“Ksenofobijas” izgudrošana

Neviens neatceras Žanu Martēnu de Sentūru. Viņš palaikam izvirzīja sev aug­stus mērķus, taču mūžu pavadīja, iejūdzies intelektuāli smagā tulkotāja un stenogrāfa darbā, nemitīgi braukādams no Francijas uz Angliju un atpakaļ. Un tomēr es viņu uzgāju tās vētras centrā, kura reiz trakoja lielā daļā zemeslodes un, kā rādās, ir sākusies no jauna.

Pirms pieciem gadiem, pēc breksita un Donalda Trampa ievēlēšanas, es sadomāju uzmeklēt vārda “ksenofobija” pirmsākumus. Tā dzimšanas vieta šķita acīmredzama. Senajā Grieķijā, tā mums tika stāstīts, kāds gudrs vīrs bija salicis kopā vārdu xenos – ar ko tika apzīmēts gan svešinieks, gan viesis – ar phobos, tā grieķi sauca bailes. Ja nu reiz ksenofobija ir mūžīga un visuresoša cilvēces problēma, tad likās loģiski, ka tās izcelsme rodama Rietumu civilizācijas agrīnajā periodā, kad kāds Aristotelim līdzīgs gudrais atvēra acis un pamanīja to sev tīri vai degungalā.

Tas viss izrādījās muļķības. Spriežot pēc mūsu rīcībā esošajiem rakstu avotiem, senie grieķi šādu vārdu nekad nav lietojuši. Vārds “ksenofobija” uzradās reizē ar straujas globalizācijas izraisītajiem nemieriem vēsturiskos apstākļos, kuri diezgan lielā mērā atgādināja tos, kādos dzīvojam pašlaik. Un kaut kur turpat pie pirmsākumiem stāvēja Žans Martēns de Sentūrs.

Vairāki ietekmīgi psihiatri 19. gadsimta 80. gadu sākumā nonāca pie secinājuma, ka iracionālas bailes norāda uz slēptām slimībām. Franču, vācu, angļu un amerikāņu ārsti zibenīgi cēla priekšā desmitiem medicīnisku “fobiju”. Pirmās bija klaustrofobija un agorafobija, tad nāca zoofobija, hematofobija, toksikofobija, sifilofobija, monofobija un fobofobija – bailes no bailēm. Šajā lielo izbaiļu asemblāžā pirmoreiz pavīdēja arī neogrieķiskais saliktenis “ksenofobija”.

Sacēlis nelielas šļakatas, šis jaunvārds nogrima zinātnes tumšajos dziļumos – taču vienlaikus Francijas un Vācijas fin-de-siècle laikrakstos tas uznira atkal ar citu nozīmi. Tajā drukātās preses zelta laikmetā xenos tika salikts kopā ar phobos, lai apzīmētu galēju nacionālisma formu. Politiskie komentētāji bažījās, ka modernās nacionālās valstis, atmetušas Kroni un Krustu, nu dzīsies sargāt savu iekšējo vienotību, kūdot uz naidu pret kopīgu ienaidnieku. “Anglofobija”, piemēram, teicami derēja pretinieku nācijas heterogēno elementu apvienošanai, taču tikpat labi varēja arī izraisīt nemitīgu asinsizliešanu. Visnelāgākajā variantā šīs ķibeles, kā norādīja kāds lietpratējs, notiek tādās nestabilās zemēs kā, piemēram, Rumānija, kur var izplatīties bailes un naids pret visām nācijām jeb ksenofobija. Šis aušīgais apgalvojums – pret visām nācijām, tiešām? – nerada daudz dzirdīgu ausu.

Ideju vēsturē netrūkst tādu izčākstējušu uzrāvienu, kad nojēguma skaidrojošais spēks un aktualitāte pēc sākotnējā blīkšķa noslāpst un izšķīst. Taču, mainoties vēsturiskajiem apstākļiem, šim jēdzienam var atrasties jauns pielietojums, un tad tas atkal uzrodas kā tikko kopā saliktas mozaīkas trūkstošais elements.

Parīzes Exposition Universelle 1900. gada 14. aprīlī vēra durvis jūsmīgu apmeklētāju pūļiem. Miljoniem cilvēku apstaigāja tās brīnumus, kuru vidū bija etnoloģiski ciemi un cilvēku zoodārzi, apgādāti ar cilšu locekļiem no tālām pasaules malām, piemēram, Madagaskaras malagasiem un Rietumāfrikas dahomejiešiem. Reklāmas plakātā arābi un aziāti bija attēloti drūzmējamies pie baltādainas debesu dieves kājām. Šķita, ka, pateicoties Rietumu tehnoloģijām un rūpniecības labumiem, visa pasaule tūdaļ sadosies rokās.

