Nesalīdzināmā

Režisores Katrinas Fērgusones dokumentālā filma par Šineidu O’Konoru “Nekas nespēj līdzināties” (“Nothing Compares”), kas iznāca uz ekrāniem pērn, sākas ar 1992. gadā uzņemtiem kadriem no viņas uzstāšanās koncertā par godu Bobam Dilanam. Mēs dzirdam, kā O’Konoru, paliekot kadrā neredzams, piesaka Kriss Kristofersons, tad vērojam, kā viņa iznāk pārpildītās Madisonskvērgārdenas publikas priekšā. Pūlis acumirklī eksplodē: puse no šīs rēkoņas ir gaviles, bet otra puse – ļoti skaidri sadzirdami svilpieni un ņirdzīga ūjināšana. Dziedātāja minūti vai nedaudz ilgāk stāv, ļaujot, lai pār viņu gāžas šis vilnis; viņas skatiens ir apjukuma pilns un sāpināts, un liekas, ka acis tūlīt pieriesīsies ar asarām, taču seja ir kā nekustīga stoiskas apņēmības maska. Jau mūsdienās ierakstītā aizkadra monologā Šineida O’Konora piedāvā īsus un lietišķus ievadvārdus:

Man nācās izciest tiešām daudz, jo visiem likās, ka ir pieņemami klupt man pie rīkles. Es nožēloju, ka tas mani toreiz tik ļoti skumdināja.

Grūti nepiekrist šādam situācijas vērtējumam. O’Konoras slava savu augstāko punktu sasniedza laikā, kad māksliniekiem bija ļoti maz teikšanas pār savu publisko naratīvu, un lielāko viņas karjeras daļu mediji, publika un daudzi mūziķi pret viņu izturējās nedraudzīgi vai pat nežēlīgi.

Vēl joprojām plaši izplatīti divi iesīkstējuši mīti par Šineidu O’Konoru. Pirmais ir tāds, ka viņa pieder pie viena hita slavenībām – ka viņas panākumi sākušies un beigušies ar popularitātes tabulās triumfējušo Prinsa “Nothing Compares 2 U” kaverversiju. Otrs – ka dziedātājas karjera mierīgi gājusi savu ceļu līdz pat 1992. gadam, kad viņa šķietami no zila gaisa sadomājusi izvilkt toreizējā Romas pāvesta Jāņa Pāvila II fotogrāfiju un saplēst to, veroties tieši kamerā, raidījuma “Saturday Night Live” tiešajā ēterā. Taču ne viens, ne otrs pieņēmums nav patiess. Šineida O’Konora jau bija nominēta Grammy balvai, kad ierakstīja Prinsa kaverversiju, un vēl pirms uzaicinājuma piedalīties SNL bija izpelnījusies jūtami naidīgu attieksmi mūzikas biznesa un izklaides preses aprindās. Dokumentālā filma vēlāk atgriežas Dilana koncertā, lai parādītu mums O’Konoras reakciju uz publikas nikno aurošanu: izrāvusi no auss audiomonitoru, viņa izaicinoši, nicinoši, taču sev neraksturīgi drebošā balsī nodzied Boba Mārlija “War” versiju – proti, to pašu dziesmu, ko bija izpildījusi SNL ēterā pirms divām nedēļām.

Filma “Nekas nespēj līdzināties”, kas tika atsaucīgi uzņemta pagājušā gada Sandansas festivālā, tapusi ar O’Konoras līdzdalību; viņa atteicās parādīties kameras priekšā, taču ieskaņoja plašu aizkadra stāstījumu. Dokumentālā filma nāca klajā drīz pēc O’Konoras memuāriem, bestsellera “Atmiņu druskas” (“Rememberings”, 2021). Dziedātāja nepārprotami bija izlēmusi pati kļūt par savas dzīves stāstītāju; pārāk ilgi to kā vēderrunātāja lelli saviem mērķiem izmantojuši rijīgi masu mediji, pavirši komiķi un 90. gadu nostalģijas ķērēji.

Mana dedzīgākā vēlēšanās bija tikt saprastai,

viņa raksta savas grāmatas ievadā.

Tai līdzi nāca tikpat dedzīga vēlēšanās nepieļaut, ka pēc manas aiziešanas manu stāstu mēģina izstāstīt nejēgas. Un tieši tā notiktu, ja to neizdarītu es pati.

Šineida O’Konora piedzima 1966. gadā Dublinas priekšpilsētā; ģimenē viņa bija trešā no pieciem bērniem. Viņas māte pret meitu izturējās varmācīgi. “Mana māte bija vardarbīga sieviete,” O’Konora saka, “nekādā ziņā ne garīgi vesela sieviete.” Filmā dziedātāja šos pāridarījumu gadus apraksta lielos vilcienos, bet stāstījumam spēku piešķir atsevišķas it kā nevērīgi pieminētas brutālas detaļas. Meitenei reiz lika pavadīt nakti ārpus mājas, pagalmā, no kurienes viņa vēroja, kā, mātei dodoties pie miera, namā cita pēc citas nodziest gaismas. Šis gadījums ir viens no diviem stāstiem, kas savīti vienā pavedienā O’Konoras agrīnās karjeras izcilākajā sasniegumā, dziesmā “Troy” no viņas pirmā albuma “The Lion and the Cobra” (1987). Tās nokaitētajā stīgu dominētajā kulminācijā griezīgs pārmetums sakāpinās līdz spalgam izmisuma kliedzienam: “Tev vajadzēja atstāt gaismu ieslēgtu! Tev vajadzēja atstāt gaismu ieslēgtu!”

Kad Šineida O’Konora to sarakstīja, viņai vēl nebija divdesmit. “Tā nav dziesma,” viņa filmā skaidri un gaiši paziņo. “Nolādēts, tā ir liecība.” Dziesmas nosaukums ir atsauce uz Jeitsa 1910. gadā sarakstīto dzejoli “Nav otras Trojas”, kas sākas ar vārdiem “Kādēļ lai viņu vainoju par to,/ Ka bēdām pildīja tā manas dienas” un beidzas ar rindiņām “Ak, ko gan viņa, tāda, darīt cer?/ Vēl viena Troja, ko dedzināt, ir tai?”. Šineida O’Konora Jeitsam atbild ar rūgtuma pilnu piedziedājumu: “Nav citas Trojas, ko tev dedzināt.”¹

O’Konoras vecāki izšķīrās, kad viņai bija astoņi gadi. Aizgādības tiesības piešķīra tēvam, taču Šineida un viņas jaunākais brālis uzstāja, ka vēlas dzīvot pie mātes, un vēl vairākus gadus pacieta pāridarījumus, līdz beidzot atgriezās pie tēva. Šineida, godīgs un dziļi ticīgs katoļu bērns, izauga par “grūti audzināmu” jaunu meiteni (māte iedrošināja viņu veikalos zagt) un 14 gadu vecumā nonāca mūķeņu uzraudzībā: “Ar mani tiešām nemaz nebija iespējams tikt galā, tāpēc mājās mani negribēja paturēt,” viņa sacīja. Reāli šis “aprūpes nams” nebija nekas cits kā nesen jaunā vārdā pārdēvēta Īrijas bēdīgi slaveno katoļu baznīcas pārvaldīto Magdalēnas veļas mazgātavu versija. No 18. līdz 20. gadsimtam desmitiem tūkstošu īru sieviešu – neprecētas un stāvoklī vai, kā O’Konora, vienkārši atzītas par “grūti audzināmām” – tika nobēdzinātas šāda veida iestādēs. It kā nepietiktu ar ieslodzījumu un dažādiem sodiem, sievietes tur izmantoja kā piespiedu darbaspēku.

