Mana politika

Šitie PAMPUĻI jau ne pirmo dienu gan politikā, gan valsts pārvaldes iestādēs – absolūtā tumsa un bezcerība.

No komentāra politiskā diskusijā Facebook.com. Autors nezināms

Latvijas vēsturē ir bijuši divi svarīgi Saeimas sasaukumi: 6. Saeima, kur cilvēku, vārdā Jānis, skaita ziņā bija vairāk nekā visu sieviešu kopā, un 8. Saeima, kurā vairs nebija pat viena Jāņa uz divām sievietēm (skat. 1. att.). Tomēr nevar neievērot, ka Jāņu skaits¹ Saeimā jau kopš 5. sasaukuma laikiem² nekad nav nokrities zem 10. Par 14. Saeimas vēlēšanu rezultātiem nevajag satraukties. Pastāv iespēja, ka Jāņu skaits stabilizēsies, kad tiks izveidota valdība un ne-Jāņi aizies par ministriem: gan no Jaunās Vienotības, gan no Nacionālās apvienības Saeimai četru gadu laikā no katras var pievienoties trīs Jāņi ar mīksto mandātu. Taču apstāklis, ka uz vienu Jāni nekad vairs nebūs tikai divas sievietes, šķiet, ir uz palikšanu.

1. attēls. Jāņu skaits LR Saeimā kopš 1993. gada³. Autores veidots.

* Grafikā norādīts Saeimā ievēlēto deputātu skaits. Četru gadu laikā tas var mainīties, ievēlētajiem deputātiem ieņemot ministru amatus, kļūstot par pašvaldību vai Eiroparlamenta deputātiem, atsakoties no deputāta mandāta, zaudējot deputāta mandātu vai nomirstot. Arī dzimuma un Jāņu attiecība var mainīties iepriekš nosaukto iemeslu dēļ, kā arī gadījumā, ja kāds deputāts un/vai Jānis mainīs dzimumu.

Neviens nekad nevarēs apšaubīt, ka Jāņu pārstāvniecība politikā ir bijusi un vēl arvien ir ļoti nozīmīga. Arī man personīgi tieši Jāņi ir bijuši durvju pavērēji uz politisko skatuvi.

Pirmais Jānis uzrunāja mani Ziemassvētkos.

– Meitenes! – viņš teica uzreiz pēc tam, kad bija nosaucis savu vārdu: Jānis. – Jūs divas, es viens, nebūtu rīt jāstrādā, varētu paņemt numuriņu un papriecāties.

Pārējie četri cilvēki, kas sēdēja ar mums pie galdiņa, tikai nosauca savu vārdu un neko nepiedāvāja.

Tāda bija mana iepazīšanās ar politiku tobrīd vēl centriski reģionālas partijas Ziemassvētku ballē, kur mani un manu tagad jau sievu iepazīstināja ar politiķiem, arī ar pašvaldības vadītāju Jāni.

Ak, kā man gribētos tagad zināt, ko Jānis būtu darījis, ja mēs tiešām būtu devušies uz to numuriņu. Iztēlojos (un iztēle man mēdz nekļūdīties), kā Jānis īsti nezinātu, ko tālāk iesākt. Tad mums būtu no savas puses jādara viss iespējamais, lai Jānim rastos iespaids, ka viņš pats visu prot un pats visu dara. Un beigās, kuras iztēlojos kā tikai viņa beigšanu, Jānis smaidītu un teiktu, ka re, cik labi, ka viņš tā izdomāja, ka mums trijiem kopā būs labi.