Līdztekus šīm gaviļu ziņām Francijas laikrakstos bija lasāms arī nepatīkamāks stāsts – par saskaņas izjukšanu. Le Constitutionnel 1900. gada 17. jūlijāpublicēja īsu, anonīmu depešu no Šanhajas par jaunu xénophobe kustību Ziemeļķīnā. Pēc trim dienām ziņa ar visu jauno vārdu parādījās Žorža Klemanso kreisā spārna avīzē La Justice. Pēc tam to varēja izlasīt dienas laikrakstā L’Univers, tad arī vienā no literāri rūdītākajiem laikrakstiem Le Journal. Kad pienāca rudens, La Presse virsrakstā brīdināja par Ķīnas ksenofobiju, un jau oktobrī gan Le Figaro, gan Le Matin kā pašsaprotamu pieņēma, ka, ieraugot laikraksta slejās nosodījumu ķīniešu xénophobes, lasītāji zinās, par ko ir runa. Nepilna gada laikā xénophobe un xénophobie bija kļuvuši par daļu no franču valodas vārdu krājuma.

Parīzieši uzzināja, ka nelādzības ar les xénophobes sākušās 1899. gada ziemā kādā Ķīnas ziemeļu nostūrī. Sausuma periodā pulciņš jaunu ķīniešu vīriešu apvienoja “Gara bokseru” praktizēto masveida ļaušanos garu ienākšanai ķermenī ar “Lielā zobena biedrības” neievainojamības rituāliem un ticējumiem. Izmantodami buramvārdus, norītus amuletus, dziļo elpošanu un cīņas mākslas, viņi nonāca pie pārliecības, ka viņus neskar ne zobeni, ne lodes. Šie jihecjuaņ jeb “taisnīgumā vienotie bokseri” sev izvēlējās vienkāršu saukli: “Atbalstiet Cjinus,iznīciniet ārzemniekus!”

Divus gadus pirms tam bija nogalināti divi vācu misionāri, un šis notikums izrādījās nākotnes juku priekšvēstnesis. 1899. gada 31. decembrī tika noslepkavots kāds angļu evaņģēlists, pēc tam – četri franču un beļģu inženieri. Kā nepārprotami liecina upuru atšķirīgās nacionālās identitātes, “bokseri” nebija konkrēti anglofobi, frankofobi vai germanofobi. Viņu valsti bija okupējušas daudzas ārzemju lielvaras, un viņi pieteica karu visām. Turpmākajos mēnešos spriedze pieauga, tika ziņots par arvien jaunām un jaunām sadursmēm, un tad, gluži vai vienā gaišā dienā, alkstot dedzināt rietumnieku baznīcas un tvarstīt imigrantus, ielās pēkšņi bija jau “bokseru” tūkstoši. Šajos grautiņos dzīvību zaudēja gandrīz 200 neķīniešu.

“Bokseru” sacelšanās notika pēc tam, kad vairākus gadu desmitus bija norisinājusies nevaldāma globalizācija. 19. gadsimta otrajā pusē Rietumu ekspansijas dzinējspēks bija demogrāfiskais spiediens pašu mājās un zinātniski tehniskais progress, piemēram, tvaika dzinēji, telegrāfs, medikamenti (teiksim, hinīns). Tā sākās dižā cilvēces apvienošanās, ko dažs labs sveica kā vispasaules kopības laikmeta rītausmu. Tomēr aiz šīm skaļajām deklarācijām slēpās pavisam cita realitāte. Savstarpējā globālā atkarība aizsākās šautenes stobra galā. Anglija, Vācija, Francija, Krievija, Itālija, Portugāle, Spānija un Beļģija, paniskā steigā dzenoties pēc jauniem tirgiem, lētiem resursiem un nokalpināmiem strādniekiem, laikā starp 1870. un 1914. gadu iekaroja vājākas zemes. Sacensībā iesaistījās arī Japāna un ASV, tomēr galvenām kārtām šis bija Eiropas pasākums. Mēroga ziņā nepieredzētie iekarojumi aptvēra gandrīz visu Āfriku un daudzus Āzijas reģionus.

