Kā es nošāvu ziloni

Molamjainā Lejasbirmā mani ienīda daudzi: tas bija vienīgais laiks manā mūžā, kad ieņēmu pietiekami svarīgu amatu, lai kaut kas tāds varētu notikt. Es biju iecirkņa policists pilsētiņā, kurā preteiropiešu noskaņojums bija sajūtams ļoti asi, lai arī tas izpaudās bezjēdzīgos, sīkumainos veidos. Nevienam nepietika dūšas sākt dumpi, bet, ja tirgū parādījās eiropiešu sieviete bez pavadoņa, viņas kleitai kāds noteikti uzspļāva beteļu sulu. Es kā policists, protams, biju īpaši piemērots mērķis šādiem izlēcieniem, kas atkārtojās ikreiz, kad vien tas likās droši. Kad futbola laukumā nadzīgs birmietis aizšāva man priekšā kāju un tiesnesis (arī birmietis) izlikās to neredzam, pūlis uzsprāga derdzīgos smieklos. Tādas lietas notika ne reizi vien. Beigu beigās jaunekļu izsmējīgās dzeltenās sejas, kas vērās manī no visām malām, aizvainojošie saucieni, kas lidoja nopakaļ no droša attāluma, sāka sist man pa nerviem. Sliktākie no visiem bija jaunie budistu mūki. Pilsētā viņu bija vairāki tūkstoši, un likās, ka viņiem nav nekā cita, ko darīt, kā stāvēt uz ielas stūra un apņirgt eiropiešus.

Tas viss ne pa jokam mulsināja un kaitināja. Tajā laikā es jau biju nācis pie atziņas, ka imperiālisms ir ļaunums un, jo ātrāk pametīšu šo darbu un aizbraukšu, jo labāk. Teorētiski – un, protams, slepus – es biju caurcaurēm birmiešu pusē un pret viņu apspiedējiem, tas ir, britiem. Ja runājam par manu darbu, tad es to ienīdu stiprāk nekā spēju izteikt vārdos. Strādājot tādā darbā, impērijas netīrā sētaspuse atklājas tiešā tuvskatā. Nelaimīgie, smirdošos būros smokošie arestanti, uz ilgu termiņu ieslodzīto pelēkās, iebiedētās sejas, ar bambusa nūjām nopērto rētainās pēcpuses – tas viss raisīja manī nospiedošu, neizturamu vainas sajūtu. Taču man nebija nekāda skaidra priekšstata par lietu kopējo stāvokli. Es biju jauns un mazizglītots, un savas problēmas man bija jārisina nomācošajā klusumā, kas ir ikviena Austrumos dzīvojoša angļa daļa. Es pat nezināju, ka Britu impērija mirst, vēl mazāk – to, ka tā ir krietni labāka par jaunajām impērijām, kam bija jānāk tās vietā. Zināju tikai to, ka esmu iestrēdzis starp savu naidu pret impēriju, kurai kalpoju, un niknumu pret ļaunprātīgajiem kverpļiem, kuri centās padarīt manu dienestu neiespējamu. Ar vienu savu smadzeņu daļu es domāju par britu kundzību kā nesatricināmu tirāniju, kā spīlēm, kurās in saecula saeculorum¹iežņaugta uz ceļiem nospiesto tautu griba; otra smadzeņu daļa teica, ka nekas pasaulē nesagādātu man lielāku baudu kā ietriekt durkli budistu mūka zarnās. Šādas sajūtas ir normāla imperiālisma blakusparādība; pavaicājiet jebkuram angļu ierēdnim Indijā, ja jums izdodas pārsteigt viņu no darba brīvajā laikā.

