Ētera sapņi gadsimta beigu Parīzē

Dietilēteris un hloroforms, ko 19. gadsimta 40. gados sāka regulāri lietot ķirurģijā kā anestēzijas līdzekļus, gadsimta beigās izplatījās arī ārpus operāciju zālēm. Šie spēcīgie šķīdinātāji bija plaši pieejami aptiekās un tika ieelpoti kā nomierinoši tvaiki krūškurvja un plaušu slimību gadījumā, kā pretsāpju līdzeklis un kā ātras darbības trankvilizatori panikas lēkmju un citu nervu problēmu gadījumā. Taču pret glamūrīgo hloroforma lietošanu tā sauktajās tējas istabās līdz ar jaunajām sievietēm, kuras tvaiku iespaidā publiski ķiķināja un ģība, ārsti un žurnālisti izturējās kritiski. Pēc vairākām sensacionālām krimināllietām hloroforms ieguva jau draudīgu slavu: piemēram, Henrijs Hauards Holmss to izmantoja, noslepkavojot dievs vien zina cik daudz cilvēku Čikāgā 1893. gada Pasaules izstādes laikā. 19. gadsimta 90. gadu beigās dzeltenā prese un ļaužu iztēle hloroformu jau saistīja ar atkarībām, slepkavībām, pašnāvībām un izvarošanām, kā arī ar kļūdainu priekšstatu, ka ar vielu piesūcināta lupata uz upura sejas izraisa tūlītēju samaņas zudumu (patiesībā, lai tā notiktu, jāturpina dziļi elpot).

Medicīna, apziņas paplašināšana, reibums, atkarības un noziedzība bija cieši ievijušās Parīzes fin-de-siècle kultūrā, kur izlaidīgajā bohēmā ēteri un hloroformu lietoja līdz ar morfiju, opiju, kokaīnu, hašišu un vērmeļu absintu. Astmas, tuberkulozes un neirastēnijas slimnieki šos šķīdinātājus bieži nēsāja līdzi mazos stikla flakonos un zāļu pudelītēs, tos pievienoja patentētiem tonikiem un sīrupiem, dažkārt arī kokteiļiem: šampanietī peldoša ar ēteri piesūcināta zemene izraisīja strauju reibumu, jo oga neļāva gaistošajai vielai pārāk ātri iztvaikot. Literatūrā ēteri daudz pieminēja dekadences aprakstos vai kā literāru paņēmienu, lai no reālistiska stāstījuma pārietu sapņu un simbolu pasaulē, kur šīs vielas apziņu izmainošās īpašības kļuva par portālu uz dīvainiem garīgiem stāvokļiem, psiholoģiskām vajāšanām, neparastu dubultošanos un telpas un laika nobīdēm.

Ēteris kļuva par galveno tēmu Gija de Mopasāna 1882. gada īsajā stāstā “Sapņi”, kurā bariņš nogurušu un neirastēnisku dendiju pusdienojot žēlojas par garlaicīgo ikdienu, bezmiegu un sliktiem sapņiem. Viņu vidū ir ārsts, kurš apgalvo, ka “īsto sapņošanu” jeb “jaukāko pieredzi pasaulē” sniedzot mūsdienu medicīna. Pārējie pusdienotāji pieņem, ka viņš runā par opiju vai hašišu, ko viņi jau ir pamēģinājuši; kāds skumji novelk: “Esmu lasījis Bodlēru un pat nogaršojis to slaveno vielu, no kuras man patiešām palika slikti.” Taču ārsts runā par ēteri, ar ko viņš sākumā mēģinājis remdēt savu neiralģiju un “ko kopš tā laika lietojis arī tāpat vien”. Viņš atceras, kā, apguļoties un lēnām ieelpojot tvaikus no ētera pudeles, viņa ķermenis

kļuva viegls, tik viegls, it kā miesa un kauli būtu izkusuši un palikusi tikai āda, āda, kas ļauj izjust dzīves saldumu, iegrimt labsajūtā. Tad es atskārtu, ka vairs neciešu. Sāpes bija izzudušas, izkusušas, iztvaikojušas. Un es dzirdēju balsis – četras balsis, divas sarunas. Nesapratu pilnīgi neko!

