Mana bērnība sektā

Mūsu noslēgtajā komūnā mums, bērniem, mācīja, ka tuvojas pasaules gals, bet manas pasaules gals pienāca, kad man lika doties prom.

“No kurienes tu esi?” Vairumam tas ir parasts iepazīšanās jautājums, bet man tas ir ārkārtīgi sarežģīts un liek vai nu melot, vai izskaistināt faktus, jo īstā atbilde ir aptuveni šāda: “Es uzaugu Kanzasā, Losandželosā, Sanfrancisko, Ņujorkā, Bostonā un Martasvinjardā, bieži ceļoju piecu automobiļu karavānā pāri visai valstij no vienas vietas uz nākamo. Manā dzīves realitātē ietilpa LSD, valdības siers un pārbūvēts skolēnu autobuss ar abos sānos uzkrāsotiem vārdiem “Uz Veneru, lai lūst vai plīst”.” Un tam, lai gan tā ir tīra patiesība, ir grūti noticēt. Tas vairāk izklausās pēc vēlēšanās pievērst sev uzmanību, tāpēc parasti saku tikai: “No Ņujorkas pavalsts ziemeļiem.”
Precizēšu. Es piedzimu 1968. gadā 100 pieaugušo un 60 bērnu ģimenē un viņu vidū pavadīju dzīves pirmos 11 gadus. Tā dēvētā Laimana ģimene pati sevi sauca par “kopienām” – daudzskaitlī. Tā bija no ārpasaules noslēgta esība. Man nebija nekādas saskares ar personām ārpus Ģimenes; visu manu pasauli apdzīvoja ļaudis, ko biju pazinusi no sākta gala. Mani mācīja mājās, un es netiku vesta pie ārsta. (Profesionālus mediķus izsauca tikai ārkārtas gadījumos: nocirsti pirksti, kad mēs, bērni, skaldījām malku, vai ar karstu ūdeni applaucēti augumiņi sorgo ražas novākšanas laikā.)
Tāpat mani audzināja ticībā, ka galu galā mēs dzīvosim uz Veneras. Kad man bija mazliet pāri divdesmit, vairākus gadus pēc tam, kad jau biju atstājusi Ģimeni, kāda sieviete, uzklausījusi manu stāstu par bērnību, teica: “Izklausās nevis pēc komūnas, bet pēc sektas.” Es joprojām vairos no šī vārda un gatavajiem aizspriedumiem, kas nāk tam līdzi. Kāda ir atšķirība starp komūnu un sektu? Lūk, viena: sekta nekad sevi nesauc par sektu. Šo vārdu izgudrojuši ļaudis, kas nav sektās, lai apzīmētu un klasificētu grupas, kuras uzskata par ekstrēmām vai bīstamām, tāpēc tas šķiet nosodošs, vīzdegunīgs un šaurs. Tas man liek aizstāvēt savu audzināšanu. Jūs nezināt, kā tas bija.
Ar laiku man tomēr nācās pārdomāt dažas neapstrīdamas patiesības. Es uzaugu harismātiskā, komplicētā vadoņa Mela Laimana valdīšanas laikā, kurš nepārtraukti izdeva jaunus dzīves noteikumus. Tiesa, Laimans nekad nav licis saviem sekotājiem kādu nogalināt, kā izdarīja Čārlzs Mansons, bet, ja viņš būtu licis, esmu diezgan droša, ka viņi būtu paklausījuši. 1973. gadā trīs Laimana ģimenes locekļi mēģināja aplaupīt banku; viens tika nogalināts, bet abi pārējie nonāca cietumā. Mels Laimans ir arī sarakstījis grāmatu ar nosaukumu “Pasaules glābēja autobiogrāfija”.