Kādu dienu atgadījās kas tāds, kas aplinku ceļā atvēra man acis. Pats par sevi tas bija sīks incidents, taču tas palīdzēja man daudz skaidrāk ieraudzīt imperiālisma īsto dabu – īstos motīvus, kas vada despotisku valdību rīcību. Kādā agrā rītā man no otra pilsētas gala piezvanīja iecirkņa inspektors un teica, ka tirgū plosoties zilonis. Vai es varētu uz turieni aizjāt un kaut ko lietas labā darīt? Es nezināju, ko tieši varētu darīt, bet man gribējās redzēt, kas tur notiek, tādēļ kāpu ponija mugurā un devos ceļā. Paķēru līdzi savu šaujamo, vecu 44. kalibra vinčesteru – daudz par mazu, lai ar to nogalinātu ziloni, bet man likās, ka šāviena troksnis varētu noderēt in terrorem². Ceļā mani apturēja vairāki birmieši, kuri stāstīja par ziloņa izdarībām. Tas, protams, nebija savvaļas, bet mājas zilonis, kuram bija sācies meklēšanās laiks. Kā jau visi mājas ziloņi meklēšanās laikā, arī viņš bija turēts pie ķēdes, bet iepriekšējā naktī tam bija izdevies to pārraut un izbēgt. Viņa mahauts³, vienīgais cilvēks, kurš spēja to šādā stāvoklī savaldīt, bija devies to meklēt, bet aizgājis nepareizā virzienā un tagad atradās 12 stundu gājiena attālumā, un rīta stundā zilonis pēkšņi bija atkal uzradies pilsētā. Tā kā birmiešiem nebija ieroču, viņi tā priekšā bija gluži bezpalīdzīgi. Tas jau bija paspējis saārdīt kādu bambusa būdu, nogalināt govi, uzklupt vairākiem augļu galdiem un aprīt to krājumus; tas arī bija trāpījies ceļā municipālajam asenizatoram, un, kad vedējs izlēcis no pajūga un ņēmis kājas pār pleciem, zilonis bija apgāzis ratus un tos kārtīgi apskādējis.

Inspektors birmietis un daži konstebli indieši gaidīja mani vietā, kur zilonis torīt it kā bijis redzēts. Tas bija ļoti nabadzīgs pilsētas rajons – netīru, ar palmu lapām apjumtu bambusa būdu labirints, kas bija izpleties stāva pakalna nogāzē. Atminos, ka rīts bija apmācies un sutīgs, tuvojās lietus sezona. Mēs sākām iztaujāt cilvēkus, kurā virzienā zilonis devies, un, kā jau parasti, nekādas precīzas norādes neieguvām. Tā tas Austrumos notiek vienmēr: no attāluma stāsts vienmēr izklausās visnotaļ skaidrs, bet, jo tuvāk notikuma vietai, jo neskaidrāks tas kļūst. Daži teica, ka zilonis aizgājis vienā virzienā, citi – ka tas devies uz otru pusi, bet vēl daži apgalvoja, ka par tādu ziloni pat dzirdējuši neesot. Biju jau savā prātā nospriedis, ka visas runas par ziloni ir tikai kārtējās pasakas, kad izdzirdām kaut kur pavisam netālu spalgus kliedzienus. Kāds satraukti bļāva: “Ejiet prom, bērni! Pazūdiet tūlīt pat!” – un ap būdas stūri izskrēja veca sieva ar rīksti rokā, nikni gaiņājot prom pliku bērneļu baru. Viņai sekoja vēl dažas sievietes, kas klakšķināja mēli un kliedza; tur acīmredzot notika kas tāds, ko bērniem nevajadzēja redzēt. Es pagājos uz priekšu gar būdu un ieraudzīju dubļos guļam vīrieša līķi. Tas bija indietis, tumšādains dravīdu kūlijs, gandrīz kails, un izskatījās, ka viņš miris pavisam nesen. Ļaudis stāstīja, ka zilonis pēkšņi parādījies aiz būdas, meties šim virsū, sagrābis viņu ar snuķi un ar kāju iemīdījis zemē. Bija lietus sezona, zeme bija valga, un viņa seja bija atstājusi tajā pēdu dziļu un pāris metrus garu vagu. Viņš gulēja uz vēdera ar izplestām rokām un asi uz sāniem sašķiebtu galvu. Seja viņam bija klāta ar dubļiem, acis plaši atvērtas, mute ar atsegtajiem zobiem savilkta nepanesamas agonijas grimasē. (Starp citu, nestāstiet man, ka mirušie izskatās rimti. Lielākā daļa līķu, ko man nācies redzēt, izskatījās velnišķi.) Milzīgā zvēra pēda bija nodīrājusi no kūlija muguras ādu ar tikpat tīru šņāpienu, kā dīrājot trušus. Ieraudzījis mironi, es aizsūtīju savu dieninieku uz drauga māju, kas atradās turpat netālu, aizņemties ziloņu šauteni. Pirms tam biju jau licis aizvest prom poniju, bažījoties, ka tas, sajutis ziloņa smaku, sāks bailēs trakot un mani nometīs.

