Kurš vēro putnu vērotājus

Man nepatīk putnu vērotāji. Nevis viņi paši, bet tas, kā viņus pieņemts saukt. Atgādina tādus kā vuajeristus. Jūs jau pat neesat redzējuši, kādu baudu viņi gūst, kad ierauga kādu retu putnu – lielgalvi, čūskērgli vai vismaz baltkakla mušķērāju, nemaz nerunājot par kādiem pavisam eksotiskiem putniem. Vislielāko gandarījumu putnu vērotājam sagādā paša atrasts retums, taču otrās pakāpes apmierinājumam pietiek arī, ja putnu atradis kāds cits – tad to var aizbraukt apskatīties un ieķeksēt savā sarakstā bez pārāk lielas piepūles.

Artjoms tādus ķeksētājus ienīda. Viņš bija tāds kā putnu vērotāju vērotājs, bet ne neatkarīgs. Ja Artjomam būtu vara, viņš ķeksēšanu aizliegtu ar likumu. Reiz viņš pat publicēja internetā savu svarīgāko dzīves atziņu: “Putnu ķeksēšana ir cilvēka necienīga rīcība, bet ķeksētāji ir zaudējuši pēdējās goda paliekas.” Taču paši ķeksētāji nejutās vainīgi un nelaida garām nevienu iespēju par šo – kā viņi uzskatīja – skaudību pavīpsnāt. Savā ziņā vietās, kur nesen novēroti reti putni, Artjomu gaidīja atplestām rokām, jo tā bija kārtējā iespēja apmainīties ar savstarpējiem knābieniem.

Reiz Kolkā viņš nonāca pavisam neērtā situācijā. Dienu iepriekš tur bija redzēts vidējais ērglis – rets putns, bet nekas ārkārtējs. Nākamajā dienā ērgli bija redzējusi kāda cita kompānija. Taču tas nebija tas pats ērglis. Artjoms izmantoja gadījumu, lai aizrādītu par ķeksēšanu, kas patiesībā nemaz nebija notikusi. It kā nekas īpašs, bet pašam diezgan nepatīkami: ja arī Artjoms būtu redzējis ērgli un darījis to zināmu publikai, tad tiktu apsūdzēts retuma piesmiešanā (tā ķeksēšanu sauc normāli putnu – nu jā – vērotāji), bet, ja nebūtu, – nāktos nokaunēties par nepietiekamo izveicību retuma ieraudzīšanā vai atpazīšanā.

Īsāk sakot, Artjoms par sevi bija tik augstās domās, ka, visticamāk, tajās jau sen sevi uzrunāja ar “jūs”.

No pašiem putniem viņu interesēja vienīgi gulbji, lai arī kopumā putnu pazinējs viņš bija samērā labs. Visdrīzāk tāpēc, ka Artjoms bija tuvredzīgs, bet brilles viņam bija ar ļoti plāniem stikliem, kas darīja viņu vēl tuvredzīgāku. Bet gulbji bija lieli, balti, viegli saskatāmi un atpazīstami putni.

Tā diena man nepatika jau no paša sākuma, visu nakti grozīju spilvenu kā tārpainu ābolu, nevarēdams saprast, kurā vietā iekosties. Pēcpusdienā mums ar draudzeni bija pieraksts klīnikā, kur paredzēta diezgan svarīga operācija – neiedziļināšos sīkumos, taču tikpat labi man varētu būt paredzēts atdot viņai vienu nieri. Pēc tam it kā jāapciemo mamma, kam salūzis klozetpods un kam drošības labad par operāciju neko nebiju teicis.

Pavasaris ir ļoti slikts laiks visādu ģimenes lietu plānošanai. Īpaši maija sākums, putnu migrācijas kulminācija. Un nepietiek ar to, ka visu laiku pa kājām maisās kaut kādas Lieldienas, mātes dienas un tamlīdzīgi ceturtie maiji. Vēl, protams, ir jālūst nierēm un podiem. Manai ģimenei jau sen bija zināms: pat ieminēties par to, ka es maijā varētu būt mājās, ir apmēram tikpat nejēdzīgi kā izmantot latvāni par lietussargu. Un parasti viņiem pret to nebija iebildumu.

Pa ceļam uz klīniku pienāca ziņa – kā pēdējā cerība, ka nieri pārstādīt tomēr nevajadzēs. Vai vismaz niecīgākais iztikas minimums manā atvieglojuma grozā – mammas klozetpods brīnumainā kārtā salabojies pats, kā tas reizēm ar dažādām iekārtām mēdz notikt. Bet nē, tā vietā telefona ekrāns vēstīja: “Mārupē mājas apogs. Visu dienu sēž uz žoga.” Man pa nāsīm izšāvās bumbieru limonāde. Nošļāca visus donora dokumentus uz mašīnas paneļa. Kāda vēl niere? Man tūlīt jaunu sirdi vajadzēs!

Kad Artjomam atradās laiks atpūsties no citu putnu vērotāju nīšanas, viņš darīja arī kaut ko lietderīgu. Viņš bija tāds kā Latvijas ornitofaunas un visa, kas ar to saistīts, hronists. Dažas reizes gadā iznāca tāds speciāls putniem veltīts žurnāls, kur līdzās visādu pētījumu un monitoringu rezultātu tabulām, piedzīvojumu aprakstiem un ekspedīciju stāstiem vienmēr bija arī pa kādam Artjoma rakstam. Parasti tās bija hronikas par ievērības cienīgiem notikumiem Latvijas putnu vērošanas vēsturē: “Pētījumiem Engures Ornitoloģiskajā stacionārā – 50”; “Latvijas putnu sistemātiskajam sarakstam – 40”; “Ornitologam tādam un tādam – 110” un tādā garā. Vienreiz Papes putnu stacijā redzēju apbružātas krūzītes ar uzrakstu “Sikspārņu pētījumiem Papē – 30”. Nodomāju, ka arī tas droši vien ir Artjoma darbs. Lai gan kas zina.

