Pikniks pie Raudives

Pēdējo reizi apzināti un ar interesi radio es klausījos bērnībā. Vecāki neļāva man skatīties raidījumu sēriju “Kriminālā Krievija”, jo kļuvu mēnessērdzīgs, tāpēc slepus ierakstīju to audiolentē. Savā istabā atradu televīziju dublējošo frekvenci un uz magnetofona nospiedu ieraksta pogu. Vēlu vakarā ierakstu klausījos ar visām reklāmām, pēc bundžiņas atvēršanas vai lūpu čāpstināšanas skaņas mēģinot iztēloties, ko tieši piedāvāja attēls. Vienā sērijā milicijas darbinieks maniaks izvaroja un nogalināja meitenes, pieķēris tās braucam metro bez biļetes. Tad viņš negaidīti atzinās nodarījumā – skaļi, bet lēniem, ļoti skaidriem čukstiem: “Es vaļsirdīgi atzīstos, ka...” Un es nekādi nevarēju saprast, ar ko saistīta radikālā toņa maiņa. Viņa skaļie čuksti nostiprinājās manā infantilajā apziņā kā mīkla. Raidījumā tika minēts, ka maniakam bērnībā bijusi psiholoģiska trauma: vecmāmiņa esot viņu ģērbusi zeķbiksēs, bet bērnudārza grupas biedri tās saplēsuši kājstarpē un uzmaukuši zēnam galvā. Manuprāt, pat ja viņi nebūtu tā rīkojušies, valkāt zeķbikses pats par sevi ir trauma, tomēr milicis patiešām guvis baudu no minētā garderobes priekšmeta sagriešanas pirms dzimumakta un izvēlējies upurus ar attiecīgo detaļu. Pēc vairākiem gadiem es, šķiet, uzgāju cēloni arī viņa čukstiem. Beidzot ieguvis iespēju noskatīties desmitiem reižu noklausīto materiālu, es tiku līdz šermuļus uzdzenošiem kadriem ar atzīšanos. Un pēkšņi ieraudzīju, ka izmeklētājs tur aizdomās turamā sejai priekšā padomju mikrofonu. Acīmredzot skaņas ierakstu ierīce kropļoja skaņu, tālab maniaks tika mudināts runāt skaidri, bet pēc iespējas klusāk.

Ar Konstantīnu Raudivi mani vieno ne tikai intīmas attiecības ar radio, mēs esam arī mācījušies vienā skolā. Es to nepabeidzu sliktās uzvedības dēļ, bet arī viņam bija grūtības, tikai finansiālas. Raudivem esmu parādā pateicību par retām svētku dienām, kad stundas tika pārceltas vai atceltas slavenu absolventu godināšanas dēļ. Viendien viņiem tika atvēlēti mūsu kabineti, un uz Krāslavas ģimnāziju tecēja interesentu bari. Vairāk gan tika godināts Valdis Grants-Krāslavietis, kurš paņēmis sev otro uzvārdu par godu mīļajai pilsētai un kura daudzveidīgā daiļrade tika citēta uz skolas gaiteņu sienām. Bērnībā uzvārds Grants likās saistīts ar obligātās literatūras kapteini Grantu tiktāl, ka viņa dēls varētu būt vietējais Robčiks, bet pudele ar palīgā saucienu uzieta Daugavas loku sama vēderā, kas pievilināts ar kvoku. Ne velti arī Raudives radioierakstā reiz pieķertais Nīče runāja latgaļu mēlē.

Par godu Konstantīna Raudives simtgadei entuziastu grupa bija nolēmusi doties uz elka dzimtajām mājām pierobežā, lai nakts melnumā stātos kontaktā ar viņa garu. Mani paaicināja līdzi kā šī vēsturiskā notikuma liecinieku.