Pēc pāris minūtēm dieninieks atgriezās ar šauteni un piecām lodēm. Pa tam lāgam bija pienākuši pāris birmiešu, kuri stāstīja, ka zilonis esot rīsa laukā – tikai pārsimt metru attālumā no mums. Kolīdz es spēru soli uz priekšu, faktiski visi apkaimes iedzīvotāji izbira no saviem mitekļiem un sekoja man pa pēdām. Viņi redzēja šauteni man rokās un satraukti klaigāja, ka es dodos šaut ziloni. Viņi nebija izrādījuši nekādu lielo interesi par zvēru, kad tas tik vien kā ārdīja viņu būdas, bet tagad lieta bija pavisam citāda – tagad viņu šaus nost. Viņiem tā bija sava veida izklaide – bet tāda tā būtu bijusi arī angļu pūlim; turklāt viņus interesēja gaļa. Tas lika man sajusties visai neveikli. Es nemaz netaisījos šaut ziloni – šautene man bija vajadzīga tikai pašaizsardzības nolūkiem, ja tas būtu nepieciešams, – un tā nav nekāda patīkamā sajūta, kad seko pūlis. Ejot lejup pa nogāzi, es izskatījos un arī jutos kā idiots – ar šauteni plecā un arvien pieaugošu sekotāju armiju, kas mina man uz papēžiem. Atstājuši būdas aiz muguras, mēs nonācām kalna pakājē, kur stiepās šķembu un piķa ceļš, bet aiz tā – staigni rīsa lauki ap tūkstoš metru platumā, vēl neaparti, bet pirmajos lietos piemirkuši un apauguši ar cietas zāles ceriem. Zilonis stāvēja metrus 70 no ceļa, pagriezis pret mums savu kreiso sānu. Pūlim, kas tuvojās, viņš nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņš rāva zāles kušķus, dauzīja tos pret ceļiem, lai nokratītu zemi, un bāza mutē.

Es biju apstājies uz ceļa. Ieraugot ziloni, man bija skaidrāks par skaidru, ka šaut viņu nevajag. Nošaut darba ziloni nav nekāds joks – tas ir tas pats, kas salauzt lielu un dārgu mašīnu; saprotams, ka to darīt nevajag, ja vien no tā iespējams izvairīties. No attāluma zilonis, kurš mierīgi ēda, neizskatījās bīstamāks par govi. Es toreiz nodomāju (un domāju arī tagad), ka viņa meklēšanās laiks jau gāja uz beigām; tas nozīmē, ka viņš vienkārši mierīgi klīstu apkārt, līdz atgrieztos saimnieks un viņu noķertu. Turklāt es nekādā ziņā negribēju viņu nošaut. Nolēmu kādu brīdi uzmanīt, vai viņš atkal nesāk trakot, un tad doties mājās.

