Kas turas stingrāk par bronzu

Mēs sēdējām kafejnīcā līdzās slavenajam tiltam pār Drinas upi Balkānos. Es tikko biju pasūtījis sev kafiju, kad Bakira Hasečiča pēkšņi pārtrauca sarunu. Tobrīd viņa man stāstīja par genocīdu, kas šeit uzliesmoja 1992. gadā, kad serbu nacionālisti Bosnijā izvērsa uzbrukumus musulmaņiem bosniešiem. Arī par to, kā viņu pašu izvaroja un kā nogalināja viņas ģimenes locekļus, bet arī par to, kā pēc laika viņa uzdrīkstējās atgriezties dzīvot te, Višegradā, jo te ir viņas mājas, un kā palīdzēja identificēt vainīgos, kas joprojām brīvi staigāja pa šīm ielām, lai viņus sauktu pie atbildības starptautiskās tiesās.

Stāstījums raisās apdomīgi un ar tulces Elharunas Rizvanbegovičas starpniecību, tāpēc ik pēc pāris teikumiem ir pauze, kas ļauj man atkal notvert teiktā pavedienu. Vienā no šiem atelpas brīžiem Bakiras acis pēkšņi uzliesmo un sāk cieši raudzīties pāri manam plecam, un viņas skatiena vektors kļūst teju vai saskatāms kā kāds lāzera stars. Elharuna saka, lai negriežos apkārt. Bakira bilst, ka ir diezgan pārliecināta: gara auguma vīrs ar sirmajiem matiem, kurš tur sēž zem asinssarkanās Coca-Cola nojumes, ir kara noziedznieks, ko tiesāja pirms dažiem gadiem un kam šobrīd vajadzētu atrasties cietumā.

Es iemalkoju kafiju, un mēs izliekamies, ka mierīgi turpinām sarunu. Teorētiski mana ceļojuma mērķis Balkānos ir apskatīt skulptūras, piemiņas zīmes, pat plāksnes pie ēkām, jo man ir stāstīts, ka šodienas pieminekļu un ēku būvniecība pārraksta pagātnes vardarbības vēsturi, dzēšot tās pēdas notikumu vietās. Pirms brauciena es varbūt tiku piesaucis “atmiņas arhitektūru” vai kādu līdzīgi inertu apzīmējumu. Taču nu es vēl pat neesmu iztukšojis savu pirmo serbu kafijas tasi, bet jau esmu attapies baiļu trīsas raisošā situācijā.

“Bakira saka, ka ir pārliecināta par 99 procentiem,” čukst Elharuna. Tas vīrs pirms kara un arī kara laikā esot bijis policists. Kopš slaktiņiem ir pagājis aptuveni ceturtdaļgadsimts, tomēr šeit, serbu kopienas kontrolētajā Bosnijas un Hercegovinas daļā, sauktā par Republika Srpska, joprojām ir bīstami atklāti saieties ar pamanāmiem musulmaņu kopienas ļaudīm.

Sākot ar 1992. gada pavasari, Višegrada kļuva par degpunktu, kurā notika visbaisākās slepkavības šajā baisas slepkavošanas pārņemtajā reģionā, kad serbi pēkšņi metās metodiski izkaut pilsētas bosniešus. Slaktiņa vājprātā nogalināja vairāk nekā tūkstoti bijušo draugu un kaimiņu, cilvēki tika sadedzināti dzīvi, sievietes izvarotas, upuru ķermeņi samesti masu kapos vai upē.

Šeit notikušais veicināja vārdkopas ethnic cleansing – etniskā tīrīšana – ieviešanos amerikāņu leksikā un uz visiem laikiem mainīja pilsētas seju. Līdz 1992. gadam gandrīz divas trešdaļas no Višegradas 22 tūkstošiem iedzīvotāju bija bosnieši. Pilsēta, šodien gan drīzāk mazpilsēta, ir sarukusi par pusi no kādreizējā lieluma, un bosniešu iedzīvotāju tagad te ir nedaudz vairāk par tūkstoti. Starptautiskie miera uzturēšanas birokrāti, kas nomināli joprojām nosaka šejienes kārtību, ļāva no slaktiņiem aizbēgušajiem bosniešiem atgūt savu iedzīvotāju statusu neklātienē. Tas viņiem pat ļauj piedalīties vēlēšanās (kaut faktiski daudzi šie balsotāji tagad dzīvo, piemēram, Čikāgā). Mūsdienās, pateicoties jaunajiem līgumiem par vietvarām, mēdz izrādīties, ka pilsētas mērs ir serbs, bet pašvaldības padomes vadītājs – bosnietis. Birokrāti arī piešķīruši reālas atgriešanās tiesības tiem, kuriem pietiek drosmes to darīt.

Bakira ne vien izmantoja šīs tiesības, bet arī uzņēmās minoritātes statusu nepārprotami naidīgā teritorijā, lai, cik spēdama, soli pa solim, seju pa sejai, bruģētu ceļu taisnai tiesai. Pēc kara viņa sāka organizēt bosniešu autobusu ekskursijas uz Višegradu un apkārtējiem ciematiem. Un gadījās, ka šāda brauciena laikā kāda no ekskursantēm paģība, atpazinusi sejā serbu, kurš savulaik bija arestējis un aizvedis viņas dēlu vai meitu – uz neatgriešanos. Bakira dokumentēja šādus momentus, noskaidroja vīrieša vārdu, veica savu izmeklēšanu, bieži izmantojot Facebook kontaktus, tad iesniedza ziņojumu starptautiskajām tiesībsargāšanas institūcijām, lai ierosinātu prāvu par kara noziegumu. Nav brīnums, ka par šo spītīgo darbošanos viņai pastāvīgi nākas maksāt: viņai uzbrūk publiski, uz viņas automašīnu ir šauts, un viņa jau ir apradusi ar pastāvīgiem nogalināšanas draudiem.

Tāpēc spriedze, pat briesmas, ko man liek just vīrs ar sirmajiem matiem, ir taustāmas un visaptverošas. Tikai dažas minūtes iepriekš vēl viens mūsu galda biedrs, Dienvidkonektikutas Valsts universitātes filozofijas profesors, genocīda pētnieks Deivids Petigrū, pastāstīja šausminošu stāstu par to, kā pirms kāda laika Drina, kas tagad strauji plūst tepat līdzās, gandrīz izsusējusi augštecē uzcelta aizsprosta dēļ. Ūdenim noplokot, ļaužu skatam atklājušies no dūņām vīdoši cilvēku kauli – pēkšņi viņu dzīvē ielauzusies asiņainā pagātne ar tās masu slepkavībām. Bosniešus nogalināja uz tilta un viņu ķermeņus sameta Drinā. Starptautiskajām tiesu medicīnas ekspertu komandām, kas tika atsūtītas pārbaudīt pierādījumus, nācās nodrošināt īpašu aizsardzību pēc tam, kad vienu no tām apšaudīja snaiperis. Petigrū toreiz bija kopā ar viņiem tur, pie upes, pievienojies komandai, lai liecinātu par ekshumācijām; tas viss te notika tikai pirms 10 gadiem, ne vairs 1992. gadā.

Pārāk bieži tādiem ārpusniekiem kā man šī reģiona etniskā un vēsturiskā sarežģītība ir mulsinoša. Angļu valodā tas ir viens no dīvainajiem vārdiem, kuru konotācijas ir sadzirdamas pat pirms pamatnozīmes: neatšķetināmas pretišķības, neremdināms etnisks naids. Balkāni.

Līdz brīdim, kad toreizējais prezidents Bills Klintons nolēma, ka ASV ir jāiejaucas, kas notika tikai 1995. gadā, jebkādu darbību pa daļai kavēja bažas, ka neviens nav spējīgs izprast konfliktu starp tik daudzām dažādām grupām. Rases vai izskata ziņā atšķirības Balkānu iedzīvotāju starpā nav; bieži vien etnisko piederību atklāj cilvēka vārds, kaut arī ne vienmēr, tāpēc, mēģinot kaut kā sašķirot šo jucekli, lieto vārdu “galvenokārt”. Un, jo dziļāk rokas, jo vairāk var atrast nelielu teritoriju reģionālismu, separātiskus novirzienus un citas vēsturiskas nepatikas iezīmes, kā arī atšķirības apģērbā, ēdienā, alfabētā, žestos, slengā, mitoloģijā un izloksnē. Taču reizumis no šī atšķirību biezokņa iznirst seni primitīvi nošķīrumi, un tad arī sākas posts un nelaimes.