Pārpildītā busiņa šoferis bija pārsteidzoši līdzīgs Žižekam, ko viņam arī pateicu, bet saņēmu atbildi, ka viņš slovēņu filozofam pat piekrītot, taču ne visā. Rēķinoties ar Žižeku pie stūres, varēja nodomāt, ka tūlīt pat pametīsim kapitālisma teritoriju. Aiz muguras tūlīt sākās daudzsološa saruna: viens uzsvēra, ka dodas tikai pie psihiatrēm, bet otrs uzskaitīja vismaz piecus, viņaprāt, labus psihiatrus vīriešus, kā arī pieminēja klonazepāmu. Kāds bārdains jaunietis, vārdā Frants Lesters, sūdzējās, ka viņu atlaiduši no darba. Noskaidrojās, ka viņš visu dienu bija gatavojis kotletes un gaļiņu, bet tad atnācis kolēģis un licis to visu izmest ārā – turklāt tāpat vien, bez jebkāda objektīva iemesla. Tad kolēģis sācis mācīt, kā pareizi jātīrot galds, bet pēdīgi uzbrucis. Frants esot tikai aizstāvējies, taču kameru ierakstos saglabājusies vienīgi aina, kurā viņš dauza savu pretinieku, turklāt, kā norādījusi priekšniecība, ar īpašu nežēlību.

– Kāpēc pie mums visi augstāk stāvošie iedomājas no sevis sazin ko, nevis paskaidro, iedziļinās vai runā, bet vienkārši auro? – viņš retoriski pavaicāja, un tumsā ripojošo braucamrīku uz mirkli pārņēma klusums.

Braucienu gan drīzāk varēja veltīt Hantera Tompsona piemiņai, jo nemitīgi čaukstēja gara izsaukšanas palīgvielu maisiņi, skanēja man nezināmu uztura bagātinātāju nosaukumi un braucēju intonācijas pamazām kļuva sedatīvas, ieaijājošas. Te kādam prom aizripoja tablete, te uz grīdas nokrita rūpīgi ar šķērēm izgriezta marka, kuru pirms īres busiņa atdošanas tika apsolīts par katru cenu uziet. Kādam pazuda cimds, taču tas netika meklēts, tika vēlreiz un vēlreiz atkārtots, ka pazudis cimds, bet pret pašu pazušanas faktu valdīja visnotaļ vienaldzīga, es pat teiktu distancēta attieksme.

Koncesionāri bija iecerējuši palikt pie Raudives dzimtās mājas pamatiem visu nakti, kurinot ugunskuru, bet šoferis apsolīja norunātajā laikā no rīta atbraukt pakaļ.

Frants paziņoja, ka viņam nepatīk kafija, jo tad viņš darbā izdarot vairāk nekā citi, bet piebilda, ka viņam esot brīvbiļete un periodiski esot jāiet atrādīties. Šajās biogrāfijas detaļās viņš pasažieru pulkā nebūt nebija oriģināls. Pasākuma norise bija jāvada Lesteram, ko viņam bija uzticējis jauneklis, vārdā Sīriuss, kurš pats, kā šķiet, atbildēja par aktīvo vielu sadali un svētceļojuma teorētisko bāzi. Kad dzima ideja ieelpot smieklu gāzi, šoferis sāka uztraukties, vai tas neietekmēs īrētā automobiļa salona aromātu, taču Sīriuss paskaidroja, ka it nemaz. Gāzi patiešām nevarēja saost, vienīgi salonu piepildīja elpotāja gārdzieni un atzinības vārdi.

Psihonautu slepenajam ordenim pievienojās arī otra automašīna ar gaismas bruņiniekiem, kuri arī bija gatavi tikties ar Raudives garu. Krēslā mēs pārlaidāmies pāri dzeguzes ligzdai, busiņš iekrāsojās varavīksnes krāsās, vienīgi radio skanēja nevis Jefferson Airplane, bet klasiskā mūzika.

Tuvojoties valsts robežai, Sīriuss piepeši piekodināja, ka visiem jābūt pasēm. Par laimi, man bija, taču viens pasažieris bija vai nu probācijas dienesta uzraudzībā, vai meklēšanā, bet tas nevienu nemulsināja. Brauciens ievilkās, kļuva skaidrs, ka mēs nepaspēsim būt galā pusnaktī, lai gan tas tika uzskatīts par būtisku. Uz tāla lauku ceļa busiņš apdzina robežsardzes mašīnu, kura nekavējoties iedarbināja sirēnu, pavēlot apstāties. Robežsargs pavaicāja, kur mēs dodamies un kāpēc. Izdzirdējis par Raudivi, viņš sarauca pieri. Robežsarga sejas izteiksme nekādi neļāva saprast, kāda varētu būt viņa attieksme pret erudīto savrupnieku. Iespējams, viņiem to māca – būt neizdibināmiem, emocionāli neitrāliem un gataviem zem sēdekļiem atrast vjetnamiešus. Viņš paņēma mūsu dokumentus, kaut kur pierakstīja vārdus un ļāva turpināt ceļu. Pēdējā apdzīvotā vieta, kurai pabraucām garām, bija Asūne, un ar to beidzās civilizācijas pazīmes.