Šineidas muzikālā izglītība, kā viņa vēlāk stāstīja, sākās ar vecāku plašajām ierakstu kolekcijām, kur varēja atrast gan klasisko mūziku, gan “Porgiju un Besu”. Kad meitenei bija 11 gadu, viens no vecākajiem brāļiem nopirka Dilana albumu “Slow Train Coming”. Šineidai šīs dziesmas radīja vēlēšanos kļūt par mūziķi. Neraugoties uz veļas mazgātavas šausmām, viena no mūķenēm veicināja jaunās dziedātājas talantu – nopirka viņai ģitāru un Dilana dziesmu nošu burtnīcu iesācējiem, sameklēja ģitāras skolotāju. Fantastiskos amatiervideo kadros redzams, kā 15 gadus vecā Šineida savas skolotājas kāzās dzied Bārbras Straisandas “Evergreen” un pēc tam iznāk no baznīcas ar eņģeļa smaidu uz lūpām. Klausītāju vidū todien bija vietējās grupas In Tua Nua mūziķi, kas tobrīd meklēja dziedātāju un uzrunāja viņu turpat uz baznīcas pakāpieniem. Lai ierakstītu Šineidas dziedājumu grupas pirmajam singlam “Take My Hand”, viņiem nācās meiteni uz divām stundām slepus izvest no aprūpes nama. “Take My Hand” bija arī pirmā dziesma, kurai O’Konora sarakstīja tekstu, un filmā viņa paskaidro, ka iedvesmojusies no pašas izciesto sodu pieredzes.

Viena mūķene mani pāris reizes par sodu nosūtīja nakšņot uz hospisam atvēlēto aprūpes nama daļu, lai atgādinātu: ja es neuzvedīšos kārtīgi, tad mūžu beigšu kā šīs sievietes. Kad uzgāju augšā, pie šīm sievietēm nebija neviena cilvēka no hospisa personāla. Un nabaga vecās kundzes, agrākās “Magdalēnas meitenes”, gulēja gultās un visu nakti sauca kopējas, kas tā arī neatnāca.

Katoļu baznīcas varmācība ne tikai pret Magdalēnas veļas mazgātavu sievietēm, bet arī pret visu Īriju un Īrijas vēsturi ir tēma, kas bieži atkārtojas Šineidas O’Konoras dziesmu tekstos. Dokumentālajā filmā viņa pakavējas pie sakarības starp pāridarījumiem, ko viņa pati izcietusi bērnībā, un sistēmisko varmācību, ko piekopusi patriarhālā sabiedrība un organizētā reliģija:

Man nodarītā cēlonis bija baznīcas ietekme uz šo valsti, jo mana māte bija tās produkts. Iemesls, kāpēc mani visu bērnību sita, bija sociālie apstākļi, kādos uzauga mana māte, kādos uzauga viņas māte un viņas mātes māte.

Agrā jaunībā O’Konora attālinājās no baznīcas un to atklāti kritizēja, taču vēlāk pieslējās heterodoksālam katolicisma atzaram, kas nav saistīts ar Romas Katoļu baznīcu, un tika ordinēta par priesteri. Viņa bieži apliecināja savu seno aizrautīgo interesi par rastafariešu reliģiju un mūziku un 90. gados, tāpat kā daudzas citas slavenības, flirtēja arī ar popkabalu. “Reliģijā nav nekādu atbilžu, neticiet nevienam, kurš saka, ka ir,” viņa dzied 1997. gadā ierakstītajā “Petit Poulet”.

Taču no skeptiķu vidus bieži nāk paši neatlaidīgākie meklētāji, un O’Konora ne uz brīdi nebeidza uzdot jautājumus. Viņas 2007. gadā izdotais albums saucas “Theology”; tā dziesmu teksti ir Vecās Derības pantu brikolāža. 2018. gadā mūziķe pārgāja islāmā, tviterīpaziņojot, ka tas esot “jebkura domājoša teologa ceļa dabiskais noslēgums”, un pieņēma vārdu Šuhada Sadakāta. (Profesionālajā darbībā viņa turpināja saukties par Šineidu O’Konoru.) Tajā pašā gadā viņa uzrakstīja atklātu vēstuli pāvestam Franciskam, lūdzot izslēgt viņu no baznīcas. Pēdējos gadus viņa turnejās uzstājoties nēsāja hidžābu un bieži runāja par mierinājumu, ko atradusi islāmā.

Sešpadsmit gadu vecumā O’Konora ar tēva negribīgi doto svētību pārcēlās uz Dublinu un ievietoja sludinājumus dažādos mūzikas žurnālos, meklējot grupu, kam vajadzīga dziedātāja. Viņa pievienojās grupai ar nosaukumu Ton Ton Macoute; O’Konoras karjerā ik pa laikam sastopamas šādas neveiksmīgi izvēlētas apropriācijas. Grupas koncertu iespaidā ierakstu kompānija Ensign Records uzaicināja Šineidu uz Londonu pastrādāt studijā pie demo ierakstiem, taču vienu – bez pārējiem grupas mūziķiem. Zīmolu 1976. gadā bija izveidojis Naidžels Greindžs, 
kurš gan bija brits, tomēr ievērojamus panākumus guvis, strādājot ar īru māksliniekiem. Iepriekšējā darbā kā A&R menedžeris viņš bija savervējis savai kompānijai grupu Thin Lizzy, bet jau kā Ensign dibinātājs pārraudzīja The Boomtown Rats karjeru; O’Konora savā autobiogrāfijā Bobu Geldofu nosauc par pirmo, kurš radioviļņos dziedājis ar īru akcentu.

Kāds izklaides industrijas jurists lūdzās, lai Šineida meklē izdevīgāku līgumu nekā Ensign piedāvātie septiņi punkti, taču strādnieku šķiras padsmitniecei arī tas šķita iespaidīgi, un tā jaunā dziedātāja parakstīja līgumu, kas atstāja viņas rokās kontroli pār radošo pusi, taču noteica, ka peļņa no viņas lielākajiem hitiem nonāk ierakstu kompānijas vadības kabatās. Paziņa no mūziķu aprindām saveda Šineidu kopā ar Fahtnu O’Kellu, kurš bijis U2 un citu zināmu grupu menedžeris, un viņš uzņēmās rūpes par dziedātājas karjeru tās pirmajos gados. Viņa iepazinās arī ar Džonu Renoldsu, kurš kļuva vispirms par viņas bundzinieku, tad mīļāko, tad viņas pirmā bērna tēvu, tad vīru, tad bijušo vīru un, visbeidzot, par uzticamu draugu un līdzautoru visā mūža garumā. “Ja manā dzīvē nebūtu Džona, es būtu pazudusi,” Šineida O’Konora raksta autobiogrāfijā.

Kāzu priekšnesuma video O’Konoras balss ir skaista, bet nav acumirklī atpazīstama. Taču kadros no 1985. un 1986. gada koncertu mēģinājumiem jau saklausāmas viņas tik pazīstamā un ne ar ko nesajaucamā vokālā stila tipiskākās iezīmes. Svarīgākā no tām ir dzidrais tonis un gandrīz pilnīgs vibrato trūkums, kas ir uzkrītošā pretstatā vairuma 20. gadsimta beigu vokālistu stilizētā soul manierismam. Kad Šineida O’Konora paņem kādu noti, viņa to notur nemainīgu gandrīz neiespējami ilgi, balsij pat nenotrīsot. Šī skaņas tīrība atgādina belkanto, ko dziedātāja tiešām mācījusies, taču vēlāk, jau 90. gadu vidū. Šineidas balss bez piepūles slīd no nots uz noti; dziedājumā šķietami nav ne sasprindzinājuma, ne kāpuma: viņa vienkārši kaut kā jau atrodas pie nākamā “no-thing compares…”. Taču O’Konora spējīga arī uz dramatiskiem un negaidītiem dinamiskiem lēcieniem, kad viņas balss no čuksta izlaužas līdz nevaldāmam gaudienam.