Pēc Otrā pasaules kara komunistu līderis Josips Tito ar stingru roku vairāk nekā pusduci dažādu etnisko grupu un teritoriju apvienoja valstī, kas pazīstama kā Dienvidslāvija – “dienvidu slāvu zeme”. Šajā kādreizējās Tito valsts daļā joprojām dominē divas iedzīvotāju grupas, kuras ilgi šķēlusi reliģija. Serbi galvenokārt ir kristieši, Serbijas Pareizticīgās baznīcas piederīgie, savukārt apmēram puse Bosnijas iedzīvotāju ir musulmaņi.

Viens no iemesliem, kāpēc tādi kaujinieku līderi kā Slobodans Miloševičs un Radovans Karadžičs 1992. gadā spēja uzkurināt vidusmēra serbos slepkavošanas neprātu, meklējams 600 gadus senā pagātnē – Kosovas kaujā, kurā Osmaņu turki sakāva serbus un sāka Balkānu ciematniekus lielā skaitā pievērst islāmam. Pirms dažiem gadiem, apmeklējot Serbijas metropoli Belgradu, es daudzviet uz pilsētas pelēkajiem cementa mūriem redzēju stilizētu grafiti “1…3…8…9”. Sākumā pieņēmu, ka tas apzīmē kādu specifisku datumu 1989. gadā – laikā, kad Dienvidslāvijā sabruka komunisms, ļaujot tapt vairākām jaunām (kaut sen pastāvošu nāciju) valstīm. Taču patiesībā tas ir viduslaikos notikušās Kosovas kaujas gads. To zina katrs serbu pamatskolēns, un 1389. gada pazemojums joprojām skaudri smeldz. Un nebūs par traku teikt, ka bailes, kuras mani apņēmušas šai Drinas krastmalas kafejnīcā, arī sakņojas tai tālajā laikā.

Vecis zem Coca-Cola nojumes darbojas ar savu mobilo, un Bakira domā, ka viņš informē savus vecos čomus vietējā policijā par mūsu klātbūtni. Es joprojām neuzdrīkstos pagriezties un nu jau esmu nobijies ne tikai tāpēc, ka visa šī situācija man liek justies kā sabaidītam desmitgadīgam puišelim, bet arī tāpēc, ka nezinu, cik nopietni tā patiesībā vērtējama. Vai mans apskates brauciens tiek uztverts kā nacionālās drošības apdraudējums? Tikmēr Bakira nemaz nav nobijusies, drīzāk dusmīga. Un Petigrū, kura mierīgā Budas seja šķiet rāmi nesatricināma, man pamāj ar galvu, kā teikdams: “Tāpēc jau es tevi šurp aicināju.” Arī Elharuna, kam ir pašai savs stāsts, piecēlusies kājās un, izlikdamās, ka ar savu iPhone priecīgi knipsē mūsu galdiņu, faktiski fotografē domājamo kara noziedznieku.

Ja viņš bildē mūs, tad viņa pabildēs viņu. Visi mani galdabiedri šķiet izkārtojamies ofensīvai. Tad nu es atvainojos, ka man jāaiziet līdz tualetei, un dodos savā viltus vajadzībā cieši garām kara noziedzniekam, pie tam izliekoties, ka lasu kaut ko savā tālrunī, lai arī uzņemtu pāris viņa attēlus. Mikroagresiju aukstais karš iet vaļā.

Pirms šorīt sākt savu programmu, mēs ar Elharunu iegriezāmies kafejnīcā mazā bosniešu ciematā Medžedžā pa ceļam uz Višegradu. Īpašnieks, vecs Petigrū draugs, pats iznāca mūs apsveikt un pieņemt mūsu pasūtījumus. Tur es guvu savu pirmo apgaismības zibsni par šī blīvā vārda – Balkāni – niansēm; vai varbūt tas bija ekspresievadkurss tajā, ko Freids sauca par nelielu atšķirību narcismu.

Mācība, lai cik savādi liktos, nāca caur kafiju. Serbu kafijas recepte paredz viegli pagrauzdēt malumu, pārliet to ar verdošu ūdeni un pielikt cukura gabaliņu, pirms celt pie lūpām. Bosniešu variantā kafiju grauzdē pannā un tad pārlej ar verdošu ūdeni, bet cukurgraudu pasniedz atsevišķi. “Cukuru var pievienot pats,” uzsvēra Elharuna. “Tev ir izvēle.” Bosniešu kafiju pasniedz glītā krūzītē, sauktā par fildžanu; atšķirībā no serbu kafijas tases tai nav osiņas. Kad ieradās viesmīlis, viņam uz paplātes bija vairāk krūzīšu: bosniešu tradīcija liek servēt vienu lieku krūzīti, sauktu par fildžan viška, draugam, kurš var atnākt negaidīts, vai kādam, kuram todien būtu bijis jābūt pie galda, bet kura tur nav. Elharuna paņēma savu fildžanu un pagrozīja to rokās. Ja tev ir serbu tase, tad, kā viņa teica, “tev ir rokturis, un tas diktē”, proti – tu vari turēt tasi tikai vienā veidā. “Mans tēvs mēdza teikt,” viņa piebilda, “ka bosniešu kafija ir demokrātiskāka.” Elharunas tēvs bija literatūras profesors Mostaras Universitātē. Viņu uz sešiem mēnešiem ieslodzīja koncentrācijas nometnē, spīdzināja un izsita viņam zobus, taču viņš palika dzīvs. Viņu māju, kurā dzimta bija dzīvojusi vairāk nekā 250 gadus, nodedzināja līdz pamatiem.

Skaidrojumu par bosniešu kafiju es uzklausīju agri no rīta, pirms ierados Višegradā, apsēdos šajā kafejnīcā pie Drinas un nedomājot pasūtīju “kafiju”. Kad man atnesa īsti serbisko tasi, es pamanīju, ka Bakira ir pasūtījusi sulu, un mani pārņēma neglābjama misēkļa sajūta. Katrs malks tagad šķita tāda kā nodevība.

Tagad es pagriežos savā krēslā, lai pa laikam varētu uzmest aci serbam pie netālā galdiņa. Nu viņš skatās visur, tikai ne uz mums. Bakira pieliecas man, lai paskaidrotu, kāpēc viņš ir šeit. “Brīvdienās viņus laiž ārā,” viņa saka. “Daži tiek mājās, lai pastrādātu, bieži par kravas mašīnu šoferiem. Tā tas te tagad notiek.” Tā nu 15 minūtes pēc ierašanās šai Balkānu daļā es esmu cieši iespiests iepriekšminēto konotāciju spīlēs un nomokos ar vaicājumiem. Vai var būt, ka kara noziedzniekus pa brīvdienām laiž mājās? Un man nu laikam sanācis briesmīgs kofeīna faux pas? Vai šejienes varas iestādes mani tiešām izseko par nevēlamu pieminekļu apskati? Un atbilde, kuru man nāksies atklāt, ir: tieši tā!

Viena no statujām, ko vēlos redzēt, atrodas tepat līdzās bāram, tieši uz priekšu pa ielu, uz galvenās satiksmes artērijas pašā pilsētas centrā. Naktī to no visām pusēm apgaismo pamatnē iebūvēti prožektori. Tas ir apmēram sešus metrus augsts torņveidīgs tēls – ne konkrēta persona, bet gan humanoīda figūra, līdzīga Kinoakadēmijas balvas statuetei, tikai šajā gadījumā tas ir viduslaiku bruņinieks, kalts no ogļmelnas dzelzs un izsliets līdzenā vertikālē. No viņa staro drūms autoritārisma gars; čuguna gabals, kas liek man vēlēties ierakstīt šai teikumā Austrumeiropas vārdu.

