Ko deputāti tev nestāsta

Pirms gadiem pieciem savā Facebook profilā dalījos ar novērojumu, ka Rātsnama pusdienu restorāns Daily, kas tolaik strādāja līdz plkst. 16.00, piedāvā aizdomīgi lielu stipro alkoholisko dzērienu izvēli, kas parasti tomēr pusdienu restorāniem nav raksturīgi. Kopš 2020. gada 29. augusta, kad notika vēlēšanas, es pati esmu ievēlēta Rīgas domē par deputāti, un jāsaka, kā ir: tagad es jau saprotu, kāpēc alkohola klāsts ir tik plašs.

Mana pirmā domes sēde notika vairāk nekā mēnesi pēc ievēlēšanas, un todien mēs domē pavadījām aptuveni 12 stundas. Daudziem no mums tā bija arī pirmā īstā diena domē, kad atrodi, kur ir kapela, kur mēra kabinets, kur tuvāko kolēģu kabineti, iepazīsties, kuros kabinetos ir dušas kabīnes, izpēti, kur ir vislielākās tualetes, kā arī secini, ka dome ir tik milzīga, ka pa pašu ēku vien var mierīgi nostaigāt 10 000 soļu darbadienas laikā. Tiesa, es joprojām ne pārāk labi orientējos domes ēkā. Tas ir fantastisks gadsimta sākuma arhitektūras piemineklis ar apšaubāmu estētisko risinājumu un neefektīvu telpas izmantojumu. Staigājot pa domi, nekad īsti nezini, kur tevi aizvedīs kāds gaitenis: vari nokļūt balkonā, kur visi iet pīpēt, vari nokļūt terasē pie bitēm. Reizēm ir gaiteņi, kas sadalās vairākos citos gaiteņos, bet galā ir kāpnes, kas tevi aizved uz vienu no mistiskākajām vietām Rīgas domē, proti, Birokrātijas apkarošanas centru. Un ir gaiteņi, kuros ir negaidītas darba telpas, tādi stikla būrīši, kur teorētiski varētu apsēsties un pastrādāt, ja vien varētu būt drošs, ka kādreiz no šīs vietas arī atradīsi ceļu ārā.

Domes darba ritms ir vienlaikus ļoti ātrs un ļoti lēns. Kaut kas deg tieši tagad, lēmumi jāpieņem nekavējoties, bet tad šīs tēmas atkal iegulst atvilktnēs uz vairākiem mēnešiem. Rīgas domes sēdēm jānotiek vismaz reizi kalendārajā mēnesī, savukārt lielākais darbs noris komitejās, kas sanāk kopā arī ne mazāk kā reizi mēnesī. Kopš 2020. gada novembra lielākā daļa sanāksmju un sapulču ir notikušas attālināti, un domes sēžu programma ir pavisam atšķirīga no visām pārējām, ko izmantojam attālinātajam darbam. Tā ir diezgan lietišķa, tajā nav čata iespēju, var redzēt tikai to, kurš konkrētajā brīdī ir pieteicies runāt, un tai ir moderators. Es reizēm aizdomājos par šiem cilvēkiem, kas ir redzējuši domnieku dzīves slēptās un mazāk slēptās ainas. Ko jūs darāt stundām ilgās sapulcēs? Tik ilgi noturēt uzmanību ir ļoti grūti jebkurā sapulces formā, bet attālināti, šķiet, ir mazliet vieglāk, jo var vismaz apgulties (es nekādi nevēlos atgriezties realitātē, kur nevaru dienas vidū apgulties uz 10 minūtēm). Domes sēdes nereti ir vismaz četras stundas garas, un viena no lietām, ko deputāti tev nestāsta, ir tas, kā sagatavoties šādam koncentrēšanās spēju pārbaudījumam. Man ir pārsteidzoša atbilde: visvairāk darbam politikā mani sagatavojis eksperimentālais un lēnais kino. Ja tu vari noskatīties, saprast un iedziļināties, piemēram, Bēlas Tarra 7½ stundas ilgajā filmā “Satantango”, iespējams, tev septiņas stundas ilgā prezentācija par nākamā gada budžeta prioritātēm būs drusku vieglāka nekā citiem.

Reizēm es iedomājos par nabaga dzeltenās preses žurnālistiem un fotogrāfiem, kuri zina, ka deputāti, komiteju vadītāji un citas amatpersonas sēdēs droši vien uzstājas, ģērbušies žaketēs un treniņbiksēs, taču netiek tiem klāt, jo mēs visi esam pa mājām. Bet mūsu visu labā ceru, ka nevienam sēžu moderatoram neienāks prātā uzrakstīt grāmatu “Ko moderatori tev nestāsta”, jo vismaz es noteikti negribētu zināt, ko viņi mums nestāsta. Taču Latvijas politikas attālinātajās sēdēs, cik zinu, vēl nav bijis tādu (ne)gadījumu, kāds notika, piemēram, igauņu parlamentārietim Tarmo Krūsimeem, kura kamera negaidīti ieslēdzās, atklājot deputātu guļam gultā, kūpinām elektronisko cigareti un skaļi klausāmies mūziku. Var jau būt, ka pat neiespringšanas prasmēs igauņi mums ir priekšā, bet es tomēr domāju, ka visdrīzāk arī latviešu deputātu mājās ainas ir stipri līdzīgas.

