Raganība parlamentā

Runā, ka partijas “Brīvība un taisnīgums” biedre, galvenā Lietuvas ragana Vilija Lobačuviene, rudenī kandidēs Seima vēlēšanās. Tādējādi nav izslēgts, ka Lietuva kļūs par pirmo Eiropas valsti, kurā raganu ievēlēs parlamentā.

respublika.lt, 14. jūnijā

Es esmu Lietuvas parlamenta jaunākā deputāte. Lūdzu, ņemiet vērā – ne tikai šajā sasaukumā. Es esmu visu laiku jaunākā deputāte mūsu republikas vēsturē kopš tās proklamēšanas. Man ir 17 gadu. Jūs noteikti sāksiet bubināt kaut ko par konstitūcijas vecuma cenzu, bet ziniet: man tika izrādīts ārkārtas gods. Jo manas spējas ir ārkārtējas. Viss kļūst iespējams, ja ir ārkārtējas spējas. Loģiski, vai ne? Ārkārtējos apstākļos jāizdara izņēmumi, un mans gadījums ir tieši tāds.

Ir labi būt ārkārtējai. Neviens deputāts nav parasts, bet es esmu izredzētā ievēlēto vidū. Pirmā. Varu tikai iztēloties, cik bēdīgi ir būt otrajā vietā jebkurā sarakstā. Paies laiks, un kāds kļūs par deputātu 16 gadu vecumā, tad – 12, vēl vēlāk – lūk, kur nāk mazulis, zīdainis... Rekordi arvien tiek pārspēti. Tomēr pašlaik es esmu pirmā, es rakstu vēsturi. Esmu personība vēsturē, vēsturiska personība. Šis vienkāršais fakts mani patīkami uzbudina.

Viņi visi uz mani blenž. Visi kā viens. Salīp bariņos un sačukstas man aiz muguras. Viņi mani vēro tāpat kā prezidenti, kam ir stabils 80% atbalsta reitings. Viņi nesaprot, ka es nekad nekļūšu par prezidenti. Ne jau tādēļ, ka manas ārkārtējās spējas liegtu man nokļūt šajā amatā. Es redzu monarhiju, diktatūru un citu autokrātisku režīmu nožēlojamās kļūdas, un man gribas vemt. Tie visi noved strupceļā. Demokrātija ir vienīgā iespēja. Lietuva ir parlamentāra republika, kuras parlaments – Seims – pastāvīgi atrodas visu veidu aptauju pēdējā vietā. Pilsoņi to ienīst par tā vājo pozīciju mūsu politiskajā sistēmā. Dzīvi valstī organizē premjerministrs, pār to valda prezidents, pieskata neskaitāmas ietekmīgas aģentūras. Parlamenta loma ir neskaidra – starp demokrātisko ambīciju rudimentāru palieku un barotavu politisko partiju grēkāžiem.

Es vienmēr būšu viena no simt četrdesmit viena. Vai varbūt viena no simt viena. Nē, tas neizklausās pareizi. Lai nu kā, es vienmēr būšu viena no jebkura nepāra skaitļa, izņemot vienu. Nekad vienīgā.

Es uzņemu selfiju Vīta – Lietuvas ģerboņa – priekšā. Tas būs vēstures dokuments. Kad es kļūšu par visilgāk kalpojušo deputāti, šī bilde atgādinās par maniem slavas vainagotajiem pirmajiem soļiem šeit. Cik sasaukumu vēl sekos? Pagaidām man ir gluži vienalga. Daudz. Divdesmit vai trīsdesmit divi – lūdzu, nezīlējiet, es neesmu pareģe. Mani talanti ir citas dabas.

Es dodos pa gaiteni, viegli pamāju ar galvu, sveicinot kolēģus. Es nesarokojos, neapskaujos, ne ar vienu necenšos sadraudzēties. Kamdēļ gan? Lielākajai daļai no viņiem šis sasaukums būs pēdējais. Daži piedzīvos vēl vienu vai divus. Svešinieki.