Šīs rīcības attaisnošanai tika noausts biezs naratīvu tīkls. Eiropas kultūras izplešanās austrumu virzienā tika plaši cildināta kā “civilizēšanas misija”, kā to dēvēja franči. Lielbritānijas anglosakšu, Vācijas teitoņu, Francijas katoļu un Krievijas panslāvu ekspansionisti tika iedrošināti iztēloties sevi par filantropiem. Viņi nenāk – tā tika apgalvots –, lai negausīgi kamptu bagātības, zemi un varu; viņi nāk kā miera nesēji, atbrīvotāji un izglītotāji. Šos brīvības karogus plivināja misionāri, skolotāji un ierēdņi, iejukdami vienā raibum raibā barā ar laimes meklētājiem, brīvlaistiem cietumniekiem, deģenerātiem, vergu tirgotājiem un pirātiem. Viņi bija tik ļoti pārliecināti par to, ka viņu lieta ir taisna, ka viņu Dievs ir labs un viņu ciltsraksti – pārāki, ka nekādi nespēja saprast, kāpēc gan iekaroto zemju vietējie iedzīvotāji reaģē tik naidīgi. Kad joņojošs dumpinieku pulks Ķīnā par savu misiju pasludināja visu ārzemnieku vajāšanu un iznīcināšanu, šai šausmīgajai reakcijai bija vajadzīgs izskaidrojums.

Vācu komentētāji biedēja ar ķīniešu īpašo Fremdenfeindschaft – “naidīgumu pret svešiniekiem”. Citās mēlēs šis vārds nebija pārceļams, un tā vietā angļu, spāņu, itāļu, portugāļu un vēl daudzās valodās iefiltrējās franču xénophobie. Šajās valodās lasošie gandrīz tūlīt pat sāka dzirdēt stāstus par “ksenofobisku propagandu”, “slepenām ksenofobiskām biedrībām” un “ksenofobu” spēju pamodināt masās asinskāri. Angļi un franči ksenofobiju atklāja ne tikai ķīniešos, bet plašā aziātu, afrikāņu un arābu spektrā. Itāļi to nosodīja nepakļāvīgajos etiopiešos, savukārt spāņi to diagnosticēja marokāņiem. Dažu gadu laikā visi, sākot ar amerikāņu glancēto žurnālu lasītājiem un beidzot ar britu diplomātiem un franču komersantiem, jau lieliski zināja, kas ar vārdu “ksenofobija” domāts.

Ksenofobija bija atbilde uz kolonizatoru žēlabaino jautājumu: kāpēc viņi mūs ienīst? Atbildei nebija ne mazākās saistības ar teritoriju sagrābšanu, zagšanu, turēšanu kalpībā vai okupāciju. Nē, arī rumāņu stila ultranacionālisms te noteikti nebija pie vainas. Šī ksenofobija bija iedzimta nelaime, instinktīvas bailes un naids pret svešiniekiem vispār, un tās, kā centīgi skaidroja antropologi, cēlās no šo primitīvo ļautiņu rasiskās nepilnvērtības. Rases īpatnībās sakņotā ksenofobija izrādījās trūkstošais elements kolonistu risinātajā rēbusā.

Kāpēc man neizdevās atrast nevienu šīs ačgārnās piedzimšanas iemūžinājumu? Un kurš bija tas vārda meistars, kurš pirmais lietoja vārdu “ksenofobija” šajā, hm, ksenofobiskajā veidā? Diemžēl ziņas – teiksim, tā pirmā, Le Constitutionnel nodrukātā – tika publicētas bez paraksta. Kāds nezināms rakstītājs no Šanhajas bija nosūtījis depešu ziņu aģentūrai, kur to saņēma un izplatīja nezināms dispečers. To visu darot, viņu neredzamās rokas tālos notikumus ierāmēja plašam lasītāju lokam. Šķita, ka neko vairāk man tā arī neizdosies uzzināt.

Bet tad, ķemmēdams cauri jaudīgo interneta meklētājprogrammu sagādātos rezultātus, es uzgāju kādu piktu ar 1915. gada 4. jūniju datētu vēstuli The Globe redaktoriem (The Globe bija viens no galvenajiem Londonas laikrakstiem). Tās autors ātri vien atklājās kā tips, kuram dzīvē lielākais prieks ir labot citu valodas kļūdas. Viņš strostēja redaktorus par aplamo vārda boche lietojumu; kā skaidroja vēstules rakstītājs, šis nievājošais vāciešu apzīmējums franču valodā radies no latīņu vārda Teutobochus, teitoņu valdnieks. Viņa vēstule beidzās ar atkāpi no temata:

“Veids, kādā daži vārdi nonāk vispārējā lietojumā, ir visai grūti izdibināms. Bokseru dumpja laikā es laidu apritē vārdu xénophobe. Tas iemantoja popularitāti Francijas presē un tagad ir atrodams dažās vārdnīcās!”