Parastākos apstākļos uzaugušiem ļaudīm mana bērnība šķiet eksotiska, skandaloza un aizraujoša. Sektas ir aizraujošas, taču Mansona un Laimana ģimenēm bija kas kopīgs – ikdienas dzīves banalitāte šajās noslēgtajās pasaulēs. Ja dzīvo lielā ļaužu grupā, vienmēr ir trauki, kas jāmazgā, un kaudzēm veļas, kas jāizžauj. Plāni ceļojumam uz Veneru tika kalti uz šo sīko ikdienas mājas darbu fona. Kā es mēdzu teikt, stāstot ļaudīm par savu pagātni: “Tā nebija tikai skābe un orģijas.” (Pieaugušie lietoja skābi kā līdzekli garīgai izaugsmei. Orģiju, cik man zināms, nebija.) Bet es ne vienmēr saku, ka arī man bija laimīga bērnība vai vismaz kaut kas no tās. Mēs, Ģimenes bērni, gandrīz katru dienu kopā dziedājām, novācot zemenes vai kukurūzu, – Vudija Gatrija dziesmas vai tautasdziesmas, piemēram, “Lejā ielejā”. Mēs lasījām mežā lāčpurnus. Makšķerēšana bija liela lieta, un katru reizi, kad kāds pieaugušais noķēra lufaru vai asari, es vienu zvīņu ielīmēju savā dienasgrāmatā. Mums bija suņi, kazas, govis, vistas, Šetlendas ponijs, vārdā Stārdasts, un korella, vārdā Čārlzs. Lielākie bērni pirms gulētiešanas lasīja priekšā mazākajiem – “Nārnijas hroniku”, “Laika plaisu” –, un mēs aizmigām cits uz cita trīs vai četri vienā gultā.
Tiem bērniem, kuri citu dzīvi nemaz nepazina, ikdienišķa bija pat mistika. Piemēram, mēs regulāri lietojām Vīdžas dēli. Plaukti bija pilni ar piezīmju burtnīcām, kur pierakstītas pieaugušo sarunas ar dažādiem gariem. Mēs, bērni, drīkstējām sarunāties tikai ar vienu garu – Fēdru –, un dažkārt pēc vakariņām mēs sapulcējāmies ap dēli, lai viņu izsauktu. Vīdžas dēlis bija roku darbs, tā tekstūra bija skaisti nopulēta, rādītājs klāts ar violetu samtu. Jautājumus drīkstēja uzdot tikai lielākie bērni, un mūsu acis bija piekaltas rādītājam, kad tas slīdēja pa dēļa gludo virsmu, uzņemot ātrumu. Klusa filca švīkstoņa pa koku bija vienīgā skaņa, jo mēs bijām aizturējuši elpu, gaidot atbildes. Kādu vakaru viens no jautājumiem bija: “Kas Gvineverei jāiemācās?” Sekoja atbilde, ka es esmu maza sliņķe. Pēc tam es nedēļām tīrīju visus pelnutraukus dzīvojamā kompleksā, nokaunējusies, bet arī slepeni sajūsmināta, ka Fēdra zina par tādu mani.
Tāpēc nav brīnums, ka 1979. gadā, kad man lika atstāt Ģimeni, es, asarām plūstot pār vaigiem, lūdzos, lai man ļauj palikt. Tovakar, 25. augustā, es ierakstīju dienasgrāmatā: “Esmu pagalam apjukusi un satriekta. Man trūkst vārdu… Es nevaru dzīvot prom no visa, ko mīlu. Es šovakar nevaru aizmigt… Bet es zvēru pie DIEVA, ka atgriezīšos un būšu tāda pati. Es cīnīšos ar pasauli un atgriezīšos savā vietā.” Vēl tagad man ir grūti rakstīt par Laimana ģimeni. Ir pagājuši četri gadu desmiti, kopš es lūdzos, lai man ļauj palikt, un man joprojām nav vienalga, ko viņi domā.