Šoferis mūs izsēdināja netālu no Raudives dzimto māju pamatiem un aizbrauca pāris stundas nosnausties pie kāda sava biedra, bet mūs gaidīja drēgna nakts. Bariņš cilvēku palika stāvam lauka vidū, to rotāja apsniguši siena ruļļi. Ceļš bija tējas cepuma krāsā, un sniega kārta atgādināja pūdercukuru. Pa sasalušo cepuma reljefu mēs steberējām uz piemiņas akmens vietu, vējš dzēla sejās. Pilnais Mēness nebija saskatāms aiz mākoņu šķidrauta, bet tomēr padarīja ceļu nedaudz saskatāmāku. Mežmalā vēju juta krietni mazāk, bija cerība, ka vismaz garu tas neaizpūtīs. Pie Raudives māju pamatiem sākās mantu apzināšana un izrādījās, ka Frants bija paņēmis nepareizās baterijas radio un kāds cits nebija izpildījis savu uzdevumu jeb iegādājies degšķidrumu, kas bija izdzīvošanas ķīla. Galu galā vieglāk varēja uzskaitīt priekšmetus, kuri bija paņemti līdzi, nekā tos, kuri aizmirsti. Kad Franta roka tomēr iedarbināja rācijai līdzīgu radioaparātu ar ērmotu stieplīti ap antenu, tajā atskanēja šņākoņa. Tad viņš iedvesmoti atspiedās pret piemiņas akmeni ar muguru kā stalkers pret savas zonas velēnu un Sīriuss pasniedza viņam kārtējo rozā balonu ar smieklu gāzi. Tā bija jāieelpo vienā rāvienā, un šo nosacījumu pasākuma vadītājs ar grūtībām, bet izpildīja. Balons saņurcījās kā āda pēc notievēšanas, bet radio klusi izkrita Frantam no rokām. Zem ābelēm un bērziem pēc dažām minūtēm atskanēja viņa apmierinātā bubināšana.

Bija steidzami jāiekur ugunskurs, taču ne zāģa, ne cirvja nevienam līdzi nebija, bet sniegs lielāko daļu kurināmā bija padarījis mitru. Frants uzņēmās uguni piešķilt, bet viņa rīcībai bija īpatnēja un attāla korelācija ar sacīto. Viņš vienā laidā teica:

– Tūlīt būs, tūlīt būs, tūlīt būs, es zinu, jā, jā, tūlīt, jā, sāksies uguns, uguns, nāc, es zinu, tūlīt, jā, skat, tūlīt būs.

No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka ne tikai nebūs, bet ticība brīnumam šais ziemeļu apstākļos var beigties kā Djatlova pārgājiens, sevišķi ņemot vērā dažu dalībnieku baudpilno apziņas stāvokli. Frants plēsa smilgas, kuras grāba ugunskura virzienā kā no groza izbirušās baravikas, ticot, ka to īslaicīgā degšana ir tieši tas, kā mums trūkst. Līdzi atvestajām desiņai un gaļai, kuras kopā ar grillu tika atstieptas līdz gara miteklim, visdrīzāk bija paredzams sasalšanas liktenis kā aizvēsturiska dzīvnieka paliekām. Tikmēr Lesters nemitīgi auroja (gluži kā viņa priekšnieki), kā arī ņaudēja, rēja un dēmoniski zviedza. Es piedāvāju iet pēc malkas kopā un ieslēdzu lukturīti, un vadītājs piekrita, tomēr negāja. Viņš teica:

– Jā, malku vajag. Vajag malku. Vajag. Malku. To gan vajag. Visu citu tagad nevajag, bet malku gan.

