Pastaigāties, izstiepties, berzt, sist un kasīt

No 1912. gada 8. līdz 27. jūlijam Francs Kafka trīs nedēļas pavadīja dabas dziedniecības sanatorijā Jungborn pie Harca kalniem. Iestādījumu 1896. gadā bija dibinājis grāmatu tirgotājs Ādolfs Justs, kurš bija izdevis bestselleru ar programmatisku nosaukumu “Atgriezieties pie dabas”. Viņš uzskatīja, ka dziedināšana tiešā veidā atkarīga no tā, cik daudz laika ķermenis pavada saulē un svaigā gaisā. Tādēļ kūrviesi pa sanatorijas teritoriju pārvietojās kaili, lai gan kungu un dāmu gaisa pelžu parkus atdalīja līdz pat trīs metrus augstas koka sienas.

Kafka Jungbornas sanatorijā ieradās, lai norūdītu savu novājināto ķermeni. Šeit viņš to centās panākt, ēdot veģetārus ēdienus, piekopjot tā saukto “flečerēšanu” – rūpīgu, minūtēm ilgu katra kumosa košļāšanu – un regulāru vingrošanu.

“Šeit gan ir skaisti, taču es esmu visai nevarīgs un bēdīgs,” 10. jūlijā Kafka raksta savam draugam Maksam Brodam. “Namiņš gan man sagādā daudz prieka. Ja nepazīst baso kāju plakšķus, kad cilvēks skrien pa zāli, tad, guļot gultā, liekas, ka garām nesas vērsis.”

8. jūlijs

Manu ēku sauc Rute. Praktiski iekārtota. 4 lodziņi, 4 logi, 1 durvis. It kluss. Tikai tālumā spēlē futbolu, stipri dzied putni, manu durvju priekšā klusām guļ daži plikie. Visi bez peldbiksēm, tikai es ne. Skaista brīvība. Parkā, lasītavā utt. var dabūt redzēt glītas, treknas kājiņas.

9. jūlijs

Labi gulēju uz 3 debespusēm atvērtajā mājiņā. Varu atspiesties pret savām durvīm kā namsaimnieks. Visdažādākajās nakts stundās modos un visu laiku dzirdēju žurkas vai putnus, kas buldurējās vai lidinājās zālē ap māju. Vīrietis ar raibumiem kā leopardam. Vakarvakarā lekcija par drēbēm. Ķīnietēm kropļo pēdas, lai viņas tiktu pie lielām pakaļām.

9. jūlijs

Ārsts, kādreizējais virsnieks, klīrīgi, ārprātīgi, raudulīgi, nekautrīgi smiekli. Brašs solis. Mazdaznana piekritējs. Nopietnībai radīta seja. Gludi skūts, lūpas – sakniebšanai. Iznāk no sava apskašu kabineta, tu viņam garām ej iekšā: “Lūdzu, ienāciet!” viņš smejas tev no muguras. Aizliedza man ēst augļus, piebilzdams, ka man nevajagot viņam klausīt. Es esmu izglītots cilvēks, lai noklausoties viņa lekcijas, kas ir arī publicētas, lai izpētot šo lietu, izstrādājot savu ieskatu un tad attiecīgi rīkojoties. (No viņa vakarējās lekcijas: “Pat pavisam kroplīgus kāju pirkstus ar laiku var iztaisnot, ja tādus pirkstus stiepj un reizē dziļi elpo.” Pēc kāda noteikta vingrinājuma aug dzimumorgāni. No viņa norādījumiem: “Gaisa peldes naktī ir ļoti ieteicamas (es, kad man tas der, vienkārši izslīdu no gultas un izeju pļavā pie savas mājiņas), tikai nedrīkst par daudz ļauties mēnessgaismai, tas ir kaitīgi.”) Mūsu tagadējās drēbes vispār nedrīkst mazgāt!! Šodien agri: mazgāšanās, Millera vingrojumi, kopīga vingrošana (mani sauc par “vīrieti peldbiksēs”), daži korāļi, bumbas spēle lielā aplī. 2 skaisti zviedru zēni ar garām kājām, kas ir tik glīti veidotas un tvirtas, ka tikai ar mēli varētu tās pareizi novērtēt. Goslaras armijas kapelas koncerts. Pēcpusdienā ārdīju sienu. Vakarā vēders tā sabojājies, ka saīdzis negribu ne soli paspert. Vecs zviedrs ar vairākām mazām meitenēm spēlē ķerenes un ar spēli tik ļoti aizrāvies, ka skrienot sauc: “Paga, es jums šitos Dardaneļus aiztaisīšu!” Viņš domā eju starp diviem krūmu puduriem. Garām ejot vecai, neglītai bērnumeitai: nu taču kaut kas, pie kā varētu pieklauvēt (mugura melnajā balti punktainajā kleitā). Nemitīgā nepamatotā vajadzība kādam uzticēties. Tādēļ katru cilvēku uzlūkot, vai ar viņu tas ir iespējams un vai radīsies tāda izdevība.