Mana māte Laimana ģimenei pievienojās, kad viņai bija 19 gadu un viņa gaidīja mani. Bērni un viņu bioloģiskie vecāki Ģimenē parasti tika šķirti agri, un es nebiju izņēmums. Mēs ar māti reti dzīvojām vienā kompleksā, un es viņu necik labi nepazinu. Tajā pēcpusdienā, kad viņa 30 gadu vecumā izzagās no Ģimenes mājas Manhatanā, zinādama, ka nekad nevarēs atgriezties, es atrados Ģimenes fermā Kanzasā.
Katrā kompleksā bija māja bērniem un māja pieaugušajiem, ko mēs saucām par Lielo māju. Tovakar es vakariņoju bērnu mājā, kur mēs, veseli 30, haotiskā jezgā ēdām un smējāmies; pie kārtības mūs mēģināja turēt tikai dažas sievietes. Mēs bijām aizrāvušies ar lugas sacerēšanu. Tā bija par vīru, kam bija vara darīt pasaulei galu ar milzu pogu, un vēsturiskas personas nāca un gāja, cenzdamās viņu pierunāt vai nu nospiest pogu, vai ļaut pasaulei turpināties. Man bija iedalīta Eleanoras Rouzeveltas loma. Mēs dzirdējām iedūcamies namruni, ko izmantoja saziņai starp mājām. Tad viena sieviete pienāca pie galda un teica man:
– Tevi sauc uz Lielo māju.
Visi apklusa. Nodomāju, ka nu būs nepatikšanas, lai gan biju diezgan droša, ka neesmu izdarījusi neko sliktu. Protams, mēs bijām pieraduši pie nepatikšanām bez noteikta iemesla: mani reiz sodīja par skatīšanos uz kādu “ar skorpiona dvēseli acīs”.
Es izgāju vasarīgajā vakara gaisā un sāku garo ceļu kalnup, klausīdamās circeņos un sienāžos un bažīgi raustīdama bizes. Es gribēju būt viena klusumā un pakavēties uz gludajām slānekļa plāksnēm zālē. Bet man nebija dūšas iet lēni.
Kad iegāju Lielajā mājā, pieaugušie bija nopietnāki nekā parasti.
– Ej, parunā ar Džimiju, – kāds teica. – Viņš ir augšstāvā.
Es mazliet atspringu. Džimijs bija vismazāk biedējošs no visiem pieaugušajiem vīriešiem: viņš man iemācīja spēlēt bandžo un kopā ar mums dziedāja bērnu dziesmas, par ko mēs smējāmies.
Kad Džimijs pateica, ka mana māte aizgājusi no Ģimenes, es vispirms jutu atvieglojumu. Tātad nogrēkojusies nebiju. Es nobijos, kas notiks ar māti, un apraudājos. Bet Džimijam bija vēl kas sakāms, un tas bija daudz briesmīgāk: man ir jādodas pie mātes, lai kur viņa būtu.
Es biju satriekta. Viņš mani apskāva.
– Kāpēc? – es jautāju.
– Katram šejienes bērnam vismaz viens no vecākiem ir kopienās, bet tava tēva te nav, – viņš mierinošā balsī sacīja. Es nesāku strīdēties, tikai lūdzos un šņukstēju.
Ir grūti aprakstīt šoku, ko pārdzīvo izdzītais. Es biju audzināta pārliecībā, ka pasaules ļaudīm – tas ir, visiem, izņemot mūs, – nav dvēseles. Pārāk cieša saskare ar viņiem var beigties ar to, ka arī tava dvēsele tiek izsūkta. Man nebija ne mazākās vēlēšanās to izmēģināt.
Tomēr nākamajā rītā mani aizveda uz lidostu un vienu pašu iesēdināja lidmašīnā uz Bostonu. Tur es devos uz Ģimenes kompleksu Forthilā, Roksberi centrā, lai paņemtu četrus gadus veco māsu Annalī – manas mātes otro bērnu –, kuras tēvs bija nomiris pirms trim gadiem. Es atkal lūdzos, lai man ļauj palikt kopienās, taču bez panākumiem. Nākamajā dienā mūs aizveda uz vecāsmātes māju Ņūdžersijas mazpilsētā, kur es satiku māti sēžam uz lieveņa.