Vēl viens īpaši O’Konorai raksturīgs paņēmiens, īpaši agrīnajos ierakstos, ir stiepts vilcisks kauciens, kas pusceļā nomaina noti un izskan kā ciešanu pilns “aaaaaooooooo” (to var dzirdēt dziesmā “Jerusalem” un vairākkārt atkārtotajā “light oooouuuuunnn” dziesmas “Troy” beigās). Tāpat dziedātāja stratēģiski liek lietā dažādus angļu valodas akcentus, pēc vajadzības pārslēdzoties no noapaļotajiem amerikāniskajiem patskaņiem uz asāko īrisko izrunu, reizēm pat vārda vidū. Grūti iztēloties, ka ASV radio jebkad varētu spēlēt The Cranberries hitu “Linger”, ja nebijis Šineidas O’Konoras precedenta. Pēc visa spriežot, tā domāja arī viņa pati, un tas noveda pie ilgus gadus gruzdējušas sāncensības ar grupas Cranberries solisti, nelaiķi Doloresu O’Riordanu. Šineidas balss, īpaši agrīnajos ierakstos, var līdzināties eksplozīvam rēcienam, taču pat šajos brīžos tā tiek stingri kontrolēta. Atšķirībā no daudziem citiem, ne mazāk spēcīgiem dziedātājiem, liekas, ka pati O’Konora nenonāk savas balss pamodināto emociju varā; rodas iespaids, ka to uzburšana klausītājos ir meistarīgas kontroles akts. “Mākslinieki bieži saka, ka viņi uzstāšanās laikā kaut kam pieslēdzoties,” viņa filmā saka. “Man liekas, tas, kam tu šajā brīdī pieslēdzies, esi tu pats.”

Pārstādīta Londonas augsnē, jaunā īru mūziķe pirmo reizi mūžā sastapās ar melno un geju kultūru. O’Kella aizveda viņu uz Portobeloroudu un iepazīstināja ar Londonas bagātīgo regeja ainu. “Neaizmirstiet, ka esmu īriete, es nāku no teokrātijas. Bet te man garām aiziet kaut kādi džeki, aurodami, ka pāvests ir sātans, Vatikānu vajag nodedzināt un tādā garā, un man ataust: “Debestiņ, es esmu atradusi savas mājas!”” O’Konoras aizraušanās ar rastafariešu kultūru un jamaikiešu mūziku, īpaši regeju un dabu, sasniedz kulmināciju viņas roots regeja kaverversiju albumā “Throw Down Your Arms” (2005), kas ierakstīts Kingstonā; tā producenti ir Slajs un Robijs, ar kuriem O’Konora devusies arī koncertturnejā. Taču regeja ietekme cauri gadiem jūtama visā, ko māksliniece ierakstījusi, visuzkrītošāk – blīvajā dabamtipisko basu slānī, kas iezemē tādas dziesmas kā “I Am Stretched on Your Grave” un “Fire on Babylon”.

Ņemot vērā O’Konoras nevēlēšanos darīt to, ko viņai liek, sadursmes starp mākslinieci un viņas ierakstu zīmolu laikam gan bija neizbēgamas. “Viņi gribēja, lai es izaudzēju garus matus un valkāju īsus svārkus un augstus papēžus,” viņa filmā atceras. Bet Šineida noskuva kailu galvu. Laikā, kad O’Konora rakstīja un mēģināja dziesmas plānotajam pirmajam albumam, atklājās, ka viņa ir stāvoklī. Viņa stāsta:

Ierakstu kompānijām tajos laikos bija savi mediķi. Tās nosūta pie tevis ārstu, viņš pavēsta, ka ierakstu kompānija iztērējusi 100 000 mārciņu, ierakstot tavu albumu, un tavs pienākums pret kompāniju ir nelaist pasaulē šo bērnu.

Ārsta formulējums bija maldinošs: ierakstu industrijas standarta prakse vēl šodien ļauj kompānijām pirms izmaksāšanas atskaitīt no mākslinieka nopelnītās naudas visus ierakstīšanas izdevumus, tātad O’Konora ierakstu studijā patiesībā bija tērējusi pati savu naudu.

Dziedātāja šim spiedienam nepakļāvās: viņa nolēma ne tikai dzemdēt bērnu, bet arī izmest kā nederīgu pašu albumu. “Neviena sūda plate nav tā vērta,” viņa paskaidro filmā “Nekas nespēj līdzināties”.

Es vienkārši zināju: es nepieļaušu, ka mani kāds vīrietis pamāca, kas es varētu būt, kāda es varētu būt un kā manai mūzikai vajadzētu skanēt.

1987. gadā viņa laida pasaulē dēlu Džeiku, kurš bija pirmais no četriem bērniem ar četriem dažādiem tēviem. “Atmiņu druskās” O’Konora apraksta, kādu prieku viņai sagādājis būt mātei bez laulības uzspiestajiem ierobežojumiem un rāmjiem un cik komiska viņas mājās bijusi Tēva dienas atzīmēšana: viņa runā par dzīvesveidu, kas nebūtu iedomājams iepriekšējai īru sieviešu paaudzei.

Gaidot Džeiku, O’Konora jau sāka rakstīt savu debijas albumu pilnīgi no jauna; viņa atlaida ierakstu kompānijas izraudzīto producentu un pati uzņēmās virsvadību pār ierakstu producēšanu. Renoldss filmā atzīmē, ka “otrā versija bija svaigāka, jaunāka un spontāna”. “The Lion and the Cobra” bija ievērības cienīga un neapšaubāmi veiksmīga debija. Albuma nosaukums aizgūts no 91. psalma Jaunajā Karaļa Džeimsa Bībeles tulkojumā (tajā minēta kobra, nevis odze kā senākajā versijā):

Tiešām, Tu, ak Kungs, esi mans patvērums!

Visuaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu.

Nekāds ļaunums tev nenotiks ..

Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt,

tu samīsi jaunos lauvas un čūskas!

Albuma oriģinālā vāka fotogrāfijā O’Konora redzama ar noskūtu galvu un šķietami niknumā saverkšķītu seju (patiesībā, kā viņa paskaidro dokumentālajā filmā, viņa vienkārši dziedājusi līdzi savai mūzikai). Izplatīšanai Savienotajās Valstīs vāka attēls nomainīts ar atturīgāku foto: dziedātāja raugās lejup, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un izskatās reizē neaizsargāta un gatava aizstāvēties. Abās versijās O’Konora fotografēta tikai līdz pleciem, jo šajā laikā viņa jau bija grūtniecības pēdējos mēnešos. Tomēr vairākos iespaidīgos šī perioda pilna auguma portretos Šineidas tēls ir kā priekšvēstnesis nākamās desmitgades ambiseksuālajai skūto matu un CK One estētikai. Kādā fenomenālā Keitas Gārneres fotogrāfijā, kas arī uzņemta 1987. gadā, viņa redzama skatā no augšas, ar lielu grūtnieces vēderu, ko atstāj neapsegtu īsais krekliņš ar uzrakstu LIETOJIET PREZERVATĪVUS.