10. jūlijs

Sastiepta kāja, sāpes, krāvu zaļbarību. Pēcpusdienā pastaiga uz Ilzenburgu kopā ar pavisam jauniņu ģimnāzijas profesoru Lucu no Nauheimas; nākamgad varbūt dosies uz Vikersdorfu. Kopaudzināšana, dabas dziedniecība, Kohens, Freids. Stāsts par viņa vadīto zēnu un meiteņu izbraukumu. Negaiss, visi izmirkuši, tuvākajā naktsmītnē vienā istabā vajadzējis pilnībā izģērbties. – Naktī drudzis uztūkušās kājas dēļ. Dzirdami garāmskrienošie truši. Kad naktī pieceļos, pļavā pie manām durvīm sēž 3 tādi truši. Sapņoju, ka dzirdu deklamējam Gēti, bezgala brīvi un nepiespiesti.

11. jūlijs

Saruna ar kādu Dr. Frīdrihu Šilleru, Breslavas domes ierēdni, kas ilgi sabijis Parīzē, pētīdams šīs pilsētas iestādes. Dzīvojis viesnīcā ar skatu uz Palais-Royal pagalmu. Pirms tam viesnīcā pie Observatoire. Kādu nakti blakusnumurā bijis mīlas pāris. Meitene no laimes kliegusi nekaunēdamās. Tikai tad, kad viņš caur sienu piedāvājies pasaukt ārstu, viņa apklususi un viņš varējis gulēt. – Abi mani draugi mani traucē, viņu ceļš ved gar manu mājiņu, tā nu viņi vienmēr uz brītiņu apstājas pie manām durvīm mazliet patērzēt vai uzaicināt pastaigā. Taču esmu arī pateicīgs viņiem par to. – Evaņģēliskās Misijas Avīzē 1912. gada jūlijā par misijām Javā: “Lai cik daudz arī taisnīgi iebilstams pret diletantisko ārstēšanu, ko lielos apmēros piekopj misionāri, tā tomēr ir viņu misijas darbības galvenais palīglīdzeklis, bez kura nevar iztikt.”

Man šad un tad uznāk viegls virspusējs nelabums, redzot – gan lielākoties zināmā attālumā – starp kokiem lēni aizstaigājam šos pilnīgi plikos. Viņu skriešana nav ne ar ko labāka. – Nu pie manām durvīm apstājies pilnīgi svešs plikais un draudzīgi apjautājas, vai es šeit savā namā dzīvojot, lai gan par to taču nav nekādu šaubu. – Un viņi pienāk klāt tik nedzirdami. Pēkšņi viens te stāv, tu nezini, no kurienes viņš uzradies. – Arī veci kungi, kas pliki lec pāri siena gubām, man nepatīk. – Vakarā pastaiga uz Štāpelburgu. Ar tiem diviem, kurus es savā starpā iepazīstināju un ieteicu. Drupas. Atgriešanās pulksten 10. Pļavā pie manas mājiņas starp siena gubām manās daži plikie, kas nozūd tālumā. Naktī, kad pa pļavu eju uz tualeti, trīs guļ zālē.