Atšķirībā no hašiša sapņiem vai “mazliet slimīgajām” opija vīzijām ētera tvaiki sniedza īpašas garīgās skaidrības stāvokli:

Manām domām piemita skaidrība un dziļums, neparasta enerģija un intelektuāla bauda – pateicoties reibumam, ko izraisa savu ierasto prāta spēju pārvarēšana. Likās, ka esmu ēdis no laba un ļauna atzīšanas koka, ka visi noslēpumi ir atklāti, – tik stipra bija jaunas, dīvainas un neapgāžamas loģikas ietekme. Smadzenes izdeva grēdām jaunu apsvērumu, argumentu un pierādījumu, citu par citu spēcīgāku. Mana galva pārvērtās par tādu kā ideju kaujas lauku. Biju kļuvis par pārcilvēku, bruņotu ar neuzvaramu prātu, un piedzīvoju milzīgu prieku par šo varenību.

Tā nu ārsts aizsapņojies turpināja elpot tvaikus no savas pudeles, līdz pamanīja, ka tā ir tukša. Arī Mopasāns ēteri lietoja līdzīgiem – medicīniskiem, jutekliskiem un filozofiskiem – mērķiem. Vispirms viņš to izmēģināja kā līdzekli pret savām pastāvīgajām kaitēm, sākot no migrēnas, reimatisma, daļēja akluma un beidzot ar iekšēju asiņošanu un drudzi. Regulāra ētera lietošana rakstnieku iespaidoja dīvaini: viņš stāstīja draugiem, ka redz mazus sarkanus vīriņus klubkrēslos, jūt, kā dvēsele pamet ķermeni, un ne reizi vien, iegājis savās mājās, redzēja pats sevi sēžam uz dīvāna.

Mopasāna stāvoklis pasliktinājās, un 90. gados halucinācijas un psihotiskās epizodes kļuva arvien intensīvākas gan deģeneratīvas smadzeņu slimības, gan ētera un citu narkotiku pārmērīgas lietošanas dēļ. Ētera iespaids manāms viņa aprakstītajās dzirdes halucinācijās, kas sākas ar zvanīšanu ausīs, pakāpeniski pāriet krešendo un pēc tam sekojošos sapņos pārvēršas balsīs, kuru teiktais bieži nav īsti sadzirdams vai ir bezjēdzīgs, toties skaidri noteicams ir runātāja raksturs un tonis.

Dažādas bezķermeniskas balsis gan medicīnas, gan spiritisma literatūrā pieminētas bieži. Britu ārsts Ernests Danbārs ziņojumā Psihisko pētījumu biedrībai aprakstījis balsis hloroforma iespaidā:

Izlikās, ka kaut kur dziļi manā apziņā balsis strīdas un ķildojas. Tāds strīds var sākties apmēram tā: “Re, esam atkal klāt!” Un es domāju: “Ak, vai neliksiet man mieru? Es gribu atpūsties.” Bet atbilde skan: “Kā mēs teiksim, tā būs,” – un tad izceļas bubināšana, kurnēšana un sūdzēšanās. Nekad vēl neesmu elpojis hloroformu, nedzirdot šīs balsis.

To, ko psihes pētnieki uzskatīja par telepātisku saziņu, mirušo gariem vai eņģeļu balsīm, Mopasāns mēdza interpretēt kā sava prāta dubultošanos vai šķelšanos. Tomēr mūža nogalē viņš nenoraidīja iespēju, ka šīs balsis ir kaut kas ārpus viņa paša – ne vienmēr gari vai dēmoni, kā pieņemts uzskatīt, bet gan pierādījums kādai bezmiesiskai klātbūtnei, kas apsēdusi mūsdienu pasauli. Visizvērstāk šo iespēju viņš pētījis īsajā stāstā “Le Horla” (1887), kurā atmests viņa agrāko darbu elegantais naturālisms, radot sašķeltu, ambivalentu un perversu stāstījumu, kurā pastāvīgi tiek izsists pamats zem stāstītāja kājām. Arvien mokošākos dienasgrāmatas ierakstos galvenais varonis dokumentē apziņas dubultošanos vai sevis vajāšanu, iesaistot arī priekšmetus viņa slēgtajā istabā.