Viena stilizētā roka tur starp kājām zemē balstītu zobenu, otra spiež pie sirds krustu. Savā skulpturālajā raksturā šis mūsu bruņinieks tiecas tvert kādu diženu vēsturisku vērtību – godu vai drosmi, vai nelokāmību, vai uzvaru. Un, kā tik daudziem līdzīgiem masīvajiem darbiem, kurus mēdz aptuveni raksturot kā “sociālistisko reālismu”, arī šim piemineklim smagnējais un bezpersoniskais svinīgums liek ne tik daudz kaut ko paust, cik ko citu nomākt. Tēla poza ir feodāla versija tam, ko armijā sauc par pozīciju “ierocis rokās” – stingru, staltu stāju, ar ieroci gatavībā, pavēlošu un apklusinošu.

Jēga ir skaidra: sakiet man paldies par dienestu! Skulptūra prasa, lai godinām serbu kaujiniekus, kuri iznīcināja šejienes bosniešu kopienu. Kā jau ierasts revizionistiskajai skulptūrai, veikums ir vienkāršs un nolūks skaidrs. Viņi nav nekādi genocīda slepkavnieki – viņi ir mūsu etniskie varoņi! Uzraksts to pasaka pavisam skaidri: “Republika Srpska aizstāvjiem – pateicīgie Višegradas iedzīvotāji.”

Pilsētas nomalē ceļa kreisajā pusē iznirst musulmaņu kapsēta – Stražištes kapi, kas tālāk ietiecas apkārtējos laukos. Netālu no ielas atrodas pamanāms kalts akmens – kopīga piemiņas zīme jeb kenotafs daudziem šeit apglabātajiem Bosnijas musulmaņiem. Korāna vārdi (5:32), kā tos atšifrē Elharuna, pauž: ja tu bez pamata dzēs kaut vienu dzīvību, tu nogalini visu cilvēci. Skaldnē kapakmens lakonismā iecirsts viss stāsts par nogalinātajiem un bez vēsts pazudušajiem Višegradas genocīda upuriem.

Akmens bija nesen uzstādīts, kad Višegradas pašvaldība lēma, ka vārda “genocīds” lietošana ir aizvainojoša. Drīz pēc tam kapus ielenca vairāki desmiti policistu un ieradās akmeņkalis, lai viņu bruņotā apsardzībā ar slīpmašīnu izrediģētu to vienu vārdu – genocida – no memoriāla. Tā, it kā tas, kas noklusēts pie viduslaiku bruņinieka statujas, būtu pateikts te, pilsētas otrā malā – vismaz līdz brīdim, kad aizvainojošā vārda vietā bija palicis vienīgi izskrāpējums, kas tur vīd joprojām.

Cenzūra ir visai līdzīga skulptūrai: dažreiz arī tā liek vēl vairāk domāt par to, kā tur nav. Tāpēc laiku pa laikam kāds ielavās kapsētā un ar spilgti sarkanu lūpu krāsu vai platu melnu marķieri pāri akmeņkaļa atstātajai rētai uzšņāpj to vārdu – genocida. Protams, kāds pašvaldības darbinieks tiek nosūtīts to nomazgāt, bet tad kādu nakti tas jau atkal pamanās uzrasties no jauna.

Kad pajautāju Bakirai, vai arī viņa kādreiz ir rakstījusi uz tā pieminekļa, viņa tikai klusējot aizsmēķēja. Reizēm ekskursanti, kas ierodas apskatīt Višegradu, piekopj šādu izaicinošu vandalismu. Tajā kaut kas ir. Citkārt tas notiek formālāk. Pirms pāris gadiem Petigrū un Bakira atbrauca šurp, uzdrukājuši vārdu genocida uz papīra, un turēja to ar roku pie izskrāpējuma vietas. Mediji šo stāstu publiskoja. Tā nu oficiāli šī vārda tur nav, bet neoficiāli tieši to ļaudis tagad zina par Višegradu – pilsētu ar pieminekli, uz kura nav izlasāms vārds genocida.

Augstāk kalnā un dažus pagriezienus tālāk ir vēl viens improvizēts memoriāls, kuru Bakira grib man parādīt. Patiesībā tā ir vesela māja nedaudz atstatus no Pionirska ulica – Pionieru ielas. Vēl viens jau ierasti šausminošs stāsts no sērijas “noziegumi pret cilvēci”. 1992. gada vasarā daži bruņoti serbi no vienības, kas dēvējās par Atriebējiem, sadzina šai mājā kādus 70 vīriešus, sievietes un bērnus. Tad viņu komandieris Milans Lukičs iemeta tur degbumbu, un māja sāka degt. Kad izmisušie ļaudis lēca ārā pa logiem, Lukičs viņus ņēma uz grauda ar savu šaujamo. Vienpadsmit tomēr izdzīvoja. Tagad Lukičs, notiesāts uz mūža ieslodzījumu, vada dienas kādā Igaunijas cietumā, viņa vīriem joprojām dzen pēdas. Pagājušā gada oktobrī vēl vienu Atriebēju dalībnieku atzina par vainīgu kara noziegumos un notiesāja uz 20 gadiem.

Gadiem ilgi Pionieru ielas ēka nostāvēja kā iztukšota čaula, slēpdamās aiz citām, ielai tuvākām mājām. Neviens tai neķērās klāt – varbūt aiz cieņas pret mirušajiem, varbūt aiz bailēm no viņiem. Tomēr ar laiku daži bosnieši sāka prātot, ka celtne jāsaglabā kā piemineklis genocīda šausmām. Taču serbu iestādes apvilka teritoriju ar sarkanu lenti un aizliedza jebkādas darbības. Pilsētas vietvara paziņoja, ka celtne kavējot jauna un svarīga ceļa izbūvi un tāpēc to plānots nojaukt.

Lai no Stražištes kapiem tiktu līdz Pionieru ielai, man jāstumjas kalnā niecīgajā nomas mašīnītē, kurā esam sarūmējušies visi četri – Bakira, Elharuna, Deivids un es. Autiņam grudzinot otrajā pārnesumā, no kādas paslēptuves tikpat lēni izslīd policijas mašīna un iesēžas mums astē. Kad tiekam līdz Pionieru ielai, policisti vienkārši apstājas un mūs vēro. Visi izkāpjam un nofotografējam viņus. Bakira šiem pamet ar roku – ne kā jautri uzsaucot “Es tevi redzu!”, bet kā atgaiņājoties, kā basketbolā metot sodu ar vienu labo: “Tinieties! Piegriezušies!”

Lai nokļūtu pie mērķa, mums jāiet cauri nedaudz aizaugušam pagalmam, garām citām mājām. Vietām tumšos logos iznirst pa sejai un, redzot, ka ir pamanīta, nozūd aiz daudzkārt mazgātiem aizkariem. Šīs pārējās mājas, kurās visās tagad dzīvo serbi, cieši ielenc Pionieru ielas namu. Doma, ka jebkuru tuvumā esošu ceļu varētu pārplānot, noplēšot visas šīs būves, ir tikai municipalitātes nožēlojamās iztēles auglis.

Protams, Bakira protestēja pret sākotnējo rīkojumu par ceļa būvniecību un bija ne pa jokam nikna uz sarkano lenti, pie kuras karājās zīme ar tekstu par jebkādas celtniecības aizliegumu. Petigrū Amerikā 2013. gadā uzrakstīja vairākas kritiskas vēstules starptautiskajām institūcijām, kas lika dažām amatpersonām apmeklēt šo vietu un paust bažas par tās likteni, un viņu izteikumi tika citēti bosniešu medijos. Tāpēc tagad serbu vietvarai vairs nav tik vienkārši pārbraukt šai vietai ar buldozeru.

Tikmēr Bakira un viņas draugi vienkārši pārkāpa vietvaras lēmumu un ķērās pie ēkas atjaunošanas. Viņi nostiprināja sienas, atjaunoja dzīvojamās telpas otrajā un trešajā stāvā. Pagrabu ar netīro grīdu un apdegušajiem baļķiem viņi atstāja neskartu. Pie tālākās sienas izgaismota auklā iekārta plastikāta zīme ar nogalināto vārdiem un foto – miglainām ģimenes albumu bilžu reprodukcijām.