12. jūlijs

Dr. Šillera stāsti. Gads ceļojumos. Tad ilgas debates zālē par kristietību. Vecais zilacis Ādolfs Justs, kas visu dziedina ar māliem, mani brīdina no ārsta, kurš man aizliedza augļus. Kāds Kristīgās sabiedrības biedrs aizstāv Dievu un Bībeli, kā tobrīd vajadzīgo piemēru nolasa psalmu. Mans Dr. Šillers ar savu ateismu krīt kaunā. Viņam nelīdz svešvārdi – ilūzija, autosuģestija. Kāds nepazīstams jautā, kāpēc amerikāņi, ja tiem tik labi klājas, lādas ik pēc katra otrā vārda. Nav iespējams noskaidrot, kāds ir lielākās daļas īstais viedoklis, tomēr viņi rosīgi piedalās. Tas, kurš aizvilkdamies runāja par Ziedu dienu¹ un kā tik metodisti no tās atturoties. Tas no Krist. sab., kurš ar savu skaisto, mazo zēnu pusdienās ēd ķiršus un sausu maizi no turziņas un citādi augu dienu guļ zālē, atšķīris sev priekšā trīs bībeles un raksta piezīmes. Viņš tikai 3 gadus ir uz pareizā ceļa. Dr. Š. eļļas skices no Holandes. Pont Neuf. – Krāvu sienu. Ekeras krastā. – Divas māsas. Mazas meitenes. Viena ar šauru seju, nevērīgu stāju, lūpām, kas kustas viena otrai pāri, galiņā maigi nosmailinātu degunu, puspavērtām, skaidrām acīm. No sejas staro tāds prātīgums, ka jau vairākas minūtes esmu aizgrābts viņā lūkojies. Kad viņā lūkojos, man kaut kas uzvēdī. Viņas sievišķīgākā māsiņa pārtver manu skatienu. – Nule ieradusies stīva jaunkundze ar zilganu paskatu. – Kāda blondīne ar īsiem, izspūrušiem matiem. Lokana un tieva kā ādas siksna. Svārki, blūze un krekls, nekā cita. Tā gaita! – Ar Dr. Š. (43 gadi) vakarā pļavā. Pastaigāties, izstiepties, berzt, sist un kasīt. Pilnīgi plikiem. Nekaunīgi. – Tā smarža, kad vakarā iznācu no rakstāmistabas.

13. jūlijs

Plūcu ķiršus. Lucs man lasa priekšā Kinkela “Dvēseli”. – Pēc ēšanas vienmēr izlasu nodaļu no Bībeles, kas šeit atrodas katrā istabā. Vakars, bērni spēlējas. Mazā Zuzanne fon Putkammere. 9 gadi, rozā biksītēs.

14. jūlijs

Uz kāpnēm plūcu ķiršus groziņā. Biju augstu kokā augšā. Priekšpusdienā dievkalpojums Ekeras krastā. Ambroziskās slavas dziesmas. Pēcpusdienā nosūtīju abus 2 draugus uz Ilzenburgu. – Es guļu zālē, te tas no Krist. sab. (garš, skaists ķermenis, brūni iededzis, bārdiņa, laimīgs izskats) iet no savas studiju vietas uz ģērbtuves mājiņu, es, neko nenojauzdams, sekoju viņam ar skatienu, taču viņš nevis atgriežas savā vietā, bet gan pienāk man klāt, es aizveru acis, bet viņš jau stādās priekšā – Hicers, mērnieks – un iedod man 4 raksteļus, ko svētdienā palasīties. Promiedams viņš vēl runā par “pērlēm” un “bārstīšanu”, ar to gribēdams norādīt, ka nedrīkstu šos raksteļus rādīt Dr. Šilleram. Tie ir “Pazudušais dēls”, “Izpirkts jeb Nepiederu vairs sev (neticīgiem ticīgajiem)” ar pastāstiņiem, “Kāpēc skolotais nespēj ticēt Bībelei” un “Lai slava brīvībai! Bet kas ir patiesa brīvība?”. Es mazliet palasu un tad eju atpakaļ pie viņa un mēģinu aiz cieņas pret viņu nedroši izskaidrot, kāpēc šimbrīžam man uz žēlastību nav izredžu. Par to viņš, vērsdamies pie manis, runāja 1 1/2 stundas (uz beigām mums ar vairākām neskaidrām piezīmēm pievienojās vecs, liess, sirms, sarkandegunīgs kungs linu dvielī), skaisti pārvaldīdams katru vārdu – tas iespējams tikai ar patiesīgumu. Nelaimīgais Gēte, kurš padarījis nelaimīgas tik daudzas eksistences. Daudz stāstu. Kā viņš, Hicers, liedzis vārdu tēvam, kad tas viņa namā zaimojis Dievu. “Kaut tu, tēvs, tādēļ iztrūktos un no šausmām vairs nespētu parunāt, es to tiešām vēlētos.” Kā tēvs uz nāves gultas dzirdējis Dieva balsi. – Viņš ieskata, ka esmu žēlastībai tuvu. – Kā es pats pārtraucu visus viņa pierādījumus un norādu viņam uz iekšējo balsi. Laba iedarbība.