Mans viedtālrunis ir izslēgts. Plenārsēžu laikā man labāk tīk koncentrēties, nevis meklēt izklaidi. Tikai, lūdzu, negaidiet no manis iedziļināšanos kāda viedoklī, rūpīgas piezīmes un ieguldījumu jaunu likumu sagatavošanā. Tas nenotiks.

Es redzu savu vietu un apsēžos. Tās atrašanās vieta sēžu zālē ir ideāla. Es paliecos uz priekšu, savelku seju uzmanības pilnā grimasē. Ļoti ērti. Es neizliekos, esmu pati uzmanība. Manās acīs vīd viegls smaids – varat mani fotografēt jebkurā laikā, attēls izskatīsies nevainojami uz ikviena žurnāla vāka.

Es esmu nomodā. Tas atstāj lielu iespaidu uz vērotājiem. Es nekustos. Nedīdos, nekasos, neatslābstu. Cits cilvēks klīstu apkārt, nosnaustos vai pat izietu laukā. Nē, man nemaz nav grūti, patiešām. Ārkārtēji cilvēki ir atšķirīgi. Turu savu tēmēkli pievērstu tribīnei pacietīgi kā snaiperis. Un lūdzu ņemt vērā, ka šis nav uzbrukums no slēpņa, bet gan valsts publiskākā arēna. Tomēr man šķiet pieņemams salīdzinājums ar mednieku, kas no medību torņa vēro dzīvnieku barotavu.

Runātāji mainās. Es dzirdu viņus runājam, taču neklausos viņu teiktajā. Es sekoju kārtībai, spiežu balsošanas pogas tieši laikā, kad nepieciešams. Satraukumam nav pamata.

Dzirdu Priona vārdu. Viņa īstais uzvārds man ir pagaisis no prāta. Man viņš ir Prions. Šī iesauka viņam cieši pielipusi. Prioni izraisa govju trakumsērgu. Ne visas imūnsistēmas spēj atpazīt šos glumos, viltīgos neģēļus, kam nav nepieciešams pretējais dzimums, lai vairotos. Tie izliekas par organisma sastāvdaļu, nenodod sevi kā baktērijas vai vīrusi. Ne manu acu priekšā. Šis te ir īsts, simtprocentīgs prions, anomāla olbaltumviela, kas spēj replicēties. Lūk, viņš kāpj tribīnē.

Es paceļos spārnos kā krauklis. Corvus corax. Piķa melns, ķīļa formas aste. Es laižos pāri vēlēto deputātu baram. Tagad koncentrējos, lai savaldītu trakās dusmas. Es esmu dabas stihija, kas nes progresu. Nekā personīga. Es transformēju niknumu vēlmē izkopt savu iekšējo būtību. Nolaižos uz tribīnes malas un lēni pagrozu galvu. Brīnišķīgi. Redzu glodeni, kas saritinājusies šausmās. Anguis fragilis.

Reiz es darbojos vilka veidolā. Toreiz uzklupu staltbriedim tik spēji, ka tas ietekmēja iekšējo spēku cirkulāciju. Žults, kas plūda no dzīvnieka aknām, sajaucās ar manis pašas rūgtumu, un es aizrijusies gandrīz vai nosmaku.

Rāpuļi ir tīrāki nekā zīdītāji. Šoreiz risks saindēties nav liels. Viņš ir ķirzaka, es esmu putns. Es nejūtu ne kripatu naida, tikai izsalkumu. Jūtos pilnīgi droši. Ar pirmo knābienu pārcērtu bezkājaino rāpuli uz pusēm. Apriju to ar visām iekšām. Kraukļi ir visēdāji.

Es palieku savā vietā. Manā skatienā mirdz jaunības svaigums. Es strādāju lietuviešu labā. Prions beidz savu runu. Vēlēto deputātu bars aplaudē. Neviens nenojauš, ka šie bija viņa pēdējie vārdi. Man lūpu kaktiņos iezogas smaids.

Un šis ir tikai mana pirmā sasaukuma sākums.