .U .N .T .Ā .M .I .R .Š .U,” viņš vienā no pirmajām nodarbībām ar MegaBee vaicāja fizioterapeitei Rebekai Glāsai.

Izlasījusi uz ekrāna jautājumu, Rebeka ieskatījās viņam acīs.

– Džeik, es nevaru paredzēt nākotni, – viņa atbildēja, – bet man liekas, ka diez vai.

Elena vēl joprojām diendienā ieradās Džeiku apciemot. Viņa kopš paša sākuma bija neatlaidīgi apgalvojusi, ka Džeiks ir savā ķermenī, un beidzot Džeiks varēja viņai pateikties.

Sazināšanās spējas atgūšana ļāva slimnīcas darbiniekiem novērtēt, cik sekmīgi norit viņa atveseļošanās.

– Es izvērtēju viņa kognitīvās spējas, lai noskaidrotu, cik lielā mērā tās vājinājušās leikoencefalopātijas dēļ, – stāsta Breilija. – Un tad es atklāju, ka Džeiks lieliski zina, kas notiek.

Mediķi atkal bija satriekti. Viņi bija nojautuši, ka Džeiks kaut kādā mērā atrodas pie apziņas, taču viņš spēja skaidri atbildēt uz visiem jautājumiem par savu stāvokli un savu pagātni.

Vēl joprojām ir noslēpums, kā smadzenes pēc traumas vai progresējošas slimības pašas sevi salabo, taču pēdējo gadu desmitu laikā pētnieki daudz vairāk uzzinājuši par to, kā veidojas jauni nervu šūnu tīkli un kā zudušās funkcijas atgūšanai tiek piesaistītas dažādas smadzeņu daļas.

Es vaicāju Spoldingas slimnīcas smadzeņu traumu speciālistam Setam Hermanam, kā tāds pacients kā Džeiks varēja atlabt. Hermans norādīja uz smadzeņu spēju nodot funkcijas citiem apvidiem.

– Smadzenes vēlas kļūt veselas, vēlas mainīties un veidot jaunus nervu šūnu ceļus, – viņš sacīja. – Galvenais ir atkārtot un atkārtot, un Džeiks bija gatavs papūlēties.

Nedēļu pēc nedēļas ar Džeiku strādāja fizioterapeitu un ergoterapeitu komanda, kustinot viņa muskuļus, ar ortrozēm koriģējot ekstremitātes un uzlabojot viņa kustību amplitūdu. Panākumi nebija lieli, tomēr tie bija svarīgi. Veģetatīvās nervu sistēmas vētras laika gaitā mitējās. Džeiks atguva spēkus.

2018. gada septembrī Džeiks tika izrakstīts no Spoldingas slimnīcas un turpināja rehabilitāciju Rietummasačūsetsas Slimnīcā. Vēl vairākus mēnešus viņš nespēja celties no gultas un ratiņkrēsla, taču viņš atkal kustējās, atkal atradās mijiedarbībā ar cilvēkiem un atguva pārliecību par sevi. 2019. gada pavasarī pēc intensīvas terapijas kursa viņš atkal spēja runāt: vispirms patskaņus, pēc tam vārdus un vienkāršas frāzes – “es tevi mīlu”, “paldies” – un vēlāk arī pilnus teikumus. Viņš ar videozvaniem sazinājās ar tuviniekiem un draugiem, kuri mēnešiem ilgi nebija zinājuši, kur viņš ir un kas ar viņu notiek; iespēja pateikt “Pārsteigums! Es esmu dzīvs!” viņam sagādāja ekstāzei līdzīgu prieku.

Kad Džeiks uzturējās Rietummasačūsetsas Slimnīcā, Elena arvien vairāk no viņa atsvešinājās. Pavasarī viņa jau gandrīz nemaz vairs nenāca apciemot. 2019. gada maijā Džeiks vēl pēdējo reizi mēģināja glābt attiecības, sarīkojot randiņu ar kino skatīšanos. Rekreācijas terapeits iesēdināja viņu busiņā un aizveda uz tuvējo kinoteātri. Elena jau bija priekšā, un terapeits, iekārtojis pāri tukšā rindā, atstāja viņus divatā. Džeiks un Elena skatījās “Breakthrough”, 2019. gadā uzņemtu filmu par pusaudzi, kurš atlabst pēc komas. Sadevušies rokās, abi noskatījās sabrukšanas un atlabšanas ainas. Dodoties ārā no kinoteātra, Džeiks un Elena bija saviļņoti un norunāja vēlāk sastapties videosarunā. Taču Elena, kā stāsta Džeiks, neesot atbildējusi uz viņa zvanu, un kopš tā vakara viņi nav redzējušies.

Sprosta sindroms ir reta parādība: aplēses liecina, ka ASV jebkurā aplūkojamā laika brīdī ir tikai daži tūkstoši gadījumu. Lielākoties tas piemeklē insulta vai smadzeņu traumas upurus, un tikai ļoti nedaudzi atgūst motoriskās funkcijas.