– Es zināju, ka viņi man atsūtīs Annalī, – viņa sacīja, apkampjot māsu. – Bet nebiju domājusi vēl kādreiz satikt tevi.
Es skatījos debesīs, kur pašlaik parādījās varavīksne.
– Redzi? – māte sacīja. – Viss būs labi.
Es nespēju iztēloties, ka tā būs. Ne te, starp pasaules ļaudīm. Māti es uzskatīju par nodevēju, kas izpostījusi manu dzīvi, un jutos pavisam viena. Turpmākās nedēļas es katru vakaru raudāju, līdz aizmigu. Es raudāju ne tāpēc, ka viņa nepārprotami bija aizbēgusi ar domu, ka mani nekad vairs neredzēs: galu galā, es biju tieši tikpat gatava dzīvot bez viņas. Raudāju tāpēc, ka gribēju atgriezties. Es viņai to teicu katru vakaru, un viņa atbildēja: “Pagaidi vēl dažas nedēļas.” Es raudāju tāpēc, ka viņa bija šķērslis starp mani un atgriešanos mājās.
Tad nāca nākamā robeža – skola. Biju noraizējusies (jo, jūs jau zināt, dvēsele), bet arī ieinteresēta. Biju pieradusi, ka apkārt ir desmitiem mana vecuma bērnu, bet tagad divus mēnešus vecāsmātes mājā jutos kā iesprostota. Biju noilgojusies pēc cilvēkiem. Man mugurā bija zaļas velūra kļošenes un blūze ar lieliem, violetiem ziediem – šos abus vērtīgos apģērba gabalus es pati biju uzšuvusi. Mati man sniedzās līdz dibenam, un es tos sukāju, līdz tie mirdzēja.
Bija mācību gada vidus, un, kamēr māte runāja ar pārzini, es redzēju, ka ap kabineta logu drūzmējas meitenes, kas cenšas mani apskatīt.
– Uz kurieni jāsūta skolas dokumentu pieprasījums? – pārzinis vaicāja.
– Ak, tā skola nodega, – māte sausi atbildēja. Tie bija pirmie no daudzajiem meliem, kas mums bija jāsaka, lai mēs šķistu normālas. Drīz vien es iemācījos teikt, ka esmu no Bostonas.
Skola bija kā mīnu lauks. Kad mani iepazīstināja ar manu sestās klases skolotāju Vinteres kundzi, garām aizjoņoja meitene, kliegdama: “Kāmis ir zikurātā, kāmis ir zikurātā!” Mani uzreiz pārņēma izmisums: vai es jelkad sapratīšu šo pasauli?
Izrādījās, ka telpā bija zikurāta modelis – tieši tik liels, lai ieinteresētu klases mīluli. Jutu atvieglojumu, ka šai mazajai mīklai ir tik viegls atminējums. Tomēr klasesbiedri juta, ka esmu svešiniece svešā zemē.
– Tu izskaties pēc Loras Ingalsas no “Namiņa prērijā”, – kāda meitene teica. Manas pašas šūtās drēbes un garie, taisnie mati izcēlās firmas džinsu un Faras Fosetas stila matu griezumu vidū. Es uzzināju, ka mani nepadarīs populāru lielīšanās ar bandžo spēli un sajūsma par Glennu Milleru. Es iemācījos izlikties, ka saprotu visas atsauces uz “Breidiju ģimenīti”. (Es nebiju redzējusi nevienu modernu televīzijas raidījumu.) Galvenais, es apguvu mācību par acu saskarsmi. “Tu nedrīksti tā blenzt uz cilvēkiem,” kāda meitene laipnības uzplūdā pačukstēja. Tā kā līdz šim nebiju satikusi nevienu, kas mani nepazīst kopš dzimšanas, es nebiju aptvērusi, ka par dažām sekundēm ilgāka tieša acu saskarsme kādam var likties ļoti dīvaina.

