Gadījumiem, kad gribas raudāt vai arī nāk miegs

Savā datorā Spotify ielādēju 2016. gada nogalē. Parasti mani jaunās aplikācijas un trendi neinteresē, taču jebkas, kas saistīts ar mūziku, ir izņēmums. Šis – bija.

Atceros, ka pastāvīgi klausīties mūziku sāku 8. klasē; darīju to visur – uz ielas, skolā, pēc skolas, pulciņos, mājās, pa nakti mežā, arī vienlaikus runājot ar kādu (man par to bieži aizrādīja) –, klausījos gan uz tumbām, gan austiņās. Parasti lejuplādēju dziesmas no YouTube un tad pārtaisīju failus par mp3 dažādās nelegālās mājaslapās, kuras bieži vien tika aiztaisītas. (Dziesmas garums nedrīkstēja pārsniegt 4 minūtes.) Dažreiz ar draudzeni Māru atradām meklēto tikai CD formā, un tas jau bija sarežģītāk. Viens no šādiem reti dabūjamiem dārgumiem bija dziesma “Tēviem” no albuma “I Wanna Be”, ko izpilda kristīgā metāla grupa Kiss of the Dolls. Mīļākās rindiņas dziesmā man bija šīs:

lai kā tev patīk melot

nemelo vismaz tēvam

viņš tevi laida šai saulē dzīvam būt

un par to kas tagad esi kļūt

pat ja tu visiem riebies

droši pie tēva griezies

Biju pārliecināta, ka tā veltīta visiem mūsu tēviem, taču, kā izrādījās, dziesma bija par Dievu. Par šo albumu uzzinājām no grupas galvenā solista, kas adoptēja no manis kaķēnu, kuru kādā jūlija vakarā biju atradusi netālu no Mārtiņa baznīcas daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Kaķītis bija pilnīgi melns, tāpat kā solista tērps, abiem bija gari mati (un spalvas), viņš viņu ielika kurpju kastē ar izgrieztu caurumu, lai “kaķītis redz, kas notiek ārā”, un solījās “izaudzināt par tīģeri”.

Mūzikas menedžments mūsu dzīvē bija sarežģīts, un tiešām vajadzēja cīnīties, lai dabūtu labas dziesmas un tās kaut kā organizētu. Protams, visam vajadzēja būt bez maksas: ar finansēm pamatskolā nebija spīdoši (jāatzīst gan, ka šajā ziņā nekas īpaši nav mainījies arī pēc tam). Tajā periodā mūziku glabājām aipodā, bet, kad kādā laivu braucienā tas izmirka un nomira, bija skaidrs, ka metode jāmaina.

Kritiskais brīdis pienāca pēc 10. klases, kad aizbraucu uz koledžu Itālijā. Mūzikas patēriņš tikai pieauga, un man vajadzēja kaut ko darīt lietas labā, lai varētu klausīties vairāk, čakarēties mazāk un vēl padalīties ar draugiem. Visam vajadzēja būt vienuviet. Un tieši ap to laiku arī uzradās Spotify, un es nolēmu pamēģināt. Man patika, ka aplikācija bija galvenokārt melna: tas piestāvēja Itālijas elegantajam stilam. Izveidoju dažas pleilistes, sameklēju dažas jau iepriekš zināmās dziesmas, lai arī tās noenkurotu gadījumam, ja nu tās pazūd no YouTube vai citurienes. Mana pirmā un visiespaidīgākā mūzikas kolekcija sastādīta par tēmu “Krīze” – gadījumiem, kad gribas raudāt vai arī nāk miegs, vai abi kopā. Dziesmas šajā kategorijā sāku vākt, kad pirmo reizi iemīlējos. Es gāju 5. klasē, Gusts – 9., un man tika salauzta sirds. Gusts skolā bija pazīstams ar to, ka bija pilnīgi pliks izskrējis cauri Spices mēbeļu veikalam un pēc tam tika savākts policijas busiņā (joprojām pliks, jo drēbes bija palikušas uz gultas veikalā Nakts mēbeles). Dokumentālais materiāls par skrējienu tika publicēts tvnet.lv nākamajā dienā, sadaļā “Kriminālziņas”. Tad nu lūk, “Krīzē” ir sakrājies ap 20 stundām mūzikas, kas var palīdzēt šādās sirdēstu situācijās.