Džeiks ir viens no retajiem, kas iznākuši no sprosta stāvokļa, un ārsti viņa atveseļošanos raksturo ar vārdiem “ievērības cienīga” un “vienreizīga”. Magnētiskās rezonanses izmeklējumos joprojām redzams, ka viņa smadzeņu baltā viela ir bojāta, tomēr viņš atguvis runasspējas un cer drīz atkal būt uz kājām un staigāt.

Pirmoreiz es Džeiku satiku šogad Tuksberijas slimnīcā – krietni sen būvētā, spartiskā ārstniecības iestādē Bostonas pievārtē. Saziņas spēju Džeiks bija atguvis jau pirms pusotra gada, un, kā viņš pats man īsziņā rakstīja, pēdējo mēnešu laikā bija krasi uzlabojusies viņa runasspēja. Es gāju pa garajiem, sterili tīrajiem gaiteņiem, līdz nokļuvu palātā, starp kuras rozā sienām viņš stalti sēdēja vienatnē, nespēdams vien sagaidīt, kad varēs parunāties.

Džeika rokas un kājas vēl aizvien bija savilktas un stīvas, taču viņš bija ļoti mundrs. Brūnās acis un platā, taujājošā seja vēstīja par neparasti spēcīgu personību. Mēs esam gandrīz vienaudži, abiem ir nedaudz pāri 30. Džeiks mani sirsnīgi sveicināja:

– Kā sviežas?

Viņa mundrums mani pārsteidza nesagatavotu. Džeiks kautrējas no saviem jaunajiem smiekliem – pirms saslimšanas tie bijuši dobji un skaļi, tagad kļuvuši spalgi un skan aizelsdamies –, tomēr, pat stāstot par vismelnākajiem brīžiem, viņš nemitīgi klusītēm smējās. Viņa runa sastāvēja no gausiem, smagnējiem teikumiem, un viņš atbruņojoši, piezemēti lamājās kā cilvēks, kurš sevi neuztver pārāk nopietni.

– Gribi redzēt, kāda man rēta?

Viņš pavilka krekla malu uz augšu, atsedzot paprāvu caurumu, kurā agrāk bija ievietota ēdināšanas caurulīte. Kad to 2019. gada maijā ņēma ārā, Džeiks man stāstīja, tā esot bezmaz izsprāgusi laukā; Džeikam tā bijusi katarse.

– Dakteri saka, izskatoties labi. Pēc pāris gadiem varbūt būs pilnīgi sadzijis.

– Agrāk es biju baigi trauksmains un nomākts, – Džeiks stāstīja. Atslējies pret spilveniem, viņš plaši žestikulēja ar savilktajām rokām. – Bet pēc tā, kam esmu izgājis cauri, viss nemaz vairs nešķiet slikti.

Personības izmaiņas pēc smadzeņu bojājuma vai traumas medicīnas literatūrā ir labi zināms fakts, un Džeiks nešaubās, ka ir mainījies.

– Kaut kādā ziņā viņš joprojām ir tas pats vecais Džeikijs, – man teica viņa mātesmāsa Varda. – No citas puses savukārt šķiet kā pilnīgi cits cilvēks. Viņam tagad ir tik pozitīvs skats uz dzīvi!

Pēc tikšanās ar Džeiku es telefoniski sazinājos ar viņa tēvu. Džeika tēvs nopūzdamies teica, ka narkotikas dēlam smagi pabojājušas dzīvi, tomēr atveseļodamies “viņš kļuvis tāds, kādu es viņu vienmēr esmu vēlējies redzēt”.

Džeika tēvocis ir radiologs, un es viņam pavaicāju, vai viņam ir kāda teorija par Džeika atlabšanu.

– Virspusīgā līmenī – viņš tika pamatīgi pārbiedēts un nolēma, ka nevēlas mirt, – tēvocis atbildēja. – No neiroloģiskā viedokļa man izskaidrojuma nav. Varbūt kaut kas notiek molekulārā līmenī, ko mēs magnētiskajā rezonansē vienkārši nespējam pamanīt. Varbūt atbilde saistās ar to, kāds cilvēks Džeiks ir.

Džeiks ir pārliecināts, ka viņa stāvoklis uzlabojies tāpēc, ka milzīgs lūzums noticis viņa psihē: daudzus mēnešus pavadot ķermeņa sprostā, krasi mainījusies viņa domāšana.

– Es vienā brīdī nolēmu: “Pie dirsas visu šito, es atkal būšu vesels!” Nedēļām ilgi par to vien domāju, – viņš man stāstīja.

Kopš 20. gadsimta vidus jautājums par to, kāda loma veselības atgūšanā ir prātam, ir pastāvīgu diskusiju priekšmets. Džeiks Hendels, sešus mēnešus juties kā spoks salauztā mehānismā, ir un paliek pārliecināts, ka viņš atlabis ar domu spēku.