15. jūlijs

Lasīju Kīnemaņa “Šilleru”. – Kungs, kuram kabatā vienmēr ir kartīte sievai, ja nu atgadās nelaime. – Rutes grāmata. – Es lasu “Šilleru”. Netālu zālē, izpletis virs galvas lietussargu, guļ pliks vecs kungs, uzgriezis man pakaļu, un vairākas reizes skaļi norībina manas mājiņas virzienā. – Sākumā baltā tērptās stīvās jaunkundzes brūnā un zilā kleita, un kā viņas sejas āda tik skaidri, didaktiski burtiski pārvēršas šo krāsu ietekmē.

15. jūlijs

Platona “Valsts”. – Stāvēju par modeli Dr. Šilleram. Bez peldbiksēm. Ekshibicionistisks piedzīvojums. – Tā lappuse Flobērā par prostitūciju. – Kailā ķermeņa lielā līdzdalība indivīda kopējā iespaidā. – Sapnis: gaisa pelžu ņēmēji kautiņā cits citu iznīcina. Pēc tam, kad divās grupās sadalītā kompānija ir savstarpēji izpriecājusies, kāds no vienas grupas iznāk priekšā un uzsauc otrai: “Lustrons un Kastrons!” Citi: “Ko? Lustrons un Kastrons?” Tas pirmais: “Kā tad!” Sākas kautiņš. Gvido von Gilhauzena kungs, atv. kapteinis, dzejo un komponē “Manam zobenam” u.c. Skaists vīrietis. Aiz cieņas pret viņa dižciltību neuzdrošinos pacelt uz viņu acis, nosvīstu (esam pliki) un runāju pārāk klusi. Viņa zīmoggredzens. – Zviedru zēnu klanīšanās. Vecā rudā vīra runa, pierašanas dēļ aizdusīga. – Apģērbies parkā runāju ar vienu apģērbušos. Viņš rībina tik bieži un skaļi, ka nespēju saprast ne vārda no tā, ko viņš saka. – Garām palaists masu izbraukums uz Harcburgu. – Vakars. Štāpelburgā strēlnieku svētki. Ar Dr. Šilleru un kādu Berlīnes friziermeistaru. Lielais, vecu liepu ieskautais, dzelzceļa uzbēruma aplami pārcirstais līdzenums, kas mīksti uzkāpj līdz Štāpelburgas pilskalnam. Strēlnieku namiņš, no kura viņi šauj. Veci zemnieki raksta strēlnieku grāmatas ailēs. 3 stabulnieki ar sieviešu lakatiem, kas viņiem nokarājas gar muguru. Sena, neizskaidrojama paraža. Daži vecos, vienkāršos, zilos mantojumā saņemtos virssvārčos, kas ir no vissmalkākajiem liniem un maksā 15 marku. Gandrīz katram ir sava bise. Lādējama pa stobru. Paliek iespaids, ka visi no lauku darbiem ir šķībi greizi, it īpaši, kad viņi sastājas divās rindās. Daži veci pulkveži ar cilindriem galvā un apjoztiem durkļiem. Garām tiek nestas rumaku astes un vēl daži seni simboli. Spriedze, tad kapelas spēle, lielāka spriedze, tad klusums un bungošana, un stabulēšana, vēl lielāka spriedze, beidzot līdz ar pēdējo bungošanu un stabulēšanu tiek iznesti trīs karogi, pēdējā spriedze, komanda un aizsoļošana. Vecs vīrs melnā uzvalkā, melnu cepuri, mazliet nomāktu seju un ne pārāk garu, biezu, zīdainu, nepārspējami baltu bārdu, kas apņem seju. Iepriekšējais strēlniekķēniņš, arī ar cilindru un aizkaram līdzīgu lenti ap vēderu; tā apšūta ar maziem, skaņiem metāla vairodziņiem, uz kuriem iegravēts tā gada strēlnieku sacensību uzvarētājs ar atbilstošajām amata zīmēm. (Maizniekmeistaram tur ir maizes klaips utt.) Aizsoļošana mūzikas pavadībā putekļos un pelēko debesu mainīgajā apgaismojumā. Lellei līdzīgs kareivis soļo līdzi (strēlnieks, kurš tagad ir dienestā), viņa lēkājošais solis. Tautas karapulki un zemnieku kari. Ejam pa ieliņām viņiem līdzi. Viņi ir drīz tuvāk, drīz tālāk, jo apstājas pie viena otra strēlniekmeistara, uzspēlē un tiek mazliet uzcienāti. Uz kolonnas beigām putekļi vienmērīgi izklīst. Pēdējais pāris ir visskaidrākais. Lāgiem viņi mums pilnīgi pazūd skatienam. Garš zemnieks ar nedaudz iekritušām krūtīm, izgrebtu seju, stulmu zābakos, drēbēm kā no ādas, cik pamatīgi viņš atraisījās no vārtu staba. 