Taču tad es pametu skatu atpakaļ uz pūli, kas man sekoja. Pūlis bija milzīgs, vismaz divtūkstoš cilvēku, un ar katru minūti tas kļuva arvien lielāks. Tas bija nosprostojis ceļu lielā attālumā uz abām pusēm. Es skatījos uz dzelteno seju un košo apģērbu jūru: tās bija laimīgas sejas, satrauktas par šo nelielo izklaidi, pārliecinātas, ka ziloni nošaus. Viņi skatījās uz mani tā, it kā skatītos uz burvju mākslinieku, kurš tūlīt rādīs triku. Es viņiem nepatiku, bet ar savu maģisko šauteni rokās pēkšņi biju kļuvis viņiem interesants. Un tad es sapratu, ka man tomēr nāksies ziloni nošaut. No manis to gaidīja, un man tas bija jāizdara; es jutu, kā divi tūkstoši gribu neatturami dzen mani uz priekšu. Un tieši tajā brīdī, stāvot tur ar šauteni rokā, es pirmo reizi apjēdzu baltā cilvēka kundzības Austrumos bezjēdzību. Te nu es stāvēju, baltais cilvēks ar šauteni, neapbruņotu iezemiešu pūļa priekšā – šķietami galvenā persona šajā lugā, bet patiesībā es biju tikai muļķīga marionete, kuru šurpu turpu bīda man aiz muguras stāvošo dzelteno seju griba. Tajā brīdī es sapratu: kad baltais cilvēks kļūst par tirānu, viņš iznīcina pats savu brīvību. Viņš kļūst par tādu kā tukšu, viegli vadāmu lelli, kāds vispārpieņemtā priekšstatā arī irsāhiba tēls. Jo par viņa valdīšanas nosacījumu kļūst iespaida atstāšana uz “iezemiešiem”, tādēļ jebkurā krīzes situācijā viņam jādara tas, ko šie “iezemieši” no viņa gaida. Viņš nēsā masku, un viņa seja ar laiku pieņem tās formu. Zilonis bija jānošauj. Es biju uzņēmies saistības to izdarīt brīdī, kad liku atnest šauteni. Sāhibam ir jārīkojas kā sāhibam; viņam ir jāizskatās izlēmīgam, pārliecinātam par sevi un jādara noteiktas lietas. Nogājis visu garo ceļu ar šauteni rokā un divtūkstoš cilvēku pūli aiz muguras, es jau vairs nevarēju mazdūšīgi atkāpties, neko neizdarījis, – nē, tas nebija iespējams. Pūlis par mani smietos. Un visa mana dzīve, visa jebkura baltā cilvēka dzīve Austrumos, ir viena vienīga nebeidzama cīņa par to, lai par tevi nesmietos.

Bet es negribēju ziloni nošaut. Es skatījos, kā viņš dauza zāles cerus pret ceļiem ar tādu kā vecāsmātes rūpi vaigā, kāda jau nereti ziloņiem piemīt. Viņa nošaušana, tā man likās, būtu līdzvērtīga slepkavībai. Tajā vecumā es nebiju pārlieku jūtelīgs attiecībā pret dzīvnieku nogalināšanu, taču nekad nebiju nošāvis ziloni un nekad arī nebiju vēlējies to darīt. (Nez kādēļ vienmēr liekas, ka nogalināt lielu dzīvnieku ir mazāk pieņemami.) Turklāt bija jārēķinās arī ar zvēra saimnieku. Dzīvs zilonis bija vismaz simt mārciņas vērts; beigts tas maksātu tikai tik daudz, cik vērti ir viņa ilkņi – iespējams, kādas piecas mārciņas. Bet jārīkojas bija ātri. Es vērsos pie dažiem pēc skata pieredzējušiem birmiešiem, kuri tur atradās jau pirms mums, un jautāju viņiem, kā zilonis uzvedies pirms mūsu atnākšanas. Visi teica vienu un to pašu: ja viņu atstāj mierā, tas par cilvēku neliekas ne zinis, bet viņš var uzbrukt, ja pieiet tam par tuvu.