Visas albuma dziesmas sarakstījusi O’Konora, vai nu viena, vai ar līdzautoriem, un dažas, to skaitā pirmā, “Jackie”, un himniskā “Drink Before the War”, tapušas, kad mūziķe vēl bija tikai padsmitniece. Šineidas O’Konoras balss tikusi plaši apjūsmota, taču viņai pienāktos atzinība arī kā dziesmu autorei. Daudzās viņas dziesmās jaušama dziļa sentimentalitāte, kas savās sliktākajās izpausmēs var kļūt salkana un kičīga, taču reti ir naiva un bieži vien tiek izmantota ar nolūku; “Atmiņu druskās” O’Konora gluži taisnīgi brīdina, ka nevajag jebkuru viņas dziesmu automātiski uztvert kā rakstītu no viņas pašas skatpunkta. Daudzas tiešām ir autobiogrāfiskas, taču ne visas – un ne vienmēr tās, par kurām tā varētu likties. Tomēr lielākā daļa izskan kā grēksūdze, kā vēl nenorimusi sāpe, un šī iemesla dēļ O’Konoras dziesmas ir nozīmīgas priekšteces tiem skarbi intīmajiem tekstiem, kas raksturīgi tā sauktajām 90. gadu rock grrrls, no Lizas Fēras un Kortnijas Lavas līdz Alanisai Morisetai. O’Konoras balāžu liegajās ielocēs paslēptas brutāli patiesas atziņas.

“The Lion and the Cobra” īsti neiekļaujas nevienā žanrā, taču spēcīgais producentu darbs albumam piešķīris viendabīgu pop-rock pulējumu, un pietiekami liela dziesmu daļa ievietojamas tajā pievilcīgas dīvainības un fanka krustpunktā, kas 80. gadu radiostacijām likās neatvairāms. “Es nepazīstu kaunu, es nejūtu sāpes,” O’Konora agresīvi norūcas dziesmā “Mandinka”, ar lipīgiem hukiem pilnā The Smiths stila džanglpopa paraugā, un mēs viņai gribot negribot noticam. Tomēr vairākas dziesmas nes skaidri sajūtamu sāpju nastu. Dziesmā “Jerusalem” spoži trīsuļojošs wah-wah fanks pantos mijas ar dievišķi apgarotu piedziedājumu. Dziesma ir ļoti tuvu popmūzikai – līdz mēs nonākam pie instrumentālās daļas, kuras laikā O’Konora uz 18 sekundēm pāriet uz arvien izmisīgākiem smilkstieniem, tad, it kā nekas nebūtu noticis, atkal atsāk piedziedājumu. Tāds albums iespējams vienīgi šādā gadījumā – kad jauna mākslinieka rīcībā ir liela ierakstu zīmola budžets un kontrakts, kas nodrošina radošu kontroli.

Pirmais singls bija “Troy”, kas guva mērenus panākumus Nīderlandē un Beļģijā, taču citur neatstāja īpašu iespaidu. Lielāku ievērību albums izpelnījās ar eleganti plūstošo, govju zvanu skaņām dāsni piebārstīto “I Want Your (Hands on Me)”, kas ieņēma redzamu vietu filmas “Šausmas Gobu ielā” trešā turpinājuma skaņas pavadījumā, un otro singlu “Mandinka”, kas kļuva par nelielu hitu. (“Atmiņu druskās” beidzot paskaidrots dziesmas nosaukums: Šineida neilgi pirms tās sarakstīšanas bija skatījusies Aleksa Heilija romāna “Saknes” televīzijas ekranizāciju.) Tad sekoja jau daudz iespaidīgāks pavērsiens: O’Konoras dziedājums albumā “The Lion and the Cobra” tika nominēts Grammy balvai kategorijā “Labākais rokmūzikas sievietes vokāls”, kur sacentās ar Tīnas Tērneres, Tonijas Čaildsas, Melisas Eteridžas un Patas Benatāras ierakstiem (uzvarēja Tērnere).

Divdesmit viena gada vecumā Šineida O’Konora uzstājās balvu pasniegšanas ceremonijā Losandželosā, kur dziedāja “Mandinku”. Priekšnesuma video, kurā O’Konora, ģērbusies īsā bezpiedurkņu topā ar kailu muguru, saplēstās džīnās, ar melniem dokmārteniem kājās, pārliecināti dejo uz skatuves, viena, bez mūziķu grupas, apliecina, cik maldīgs ir priekšstats, ka 90. gadu grandža estētikai par visu jāpateicas tikai un vienīgi Sietlai. Viņa iznāca uz skatuves, virs auss uzkrāsojusi Public Enemy logo, tā solidarizējoties ar šīs grupas mūziķiem, kas bija nolēmuši ceremoniju boikotēt. “Neradās sajūta, ka tās ir vienkārši pretenciozas izdarības, ka viņa ir neīsta,” aizkadra komentārā apstiprina Čaks Dī. Par “The Lion and the Cobra” panākumiem O’Konora tika atalgota ar lielāku budžetu un mazāku iejaukšanos nākamā albuma tapšanā. Rezultāts bija “I Do Not Want What I Haven’t Got” (1990).

Katrā Šineidas O’Konoras albumā ir vismaz viena kaverversija, un otrajā tā bija “Nothing Compares 2 U”, dziesma, kuru sarakstījis Prinss un kuru viņa grupa The Family 1985. gadā ierakstīja savam debijas albumam, kas tā arī saucas – “The Family”. Šī kaverversija Šineidu no daudzsološas jaunās censones pārvērta par globālu popmūzikas sensāciju (iegrūžot slavenību industrijas mehānisma un 90. gadu nesaudzīgā un rijīgā tabloīdu žurnālisma pašā viducī) un uz mūžīgiem laikiem nodrošināja viņai vietu iereibušu uzdzīvotāju karaokes dziesmu kanonā. Slavenā asara, kas video norit pār dziedātājas vaigu, izrādās, bija neplānota; tas bija spontāns emociju uzplūds tuvplānu filmēšanas laikā.

Man liekas uzjautrinoši, ka pasaule mani iemīlēja, pateicoties raudāšanai un asarām,

O’Konora sarkastiski atzīmē.

Es ņēmu un pamatīgi apraudājos, un vispārējā reakcija uz to bija: “Tu esi viens traks sievišķis, bet vispār – turies!”

Singls ierindojās visas pasaules popmūzikas topu galvgalī. Ieplānotā koncertu virkne ASV teātros tika aši pārplānota par arēnu turneju.

“I Do Not Want What I Haven’t Got”, tapis uz sliekšņa starp divām desmitgadēm un sakausējis sevī lielu daļu no paša labākā, kas raksturīgs katrai no tām, tika producēts kā tipisks 80. gadu albums, kura kopējā skanējumā liela loma atvēlēta lielajām, dobajām basa bungām un blīvām baslīnijām, taču ar saviem spurainajiem alternatīvā popa numuriem, tādiem kā “The Emperor’s New Clothes” un protopīdžejhārvijiskais smagnēji monotonais “Jump in the River”, tas ietiecas 90. gados. Albums sākas ar lēni kulminējošo un simfoniski vērienīgo “Feel So Different” un jau ar pirmo rindiņu dara zināmu savu sakāmo: “Es neesmu vairs tā, kas biju senāk.”