Un palika uz vietas, tiesa, plivinājās kā karogs, nevarot nostāvēt taisni ne sekundi.

Pēc pāris stundu neauglīgas ķimerēšanās ugunskurs tomēr sāka vārgi degt. Daži nosēdās netālu no siltuma avota; viens no jauniešiem uztina kāsi un tad viedi konstatēja:

– Uguns – tas ir viss. Koki nodeg, paliek pelni, un koki atkal var augt. Es sapratu.

Frantam nebeidzot kaukt, čerkstēja arī radio, kas sākumā raidīja kaut ko līdzīgu Ravelam, bet tad mūzikas plūsma sāka raustīties un aizelsās.

– Rauduve! Rauduve! – nelabā balsī brēca pasākuma vadītājs, vēršot rokas pret debesīm. Kāds palaboja:

– Raudive.

Frants Lesters nekavējoties piekrita, maldus bija izraisījusi viņa smadzeņu klaviatūra, uz kuras “u” atradās blakus “i”. Bet tad radio sāka triumfāli skanēt nevis Raudives, bet Lukašenko balss, acīmredzot vēloties akcentēt, ka kādreiz mūsu atrašanās vietā bijusi Vitebskas guberņa. Lukašenko runāja par sporta popularizēšanas nozīmi jauniešu vidū, pulsēja slābana liesma, un Franta kliedzieni aizbiedēja meža zvērus vairāku kilometru rādiusā. Baltkrievijas tuvums lika telefoniem mainīt laiku, turklāt tas notika untumaini un izmeklēti, nepārprotami liekot saprast, ka realitāte ir relatīva. Lai gan tajā naktī nebija nekā, kas nepārprotami liktu saprast ko citu.

Viena no atbraucējām sakārtoja ugunskura konstrukciju, ko Lesters definēja kā ģeniālu rīcību, un viņai šis uzdevums patiesi labi padevās. Kāds iemeta ugunī sausu latvāni, cits norādīja uz auga sulas indīgumu, bet vēl trešais iebilda, ka sulas tur vairs neesot. Vairākas stundas pagāja, cenšoties sasildīties un vērojot vadītāja agoniju. Iespējams, Raudive gribēja, lai mēs visi nomirstam, un tāpēc iemiesojās Frantā: tad viņš vismaz varētu klausīties mūsu balsīs radio šņākoņas pauzēs. Tikmēr runāja Lesters:

– Tūlīt būs gaļa, tūlīt būs grills, tūlīt, pagaidi, pagaidi, pagaidi...

Bet nebija nekā. Vienbrīd Frants ķērās pēc tējas krūzes, tūlīt pat par to aizmirsa, griezās riņķī un kāpa virsū malkai, tad atkal tvēra pēc tējas, to visu nemitīgi komentējot. Viens jaunietis mēģināja seansu filmēt un uzdeva virspriesterim uzvedinošus jautājumus:

– Pastāstiet, kāpēc jūs šeit esat ieradies?

Atbilde skanēja:

– Raudive.

– Ar kādām metodēm jūs gribat viņu sadzirdēt?

– Ar labām.

Intervētājs palūdza pastāstīt vairāk par šo noslēpumaino un dižo cilvēku. Frants pārjautāja:

– Par kuru?

Tad viens no dalībniekiem pazuda un labu laiku nebija manāms. Nospriedu, ka viņš ievēlies grāvī, lai embrija pozā iemigtu uz mūžiem. Reizēm pirms priekškara nosalstošie mēdz izģērbties, sajutuši organisma centienus paaugstināt temperatūru, un tādu izģērbušos tur viņu atrastu pēcnācēji. Jaunietis tomēr atradās dzīvs, pēkšņi iznirdams pie uguns no tintes biezās tumsas. Kad Franta Lestera kliedzieni bija visus nogurdinājuši, kāds ieteica viņam aizvērties un saņēma atbildi:

– Piedodiet.