Pirms vairākiem gadiem es pastaigājos pa Pnompeņas centru un pēkšņi attapos pie Tuolslengas – slavenās Kambodžas nāves nometnes. Tā ir parasta ēka ielas malā, kurai viegli var paiet garām. Durvīs sēdēja večiņa un lūdza dažas monētas par ieeju. Nebija ne gidu, ne uzraugu, gandrīz neviena uzraksta vai oficiāla eksponāta. Vietumis kāda vienkārša plāksnīte vēstīja šejienes iznīcības stāstu. Citādi nekas netika demonstrēts vai pamatīgāk izskaidrots. Tikai nāves nometne – gandrīz tāda pati kā dienā, kad sarkanie khmeri bēga uz neatgriešanos. Vienā no atvērtajām kamerām stūrī vīdēja sarūsējusi munīcijas kaste – ateja. Netālu esošajā dušas kabīnē sienas bija ložu sacaurumotas. Katra telpa izraisīja emocionālu atbalsi, raisot domas par baisajiem mirkļiem, kas te ne tik sen bija piedzīvoti. Tuolslenga nebija kuratoru iekārtots muzejs, bet gan pamesta nāves nometne, un iespaids no tās bija daudz dziļāks.

Pionieru ielas nama pagrabstāvā uz sijām ir pārogļojumi un zem kājām terakotas un akmens šķembas, un tad rodas domas: “Vai tas tur netīrumos ir kauls? Un tas izdauzītais logs – vai tāpēc, ka…?” Šeit nevar neiztēloties to situāciju. Un nevar nejust nelaimes garu ikkatrā centimetrā, kas tiek sīksti aizstāvēts, turoties pie šīs vietas. Es neesmu atnācis uz muzeju. Es atrodos nozieguma vietā.

Pa ārējām kāpnēm Bakira mani uzved jaunizbūvētā dzīvoklī un demonstrē lieliski iekārtotu vannas istabu, visu vienās jaunās, spožās ietaisēs – ar dušu, tualeti, mirdzošu izlietni. Istabās sienas glīti noklātas ar ģipškartonu un nokrāsotas. Dzīvojamajā istabā ir tepiķis, lieli, mīksti dīvāni un stilīgi galdiņi. Kad atkal esam laukā, Bakira sāk uz mani kliegt, un Elharuna steidzas tulkot, bet čukstus. Bakira rāda atpakaļ uz māju. Un tikai ber vārdus, bez ierastajām pauzēm tulkošanai. Viņa saka: esot ģimene, kas grasās pārcelties šurp un kļūt par Pionieru ielas nama uzraugiem. Tā var būt un var nebūt taisnība, taču Bakira to man pavēsta tā, lai kaimiņi, kuri slēpjas aiz noplukušajiem aizkariem, dzirdētu katru vārdu. Viņa grib, lai šie serbu kaimiņi zina: nama aizsardzība virzās uz priekšu. Pašvaldība ar dažādām birokrātiskām prasībām bremzē ēkas pieslēgšanu ūdensvadam un kanalizācijas sistēmai, neapstiprina elektrības pieslēgumu, un pārvarēt šos šķēršļus tagad ir Bakiras dzīves prioritāte. Mana vizīte šeit patiesībā ir nākamais mazais solītis šai cīņā par gaismu spuldzītēs un ūdeni klozetpodā. Tā ir vēsturiskās atmiņas frontes līnija – atļauju apstiprināšanas process vietējā zonējuma padomē. Neilgi pēc atgriešanās no brauciena es saņemšu ziņu no Bakiras, ka cīņā iesaistījušies vēl vairāki ļaudis, izvēršot spiedienu uz birokrātiju, un ūdens esot pieslēgts.

Ļoti ilgu laiku Deivids Petigrū man bija tikai profesors no mana rajona Ņūheivenā. Ņūheivena ir augstskolu pilsēta lielākā mērā, nekā ļaudis paraduši domāt, ar, protams, Jeilu, bet arī Dienvidkonektikutas Universitāti (kur pasniedz Petigrū), tāpat tuvējo Kvinipiaku universitāti, Ņūheivenas Universitāti un Alberta Lielā koledžu. Līdz ar to, iegriežoties vietējā pārtikas bodītē vai kafejnīcā, jūs visdrīzāk sastapsiet kādu koledžas profesoru, un sarunas pie dārzeņu plaukta grozīsies ap kādu jaunāko pētījuma projektu. Mūsu pazīšanās pirmsākumos Petigrū man ņēmās stāstīt par savu jaunāko filozofa Žana Lika Nansī darba tulkojumu. Man, salīdzinošās literatūrzinātnes kursu beigušam, pārdomas franču poststrukturālisma kritikas tulkošanas sakarā radīja drīzāk traumu nekā priecīgu atkalredzēšanās sajūtu.

Bet pēc dažiem gadiem mūsu saviesīgā tērzēšana pie kafijas tases būtiski mainījās. Tagad Petigrū bieži devās izpētes braucienos uz Balkāniem. Viņš sāka nēsāt beisbola cepuri, uz kuras bija rakstīts viens vārds, SARAJEVO, un, ja es viņu pārtvēru pēc ceļojuma, viņš mēdza stāstīt par kārtējo dīvaino skulptūru, kuru atkal redzējis, un par to, kā vēsture tiek pārrakstīta viņa acu priekšā. Bieži viņš man tālrunī rādīja kādu attēlu, satriecošu revizionisma tēlniecības paraugu, reizēm lielizmēra, reizēm sīkus elementus, sadīgušus plašā ainavā. Viena tāda bilde bija no Radovana Karadžiča vārdā nosauktā universitātes kopmītņu korpusa Palē – piemiņas plāksne, kas pauž, ka Karadžičs ir dižs un varonīgs cīnītājs par serbu tautas vienotību, nevis kara noziedznieks, kurš atzīts par vainīgu 10 apsūdzības punktos par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci un šobrīd izcieš mūža ieslodzījumu Nīderlandes cietumā.

Tas varēja arī būt uzņēmums ar skulptūru, ko Petigrū bija uzgājis Sarajevas austrumdaļā, – pieminekli Gavrilo Principam, psihiski nelīdzsvarotajam serbam, kurš noslepkavoja erchercogu Ferdinandu, tā izraisot Pirmo pasaules karu. Te viņa slepkavnieciskais kareivīgums pārtapis serbu tautas varoņgarā. Citā reizē tās ir vienkārši savādas un ekscentriskas būves. Tā reiz viņš atvēra tālruni un parādīja man to, ko viņš sauc par “ieriebšanas baznīcām”. Tās ir pavisam mazas kapelas, lūgšanu namiņi, kuru celtniecību sankcionējusi Serbijas Pareizticīgā baznīca ne kādas konkrētas draudzes vajadzībām, bet kā tādu reliģiozitātes Potjomkina sādžu, bieži vien vaiņagojot ar masīviem un draudīgiem serbu krustiem. (Serbu krusta forma ir īpatnēja – katrā no četriem krusta galiem zarojas vēl viens krusts, bieži vien noapaļots, tā ka kopējais izskats ir uz tāda kā puķu ornamenta pusi.) Viena no tādām “ieriebšanas baznīcām” krustceļu ciematiņā Koņevičpoļē ir uzstutēta tieši bosnietes Fatas Orlovičas mājas priekšdārziņā. Divdesmit gadus viņa cīnās ar teritorijas zonējumu pārraugošajām iestādēm par tās nojaukšanu. Neskatoties uz pagājušogad pieņemto viņai labvēlīgo tiesas lēmumu, saskaņā ar kuru šī “ieriebšanas baznīca” jānojauc, serbu iestādes joprojām vilcina sprieduma izpildi – tagad aizbildinoties ar koronavīrusu.

Visnejēdzīgākā no šīm “ieriebšanas baznīcām” slejas Srebrenicā kalna galā, no kura paveras skats uz 6938 bosniešu kapiem. Petigrū man parādīja tās attēlus vēl būvēšanas laikā. Telpa izskatījās viena auto garāžas izmērā. Uz ķieģeļu celtnes kantainā torņa trīs serbu krusti greznojas augstu pāri bosniešu ciemam Budakai un pāri ielejai. Draudi? Atgādinājums? Genocīda kičs? Viss minētais.

Kā vienkāršu baznīcu var padarīt par rupjas zaimošanas vietu, kļūst redzams, kad uzbrauc tur augšā, līkumojot pa zemesceļiem, gar kuriem šur tur izkaisītas bosniešu mājas. Līdzās baznīcai ir segta terase ar grillu. Izmētātas pudeles un izsmēķi liek saprast, ka serbi brauc šurp ballēties. Paviljons ir acīmredzami krietni vairāk apmeklēts nekā baznīca. Tieši aiz grillēšanas laukuma ir aizaudzis lauks, kura malā – pāris pārpildītu miskastu.