Dziedātājai tas bija tikai otrais albums, un tā klajā nākšanas brīdī viņai bija tikai 23 gadi, taču O’Konora tobrīd jau bija izdzīvojusi veselu mūžu – un turpmākajos gados izdzīvos vēl vairākus. Pārvērtības, atdzimšanas un atklāsmes viņu piemeklējušas no albuma albumā. Otrā dziesma, “I Am Stretched on Your Grave”, ir pilnīgi citāda, taču ne mazāk dramatiska. Uz slavenā “Funky Drummer” perkusiju solo cilpas, “apstrādātas” drebelīgi pulsējošas baslīnijas un tikpat kā nekā cita fona O’Konoras uzstājīgais, taču ēteriskais vokāls peldas reverberācijas ezerā, skandējot anonīma 17. gadsimta īru autora dzejoli “Táim sínte ar do thuama” angļu tulkojumā. Samplēšanas prakse popmūzikā nogājusi tālu ceļu, taču toreiz, 1990. gadā, tas bija pārdrošs gājiens. Savukārt “Black Boys on Mopeds” mierīgi nodemonstrē, ka policijas rasisma jautājumā O’Konora vismaz popmūzikas pasaulē apsteigusi savus laikabiedrus tikpat lielā mērā kā attiecībā uz seksuālo varmācību katoļu baznīcas paspārnē. Albuma studijas sesiju pērle ir brīnišķīga Etas Džeimsas “Damn Your Eyes” interpretācija, kas 1990. gadā nāca klajā kā singla “Three Babies” B puse un iekļauta kā papildu ieraksts albuma 2009. gada remāsterētajā versijā. Tas ir viens no izcilākajiem Šineidas O’Konoras vokālajiem veikumiem – juteklisks, nikns kontrapunkts viņas “Nothing Compares 2 U”.

Pirmo pieredzi publiskos skandālos Šineida guva albuma koncertturnejas ASV posmā. Pirms uzstāšanās Ņūdžersijas pavalsts Gārdensteitas Mākslas centrā Holmdelā viņa lūdza neatskaņot “Zvaigžņoto karogu”. Memuāros viņa ar sev raksturīgo sarkastisko humoru šo incidentu apraksta kā pārpratumu:

Manā ģērbtuvē ieradās divi kaukāzieši (kā Amerikā pieņemts saukt eiropeīdus), vīrietis un sieviete. Viņi jautāja, kāda būtu mana attieksme, ja pirms uzstāšanās skaļruņos atskaņotu “Zvaigžņoto karogu” – ASV valsts himnu.

Mea culpa, protams, taču, tā kā tur, no kurienes es nāku, pieņemts runāt angļu valodā, no jautājuma formulējuma un no paša fakta, ka šāds jautājums vispār tiek uzdots, es kaut kā izsecināju: ja man gadījumā tas neliktos īpaši pieņemami, arī tas būtu pilnīgi pieņemami. Taču izrādījās, ka tā ir grandioza provokācija. Kamēr es biju uz skatuves, šie divi glumekļi piezvanīja vietējās televīzijas ziņu programmai un sacēla valsts mēroga jezgu, pilnīgi nepatiesi apgalvojot, ka es pati viņus esot uzmeklējusi un pieprasījusi, lai himnu pirms koncerta nespēlē. Tāpat viņi apgalvoja, ka es esot paziņojusi, ka nekāpšu uz skatuves, ja himnu tomēr nospēlēs. Un tā ir absolūta nepatiesība. Turnejas apdrošināšanas polise šādu lēmumu nemūžam nesegtu.

ASV mediji šim incidentam uzklupa ar to maniakālo degsmi, kāda tamlīdzīgām blēņām tika veltīta tajos laikos, kad Amerika vēl nebija gatava atzīt, ka tai ir arī nopietnākas problēmas. Franks Sinatra, kurš parasti bija nevainojams džentlmenis, paziņoja, ka gribot “sadot viņai pa pakaļu”. MC Hammer publiski nosūtīja Šineidai pirmās klases biļeti atceļam uz Īriju. Ir atrodamas fotogrāfijas, kurās jaunā dziedātāja, maskējusies parūkā ar “poniju”, kas sniedzas līdz pat degunam, pie kādas arēnas piedalās protestā pati pret sevi; viņa izskatās uzjautrināta un bezrūpīga.

Arvien vairāk un vairāk sava ētera laika O’Konora sāka veltīt dažādām strīdīgām problēmām, kuru vidū pirmo vietu ieņēma vardarbība pret bērniem katoļu baznīcas paspārnē. Togad viņa bija nominēta Grammy balvai četrās dažādās kategorijās, ieskaitot “Gada ierakstu”. Viņa nolēma ceremoniju boikotēt un vēlāk atteicās pieņemt balvu kategorijā, kurā bija uzvarējusi, – “Labākais alternatīvās mūzikas izpildījums”. Tieši tāpat Šineida rīkojās ar visām pārējām apbalvošanas ceremonijām, piešķirtajām balvām un nominācijām, ko saņēma viņas superveiksmīgais albums:

Atsakoties no balvām un piedalīšanās apbalvošanas ceremonijās, es skaidri un gaiši daru zināmu, ka tā rīkojos, lai pievērstu uzmanību vardarbībai pret bērniem. Un tam, ka es esmu panks, nevis popzvaigzne.

O’Konoras lēmumam savas sabiedrisko attiecību programmas pirmajā vietā likt vardarbību pret bērniem un baznīcas slēpti kaitējošo ietekmi uz ģimeni bija laikam gan paredzams rezultāts. SNL incidents, ko grūti nosaukt par nemotivētu, sekoja diviem gadiem publiskas reakcijas uz apsūdzībām – no atteikšanās tās jebkā komentēt līdz izsmieklam. Intervijās, ko Šineida sniedza savos agrīnajos divdesmit, viņa darīja sev godu, nesatricināmi mierīgi un savaldīgi izklāstot savu pārliecību un uzskatus par mūzikas industriju, baznīcu un Ziemeļīriju ņirdzīgajiem medijiem, kuri tik un tā par varītēm centās rādīt viņu kašķīgu, nepateicīgu un kaprīzu. Dziedātājas nosvērtība šajos kadros vienmēr ir apbrīnojama, pat brīžos, kad viņas skatiens šaudās apkārt, instinktīvi meklējot tuvāko izeju.

Svētulīgais sašutums, ko viņa ik uz soļa izpelnījās, panāca tikai to, ka Šineida kļuva vēl nepakļāvīgāka. O’Konoras memuāri šos brīžus atkārtoti raksturo kā drosmīgas īriskas spītības izpausmi, taču ir pilnīgi skaidrs arī, ka ne jau visi viņas lēmumi bija vienlīdz izsvērti: savu lomu spēlēja spēcīgas emocijas, arī zināms narkotiku daudzums. Tomēr tikpat nenoliedzami, ka mediji O’Konorai veltīja tik ņirdzīgu izsmieklu un nevērīgus apvainojumus, kādus nenāktos paciest nevienam vīriešu kārtas māksliniekam un pat ne citai sievietei, kura cītīgāk turētos vispārpieņemtajos dzimumu lomu rāmjos. Viņa nepadevās un turpināja aizstāvēties pret šiem sūdabrāļiem, savukārt tiem droši vien likās, ka sīkā plikpaurainā īru iznirele, kas atraidījusi vienu no globālā mediju industrijas kompleksa augstākajiem pagodinājumiem, grauj viņu vīrišķo pašcieņu.

Nekādi nepalīdzēja arī fakts, ka galvenā tēma, kam bija veltīta O’Konoras stūrgalvīgā pretošanās, 90. gados pieklājīgā sabiedrībā nebija pat pieminama. “Mediji mani mūžam iztēloja par kaut kādu trako,” viņa saka filmā “Nekas nespēj līdzināties”.

Nevienam jau nevar pārmest, ka mani uzskatīja par vājprātīgu. Tā bija traka ideja – kaut kāda nekauņa ņem un paziņo, ka priesteri izvarojot bērnus. Jēziņ, saprotams, ka tas viņiem likās pilnīgs vājprāts.