Lai arī nekad neklausos albumus kā vienu veselumu, bet gan atsevišķas dziesmas, viens no visatmosfēriskākajiem albumiem, kas arī iekļauts šajā pleilistē, ir “Vēla vakara fināls”, ko iedziedājis Ričards Holijs. Man gan šķiet, ka “vēls vakars” kaut kādā ziņā jau arī ir “fināls”, bet, ja beigām ir vēl vienas beigas, tas jau patiešām skan poētiski. Vienreiz koledžas kopmītnēs kādā ļoti, ļoti karstā naktī pavisam nejauši ieslēdzu sevi bēniņu istabā: durvis aizkrita ciet caurvēja dēļ, atslēga bija pazudusi, un ārā varbūt varēja tikt vienīgi pa bēniņu logu, taču tas veda uz jumtu, un es nolēmu palikt, kur esmu. Lai gan parasti tādā situācijā, visticamāk, es censtos atrast risinājumu pēc iespējas drīzāk, toreiz es vienkārši apgūlos gultā un noklausījos visu šo albumu no paša sākuma līdz beigām. Ironiskā kārtā vienu dziesmu albumā sauca “Naktis ir aukstas” – tas nu lieliski atbilda manai situācijai. Viena no mīļākajām Holija dziesmām ir “Raudi par vīrieti uz Mēness”, un, to klausoties, man, protams, sagribējās skatīties uz Mēnesi, lai gan uz tā nekas nebija saskatāms, taču man vismaz bija oficiāls iemesls paraudāt, jo dziesmas vārdi to tā arī paredz, varbūt pat iesaka. Ričarda zemā, mierīgā balss mani ieaijāja, izraisot šūpuļdziesmu efektu; nekad nebiju domājusi, ka vīrieša balss var nomierināt. Klausījos un biju laimīga. Tad man ienāca prātā, ka esmu laimīga, klausoties “Krīzes” pleilisti, – tur nu nebija nekādas loģikas. Arī Prāta vētras “Šonakt neguļ tik daudzi” ir nakšu mūzikas karaliene: kad man vēl bija aipods, kurš uzskaitīja, cik reizes konkrēta dziesma ir noklausīta, šai man uzrādījās 712 reizes deviņos mēnešos.

Mana dzīve mainījās, kad atklāju, ka Spotify iespējams piesekot draugiem un, ja vien viņiem nav privātā profila uzstādījumu, var redzēt, ko viņi klausās. Sākumā sekoju tikai mūziķiem, jo man patika par sevi domāt kā par pasīvo grūpiju. Pēc tam sāku piesekot arī saviem draugiem: sākumā man vēl nebija ne jausmas, cik daudz es uzzināšu – arī to, ko varbūt man nemaz nevajadzētu zināt.

Viens no maniem koledžas paziņām bija brazīlietis Veslijs, kurš skolu bija jau pabeidzis un aizbraucis studēt džezu uz ASV Rietumkrastu. Viņa reputācija bija visnotaļ spīdoša: viņš bija talantīgs, un viņam patika performances, bet pats svarīgākais – viņš bija ārkārtīgi muskuļots un bija bijis kopā ar koledžas seksīgo francūzieti Rozāliju, kura lika plāksterus uz saviem asiņainajiem ceļiem, kas gadījās bieži, parasti sestdienās un svētdienās, kad viņa spēlēja futbolu. Vārdu sakot, es atradu Vesliju Spotify un nodomāju, ka varētu ar viņa palīdzību iegūt kādu džeza dārgumu. Kad uzspiedu “sekot” uz viņa bildes, viņš tūlīt pat parādījās mana profila labajā pusē un bija redzams, ka tieši tobrīd viņš klausās pleilisti “Sex”. (Nodomāju, ka varbūt pie viņa viesojas Rozālija, bet vēlāk mūsu kopīgie draugi stāstīja, ka tā vis neesot bijis.) Nākamajā rītā nekas nebija mainījies, Veslijs vēl joprojām klausījās “Sex”, bet es nolēmu piesekot arī citiem, jo izskatījās, ka šeit nekādas dinamiskas izmaiņas mūzikas izvēlē nav gaidāmas.

Par džezu runājot, viens no mammas paziņām ir pilnīgs melomāns, un, pateicoties viņa bezgalīgajai plašu kolekcijai, es uzzināju, kas ir Bilija Holideja. Tas pavisam noteikti ir viens no manas dzīves svarīgākajiem atklājumiem. Bilija Holideja ir mana visu laiku visvairāk klausītā dziedātāja, un tā tas ir kopš brīža, kad man bija vēdera vīruss. Prasījās kaut ko mierīgu, un es uzliku Biliju. Iemigu tūlīt pat, bet, kad pēc 10 stundām pamodos, viņa joprojām dziedāja pie manas gultas. Kopš tās reizes Bilija ir manas labākās miegazāles un nomierina labāk nekā kumelīšu tēja.