Aprīlī uz Tuksberijas slimnīcu tika nosūtīta ASV armijas īpašā medicīniskā vienība: slimnīcā pēkšņi bija strauji pieaudzis koronavīrusa slimnieku skaits. Simtiem pacientu un slimnīcas darbinieku testa rezultāts bija pozitīvs. 12. aprīlī Džeiks pamodās ar augstu temperatūru, viņa muskuļi nemitīgi krampjaini savilkās. Uzskatīdami, ka Džeiks saslimis ar Covid-19, ārsti steigšus nosūtīja viņu uz Masačūsetsas Centrālo slimnīcu.

– Tavas slimības vēstures un novājinātās veģetatīvās nervu sistēmas dēļ pastāv liela varbūtība, ka vajadzēs tevi intubēt, – viņam teica ārstējošais ārsts.

Kad māsas ar maskām uz sejas veda Džeiku uz neatliekamās palīdzības mašīnu, viņš atkal sajutās kā medicīnas vajadzībām domāts paraugs.

Masačūsetsas Centrālās slimnīcas plaušu nodaļā, skābekļa līmenim asinīs krītoties, Džeiks domāja par nāvi. Tai vakarā viņš iemiga ar pārliecību, ka no rīta viņā “saspraudīs caurulītes”.

– Man bija drausmīgi bail, ka mani pieliks pie ventilatora. Visvairāk mani biedēja aizmidzināšana un caurules iebāšana elpvadā – nebiju drošs, ka spēšu to vēlreiz izturēt.

Saulei lecot, Džeiks pamodās izsalcis.

– Nenormālākajā badā! – viņš stāstīja. Viņš ātri atveseļojās un jau pēc dažām dienām tika izrakstīts un pārvests atpakaļ uz Tuksberijas slimnīcu.

Turpmāko nedēļu laikā Džeiks juta, ka viņa stāvoklis uzlabojas. Pēdas vairs nebija kuslas un nejutīgas. Ceļus un kāju stilbus bija vieglāk kustināt. Viskrasākās pārmaiņas notika ar balsi: monotonā ducināšana pārtapa manāmi izteiksmīgākā runā, balss modulācijas un intonācijas bija precīzākas.

– Vai es esmu traks, vai arī pēc kovidatiešām runāju daudz labāk? – viņš vaicāja laringologam Filipam Songam. – Tas taču ir dīvaini, ne?

– Tavā gadījumā viss ir ārkārtīgi dīvaini, – Songs atbildēja. Šimbrīžam ir ļoti maz saprotams, kā Covid-19 ietekmē pacientus ar akūtām neiroloģiskām slimībām. Decembrī Džeikam Masačūsetsas Centrālajā slimnīcāveiks smadzeņu analīzes. Ārsti cer vairāk uzzināt, kā viņu ietekmējis kovids – un vai šāda ietekme maz bijusi.

Tuksberijā, kur spēkā joprojām ir karantīna, apmeklētāji pie Džeika ierasties nevar, taču viņš nesēž, rokas klēpī salicis: Džeiks filmē video, kuros brīdina skatītājus par heroīna lietošanas graujošo ietekmi un ļauj noskārst, kā notiek pakāpeniska atveseļošanās no novājinošas smadzeņu slimības; starp citu, šai ziņā viņa videomateriāli ir unikāla liecība. Video, kuru Džeiks filmējis savā 32. dzimšanas dienā, viņam fonā ir baloni un Halovīna ķirbis, un Džeika vēsti spārno cerība: “Es zinu, ka Covid-19 pandēmijas dēļ pasaulē ir daudz visādu ārprātību, bet gribu teikt tikai vienu: “Palieciet pozitīvi!” Lūdzu, esiet pateicīgi par cilvēkiem, kas jums apkārt, par visu, kas jums ir.”

– Spēt sazināties ar cilvēkiem ir tik svarīgi, – Džeiks man februārī sacīja. – Nekā svarīgāka pasaulē nemaz nav.

Daudzus gadus viņš bija noslēdzies no cilvēkiem, pilnībā pārņemts ar narkotiku izraisītajām fiziskajām sajūtām. Tagad viņam prieku dāvā brīži, kad viņš ir saistīts ar citiem.

Reiz mūsu kārtējās tikšanās noslēgumā Džeiks man uzdeva interesantu hipotētisku jautājumu:

– Vai tu labāk gribētu staigāt bez prāta vai domāt bez ķermeņa?

Pirms biju paspējis noformulēt atbildi, Džeiks pats ar joni atbildēja:

– Es izvēlētos prātu, nevis ķermeni. Kaut arī esmu padzīvojis iesprostots, es tik un tā izvēlētos prātu.

The Guardian, 2020. gada 26. novembrī