2010. gadā intervijā kanādiešu raidsabiedrībai CBC dziedātāja norādīja, ka Īrijā publiska saruna par baznīcā un baznīcas pastrādātajiem pāridarījumiem sākās vairākus gadus pirms atklātām diskusijām Kanādā vai ASV. Kopš tā laika ir nācis gaismā, ka katoļu baznīca ne tikai zināja par šo globālo sistēmisko varmācību, bet arī piekopa īpašu stratēģiju: priesterus pārcēla no draudzes uz draudzi un pasargāja no izmeklēšanas, nevis atstādināja no kalpošanas draudzēs.

Vienlaikus otrā albuma satriecošo panākumu iedrošināta un skandālu vētras šaustīta, O’Konora drīz vien ierakstīja savu trešo albumu, “Am I Not Your Girl?” (1992), kurš, visiem par lielu pārsteigumu, bija kaverversiju krājums; tie pārsvarā bija klasiski bigbenda hiti, tādi kā “Why Don’t You Do Right?” un “I Want to Be Loved by You”. Albumā iekļauta arī “Don’t Cry for Me Argentina” un tās instrumentālā versija. Es gadiem ilgi lauzīju galvu par šo man neizprotamo lēmumu, līdz O’Konoras memuāros izlasīju, ka šo dziesmu Šineida dziedājusi mātei, lai viņu nomierinātu un iemidzinātu. “Am I Not Your Girl?” nav viņas labākais albums, tomēr tajā ir arī spēcīgi momenti, pirmkārt – O’Konoras versija dziesmai “Success Has Made a Failure of Our Home”, ko sarakstījis Džonijs Malinss, bet slavenu padarījusi Loreta Linna. O’Konoras balss, kam raksturīgs vibrato trūkums, neizklausās gluži dabiski uz šāda plaši plūstoša bībopa fona. Šodienas acīm raugoties, albums bija vienlaikus radoši nogaidošs planējums un glābšanas lūka, kas ļauj izsprukt no apkārtējo gaidu spiediena. “Ar to es it kā ieguvu mazliet laika,” dziedātāja saka filmā.

Albums nāca klajā septembrī; O’Konora devās publicitātes kampaņas ceļos un tika uzaicināta uzstāties “Saturday Night Live”.

No mātes mājām pēc viņas nāves es paņēmu tikai divas lietas,

viņa filmā saka.

Viena bija viņas pavārgrāmata, bet otra – pāvesta foto, kas mātei bija guļamistabā pie sienas.

Raidījumā tiešajā ēterā O’Konora ar Dāvida zvaigznes kulonu kaklā nodziedāja kaismīgu Mārlija “War” a cappella versiju, tad izvilka pāvesta attēlu, saplēsa to, raugoties tieši kamerā, un pēdīgi nometa driskas zemē, aicinādama: “Cīnieties ar īsto ienaidnieku!”

Nākamajā dienā filmētā intervijā dziedātāja par šo protesta aktu un tā sekām runāja ar mierīgu pārliecību, kaut gan vismaz daļēji tas noteikti izskaidrojams ar spēku izsīkumu. Taču reakcija bija iespaidīga. Incidents visā pasaulē iekļuva ziņu virsrakstos; diennakts ziņu kanāli no šī incidenta neatkāpās dienām ilgi; katoļi draudēja Šineidu boikotēt. Gan pati māksliniece, gan viņas mūziķu grupa un komanda saņēma nāves draudus. Vairāki sabiedrībā pazīstami vīrieši gluži nevērīgā tonī draudēja viņai ar vardarbību. Nākamās nedēļas SNL raidījuma vadītājs Džo Peši savā ievada monologā izņirgājās par O’Konoru un izteica vēlēšanos “iesist viņai pamatīgu pļauku”. Pēc dažām nedēļām SNL muzikālā viešņa Madonna, plaši pazīstama kā dziļi dievbijīga katoliete, parodēja O’Konoru, saplēšot tobrīd dzeltenajā presē un vēlajos vakara šovos plaši apspriestā dzimumnoziedznieka Džouija Batafjuko foto. Divas nedēļas pēc uzstāšanās SNL sekoja piedalīšanās Dilanam veltītā koncertā.

SNL priekšnesums uz visiem laikiem mainīja O’Konoras karjeras trajektoriju. Šineidai tika atņemts augstākā spožuma zvaigznes statuss, tomēr dziedātāja vēl joprojām bija slavenība – tādā izpratnē, ka tabloīdi jebkuru viņas dzīves aspektu atzina par gana labiem graudiem savām tenku dzirnavām. Tomēr ilgstoša pasaules mēroga zvaigznes dzīve viņai neizbēgami varētu būt izrādījusies pārāk smaga nasta. Visā filmas gaitā O’Konora gandrīz vienādiem vārdiem stāsta tiklab par bērnībā paciestajiem mātes pāridarījumiem, kā par netaisnīgo izturēšanos no mediju un kolēģu puses. Pat pavisam agrīnās intervijās mēs Šineidu redzam ar piespiestu smaidu uz lūpām izmisīgi cenšamies atsaucīgi atbildēt uz nekautrīgiem jautājumiem par viņas matiem, grūtniecību un skolas gaitām. “Daudzi saka, ka līdz ar pāvesta foto saplēšanu mana karjera nogājusi no sliedēm,” O’Konora raksta “Atmiņu druskās”.

Manā uztverē ir citādi. Es uz to raugos tā, ka mana karjera nogāja no sliedēm, kad manis ierakstītā dziesma ieņēma topos pirmās vietas, bet, saplēšot šo foto, es atgriezos uz pareizās takas. Man atkal vajadzēja pelnīt iztiku ar koncertiem. Un es esmu dzimusi, lai darītu tieši to.

Filma “Nekas nespēj līdzināties”, kas uzņemta 2021. gadā, kad O’Konorai bija 54 gadi, ceļu līdz SNL skandālam mēro stundu un 20 minūtes; dziedātājas turpmākajai karjerai ierakstu industrijā, viņas daudzajām personīgajām problēmām un filmas beigu titriem atstātas tikai trīspadsmit minūtes. Un no šiem trim elementiem pienācīgo uzmanību saņem tikai viens. Visai neapmierinoša filmas stāstījuma kulminācija ir skopie vārdi, kādos filma pastāsta par Īrijas valdības atvainošanos sievietēm, kuras savulaik nonākušas Magdalēnas veļas mazgātavās, un Īrijas referendumu par viendzimuma civilās savienības legalizāciju. Mēs redzam kadrus no Pussy Riot uzstāšanās kādā Maskavas katedrālē. Visbeidzot, tiek pieminēti gaismā nākušie fakti par plašo varmācību pret bērniem katoļu baznīcā. Acīmredzot tieši tāds ir mantojums, ko aiz sevis atstās Šineida O’Konora – kā māksliniece, kura drosmīgi iestājusies par šķietami bezcerīgiem ideāliem, ko vēsture vēlāk atzīs par patiesiem.

Filma noslēdzas ar 2020. gadā ierakstītu uzstāšanos televīzijā, dziesmu “Thank You for Hearing Me” no O’Konoras ceturtā albuma “Universal Mother”. Šineida ir hidžābā, lai gan viņas pievēršanās islāmam filmā netiek nekādā veidā pieminēta. Priekšnesuma montāžā iestarpināts uzraksts pavēsta, ka Prinsa mantinieki nav devuši atļauju jebkādā veidā izmantot filmā dziesmu “Nothing Compares 2 U”. Nākamais uzraksts ziņo, ka O’Konora turpina rakstīt un ierakstīt mūziku un “šogad klajā nāk viņas 11. studijas albums”. Seko beigu titri. Netiek piedāvāta nekāda informācija par pārējiem O’Konoras albumiem vai atlikušajiem 30 viņas dzīves gadiem. Visvairāk šajā dokumentālajā filmā pietrūkst pārdomu par pašu dziedātājas darbu kopumā un viņas māksliniecisko attīstību nomaļus no vispārējās uzmanības.