Un kliegšana turpinājās. Tad Sīriuss sacīja, ka tas vairs neesot smieklīgi, ieteica mobilizēties un padomāt par ēdienu. Mēģinājums uzstādīt grillu un uzcept desiņas izrādījās galēji sarežģīts process. Metāla kaste tika grozīta, velta un plosīta kā pirmo reizi ieraudzīts citplanētiešu artefakts, kura rēbuss drudžaini jāatmin. Kad kāds mēģināja iesaistīties un palīdzēt, atskanēja brēcieni, ko pārtrauca murmināšana, tad atkal brēcieni atjaunojās:

– Pagaidi! Darām tā! Nē, nesanāk. Kāpēc nesanāk? Grill, kāpēc tā? Pagaidi!

Viņš gribēja ielikt grillu ugunskurā, tad blakus, tad pārbērt ogles, bet, mēģinot šo uzdevumu atrisināt, palika stāvot kā ostas krāns un vienkārši blenza virsū ugunskuram:

– Vajag pārbērt, bet kā to izdarīt?

Kopīgiem spēkiem ogles tomēr tika pārbērtas un pirmās desiņas uzliktas uz restēm, ko gan nakts gaitā Lesters bija izbārstījis pa zemi, un tagad tās bija daļēji sabradātas.

Pie Raudives dzimto māju mūriem, desiņām čurkstot, norisinājās naksnīgs dialogs. Viens puisis, raugoties otram sejā, domīgi novilka:

– Es tevi esmu redzējis sapnī. Tu biji mana kalpone.

Un sāka klusi ķiķināt. Kalpone jeb otrs puisis secināja:

– Tu tagad mani reāli biedē.

Pēc tam radioaparātā atkal atskanēja mūzika, un kāds piemetināja:

– Lukašenko orķestris.

Lai gan telefoni tvēra tikai kaimiņvalsts tīklu, Sīriusam izdevās telefoniski sarunāt ar šoferi mūsu evakuēšanas laiku, atlika vēl pusotra stunda. Bija jau rīts, kad izrādījās, ka Frantam Lesteram tomēr atradies degšķidrums un sausais spirts, un tas izraisīja viņā prieku. Tad viņš sāka grozīt rokās savu radio un sajūsmināties par tā antenu. Malka strauji ruka, un, tikko atklāta liesma apsīka, iestājās stindzinošs aukstums. Frants Lesters nolēma uzsildīt bundžu ar pupiņām. Kad šķidrums sāka vārīties, Lesters attapās, ka nevar karsto trauku paņemt ar roku. Viņš sāka vaimanāt:

– Pupiņas! Pupiņas! Kāpēc jūs tā, pupiņas?!

Taču tad jau bija jādodas uz punktu, kur bija paredzēta tikšanās ar šoferi. Tika nodzēsts ugunskurs, Lesters novietoja nevienam nevajadzīgās pupiņas pie piemiņas akmens kā veltījumu Raudivem, bet kāds cits atvadījās no viņa ar vārdiem:

– Atā, Kostja!

Bija vēl tumšs, līdz saullēktam palika pāris stundas, bet mēs klupām pāri sasalušajiem ciņiem, aiz muguras atstādami kliedzienu izbiedētos veļus. Kad mēs teju vai ripojām pa nogāzi, visu nakti klepojušais radio pēkšņi saņēma pēdējos spēkus un nolēma mūs uzmundrināt:

– Laid mums tur laimē diet, mūs’ Latvijā-ā-ā-ā-ā!

Frants Lesters vaidēja, ka viņa nestie atkritumi ir pārāk smagi, bet tad problēmu atrisināja, iemezdams visu maisu krūmos. Sīriuss gan atzīmēja, ka tikuši izmesti nevis atkritumi, bet katls un citi vajadzīgie piederumi, uz ko nogurušais vadītājs attrauca:

– Pohuj.

Galu galā mantas tika atkal vilktas ārā no grāvja, un moku ceļš turpinājās.

Kad mēs izvēlāmies uz ceļa, šoferis vēl nebija atbraucis. Raudives pirmās publicētās esejas nosaukums bija “Ciešanas – svētība”, no tā raugoties, mēs bijām bezgala svētīti. Asais ziemas vējš, ieskrējies pāri tukšiem Latgales klajumiem, šūpoja nogurušo ļaužu stāvus. Frants arī uz ceļa turpināja kliegt tik skaļi, ka tālumā atsaucās suņi, lai gan nebija redzama neviena māja. Tā bija Kuindži ainava: baltais ceļš aizvijas tālumā, mēnesnīca un bezpersoniskie siena ruļļi. Viens no novārgušajiem svinētājiem sūdzējās par aukstumu un lūdza piezvanīt šoferim. Lai gan kāds cits iebilda, ka zvans diez vai liktu šoferim braukt ātrāk, vārgdienis turpināja lūgties. Ikreiz tas tika darīts vienā un tai pašā veidā:

– Lūdzu, piezvani. Lūdzu, piezvani. Cik tad mēs te salsim? Lūdzu, piezvani.