Vēstule bija parakstīta: “Ar patiesu cieņu – Žans de Sentūrs, Pedagogu koledža, Londona.” Salicis kopā visus viņa pseidonīmus – Žans P. A. Martēns de Sentūrs, Žans P. A. Martēns un Ž. Martēndesentūrs –, es atklāju, ka šis cilvēks bija cēlies no izzūdošas aristokrātu dzimtas ar saknēm Perigoras reģionā. 1883. gadā, vēl pavisam jauns būdams, viņš minēts kā Francijas konsula vietnieks Amerikas Savienotajās Valstīs. Rotājies ar šo titulu, jaunais patriots Lionā rīkoja konferenci par to, ka iezemiešiem kolonijās jāmāca franču valoda.

Turpmākajos gados viņš ieguva oficiāli atzītas stenogrāfa prasmes, pēc tam iemanījās veikli rīkoties ar telegrāfu un jauno brīnumu telefonu. Es atklāju, ka viņš ievietojis franču laikrakstos sludinājumus, piedāvādams savus pakalpojumus žurnālistiem, kuri vēlējās izmantot transatlantiskos telegrāfa vai telefona sakarus, lai nosūtītu vai saņemtu ziņas no ārzemēm. 1893. gadā Žans Martēns jau bija vecākais telefona stenogrāfs aģentūrā Reuters. Strādādams šajā amatā, viņš vāca informāciju, rakstīja depešas un izplatīja tās informācijas aģentūrām.

Ap to laiku, kad kļuva zināms par “bokseru” sacelšanos, Žans Martēns, kā liecina sludinājums par viņa pakalpojumiem, mitinājās rue du Rocher 32. namā netālu no Parīzes Senlazāra stacijas. Īstajā vietā, īstajā laikā. Ticama šķiet arī doma, ka viņš varētu ar pietiekamu pašapziņu radīt jaunu terminu. Daudz kur izkaisītie de Sentūra rakstu gali liecina, ka viņam sagādāja prieku vārdu spēles un neoloģismi; viņš pat iesaistījies dažā labā ekscentriskā lingvistiskā diskusijā, piemēram, tajā, kuru veicināja un uzturēja Vienkāršotās angļu rakstības biedrība (British Simplified Speling Sosieti). Ja vien Žans Martēns de Sentūrs nebija nospriedis pamelot par tēmu, kura tāpat nevienu neinteresēja, tad tieši viņš, būdams poliglots un sēdēdams starptautiskas saziņas tīkla centrā, nejauko ķīniešu dumpinieku apzīmēšanai bija izdomājis salikteni “ksenofobs” un tad šo paskaidrojošo terminu izkaisījis pa visām Rietumu metropolēm un to kolonijām.

Tas viss kolektīvas amnēzijas miglā tika mudīgi aizmirsts. Un labi vien ir, es sākumā nodomāju. Nevajag cildeno vārdu aptraipīt ar tik nesmuku cilmi! Tomēr bez šī sākuma skatam pamazām zūd arī turpmākās nodaļas, kurās šis “pašsaprotamais apzīmējums” pārtapa par vienkāršu aizspriedumu. Liels bars kritiķu ņēmās plosīt absurdos koloniālisma un rasu teorijas aizstāvju melus, līdz ksenofobijas sākotnējā nozīme sabruka un izjuka pretrunās un paradoksos. Tad to izgrieza ar oderi uz āru, lai rastu izskaidrojumu, no kurienes rodas fanātiskie imperiālisti, kuri nespēj iztēloties, ka iekarotajām tautām varētu būt itin daudz iemeslu pamatotam aizvainojumam, un imigrācijas pretinieku un antisemītu kustības Londonā, Parīzē un Berlīnē. Pēc tam šīs pārdefinētās, psihosociālās ligas avotu meklējumus pārņēma uzvedības pētnieki.

Šī radikālā pārmaiņa nenotika nedz viegli, nedz ātri. Izprast šīs plašākās cīņas mēs varam, tikai neaizmirstot ksenofobijas pirmo parādīšanos. Jo šī strīdīgā teritorija, kurai vārdu devis Žans Martēns de Sentūrs, vairs ne tuvu nebija tikai semantikas problēma; tajā balstījās ne viena vien Rietumu ētikas, psiholoģijas, zinātnes, ekonomiskās un politiskās varas joma. Galu galā, svaru kausos bija likti ne vairāk, ne mazāk kā identitātes pamatjēdzieni – “es” un “tu”, “mēs” un “viņi”, “svešinieks” un “vietējais” –, kurus apšaubīt bija likušas jaunas globalizācijas un radikālu tehnoloģisku pārmaiņu formas, laikmeta grieži, kas daudz neatšķīrās no tiem, kuri šobrīd ir mūsu priekšā.

Los Angeles Review of Books, 2021. gada 6. oktobrī