Man bija pilnīgi skaidrs, kas būtu jādara. Būtu jāpieiet zilonim tuvāk, kādu 25 metru attālumā, un jāpārbauda, kā viņš reaģēs. Ja viņš uzbruktu, neatliktu nekas cits kā šaut, bet, ja viņš neliktos par mani ne zinis, viņu varētu atstāt mierā, līdz atgriezīsies saimnieks. Bet es zināju arī to, ka neko tādu nedarīšu. Strēlnieks es biju pavājš, bet zeme tur bija staigna, kājas uz katra soļa grima mīkstos dubļos. Ja zilonis uzbruktu un es viņam netrāpītu, man būtu tikpat maz izredžu izglābties kā krupim zem ceļa ruļļa. Bet pat tad es domāju ne tik daudz par savu ādu, cik par ziņkārē saspringtajām dzeltenajām sejām man aiz muguras. Jo tobrīd, sajūtot sev pakausī pūļa skatienus, es nejutu bailes šā vārda ierastā nozīmē – kā tad, ja es būtu bijis viens. Baltais cilvēks nedrīkst baidīties “iezemiešu” acu priekšā, tādēļ parasti viņš arī nebaidās. Vienīgā doma, kas nelika man miera, bija šī: ja kaut kas noies greizi, šie divi tūkstoši birmiešu redzēs, kā es bēgu un kā mani noķer, samin un pārvērš par tādu pašu līķi ar nāves grimases izkropļotu seju kā tas indietis kalnā. Un, ja tas notiktu, kāds no viņiem, ļoti iespējams, smietos. Tas nedrīkstēja notikt. Izeja bija tikai viena. Es ievietoju lodi šautenes magazīnā un nometos guļus uz ceļa, lai ziloni labāk paņemtu uz grauda.

Iestājās nāves klusums, un no neskaitāmām rīklēm izlauzās dziļa, zema, laimīga nopūta, kādu izdveš teātra publika, redzot priekškaru paceļamies. Viņi beidzot dabūs savu gaidīto izpriecu. Šautene bija skaista vācu mantiņa ar optisko tēmēkli. Tolaik es vēl nezināju, ka, šaujot ziloni, ir jātēmē pa vidu iedomātai līnijai, kas stiepjas no viena ausu cauruma līdz otram. Tā kā zilonis stāvēja pret mani ar sāniem, vajadzēja tēmēt viņam tieši ausī; īstenībā es tēmēju pāris collas uz pieres pusi, jo domāju, ka smadzenes atrodas nedaudz uz priekšu.

Kad nospiedu mēlīti, es nedz dzirdēju šāvienu, nedz arī sajutu atsitienu – tā notiek vienmēr, kad šāviens trāpījis mērķī –, bet izdzirdu velnišķu sajūsmas rēcienu, ko izvirda pūlis. Tajā pašā brīdī – pārāk īsā, varētu padomāt, pat lodes lidojumam līdz mērķim – ziloni ķēra kāda noslēpumaina, baisa pārvērtība. Tas nepakrita, pat nepakustējās, taču izmainījās katra viņa ķermeņa līnija. Viņš piepeši izskatījās sagumis, sašļucis, nežēlīgi vecs, it kā lodes trāpījums būtu viņu paralizējis, nenogāžot no kājām. Beigu beigās – pagāja kādas piecas sekundes, bet tobrīd tās šķita kā vesela mūžība – viņš gurdi saļima uz ceļiem. No mutes tam tecēja slienas. Likās, ka viņu pie zemes spiež neizmērojams vecuma nespēks. Viņam varēja būt tūkstoš gadu. Es izšāvu vēlreiz, mērķējot tajā pašā vietā. Pēc otrā šāviena viņš nevis sabruka, bet mokoši lēni pieslējās kājās un ar grūtībām iztaisnojās; viņa kājas grīļojās, galva slīga lejup. Es izšāvu trešoreiz. Šis trāpījums viņu piebeidza. Bija redzams, kā pirmsnāves agonija satricina visu viņa ķermeni un izsit pēdējās spēka paliekas no kājām. Bet arī krītot viņš, likās, vēl mēģināja uz brīdi piecelties: brīdī, kad pakaļējās kājas sabruka, ķermenis izslējās stāvus kā milzīgs klints bluķis, un snuķis sniedzās pret debesīm kā koks. Viņš ietaurējās – pirmo un vienīgo reizi. Un tad viņš nogāzās, ar vēderu uz manu pusi un ar blīkšķi, kas likās satricinām zemi pat tur, kur es gulēju.