Robežsargi pa ceļam no jauna mēģināja mūs apturēt, bet atpazina iepriekš sastapto Žižeku un nolaida rokas. Frants Lesters apmierināti rezumēja:

– Labs pasākums!

Sīriuss piekrita:

– Tev – jā. Tev laikam bija vislabāk. Bet tagad būs pāris nedēļas jāklausās ieraksti.

(Viņi bija stingri nolēmuši starp kliedzieniem un šņākoņu saklausīt arī Raudives gara čukstus.) Tad Frants gūto pieredzi apvienoja vienā fundamentālā frāzē:

– Kāpēc tu pazūdi, ja neatnāc atpakaļ?

Viņš pats ar to bija tik apmierināts, ka tūlīt pat piemirsa un mēģināja restaurēt:

– Kāpēc tu neatnāc, ja pazūdi, kāpēc tu atnāc, ja neatnāc, kāpēc tu nepazūdi, ja neatnāc.

Viņš mokoši piemēroja variantus, gribēdams steigšus pierakstīt aforismu uz lapiņas. Kāds aizrādīja:

– “Kāpēc” ir viens vārds, nevis divi.

Pa to laiku Frants Lesters pievērsies skatiem aiz busiņa loga:

– O, pilsēta, kaut ko tie cilvēki te dara, ne? Baigais gājiens, ne? Skat, tornis, baigais tornis, ne?

Kad mēs pamodāmies, viņš no jauna gribēja rozā balonu. Šoreiz gan Sīriuss delikāti atteica, norādot, ka citi diez vai to vēlas. Kad viņš pajautāja, cik gadu esot Franta meitai, tas jau vēstīja par atgriešanos uz zemes. Sniga, pārslas sitās logā. Benzīntankā kāda tante, piepildījusi kannu ar degvielu, devās prom pa pelēku pļavu bez taciņas. Lēnām viņa slīdēja meža virzienā, un es nodomāju, ka pretstatā nakts priekšnesumam tante ir pavisam reāls personāžs, ar savu gauso ikdienu, ar zirņu zupu, kaķi, jorģīnēm, kalendāra lapiņām un mežģīņu sedziņas apsegtu televizoru. Radio viņai ļauj klausīties jaunības dziesmas, ziņas vai sludinājumus, nevis troksni un čukstus.

Konstantīns Raudive bažījās par jauno vērtību molohu, lamāja impresionistus, Džoisu un Prustu, pārmetot mākslai un filozofijai dzīvības un vitalitātes trūkumu. Viņš uzstāja, ka ilūzija vienbrīd aizstājusi realitāti, bet teorija par dzīvi aizvietojusi patieso sirdsgudrību. Ja Raudive tonakt būtu braucis busiņā uz savām dzimtajām mājām Vitebskas guberņā, viņam nāktos savu pārliecību mainīt. Neapšaubāmi tas bija gan dzīvi, gan vitāli. Varbūt pasākuma audioierakstā izdosies sadzirdēt arī viņa viedokli par notikušo, iespējams, tas pat būs izteikts latgaliski vai baltkrievu prezidenta balsī.

Atceļā Sīriuss izteica nožēlu, ka Raudives dzimtajā vietā uzstādīta piemiņas zīme, jo tā tagad atvilināšot cilvēkus no visām pasaules malām. Ja kāds plāno turp doties jau tuvākajā laikā, ņemiet vērā, ka pupiņas var neņemt līdzi, tās tur joprojām stāv, pa kreisi no akmens.

Dienu vēlāk Sīriuss atsūtīja man ziņu: “Nebija uzsvērts, bet pašsaprotams, ka Frants Lesters ir šamanis.” Lai es, nedod Dievs, neko nepārprotu. Un arī tu, lasītāj.