Draugu saraksts, kam es sekoju, ir diezgan mainīgs. Kādu brīdi tajā bija tikai puiši, ar kuriem esmu bučojusies, un mans tēvs. Viens no bijušajiem, varēja just, slīgst Austrumeiropas repa pasaulē, miksējot to ar pleilisti “cardio” vakaros, kad, kā pieņemu, viņš gāja uz sporta zāli. Citreiz “cardio” nomainīja “agressive slav” vai arī “angry slav” (tās bija diezgan līdzīgas), tur bija galvenokārt baltkrievu un poļu reps. Makss Koržs, ja gadījumā nezināt, šobrīd ir lielākais Baltkrievijas fenomens ar visvairāk izpārdotajiem koncertiem Baltkrievijas vēsturē. Viņu tiešām ir vērts paklausīties, ja gribat, lai pār jums līst slāvu jaunatnes esence, tā ir jau kļuvusi par kustību, ne vairs tikai vienkārši repa mūziku. Arī Maksa koncerti ir diezgan mentāli: cilvēki ārdās, dzer, slepeni ienes pirotehniku, izģērbjas (no Adidas treniņtērpiem), tiek arestēti, bet kopsummā ir diezgan laimīgi, jo tajā visā “ir kas vienojošs”. Kad pēc daudziem gadiem satiku šo savu draugu, viņš teica, ka mūsu šķiršanos pārdzīvojis, tikai pateicoties Maksam, īpaši dziesmai “Мотылёк”.

Ну что ты братишка притих? – обида залита в груди,

И можешь не хавать, не пить, сука, не хочется жить.

Mani savukārt izvilka “Напалм”:

Но только одного не понимали глупцы:

Лишь я один знаю, как тебя любить.

Man vajadzēja izlikties, ka man nebija ne jausmas par viņa neseno visvairāk klausīto mūziķu vēsturi, taču man bija gan. Citreiz viņam ātri piesekoju, bet arī ātri atsekoju – tikai lai uz sekundīti ieskatītos viņa noskaņojuma vizītkartē. Es nezinu, tā laikam izveidojās kā tāda pārbaudes sistēma: tu nezini, kā kādam iet, taču, redzot uzplaiksnījumu ar dziesmas nosaukumu un izpildītāja vārdu, pietiek, lai varētu uztvert kopējo situāciju. Īpaši, ja pavēro mūzikas izvēli vakarā, jo tā, šķiet, raksturo visu dienu kopumā. No rīta skan mūzika, pēc kuras var uzzināt, kā cilvēki gribētu justies, bet vakarā redzams, kas no tā iznācis.

Koledžā mācījās arī eksotiskā Lulu no Bahamu salām (mēs ar viņu satikāmies tikai iknedēļas bioloģijas stundās), kurai bija divi hobiji: viņa ballējās ik dienu un visur (vinnēja gada nominācijā “mis ballīšu karaliene”), un viņai patika Nīče. Viņas garastāvoklis svārstījās no krasi depresīva uz pilnīgu savvaļas uzvedību, kas arī atspoguļojās viņas klausīšanās ieradumos: pleiliste “Misc” (saīsinātā versija no vārda miscellaneous, “dažādi”) bija domāta vakariem pirms došanās uz klubiem – kolīdz pie apvāršņa parādījās Britnija Spīrsa, es zināju, ka Lulu dosies savās vakara gaitās. (Viņas mīļākais bārs, starp citu, saucās Mickey Mouse.) Tiesa, līdz ar gadiem mainījušies arī viņas mūzikas grupēšanas ieradumi: kādreiz mūziku apvienoja noskaņojums, piemēram, “nogurums”, “nostalģija”, bet tagad viņa mūziku klasificē vienkārši pēc mēnešiem – “janvāris”, “februāris”, “marts”, “aprīlis” un tā tālāk. Ja kāds nav saticis Lulu ilgāku laiku un vēlas uzzināt, kā viņai klājās 2019. gada jūlijā, lūdzu – atveriet pleilisti: Mailss Deiviss, Neja Pālma, Masego, souls/neosouls, mazliet džeza, mazliet r&b. Tā izklausās viņas vasara Romā (viņa tagad tur studē, to var noprast pēc milzīgās itāļu dziesmu koncentrācijas pilnīgi visos mēnešos).