Esmu kļuvis par savas novājinātās iztēles rotaļlietu .. vai varbūt sasirdzis ar amnēziju vai mēnessērdzību, .. vai arī esmu pakļauts hipnotiskajai suģestijai vai vēl kādai no tām neizskaidrojamajām parādībām, par kurām zināms tikai, ka tās pastāv.

Bet, ja viņš ir traks, kā gan vienlaikus viņš var būt tik saprātīgs un racionāls?

Manās smadzenēs noteikti radies kāds nezināms traucējums, viens no tiem, kurus cenšas aprakstīt mūsdienu pētnieki, un šis traucējums radījis dziļu plaisu manā prātā un domu secībā un loģikā.

Tāpat kā ētera ietekmē, argumenti un pierādījumi pārspēj paši sevi pieaugošā atjautībā, lai tikai apgāztu iepriekšējos un aizstātu tos ar citiem. Anomālijas pastiprinās, bezdibenis paplašinās, līdz viņš nospriež: “Kāds pakļāvis manu dvēseli un vada to!” Pieņemas spēkā doma, ka pētnieki palaiduši vaļā kaut ko, kas barojas no veselā saprāta un ko viņi vairs nevar kontrolēt:

To pareģoja Mesmers, un pirms desmit gadiem ārsti atklāja Tā spēka iedabu, pat pirms Tas pats to izmantoja. Viņi spēlējās ar sava jaunā Kunga ieroci – noslēpumainas gribas varu pār cilvēka dvēseli, kas bija kļuvusi par vergu. Viņi To sauc par mesmerismu, hipnotismu, suģestiju .. Jauna būtne! Kāpēc ne? Tai noteikti bija jānāk! Kāpēc gan lai mēs būtu pēdējie?

Visciešāk Francijas fin-de-siècle literārajās aprindās ar ēteri bija saistīts rakstnieks, dzejnieks un žurnālists Žans Lorēns (1855–1906), kura tumšo un sardonisko stāstu krājums tika publicēts 1895. gadā ar nosaukumu “Ētera dzērāja murgi”. Lorēns pat dekadentiskajā Parīzē bija ekstrēma personība – ar pūderi un dārglietām rotājies dendijs, skandalozs tenkotājs, bohēmists, trakulīgs sātanists, noziedznieku un geju pilno pazemes tuneļu iemītnieks un vienlaikus vislabāk apmaksātais rakstnieks. “Kas gan ir netikums?” viņš paraustīja plecus. “Tikai gaume, ko neizpauž.”¹ Viņš nekaunīgi un pārliecinoši uzdevās par tādu kā ētera Tomasu De Kvinsiju, kaut gan viņa stāstos šī viela tiek pieminēta tikai starp citu un savu ētera pieredzi viņš nekad neapraksta tik tieši kā Mopasāns stāstā “Sapņi”. Ētera klātbūtne ir izkliedēta, tikai vietām realitātes plīvurā tā iešņāpj kādu sirreālu pretstatu un pārdabiskas skaidrības uzplaiksnījumu. Tāda noskaņa raksturīga, piemēram, stāstam “Baismīgs noziegums”, kas sākas šādi:

Mana nervu kaite saasinājās pirms diviem gadiem. Biju atguvies no ētera, bet ne no tā radītajām slimīgajām parādībām – dzirdes un redzes halucinācijām, nakts panikas lēkmēm un murgiem. Sulfonāls un bromīds bija atvieglojuši pašus sliktākos simptomus, bet manas ciešanas turpinājās, par spīti medikamentiem. Vissliktāk kļuva dzīvoklī otrpus upei, Sv. Gijoma ielā; likās, ka viņi, izmantojot kādu postošu, viltīgu maģiju, iesūkušies sienās un priekšmetos. Stūros pulcējās dīvainas ēnas, logu aizkaros rādījās aizdomīgas krokas, savukārt durvju aizkarus pēkšņi sapurināja kāda baisa nenosakāma būtne.