Domes sēžu programma ir īpaša arī ar to, ka tai trūkst prezentāciju funkcijas. Tas deputātiem liek būt radošiem. Dažu mēnešu laikā esam pieredzējuši gan kartītes ar atslēgvārdiem, ko nomaina kameras priekšā, gan pie kameras pieliktus datorus. Tie, kuri var iztikt bez prezentācijām, reizēm savam teiktajam īpašu nokrāsu piešķir ar intonāciju: daži sāk kliegt, citiem sašutumā balss kļūst dziļāka un runas veids – lēnāks. Jo domes sēžu galvenā pievienotā vērtība ir videoieraksts, ko pēc tam var izmantot savām vajadzībām, lai paustu sašutumu par kādu tēmu: esmu jau sapratusi, cik politikā ir svarīgi visu laiku būt sašutumā. Kad budžeta pieņemšanas sēdē šī gada sākumā kāds opozīcijas deputāts uzlika sudraba parūku un izmantoja specifisku intonāciju un konkrētus atslēgvārdus, lai šķietami parodētu koalīcijas deputāti Ievu Branti, tviterī nonāca ļoti daudz ar telefonu filmētu video fragmentu: cilvēki nevarēja sagaidīt, kad šīs absurda performances ieraksts būs pieejams labākā kvalitātē. Kaut kādā ziņā attālinātā forma šādām performancēm ir pateicīgāka. Iedomājieties, jūs gribat kādu kariķēt klātienē, bet jums vēl jātiek līdz tribīnei zāles priekšā. Tad jāizlemj, vai parūku vilksiet jau pa ceļam uz tribīni, tādējādi upurējot pārsteiguma elementu, vai tomēr tērēsiet savu dārgo debašu laiku, lai uzliktu rotājumu uz galvas publikas priekšā, toties visus pārsteigsiet. Intereses pēc mēģināju atrast vēsturiskas liecības, kā Ņikita Hruščovs veica savu kurpes performanci, proti, vai vispirms novilka kurpi un tad sāka runāt vai vilka nost runājot, tomēr īstu skaidrību par notikumu secību neguvu. Taču par vienu lietu nav šaubu: politiskām performancēm attālinātais režīms ir stipri draudzīgāks, jo šādā formā iespējams saglabāt patiesa pārsteiguma elementu. Turklāt, kā nesen pastāstīja pieredzējušie kolēģi, pirmās rindas sēžu zālēs ir ļoti iekārojamas, jo, kad tur sēdi, vari izmēdīt tos, kuri uzstājas tribīnē, mēģinot izsist runātāju no līdzsvara. Un, ja tas viss jums atgādina vidusskolu, – tieši to pašu es nodomāju pirmajā darba dienā. Līdzības ir nenoliedzamas. Pirmkārt, jau no paša sākuma viena no lielākajām iekšējām drāmām bija, kā sadalīt, kur un kurš ar ko sēdēs. Tiesa, šoreiz citu iemeslu dēļ. Vidusskolā stilīgie sēdēja beigās, kur skolotāji nevarēja redzēt, bet šeit stilīgie cenšas aizņemt stratēģiski izdevīgākās vietas kameru redzeslokā. Ironiski, protams, ka šīs cīņas par labākajām vietām norisinājās mēnesi pirms attālinātā režīma sākuma. Otrkārt, pēc manas pirmās darba dienas kādā dzeltenās preses žurnālā parādījās raksts par to, ko deputātes bija vilkušas mugurā, un šoreiz tādus jautājumus kā “Vai tu redzēji, ko viņa vispār ir uzvilkusi?” uzdeva nevis bariņš klačojošu skolēnu, bet žurnālisti un lasītāji.

Ar kādu manu mīļu kolēģi Justīni esam sapratušas, ka Rīgas domes garam vistuvākā ir Harija Potera skola, savukārt daudzi no šiem tēliem, arī tie, kurus esmu redzējusi vienīgi MS Teams lodziņos, atgādina dažādus Harija Potera pasaules pārstāvjus. Piemēram, ir viens švītīgs deputāts, kuru saprast man palīdzēja atklāsme, ka viņš līdzinās Persijam Vīzlijam, vienam no nepatīkamākajiem un pompozākajiem šīs pasaules tipiem. Kāds cits pēc savas enerģijas un haosa atgādina profesori Triloniju, kas visu laiku pareģoja Potera nāvi. Pat Rīgas domes ēka brīžiem atgādina burvju pili, kurā nekas nav loģisks un paredzams. Kad Justīne ietvītoja joku ar šiem salīdzinājumiem, komentāros saņēmām kārtējo negatīvo šļuru, kur tikām sauktas dažādos vārdos, kurus labāk nevajadzētu drukāt. Ir viegli uztvert varu kā kaut ko ļoti, ļoti nopietnu. Varas simboli ir monumentāli, tās pārstāvji – nopietni un cienījami vīri nopietnos un cienījamos uzvalkos. Bet tad tu atnāc uz darbu kedās, apraksti savu pieredzi varas gaiteņos, izmantojot atsauces uz vienu no savas paaudzes populārākajām grāmatām, un pēkšņi šis nopietnais varas simbolu namiņš sāk viegli, bet neapturami plaisāt, paverot telpu pavisam citām vīzijām. Un man joprojām šķiet, ka tas nāk par labu visām iesaistītajām personām, jo pārlieku liela nopietnība kaitē veselībai ne mazāk kā dzeršana.