3 sievietes, kas stāvēja viņa priekšā, cita citai priekšā. Vidējā tumsnēja un skaista. Divas sievietes pie pretējās zemnieku sētas vārtiem. Abās sētās 2 milzīgi koki, kas savienojas virs platā ceļa. Lielie mērķi pie kādreizējo strēlniekķēniņu namiem. Deju grīda, divdaļīga, vidū norobežota vieta kapelai divās rindās. Šimbrīžam tukša, pa gludajiem dēļiem slidinās mazas meitenes. (Šaha spēlmaņi, atvilkdami elpu un runādami, traucē man rakstīt.) Es viņām piedāvāju savu “limonādi”, viņas dzer, vecākā pirmā. Īstas sarunvalodas trūkums. Es jautāju, vai viņas jau ieturējušas naktsmaltīti, pilnīga nesaprašana; Dr. Š. jautā, vai viņas jau vakariņojušas, sākas kaut kāda nojausma (viņš runā neskaidri, par daudz elpo); tikai tad, kad frizieris pajautā, vai viņas ir ēdušas, viņas spēj atbildēt. Otru limonādi, ko viņām pasūtu, viņas vairs negrib, bet izvizināties karuselī grib, es ar 6 meitenēm (no 6 līdz 13 gadiem) man apkārt lidoju uz karuseli. Pa ceļam tā, kura bija ierosinājusi vizināšanos, palielās, ka karuselis piederot viņas vecākiem. Mēs iesēžamies un griežamies vienā karietē. Draudzenes apkārt, viena man klēpī. Citas meitenes spiežas klāt un arī grib baudīt manu naudu, manējās pret manu gribu grūž viņas prom. Īpašnieka meita kontrolē norēķināšanos, lai es nesamaksātu par svešajām. Esmu gatavs, ja ir gribēšana, vizināties vēlreiz, bet īpašnieka meita pati pasaka “diezgan”, toties grib uz saldumu telti. Es savā muļķībā un ziņkārībā aizvedu viņas uz laimes ratu. Cik nu tas ir iespējams, viņas ar manu naudu rīkojas ļoti taupīgi. Tad uz saldumu telti. Telts ar lieliem krājumiem, tik tīra un kārtīga kā pilsētas galvenajā ielā. Turklāt tās ir lētas preces, tāpat kā mūsu gadatirgos. Pēc tam mēs ejam atpakaļ uz deju grīdu. Meiteņu piedzīvojumu es izjutu spēcīgāk nekā savu dāvināšanu. Nu viņas atkal dzer limonādi un pateicas, vecākā par visām un katra par sevi. Kad sākas dejas, mums jāiet prom, jau ir ceturksnis pirms 10. Nemitīgi runājošais frizieris. 30 gadi, kantaina bārda un izstieptas ūsas. Te skraida pakaļ meitenēm, taču mīl sievu, kura mājās vada uzņēmumu un nevar aizceļot, jo ir resna un nepanes braucienus. Pat toreiz, kad viņi braukuši uz Riksdorfu, viņai divas reizes vajadzējis izkāpt no elektrovilciena, lai mazliet paietu kājām un atpūstos. Viņai brīvdienas nav vajadzīgas, pietiek jau ar to, ka pāris reižu var ilgāk pagulēt. Viņš ir viņai uzticīgs, atrod viņā visu, kas viņam vajadzīgs. Kārdinājumi, kādiem pakļauti frizieri. Jaunā restorāna īpašnieka sieva. Zviedriete, kurai par visu jāmaksā dārgāk. Matus viņš pērk no kāda Bohēmijas ebreja, vārdā Puderboitels. Kad pie viņa ieradās sociāldemokrātu delegācija un pieprasīja, lai tiktu izlikts arī Vorwärts², viņš teicis: “Ja jūs to pieprasāt, es jūs neesmu aicinājis.” Beigās tomēr piekāpies. Kā “jauneklis” (izpalīgs) bijis Gerlicā. Viņš ir profesionāls ķegļu spēlmanis. Pirms nedēļas bijis Braunšveigas lielajā ķegļu dienā. Ir ap 20 000 organizētu vācu ķegļu spēlmaņu. 4 goda celiņos tika mests 3 dienas no rīta līdz vēlai naktij. Tomēr nevar pateikt, ka kāds ir labākais vācu ķegļu spēlmanis. – Vakarā ienācis savā mājiņā, neatradu sērkociņus, palienēju tos kaimiņu mājiņā un pagaismoju pagaldē, vai nav nokrituši. Tur to nebija, toties tur atradās ūdens glāze. Mazpamazām izrādījās, ka sandales ir zem sienas spoguļa, sērkociņi uz palodzes, rokas spogulis karājas izvirzītā stūrī. Naktspods stāvēja uz skapja, Education sentimental bija spilvenā, drēbju pakaramais zem palaga, mana ceļojumu tintnīca un samērcēta mazgājamā drāna gultā utt. Viss par sodu, ka nebiju devies uz Harcburgu.