Kad pēc vairākiem gadiem apmeklēju Laimana ģimenes kompleksu Martasvinjardā, es ievēroju, ka visi, ar kuriem biju kopā uzaugusi, vienmēr skatās cits citam acīs. Tur tas atkal šķita pilnīgi normāli.
Tobrīd man bija 18 gadi. Ārpasaulē biju pavadījusi sešus gadus. Vidusskolā biju sekmīgi izdzēsusi visas bērnības uzspiestās zīmes, es par to nerunāju, un tas padarīja dzīvi daudz vienkāršāku. Gadu pēc tam, kad atstāju Ģimeni, viens no tās ietekmīgākajiem pieaugušajiem atrakstīja man vēstuli. “Es gribu, lai tu zini, ka esi šeit vienmēr laipni gaidīta un ka visi pēc tevis ilgojas,” tajā bija teikts. Vēstulē, ko saņēmu pēc dažām nedēļām, bija paskaidrots: “Mēs pie tā strādājam, tiecamies pēc iekšējas apziņas, iekšējas, nevis ārējas pašattīstības. Šī dzīve, kādu mēs dzīvojam, nav domāta visiem, tikai ja tevī ir Mels.” Kad grasījos stāties koledžā, es aizrakstīju Laimana ģimenei, lai pajautātu, vai pirms aizbraukšanas drīkstu viņus apciemot. Ģimene mani sirsnīgi uzņēma, un es tur pavadīju dažas brīnišķīgas dienas. Ģimenes locekļi mani lēnām mudināja palikt pie viņiem, nevis mācīties koledžā: šīs ir manas īstās mājas, viņi teica. Es tur arī jutos kā mājās, un pēc pāris dienām nodomāju, ka nudien varētu nemaz nestāties koledžā. Šie ļaudis mani patiešām pazina. Viņi skatījās man acīs.
Kādu vakaru pēc maltītes, kad visi, kā parasti, dzīvojamajā istabā dzēra vīnu un sarunājās, es sēdēju uz grīdas un kāri sekoju visam līdzi. Es sajutu mīlestības un piederības uzplūdus. Gandrīz biju gatava palikt uz visiem laikiem. Tajā brīdī kāds vīrietis, kurš sēdēja blakus atzveltnes krēslā, turpinādams runāt, nolika man priekšā savu tukšo glāzi ar neizteiktu pavēli: “Ielej man vēl.”
Paklausīgi paņēmu glāzi un piecēlos to piepildīt. Kad iegāju virtuvē, es aptvēru, ka vairums sieviešu mazgā traukus, lodā apkārt, piepildot glāzes, vai poš bērnus naktsmieram. Sievietes šeit kalpo vīriešiem. Protams, es biju tā audzināta, bet tagad šis paradums manī izraisīja tādu kā paniku. Pēkšņi es vairs nespēju iedomāties, ka varētu palikt.
Man ir aizdomas, ka Ģimenes stingrajai dzimumu hierarhijai piesējos tāpēc, ka tas bija vienkāršāk nekā atzīt dažas citas nepatīkamas patiesības par viņiem. Nu man bija jāpieņem fakts, ka esmu kļuvusi par “pasaules personu”. Tieši kā Ģimene bija brīdinājusi, ārpasaule bija iesūkusies manā dvēselē. Es neuzskatīju, ka esmu labāka par viņiem, bet jutos citāda, it kā neiederīga. Atmest šo piederības sajūtu bija grūti, un es raudāju, kad divas dienas vēlāk atvadījos.