Popmūzikas topos Šineida O’Konora atgriezās 1994. gada sākumā ar dziesmu “You Made Me the Thief of Your Heart” no filmas “Tēva vārdā” skaņas pavadījuma. Vēlāk tajā pašā gadā klajā nāca “Universal Mother”. Pēc īsa ievada, kurā Džermaina Grīra runā par sieviešu vienotības radikālo potenciālu, albums sākas ar pamatīgu uzrāvienu – “Fire on Babylon”, vienu no spēcīgākajām dziesmām visā O’Konoras klāstā. Tajā ir satriecošs vokāls, smagnējs ritms un nerimtīga, pulsējoša baslīnija. Pārējais albums pārsvarā nav ne tuvu tik ugunīgs. Piemēram, “John I Love You” ir sulīgs, apskurbis valsis augstākā reģistrā, nekā O’Konorai pierasts, pilns ar stīgu un elektriskā klavihorda skaņām un trekniem kreisās rokas klavierakordiem.

Albuma klusinātais kamerstils ļauj uz ģitāru strinkšķu un orķestrisko aranžējumu fona izcelties intīmajiem un brīžiem arī neveiklajiem dziesmu tekstiem. Kritiķu domas dalījās, un dažus skarbākos pārmetumus izpelnījās tieši dziesmu vārdi. Kad tas uzrakstīts uz papīra, grūti nenovaikstīties, lasot, ka “visi bērniņi pasaulē nāk, atkal un atkal saucot Dieva vārdu”. Taču dažas dziesmas tālāk O’Konora atbalsu pilnā a cappella pavēsta: “Tu piedzimi dienā, kad apglabāja manu māti.” Gan šīs rindiņas brutālā spēka, gan iepriekšējās banalitātes avots ir viens un tas pats tiešais stils bez aiztures. Abas albuma labākās dziesmas, pirmā un pēdējā, strādā nevainojamā kontrapunktā: “Universal Mother” sākas ar niknāko O’Konoras izvirdumu un beidzas ar izjusto, plūstošo daba himnu “Thank You For Hearing Me”.

Nākamajam O’Konoras diskam, minialbumam “Gospel Oak” (1997), nav gluži tik daudz sakara ar garīgo mūziku, kā vedinātu domāt nosaukums; patiesībā tas nosaukts par godu Gospeloukai, Londonas rajonam, kurā viņa ierakstīšanas laikā sešas dienas nedēļā apmeklēja psihoterapijas seansus. Tā ir spēle, kas bieži sastopama visā O’Konoras darbībā: kad tu domā, ka viņa runā par Dievu, viņa patiesībā domā laicīgo pasauli, un, kad tu domā, ka viņa runā par laicīgo pasauli, izrādās, ka runa ir par Dievu. “Gospel Oak” ir pārsvarā akustisks albums ar pieklusinātu skanējumu, taču lēnīgā noskaņa maskē dažu labu daiļrunīgu rindu. “Es tevi mīlu, mans skarbais angli,” viņa dzied “This Is a Rebel Song”. “Tavs niknums ir kā dūre manā klēpī.” Minialbums iespaidojies no vismaz pusduča dažādu tautas mūzikas tradīciju un izmanto virkni dažādu reģionu instrumentu: īru dūdu skaņas savijas ar grieķu buzuki. Īru tautas melodijas sasaucas ar motīviem, kas raksturīgāki Vidusjūras un Tuvo Austrumu reģioniem, visspēcīgāk – dziesmā “4 My Love” ar “hipnotiski klejojošu” baslīniju un grieķu ģitāras pasāžām. “Gospel Oak” līdzproducents bija īru multiinstrumentālists Donals Lanijs; tieši viņam jāpateicas par vairāku Keitas Bušas ierakstu skanējumu, kurā īru Riverdance satiekas ar grieķu rembetiko. Viņš bija arī O’Konoras trešā bērna Šeina tēvs un vēlāk kļuva par viņas 2002. gadā ierakstītā albuma “Sean-Nós Nua” galveno līdzautoru.

Trīs gadi, kas šķir “Universal Mother” un “Gospel Oak”, bija viens no garākajiem pārtraukumiem O’Konoras karjerā, taču abi albumi ir tuvi savā garā. Tie ir Šineidas pēdējie mēģinājumi pārveidot popmūziku no iekšpuses. Tālāk O’Konoras alternatīvākie eksperimenti (“Sean-Nós Nua”, “Throw Down Your Arms”, “Theology”) iet citu ceļu nekā viņas tradicionālajā popmūzikas žanrā ierakstītie albumi.

Labākais no šiem vēlīnajiem eksperimentālajiem albumiem neapšaubāmi ir “Sean-Nós Nua” (“jaunais vecais stils”), no jauna aranžētu tradicionālo īru tautasdziesmu krājums. Sean-nós (“vecais stils”) ir atsauce uz tradicionālo, izteikti melismātisko īru dziedāšanas manieri bez instrumentāla pavadījuma; daži etnomuzikologi izteikuši pieņēmumu, ka tas varētu būt izcēlies Vidusjūras reģionā. O’Konoras jaunajā vecā stila interpretācijā balsi pavada pilns mūziķu ansamblis, un šī lasījuma spilgtums kļūst acumirklī skaidrs, tiklīdz salīdzinām viņas versijas ar citiem šo pašu dziesmu ierakstiem. Albuma spēcīgākā dziesma ir “The Moorlough Shore”, nopūtām pilna balāde par zaudētu mīlestību un nožēlu; muzikāli un emocionāli tā ir priekšgājēja tādām dziesmām kā Tima Baklija “Song to the Siren” un tradicionālā “House of the Rising Sun” (ko O’Konora arī savulaik ierakstījusi).

No popmūzikas ierakstiem spēcīgākais ir “Faith and Courage” (2000), O’Konoras pirmais pilnais oriģināldziesmu albums kopš 1994. gada un pēdējais līdz 2007. gadam, viena no neskaitāmajām atdzimšanām un jaunajiem sākumiem, kas papilnam atrodami Šineidas mūža stāstā: pēc vairāk nekā 10 gadiem Ensign paspārnē 1998. gadā viņa parakstīja kontraktu ar Atlantic Records. Albumam ir visai eklektisks producentu un līdzautoru saraksts, kurā ir tādi vārdi kā Deivs Stjuarts no Eurythmics, Braians Īno, Vaiklefs Žans, Kevins Brigss jeb She’kspeare un Eidrians Šērvuds, ar ko O’Konorai kādu laiku bija attiecības. Darbs ar vadošajiem popmūzikas producentiem bieži vien nozīmē, ka tādi “nestandarta” mākslinieki kā Šineida O’Konora spiesti nogludināt savu īpatnējo spurainumu, ko uzaudzējuši, strādājot vienatnē. “Dancing Lessons”, kopdarbs ar Vaiklefu Žanu, atstāj vienaldzīgu, un dažas no Stjuarta producētajām dziesmām izklausās novecojušas pat pēc 2000. gada kritērijiem. Bet veiksmīgākais sadarbības rezultāts ir lieliskā O’Konoras kaverversija skotu new wave grupas The Bluebells ģitārista Roberta Hodžinsa dziesmai “Hold Back the Night”, kurā Stjuarta 80. gadu producēšanas stils izklausās nevis vecmodīgi, bet autentiski.