Sākumā Lorēns ēteri lietoja medicīniskos nolūkos, lai atvieglotu hronisko tuberkulozi, līdzīgi kā sāncensis Mopasāns, kurš savulaik izaicināja viņu uz dueli par plaģiātu. Gan slimība, gan pašārstēšanās ar ēteri caurauda Lorēna rūpīgi veidoto publisko tēlu. Būdams dekadentu bībeles “À rebours” (1884) autora Žorisa Karla Uismānsa tuvs draugs, Lorēns savā daiļradē apvienoja augsto mākslu, labi apmaksātu žurnālistiku, komerciālas lubenes un nedrukājamas perversijas. Tāpat kā Uismānsa šedevrs, arī daudzi Lorēna stāsti drīzāk ir tādas kā vinjetes, noskaņu ainas vai garīgo stāvokļu pētījumi, kas izvēršas iekšējos monologos, lietojot modernistu ieviesto apziņas plūsmu. Romānā “À rebours” ir gara atkāpe par smaržām, dažādajām vietām un stāvokļiem, kur tās mūs var aiznest, kā arī asociācijām, kuras tās var izraisīt; ēteris Mopasāna un jo īpaši Lorēna darbos šo apsēstību pastiprina līdz īstam neprātam. Salonos un kafejnīcās bieži runāja, ka Lorēna klātbūtni var sajust vēl pirms viņa ieraudzīšanas. Ētera smarža un tā sapņu loģika caurstrāvo visus viņa darbus, radot attieksmju un apstākļu sajukumu: slimnīcas uzgaidāmā telpa, buduārs, neciešamas sāpes plaušās, vieglas realitātes nobīdes, pēkšņa pamošanās no murga un, visbeidzot, sāpes no kuņģa čūlas iekaisuma, ko ēteris vēl pastiprināja.

Lai gan Lorēna ētera pasakas ir ļoti rēgainas, viņš neticēja spokiem vai gariem; viņš varētu teikt kā Samjuels Teilors Kolridžs: “Es pats esmu redzējis pārāk daudzus.” Tāpat kā Uismānss, Lorēns pētīja sātanismu: abi pastāvīgi apmeklēja kafejnīcu Chat Noir, Monmartras bohēmas centru, kur Žila Mišlē mācekļi apsprieda burvestības un meklēja slepenu rituālu vietas Parīzes pagrabos un katakombās; tāpēc Lorēna stāstu fonā mutuļoja baumas par slepeniem raganu saietiem un okultiem rituāliem. Tomēr galu galā to visu neizskaidro ne zinātne, ne pārdabiskais, pat ne ēteris. “Ak, nevainojiet tajā ēteri!” stāsta “Apsēstie” protagonists atbild draugam, cenšoties izprast savu šausminošo apsēstību.

Man tomēr jādodas prom. Es noteikti atkal saslimšu, tiklīdz pienāks novembris un Parīze atkal kļūs šausmīgi spokaina. Redzat, dīvainā kārtā es vairs nebaidos no neredzamā, bet gan no realitātes.²

Perversais un šokējošais Lorēna romāns “Monsieur de Phocas” (1901) iezīmēja skandalozu robežu viņa karjerā un kļuva par franču dekadentiskās literatūras ne plus ultra. Zaudējis tiesas prāvās par plaģiātu un neķītrību, jaunajā gadsimtā viņš izgāja no modes un 1906. gadā gāja bojā apkaunojošā nāvē no peritonīta pēc resnās zarnas perforācijas ar klizmu, ar ko mēģināja atvieglot sāpes no ētera izraisītajām zarnu čūlām. Tāpat kā De Kvinsijam opijs, ēteris Lorēnam bija kļuvis par talismanu, zīmolu un lāstu. Tas bija pavēris durvis uz neredzamu prāta dimensiju, ko hipnotisms un ārsti nespēja izskaidrot vairāk kā mediji vai eksorcisti. Kā 1891. gada miniatūrā “Burvju laterna” izsaucas kāds eksaltēts Lorēna varonis: “Nekad vēl Fantasma nav uzplaukusi tik ļauna un biedējoša kā mūsdienās!”

© Mike Jay. Fragments publicēts 2023. gada 3. maijā

No grāmatas: Jay, Mike. Psychonauts: Drugs and the Making of the Modern Mind. Yale University Press, 2023.