Es piecēlos. Birmieši jau traucās man garām pāri staignājam. Bija skaidrs, ka zilonis vairs necelsies, bet viņš vēl nebija miris. Viņš elpoja ļoti ritmiski, izdvesdams garas, žļerkstošas skaņas, un milzīgais sāns sāpīgi cilājās augšup un lejup. Mute bija plati atvērta – es varēju ielūkoties dziļi sārtās rīkles dobumā. Es ilgi gaidīju, kad viņš izdzisīs, taču viņa elpa nekļuva vājāka. Visbeidzot es iešāvu divas atlikušās lodes vietā, kur, pēc manām domām, vajadzēja atrasties sirdij. No brūces kā sarkans samts laukā vēlās biezas asinis, bet viņš vienalga vēl nebija pagalam. Viņa ķermenis pat nenoraustījās no šāvienu trieciena, samocītā elpa turpinājās bez pārrāvuma. Viņš mira – ļoti lēni un lielās mokās, bet kaut kādā citā, no manis attālā pasaulē, kur pat lodes viņam vairs nespēja nekā padarīt. Es jutu, ka man jādara gals šim baisajam troksnim. Pārāk šausmīgi bija skatīties uz šo lielo dzīvnieku, kurš nespēja pakustēties, bet nespēja arī nomirt, un pat nespēt viņu piebeigt. Liku, lai atnes manu mazo šauteni, un raidīju šāvienu pēc šāviena viņa sirdī un rīklē. Tam visam, likās, nebija nekāda iespaida. Mokošie gārdzieni sekoja cits citam tikpat noteikti kā sienas pulksteņa tikšķi.

Beigās es to vairs nespēju izturēt un devos prom. Vēlāk dzirdēju, ka viņš esot miris veselu pusstundu. Birmieši sāka nest nažus un grozus, vēl pirms biju aizgājis, un man stāstīja, ka līdz pēcpusdienai viņi to bija jau sadalījuši gandrīz līdz kauliem.

Pēc tam, protams, sekoja nebeidzamas diskusijas par ziloņa nošaušanu. Tā saimnieks bija nikns, bet viņš bija indietis un neko daudz nevarēja padarīt. Turklāt no likuma viedokļa es biju rīkojies pareizi, jo satrakojies zilonis ir jānošauj, tāpat kā traks suns, ja tā saimnieks nevar to savaldīt. Eiropiešu viedokļi atšķīrās. Pavecāki ļaudis uzskatīja, ka man bijusi taisnība, bet jaunie teica, ka tas ir kauns – nogalināt ziloni tādēļ vien, ka tas samīdījis kūliju, jo zilonis esot vairāk vērts nekā kaut kāds tur štrunta melnstrādnieks. Vēlāk es biju ļoti priecīgs par nogalināto kūliju, jo likuma priekšā tas deva man pietiekamu ieganstu ziloņa nošaušanai. Es bieži sev jautāju, vai kādam no viņiem ienāca prātā, ka es to izdarīju vienīgi tādēļ, lai neizskatītos pēc muļķa.

New Writing, 1936. gada rudenī

^{Tulkojis Valdis Ābols}