19. jūlijs

Lietaina diena. Tu guli gultā, un lietus skaļā klauvēšana pa mājiņas jumtu ir tāda, it kā sistos tev pret krūtīm. Lāses uz izvirzītā jumta malas parādās mehāniski kā laternas, kas pēc kārtas tiek aizdedzinātas gar ielas malu. Pēc tam tās nokrīt. Pēkšņi kāds sirmgalvis kā meža zvērs drāžas pār pļavu un peldas lietū. Lāšu piesitieni naktī. Sēdi kā vijoles futrālī. No rīta skriešana, mīkstā zeme zem kājām.

20. jūlijs

Priekšpusdiena ar Dr. Šilleru mežā. Sarkanā zeme un gaisma no tās. Stumbru uzšūpošanās augšā. Dižskābaržu planējošie, platie, plakani lapotie zari. – Pēcpusdienā ierodas maskarāde no Štāpelburgas. Milzis ar dancojošu vīrieti, kas pārģērbts par lāci. Viņa cisku un muguras šūpošanās. Soļošana pa dārzu nopakaļ mūzikai. Skatītāju skriešana pa zāli caur krūmiem. Mazais Hanss Epe, kā viņš to ierauga. Valters Epe uz pastkastes. Par sievietēm pārģērbušies vīrieši, kas aizplīvurojušies aizkariem. Nepiedienīgais skats, kad viņi dejo ar trauku mazgātājām un tās ļaujas, izlikdamās nepazīstam, ka viņi ir pārģērbušies. Priekšpusdienā “Edukācijas” pirmo nodaļu lasīju priekšā Dr. Š. Pēcpusdienā ar viņu pastaigājos. Stāsti par viņa draudzeni. Viņš ir Morgenšterna, Balušeka, Brandenburga, Popenberga draugs. Viņa šausmīgā gaušanās vakarā būdā ar visām drēbēm gultā. Pirmā saruna ar Pollingeres jkdzi, lai gan viņa jau zina visu, ko par mani vērts zināt. Prāgu pazīst no “Divpadsmitiem no Štīrijas”³. Baltmataina, 22 gadus veca. 17-gadīgas izskats, allaž norūpējusies par vājdzirdīgo māti; saderināta un koķeta. – Pusdienlaikā aizceļo tā ādas siksnai līdzīgā zviedru atraitne fon Vasmanes kundze. Virs viņas parastajām drēbēm tikai pelēka jaciņa, pelēka cepurīte ar mazu plīvuru. Šādā ietvarā viņas brūnā seja kļūst ļoti maiga, iespaidu par vaibstu samērīgumu rada tikai attālums un ietinums. Viņas bagāža ir maza mugursoma, daudz vairāk par naktskreklu tajā nav. Tā viņa ceļo visu laiku, ieradās no Ēģiptes, dodas uz Minheni. – Pēcpusdienā, kad biju gultā, šejienes iemītnieki izsauca karstu vilni, tik