“Ja kāds patiesi vēlas mani iepazīt,” Šineida rakstīja, “vislabāk to var izdarīt caur manām dziesmām.” O’Konoras ierakstu kataloga diapazons un daudzveidība vislabāk atklājas divās viņas dziesmu izlasēs – raritāšu krājumā “She Who Dwells in the Secret Place of the Most High Shall Abide Under the Shadow of the Almighty” (2003) un “Collaborations” (2005), kur apkopotas sadarbībā tapušas dziesmas un dueti. Taču visskaidrākie Šineidas O’Konoras muzikālo principu apliecinājumi ir un paliek viņas albumi.

Atceros, kā 2000. gadā, kad Torija Eimosa paziņoja par sava pirmā bērna piedzimšanu, apmeklēju viņas mūzikas cienītāju interneta forumus. Vairums fanu vienkārši priecājās viņai līdzi. Taču visai skaļa un vērā ņemama forumu dalībnieku frakcija drūmi spriedelēja par to, kā laime personīgajā dzīvē varētu iespaidot dziedātājas un dziesmu autores radošo darbu. Eimosa savulaik kļuva slavena ar divu pirmo albumu grēksūdzes stilu, ar dziesmām, kuru saturā pēdas bija atstājusi stingrā un dievbijīgā audzināšana sludinātāja ģimenē, jaunībā piedzīvotā izvarošana un tās psiholoģiskās sekas. Viņas trešais albums runāja par izjukušām ilgstošām attiecībām. Ceturtais bija par spontāno abortu, pēc kura Eimosa apprecējās ar nedzimušā bērna tēvu. Bet tagad, kad viņai bija gan laimīga laulība, gan bērns, kur gan viņa ņems ciešanas, no kurām radīt labu mūziku?

Kad runa ir par tādām māksliniecēm kā Eimosa un O’Konora, kuru mūzika tik nepārprotami sakņojas biogrāfiskās sāpēs, kritiķi un fani bieži vien izdara uz viņām šādu nepatīkamu spiedienu, prasot, lai viņas savas mūzikas vārdā turpina ciest. Ne viens vien brīdis O’Konoras biogrāfijā – albums ar džeza standartu kaverversijām, atkārtotie un neizbēgami atsauktie paziņojumi par aiziešanu no mūzikas vispār, atteikšanos no darba ierakstu studijā vai koncertturnejām – liecina, ka viņa jutusi vēlēšanos izrauties no šī apburtā loka.

Kāda gan būtu bijusi jēga rakstīt un braukāt pa pasauli, kliedzot mikrofonos par Troju, ja vēlāk nebūtu pienākusi tāda diena, kad tas man vairs nebija vajadzīgs,

viņa konstatē filmā “Nekas nespēj līdzināties”.

Manu albumu kopums atspoguļo dziedināšanās ceļu, ko esmu nogājusi,

Šineida raksta “Atmiņu druskās”.

Kad biju jaunāka, manas dziesmas nāca no sāpēm, jo man vajadzēja pateikt to, kas nospieda sirdi.

O’Konoras priekšpēdējais albums “How About I Be Me (and You Be You)?” (2012)

iezīmēja pagrieziena punktu, kas sākās, man šķiet, ar “Sean-Nós Nua”, “Throw Down Your Arms” un “Theology”; tie bija pakāpieni uz vietu, kur manā dzīvē vairs nebija tik daudz visādu šausmīgu sūdu, par ko būtu jāizkrata sirds.

Šis ceļš kulmināciju sasniedza Šineidas pēdējā albumā “I’m Not Bossy, I’m the Boss” (2014), par kuru viņa rakstīja: “Es to gandrīz uzskatu par savu pirmo albumu.”

O’Konoras karjeras otrajā pusē viņas prieks – un viņas dienišķā maize – bija koncerti.

Trīsdesmit piecus gadus esmu uzturējusi savus četrus bērnus. Es mūs visus uzturēju, uzstājoties dzīvajos koncertos, un esmu kļuvusi, ja drīkstu tā par sevi teikt, par ļoti labu koncertmākslinieci.

Viņas vēlīnās koncertturnejas ļoti labi uzņēma gan kritiķi, gan fani. “Vairāk par visu pasaulē es mīlu dziedāt uz skatuves,” Šineida vēlāk piemetina, “ja neskaita manus bērnus, protams.”

“Atmiņu druskas” piedāvā ievērojami vairāk detaļu par dziedātājas vēlāko gadu dzīvi un darbu nekā “Nekas nespēj līdzināties”, taču 206 no grāmatas 283 lappusēm tik un tā runā par ceļu līdz zināmajam SNL priekšnesumam. O’Konora memuāros paskaidro, ka brīdī, kad grāmata nonākusi līdz 1992. gadam, viņa piedzīvojusi ar to nesaistītu nervu sabrukumu un ilgu laiku pavadījusi slimnīcā vai aprūpē, bet pie rakstīšanas varējusi atgriezties tikai vēlāk. Pa šo laiku no viņas atmiņas pazuduši ievērojami strēķi. Šis un tas no vēlāko gadu notikumiem ir saraustītā veidā publiski fiksēts. Zināms, ka bijušas garīgās veselības problēmas, paškaitēšanas mēģinājumi un atkārtota ārstēšanās psihiatriskajās iestādēs, tajā skaitā viena epizode, kam sekoja piedalīšanās kliedzoši ekspluatatoriskā sarunu šova “Dr. Phil” raidījumā.

Šie incidenti tikai vēl vairāk iedrošināja to kārīgi nicīgo toni, kādā mediji par Šineidu O’Konoru runāja līdz pat viņas nāvei. 2022. gada janvārī 17 gadu vecumā nomira viņas dēls Šeins. Šis zaudējums netiek pieminēts dokumentālajā filmā, kas iznāca uz ekrāniem tā gada rudenī. “Atmiņu drusku” pēcvārds ir Šineidas vēstule tēvam, kurā viņa saka, ka piedod vecākiem, noņemot no viņiem vainu “par [meitas] uzvedību vai garīgās veselības traucējumiem”. “Visi mūziķi ar patiesu Dieva dotu aicinājumu ir trakie,” viņa tēvam raksta. “Pretējā gadījumā viņi būtu uzpūtīgi maitasgabali.”

Nepagurusi savos meklējumos un līdz galam uzticīga savam arodam, Šineida O’Konora bija māksliniece un mūziķe ar daudziem talantiem, taču viņas lielākā dāvana bija balss. Dziedātājas vokālās virāžas, reizē kvēlas un sērpilnas, bieži skan tā, it kā viņa kaut ko izsauktu no senām laika dzīlēm; viņas katarses pilnās atzīšanās ir arī aicinājums uz lūgšanu. Tās pauž tādu kaismi un patiesumu, ka pat banālākie brīži izskan kā patiesa atklāsme, veselas reverberāciju katedrāles iejozta, bieži – blīvu, korisku harmoniju balstīta. Pasaulē nav tāda skaistuma, kas būtu O’Konoras izciesto sāpju vērts, taču mums ir ko mācīties no tās pašcieņas un dzelzs gribas, kas ir pamatā viņas spējai no šīm sāpēm noaust neizsakāmi skaistu skaņu. “Atmiņu druskās” viņa raksta:

[Islāmā] daži tic, ka debesīs vienmēr ir nakts. Es ceru, ka tā ir. Un ceru, ka, ja debesis tiešām ir, es esmu cienīga tajās nonākt (ja cilvēkam vispār iespējams nebūt tā cienīgam). Man ir grūti noticēt, ka Dievs varētu būt nežēlīgs. Taču, ja nu gadījumā es būtu pelnījusi ko citu, ceru, ka tas, ka esmu dziedājusi, atsvērs manus grēkus.

The New York Review of Books, 2023. gada 5. augustā