Tomēr arī šajā laukā Artjomam bija jāatstāj savas skaudības nospiedumi. Pētīdams arhīvus, viņš bija izslēdzis no Latvijas putnu saraksta vairākas sugas: izrādījās, tievknābja kuitalas un melngalvas stērstes novērojumi ap 20. gadsimta sākumu tomēr nebija pietiekami labi dokumentēti, lai tiem varētu līdz galam uzticēties. Tāpat ja kāds – it īpaši ķeksētājs – atrada Latvijā iepriekš neredzētu putnu, Artjoms darīja visu iespējamo, lai no aizvēsturiskām publikācijām izspiestu, piemēram, faktu, ka īstenībā Daurijas bezdelīgu pirmo reizi novērojuši un nošāvuši vācbaltiešu rīkotās medībās. “Vajag studēt vēsturi, pirms plātīties ar saviem maznozīmīgajiem atklājumiem,” Artjoms rakstīja komentāros zem ziņām par jaunu sugu Latvijā. Šāda pirmatklājēju prieka laupīšana viņam sagādāja īpašu – ļauni intelektuālu – baudu.

Es piebraucu pie klīnikas, taču nespēju izkāpt no mašīnas. Beidzot sakopoju drosmi piezvanīt draudzenei.

– Mīļā, tu neticēsi! Andris aplēja ar kafiju visus dokumentus, tur vairs neko nevar redzēt, mani pie tevis tagad nelaidīs, bet es kaut ko izdomāšu.

Man likās, ka šim vajadzētu nostrādāt. Vienā filmā cilvēks tika cauri ar līdzīgu atrunu, kad bija pienākusi mākslīgās apaugļošanas rinda vai kas tamlīdzīgs.

– Nedirs! – nepaspēju pat nolikt klausuli. – Un mani neinteresē, kas tev tur atkal ir atlidojis, – draudzene kliedza.

– Nu... mājas apogs. Tā ir tāda ļoti reta... Zini, man tūlīt izlādēsies...

– Nemaz nedomā! – vēl paspēju sadzirdēt, pirms izslēdzu telefonu.

Autostāvvietā atbalsojās brēciens, un tas noteikti nenāca no zobārsta kabineta.

Tik daudz cilvēku vienā barā kā todien niecīgā Mārupes iela vēl nebija redzējusi. Viņi visi stāvēja un skatījās vienā punktā – noteikti uz to sasodīto apogu. “Šis laikam būs viegli,” nodomāju, bet vēl kaut kā bija jāpārvar pēdējie simt metri.

– Nu? Ir? – pagrūdu malā divus nepazīstamus ķeksētājus un pielīdu pie tuvākā teleskopa.

– Pirms pusstundas tur, uz tā sarkanā jumta, uzlaidās, – kāds atbildēja.

– Un kur palika? – man jau sāka tirpt nervi.

Pēc divas stundas ilgas sēdēšanas putns bija aizlidojis. Līdz tumsai pārmeklēju apkārtni, tomēr veltīgi. Kārtējo reizi biju pārkāpis ķeksēšanas likumu numur viens: jābrauc uzreiz, tikko parādās ziņa, lai ko tu arī tajā brīdī darītu un vienalga, cik locekļu tev izgājuši no ierindas. Būtu ņēmis to vērā, varbūt ar nepieklājīgu, toties mazu nokavēšanos būtu vēl paspējis atpakaļ uz nieres nodošanu.

Arī no rīta putna joprojām nebija. Saullēkta apspīdētās, visos iespējamos jogurta toņos krāsotās privātmāju fasādes, kā kopkorī sastājušās, par mani ņirdza. Bet tas vēl būtu sīkums. Caur grāvja krūmiem manu drudžaino klaiņošanu filmēja Artjoms, sasodītais dokumentālists. To viņa smīnu nekādi no savas atmiņas nespēju izdzēst. Man acu priekšā sāka zibēt virsraksti nākotnes putnu žurnālos: “Ķeksētāja neveiksmei – 10”; “Mājas apogs pret ķeksētāju – 1:0”; “Vēsturiskajai cīņai – 45”.

Šīs izgāšanās dēļ es pat nedrīkstēju iedzert – ja nu tā niere draudzenei joprojām būs vajadzīga? Es pat nezināju, vai man vēl bija draudzene. Vienīgais cilvēks, ko tobrīd redzēju, bija Artjoms, un es būtu gatavs atdot otru nieri, lai man viņš nekad vairs nebūtu jāredz. Saprotams, ka viņš par to neskumtu, tāpēc arī šī doma no galvas bija jāizmet.

Pēc vairākiem mēnešiem biju atgriezies klīnikas uzgaidāmajā telpā. Bija vasaras vidus, putnu sezona beigusies. Uz galda starp dažādiem slimībai un veselībai veltītiem izdevumiem pamanīju jaunāko putnu žurnāla numuru. Biju jau aizmirsis, ka tāds vispār iznāk. Kabatā iepīkstējās telefons.

“Nevar būt. Ne tagad, lūdzu,” domās teicu nepaceltajam telefonam. Skatījos te uz vibrējošo kabatu, te uz žurnālu. Vēl nožēlojamāk justies vairs nebija iespējams. Bez sevišķas intereses uzšķīru žurnālu nejaušā vietā. Un tur tas bija – 24. lappusi daiļoja biezs, koši melns virsraksts: “Pirmajam zināmajam putnu ķeksēšanas gadījumam – 65”.