Šis lauks bija masu kaps. Te noslepkavoto un aprakto bosniešu līķus ekshumēja 2007. gadā. Nav neviena uzraksta, kas par to liecinātu. Es to zinu tikai tāpēc, ka Petigrū ir sarakstījis nodaļas grāmatās un uzstājies ar runām, nosodot vēstures dzēšanu šeit – šajā tukšām pudelēm piemētātajā laukā.

Šajā apkārtnē serbi steidzīgi apraka apmēram 8000 bosniešu vīriešu, sieviešu un bērnu līķus pēc viņu noslepkavošanas 1995. gada jūlijā. Tās vasaras notikumu apraksti tagad aizņem tūkstošiem pierādījumu un liecību lappušu Hāgas tribunāla materiālos – lappusi pēc lappuses ar sāpīgām detaļām. Puisītim tika nogriezta galva, un viņa ķermenis iemests klēpī vaimanājošajai mātei. Serbu zaldāts pavēlēja mātei apklusināt bērnu un pēc mirkļa pārgrieza zīdainim rīkli.

Un visas šīs šausmas notika par spīti tam, ka Srebrenicā un tās apkārtnē bija izvietoti ANO miera uzturēšanas spēki. Bet Ratko Mladiča komandētā Bosnijas serbu armija bija daudzkārt lielāka un labāk bruņota. ANO kontingenta Nīderlandes bruņoto spēku vienība, pavisam tikai kādi 500 vīri, bija izvietoti rūpnīcā pie galvenā ceļa. Tur bija patvērušies arī simtiem bosniešu. Mladičs sastapās ar nīderlandiešu komandieri un pateica skaidri: vai nu nemaisieties pa kājām, vai arī paši mirsiet. Pēc nīderlandiešu komandiera lēmuma, par kuru joprojām tiek runāts pieklusinātos toņos, viņa kontingents pagāja malā. Pēc tam viņi dzirdēja aiz rūpnīcas šaušanu. Kara noziegumi notika viņiem visapkārt. Viens no ziņojumiem apraksta nīderlandiešu kareivi, kurš ar Walkman austiņām ausīs skatījies prom, kamēr turpat līdzās serbi grupā izvarojuši musulmaņu meiteni.

Visu 90. gadu pirmo pusi pasaule pastāvīgi saņēma ziņas par līdzīgiem šausmu darbiem bijušajā Dienvidslāvijā. Diplomāti tikās un runāja. Uzpeldot kārtējām liecībām par masveidīgu izrēķināšanos, atkal un atkal tika paustas nopietnas bažas. ASV debatēja par to, ko darīt. Doma par amerikāņu bruņoto spēku sūtīšanu ar vienu vienīgu mērķi, glābt cilvēktiesību krīzes situāciju, sadūrās ar sīkstu republikāņu, tai skaitā Štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētāja Kolina Pauela, pretestību. Rīcības steidzamības izpratnes nebija, jo – tie taču ir Balkāni. Tas ir sarežģīti – vai mums tur vajadzētu iesaistīties?

Kas galu galā lika Bilam Klintonam zaudēt pacietību, nav gluži skaidrs. Daži saka, ka tās nav bijušas vis ciešanas, ko nācās pārdzīvot bosniešiem, tā esot bijusi kāda aizdomīga autoavārija Sarajevā, kurā gāja bojā trīs ASV diplomāti. Vēsturnieki šo tematu joprojām apzelē konferencēs. Lai kā arī būtu, galvenais, ka 30. augustā, tikai dažas nedēļas pēc tam, kad Mladičs bija pagrūdis malā nīderlandiešu kontingentu, debesis pār viņa galvu savilkās melnas no lidaparātiem. NATO virsvadībā pār Bosnijas serbu armiju gāzās labi mērķētu sabiedroto bombardēšanu vilnis. Pat vācu Luftwaffe devās kaujas lidojumos – pirmo reizi kopš 1945. gada. Koordinētais starpkontinentālo spēku trieciens bija sava veida totālais karš, izkarots tikai no gaisa. Vairāk nekā 3500 lidojumos uz 338 serbu mērķiem tika nomests vairāk nekā tūkstotis precīzā tēmējuma bumbu.

Pēc divām nedēļām, 1995. gada 14. septembrī, Mladičs ar drūmu ģīmi paziņoja, ka apsverot diplomātisko sarunu iespēju. Viņa armijas bāzes, ieroču noliktavas un lidmašīnu skrejceļi bija pārvērtušies kūpošās drupās. Pēc šķietami nebeidzamām sarunām tika noslēgts miers, saukts par Deitonas vienošanos. Tika atzīta Bosnijas un Hercegovinas suverenitāte, un jau drīz pēc tam tika apstiprināts tās karogs. Taču tās iekšienē parādījās šī atsevišķā “vienība” – Republika Srpska – kā uz kartes izšļakstīta dzēriena traips, kas iezīmē serbu kontrolētos apgabalus, pusi no Bosnijas valsts.

Deitonas vienošanās administratīvās struktūras Balkānos joprojām pastāv, tās pārzina ANO “augstais pārstāvis” – šobrīd Austrijas diplomāts Valentīns Incko. Pēdējos gadus Petigrū kā Bosnijā, tā pie sava rakstāmgalda Ņūheivenā nepaguris cīnās par likumu, kas liegtu varas iestādēm iesaistīties genocīda noliegšanā, taču likuma pieņemšana tiek kavēta un atlikta, solot veikt dziļāku izpēti. Bet Petigrū neliekas mierā. Man jau sakrājusies vesela failu mape ar viņa nosūtītajām vēstulēm, publicētajiem viedokļrakstiem, uzstāšanos videoierakstiem Bosnijas televīzijā. Pagājušā gada rudenī Petigrū noorganizēja Incko lekciju par genocīda tēmu Jeilā. Pēc tam diplomāts pusdienoja kopā ar pusduci ekspertu, arī es tur biju klāt; sarunās brīdi pa brīdim uzpeldēja jautājums par genocīda noliegšanas aizlieguma likumu, un Incko laistīja tīru diplomātiskā piedienīguma saldkrējumu: šie ir ļoti svarīgi jautājumi, un mums tie nopietni jāapsver.

Tikmēr Republika Srpska vietvaras savās lienošajās darbībās vairs diez ko nerēķinās ar rudimentiem, kas šodien palikuši pāri no tiem tālajiem spēkiem, kuri reiz ar nospiedošu pārsvaru piespieda viņus pakļauties. Labi iekārtojušies vietējās teritorijas zonējuma padomēs, viņi tagad manipulē ar kanalizācijas pieslēgšanas noteikumu formalitātēm.

Bakira vēlas, lai brauciena turpinājumā mēs visi sapulcējamies slavenajā kūrortiestādē Vilina Vlas jeb Fejas mati augšup pa Drinas upi, kas savu nosaukumu ieguvusi no šais vietās lekni zeļošajām marsīliju audzēm. Tas ir netālu no viņas mājām, un vieta ir tiešām burvīga. Vecs mežs tiecas augšup pa stāva kalna šķautņaino nogāzi. Gaiss ir vēss un aromātisks, mūžzaļu augu elpas piesātināts. Iespaidīgā kūrorta ēka atgādina pasen celtu viesnīcu, kur varētu būt mitinājušās 60. gadu slavenības.

Mēs apsēžamies garā galdu rindā uz priekšējās terases, tieši zem balkonu kaskādes, un pasūtām dažus pēcpusdienas dzērienus un uzkodas. Elharuna rūpīgi uzskaita viesmīlim mūsu pasūtījumus, un mēs turpinām sarunu klusinātās balsīs. Pie apkārtējiem galdiņiem serbu ģimenes mielojas ar lapu salātiem un smūtijiem. Bakira grib, lai mēs savu kafiju dzeram tieši te, ārpusē, lai šejienes personāls (un varas pārstāvji, ja tie mūs izseko) redzētu, ka mums nav bail.