Es devos uz Sāras Lorensas koledžu, kur atklāju, ka notikusi ironiska inversija. Vidusskolā biju sekmīgi izdzēsusi savu pagātni, bet koledžā mana izcelsme kļuva par vērtīgu ieguvumu. Tur visi centās pārspēt cits citu, kuram ir trakāki stāsti iz dzīves. Manējie neizbēgami uzvarēja. Kad man kāds vaicāja, no kurienes esmu, un es kļuvu piesardzīga, mans labākais draugs mēdza mani kūdīt: “Pastāsti viņiem par mūnistiem! Pastāsti viņiem par mūnistiem!” Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs viņu reakciju uz maniem stāstiem.
Beigu beigās es mēģināju par savu pagātni rakstīt daiļliteratūras seminārā, bet piedzīvoju vilšanos. Lasītāji nevis kritizēja manas rakstīšanas prasmes, bet tikai gribēja uzzināt vairāk par manu eksotisko izcelsmi. Es sapratu viņu ziņkāri, bet tas neatrisināja manu dilemmu. Kā lai es runāju par audzināšanu, kas ļaudīm šķiet tik dīvaina? Kā lai izprotu savu pagātni, nepārvēršot to sensācijā vai skanīgā frāzē?
Esmu sākusi saprast, ka nedrīkstu baidīties izpaust nepatīkamo. Ka mani un citus bērnus sodīja, uz visu dienu ieslēdzot skapī vai nedodot ēst, vai perot un liekot pārējiem skatīties, vai atstumjot, kad dienām ilgi neviens nedrīkstēja uz tevi paskatīties vai runāt ar tevi. Dažkārt mūs sarīdīja savā starpā. Es dzirdēju pieaugušos nodarbojamies ar seksu gultā rokas stiepiena attālumā no manis, kamēr pusducis citu bērnu gulēja – vai varbūt ne – uz grīdas.
Vairākas 13 un 14 gadus vecas meitenes bija “izvēlējušies” pieauguši vīrieši. Viņi to sauca par laulību, lai gan nebija ne ceremonijas, ne kaut kā oficiāla. Kāda trīspadsmitgadniece dzīvoja istabā blakus Mela Laimana istabai. Visi zināja, ka viņa pieder Melam, un neviens cits nedrīkstēja viņu iegūt vai pat domāt par to visu viņas atlikušo mūžu. Kad mēs palikām divatā, viņa mēdza raudāt un teikt, ka nevēlas seksu ar Laimanu, bet zināja, ka drīz viņai tas būs jādara. Viņa jau gulēja viņa gultā. Ja es būtu palikusi dažus mēnešus ilgāk, arī mani droši vien būtu izvēlējies kāds vīrietis.
Redziet, kā pavērsies viss stāsts. Jūs varbūt esat aizmirsuši visu, ko rakstīju iepriekš. Jūs esat šausmās; jūs gribat uzzināt vairāk. To visu es jums pastāstīju tāpēc, ka negribēju, lai jūs domātu, ka biju vāja, bikla vai attaisnoju kādu neērtu patiesību. Tagad neko no pateiktā es vairs nevaru paņemt atpakaļ.

Patlaban esmu 50 gadus veca scenāriste, kuru saista stāsti par sektām un to izturēšanos. Mana jaunā filma “Čārlijs saka” vēsta par sievietēm, kas nogalināja Čārlza Mansona dēļ, un par laiku, ko viņas pavadīja cietuma vieninieku kameru blokā. Cita starpā es gribēju parādīt, kā šo sieviešu turēšana šajā blokā uz daudziem gadiem iesprostoja viņas Mansona manipulāciju reverberācijas kamerā. Mani vienmēr satriec uz sensācijām virzītais un vienkāršotais veids, kādā mediji attēlo 60. un 70. gadu sektas. Tautā, kas ir apsēsta ar individuālismu, sektas un komūnas ir viegli pamanāmi nicinājuma un, iespējams, skaudības objekti. To locekļi pārkāpj noteikumus, atmetot svēto pamatģimeni. Tas ir libertisms plus sekss un narkotikas, un tas ir nepareizi, bet pastāstiet sīkāk.