Man gribētos, lai politikā ir vairāk tādu cilvēku kā šis Jānis – tādu, kuri izdomā, kā lai visiem kopā ir labi. Tikai tagad sapratu, ka Jānis to darīja manā iztēlē. Diemžēl neatceros, no kuras pašvaldības viņš bija, un kopš tā laika jau ir notikušas reģionālās reformas. Bet iespējams, ka tajā novadā visiem kopā tiešām ir labi. Vajadzēja iet uz to numuriņu. Bija kļūda šo iespēju neizmantot. Katrs potenciāls seksuāls akts jāuztver ļoti atbildīgi. Gan kā sociāls, gan – šajā gadījumā – politisks darbs. Nekad nevar zināt, kādā dzīves posmā atrodas tavs potenciālais gultas partneris un kā tu viņam vari palīdzēt. Lūk, kādas ir sekas, ja manu galveno dzīves principu – nehalturēt virtuvē un gultā – ievēro tikai iztēlē. Vēlāk – īstenībā, nevis iztēlē – mēs pēc furšeta ar Jāni dejojām “Skrien zīlīte gar loga rūti”⁴ vai “Lai krodziņš beidzot vieno kopā mūs”⁵, diemžēl neatceros precīzi, jo politiskā atmiņa cilvēkam ir ļoti īsa.

Otrais Jānis uzrunāja mani vatsapā.

– Tev tagad būtu mirklītis? – rakstīja Jānis. – Ja vien nedzer kapiju⁶, tad tu varētu man palīdzēt. – Šis Jānis bija pabijis politiķis, kurš tagad strādāja valstiskas nozīmes naftas kompānijā. Es ar viņu iepazinos Otrā pusē⁷, jo viņš mani tur aicināja palēkāt pa peļķēm.

– Kafiju nedzeru, bet varu palīdzēt, – biju atsaucīga.

– Tu taču angliski proti?

– Nedaudz protu.

– Ar to pietiks. Man vajadzētu, lai tu uzraksti sludinājumu angliski. Man jāpārdod mazlietots naftas sūknis arābiem.

Es pirms tam nekad nebiju rakstījusi sludinājumus angliski, nedz arī tirgojusi naftas sūkņus arābiem. Šos nelielos ierobežojumus savās prasmēs minēju arī Jānim. Taču viņu tas neatturēja, un naftas sūkņa tehniskās specifikācijas uzreiz tika atsūtītas no e-pasta adreses, kuras sastāvā bija vārdiņš “jancis” un kaut kāda ciparu kombinācija. Kad specifikācija tika iztulkota, Jānis pakonsultējās arī par cenu. Personīgi man tā likās par zemu tādai nozīmīgai ierīcei kā naftas sūknis un tādai auditorijai kā arābi. Jānis teica, ja jau es gribot, tad viņš piemetīšot kādus piecus tūkstošus klāt.

Tad Jānis pazuda. Bet pēc desmit dienām atkal uzpeldēja vatsapā ar ziņu, ka mums jāiet dzert aliņu vai kapiju, ko vien es vēlēšos, jo naftas sūknis esot pārdots. Neviltotā pateicībā es tiku pie četriem aliem un piedāvājuma pavadīt nakti viesnīcā, kurā zem palagiem klāj plēvi.

Trešais politiķis, vārdā Jānis, pie mani vērsās Jāņos.

– Tev jākļūst par žurnālisti, – tā man Jāņu⁸ priekšvakarā teica šis tagad svarīgais politiķis.

Man toreiz bija tikai piecpadsmit, un es nezināju, ko ar savu dzīvi iesākt.

– Nāc, es tev pastāstīšu, kas jādara, lai par tādu kļūtu, – viņš mani aicināja manu vecvecāku istabā, kur pats atgāzās dīvāniņā, bet es apsēdos uz krēsla. Neatceros, ko viņš man stāstīja, bet par žurnālisti es nekļuvu. Toties mans ieguvums no šīs sarunas ir joprojām aktuāla vēlme kļūt par ekspertu, kas, atgāzies dīvāniņā un izslējis puncīti, stāsta citiem savu redzējumu.

Sieviešu politikā uzradīsies arvien vairāk. Bet tikpat būtiski ir apzināties, ka valsts pārvaldes jomā ir arī kaut kas stabils, ka nemainīgi augsts daudzums Jāņu saņem tautas mandātu strādāt valsts un cilvēku labā, tādējādi nodrošinot politikā tik nozīmīgo savstarpējās paļāvības principu. Jo vai tad mēs gribam būt kā tie PAMPUĻI tumsā un bezcerībā? Es negribu.