ļoti daži mani interesē. – Kādai H. f. Gilhauzena dziesmai ir nosaukums “Zini, māmuliņ, tu esi tik mīļa”. – Vakarā dejas Štāpelburgā. Šie svētki ilgst 4 dienas, strādāts netiek gandrīz nemaz. Mēs redzam jauno strēlniekķēniņu un uz viņa muguras izlasām strēlniekķēniņu vārdus kopš 19. gadsimta sākuma. Abas deju grīdas pilnas. Visapkārt zālei stāv pāris aiz pāra. Pāris iznāk uz īsu deju tikai reizi stundas ceturksnī. Lielākā daļa ir mēmi, nevis no apjukuma vai kāda cita īpaša iemesla pēc, bet vienkārši mēmi. Viens piedzēries stāv malā, pazīst visas meitenes, tvarsta vai vismaz stiepj rokas apkampties. Attiecīgie dejotāji nekustas. Troksnis ir pietiekams – no mūzikas un pie galdiem sēdošo un pie letes stāvošo klaigām. Mēs ilgi bezjēdzīgi staigājam apkārt (es un Dr. Š.). Es esmu tas, kurš uzrunā kādu meiteni. Pamanīju viņu jau ārā, kad viņa ar 2 draudzenēm ēda Halberštates desiņas ar sinepēm. Viņai ir balta blūze ar puķu izšuvumiem uz piedurknēm un pleciem. Seju viņa mīļi un sērīgi noliekusi, tāpēc ķermeņa augšdaļa nedaudz saspiedusies un blūze piepūtusies. Mazais, uzrautais deguns šajā saliektajā pozā vairo skumjas. Neviļus sarkanbrūni plankumi pa visu seju. Es viņu uzrunāju tajā pašā brīdī, kad viņa nokāpj 2 pakāpienus lejup no deju grīdas. Kā mēs stāvam krūti pret krūti un viņa pagriežas. Mēs dejojam. Viņu sauc Auguste, viņa ir no Volfenbiteles un 1 1/2 gadu strādā kāda Kloda lauku saimniecībā Apenrodē. Mana īpatnība – pat pēc vairākkārtējas nosaukšanas nesaprast un pēc tam arī neatcerēties personvārdus. Viņa ir bārene un 1. oktobrī iestāsies klosterī. Draudzenēm to vēl nav pateikusi. Gribējusi jau aprīlī, bet saimnieki nav laiduši. Klosterī viņa aiziet sliktās pieredzes dēļ, kāda viņai daudzreiz bijusi. Pastāstīt viņa nevar. Mēnessgaismā staigājam šurpu turpu gar deju zāli, manas mazās nesenās draudzenes seko man un manai “līgavai”. Par spīti bēdīgumam, viņa dejo ļoti labprāt, kas īpaši izpaužas tad, kad vēlāk aizlienēju viņu Dr. Š. Viņa ir laukstrādniece. Pulksten 10 viņai jābrauc mājās.