Runājot par radiņiem, visnotaļ interesants novērojumu objekts ir mana māsīca Emma. Lai kā arī es censtos analizēt viņas klausīšanās paradumus, loģikas tur nav pilnīgi nekādas. Kādu vakaru skatos: spriežot pēc Emmas dziesmu saraksta, viņas noskaņojums nešķiet sevišķi jautrs. Viss sākas ar dziesmu “Nāve jūras malā”, kas skan kādas 15 minūtes: visdrīzāk viņa to klausās atkal un atkal. Kad jau nolemju aizrakstīt viņai, lai pajautātu, vai viss kārtībā, pēkšņi parādās, ka Emma pārslēgusies uz “Kāpēc tu mani negribi”, bet drīz pēc tam izlec “Don’t Be a Fuck Boy” Netherfriends izpildījumā. Nolemju viņai tomēr uzrakstīt. Atbildē saņemu: “A kas Tev pašai? Krīze?” Nodomāju: dīvaini, kā viņa zina. (Tas, ka katru vakaru klausos “Krīzes” pleilisti, nenozīmē neko ļaunu, tā man vienkārši palīdz iemigt. Tiesa, tai reizē es katram gadījumam nomainīju “Krīzes” nosaukumu uz “Arlabunakti”.) Lai arī Emmas garastāvoklis šķiet diezgan nemainīgs, par ko liecina latviešu mūzika, ko viņa klausās, retos dzīves brīžos viņu pārņem patiešām netipiski dzīvīga žanru maiņa. Piemēram, reiz darbdienā septiņos no rīta Emma klausījās manis izveidoto ballīšu kompilāciju “Wild and wasted” (Emma bija atgriezusies no ilga Taizemes ceļojuma), bet citu rītu, jau ap pieciem, Emma klausījās meditatīvo mūziku “Shiva, shivasana, balance”. Kad pajautāju, vai viņa gadījumā nav pārgurusi atgriezusies no ballītes un tagad noskaņo sevi miegam, izrādījās, ka viņa bija aizbraukusi uz laukiem, kur istabā bija salidojušas mušas un viņa nevarēja pagulēt, tādēļ ar mūziku centās nomākt mušu lidošanas skaņu.

Jāatzīst gan, kopš piesekošanas Spotify dažādiem draugiem es ar viņiem kontaktējos daudz mazāk, jo tāpat jau ir skaidrs, kā viņiem iet. Tādēļ kā tādu kompensāciju izmantoju Spotify, lai izveidotu draugiem un radiem virtuālu dāvanu – pleilistes īpašiem gadījumiem –, turklāt nav svarīgi, ka viņi ģeogrāfiski var atrasties stipri tālu. Mammai uz dzimšanas dienu es izveidoju pleilisti “Sapņu princese” (pēc viņas ieteikuma: “lai ir melanholiski, bet ne pārāk”), tur ietilpa Raimonda Paula “Mežrozīte”, Boba Dilana “Lay, Lady, Lay”, Kaetanu Velozu “Nine Out of Ten” (viņš ir lielisks brazīliešu siltās mūzikas izpildītājs ar dienvidnieciski medainu balsi, taču, kad izlasījām, ka viņš pirmoreiz pārgulējis ar savu otro sievu, kad viņai bija 13, bet viņam – 40, un pēc tam tika apsūdzēts pedofilijā, vairs tik silti neliekas), Nīna Simone (vairākas viņas dziesmas, tikai ne “Ne me quitte pas”, jo to, kā mamma vienreiz paskaidroja, viņa “klausās tikai, kad ar kādu šķiras”); neiztikt, protams, arī bez 80. gadiem un Bolivudas – episkās dziesmas ar vēl episkāku klipu “Jimmy Jimmy Jimmy Aaja”, ko izpilda Parvatija Hana (par šo personu nezinu pilnīgi neko, bet mammai dziesma izraisa vieglu atkarību, diemžēl (vai par laimi) tas ir arī viņas modinātājs). Arī pati sev uz dzimšanas dienu uzdāvināju trauku mazgāšanas pleilisti, jo bez tās es vienkārši virtuves tīrīšanā nepiedalos – man vajadzīga kāda motivācija.

Reizēm iedomājos, ka varētu būt tādi profesionāļi – kā ārsti, kuri izraksta dziesmas, lai cīnītos ar tām vai citām dzīves problēmām (par maksu, protams), piemēram, dziesmas pret dusmām, dziesmas, ko klausīties, kad negribas dzirdēt sarunas sabiedriskajā transportā, albums pret galvas sāpēm... – nu kaut kā tā. Nezinu gan, vai šo “ārstu” pienākumos ietilptu arī personalizēta bēru pleilistes izveide vai arī to tomēr vajadzētu atstāt bēru rīkotāju ziņā. Nevarētu gan teikt, ka man pašai būtu skaidrs, ko es varētu gribēt dzirdēt, guļot zārkā. Pavisam noteikti gribētu kaut ko, lai var dejot (diemžēl ne es pati vairs, bet viesi), – Elvisu Presliju, Pussycat Dolls, ai, nu labi! – arī Prāta vētru, bet, piemēram, skumjajā daļā zem lielas jautājuma zīmes ir “Город Золотой”. No vienas puses, tā ir lieliska dziesma, lai raudātu, taču, no otras, man šķiet, jau tuvu derdzīgumam, kad dziesma būtu skumjāka par pašu bēru situāciju. Vismaz savās bērēs varbūt es gribētu, lai man ir galvenā loma, bet mūzikai – pakārtota, lai gan parasti ir otrādi. Lai nu kā, ceru, ka tuvākajā laikā aktuālākas man joprojām būs dzimšanas dienu pleilistes.