Pirms 28 gadiem Fejas mati bija pārvērsti īpašos moku kambaros. Ap 200 sieviešu bija ieslodzītas kūrortiestādes numuros, un kaujinieki viņas regulāri izvaroja. Tā bija viena no vairākām līdzīgām nometnēm un iecienītākā pieturvieta vardarbīgāko paramilitāro grupu – serbu Balto ērgļu un Arkana tīģeru – locekļiem, jo bija izslavēta kā tāda, kur tiek turētas skaistākās bosniešu sievietes.

Dažas aplēses liecina, ka izdzīvoja mazāk par desmit no Vilina Vlas ieslodzītajām. Pārējās vai nu noslepkavoja zaldāti, vai arī viņas izdarīja pašnāvību, nolēkdamas no balkoniem un atsizdamās pret zemi tieši te, kur mēs tagad iekožam.

Vilina Vlas ir redzamākais no šīs pilsētas neredzamajiem memoriāliem. Serbu vietvara neparko neļauj te izvietot kādu plāksni vai piemiņas vietu. Amatpersonas ir lēmušas, ka vispareizāk ir visu izpucēt un te atjaunot tūrisma objektu. Kūrortiestādē tagad piedāvā bezmaksas bezvadu internetu, un Vilina Vlas vietne papildināta ar informāciju par ķermeņa skrubjiem, dziļo audu masāžām un, īpaši senioriem, iekšējo baseinu. Cik ļauj spriest jebkurš vietējais tūrisma informācijas avots, kas atrodams par šo vietu, ir skaidrs, ka daudzi serbi izvēlas mērķtiecīgas nezināšanas politiku.

Mēs samaksājam par kafiju un dodamies prom. Bakira ar savu auto brauc mājās, jo, kā viņa saka, vienkārši nebūtu spējīga jebkad apmeklēt mūsu šodienas pēdējo mērķi – Andričgradu. Ir pat grūti precīzi aprakstīt, kas ir tā vieta, taču metafiziski tā ir tiešs Vilina Vlas pretmets. Kūrorts ir arhitektūras vēsture ar aizbāztu muti, turpretī šī vieta skaļi auro un visdrīzāk būtu raksturojama kā etniskā pārākuma apoloģētu rotaļlaukums ar pieminekļiem un ikonām.

Andričgrada radusies Višegradā kā kinorežisora Emira Kusturicas izlolots projekts. Pats Kusturica iemieso visu Balkānu mulsinošo sarežģītību – dzimis Bosnijas musulmaņu ģimenē, bet kara laikā pārgājis serbu pareizticībā. Kopš tā laika Andričgrada izveidojusies par sava veida propagandas tematisko parku, kas iekārtots kā gara pastaiga nikna nacionālista pārkairinātā sapņojumā par to, kāda varētu būt Lielserbija, ja tiktu iznīdēts viss Bosnijas musulmaniskais.

Ieejot parkā, virs veikaliņu rindas nevar nepamanīt lielizmēra sienas gleznojumu, kas attēlo dažādus slavenus “serbu lietas” aizstāvjus, pulcējušos vienkop virves vilkšanas cīkstiņā pret kādu pretinieku, kurš atstāts ārpus rāmja. Petigrū norāda uz pašu kinorežisoru šai grupā līdzās tā laika Republika Srpska prezidentam. Un vai tas tur aizmugurē nav jauneklīgs Vladimirs Putins? Varētu būt. “Tas čalis,” norāda Petigrū, “ir tenisists.” Novaks Džokovičs, pēc visa spriežot, ir Kusturicas draugs. Vietējie serbi uzņem selfijus ar sienas gleznojumu fonā, pildot sevi ar šo balagānisko lepnumu.

Nosaukumu Andričgrada ieguvusi no šai reģionā dzimušā slavenā 20. gadsimta vidus romānista Nobela prēmijas laureāta Ivo Andriča. Viņa zināmākais darbs “Tilts pār Drinu” ir vairāku gadsimtu vēstures epopeja, kuras galvenais varonis ir – jā gan – tilts. Reiz pagātnē šo romānu varēja uztvert kā daudznozīmīgu vēstījumu, kur tilts ir dažādības un vienojuma metafora. Taču šeit Andričs ir serbu nacionālists un viņa tilts – aizsargbūve, kas atklāj pāri gadsimtiem līkstošu nepārejošu naidu pret islāmu.

Kompleksa centrā atrodas 19. gadsimta episkās poēmas “Kalnu vainags” autora Petara II Petroviča-Ņegoša statuja. Viens no poēmas sižeta pamatelementiem ir vēstījums par “pārturkoto ļaužu inkvizīciju” – musulmaņu masveida sodīšanu ar nāvi. Šeit viņš gan pasniegts kā serbu lielkungs un Serbijas literārā kanona dižgars. Serbu ģimenēm patīk te fotografēties kopā ar bērniem, sēdinot viņus dižā nacionālisma dzejnieka milzīgajā dzelzs klēpī.

Nedaudz iesāņus novietots Nikola Tesla, serbu pareizticīgo priestera dēls, kurš dzimis Horvātijas ciematā un allaž ar lepnumu uzsvēris savas izcelšanās horvātisko daļu. Bet šeit jebkāda balkāniskā daudzbalsība Teslam ir atņemta, un nu viņš ir tīrsugas serbs un visu laiku dižākais izgudrotājs.

Maršruta beigās slejas perfekti reproducēta serbu baznīca (kopija no baznīcas Kosovā, kam, kā uzskata nacionālisti, arī būtu jābūt daļai no Lielserbijas). Celtnei ir visas raksturīgās arhitektoniskās detaļas: pusapaļas romānikas arkas, perfekta struktūras simetrija, vairākpakāpju jumta slīpnes un torņa kupols ar serbu krustu galā. Smilšakmens kolonnas un alabastra logu nišas darinātas pavisam nesen. Kā jebkura reprodukcija, arī šī baznīca ir jauna, laika neskarta un mirdzoša, ne pagātnes relikvija, teju 500 gadu kalpošanas nodeldēta, bet gan starojoša jaunceltne – dievnams, kādu senči būtu varējuši uzlūkot Kosovas kaujas priekšvakarā, un, kā viss te, Andričgradā, vēstures neaptraipīts.

Varbūt visprecīzāk to pasaka Ernests Hemingvejs “Ardievās ieročiem”, kad galvenais varonis prāto par visām cēlajām runām Pirmā pasaules kara noslēgumā: “Tādi abstrakti vārdi kā slava, gods, drosme vai svētums skanēja piedauzīgi līdzās konkrētajiem ciematu un upju nosaukumiem, ceļu un vienību numuriem, datumiem.”

Šie lielie, skaļie vārdi, kas tieši iemiesojušies karotāju skulptūrās un uzbāzīgi greznajos serbu krustos, izskan tik tāli, nedzīvi un nedroši – it īpaši līdzās bosniešu pieminekļiem, ko vietvaru noteikumi nobīdījuši maliņā: tie ir knapi pamanāmi apkārtējā ainavā, un tos uztur tikai spītīgas vecas sievas, vai arī tie pastāv tikai vietējo ļaužu valodās. Šie pieminekļu ekspromti cīnās, lai saglabātu dzīvus mirušo vārdus, iznīcināšanas matemātiku, nežēlīgo šausmu vietas, skarbo genocīda īstenību.

Uzlūkojot statujas šeit un jebkur citur, nevar sev nejautāt: vai abstrakcija vienkārši nav būtiskākā iezīme ikvienā karā, kura zaudējumi tik daudzkārt pārsniedz jebko, kas būtu saucams par uzvaru? Pirmais pasaules karš bija pirmais lielais mūsu laikmeta konflikts, kurā uzvara šķita kā zaudējums – tāpēc vien, ka tik daudz upuru bija nācies ziedot par pushektāru ieņemtas teritorijas vai sinepju gāzes šausmām. Britu statujas, kas godina šajā karā kritušos, ir leģendāras, pateicoties savam izmisuma un pat apjukuma patosam. Tāds ir kājnieks Padingtonas stacijā: šallē satīto kaklu šineļa apkaklē ierāvis, viņš skatās lejup, vēstulē. Tik daudzām statujām raksturīga tāda poza – ar skatienu, kas vērsts pret zemi. Nevar nedomāt par to, kas prātā šajās skulptūrās tēlotajiem.

