Manas rozā līnijas

1. Reiz sensenos laikos Kalngalē nedēļas nogalē ar japāņu ozola mietu rokā un brašiem biedriem kopā es mācījos rozā līnijas. Mēs drasējām pa mežu, izpildīdami briesmīgas, sinhronas samuraju kustības, un dažas reizes gadījās, ka tur ieklīda sēņotājs un bēga no mums slimāk nekā no vilka. Mēs bijām iemīdījuši platu taku, daudzsološu un bezgalīgu kā Route 66, un samurojām šurpu turpu, apdrošinādami sevi ar parastam mirstīgajam neaizsniedzamām kustībām, tām, kas ved uz Šaoliņu. Daži pameta darbu bankā, lai nakšņotu vienatnē teltī tur Kalngalē, jūras malā, ar savu vientuļo ozola mietu, un tur es iemācījos mazo rozā līniju – cīnīties garā un likt uz spēles sevi, ne kādu citu.

2. Es ietinos rozā līnijās un jūtos nenormāli labi. Apkārt trako sarkanās līnijas, laizās liesmu mēles, sprakšķ degošs skapis, griesti jau aizķerti, melni un dūmo, bet man te midziņa no rozā dzijas, līnijas vijas, es tak nevaru nodzēst liesmas, tās vēl ir tālu, o, vesels metrs, rociņas jau silst, matiņi jau svilst, bet nē, nē, nē, paliksim mēs tepat pagultē, puskoka pusmīlas pus-uzticības līnijas taču noteikti glābs, un tas, kas nupat sagruva, taču nevar būt manas mājas jumts.

3. Man mīļa draudzene reiz atrakstīja: redzi, kā raksta Patriks Vaits. Viņš saka: to izdarīji tu, nē, ne es, tu, tu.

Rozā līnijas glābj tikai ilūzijās. Raksti nost no sevis, bet aiz caurspīdīgā vārdu dušas aizkara vienmēr stāvēsi pliks.

4. Sarkani ziedi mutes vietā, sarkana dzelme mutes vietā, sarkana līnija mutes vietā, rozā līnija mutes vietā, pelēka līnija mutes vietā, gaistoša līnija mutes vietā, trūdu līnija mutes vietā, būtu derējis palikt pie rozā.

5. Nav jau galvā tādu sarkano līniju. Ir rozā.

Šūpojies kā lapa vējā vai kā haotisks bērns koka dēļa šūpolēs bez pārinieka, un rozā līnija ir te augstāk – te zemāk, te augstāk – te zemāk. Kā Vīnes pilsēta no velna rata Prāterī, tepat lejā smaržo pēc karija desiņām, tur tālē saredzama visa Hābsburgu godība no Sisī zirgu staļļiem līdz Braunavai.

Lidojot gaisos, rozā robeža tēlo maigumu un elastību, līdz pēkšņi, kā zibens, parādās sarkanā un aptur tevi uz visiem laikiem.

Pielīksti un bēdz vai cīnies kā vīrs, rozā krāsā vairs nebūs nekas.

6. Mazā rozā līnija iezīmējas kā rīta blāzma starp mīlu un risku. Tu sēdi pustumsā pie datora un gudro adekvātus vārdus, bet mīļotais kaķis Rosso, kura vārdam vien jau vajadzētu radīt modras bažas, ir klusu apgāzis papīrgrozu tev ceļā, kad tu sataisies kur iet. Un tu aizķeries un gandrīz krīti ar saviem mazkalcija kauliem, un tad nikni nodomā: tā jūs stāvētu ar kaķi pie bedres un dziedātu skumji un ņaudoši.

7. Sākumā tu pat neievēro, ka sastāvi no mazām rozā līnijām. Tās aug līdz ar tevi, iekrāsojas te zilas, te zaļas, te sarkanas, reizēm saplok, tad atkal vairs ne, apsola, ka vairs nekad, un tu pat nedomā tām draudēt, ka būs slikti, ja tās nesaņemsies; nē, tu vienkārši sērīgi noskaties.

8. Varbūt viss ekvilibristikas noslēpums ir balansēt uz rozā līnijas, ar rozā baloniem rokās gluži kā bērnu ballītē, un mākslīgi audzēt sevī prieku.

9. Rozā līniju tīkls ir profesijas novīts un nomargots drošinātājs, tas ļauj tūlīt neaizskriet debesīs vai neiekrist grāvī. Turēsimies līdzsvarā un piesiesimies tekstiem.

Var jau būt, ka tur darbs psihologiem, nevis kādiem tulkotājiem, tomēr pēdējā laikā man šķiet, ka latviešiem ir gauži sarežģītas attiecības ar nāvi. Vārds jeb apzīmējums “līķis” acīmredzot ir drausmīgi politnekorekts, how dare you, jo līķi tagad tiek dēvēti par “nedzīviem ķermeņiem”. Nupat ziņās stāsta par “mirušu mežacūku”, visi radi stāv cūkai bērēs apkārt, kaza kāpj debesīs Dievam sūdzēt, bet vispār, dārgie moderatori, tā ir beigta cūka, nevis mirusi un atstājusi testamentu. Tajās pašās ziņās stāsta par vilku nokostām aitām un pēkšņi tiek pieminētas “noslepkavotās aitas”. Nē, tās ir nokostas aitas, jo dzīvnieku pasaulē slepkavību nepazīst. Zirneklis noslepkavoja mušu. Neģēlis.

Bet cilvēku pasaulē, o, tur gan plosās uz nebēdu, tur notiek karš, un kaujaslaukā ir nevis mirušie, bet gan kritušie vai bojāgājušie.

Tādas tās pagaidām drošās rozā cakas.

10. Rozā līnijas ir tās maigi mātišķās, iejūtīgi tēvišķās, apaļas un omulīgas kā uo, iztēles radītas kā paradīze, tavs personiskais kategoriskais imperatīvs, tavs štābiņš zvērīgos džungļos, kur visapkārt dzird šķiļamies tropiskās ķirzakas, tomēr reizē tavas līnijas ir nepielūdzamas: nejauši vari kaut kur aizmaldīties, un nav vairs rozā līnijas, tev iebliež ar sarkanu pa pieri.

11. Pat pārkāpis pār rozā līniju aiz ziņkārības un uz brītiņu, tu vairs netiksi atpakaļ, jo līnijas krāsa tev ir tikai rēgojusies.