Patiesība ir daudz sarežģītāka, lai gan ne mazāk viltīga. Kas mēs, katrs atsevišķi, tādi esam, lai varētu pateikt, kuras uzskatu sistēmas ir pareizas vai nepareizas? Kad biju pusaudze, es mēdzu jautāt mātei:
– Vai tu tiešām ticēji, ka mēs dzīvosim uz Veneras? Ir taču zināms, ka cilvēkiem Venera nav piemērota dzīvošanai.
– Tas ir sarežģīti, – viņa mēdza teikt. – Cilvēkam dažkārt var vienlaikus būt daudz pretrunīgu ideju.
Viņa noteikti negribēja par to runāt. Starp mums – to es sapratu tikai vēlāk – bija kāda svarīga atšķirība. Es jau piedzimu gatavā uzskatu sistēmā un vienkārši to pieņēmu, kā to dara bērni. Savukārt viņa bija pati izvēlējusies tur būt, un sadzīvot ar šo izvēli, bez šaubām, kļuva arvien grūtāk. Vai viņa kaunējās? Nožēloja? Jutās vainīga? To viņa tā arī nepateica.
– Ne viss ir melns un balts, – viņa mēdza teikt. – Kad paaugsies, sapratīsi.
Es tiešām nesaprotu. Tā kā neizvēlējos ne būt Laimana ģimenē, ne to atstāt, es varu aprakstīt tur piedzīvoto, nebaidoties, ka mani nosodīs. Bet, ja runājam godīgi, doma, ka NLO aizvedīs dzīvot uz Veneras, nav acīmredzami neprātīgāka par kristīgajiem priekšstatiem par paradīzi un elli, nemaz nerunājot par citu reliģiju nezinātniskajiem uzskatiem. Popularitāte un noturīgums – ar šīm divām īpašībām pietiek, lai visdīvainākie ticējumi ar laiku kļūtu mierinoši pazīstami.
Varbūt lai kompensētu savu necilību sekotāju skaita ziņā, sektas parasti pārspēj tradicionālās reliģijas apokaliptiskās kvēles ziņā. Tās, šķiet, nekad nebeidz sludināt Lielās Sadursmes tuvošanos. Mums ir jābūt gataviem un pat jāgrib mirt. Mūs pacels augstākas apziņas līmenī vai pārcels uz labāku vietu. Laimana ģimene pareģoja, ka pasaule beigsies 1974. gada 5. janvārī. Mels Laimans mums teica, ka šajā dienā mūs pārcels uz Veneru. Kad šī diena bija klāt, mums, bērniem, lika uzvilkt iemīļotās drēbes un izvēlēties vienu rotaļlietu, ko ņemt līdzi ceļojumā. Mēs visu nakti sēdējām dzīvojamajā istabā, cenzdamies saklausīt NLO dūkoņu.
Taču kļūdainais pareģojums nemazināja mūsu ticību Mela Laimana gudrībai. Mums teica, ka kosmosa kuģi neieradās tāpēc, ka mūsu dvēseles nebija gatavas. Mēs nebijām paveikuši nepieciešamo darbu ar sevi un bijām visu sabojājuši Melam, kura dvēsele bija tieši tur, kur tai jābūt. Gads tika iestatīts uz 00, un viņš nolēma, ka mēs vairs neievērosim vasaras laiku (tagad būs Pasaules laiks un Mūsu laiks), un mums, bērniem, tuvākajā nākotnē nebija atļauts runāt. Mēs apmainījāmies ar zīmītēm, sačukstējāmies, kad bijām droši, ka neviena pieaugušā tuvumā nav. Maltītes noritēja klusumā. Tas bija neziņas un nenoteiktības laiks.