Kad Maja Lina 1981. gadā uzvarēja konkursā par memoriāla projektu Vjetnamas konflikta – vēl viena kara, kura upuru skaits nekādi neietilpst nekādā uzvaras nojēgumā, – kritušajiem, sacēlās sašutuma vētra. Viņas veidotā piemiņas vieta ir tintes melna siena, kurā iecirsts ikviens no 58 318 nepārnākušo amerikāņu vārdiem. Tos lasīt nozīmē kāpt arvien dziļāk tranšejā pretim tumsai, kamēr mirušo ķermeņi kraujas arvien augstāk un augstāk uz sienas, tās melnumam apņemot apmeklētāju. Tad beidzot lasītājs sāk atkal kāpt augšup, līdz iznāk virszemē, lai izlasītu pēdējo vārdu, kas pieder pēdējam kritušajam šai cīņā, kuras jēga tā arī paliek nesaprasta.

Sašutums memoriāla tapšanas laikā bija pamatīgs, un kritika nerimās gadiem ilgi. Uzņēmējs, vārdā Ross Pero (kurš vēlāk, 1992. gadā, kandidēja prezidenta vēlēšanās, sacenšoties ar Billu Klintonu un Džordžu H. Bušu), pievienojās tradicionālāka un heroiskāka pieminekļa uzstādīšanas kampaņai. Tāds arī tika uzcelts. Tas atrodas tikai dažu soļu attālumā no Linas veidotās struktūras. Skulptūra tēlo trīs karavīrus – jūras kājnieku patruļu ar ieročiem rokās, kaujinieciski bravūrīgus. Pieminekli atklājot, autors skaidroja tā nozīmi: tajā mēģināts tvert “mīlestības un uzupurēšanās saites, kas ir karā devušos vīru būtība” un to, kā viņu “patiesais varonīgums iemājo šajās savstarpējās uzticības saitēs, saskaroties ar briesmu apziņu un apdraudētību”.

Heroiskas statujas – iespējams, pilnīgi visas – funkcionāli ir veids, kā noslēpt nejēdzīgo jaunu dzīvību zaudēšanu bezjēdzīgā karā vai, citā situācijā, drūmo genocīda hroniku. Par pēdējās atzīšanu cīnās improvizētie bosniešu memoriāli: malā nostumtus, tos uztur čuksti vai lūpu krāsa, kas tomēr turas stingrāk par bronzu.

Pirms kādiem 16 gadiem māksliniece Aida Šehoviča, bosniešu diasporas piederīgā, apsēdās iedzert kafiju divatā ar kādu draugu. Ar šo reizi aizsākās viņas fildžanu – pazudušajiem radiem un draugiem veltīto kafijas krūzīšu – krājums. Tagad kolekcijā ir jau 9909 fildžani. Kopš tā laika viņa ik gadu tos izstāda kaut kur pasaulē – Ženēvā, Toronto, Tuzlā. Viņa pilda tos ar kafiju: tas ir fildžan viška genocīda upuriem. Pati māksliniece šo darbu dēvē par klejojošo pieminekli. Šogad tas kļūs par daļu no pastāvīgās ekspozīcijas Srebrenicā.

Republika Srpska ainava ir tik pilna ar neiecietīgu revizionismu. Tas ir visur. Ceļa zīmes ir kirilicā (serbiem) un angļu valodā (man), bet ne latīņu burtiem (bosniešiem). Braukājot par laukiem, mēs ar Petigrū pastāvīgi redzējām krievu pareizticīgo krustus, kas uzslieti kaut kur lauka vidū vai krustcelēs. (Krievija bija vienīgā lielā valsts, kas atbalstīja Lielserbijas projektu.) Arī Višegradā kalna nogāzē vīd krievu krusts, bet gandrīz katrs mūs brīdināja, ka vieniem tur augšā doties būtu bīstami.

Mēģinājumi iemūžināt Bosnijas musulmaņu piemiņu atkal un atkal tiek slāpēti, kā Vilina Vlas kūrortiestādē. Prijedoras pilsētas tuvumā atrodas koncentrācijas nometne, kas kļuva bēdīgi slavena 90. gadu sākumā. Tagad pie tās ieejas slejas betona ērglis ar tik simetrisku spārnu pletumu, ka to varētu nodēvēt par autoritārisma ērgli (līdzīgu tam, ko pieņēma par Donalda Trampa pārvēlēšanas kampaņas emblēmu), godinot nometnes apsargus kā Lielserbijas projekta varoņus.

Ja vēsture nav pilnīgi izdzēsta, tā ir gandrīz pilnībā paslēpta, tomēr spraucas cauri apspiešanas vākam un kļūst par jaunu stāstu. Netālu no Prijedoras atrodas Omarskas raktuvju komplekss, kas savulaik kalpoja par vēl vienu koncentrācijas nometni. Uzņēmuma teritorijā ir neizmantota necila apmesta ēka ar vienām durvīm fasādes vidū un diviem simetriski izvietotiem logiem. Celta kā neliela administratīvā ēka, tā vēlāk kļuva pazīstama kā Baltais nams – bosniešu spīdzināšanas un slepkavošanas vieta. Šodien vietējā vara liedz šeit jebkādus apmeklējumus, izņemot vienu dienu gadā – tāds kalendārs ekvivalents netīkama vārda izslīpēšanai no granīta.

Svelmaini karstā 2019. gada 6. augusta dienā Petigrū, Elharuna un es pievienojamies vairākiem simtiem citu pasākuma dalībnieku, kuru autokaravāna no Prijedoras krietnu pusstundu līkumo pa lauku ceļiem. Rūpnīcas apsargi mums māj nogriezties plašā putekļainā laukumā, kur mēs novietojam mašīnas un tad dodamies iekšā teritorijā. Daudziem rokās ziedu pušķi un plastmasas ūdens pudeles.

Gaidām rindā, līdz varam lēnām iziet cauri četrām praktiski tukšām istabām, tik ikdienišķām, cik vien tās tagad var būt. Sienas ir nobružātas un netīras, grīdas klāj putekļi. Pie vienas sienas karājas sadauzīts pisuārs. Neviens neko daudz nesaka. Brošūras uz galda pavēsta šejienes drūmo stāstu. Cilvēki šeit tika spīdzināti vai arī, piedraudot ar ieročiem, sadzīti šajās niecīgajās telpās tik blīvi, ka daudzi saspiestībā nosmaka. Ārpusē raktuvju kompānijas apsargi pārvietojas visos virzienos, lielākoties notiekošā pamatīgi garlaikoti.

Kveldējošajā saulē vairāki ievērojami bosnieši uzstājas ar runām, kurās godina dzīvos un mirušos. Kad viņi uzzina, ka klāt ir arī Petigrū, amerikāņu profesors, kurš pastāvīgi iestājas par bosniešu vēstures un piemiņas saglabāšanu, arī viņu lūdz teikt improvizētu runu.

Šajā reizē tiek sperts viens solis uz priekšu: ir izgatavotas divas piemiņas plāksnes ar stāstu par Balto namu. Organizatori tās ir ielikuši namiņa logos. Nolūks ir tās tur atstāt, logos ieslietas. Tas ir sava veida eksperiments, lai pārbaudītu, vai vietējās iestādes tiešām nenovāks plāksnes; ja ne, tad nākamajā gadā uzdevums būs pastumties vēl collu tālāk – ceremonija ar urbjmašīnas, skrūvju un dībeļu piedalīšanos.

Nedēļu es braukāju pa Republika Srpska, ielūkojos lielākās un mazākās pilsētās, citu pēc cita apstaigāju labi pamanāmus serbu pieminekļus, pēc tam – marginalizētas bosniešu piemiņas vietas. Dienām ejot, manī vairojās kāda visaptveroša, neparasta déjà vu sajūta, kas sniedzās pāri laikam. Par spīti kirilicai, svešādajai ikonogrāfijai un milzīgajam juceklim, kāds ikvienam amerikānim šķiet Balkāni, es spēju saskatīt, ka uzturos reģionā, kas jūtas pazemots par sakāvi lielāku valsti plosījušā pilsoņkarā un tagad kā izsitumiem pārklāts pieminekļiem, kas galvenokārt slavina dižos vispārinātos tikumus – varonību, drosmi, senču mantojumu –, cildinot tautu, kas nikni noliedz acīmredzamās šausmas savā pagātnē un ir pārrakstījusi šo pagātni kā nelaimīgā kārtā zaudētu pasākumu, pie kura cer kādu dienu atgriezties ar saucienu: “Lielserbija atkal celsies!”