22. jūlijs

Gerlofas jkdze, skolotāja, pūcei līdzīga jauna, svaiga seja, pilna dzīvīgu, spriegu vaibstu. Viņas ķermenis nolaidīgāks. – Epes kgs privātskolas direktors no Braunšveigas. Cilvēks, kurš ir par mani pārāks. Valdonīga, kad vajadzīgs, kaismīga, pārdomāta, muzikāla, skata pēc arī reizēm nedroša runa. Maiga seja, bet vēl maigāka bārda, kas aug pār vaigiem un uz zoda. Klīrīga gaita. Es sēdēju viņam ieslīpi pretī, kad viņš vienlaicīgi ar mani pirmoreiz apsēdās pie kopējā galda. Klusi gremojoša kompānija. Viņš izmeta pa vārdam. Būtu palicis klusums, tad tāds arī būtu. Taču, kad kāds patālāks pateica kādu vārdu, viņš uzreiz uzķēra, taču ne jau ar piepūli, viņš runāja savā nodabā, it kā būtu uzrunāts un tiktu uzklausīts, taču skatījās uz tomātu, ko mizoja. Visi kļuva uzmanīgi, izņemot tos, kuri jutās pazemoti un spītējās, kā es. Viņš nevienu neizsmēja, bet katram viedoklim ļāva pasvārstīties viņa vārdos. Ja nekas neritēja, viņš klusi dungoja, šķeldams riekstus vai daudzkārt pasniegdams ēdienus, kā jau tas notiek, ēdot svaigus dārzeņus un augļus. (Galds ir pilns ar bļodiņām, un ikviens jauc kopā pēc patikas.) Beigās viņš visus iesaistīja savās darīšanās, apgalvodams, ka viņam jāuzskaita visi ēdieni un saraksts jānosūta sievai. Kad viņš mūs vairākas dienas bija sajūsminājis ar savu sievu, par to parādījās jauni stāsti. Viņa sirgstot ar grūtsirdību, viņai vajagot iestāties kādā sanatorijā Goslarā, bet tur uzņemšot tikai tad, ja viņa apņemšoties palikt 8 nedēļas, ņemšot līdzi kopēju utt., tas viss, kā viņš bija aprēķinājis un vēlreiz aplēsa mūsu priekšā pie galda, maksāšot pāri par 1800 markām. Taču ne miņas no nolūka izraisīt līdzjūtību. Tomēr kaut ko tik dārgu jau vajag apsvērt, visi apsver. Pēc dažām dienām mēs dzirdam, ka viņa sieva atbrauks, varbūt viņai pietiks ar šo sanatoriju. Ēdienreizes laikā viņš saņem ziņu, ka sieva ar viņu 2 dēliem jau ir ieradusies un viņu gaida. Viņš priecājas, taču mierīgi paēd, kaut arī šajās ēdienreizēs nav beigu, jo visi ēdieni galdā atrodas vienlaicīgi. Sieva ir jauna, resna, ar vidukli, uz kuru norāda tikai drēbes, gudrām zilām acīm, augstu safrizētiem gaišiem matiem, pārzina kulināriju, tirgus attiecības utt. Brokastu laikā – viņa ģimenes pie galda vēl nebija – viņš, riekstus šķeldams, man un Gerlofas jkdzei stāsta: viņa sieva slimo ar grūtsirdību, esot skartas nieres, gremošana ir slikta, viņu moka agorafobija, iemieg tikai ap 5 naktī, pēc tam agri, 8, tiek pamodināta, “zināms, briesmīgi skaišas” un kļūst “mežonīga kā lapsa”. Viņas sirds esot vislielākajā nekārtībā, viņai esot smaga astma. Viņas tēvs nomiris trakonamā.