Mansons sludināja helterskeltera pienākšanu, kad melnādainie sacelsies pret baltajiem, bet saudzēs viņa paša sekotājus (kas visi bija baltie). Deivids Korešs apgalvoja, ka ir pēdējais kristīgais pravietis, kuram jārada daudz bērnu, lai viss notiktu, kā paredzēts. Māršals Aplvaits, kas vadīja sektu “Debesu vārti” pie Sandjego, pārliecināja desmitiem sekotāju izdarīt pašnāvību, lai viņus uzņemtu kosmosa kuģis, kas aizvedīs uz “augstāku esamības līmeni”. Bhāgavans Šrī Radžnišs koncentrējās uz vajadzību izveidot jaunu sabiedrību, jo “tuvojas trešais un pēdējais karš”.
Neviena no šīm apokalipsēm neīstenojās, bet tas nenozīmē, ka dažkārt nenotiek mazākas tās versijas. Atceros, ka 1993. gadā FIB un Koreša un viņa sekotāju sadursmes laikā Veiko, Teksasā, es domāju: neprovocējiet viņus ar spēku! Jūs īstenojat viņa pareģojumus. Cilvēki ies bojā! Un 76 aizgāja. Viņiem tā šķita labāk nekā atzīt, ka viņu Dievs viņus ir pievīlis vai ka dižais un varenais Ozs patiesībā ir tikai mazs, izmisis cilvēks.
Šie pašpasludinātie vadoņi vismaz iemantoja zināmu slavu. Man parasti gadās, ka ļaudis gandrīz vai atvainojas, ka nav neko dzirdējuši par Laimana ģimeni. Es viņiem saku, ka viņi par kādu sektu neko nezina tāpēc, ka tā nav sacēlusi lielu troksni. Tās locekļi tikai klusi dara savu, un tas nozīmē, ka mūsdienās ir daudz vairāk aktīvu sektu, nekā mēs domājam. Nelaiķa Mela Laimana dibinātā kopiena joprojām pastāv un vada plaukstošu mājokļu renovēšanas uzņēmumu Losandželosas apkārtnē. Es neko daudz nezinu par viņu tagadējo dzīvi, bet esmu pārliecināta, ka viņi sevi nesauc par sektu. Viņi sevi vienmēr ir saukuši par ģimeni. Viņi arī aicinātu jūs nepievērst uzmanību manām bērnības atmiņām, jo tās “vietām ir neprecīzas, nepilnīgas, pārspīlētas vai citādi kļūdainas” (kā viņu advokātu birojs apliecināja šim žurnālam); dariet, kā vēlaties.
Gadu desmitus pārdzīvojušiem sektas locekļiem sākotnējos ideālus varbūt aizstājušas ikdienas dzīves vajadzības, pretošanās vispārējās kultūras ietekmei vai rutīnas spēks. Bet varbūt viņi vienkārši nav pamanīti.
Vienmēr būs cilvēki, kuri meklē to, ko var piedāvāt sektas: struktūru, solidaritāti, sava veida cerību. Mūsu Losandželosas kompleksa pagalmā pieaugušie uz mietiņiem kādu metru virs zemes uzbūvēja koka piramīdu, kas bija pietiekami liela, lai tajā ietilptu vismaz 20 bērnu. Mūs ieskāva ziedošu jasmīnu smarža, kad mēs naktī tajā ierāpāmies, sakrustotām kājām sēdējām aplī un visi kopā dziedājām vienu noti. Mēs mēdzām to darīt stundām ilgi. Griestos bija lūkas, un dziedādami mēs skatījāmies uz zvaigznēm. Man patika šie brīži: turēt noti, līdz likās, ka plaušas pārsprāgs, tad dziļi ievilkt elpu un sākt no jauna. Bija sajūta, ka esam viena būtne, un mēs ar to lepojāmies. Visvairāk mēs cerējām, ka mūs sadzirdēs kosmosa kuģi un ka tie beidzot nolaidīsies.


The New Yorker, 2019. gada 6. maijā