Es uzaugu Dienvidkarolīnas pilsētā Čārlstonā, kas slavena ar savu vēsturiskumu: tā sevi pārvērtusi milzu traukā, pilnā ar konfederātu memoriāliem un pieminekļiem, kas visi cildina dižos un cītīgi koptos karotāju tikumus. Vai katrā parkā redzami pilsoņu kara lielgabali, varoņu bistes, un nelielā pussala, kur atrodas pilsētas vēsturiskais centrs, ir burtiski piebāzta ar statujām, piemiņas zīmēm un Konfederācijas vēstures apskates objektiem. Diezin vai centrā ir kāda māja bez plāksnes, kas dižojas ar arhitektonisku vai militāru saikni ar slaveno pagātni. Galvenā statuja “Čārlstonas konfederātu aizstāvjiem” slienas parkā pie kādreizējām artilērijas baterijām – klasisks grieķu varonis ar vairogu rokā un Atēnai līdzīga sargājoša dieviete aiz viņa. Šai statujai nav sava stāsta, tā neatzīmē nekādu konkrētu notikumu. Lozungs, kas apvij pieminekļa pamatni, slavina “drosmi”.

Bet citur pilsētā manāmas arī izstumtās vēstures nojausmas, slēptas starp eifēmismiem. Senā, bruģakmeņiem klātā centra ielā ekskursants var uzdurties Vecajam vergu tirgum – maziņam muzejam ar auto stāvlaukumu aizmugurē, kas ir tā vieta, kur reiz tika pārdoti vergu ģimenēm atņemtie zēni un meitenes. Daudzus gadus durvju ailē sēdēja kāda večiņa un lūdza dažas monētas par ieeju. Reiz 90. gados es turp aizvedu savu draugu vēsturnieku, un pie sienas, kur atradās vecais izsoles bluķis, mans draugs skaļi nolasīja aprakstu, kas skaidroja, ka šeit, uz šī koka gabala uzkāpuši, afrikāņu “imigranti” tikuši “intervēti” par viņu nākotni. Visu atlikušo dienu viņš burtiski ņirdza man sejā. Mani koledžas gadi jau bija krietni aiz muguras, kad es sāku ievērot, cik daudzos greznajos Čārlstonas savrupnamos pagalma “staļļu” durvis ir tikai cilvēka izmēros.

Pusaudža gados es dzīvoju kvartāla attālumā no Vecā cietuma Magazīnstrītā, 1802. gada celtnes. Tā ir baisa, bet arī saistoša vieta ar daudzām drēgnām kamerām, klona grīdu un rūsējošiem stieņiem logos, un patiesiem stāstiem par zagļu un laupītāju dzīvi. Interesentiem tiek piedāvātas ekskursijas.

Otrpus ielai bija vēl viena spocīga vieta, pazīstama kā Cukura māja. Turp īpašnieks aizveda savu vergu vai verdzeni, lai viņu tur “iecukuro”, proti – piekauj vai izper. Tas bija pakalpojums vergturiem, kuriem pašiem nepietika zvērības, lai pātagotu otru cilvēku. Varēja ierasties pilsētā, atstāt te savu vergu, doties citās darīšanās un kaut kad vēlāk saņemt apstrādes upuri. Tas bija bizness. Pieprasījums pēc vergturības ikdienišķo zvērību ārpakalpojuma bija pietiekami liels, un tirgus reaģēja, radot šo piegādes nišu un galu galā arī masīvu ķieģeļu cietoksni, kuru uzlūkojot vien metās baisi. Bet, kā daudzas verdzības laikmeta celtnes, arī Cukura māja nu jau sen nojaukta un zudusi. Vecais cietums joprojām stāv tāpēc, ka stāsti par tur notikušo daudz vieglāk pielāgojami tūristiem tīkamiem sižetiem par bandītiem un pirātiem.

Lai uzzinātu, kas patiesībā notika Čārlstonas Loganstrītas un Magazīnstrītas stūrī, jāzina īstie vecie pilsētnieki, kuriem pajautāt. Vai jādodas kādā no alternatīvajām ekskursijām pa pilsētu. Arvien vairāk kļūst šādu ekskursiju, kuras nevis vienkārši norāda uz labi zināmiem faktiem (pilsoņkara pirmais šāviens 1861. gada 12. aprīlī) vai slavina tikumus, bet gan stāsta stāstus.

Mana mūža pirmās desmitgades pagāja, spēlējoties pie vecajām baterijām un mācoties burāt līdzās vēsturiskajai rīsa kaltes ēkai pilsētas ostā. Tikai nesen es uzzināju, ka pilsoņkara laikā vergs Roberts Smolss, izcils cilvēks, nolaupījis vienu no ātrākajām konfederātu tvaika laivām un ar to aizbēdzis pie ostu bloķējošajiem Savienoto Valstu Jūras spēkiem. Smolss galu galā kļuva par pirmo afroamerikāņu kuģa kapteini Savienoto Valstu Kara flotē, bet pēc kara – par veiksmīgu uzņēmēju. Viņš nopirka Bofortas muižu, kur reiz bija bijis vergs. Viņš bija viens no pirmajiem afroamerikāņiem, ko ievēlēja Kongresā, un vēlāk, kad viņa kādreizējā īpašnieka atraitne, ieslīgusi vecuma plānprātībā, sāka pieklīst savā kādreizējā mājā, viņš pieņēma veco kundzi un rūpējās par viņu līdz viņas mūža beigām.

Smolsa stāsts nav no vienkāršajiem, un es to nekad nedzirdēju stāstām, kamēr augu pilsētā, kuras ekonomika ir tieši atkarīga no vietējās vēstures un arhitektūras pasaciņu savaldzinātiem, tērēties gataviem tūristiem. Pirms dažiem gadiem krastmalā parādījās plāksne, iezīmējot vietu, kur reiz bija pietauvota Smolsa aizdzītā tvaika laiva, un konspektīvi pavēstot viņa stāstu. Bet šādi stāsti tiek stāstīti arvien biežāk, turpretī dižās figūras, kas slejas parkos, tiek arvien biežāk apšaubītas.

Džona K. Kalhūna statuja savulaik stāvēja pilsētas centrā, iespaidīgā parka pašā viducī. Kalhūns bija 19. gadsimta kongresmenis (un viceprezidents), kurš slavens ar daudz ko, taču viņa galvenais veikums bija visu dažādo Bībelē, zinātnē, medicīnā, vēsturē un klasiskajā kultūrā atrodamo melnās rases nepilnvērtības argumentu integrēšana grandiozā balto pārākuma teorijā. Viņš apvērsa populāro domu par verdzību kā nepieciešamu ļaunumu, tā vietā titulējot to par “pozitīvu labumu”. Sākotnēji viņa statuja atradās parkā netālu no melnādaino rajoniem, kur gadiem to aplaistīja ar krāsu un apšaudīja lodēm, līdz tika uzbūvēts jauns pjedestāls, kas apmetnī tērpto oratoru pacēla kādus 25 metrus virs zemes (un ārpus apgānītāju sniedzamības) – kā krustnesi, kas modri vēro pilsētu. Apakšā lasāmais sauklis ir nekonkrēts: patiess taisnīgums un konstitūcija.

Jūnijā pilsētas valde nolēma nocelt Kalhūnu no pjedestāla un atrast viņam jaunu vietu. Kas līdz ar to izcilākās konfederātu statujas godu atstāj grieķiskajiem “drosmes” paudējiem tēliem, kuri izvietojušies pašā vēsturiskās pilsētas centra pussalas galā. Tagad reizumis kāds pielavās piemineklim un uzšņāpj tam pāri vārdu “nodevēji”. Protams, tiek norīkots kāds municipālais darbinieks ar mazgāšanas līdzekļiem, un vārds pazūd, bet tad kādu nakti tas jau atkal pamanās uzrasties no jauna.

VQR, 2020. gada 8. septembrī